Dramaturģe Agnese Rutkēviča (26) sarakstījusi lugu Mans nabaga tēvs, ar kuru Nacionālais teātris atklās sezonu. Visi Agneses personāži izrādē par Latvijas laukiem ir «norakstīti» no tuvinieku loka dzīves
Vairākus gadus jaunās literātes Agnesi un Madaru Rutkēvičas mediji intervēja kopā. Izskatīgās dvīņumāsas, vidzemnieces, bija kas jauns un neparasts Latvijas kultūrvidē. «Tagad sācies nodalīšanās periods,» atzīst Agnese. Šī bija retā vasaras nogale, ko māsas pavadīja atsevišķi: Madara – Daugavpilī jaunās dramaturģijas festivālā Telpa, kā arī filmējoties Viestura Kairiša spēlfilmā Melānijas hronika, bet Agnese – Nacionālajā teātrī, kur Elmārs Seņkovs iestudē viņas lugu Mans nabaga tēvs. Pirmizrāde 11.septembrī. Šī ir Agneses trešā luga. Pašu pirmo – Kartupeļēdāji – izrādīja Dirty Deal Teatro, teātra kritiķi to nodēvēja par «nepieķemmētu nacionālās identitātes pētījumu». Otro – Dukšus – pagājušajā sezonā iestudēja režisors Gatis Šmits Jaunajā Rīgas teātrī. Par šo oriģināldramaturģijas darbu Agnese Rutkēviča izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai.
Pirms diviem gadiem ar pseidonīmu Anna Foma iznāca viņas pirmais dzejas krājums Jaunā Vāgnera klusēšana, kas tika nominēta gada balvai literatūrā par debiju. Tas ir kultūrcitātiem, filozofiskām pārdomām un personīgiem pārdzīvojumiem pilns darbs, kas atklāj jaunās autores sarežģīto iekšējo pasauli.
Šovasar kopā ar Jauno Rīgas teātri, izrādes Dukši trupu, Agnese devās uz Vīsbādenes teātra biennāli New Plays form Europe, kas ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu dramaturģijas festivāliem. Dukši saņēma skatītāju simpātiju balvu. Agnese bija laimīga, sauca to par pašu galveno balvu, ko dramaturgs var saņemt. Viņa apraksta mūsdienu Latvijas laukus, katram tēlam ir reāls prototips – radinieks, kaimiņš, ģimenes draugs. Nu šo Latviju ieraudzījusi arī Eiropa. Un sapratusi.
Jauno dramaturģi intervēju vēlā svētdienas vakarā Doma laukuma āra kafejnīcā. Grandēja mūzika, apkārt jukām izklaidējās ārzemju viesi un vietējie. Kādā brīdī pār Doma baznīcas smaili nolija salūts. Agnese uz to ilgi un domīgi noraudzījās. «Redzi,» viņa teica, «tajā ir mūžīgais un gaistošais. Viens otram pāri.»
Māsu Rutkēviču ikdienas dzīvi, kas šaudās starp Rīgu un vecāku mājām laukos, var kā dienasgrāmatu lasīt viņu Facebook ierakstos – tik atklātos, kā citi neuzdrošinātos. Un tik esejiski izsmalcinātos.
Vai tu dzīvo savu ideālo dzīvi?
Es nemaz nezinu, kas ir ideāla dzīve. Tagad no augusta sākās darbs [pie izrādes] Nacionālajā teātrī. Ja es varu iet uz teātri, tā man ir dzīve, par kuru izjūtu pateicību.
Kā iemācījies domāt neparasti? Vai to vispār var iemācīties – ieraudzīt citādi to pašu, uz ko skatās vairākums?
Tas no ģimenes. No apstākļiem, kuros dzīvoju. Nesen skatījos, kā laukos kaimiņu puisītis skriet pa tumsu un sauc: man bail, man bail! Un ātri iekšā. Tad atcerējos, kā mums ar māsu bērnībā bija. Mēs brīvi dzīvojām. Līdz deviņu gadu vecumam – mežā Morē, Cēsu rajonā. Būtībā spēlējāmies uz kauliem.
Tikai vēlāk uzzināju, ka tur atrodas 1944.gadā Mores kaujās kritušo latviešu karavīru kapi. Turpat netālu, Mores kapos, arī mūsu omīte apglabāta. Nesen braucām apkopt, redzu – vieta, kur bērnībā bija mežs, pārveidota par piemiņas vietu karavīriem. Tā es sapratu, ka ar māsu uz kauliem esam spēlējušās. Toreiz tur nebija ne krustu, nekā.
Bērnībā mammai lūdzos, vai varu iziet mēnessgaismā pastaigāties. Mūs ar māsu saģērba un laida. Brīvi dzīvojām, vecākiem nebija laika mūs strostēt. Viņiem piederēja zemnieku saimniecība, ļoti daudz strādāja. Redzējām nokautas govis, kā kautuvē ar galvu uz leju tās karājas pie griestiem, asinis tecēja. Ļoti pārdzīvoju lopu nāvi, lai arī, būdama bērns, tās dziļi nesapratu.
Jums ir arī brālis, taču abas ar māsu esat iesaistītas izrādēs un kino, rakstāt. Kā tas ir – būt visur pa divi?
Mums ar māsu ir sācies nošķiršanās ceļš. Bērnībā viss bija divatā, dialogā dzīvojām. Brālis savrupāk. Cilvēks jau neizvēlas, kā piedzimt. Es – kopā ar māsu. Viena no mums atsitusies mātē, otra tēvā. Man iedzimis tēva īpatnējais traģikomiskais humors un niknums. Ibsenam ir luga Mazais Eijolfiņš ar baisu finālu: tēvs ir slims ar sifilisu, māte gaida mājās atgriežamies dēlu – šis arī izrādās slims ar to pašu. (Smejas.) Nevar izbēgt no tēva mantojuma.
Mans skatījums lugās rodas ne jau no labas dzīves. Grūti ir bijis. Man arī robežu un likumu sajūtas nav. Teātrī izrāžu vadītāja man nesen aizrādīja par smēķēšanu zālē. To drīkstot tikai režisors. Uznāca niknums. Kad man kaut ko aizliedz, kļūstu nikna un nekontrolējama.
Ar māsu esat Atmodas laika bērni, piedzimāt 1988.gadā. Kā tas ir ietekmējis dzīvi?
Tikko Latvijā atcerējās Baltijas ceļu. Brālis ar vecākiem toreiz piedalījās. Mēs ar māsu ne, bijām nesen piedzimušas. Tā arī augām, mežā spēlēdamās. Mums katrai bija divpadsmit Bārbijas. Identiskas, pa pāriem. Un divi Keni uz visām. Pirmās, ko septiņus gadus vecām mums nopirka Cēsīs, bija ar zelta kleitām un kurpēm. Tās vēlāk kļuva par galvenajām, mēs Bārbijām izveidojām hierarhiju. Sapulces rīkojām, viņām bija skola un pases. Šajā leļļu pasaulē mēs atspoguļojām ne tikai savu ģimeni, bet varbūt arī jaunās valsts dzimšanu.
Abi Keni bija pieejami tikai divām galvenajām, tām, ar zelta kurpēm, katrai savs. Ziemassvētkos taisījām modes skati uz gludināmā dēļa, ģimene nāca skatīties. Pašas zīmējām un šuvām Bārbijām tērpus. Viņas arī dzejoļus rakstīja mazās leļļu kladītēs.
Mēs ilgi ar lellēm spēlējāmies. Mamma domāja, ka mums ir psihiskas problēmas. Prasīja ārstei, lai sit pa ceļgalu ar [neirologa] āmurīti, vai reakcija normāla. Ārste teica: protams, normāla! Tā es turpinu spēlēties teātrī. Izjūtu darbu teātrī kā bērnību. Dzīvē man jācīnās, bet teātrī varu spēlēties.
Vai dzīves cīņas tev patīk?
Dažreiz ir līdz kaklam, bet man liekas, ka cīņa dod cilvēkam labu. Jātiek vājumam pāri. Pirmo lugu Kartupeļēdāji sāku rakstīt, jo jutos slikti, bija grūts periods dzīvē. Apciemoju savu Cēsu omīti. Apsēdos pie galda, viņa man sāka stāstīt savu dzīvi. Es tikai klausījos un klausījos. Jutos tik skumji, ka gribējās dzīvot citā pasaulē, ne šajā, reālajā. Tā man luga atnāca. Rakstīt man ir kā bērnam uz štābiņu iet. Prom no visa!
Vai tev ir bijis svarīgi uzdot sev jautājumu, kam dzīvē deri, ko vari dot Latvijas valstij?
Pirmajā dramaturģijas studiju gadā Kultūras akadēmijā ar māsu strādājām Annas Eižvertiņas teātrī par apkopējām, lai būtu iztika. Vecāki tajā laikā palīdzēja, īrējām Rīgā istabiņu. Vairāk nekā naudu vajadzēja laimes sajūtu – būt teātrī. Ja tevi kaut kas interesē, tad no visiem galiem. Ne jau tikai sēdēt lekcijās un domāt, ka būsi dramaturgs. Akadēmiju ar māsu nepabeidzām, jo bija grūti ar līdzekļiem. Vecāki šausmīgi pārdzīvoja. Es tiku budžeta grupā kā pirmā, bet iztikas nauda arī bija vajadzīga. Mēs vecākiem esam divas. Viss bija jāreizina ar divi. Tagad man materiāli klājas labāk, bet taupības režīms iekšā palicis. Visu laiku skaitu naudu, kaut varētu neskaitīt. Dārgā restorānā jo-projām nespēju ieiet. Arī neinteresē, labāk nopērku labu grāmatu vai aizbraucu uz Oskara Koršunova izrādi Viļņā.
Ko varu dot Latvijai? Redzi, tur augšā tornis. (Agnese rāda uz Doma baznīcas smaili.) Es varu aicināt uz augšu skatīties. Nevis zem kājām. Kad sākās konflikts Ukrainā, vairāki Latvijas mākslinieki atteica viesizrādes Krievijā, pārtrauca kontaktus. Man liekas – tas nav pareizi, jo cilvēki, tie gaišie, gaida. Elmārs Seņkovs nesen bija [ar izrādi] Sibīrijā – viņi tā gaida! Kad varas spēles sabiedrības rētas plēš vaļā, mākslinieki var tās turēt ciet. Dziedēt. Nevis piedalīties uzplēšanā.
Lugas tu rakstot par saviem radiniekiem un paziņām – reāliem cilvēkiem Latvijā. Kāda ir tava ģimene?
Man liekas – latvieši pārāk katrs par sevi dzīvo. Zaudējuši dzimtas saišu, tradīciju apziņu. Arī mēs esam ģimene – par to būs izrādē Mans nabaga tēvs -, kam nav tradīciju. Kā Jāņus svinam? Radinieki uzliek atskaņotājā «kalbasņiku». Briesmīgi. Nav latviskās apziņas. Jaunā paaudze vairs neklausās Jāņu dziesmas, piedzeras un dejo pie Armina van Būrena.
Mana ģimene ir tāda: omīte no tēva puses – analfabēte, viņu maziņu Otrā pasaules kara laikā no Pleskavas uz Latviju atdzina vācieši. Pēc kara satika manu opīti – traktoristu. Omīte bija krieviete, opis – lietuvietis. Manam tēvam ir lietuviešu uzvārds – Rutkevičius. Kad viņš apprecējās ar mammu, nomainīja galotni. Manā dzimtā ir tumšā puse un gaišā puse. (Smejas.)
No tēva puses ir cietumnieki, alkoholiķi. Mamma tēvu ir noturējusi, pārvilkusi gaišajā pusē. Bet iedzert tēvam patīk. Paņem rokās glāzi un ir laimīgs. Opis, mans tēva tēvs, nomira siena pļavā, uz paģirām iedams strādāt.
Un gaišā puse manā dzimtā – mātes. Mātes tēvs bija izglītots, daudz lasīja. Pārliecināts komunists. Vienmēr ar mani par Vili Lāci runāja. Paspēju viņam parādīt savu dzejas grāmatu, drīz pēc tam viņš nomira. Bērnībā man no opapa bija bail. Pie galda viņam bija sava vieta, ja kāds tajā iesēdās – ārā! Kad viņš pie galda piesēdās, omīte padeva ēdienu. Tad visi varēja ēst. Jaunos Latvijas laikus viņš īsti nepieņēma, Eiropas Savienību nepieņēma. Pēdējos dzīves gados īdēja par to. Opaps bija komunists, bet viņa māte tika izsūtīta uz Sibīriju. Viņa atgriezās Latvijā. Mūža nogalē sāka pīpēt, Lielvārdes amatierteātrī spēlēt. Es viņu nepieredzēju, zinu tikai no stāstiem un bildēm. Kad opaps – viņas dēls – nomira, redzēju abus kopā sapnī. Opapa mammai sapnī bija tādi mati kā man tagad (Agnese rāda uz augstu sasprausto copi), tikai sirmi. Tik spīdīgi un skaisti! Viņi abi skatījās uz mani un smaidīja. Man liekas – opaps tajā saulē bija izstāstījis savai mammai, ka es teātrī strādāju, ka viņai ir turpinājums.
Un mātes māte, otra omīte?
Brīnišķīga! Viņa dzīvo Secē, kur arī dzimusi, vecāki – Staburagā. Pirms pensijas strādāja kolhozā par slaucēju. Cilvēku ar tik labu sirdi savu mūžu neesmu satikusi. Pēc opapa nāves 2010.gadā viņa ir mainījusies. Visu sevī pārdzīvo. Uz āru nevar redzēt, pat kad raud. Man ir ģimene, kurai nepatīk izrādīt emocijas. Nepatīk apskauties. Mēs ar māsu vecākus apskaujam, bet mamma atgrūžas. Viņa pārsteigta. Nevar pieņemt, ka skauj.
Mūsu ģimenē sievietes vienmēr ir virtuvē. Vīrieši tur nelien. Tēvs aizvien dzīvo pēc armijas kārtības, ko apguva jaunībā. Viņš dienēja Krievijā. Mātei vienmēr rādu savas publikācijas – dzeju, stāstus. Tēvam parādu naudu, ko nopelnu. Abi tad apmierināti. Māte man ir tā gaišā puse, vienmēr virzījusi, priecājusies. Tēvs nesaprot, ko strādāju. Viņam liekas, ka braucu uz Rīgu izklaidēties un teātris – tas jau nav darbs. Viņš redzējis tikai amatieru teātru izrādes un domā, ka teātri spēlēt ir izklaidēties. Jābūt arī kārtīgam darbam! Viņa pēc es varētu veikalā Maxima strādāt, galvenais, lai ir nauda. Tomēr man liekas, ka tēvs ir ļoti palīdzējis. Māte vienmēr gribējusi mūs, bērnus, paturēt sev. Tēvs – dzinis no mājas ārā. Tāpēc es te sēžu, esmu kaut ko uzrakstījusi. Par spīti tēvam strādāju vēl vairāk. Viņam nauda šķiet dzīvības un nāves jautājums. Ja nav naudas, liekas, ka viņš mirst. Tā arī ir īstenībā. Cilvēks neko daudz nevar iesākt bez naudas. Ar bada sajūtu pat rakstīt nevar, neko nevar.
Dzīt ārā no mājas – manuprāt, pieaugušiem bērniem tas vajadzīgs. Brāli māte sargā. Viņš jau kļuvis kā Oblomovs jaunībā, bez savas gribas. Bet ļoti labu sirdi.
Bērnībā mūsu ģimene bija pārtikusi. Tad, 90.gadu nogalē, tēvs ar māti gandrīz izšķīrās. Māte mūs, bērnus, aizveda pie omītes. Saimniecību aizmirsa. To pārdeva. Mums pat māja bija uzcelta, vecāki visu pārdeva. Kaislību dēļ. Pēc mēneša vecāki sagāja kopā, nopirka dzīvokli Lēdmanē. Pēkšņi kaut kas pavisam jauns! Bija ļoti bail. Ar māsu kāpām skapī, negribējām uz skolu iet.
Tavā dzejoļu grāmatā daudz kristīgo simbolu, atsauču. Vai tas no ģimenes?
Kad Ziemassvētkos braucam uz baznīcu, brauc tikai ģimenes «gaišā puse». «Tumšā» ne, tēvs nebrauc. Impulss dzejā man nav no Bībeles. No svēto gleznām tas ir. Kādu laiku pat biju identificējusies ar Mariju Mag-dalēnu, viņas dzīvesstāstu.
Var ir svarīgi mīlēt Raini?
Viņš jau nebija ģeniāls rakstnieks. Īpašs ar to, ka latviešu kultūrā ienesa vācu klasiskās literatūras dižgarus – Šilleru, Gēti. Faustu mums pienesa. Man liekas – viņš centās atdarināt vāciešus. Viņa darbos ir bērnišķīgs naivums, bet varbūt tā ir tikai mana izjūta. Viņam piemīt valodas tīrība – tīra doma un valoda. Tas ir svarīgi.
Vasarā biju uz Vīsbādenes biennāli Vācijā. Vedām Jaunā Rīgas teātra Dukšus, līdz tam tur bija tikai Alvja Hermaņa izrādes rādītas. Manu lugu ieteica Māra Zālīte, viņa ir šā festivāla patronese no Latvijas. Vīsbādenē redzēju, ka latvieši vienīgie ir ļoti klusiņi. Vācieši brīnās – kāpēc tik klusi? Varbūt tāpēc, ka mūždien jūgos bijuši? Pieraduši bailēs dzīvot. Piesargāties, ko drīkst teikt, ko ne. Manai paaudzei brīvības varbūt par daudz – arī tā var būt nebrīve, kad tev ir viss un vairs nezini, ko izvēlēties, kas ir svarīgais. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai gāja arvien labāk, līdz 2008.gadā iestājās pārmērības.
Vai notikumi Ukrainā tevi uztrauc?
Jā, bet tā jau nav pirmā reize! Bija arī Gruzija. Tas viss sākas ar nedomājošo vairākumu. Viņi nedomā līdzi, kas notiek! Es nedzīvoju ideju pasaulē. Dzīvoju reālajā, starp cilvēkiem. Arī savās lugās pie idejām nonāku no cilvēkiem, nevis otrādi. Pirmā sajūta, kas man rodas par notikumiem Ukrainā, ir niknums. Es lasīju Putina biogrāfiju. Mani interesēja nevis tas, kāds viņš ir tagad, bet kas ar viņu noticis bērnībā. Viņa vectēvs esot bijis Staļina pavārs. Skolā par viņu ņirgājušies, viņš turklāt ir maza auguma. Var redzēt, ka Hitlers ir viņa lielākā autoritāte. Cilvēkam var būt sapnis – karš. Iedomājies? Nu tas brīdis viņa dzīvē ir pienācis, kad sapni var realizēt, un viņš neapstāsies. Nevis kā politiķis viņš grib karu. Kā cilvēks. Viņam ir šāda iekšēja nepieciešamība un pilnīgi vienalga, ko domā visa pasaule.
Tavās lugās, šķiet, ir dzīves pabērni. Nav uzvarētāju. Kāpēc tā?
Manās lugās nav labo un ļauno – es tā teiktu. Katrs ir unikāls ar savu pieredzi, traumām. Pats neapzinies, un citi nevar palīdzēt. «Tas ir slikts!» cilvēki mēdz teikt. Bet viņam varbūt lielāka sāpe nekā tev. Tu tik ber sāli, un viņš vēl ļaunāks kļūst.
Ja mēs katrs nedzīvotu, ierāvies sevī, neļaujot pieskarties citiem. Ja mēs vairāk kopā būtu. Vertikāles mums pietrūkst. Ticības sev. Nesen ar Elmāru Seņkovu un aktieriem aizbraucām uz Latgali. Rīgā runā, ka tur viss izmiris, bezmaz Doņecka. Nekā tamlīdzīga! Latvijas kūrorti tur ir! Lai rīdzinieki brauc un skatās. Citādi mēs bieži priekšstatos dzīvojam. Tik maz tie atbilst patiesībai.
5 interesantākie ciemi
1. More. Mana bērnības zeme. 1944.gada septembra beigās pagasta teritorijā norisinājās Mores kaujas, kurās Latviešu leģiona 19.divīzija atvairīja spēcīgu sarkanās armijas uzbrukumu. Bērnībā rotaļājos mežā, kur bija krituši kaujinieki. Tagad tur ierīkots piemiņas parks.
2. Tadenava. Raiņa bērnības zeme. Viņš piedzima 1865.gada 11.septembrī Dunavas pagastā, bet tad dzīvoja Tadenavā. Šī ir viena no manām «svētceļojuma» vietām.
3. Kaldabruņa. Vasarā bijām radošajā braucienā un apmeklējām šo ciemu, kurš atrodas Rubenes pagastā. Ciema nosaukums jau vien iedvesmo episkai lugai.
4. Mazirbe. Ciems Kolkas pagastā. Latvijas līvu kultūras centrs. Šajā ciemā pirms vairākiem gadiem satiku vienu no pēdējiem dzīvajiem lībiešiem un pārvarēju bailes no tumsas, pusnaktī peldoties jūrā.
5. Staburags. Šajā ciemā pavadu vasaras. Katru reizi, kad apsēžos pie Daugavas uz soliņa pie nogrimušās Staburaga klints, zinu, ka esmu vistuvāk Latvijas rētai – kad Staburagu appludināja, Daugavā ūdens bija asiņu krāsā. Ieklausoties izveidotajā skulptūrā Dieva auss, var dzirdēt Daugavas skumjas.
CV
Dzimusi 1988.gada 3.oktobrī Cēsīs
Studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā
2011.gadā kļuvusi par laureāti prozas lasījumos ar stāstu Melnais uzvalks
2012.gadā iznāk dzejas grāmata Jaunā Vāgnera klusēšana, kas iegūst nomināciju gada balvai literatūrā
Bijusi dramaturģe vairākām Ģertrūdes ielas teātra un Dirty Deal Teatro izrādēm
2013.gadā JRT iestudēta luga Dukši, kas izvirzīta pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts balvai
