Mākslinieki Andris Eglītis un Katrīna Neiburga nākamvasar Venēcijas biennāles Latvijas paviljonā vēstīs par Ukrainu – no kurienes cilvēkā izaug dziņa karot, un kāpēc to dara tieši vīrieši
Šāgada laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit Neiburgai un Eglītim bija izaicinošs: dzīvesbiedri un Purvīša balvas laureāti pirmo reizi strādāja kopā. Baltām ledusskapja durvīm iztapsētajā telpā bijušajā tekstilrūpnīcā Boļševička varēja vērot video – mākslinieces Katrīnas Neiburgas sarunas ar vīriešiem viņu garāžās. Kas tur notiek? Kāpēc vīrieši uz tām dodas? Ko viņi labo, izgudro, veido no jauna? Šie jautājumi viņu interesēja. Arī tāpēc, ka sava «garāža», kur klusumā un noslēgtībā dodas strādāt, ir arī Eglītim. Latvijas ekspozīcijā Venēcijas mākslas biennālē nākamā gada vasarā abi mākslinieki vīriešu pasaules pētījumu turpinās. Tikai globālākā kontekstā – saistot ar karu Ukrainā. Topošajai ekspozīcijai viņi devuši nosaukumu Ikonas. Ko nozīmē – domāt par karu? Kāpēc runāt mākslā par to ir svarīgi? Par to abi mākslinieki stāsta intervijā.
Kāpēc meklējāt dziļāku izskaidrojumu notiekošajam – cilvēkā pašā, viņa tieksmē uz karu, ne tikai ideoloģiskajā sadursmē starp Krievijas impēriskajām interesēm un Rietumu demokrātiju?
Katrīna Neiburga. Man sākotnēji bija interese par vīriešiem garāžās, kur var atrast visstereotipiskākos pieņēmumus par dzīvi, tos apstrīdēt un nonākt pie pilnīgi citiem pieņēmumiem. Tāds antropoloģiski pētnieciskais materiāls. Garāžās es sastapos ar vīrieša izgudrotāja, vīrieša agresora pusi. To jocīgo telpu, kurā viņš paslēpies no sievietes vai no pasaules. Dažādi ir iemesli, kāpēc vīrietis darbojas garāžā. [Venēcijas mākslas biennāles Latvijas ekspozīcijas] kurators Kaspars Vanags manu ideju saskatīja daudz globālāk. Spēja savienot ar pašreizējiem notikumiem pasaulē.
Andris Eglītis. Ukrainas gadījums ir viens no nemitīgajiem konflikta izpaudumiem, pie kā noved vīrieša daba un domāšana. Mēs savā darbā mēģinām runāt, ar ko tas sākas – kādi ir pamatelementi cilvēkā, kas to izraisa. Varaskāre, kas Ukrainas gadījumā atkal novedusi līdz «erroram».
Vai mākslā runāt par politiskām aktualitātēm nav bīstami – tas nozīmē ieņemt pozīciju, būt politiskās spēles daļai?
A. E. Mākslas uzdevums ir visu laiku atgādināt, ka bez sociāli politiskajiem ekscesiem pasaulē pastāv vēl kas cits – cilvēka skaistā garīgā pasaule. Palasot medijus, reizēm šķiet, ka bez netīrās politikas, korupcijas, intrigām nekā cita pasaulē nav. Tajā pašā laikā mēs visi esam iesaistīti procesos. Cilvēks jau neeksistē izolēti. Ar savu vēstījumu mākslā mēs, protams, nevaram neko glābt, bet varam domāt par notiekošo.
K. N. Cik esmu iesaistījusies, aktīvi pozicionējoties, vienmēr spēcīgi dabūju pa kaklu. Sapratu, ka neko īsti tādā veidā panākt nevaru. Kļuvu par intrigu upuri, tiku apskatīta no muļķīgām pusēm. Biju kā instruments citu rokās, kas tika izmantots viņu vajadzībām. Mākslā ir citādi – ļoti godīgi dari savu lietu. Ar savu «par», nevis «pret» mēģini pasauli darīt labāku.
Kad kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende no operas direktora amata atlaida Andreju Žagaru, tu publiski iznāci krekliņā ar uzrakstu «Grende, atkāpies!»
K. N. Tas ir gadījums, par ko runāju – [mediji] mani izmantoja ne tādā veidā, kā pati biju vēlējusies. Vai nu man bija jāgrimst vēl dziļāk, jāmēģina kaut ko pierādīt vai jāatkāpjas. Es atkāpos, jo šāda veida protesti tomēr nav mans lauks. Vienkārši toreiz nolūza vadzis, es izskrēju ar savu nostāju.
A. E. Ja ir attieksme un viedoklis, vajag pateikt. Nevajag izlikties un baidīties. Taču tas, kā tavs viedoklis un žests pēc tam tiek tulkots, ir ārpus paša ietekmes.
Vai abi esat sociālajos tīklos, diskutējat?
K. N. Es esmu tviterī, bet aktīvi neizsakos. Neiesaistos tajā šļurā, kas visu laiku plūst un plūst.
A. E. Kad pasēžu feisbukā, tas liekas pazaudēts laiks. Turpretī, palasot grāmatu, liekas, ka esmu kaut ko ieguvis.
K. N. Kad esi pabijis sociālajos tīklos, liekas, ka nemaz neesi dzīvojis tajā brīdī – pilnīgi pazaudēts laiks. Tad, ja skrienu pie večiem uz garāžu filmēt vai Eglītis skalda un zāģē [saviem mākslas darbiem], tā ir dzīvošana. Nevis nedzīvošana.
Šāgada laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit jums bija pirmais kopējais projekts, tagad gatavojaties Venēcijas biennālei. Kā ir strādāt kopā?
A. E. Doma kaut ko radīt kopā mums bija jau sen. Līdz šim darījām katrs savas lietas. Atšķiras mediji, ar kuriem strādājam mākslā. Tie ir līdzvērtīgi, bet nepārklājas. Tāpēc mēs nekonkurējam. Ir interesanti. Rītos pie brokastīm «prāta vētra», nonākam līdz nākamajām idejām.
K. N. Kad sāku strādāt ar garāžu vīriešiem, negribēju veidot vienkārši video izstādei, bet instalācijas. Eglītis tieši bija sācis būvēt savus veidojumus, un sapratām, ka tas kaut kā savelkas kopā. Šajā procesā Eglītis kļūst arī par manu izpētes objektu – tas pats vīrietis no garāžas, viņam ir sava telpa, uz kuru viņš dodas radīt.
Vai Venēcijai gribat radīt ko pilnīgi nebijušu, un vai tas vispār iespējams?
A. E. Reizēm mēs nākam pie [kuratora] Vanaga ar savām pirmatklājēju idejām, bet viņš saka: ā, tas ir bijis tur un tur! Nav svarīgi pateikt kaut ko pilnīgi jaunu, bet būt dialogā ar esošo, pateikt no sava skatpunkta. Tagad tāds laiks, ka nav svarīgi noliegt kādas patiesības, bet raudzīties, kā vairākas patiesības var līdzāspastāvēt.
K. N. Neko jaunu mākslā atklāt nevar un nemaz nevajag uz to cerēt. Zināt visu, kas pasaulē tiek radīts, māksliniekam nav iespējams. Kuratoram jābūt tam, kas novērtē ideju un zina pateikt, vai kaut kas līdzīgs jau nav redzēts. Līdzīgas idejas sinhroni var rasties dažādās pasaules malās – tā tas vienkārši notiek.
Lasot par jūsu ideju Venēcijas biennālei, radās iespaids, ka tas ir arī mēģinājums pietuvoties pasaulē notiekošajam ar vienkāršiem, tīriem un skaidriem līdzekļiem.
A. E. Man liekas, tā ir reakcija uz virtuālās realitātes dominēšanu. Rodas vajadzība pēc īstuma, materialitātes. Pats darbojos ar vecajām foto tehnikām. To dara daudzi mākslinieki.
K. N. Pašlaik pasaulē cilvēki atgriežas pie analogajām kamerām. Nesen Lietuvā redzējām vairākas izstādes, kurās izmantoti vecie projektori. Nu jau visi tā taisa. Mani tomēr, kā vienmēr, visvairāk interesē cilvēki. Negribu uztraukties par tehnoloģijām. Nav izšķirošas nozīmes, vai tās ir jaunas vai vecas. Vienmēr var izdomāt, kā savu ideju pārraidīt.
Vai ir kāda centrālā līnija, kas iet cauri jūsu darbiem un katram no jums ir svarīgākā?
K. N. (Andrim.) Kas tev?
A. E. Apkārtējās pasaules apjēgšana caur telpas pieredzi. Vide un materialitāte, kas piesūcināta ar nozīmēm.
K. N. Man liekas, ja mēģināšu verbalizēt, kas man ir svarīgākais, tas izklausīsies pārāk naivi un banāli. Jā, tie ir patiesības meklējumi. Caur cilvēkiem.
Kāpēc tevi interesē cilvēki?
A. E. (Katrīnai.) Kas cits lai interesē, vai ne?
K. N. (Andrim.) Jā, bet tevi jau cilvēki neinteresē!
A. E. Mani interesē telpa.
Ko jūs gaidāt no Venēcijas biennāles?
A. E. Esmu no citiem latviešu māksliniekiem dzirdējis, ka Venēcijā ir smagnējs institucionālais un birokrātiskais process un beigās mākslinieka ideja kļūst otršķirīga. Pagaidām mums šķiet, ka būs brīnišķīgs darba periods.
K. N. Svarīgi ir nenoslāpēt sevi ar atbildību, vai radīsi pietiekami fantastisku un nebijušu darbu. Tas ir nāvējoši un muļķīgi. Jāmēģina palikt radīšanas prieka sajūtā.
Ar ko skatītājs sastapsies jūsu ekspozīcijā?
A. E. Būtiskākais vēstījums laikam nav izsakāms frāzē, jo skaidrošanas mēģinājumos bieži vien kaut kas svarīgs pazūd. Protams, var teikt, ka tā būs vīriešu pasaules izpēte. Pēc ārējiem parametriem vērtējot. Citādi domājot – tā būs sastapšanās ar esamību un patiesību. Gan mums, gan skatītājiem.
K. N. Darbu, kurš nav vēl radīts, ir nepareizi «izrunāt uz āru». Ja vari izstāstīt, kas izstādē būs, tā vairs nav jātaisa.
Vai bez Venēcijas biennāles ir kādi projekti?
K. N. Daudzi. Man jādomā par Faustu Bastīlijas operā Parīzē. (Hektora Berlioza Fausta pazudināšanu iestudē Alvis Hermanis – red.) Pirmizrāde būs 2015.gada novembrī, bet intensīvs darbs rit jau tagad. Mūsu operas iestudējumā Manona Lesko šosezon man jātaisa video. Tūlīt pat ir uzstāšanās Skaņu mežā, bet pavasarī – Maija un Paija Valmieras Drāmas teātrī, režisors Reinis Suhanovs mani uzaicināja strādāt.
A. E. Man ir labāka situācija – tikai pasniedzēja darbs Mākslas akadēmijā un Bikibukam (dzejoļu grāmatiņu izlase bērniem – red.) jāuztaisa Zaķīšu pirtiņa. Ģimene ar bērniem vienmēr liek sevi disciplinēt. Neesam tādi, kuri pamostas divpadsmitos dienā un domā, kā pavadīt dienu.
K. N. Ar koncentrēšanos ir tā – mirkļi, kad kaut ko radi, saproti, izdomā, ir ļoti īsi. Līdz tam vāri ēst, skraidi apkārt darbodamies. Iekšā sēž idejas, pārņem satraukums, kā tās realizēsi. Tad apsēdies divas stundas mierā, un tās ir radošas, tik piepildītas. Šajās divās stundās izdari mēneša darbu. Vismaz man tā ir.
A. E. Tie ir sievietes talanti. Man savukārt vajag aizbraukt uz Drustiem, strādāt vientulībā vismaz dienu. Nespēju tā: divas stundas domāt par darbu, tad pārslēgties uz bērniem, kaut ko sakārtot un nokārtot. Par to mums citreiz ir pat strīdi – kā, vai tu to nevari?! (Abi smejas.)
Kas, jūsuprāt, dzen racionālo mūsdienu cilvēku uz karu, nāvi?
A. E. Pašos pamatos tas man šķiet dabisks process. Augi mēģina pārmākt cits citu cīņā par sauli, mēģina izplesties pēc iespējas plašāk. Arī cilvēkā ir tieksme izplesties, pārmākt citus. Izdzīvot.
K. N. Taču izdzīvošana pārvēršas par – cik tu daudz gribi? Kas tev ir nepieciešams, lai izdzīvotu? Tā ir cilvēka iekšējās pasaules destruktīvā daļa. Var teoretizēt par karu kā [eksistenciālu] spēli, pat radošu procesu – galu galā, tas bīda uz priekšu daudzas lietas, kaut vai tehnoloģijas. Taču, ja skatāmies no katra cilvēka individuālā skatpunkta, karš – tas ir šausmīgi. Domājot par bērniem, uzreiz to uztver personīgi. Tagad taisot Faustu – mums izrādē ir koncepts par Marsu -, varu teorētiski tālu atkāpties, neredzēt indivīdu ar viņa konkrēto dzīvi, ciešanām. Tas it kā atvieglo, bet tajā brīdī pieskrien bērns, un pēkšņi ieraugi visu kara mērogu viņā, šausmas, kas var būt.
Kāda bija sajūta, ieraugot Ukrainas notikumus? Un ne tikai ieraudzīt, bet vērot un nespēt neko darīt?
A. E. Mēs tikko bijām Parīzē, franču draugiem stāstījām par kara iespējamību. Viņi – kā, jūs tiešām domājat, ka tas pie jums Baltijā ir reāli?!
K. N. Mēs skaidrojām, un viņi saprata. Taču viņi ir tālu no tā visa.
A. E. Mums ir citādi, Krievija vienmēr bijusi drauds. Tagad Putinam «aizgājis ciet» un apdraudējums ir pavisam reāls.
K. N. Līdz šim savu dzīvi biju dzīvojusi laimīgi. Nekad taču par karu nedomāju. Mamma stāstīja, kā padomju laikos baidījusies no atombumbas. Vairāk gan teorētiski, emocionāli. Tagad gandrīz katram satiktajam cilvēkam ir plāns, ko darīs, ja uznāks karš. Ļoti dīvainā laikmetā mēs dzīvojam. Mūsu paaudzei tika dots mazs laiciņš vieglprātīgas laimes.
Jūsu izstādes konceptā figurē vīrietis, kurš karu raisa. Sieviete – ne. Kāpēc tā?
K. N. Es gribētu teikt, ka tā ir – vīrietis ir nežēlības dzinulis. Saistībā ar Ukrainas notikumiem bija viena spēcīga bilde: krievu karavīri nāk, bet tantiņas stāv ar spoguļiem, pavērstiem pret viņiem – lai viņi redz sevi, apkrāmējušos ar ieročiem. Varbūt tas skanēs primitīvi, bet sievietes ir dzemdējušas šos vīriešus, kas iet karā, un katru no viņiem uztver personīgi. Protams, ir izņēmumi, bet sievietes nav tās, kas iniciē karu. Viņas to izjūt kā sava turpinājuma nogalināšanu. Vīrietis vienkārši ņem karapulku un iet cīņā, viņam nav saiknes ar radīšanu un bailēm zaudēt. Pētot vīriešus garāžā, visas šīs tēmas ieraudzīju, arī agresiju.
Kāda loma kara apstākļos ir sievietei?
A. E. Par islāma karu nesen izskanēja interesanta doma: Eiropā veidot sieviešu karaspēku, jo džihādisti nedrīkst karot pret sievieti. Latvijā vēl aizvien dzimumu lomu stereotipi ir spēcīgi. Vīrietis lemj un runā, sieviete pienes kafiju.
K. N. Vai tiekoties sievietei nepaspiež roku – it kā sīkums, bet nepatīkama sajūta.
Vai uz vēlēšanām gājāt?
K. N. Protams! Vienmēr esmu balsojusi. Ģimene ieaudzināja. Kad varēju balsot pirmoreiz, ome teica: ja neiešu vēlēt, neaicinās ciemos. Bija jāuzrāda zīmodziņš pasē.
A. E. Man otrādi – es audzinu savu ģimeni, ka jāiet vēlēt. Skaidrs, ka demokrātijai ir ēnas puses. Nāc ar savu ideju, un tev jāpārliecina vēlētājs, lai par tevi nobalso. Mediju un reklāmu manipulāciju laikmetā nav tā, ka viss baigi skaidri redzams.
K. N. Mēs kārtīgi sekojām līdzi notiekošajam un nopietni izvēlējāmies. Var smieties par mazāko ļaunumu, bet gaidīt politikā ideālo partiju vai ideālos cilvēkus būtu muļķīgi. Par Bordāna partiju gribējām balsot. Zinām, ka daudzi paziņas to apsvēra. Taču bažījās, ka būs zem 5%, un tas atturēja. Ja visi, kas gribēja, nobalsotu, varbūt būtu rezultāts.
Kurš būtu labs kultūras ministrs?
K. N. Uzvārdu nesaukšu, lai man atkal kaut ko nepārmet. Cilvēks, kuram ir harisma un spēks izdarīt. Zinošs. Lai nav tāds, ka sēž malā un nevienam netraucē.
A. E. Jocīgi sanāk, ka vienīgais kultūras attaisnojums tagad Latvijā ir nacionālā propaganda. Studējot Ģentē, Beļģijā, redzēju pilnīgi pretējo: kultūras procesi dabiski ieauguši sabiedrībā. Kultūra citās Eiropas valstīs nav svešķermenis, par kuru visu laiku jātaisnojas – kāpēc vispār esi.
Katrīna Neiburga CV
Dzimusi 1978.gadā Rīgā
2001.gadā absolvējusi Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļu
2000.gadā mācījusies Karaliskajā Mākslas akadēmijā Stokholmā
2009.gadā saņēmusi Purvīša balvu par darbiem Topoloģija 29 un Vientulība
2008.gadā nominēta prestižajai Ziemeļvalstu Ars Fennica balvai
Piedalījusies vairāk nekā 30 mākslas projektos un izstādēs Latvijā un pasaulē, veidojusi scenogrāfiju Latvijas Nacionālās operas un JRT izrādēm, šosezon – mātes rakstnieces Andras Neiburgas darba Stum Stum iestudējumam JRT
Andris Eglītis CV
Dzimis 1981.gadā Rīgā
2003.gadā absolvējis Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu
Mācījies arī Iļjas Repina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kā arī Augstākajā tēlotājmākslu institūtā Ģentē, Beļģijā
No 2005. līdz 2012.gadam sarīkojis deviņas personālizstādes, piedalījies daudzās grupu izstādēs Latvijā un pasaulē
2013.gadā saņēmis Purvīša balvu par izstādi Zemes darbi, šai balvai nominēts arī 2009.gadā, bet 2007.gadā saņēmis Rudens izstādes galveno balvu
