Mācītājs Juris Rubenis aicina nemeklēt apstāšanās vietu pasaulē, kur būs laime, jo tādas vietas nav, bet uzdrīkstēties iet jaunos ceļos
Nomaļā meža taciņa, kas ved uz Krūmkalniem Kurzemes puses Lūžņā, Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā mudina aizdomāties – nez, kā viņi šoruden gājuši uz vēlēšanām? Cik tālu un kur gan vispār te ir balsošanas iecirknis? Ciemā, ieskaitot Rubeņu pāri, kuri no Rīgas pārcēlušies pirms vairākiem gadiem, mīt pieci cilvēki. Intervijā Juris Rubenis saka – šeit visiem Latvija ir ļoti svarīga. Par vēlēšanām lieks jautājums, jo nav tādu, kurās mācītāja ģimene nebūtu piedalījusies. «Vēlēšanas rāda Latviju šķērsgriezumā. Nav pamata uztraukties: rezultāti ir, kādi ir, un ar tiem varam kaut ko darīt.» Mūsu saruna ir par darbiem, kas var palīdzēt dzīvot labāk – katram un visiem kopā.
Vai Latvijā notiekošo skaidrāk redzat no Lūžņas, kur dzīvojat ikdienā, vai arī aizbraucot uz notikumu epicentru Rīgu?
Skaidrāk visu ieraudzīt var no klusuma, ne trokšņa pozīcijām. Taču skaidrais skats nerodas tādēļ vien, ka apmeties nomaļā vietā. Tas rodas, ja redzi ne tikai, ko uztver, bet arī – kā tu uztver. Kad esam par daudz iesaistīti notikumos, mēs pārāk impulsīvi reaģējam. Pārāk vienkāršoti – izslēdzoši un duālistiski. Šīs reakcijas varbūt ir patiesas, bet tās neko nerisina, tikai sadala melnā un baltā. Kad cilvēks ir miera stāvoklī, viņš var labāk redzēt lamatas, kurās varam iekrist, ja pārāk ātri cenšamies izdarīt kādus slēdzienus.
Nav iespējamas nekādas pārmaiņas, ja tās vispirms nenotiek cilvēkā iekšēji. Tāpēc lēnais sabiedrības pārmaiņu process, ko redzam, ir pareizs.
Mēs cenšamies veidot ideālus likumus, pieprasām, lai tie tiktu veidoti cerībā uz godprātīgāku, taisnīgāku sabiedrību. Vai tam redzat rezultātu?
Likums var palīdzēt kā ietvars. Tam ir liela nozīme. Taču ar ārējiem rāmjiem ir par maz. Nozīmīga ir cilvēka iekšējā attīstība. Katram cilvēkam ir jānoiet zināms iekšējās attīstības ceļš, citi viņa vietā to noiet nevar, lai kā vēlētos. Arī katram laikmetam jānoiet iekšējās attīstības process, pārlēkt pāri kādam posmam nav iespējams. Jautājums ir, kā atrast labāko veidu, kā mums dzīvot dotajos apstākļos šajā laikmetā.
Vai nav tā, ka runājat no patiesības meklētāja pozīcijām, bet meklētāju sabiedrībā nav nemaz tik daudz?
Tāpēc jau dzīvē ir tādi notikumi, kas liek mums kļūt par meklētājiem. Kas mūs par tādiem veido? Problēmas, konflikti un nekārtības. Neviens cilvēks nevar nodzīvot dzīvi, nesastopoties ar situācijām, ar kurām viņš līdzšinējiem resursiem nespēj tikt galā. Šīs ir vērtīgas situācijas. Tās dod tikai divas iespējas – apvainoties uz visu pasauli, kļūt par sarūgtinātu cilvēku, vai arī meklēt lielāku dziļumu sevī.
Cilvēkiem bieži ir ilūzija, ka iespējams izveidot statisku miera ostu. «Ja nokārtošu to un to savā dzīvē, varēšu dzīvot mierīgi nākamos trīsdesmit, četrdesmit gadus.» Tā nenotiek ne ar cilvēkiem, ne sabiedrību kopumā. Mūsu dzīve ir process, un vai tad cilvēks pats arī nav pieredzes process, kas turpina kustēties uz priekšu? Izaicinājums ir nemeklēt apstāšanās vietu pasaulē, kur būs laime, tādas vietas nav, bet apmesties uz dzīvi procesā.
Process piespēlē nestandarta situācijas. Kaut ko spiests meklēt, uzdrīkstēties iet jaunos ceļos ir katrs cilvēks.
Šajās dienās mēs varētu runāt svētku noskaņās, bet pirms gada notika Zolitūdes traģēdija. Kā jūs to uztvērāt?
Viens no Jaunās derības principiem – ja esi gatavs ar atvērtību un dziļumu raudzīties pasaulē, var tā būt, ka arī pašas sliktākās lietas var kļūt par labām. Briesmīgas mācību stundas var nospēlēt labu lomu mūsu dzīvē. Mācītāja pieredzē man nācies sastapties ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri savā dzīvē pieredzējuši ļoti nopietnas un sāpīgas situācijas. Milzīgu izmisumu, bezcerību. Bet paiet gads, reizēm vairāki gadi, un šie paši cilvēki saka: notikums visas dzīves kopsakarā bijis kas ļoti svarīgs. «Ja tas nebūtu noticis, es nesaprastu to un to vai būtu pavisam cits cilvēks.» Kaut ko līdzīgu esam piedzīvojuši mēs katrs, vai ne? Vienkāršoti varētu sacīt tā: kad tev pirmo reizi pa īstam iesāpas sirds, tu uzzini, ka tev ir sirds. Reizēm ļoti jāiesāpas, lai atvērtos iekšējā dimensija.
Reizēm satiec cilvēku un domā: kas ir tas skaistais, dziļais, kas tā uzrunā viņā? Bieži izrādās, šis cilvēks pārdzīvojis lielas sāpes. Viņš nes sevī lielu līdzjūtības, mīlestības spēju. Un tad tu redzi cilvēku, kurš citus vienkāršoti tiesā, ātri izsaka spriedumus. Bieži tāpēc, ka šim cilvēkam nekad nav pa īstam sāpējis. Viens no man tuvajiem mūsdienu autoriem Ričards Rors saka: transformējoši uz cilvēku iedarbojas vai nu liela mīlestība, vai lielas ciešanas. Mēs neviens nevaram nodzīvot dzīvi, nesastopoties vismaz ar vienu no tām. Kāpēc tās mūs maina? Tāpēc, ka ir stiprākas par mums.
Pasaulē nepārtraukti notiek traģiski notikumi. Tie atgādina par mūsu dziļumiem, mūsu līdzcietību un īsās dzīves laika vērtību. Par to, ka varbūt mēs savu dzīvi notērējam pilnīgi bezjēdzīgām lietām – varētu ar kaut ko vērtīgāku to piepildīt, citādi dzīvot.
Kad notiek liela traģēdija, sabiedrībā katrs jūtas kaut kā iesaistīts, rodas saliedētība. Ir tāda sajūta, ka notikušais attiecas uz mums visiem. Un tas patiešām attiecas uz mums visiem. Rāda kaut ko ļoti svarīgu par dzīvi un mūsu uzdevumiem. Piemēram, mūsu katra atbildību par to, ko darām. It viss, ko mēs šajā pasaulē darām, ir cieši savīts ar citiem.
Vai nopietnās, sāpīgās situācijās cilvēki nemēģina bēgt no sevis, nevis aizdomāties?
Jaunībā, kamēr būvējam savu ego un duālistisku bildi par pasauli, mums ir svarīgi dabūt ātras atbildes. Tās vienmēr ir vienkāršojošas. Uz lieliem jautājumiem nav iespējamas ātras atbildes. Un vēl – mums jāmācās izturēt dzīves spriegumu. Cilvēki parasti mēģina pēc iespējas ātrāk no šā sprieguma atbrīvoties, bet tas, ka nenāk ātras atbildes, mūs aizved pie dziļajām atbildēm. Ja nesteidzamies ar mazajām atbildītēm, mēs nonākam pie lielajām. Svarīgāko dzīvē var saprast ne tad, kad paslēpjamies ātros formulējumos, bet tad, kad esam gatavi atbildes gaidīt lēnām.
Kad sniedzam ātras atbildes sev vai citiem, nekas nemainās. Notiek dramatiski notikumi, mēs ātri tos novērtējam savā vienkāršotajā veidā un viss paliek pa vecam. Lieli dramatiski notikumi nekad nav atbildami racionāli, tāpēc tie izraisa pārmaiņas mūsos, lai mēs varētu kļūt dziļāki. Domāju, ka tādus notikumus kā Zolitūdē ar seklo apziņu īsti saprast nemaz nevar.
Vai jūs gaidāt apsūdzības Zolitūdes lietā?
Tur ir vairāki līmeņi. Ir tiesiskais līmenis – katrā demokrātiskā sabiedrībā jānonāk pie godīgiem vērtējumiem. Dziļāk skatoties, traģēdija norāda, ka mēs visi šajā dzīvē kaut ko neizdarām, mēdzam būt pavirši pret darbu, līdzcilvēkiem, pret esību vispār. Starpība ir tāda, ka vienos gadījumos paviršība uzskatāmi parādās, citos ne. Robeža starp labo un ļauno nekad nav ārpusē. Tā vienmēr ir iekšpusē un iet caur katra cilvēka sirdi.
Tikai neiedomāsimies, ka varam sev kādu drošību radītt. Dzīvot nozīmē, ka esam nodoti katram nākamajam mirklim. Mēs nezinām, ko šis mirklis nesīs. To pieņemt nozīmē pieņemt esību.
Šeit pieminēšu kristietības zīmolu – krucifiksu. Ko gan par to var domāt cilvēks, ja neko daudz nezina? Viņš redz – tur ir mirstošs, nomocīts cilvēks. Mazohisms, kāpēc gan uz to skatīties! Taču šajā zīmē apslēpti milzīgi dziļumi. Tā saka: dzīve ievaino mūs visus. Mēs šeit, uz Zemes, dzīvojam kā ievainotie. Svarīgākais jautājums – ko es darīšu ar savām sāpēm? Tās var mani darīt dusmīgāku, bezcerīgāku un var mainīt, atklāt negaidītus dziļumus sevī. Vai es, būdams ievainots, padošu sāpes tālāk, tās pavairošu, vai ļaušu, lai tās transformē mani? Krucifikss ir ļoti svarīga zīme, tas atgādina, ka sāpes var vest gan uz augšāmcelšanos, gan sagrāvi.
Ko jums vēsta notikumi Ukrainā?
Tie parāda, cik ļoti, ļoti lēns ir cilvēces attīstības ceļš. Cik bieži mums iluzori liekas, ka esam daudz sapratuši, sasnieguši. Pirms gadiem desmit, piecpadsmit pēc Dienvidslāvijas konflikta cilvēkiem likās, ka Eiropā karš ir pilnīgi neiespējams. Nekad! Vairs ne šeit! Nu tas notiek Ukrainā. Tas vēsta, cik ļoti uzmanīgiem mums jābūt ar to, kas ir mūsos. Proti, instinktīvo slāni. Reptilisko domāšanu. To samērā viegli iekustināt cilvēkā, pat dvēseliski smalkā cilvēkā pie noteikta manipulācijas apjoma. Mēs redzam, ka cilvēki, kuri vēl vakar nevarēja iedomāties karu, šodien jau cits citu nogalina. Pats svarīgākais, ko mēs varam darīt, – nereaģēt pretī tajā pašā līmenī. Jo ar to nekas netiks atrisināts.
Vēsture ir ļoti jutīgs materiāls. Tā var būt nasta un var būt iespēja. Ja tauta godīgi nerisina vēstures uzdevumus, vēsture kļūst par nastu, lielu problēmu tagadnē. Gandrīz katrai tautai un valstij ir vēsturiski rēķini ar kaimiņiem. Mums ir darījuši pāri vācieši un krievi, un zviedri. No šādas perspektīvas raugoties, varētu sameklēt pamatu agresijai pret gandrīz visiem kaimiņiem. Ko gan mēs tā atrisinātu?
Vēsture kļūst par iespēju tad, ja nesteidzamies ar vienkāršotiem spriedumiem, neļaujam ar sevi manipulēt. Līdzīgi kā daba, arī cilvēce ir viena ekosistēma. Mums, latviešiem, ir sava pastāvēšanas jēga pasaulē kā unikālam ziedam. Šis zieds veido kaut ko ļoti svarīgu kontekstā ar pārējiem ziediem. Mācīsimies lielo bildi. Varam atrast drošus pamatus pastāvēšanai, pārliecību par sevi. Neveicināsim vulgāri nacionālistiskus konceptus, kas atvelk pagātnē – mēs redzam, ka tas notiek daudzās valstīs, arī Krievijā. Tas ir strupceļš. Ir svarīgi cienīt savu valsti un tautu, bet redzēt sevi dialogā ar citiem.
Vienmēr ir iespēja nolīdzināties ar zemāko. Daudz grūtāk ir augt, meklēt to, kas šodien un rīt būs svarīgs valsts pastāvēšanai. Vakardienas atbildes mums nepalīdzēs. Ukrainā un daudzviet citur pasaulē redzam bezgala daudz ievainotu, sāpinātu cilvēku. Konflikta kāpinājums nav risinājums. Tas māca ko ļoti svarīgu – sarunāties un pieņemt dažādību kā skaistumu, nevis nastu. Atrast vienotību dziļumā, nevis virspusē.
Par ko jums jādomā Latvijas dibināšanas gadadienā?
Pirmkārt, novērtēt, ka mums ir sava valsts. Būt pateicīgiem. Saprast, ka valsts ir ļoti nozīmīgs ietvars, kurā varam attīstīties. Ir tūkstošiem tautu pasaulē un aptuveni divsimt valstu. Cik tā ir liela privilēģija! Mazai tautai vienmēr jābūt gudrākai un vērīgākai. Lielas tautas var dažkārt lempīgi un augstprātīgi izturēties. Taču tas ne vienmēr ir labi tām pašām, perspektīvā raugoties.
Kāda jūsu dzīvē ir Latvijas loma un nozīme?
Esmu ļoti laimīgs, ka varu būt mazas valsts pilsonis, emocionāli man Latvija nozīmē ļoti daudz. Pilnīgi viss, ko es redzu, kad šeit, Lūžņā, skatos uz priedēm un mākoņiem – šī vienkāršā ainava ir ļoti svarīga man, es esmu tās daļa. Taču tas uzliek arī uzdevumu: nevar egocentriski nodarboties ar sevi, tev jādomā, ko vari darīt, lai visi cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, šeit justos labi. 18.novembris man ir skaists notikums, dažādi piedzīvots dažādos laikos. Pirms 27 gadiem, 1987.gadā, mūs ar kolēģi mācītāju Māri Ludvigu Rīgas centrā aizturēja Drošības komitejas darbinieki, uzlika mājas arestu. Viņi gatavojās novērst 18.novembra demonstrāciju.
Vai bija bail?
Melotu katrs, kurš teiktu, ka tādā brīdī nav bail. Tas bija ļoti augsts saspringums. Ja jautājat par bailēm, vācu teologs Eižens Drevermans teicis, ka pamatā cilvēkam ir iespējams veidot savu dzīvi vai nu uz bailēm, vai uz uzticēšanos. Trešās un ceturtās iespējas nav. Esmu ieaicināts šajā pasaulē ar noteiktu jēgu. Mani ir ieaicinājis Dievs, nevis kāds ierēdnis, kuram man jābūt pateicību parādā visu mūžu. Es varu uzticēties Aicinātājam. No uzticēšanās var iegūt pilnīgi citu pamatu dzīvei. Tas ir viens no centrālajiem imperatīviem, lai cilvēks realizētu savu dzīvi: beidz baidīties! Atrodi sevī dziļumu, kas tev dod pamatu uzticēties!
Par Latviju runājot – mums nav iespēju nopirkt vairāk bruņutehnikas kā kaimiņiem. Arī tad, ja mēs pārstātu ēst, tas nebūtu iespējams. Katrai valstij ir savas aizsardzības spēju robežas. Tāpēc vispirms tas ir jautājums par brīvību mūsos pašos. Iekšēji brīvus cilvēkus ir ļoti sarežģīti pakļaut. Stāsts ir par iekšējo dzīves sajūtu – vai gribam un spējam dzīvot kā brīvi cilvēki ar savu garīgo satversmi, uz kuras stāvēt? Cilvēka garīgā satversme vienmēr ir izšķiroša, iekšēji brīvu cilvēku kopums rada pilnīgi citu atmosfēru valstī. Tā izskan arī dialogos ar citām valstīm – vai runā iebiedēta, par sevi nepārliecināta nācija, vai pārliecināta, sevi droši jūtoša nācija. Tas tagad ir ļoti būtiski Latvijai.
Kā runāt tad, ja runāt nav iespējams?
Tie ir izaicinājumi, ar kuriem sastopamies, sākot ar ģimenes līmeni ikdienā un beidzot ar starpvalstu sarunām. Nevajag nemaz lielo mērogu, mums katram ir vismaz daži cilvēki apkārt, par kuriem gribētu pateikt: «Ar šo idiotu es nekādi nevaru sarunāties!» Taču, ja uzdrīkstamies, pārsteidzošā kārtā izdodas atrast kādu dialoga iespēju.
Pasaulē patiesu dialogu ir maz. Parasti sarunā vēlamies panākt savu mērķi, un dialogs tiek uzskatīts par veiksmīgu tad, ja tas izdevies. Taču patiess dialogs ir tad, ja satiekas divas atvērtas puses, gatavas ieklausīties un mainīties. Saprotiet, cik riskanti? Doties procesā, nezinot, kāds no tā iznāksi. Vai mēs tā sarunājamies? Valstis, reliģijas, cilvēki? Ļoti, ļoti reti.
Lielām valstīm paiet ilgs laiks, līdz tās nonāk pie godīgiem slēdzieniem par savu vēsturi. Cilvēkiem ļoti patīk dzīvot varenā valstī. Pat ja esi ubags, tu jūties šīs varenības daļa. Tā dod tev iracionālu vērtības sajūtu. Es domāju – Krievijai ir iespējams tikt galā ar savu pagātni, tikai tam vajadzīgs laiks. Mums gribētos, lai viss notiek ātri, bez bīstamiem atkritieniem. Taču mums jābūt godīgiem un jāsaprot – tā nenotiks. Piedzīvot kvalitatīvas pārmaiņas pasaules uztverē cilvēkam ir garš un mokošs process. Tāpat arī sabiedrībām un valstīm – tas aptver daudzus gadus, gadu desmitus un simtus.
Likums, ko redzam vēsturē: izrāviena un atkritiena posmi mijas. Pirms 25 gadiem dzīvojām milzīga izrāviena posmā. Šābrīža atkritiens ir pareizi jāiztur. Mūsu dzīves laikā varam piedzīvot vēl lielus atkritienus un arī izrāvienus – jābūt gataviem. Vēsture nav beigusies, tā turpinās. Sarežģītos brīžos vienmēr priekšrocības ir tiem, kuri pamodušies, nevis slīgst letarģijā. Tāpēc mums jābūt uzmanīgiem un redzīgiem.
Vai uz kristīgajām meditācijām pie jums Lūžņā aizvien brauc daudz cilvēku?
Iepriecinoši ir tas, ka meklējošu cilvēku Latvijā ir daudz vairāk, nekā domājam. Ņemot vērā mūsu mentalitātes atturību, cilvēki nereti svarīgo patur sevī, garīgos meklējumus neafišē. Jūs varat sēdēt vienā kabinetā ar kolēģiem desmit gadu un daudz ko par viņiem nezināt. Ja kaut kas tev ir svarīgi, tu nejūti aicinājumu uzkāpt Doma laukumā uz mucas un visiem to paziņot.
Pirmajā dzīves daļā mums parasti ir ilūzija, ka ārpusē atradīsim visu, kas nepieciešams laimei. Kādu laiku tas darbojas. Ap 35 gadiem cilvēks sāk just: ir ļoti labi ārēji attīstīties, bet visas atbildes tā neatradīsi – kaut kas paliek neatrisināts. Tad kļūstam par pašiem nopietnākajiem meklētājiem.
Kas jums visvairāk sāp Latvijā?
Latvija ir nogājusi intensīvu attīstības ceļu. Paskatoties uz vairāk nekā 20 gadiem – ir jābūt aklam cilvēkam, lai neredzētu, cik milzīgas pārmaiņas notikušas. Jāspēj tās novērtēt. Taču vissāpīgākā ir kliedzoša nekompetence. Ir svarīgi ar veselīgu paškritiku izvērtēt, vai noteiktajā amatā man ir pietiekamas zināšanas un prasmes. Ja nav, nekāpjam tajā vagoniņā! Nevar visi cilvēki darīt visu – būt par prezidentiem, ministriem, aģentūru vadītājiem un tā tālāk.
Kā Lūžņā svin Latvijas dzimšanas dienu – vai nav tā, ka viss ir tumšs un kluss, un katrs atrodas savā viensētā, bet varbūt tieši šī klusinātā savrupība ir spēcīga Latvijas zīme?
Lūžņā dzīvo trīs cilvēki, atskaitot mūs ar sievu. Latvijas neatkarības diena šeit ir ļoti svarīgi svētki. Ne jau visi var aizbraukt piedalīties masu pasākumos, bet var citādi sevi sajust piederīgu Latvijai. Mums Krūmkalnu pagalmā vienmēr plīvo Latvijas karogs. Tas man atgādina kopējo – valsts – mērogu. Man ir svarīgi ikdienā redzēt sarkanbaltsarkano krāsu, tā atgādina par saikni ar visiem pārējiem cilvēkiem Latvijā. Šajā valstī ir cilvēki, kam mēs patīkam un nepatīkam, kas mums patīk vai nepatīk. Tā būs vienmēr. Taču Latvija ir vairāk par katru no mums. Mācīšanās meklēt un kopt vienotību dažādībā arī ir patiesais patriotisms.
