Žurnāla rubrika: Kultūra

Slavas samaltie

Posted on janvāris 14, 2015 by - Kino

Meksikāņu režisora Injaritu filma Putncilvēks – traģikomēdijas smeķis

Cilvēks uz vecumu paliekot apcerīgāks, saka 50 gadu sliek-sni pārkāpušais meksikāņu režisors Alehandro Gonsaless Injaritu, kura jaunākā lente Putncilvēks ir ne tikai pelnīti slavināma kā viena no aizvadītā gada spožākajām filmām, bet to var dēvēt arī par autora rotaļīgāko un humoristiskāko veikumu divdesmit gadus ilgajā karjerā, kurā dižojas tādi darbi kā 21 grams un Mīla – kuce. 

Putncilvēka galvenais varonis, iesirmais Rigans (Maikls Kītons), spožumā nodilis «stārs», kas senos ziedu laikos spēlējis lentes nosaukumā minēto supervaroni, nu izmisīgi cīnās apliecināt, ka nav vis pārejoša parādība Holivudas dzirnakmeņos, bet gan pilnvērtīgs mākslinieks. Aktieris gatavojas uzvest paša sarak-stītu lugu Brodvejas teātrī, nospēlēt galveno lomu un… pierādīt uzmācīgi skanošajai Putncilvēka balsij savā galvā, ka vēl ir kam noderīgs.

Sīsifs Brodvejā

Injaritu, viena no meksikāņu kino «tres amigos*» (līdzās Alfonso Kuaronam un Giljermo del Toro), filma ir izcils autorkino par industrijas un mākslas krasajām robežām, zvaigžņu sistēmas nesaudzīgumu pret pašas radītajiem ideāliem un visbeidzot līdz neprātam spēcīgu vēlmi pašapliecināties. Injaritu šīs daudzās stāsta šķautnes Putncilvēkā ievij ar vieglu roku un melni humoristisku smeķi, filma ir viegli skatāma un skatītājam draudzīga. Uzfilmēta garās ainās, kamerai neatlaidīgi lavierējot līdzi lugas tapināšanā saspringušajiem tēliem, lente dažbrīd atgādina teātra iestudējumu, kinoskatītāja acu priekšā uzburot radošas nekārtības paplosīto Brodvejas teātra vidi. 

Rigana – svešinieka teātra māk-slas pasaulē – darbs pie lugas reizēm atgādina traģikomisku versiju par Sīsifa nebeidzamo akmens velšanu kalnā. Sak’, it kā nepietiktu ar valdonīgo alter ego, Putncilvēka komandējošo balsi paša galvā un ilūziju par telekinētiskām spējām, papildu izaicinājumus sagādā agresīvi kritiķi un uzpūtīgi kolēģi. Piemēram, Edvarda Nortona spēlētais «zvaigznis» un kritiķu mīlulis Maiks pa aizkulisēm slīd apžmiegtās apakšbiksiņās un teātra telpās sev ierīko privāto solāriju.

Betmens par Putncilvēku

Lieliskais aktieru ansamblis ir vēl viens iemesls uzslavēt Putncilvēku. Lai gan filmas stāsts par izbijušu supervaroņa tēlotāju nav balstīts galveno lomu spēlējošā Maikla Kītona karjerā, Injaritu apgalvo, ka Kītonu kā galvenās lomas atveidotāju esot turējis prātā kopš scenārija rakstīšanas. Kītons savulaik Tima Bērtona filmās spēlējis gan mošķīgo Bītldžūsu, gan divreiz Betmenu. No sikspārņvīra trešā turpinājuma atteicies, jo filmas scenārijs esot vēstījis totālu izgāšanos. Piekrist lomai Kītonu nespēja piespiest pat 15 miljonu dolāru lielais honorārs – līdzīgus lēmumus Putncilvēkā izdara arī Kītona spēlētais Rigans. 

Savukārt Injaritu lentē aktieris, tāpat kā kolēģi, piekritis iesaistīties gandrīz par pliku velti. Šī loma ir nebijis izrāviens viņa karjerā vairāku gadu desmitu garumā, kuros aktieris te ierunājis multenes, te spēlējis maznozīmīgos projektos. Tikmēr Injaritu naudas atrašanu filmai ar smīnu sejā sauc par «visgrūtāko lietu savā dzīvē». Savā ziņā viņa neatlaidība ir apbrīnojama – režisors jau 20 gadus uzticīgi turas pie autorkino veidošanas, sakot, ka neviens no Holivudas piedāvātajiem lielprojektiem viņu nav ieinteresējis tik ļoti, lai to pārvērstu filmā.

Attiecas uz visiem

Ar Putncilvēku režisoram ir veicies jau kopš pasaules pirmizrādes augusta beigās Venēcijas kinofestivālā, kur filmu slavēja kritiķi. Tā bija izvirzīta septiņām Zelta globusu nominācijām un saņēma laurus gan galvenā aktiera, gan scenārija kategorijā. Var droši paredzēt arī Oskaru nominācijas un, ja ASV Kinoakadēmijai pietiks veselīgas pašironijas, – arī kādu uzvaru. Kītons un Nortons lentes galvenās lomas tik tiešām nospēlē virtuozi, Oskaru kontekstā jāpatur prātā arī tās režija un scenārijs. 

Putncilvēku ir vērts skatīties, arī aizmirsot par balvām. Tā ir lieliska filma – gudra ironija par kinoindustriju un slavu kā sāpīgi gaistošu pārādību. Taču Injaritu filmas sāls nebūt nav kino vai teātra vides ķidājumā. Šis ir stāsts par vēlmi būt vajadzīgam un pašapliecināšanos, kas attiecas uz mums visiem. Ar vai bez putnu balsīm galvā.

* Trīs draugi – spāņu val.

ooooo

Putncilvēks / Birdman. Rež. Alehandro Gonsaless Injaritu. Kino no 16.janvāra.

Kaut kas labs

Posted on janvāris 14, 2015 by - Recenzija

Izrāde Saules bērni lutina ar lieliskiem aktierdarbiem

Maksima Gorkija luga Saules bērni, ko nule Dailes teātrī iestudējis Dž.Dž.Džilindžers, ir neparasts darbs. Izrāde balstās aktieru spēlē, režisora klātbūtne ir tikpat kā nemanāma, nav trokšņa, krāsu un formu ņirboņas, kas ierasta Džilindžera iestudējumos. Ir atturīga Kristiana Brektes scenogrāfija – uz Dailes teātra lielās skatuves izbūvēts koka paaugstinājums: māja, kurā mitinās Gorkija varoņi, arī telpa, kurā viņi no kulisēm iznāk prožektoru gaismā, lai nospēlētu savu dzīvi kā lomu citu cilvēku likteņos. Ir Ilzes Vītoliņas tērpi, kuru krāšņos akcentus šoreiz pamato nevis kostīmu mākslinieces mīlestība pret teatrālismu, bet 20.gs. sākuma dāmu modes silueti. Saules bērni ir pat konservatīva izrāde, kurā centrālā loma ierādīta dramaturga tekstam.

Kā zināms, Maksims Gorkijs ietekmējās no Antona Čehova darbiem. Un, pat ja šādu zināšanu nebūtu… Saules bērni liksies pazīstami katram, kas kaut reizi skatījies Čehova lugas iestudējumu. Ķīmiķa Protasova (Juris Žagars) mājā pulcējas sabiedrība, kas ir ja ne gluži fiziski, tad vismaz gara radinieki – inteliģenti, par citu, labāku dzīvi sapņojoši cilvēki, katrs ar savu sarežģīto iekšējo pasauli. Visi runā par nākotni, neviens neko nedara, jo… reālā pasaule jau nav šādiem sapņojumiem piemērota. Tieši šeit slēpjas viena no būtiskākajām Čehova un Gorkija darbu atšķirībām, paradoksālā kārtā, šķiet, arī iemesls, kāpēc tieši Gorkija lugas pašlaik pasaules teātrī ir tik aktuālas. Kamēr estēts un intelektuālis Čehovs liegi skumst par neizbēgami zudušā trauslo garīgumu, Gorkijs kā ar cirvi noskalda savu neizsmalcināto, bet veselīgi cinisko laikmeta vērtējumu – nekāda dvēseliskuma te nav, vārdi ir tikai vārdi, bet pie tā, ka sabrūk dzīve, vainojami tikai varoņi paši.

Šo tukšuma un bezjēdzības līniju Džilindžers izrādē izcentrējis smalki – bez didaktikas vai nosodījuma. Izrāde aizrauj ar silti glāsmainu iejūtību pret «saules bērniem», tas ir, cilvēci, kas Gorkija variantā, protams, ir ironisks tēls. Jo – ko tad dramaturgs rāda? Viņa varoņi lugā ir smalki kariķētu fizisku un garīgu invalīdu katalogs, egoisti, kas neprot un nevēlas redzēt citus. Vienīgā, kas, vismaz tā šķiet, redz dzīvi ārpus sevis, ir Protasova māsa Ļiza, bet arī tad… Apjausma par Krievijas tautas briesmīgo dzīvi, salīdzinot ar pārtikušo inteliģenci, noved viņu pie nervu sabrukuma, histēriski gaidot neizbēgamo nākotni. 

Arī Džilindžera izrāde ir stāsts par cilvēkiem, kuriem trūkst kādas būtiskas «detaļas». Taču tā nav drūma šausmināšanās. Drīzāk aizkustinoši komisks atsevišķu dzīvju portrets ar krietnu devu sadzīves joku, mīlestības, pārpratumu.

Saules bērnu trumpis ir aktieru filigrāns darbs – varoņi, kurus skatītājs iemīl, par spīti skaidri saskatāmajiem trūkumiem. Izrāde atbruņo ar to, ka neviens nav labs, gudrs, taisns (kādus nu vēl pozitīvus apzīmējumus varētu piemeklēt patīkamiem cilvēkiem), bet lielākā daļa ir interesanti. Saules bērni lutina ar aktierdarbiem. Izcila loma izdevusies Jurim Žagaram, kura Protasovs ir hipertrofēti narcistisks, nekaunīgs, gļēvs un vienlaikus apburošs bērns. Lieliski spēlē Vita Vārpiņa vulgāri skaļas un vienlaikus emocionāli smalkas kupcienes lomā, Ērika Eglija, kuras Ļiza nepārtraukti balansē uz psihiskas saslimšanas robežas, Artis Robežnieks, kuram Čepurnoja lomā ar dažiem skatieniem vien izdodas nospēlēt veselu traģēdiju. Pavisam mazās lomās aci piesaista Sarmīte Rubule (kalpone Fima) un Lidija Pupure (aukle). Ne viss ansamblis diemžēl darbojas vienā intensitātē, un ir brīži, kad uzmanība no varoņu sadzīves aizplūst pašam pie savējās (īpaši jau ainās, kur Ģirts Ķesteris spēlē Ugunsgrēka Leonu, bet Kristīne Nevarauska mokās ar jau spēlētu lomu atskaņām), tomēr tad enerģijas vilnis atkal uznes galotnē un – notiek mazs brīnums.

Neatklājot sižetu, viss, protams, beidzas slikti. Kā gan citādi!? Tomēr no teātra skatītājs aiziet ar sajūtu, ka noticis kaut kas labs.

oooo

Saules bērni. Nākamās izrādes 20.janvārī, 4. un 12.februārī. 5-22 €

Stāsti par politiku

Posted on janvāris 14, 2015 by - Intervija

Mediji Latvijā darbojas tā, it kā mums katru dienu sāktos trešais pasaules karš, bet patiesībā sabiedrībā trūkst nopietnas refleksijas, secina politikas komentētājs Ivars Ījabs

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ivars Ījabs ir mediju pieprasīta «runājošā galva», kā viņš sevi ironiski raksturo. Kopš decembra viņš ir arī Kultūras ministrijas paspārnē dibinātajā komisijā, kurai būs jāpiedāvā Latvijas valsts simtgades svētku programmas saturs laikposmam no 2017. līdz 2021.gadam. Mūsu divas stundas garajā sarunā izbrienam arī cauri dažiem viņa «polemiskajiem», kā viņš tos dēvē, starptautiskās un pašmāju politikas vērtējumiem.

Ir nodibināta Latvijas simtgades radošā padome. Kā tu konceptuāli definētu, kas mums ir, ko svinēt?
Valstiskums pats par sevi ir ārkārtīgi liela vērtība, un simtgade ir nozīmīgs atskaites posms. Kā zinām, simt gadus pēc Franču revolūcijas uzcēla Eifeļa torni Parīzē. Mums arī ir vērts simtgadi atzīmēt. Kas attiecas uz konceptuālo, varu teikt tikai to, ka tā ir interesanta padome tieši no daudzveidības viedokļa – ļoti dažādi cilvēki no dažādām jomām. Mana joma tur ir samērā šaura, jo mani droši vien lielākoties pazīst kā runājošo galvu televīzijā, bet mana pamata pētnieciskā interese ir politisko ideju vēsture, to skaitā Latvijas. Tādēļ tur esmu – mani ļoti interesētu, lai neaizmirstam par ļaudīm, kas ir piedalījušies Latvijas valsts intelektuālā sagatavošanā.

Ja pareizi saprotu, padomei nebūs priekšsēdētāja, taču sarakstā esi pirmais.
Nezinu, kāpēc tā, man nav nekādas īpašas funkcijas. Galu galā, būtu grūti mēģināt uzņemties kādas priekšniecības funkcijas pār tādiem cilvēkiem kā, piemēram, Māra Zālīte.

Stāstīdams par savu lekciju ciklu par nacionālismu, pērn teici – tev ir svarīgi, lai Latvijas valsts no ārpuses izskatās kā konfekte. Vai padomes uzdevums nebūs vienkārši spoža papīrīša aptīšana Latvijai?
Stāsts par valsti kā konfekti jāuztver ļoti praktiskā aspektā. Mūsdienu pasaulē valstis savā starpā sacenšas ne tikai ar militārām un ideoloģiskām aktivitātēm, bet ar to, cik šajā valstī pastāvošais sociāli ekonomiskais modelis cilvēkiem liekas pievilcīgs. Arī Latvijai vērts pievērsties tādam «ļoti vienkāršam» uzdevumam – kā padarīt šo valsti tādu, kuru cilvēki apskauž un par kuru priecājas kā par tādu, kurā vienkārši vērts dzīvot.

Gada nogalē portālā Satori rakstīji, ka Saeima briesmīga, desmit procentus vispār savēlējuši idioti, kuri grib iet bojā kopā ar valsti. Secinājums: «Problēmas sākas tajā mirklī, kad jūs sākat kaut ko gaidīt no politikas.» Vai ir nākotne valstij, no kuras politikas vispār neko nav vērts gaidīt?
Tas, protams, domāts ļoti lielā mērā polemiski, bet pie tēzes, ka Latvijā daudzas citas jomas pēdējo 23 gadu laikā ir attīstījušās krietni straujāk nekā politika, es palieku. 

Daudzas lietas, kas nav saistītas ar politiku – kaut vai inovatīva uzņēmējdarbība, pakalpojumu bizness -, pie mums patiesībā attīstās, un to nevajadzētu noliegt.

Kā tas varētu attīstīties, ja nebūtu radīta tiesiska un politiska vide?
Nevajadzētu arī pārspīlēt. Mēs esam paškritiski, bet, ja iedomājamies, ka 23 gadu laikā neesam izdarījuši pietiekami strauju attīstības gaitu, tas pilnīgi nebūtu pareizi. Piemēram, Latvijā kā ES un NATO dalībvalsts mums tagad liekas pašsaprotami – mēs salīdzinām sevi ar citiem šo alianšu biedriem -, bet pirms 23 gadiem tas galīgi nelikās pašsaprotami.

Kā Latvija varēja pievienoties ES un NATO, ja 23 gadus politiķi neko nav reformējuši?
Viņi ir reformējuši tieši tik lielā mērā, cik tas bija nepieciešams dažādu veidu ārēju ieteikumu dēļ. Tas pats KNAB, par kura kārtējo reformēšanas mēģinājumu pašlaik strīdamies – vai tiešām domā, ka to izveidoja šeit, Latvijā, jo kāds valdībā domāja, ka mums kaut kas nav pareizi ar korupciju?

Kāpēc, tavuprāt, politiķi uzskatīja, ka tas jādara?
Domāju, ka mūsu politiķi valsts attīstības sākuma posmā bija pietiekami saprātīgi un spēra soļus, kuru vērtību īstenībā apzināmies, laikam ritot. Protams, tas ir stāsts par nepārprotami rietumniecisku ģeopolitisko izvēli.

Kas attiecas uz ģeopolitiskajām izvēlēm, ir virkne pamatīgu problēmu, kā tas atspoguļojas mūsu iekšpolitikā. Politiķi to droši vien negribēs atzīt, bet politologi savā ziņā ir vienojušies par to, ka Latvijas un Igaunijas samērā ātrā atgriešanās Eiropā bija iespējama tādēļ, ka 90.gadu sākumā politiskā vara tika koncentrēta igauņu un latviešu rokās, kas tajā laikā bija absolūta nepieciešamība. Bet otra puse – esam radījuši situāciju, ka pietiekami liela padomju laiku imigrantu daļa šeit jūtas atsvešināti no valsts un liela daļa latviešu politiskās elites savukārt to uzlūko kā draudu. Tas ir joprojām neatrisināts jautājums.

Minētajā gada apkopojumā raksti, ka «etnisko dalījumu gaida spoža nākotne», Ukrainas notikumu kontekstā secinādams, ka principā ir tikai divas puses Latvijas politikā – Saskaņa un «latviešu partijas». Vai mums ir segreģēta sabiedrība? 
Tajā ziņā, ka krievvalodīgā minoritāte nacionālā līmenī nav ieguvusi politisku pārstāvniecību dažādu iemeslu dēļ – tā tas ir.

Viena no īpatnībām, kas Latvijas sabiedrību perspektīvā šķeļ vairāk nekā Ukrainas kāzuss – atšķirībā no igauņiem mums šis etniskais dalījums ir politizēts. Ir latviešu partijas un krievu partijas. Bet par Ukrainas stāstu – pietiekami liela daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju izjūt ciešas saites ar Krievijas Federāciju, arī dzīvo tās mediju telpā, kas nepārprotami nosaka arī viņu priekšstatu par Latvijas politiku – kurš ir labais, kurš sliktais.

Kāds būtu tavs ieteikums?
Sākt runāt ar krieviem!

Kā? Ko vajadzētu teikt krieviem?
Pirmkārt, man nav šādu politisku funkciju. Ja man tas būtu vajadzīgs, es to izdomātu.

Pēc slaktiņa Charlie Hebdo redakcijā Parīzē teici, ka tas rosinot jautājumus par imigrācijas politiku Eiropā. Kāpēc šādi vispārinājumi pēc šā terora akta?
Jautājums – kas ir sociālā bāze, no kuras nāk cilvēki, kas kļūst uzņēmīgi pret radikālā islāma idejām? Skaidrs, ka sociālā bāze ir no pārējās franču sabiedrības pietiekami izolētā, marginalizētā imigrantu kopiena.

Bet šie teroristi bija Francijas pilsoņi trešajā paaudzē. 
Okei, bet skaidrs, ka viņi nepārprotami saistīja sevi ar šo pret franču oficiālo «meinstrīmu» ejošo imigrantu kultūru.

Viņi bija saistīti ar al-Qaeda.
Al-Qaeda – tā ir drīzāk franšīze. Jautājums – kāpēc vispār ir populārs radikālais islāms? Viens no iemesliem ir tas, ka pietiekami daudz ļaužu jūt, ka tajā zemē, kurā viņi ir imigrējuši, baltais vairākums viņiem dara pāri, ka viņi vispār ir izvirtuši, pārmērīgi racionālistiski, neticīgi, materiālisti un tā tālāk.

Kā būtu jāpārskata imigrācijas politika Eiropā?
Ierobežojoši, iespējams. Skaidrs, ka īstermiņā tas ir drīzāk jautājums par nacionālo drošību. Savukārt attiecībā uz imigrantiem ir vienkārši jautājums, vai mēs varam nelikties ne zinis, turklāt ar dažādiem sociālās politikas instrumentiem palīdzēt ļaudīm, kas vienkārši nejūtas piederīgi konkrētai valstij?

Esi teicis, ka liberālisms Latvijā ir sekta, nevis ideoloģija – ja nebūtu spiedīgas vajadzības izskatīties daudzmaz eiropeiskiem, visas partijas būtu tikpat «liberālas» kā Vienotā Krievija. Vai gribi teikt, ka Latvijā cilvēkiem politikā nav savas pārliecības, visi vienkārši izliekas?
Tas ir atkal polemiski domāts. Konkrētais gadījums, protams, ir stāsts par cienījamo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Mēs, protams, varam būt lepni par ārlietu ministra soli, [publiskojot savu homoseksuālo orientāciju], kā tam arī vajadzētu būt normālā eiropeiskā valstī. Bet mums nevajadzētu aizvērt acis uz to, ka Rinkēviča solim bija ļoti ierobežots atbalsts, nerunājot nemaz par citām partijām, viņa paša partijas vidū.

Ja Latvijā politiķi izliekas par liberāliem tikai tāpēc, ka viņiem ir tādi spiedīgi apstākļi – Eiropā jāizskatās labi -, tad kurš spiež politiķus Eiropā izskatīties pēc liberāļiem?
Paga, paga! Nevajag man piedēvēt to, ko neesmu teicis! Piemēram, ja paskatās uz Rinkēviča reitinga kritumu, tad ir vērts pievērst uzmanību tam, ka Latvijas elektorāts nav īpašā sajūsmā par šādu soli. Un politiķis, piedošanu, tieši tādēļ ir politiķis, ka ir spiests, gribi vai negribi, respektēt to. Savukārt, kas attiecas uz sektantismu – neskatoties uz to, ka Rinkēvičs bija viens no Vienotības vēlēšanu kampaņas sejām, kaut kā nav īpaši dzirdēts, ka viņu kāds būtu apsveicis, kaut vai no partijas valdes. 

Principiāla lieta ir nemelot pašiem sev un pateikt, ka mēs ļoti bieži nemaz neesam tādi eiropieši, par kādiem iztaisāmies, kad pie mums kāds brauc.

Un kas tiem eiropiešiem, kuri pie mums brauc, liek iztaisīties par eiropiešiem?
Iespējams, viņi paši. Ja tu vaicā par vēlētiem politiķiem, viņiem noteikti par tādiem liek izskatīties ļoti lielā mērā viņu pašu vēlētājs.

Tu raksti: «Latvijā šodien nav tāda līmeņa politiskās refleksijas, kas ļautu saprast, ko jaunās Krievijas un Rietumu attiecības varētu reāli nozīmēt tieši mums, Latvijai. Pie mums dominē slikti informēta, patētiska moralizēšana.» No kā tu gaidi šādu refleksiju, pats būdams Latvijas Universitātē un vērtēdams politiku?
Domāju, tas ir arī žurnālistikas kvalitātes jautājums. Liela daļa no Latvijas medijiem darbojas apmēram tādā veidā, ka mums katru dienu sākas trešais pasaules karš, bet mēs patiesībā nespējam saprast, uz ko tas viss varētu aizvilkt un ko patiešām nozīmē. 

Kas attiecas uz tālākām perspektīvām – skaidrs, ka dažādu veidu, to skaitā arī akadēmiska refleksija ir vajadzīga, lai izveidotu sev kādu opciju un iespēju horizontu – kas var notikt? Diezgan nepatīkami, ka mēs itin bieži šo iespēju horizontu īsti nesaskatām.

Kāpēc Universitāte to nedara?
Universitātē ir cilvēki, kas dara pietiekami interesantas lietas, to skaitā arī par Krievijas un NATO attiecībām. Demokrātijas audits tikko ir publicēts, kurā ir pietiekami interesantas lietas par Latvijas iekšpolitiku. Bet es teiktu, ka Universitāte ir dažādu, pamatā politisku apsvērumu dēļ, noplicināta – lai tu varētu nodarboties ar interesantām lietām, ir jābūt laikam. Bet Universitātes un Latvijas valsts izglītības politika ir tāda, ka cilvēkiem tur maksā tikai par runāšanu auditorijās – refleksijai paliek ļoti maz vietas, diemžēl tā ir realitāte.

Ja par refleksijām – manuprāt, viena no iespaidīgākajām ir tevis 2009.gada aprīlī rakstītā par to, ka Latvija virzās uz failed state, kļūst par Letonistānu, kurā valda bads un vardarbība, bagātie dzīvo geto, tikmēr bomžus policija nopļauj ar ložmetējiem. Šādas prognozes iemesls – «valdība budžeta samazināšanu uzstādījusi par pašmērķi, taču aizmirsusi novilkt robežu, aiz kuras valsts vairs nespēs funkcionēt». Kāpēc tava prognoze tomēr nepiepildījās?
Tā nebija prognoze, tā bija vairāk futuroloģija. Šī konkrētā vīzija bija saistīta ar to, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece pateica: iespējams, Latvijas valstij tuvākajā laikā var aptrūkties naudas, ko maksāt policistiem. Tā nebija domāta kā prognoze, vienkārši kā brīdinājums. Esmu to komentējis vēlāk, teikdams – šī teksta funkcija nebija akadēmiski politoloģiska prognozēšana, bet gan kariķēta vīzija attiecībā uz to, kas var notikt. Publicistiska tomēr atšķiras no jebkura analītiska teksta ar to, ka ir krietni ciešāk piesaistīta konkrētam tapšanas posmam.

Ļoti līdzīgi tolaik runāja Andris Šķēle – ka Latvijā esot «demoralizēta sabiedrība un bez garīga pacēluma dzīvojoša valsts». Saprotu, kāpēc Šķēlem tā šķita, kad pats vairs nebija pie varas, bet tev? Šķēle ir politiķis, viņam pienākas politiskā atbildība. Vai tev ir intelektuāļa atbildība par tekstiem, kurus radi, vērtējot politiku?
Protams, man ir atbildība – tajā ziņā, ka es nekad neesmu vairījies atzīt kļūdas un pārsteidzīgus vērtējumus. Ka es justos kaut kāds nācijas viedokļu veidotājs vai tamlīdzīgi – tāda veida atbildības man nav. Gluži vienkārši tādēļ, ka neuzskatu savu viedokli par kaut kādā ziņā principiāli pārāku kā jebkuru citu.

Savā CV raksti, ka 2005.-2007.gadā biji Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runu rakstītājs.
Biju viens no daudziem, kas viņai piespēlēja šādas tādas tēzes.

Kurām runām?
Atļaušos to neteikt. Tāpēc ka neesmu uz to pilnvarots. Teiksim tā – ja paņem to biezo sējumu, tur ir dažas runas, kuras esmu rakstījis. Esmu rakstījis runas, tici man, ne tikai Vairai Vīķei-Freibergai!

Kam vēl? Vai esi rakstījis runas Solvitai Āboltiņai?
Vecajās, labajās tradīcijās – es to nevaru nedz apstiprināt, nedz noliegt.

Jādomā, lasītāji to sapratīs kā apstiprinājumu.
Tās ir viņu pilnīgas tiesības.

Es iedomājos – tu uzraksti runas politiķiem, publiski nepasaki, kuriem, bet pēc tam publiski viņus lamā. Vai no tā nav diskomforta sajūta?
Protams, es nekad nekomentēju runas, kuras esmu pats rakstījis. Otrām kārtām – tas attiecas gan uz Vīķi-Freibergu, gan uz jebkuru citu politiķi – no manas puses nāk vienkārši piedāvājums, ko konkrētajā situācijā iespējams pateikt. Ko viņš vai viņa beigās runā – tā ir paša politiķa atbildība un izvēle. Savukārt, ja tu vaicā par interešu konfliktiem… Es neredzu tur neko īpaši bīstamu mana viedokļa neatkarībai, ja kāds man pavaicā, ko konkrētam politiķim konkrētā situācijā vajadzētu teikt.

Bet kā lai tavu tekstu lasītāji attiecas pret to, ko saki, zinot, ka tu uzraksti politiķiem runājamo, bet pēc tam pasaki, ka uz šiem politiķiem nav vērts paļauties?
Ja runa ir par gada noslēguma komentāru, tur ir nepārprotami skaidrs konteksts. Tāpēc es pie tā esmu un palieku, ka mums citas jomas un citas elites, piemēram, mākslinieciskā, kultūras, biznesa, pēdējos 23 gados ir attīstījušās daudz straujāk nekā politiskā elite.

Esi sevi raksturojis kā skeptisku liberāli, citreiz – kā nacionālistu tādā ziņā, ka gribētu, lai Latvija labi izskatās no ārpuses, bet politikas komentēšanu tu dēvē par «literatūru», un arī mūsu sarunā pastāvīgi runāji par stāstiem. Kā lai to visu kopā sauc – par postmodernismu? 
Postmodernisms saistās ar briesmīgu fragmentāciju un jebkāda kopsakara trūkumu… Kas attiecas uz  tiem liberāļiem un nacionālistiem – vispirms nacionālisms un liberālisms ir vēsturiski ļoti cieši saistītas ideoloģijas. 

Pie mums tie visi -ismi, kā zināms, nozīmē kaut ko kontekstam ļoti specifisku. Piemēram, «integrācija» pie mums nozīmē attiecības ar krieviem, «tolerance» – attiecības ar gejiem un lesbietēm.

Bet, ja ir jautājums tieši par to stāstu par šīm abām pašidentifikācijām, es varētu vienkārši pateikt – esmu par demokrātisku, tiesisku, nacionālu, brīvu Latvijas valsti Eiropā. Nedomāju, ka tas ir kaut kas īpaši oriģināls.

Ir iesaka

Posted on janvāris 7, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

8.-10.janvāris. KONCERTS. PRAVOSLAVNIJE PEVČIJE KONCERTZĀLĒS CĒSĪS, RĒZEKNĒ, RĪGAS DOMĀ. Krievu baznīcas koru majestātisko skanējumu ļaus izbaudīt Maskavas vīru koris Pareizticīgie dziedoņi. Kora repertuārā krievu garīgā kormūzika no pirmsākumiem līdz 20.gadsimtam. Biļetes cena 7-35 €. Rēzeknē izpārdots. Bilesuparadize.lv, Bilesuserviss.lv

No  9.janvāra. IZSTĀDE. APRITE IZSTĀŽU ZĀLES ARSENĀLS RADOŠAJĀ DARBNĪCĀ. Ilze Strekavina 80.gadu sākumā bija spilgta jaunās paaudzes māksliniece, tagad viņas vārdu zina tikai retais, jo māksliniece pārstājusi gleznot. Izstādē apskatāma nozīmīgāko darbu izlase no dažādām kolekcijām. Lnmm.lv 

9.janvāris. IZRĀDE. SAULES BĒRNI DAILES TEĀTRĪ. Dž.Dž.Dzilindžers iestudējis Maksima Gorkija 1905.gadā sarakstīto lugu par inteliģentu ģimeni, kurai pārmaiņu laikā nākas saskarties ar pūļa naidīgumu. Piedalās aktieri Juris Žagars, Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Vita Vārpiņa un citi. Biļetes cena 4-17,60 €. Bilesuparadize.lv

10.janvāris. KONCERTS. ANDREA BOČELLI ARĒNĀ RĪGA.Pasaulslavenais itāļu tenors, melanholiskās balss īpašnieks Rīgā uzstāsies kopā ar simfonisko orķestri. Skanēs dziesmas no jaunākā albuma Love in Portofino, slavenas operu ārijas, solīti arī pārsteigumi. Biļetes cena 20-150 €. Bilesuserviss.lv

Jaunākās filmas

Posted on janvāris 7, 2015 by - Kino

 


ooo Lielās acis / Big Eyes. No Tima Bērtona allaž gribas gaidīt maķenīt vairāk nekā no Holivudas «ierindas» filmdariem, taču ir pienācis laiks aprast ar domu, ka viņa agrīno darbu oriģinalitāte neatkārtojas. Režisora atgriešanās biogrāfisko filmu žanrā (kopš Eda Vuda 1994.gadā) nav peļama, tomēr lentei pamatoti var pārmest dekoratīvismu un virspusējību, lai arī nekaitīgās devās. Stāstā par mākslinieci Mārgaretu Kīnu (Eimija Adamsa) un viņas despotisko vīru (Kristofs Volcs), kas sākotnēji uzdodas par gleznu autoru, ir daudz dullu līkloču (izrādās, kā abu dzīvē), možuma un dinamisma, lai Lielās acis sauktu par sulīgu izklaides našķi. Kino no 9.janvāra.

oooo Karte uz zvaigznēm / Maps to the Stars. Jau nozudusi no multipleksu repertuāra, kanādiešu l’enfant terrible, režisora Deivida Kronenberga jaunākā filma ir šerpa un ciniska versija par Holivudas ķēķa aizkulisēm un monstrozs (protams, stilizēts) zvaigžņu aprindu portretējums, kurā ietilpinātas gan neprāta, incesta, gan apstulbinošas ārišķības tēmas. Jēdzīgākā no Kronenberga pēdējo gadu lentēm ar raksturīgo tumšo, provokatīvo noskaņu. Novērtējiet Džulianu Mūru pusjukušas aktrises lomā. Splendid Palace no 26.decembra.

Nesalauztais / Unbroken. Andželīnas Džolijas otrais piegājiens spēlfilmu režijā, ko vēl diemžēl nav bijusi laime redzēt. Ārvalstu kritiķi pret šo veikumu šķiet pielaidīgāki nekā pret caurkritušo, 2011.gadā režisēto Bosnijas kara drāmu un neizprotamo mīlasstāstu Asins un medus zemē (In the Land of Blood and Honey). Filmai Nesalauztais, kuras pamatā ir Otrā pasaules kara veterāna un olimpieša Lūisa Zamperini dzīvesstāsts, nepārprotami ir cits vēriens un ambīcijas – Džolija mērķē uz episku varoņstāstu. No 9.janvāra.

Jaunākās grāmatas

Posted on janvāris 7, 2015 by - Grāmatas

 


ROMĀNS. UMBERTO EKO. IEPRIEKŠĒJĀS DIENAS SALA. JĀŅA ROZES APGĀDS
Umberto Eko trešā romāna darbība notiek 17.gadsimtā. Jauns itāļu augstmanis izdzīvo pēc kuģa bojāejas un nokļūst uz cita kuģa, kura apkalpe ir noslēpumaini pazudusi. Pilnīgā vientulībā jauneklis gremdējas atmiņās un, būdams izolēts no civilizācijas un ilgodamies pēc mīļotās, piedzīvo personības šķelšanos. Apgāda cena 16,85 €.

PASAKAS. LILIJA BERZINSKA. PĻAVAS PASAKAS. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA
Kādā vakarā pļavā satiekas Bizbizmārīte un Gliemezis. Viņi stāsta viens otram interesantus atgadījumus no draugu dzīves – par strīpaino Ausainīti un krabi Malaci, par kukainīti Kūkaini un Smilšu peli, un daudziem citiem. Grāmata uzbur gaišu un līksmu pasauli, kurā cits citam palīdz un cits par citu priecājas. Apgāda cena 4,89 €.

CEĻOJUMI. JURIS LORENCS. CEĻOJUMU MAĢIJA. IZDEVNIECĪBA JUMAVA
Pazīstamā pasaules apceļotāja stāsti par pieredzēto Etiopijā, Krievijā, Ukrainā, Indijā, Taizemē, Turcijā, Ēģiptē un Togo. Grāmatas autoru valdzina ceļošana un sarunas ar cilvēkiem svešās zemēs. Tā tapuši viņa apraksti, kas apkopoti šajā grāmatā. Apgāda cena 9 €.

Svešo vietu mierinājums

Posted on janvāris 7, 2015 by - Grāmata

Ar britiski ekscentrisku nevērību aprakstīti četrdesmitgadnieka ceļojumi

Viesmīlis ierādīja viņiem saulessarga apēnotu galdiņu pašā krastā; ideālas dekorācijas gluži satriecoši viduvējam ēdienam, Džefs Daiers raksta grāmatas pirmajā, Venēcijai veltītajā nodaļā. «Salātus veidoja kāds nieks bezcerīgu salātlapu, košas tomātu pusītes un rīvēti burkāni. Penne ar tomātu mērci bija tāda, kādu kurš katrs var uztaisīt desmit minūtēs.» Vairāk vai mazāk prozaiski trūkumi nav vienīgais apgrūtinājums, ar kuru jāsaskaras ikvienam, kas vēlas nodibināt attiecības ar Venēciju. Tai veltītās literatūras bagāža ir milzīga, un mēģinājums savu stāstu vai romānu «ierakstīt» Venēcijā draud izskatīties pēc bezkaunīgiem centieniem nostāties līdzās Šekspīram, Tomasam Mannam, Josifam Brodskim, Ianam Makjuanam un citiem. Džefam Daieram (Geoff Dyer) tas lielu tiesu izdevies tāpēc, ka par grāmatas pirmās puses notikumu ierāmējumu viņš izraudzījies nevis Venēciju vispār, bet mākslas biennāli. 

Apzināti neesmu lietojis vārdu «romāns», lai gan Daiera darbs tā tiek dēvēts. Tas būtu jāuzskata par divu, savā starpā nepiespiesti saistītu, tomēr atšķirīgu un, kā tas Daiera rakstītajam ierasts, pus- vai pseidodokumentālu stāstu krājumu. 

Abu tekstu centrālais tēls – Venēcijas stāstā par viņu tiek runāts trešajā personā, Varanasi viņš runā pats – ir 40 gadu vecuma slieksnim pārkāpis angļu žurnālists, kuram sen riebjas rakstīšana jeb, kā viņš to dēvē, «rakstiņu dragāšana» (tas pats, ar ko svētku dienās nodarbojas arī šo rindu autors). Varoni ir kārdinājums sajaukt ar pašu rakstnieku (it īpaši latviešu tulkojumā, kur autora vārds «Geoff» un varonis «Jef» pārtop par «Džefu»), tomēr ar šiem maldiem jābūt piesardzīgiem. «Simtiem gadu Venēcija ik rītu pamodās un sāka izlikties par īstu pilsētu,» prāto Džefa radītais Džefs, «lai gan visi zināja, ka tā pastāv tikai tūristiem.» Džefa stāsts ir ceļojums ne tikai šajā pilsētā, bet arī par to radītajos priekšstatos un kultūras uzslāņojumos. Stāsta sākumā kā moto likta Josifa Brodska atsauce par Nāvi Venēcijā: «Diemžēl filma izrādījās diezgan štruntīga, un arī par pašu noveli es nebiju sajūsmā.»

Un jau pirmajās lappusēs Džefs, atskārtis, ka jaunāks nepaliks un sācies tas, ko viņš nodēvē par stulbuma gadiem, pirms došanās uz 2003.gada Venēcijas biennāli impulsīvi pārkrāso matus kā tāds Tomasa Manna varonis fon Ašenbahs. Saprotams, Džefs neiztiek arī bez sava noslēpumainā Tadzio – viņa loma iekrīt daiļai amerikānietei, taču atšķirībā no Ašenbaha viņam nav lemta jūsmas pārņemta ģeķa loma – ir gan sekss, gan daudz kokaīna, par ģeķi viņš varēs kļūt pēc tam. 

Daiera rakstības maniere apbur ar britiski ekscentrisku nevērību, un, ja vien viena autora darbus var salīdzināt ar kāda cita, prātā nāk Deivids Lodžs un viņa «akadēmiskā tūrisma» romāns Mazā pasaule. To, ko Lodžs atrada šaurajā humanitāro zinātņu pasaulītē, Daiers grāmatas pirmajā daļā ar cinisku prieku izbauda laikmetīgajā mākslā: «[..] lielākoties šī māksla izskatījās pēc tādas, kuru taisījis kāds pamatskolēns, tikai pamatskolēns ar ambīcijām kā septiņpadsmitgadīgam krievam, kura atraitne māte likusi rublīti pie rublīša, lai iedabūtu viņu kādā tenisa akadēmijā Floridā. Paši darbiņi varbūt bija bērnišķīgi, taču griba izsisties zvaigznēs, griba, kas tos bija radījusi un ko tie simbolizēja, tā gan bija īstena vilka ēstgriba.»

Vēl Venēcijā paziņa Džefam saka: «Mana pieredze liecina, ka pieredze, kas pilnībā izmaina dzīvi, vienmēr izkūp gaisā apbrīnojamā ātrumā, tik ātri, ka pēc dažām nedēļām tu stāvi un blisinies apkārt, absolūti neizmainījies. Īstenībā deviņos gadījumos no desmit tieši pieredze, kas pilnībā izmaina tavu dzīvi, palīdz samierināties ar to, cik neizmaināma ir tava dzīve.» Un var teikt, ka Nāve Varanasi ir izvērstāks šīs domas turpinājums. 

Vienubrīd stāsta varonis ieslīgst pārdomās par to, kādu iespaidu Indijas apmeklējums varētu būt atstājis uz Deividu Herbertu Lorensu (Džefs Daiers ir sarakstījis grāmatu par saviem nesekmīgajiem mēģinājumiem uzrakstīt Lorensa biogrāfiju), ja vien viņš turp būtu aizbraucis: «[..] droši vien uzrakstītu indiešu romānu. Aptuveni astoņu nedēļu laikā. Pilnu ar paviršībām un pārdrošiem prātojumiem, taču visvisādā ērmoti pravietiskā ziņā patiesu.» 

Stāsta varoņa piedzīvojums, nolemjot laikā neatgriezties Anglijā, palikt Varanasi daudzas nedēļas, noskūt matus, uzacis un bārdu un sākt valkāt dhotī ir savdabīgs tūrisma traģikomiskās vēstures konspekts. Reliģiskas apskaidrības aptumšoti prāti Jeruzalemē, japāņu tūristu ekstāze Parīzē, sapņi par romantisku sastapšanos ar apburošiem svešiniekiem, pievēršanās «garīgumam» pēc pāris dienām, kas pavadītas Austrumāzijā – tās visas mēdz būt mazas nāvītes ar cerību, ka dzīvē pēc tam mēs spēsim būt kāds cits. Bet, kā redzams Venēcijas stāstā, tas nav lemts – Džefam būs jāatgriežas.

Džefs Daiers. Džefs Venēcijā, nāve Varanasi. No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Zvaigzne ABC, 2014

Gada odziņas

Posted on janvāris 7, 2015 by - Kino

2015.gada kino lielās intrigas un gaidas

Kinopasaule jaunajā gadā iesoļos tikai februāra beigās, kad ar Oskaru pasniegšanu tiks pielikts punkts pērnā gada kinosezonai. Taču, kamēr Losandželosā svētdien, 11.janvārī, paredzētajai ceremonijai tiek spodrināti Zelta globusi – Holivudas Ārzemju preses asociācijas pasniegtās balvas jeb «Oskaru priekšvēstneši» -, lūk, ieskats nākamā gada ievērojamākajos kinonotikumos.

Holivuda šogad ir Zvaigžņu karu septītā turpinājuma gaidu drudzī. Džefrija Džeikoba Abramsa (Armagedons) režisēta, Spēka atmoda (Star Wars: Episode VII – The Force Awakens) uz kinoekrāniem nonāks gada nogalē. Abramss ir viens no pašreiz izveicīgākajiem zinātniskās fantastikas režisoriem, kam izdevies mūsdienu versijās reanimēt pat tādu žanra klasiku kā Star Trek. Lolot ilūzijas par Zvaigžņu karu turpinājuma radošo (nevis finansiālo) nepieciešamību nevajadzētu. Taču, lai cik merkantili (ne)būtu veidotāju mērķi, latiņa ir augsta – uzņemšana esot noritējusi dabīgajā vidē (Islandē, Skotijā, Arābu Emirātos u.c.), nevis uz zaļā ekrāna fona. Savukārt ikoniskajās princeses Leas, Hana Solo un Lūka Debesgājēja lomās tie paši aktieri –  Kerija Fišere (58), Harisons Fords (72) un Marks Hamils (63). Iepriekš šajās lomās viņi bija redzami pirms 32 gadiem uzņemtajā Zvaigžņu karu filmā Džedaju atgriešanās (Return of the Jedi).

Uzņemt nedrīkst atcelt

Taču vērts palūkoties aiz grāvēju spožajām reklāmām – šogad pirmizrādes piedzīvos arī Holivudas ievērojamāko kinorežisoru Kventina Tarantīno, Mārtina Skorsēzes un Gasa van Santa jaunākie veikumi. Tarantīno strādā pie vesterna Naidīgais astotnieks (The Hateful Eight), kura pirmizrāde paredzēta decembrī. Pēdējā laikā skaļas spekulācijas un skandāli vēl pirms lentes nonākšanas pie skatītājiem ir gluži vai tradīcija (atcerieties filmas Zils ir vissiltākā krāsa aktrišu un režisora vārdu kaujas) – Tarantīno, pamatoti satrakojies pēc lentes scenārija «noplūdes», paziņoja, ka filmas uzņemšanu atceļ. Ļāvis dusmām norimt un veicis scenārijā korekcijas, režisors tomēr izlēma par labu filmas veidošanai. Jaunais vesterns ar aktieriem Semjuelu Lī Džeksonu, Timu Rotu un Kurtu Raselu nu top. Taču tagad jaunu iemeslu runām par filmu ir devis pats Tarantīno – viņš apsverot iespēju pēc šīs filmas doties pensijā, jo režija esot jaunu cilvēku padarīšana. 

Kā atspēkojums Tarantīno teiktajam par pensionēšanos ir Mārtins Skorsēze, kurš 72 gadu vecumā turpina radīt spožus kinodarbus (neprātīgā un līdz šim Skorsēzes vislabāk pelnošā filma Volstrītas vilks). Domājams, jau šāgada beigās, tuvojoties jaunajai balvu sezonai, ieraudzīsim klasiķa veidoto laikmeta drāmu Klusēšana (Silence) – vēstījumu par 17.gadsimta jezuītu mūkiem, kas, sludinot kristietību Japānā, sastopas ar bargu pretestību. Arī Gasa van Santa (Zilonis) jaunākā garadarba, psiholoģiskās drāmas Koku jūra (The Sea of Trees) ar Metjū Makonahiju galvenajā lomā darbība noris Japānā. Tā stāsta par kāda vīra eksistenciālu pārdomu caurvīto ceļu pa Fudzi kalna pakāji.

Eiropas iznāciens

Kases grāvējs šogad būs arī Eiropai – britu režisora Sema Mendesa režijā top jaunākā (jau 24.) Bonda filma Spektrs (Spectre). Par spīti skeptiķu iebildumiem pret pārāk cilvēcisku aģenta 007 portretējumu iepriekšējā lentē Skyfall, šī būs Mendesa otrā (un ne pēdējā!) artava spiegu sāgai. Galvenajā lomā nemainīgi Daniels Kreigs, viņam līdzās Reifs Fainss (M lomā), Kristofs Volcs, Lea Seidū un Monika Beluči – izmeklēta, vienai no pasaulē vecākajām filmu franšīzēm cienīga aktieru buķete. Izskanot baumām par 007 spēlējošā aktiera nomaiņu, ārvalstu mediji kā Bonda lomas pretendentus min Benediktu Kamberbeču, austrālieti Hjū Džekmenu, arī Robertu Patinsonu un melnādaino britu aktieri Idrisu Elba (Idris Elba). Realitāte noteikti būs citāda, taču ticams, ka kādu no turpmākajām bondiā-nas lentēm varētu režisēt Kristofers Nolans.

Jaunus darbus pieredzēsim arī no citiem Eiropas kino izcilniekiem, jaunajiem klasiķiem – drāmas Dižais skaistums (La grande bellezza) autora Paolo Sorentīno un dāņu kino pērles Medības (Jagten) režisora Tomasa Vinterberga. Sorentīno lentes Jaunība (La giovinezza) galvenajās lomās uzaicināti britu un amerikāņu aktieri Maikls Keins, Džeina Fonda un Reičela Veisa. 

Jaunība ir stāsts par divu draugu – pensionēta diriģenta un režisora – attiecībām kādā Alpu kūrortā. Ticams, ka Sorentīno, būdams pārliecinošs Kannu kinofestivāla «mīlulis» (piecas no viņa filmām bijušas iekļautas festivāla programmā), arī šoreiz savu filmu pirmizrādīs Franču Rivjērā. Uz vietējiem ekrāniem to, visticamāk, redzēsim gada nogalē. Savukārt ievērojamu žanra maiņu ir paveicis kādreizējais manifesta Dogma 95 līdzautors Vinterbergs. Viņa jaunākā lente ir slavenā angļu rakstnieka Tomasa Hārdija 1874.gada romāna, smeldzīgas attiecību drāmas Tālu no trakojošā pūļa (Far From the Madding Crowd) ekranizējums ar Keriju Maligenu galvenajā lomā.

Latvijas kino gada beigām

Ir pabeigtas vairākas pašmāju filmas. 13.februārī kinorepertuārā beidzot nonāks režisora Aika Karapetjana šausmu filma M.O.Ž. Pēcapstrādes procesā pašlaik atrodas vairākas laikmeta drāmas. 

Viena no tām ir Lailas Pakalniņas Ausma, «stāsts par vērtībās apjukušu pasauli» propagandas orķestrētajos padomju laikos. Otra – Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija, vēstījums par vācu militārā ķirurga nonākšanu «no kara paslēptā nostūrī», tuberkulozes slimnieku sanatorijā. Pašlaik gatavojoties montāžas procesam, gada beigās finišēs arī jaunā režisora Renāra Vimbas debijas drāma Es esmu šeit – stāsts par divu ārzemēs strādājošas mātes atstātu pusaudžu likteni. Abu režisoru producenti, attiecīgi Roberts Vinovskis un Alise Ģelze, kā provizoriskos pirmizrāžu laikus min gada nogali vai 2016.gada sākumu. Viss atkarīgs no kinodarbu iespējamās iekļaušanas ārvalstu festivālu programmās. 

Pēdējais filmēšanas posms priekšā vēl Viestura Kairiša Melānijas hronikai – padomju represiju portretējumam, kas balstīts rakstnieces Melānijas Vanagas autobiogrāfijā Veļupes krastā. Kairiša melnbaltā filma būs ne tikai pirmais padomju varas zvērību atveidojums pašmāju spēles kino, bet arī salīdzinoši reta parādība pasaules kinematogrāfa kontekstā. Melānijas hronikas veidotāji prognozē, ka filma pie skatītājiem varētu nonākt gada pēdējos mēnešos.

Ekskursija pelēkajā zonā

Posted on janvāris 7, 2015 by - Recenzija

Valmieras Drāmas teātra izrāde Apjukums ir kā laikmetīgas dzīves momentuzņēmums

Režisora Viestura Meikšāna iestudētā mūsdienu dramaturga Mariusa fon Maienburga luga Apjukums Valmieras Drāmas teātrī sākas, aktieriem Imantam Stradam, Elīnai Vānei, Mārtiņam Meieram un Mārai Mennikai iepazīstinot skatītājus ar spēles noteikumiem. Viņi izmantos savus, nevis tēlu vārdus. Strads pirmo reizi uz skatuves dejos (tiek lūgts zāles atbalsts). Izrādē nebūs monologu. Tad sākas, kā sola lugas autors, kaprīza komēdija par realitāti, identitāti un teātri.

Ar Apjukumu režisors Meikšāns sāk Maienburga ciklu savā daiļradē – šis ir pirmais no trim iecerētiem vācu dramaturga lugu iestudējumiem. Kā rakstīts programmiņā, režisoru interesē autors, kas nesaudzīgi skatās uz Rietumu sabiedrības («un ar to es ar pārliecību domāju arī Latviju») tabu tēmām, neprovocējot un neaizskarot. Par nesaudzību jāpiekrīt – Apjukums ir svaiga gaisa malks Latvijas teātri ietinušā politkorektuma miglā. Tālāk gan manas domas atšķiras.

Eiropas teātrī izplatījies pieņēmums, ka Maienburgs, salīdzinot ar saviem tautiešiem, ir tradicionālists: nav politiski angažēts, savos darbos interesējas par tādiem anahronismiem (ironizēju, protams) kā sižets, tēlu attiecības utt. Meikšāna iestudējums rāda, ka šī «vienkāršība» ir šķietama. Un ne tikai tāpēc, ka lugā jūtama absurda ietekme. Apjukums sākas, Mārai un Imantam pieskatot draugu dzīvokli. Saimnieki atgriežas, četrotne tērzē, tad pieskatītāji sāk apgalvot, ka Elīna un Mārtiņš ir aizsēdējušies viesi. «Īstie» saimnieki spiesti aiziet, bet atgriežas kā mazs zēns un viņa auklīte. Māra un Imants vēl brīdi darbojas pēc iepriekšējā skeča loģikas, atsakoties pieņemt lomu maiņu, bet tad pārtop par vecākiem. Līdz brīdim, kad kāds no tēliem atkal iegūst citu identitāti… Neparastā lugas struktūra ļauj aktieriem izspēlēties pēc sirds patikas. Skatītājiem tas nozīmē baudījumu, vērojot Mennikas un Vānes mini raksturlomu sērijas, Strada darbu ar sociālu tipu maskām – līdz detaļai precīzi tvertiem, shematizētiem, savu piederību grupai, ne individua-litāti iemiesojošiem varoņiem. Ansamblī brīžam disonē Meijers, kura groteskā jūtams nianšu trūkums.

Daži «gabali» Apjukumā ir politnekorekti (nacisms, netradicionāla seksuāla pieredze, imigranta nāve…), tomēr lielākoties tie ir ikdienišķi stāsti, kas, pārplūstot cits citā līdzīgi kā sapnī, raisa smaidu. Skatītāji tomēr smejas maz. Režisoram ātri izdodas radīt sajūtu, ka izrāde ir laikmetīgas dzīves momentuzņēmums. Tēmas un tēli nemitīgi atkārtojas, līdz mielēm demonstrējot, ka mūsu tik atpazīstamā ikdiena nav nekas vairāk kā klišeju labirints. Apjukums ir arī rūgta ironija par «tekstu kultūru», kas valda gan modernajā Eiropas sabiedrībā, gan mākslā – runāts tiek nepārtraukti, bet darīts netiek nekas. Redzam arī, kā dažas nevainīgas piezīmes vienā izrādes ainā savas paviršības dēļ citā jau iegūst dzīvības un nāves svaru. Protams, skatītāji nesmejas. Tomēr arī nešausminās. Lai arī par ko būtu.

Man liekas, tieši režisora nopietnā, bet, šķiet, arī nekritiskā attieksme pret lugas tekstu skatītājam to zināmā mērā «aizslēdz». Maienburgs ir viltīgs dramaturgs – viņam ir svarīgi, lai Apjukumu uztvertu kā komēdiju, jo, kamēr skatītājs labticīgi priecājas par sadzīviskajiem jociņiem, autors trin duncīšus, ko triekt zālē sēdošajiem pakrūtē. Viņš liek apjaust, ka tieši tu, zālē sēdošais, nevis kāds abstrakts lugas tēls, netiec galā ar savu seksualitāti vai nepatīkamām vēstures paliekām, neproti audzināt bērnus, esi netieši vainīgs līdzcilvēku nāvē… (Galu galā, vai tad ne savu dzīvi jūs atpazīstat uz skatuves sīkumos? Tad kāpēc ne lielajās lietās?) Tāpēc nesmīdināt skatītājus ir režisora kļūda. Lai gan, šķiet, «smagsvara» līmenis izrādē «nenostrādā» arī cita iemesla dēļ. Man liekas, ka vienā jautājumā Meikšāns kļūdās – Apjukumā skartās smagākās problēmas nav mūsējās. Mūsu dēmoni tērpjas citās uniformās un meklējami citos sociālos slāņos, tāpēc režisora jaunais darbs īsti nekļūst par Latvijas mūsdienu sabiedrības pelēkās zonas pētījumu. Bet par aizraujošu ekskursiju kaimiņu problēmās gan.

oooo

Apjukums. Nākamās izrādes 11. un 30.janvārī. 11,50 eiro

Dzidrums un skaidrība

Posted on janvāris 7, 2015 by - Intervija

Atvadoties no gada, kurā dzīvojām Ukrainas kara ēnā, dzejniece un grāmatu redaktore Inese Zandere meklē gudrību nenolaisties līdz vardarbībai. Viņai tuva Skalbes mentalitāte – skumja, bet tīra un skaidra

Pagājušais gads Inesei Zanderei bija krāšņs: tas bija bērnu grāmatu izdevniecības Liels un mazs desmitās jubilejas gads, klajā nāca viņas dzejoļu krājums Putna miegā un Jura Petraškeviča ilustrētā pasaka Trīs draugi vienas upes krastā. Pirmizrādi piedzīvoja iestudējumi, kuru libreta autore ir Zandere: Jēkaba Nīmaņa kameropera Līsistrates atgriešanās un Kartupeļu operas koncertuzvedums, parādījās Renāra Kaupera albums Sasauc smieklus izklīdušus un Jāņa Lūsēna muzikālā izrāde Čigānmeitēns Ringla ar Zanderes dzeju, atdzima bērnu dzejas gadagrāmata Garā pupa. 

Viņa turpina strādāt tikpat traki. Kamēr Ēriks Ešenvalds jau gatavo orķestra partitūru kopā ar Inesi tapušajai operai Iemūrētie, viņa turpina rakstīt stāstu Puika ar suni par ebreju glābēja Žaņa Lipkes ģimeni.

Kāds tev bija aizgājušais gads?
Viena sajūta – vajag konkrēti rīkoties, no viedokļa izpausmēm līdz pat apņēmībai iestāties zemessardzē, un es neuzskatu, ka tas būtu nepareizi darīts. Nekad nesmīnēšu par tiem, kas dien zemessardzē, pat ja tā ir neliela un vāja. Tai piemīt konkrētība. Tā ir pašaizsardzības un saliedētības forma.

No otras puses, man patika kultūras izpausmes, kas palīdz pazemināt asinsspiedienu. Pat ja ir apdraudējums, nav jēgas šo spiedienu uzturēt augstu un skatīties uz visiem kā uz potenciāliem ienaidniekiem. Tas ir destruktīvi. Man patika, ka saspringta-jā gaisotnē iznāca Ulža Bērziņa un Knuta Skujenieka no senslāvu valodas tulkotais eposs Teika par Igora karagaitu, ka krievu mecosoprāns Ļubova Sokolova atbrauca no Sanktpēterburgas un Artūra Maskata operā Valentīnas mātes lomu nodziedāja skaidrā latviešu valodā, ka Krievijas dzejnieki uzstājās festivālā Dzejnieka asinis. Ir daudz notikumu, ko var pretstatīt kareivīguma garam, kas valda. Nekad nav gribējies pļāpāt par kultūras misiju, jo māksla nerodas no misijas, māksla rodas no cilvēka nodzīvotās dzīves, iztēles, pieredzes, no visa kā, tikai ne no misijas. Taču šajā situācijā kultūras misija ir, neaizverot acis uz skarbo realitāti, uzturēt līdzsvaru.

Tava jaunākā grāmata bērniem ir par zviedru zirgu, vācu vēzi un krievu kraukli. Pirmās asociācijas aulekšiem skrien virsū. 
Pasaka uzrakstīta pasen. Tā ir grāmata par divām svarīgām lietām. Viena – cik labi var dzīvot, citam neuzspiežot savu dzīvesveidu. Otra – gribēju bērnu grāmatiņā reabilitēt nomocīto vārdu «projekts». Trīs draugi mēģina izprast, kas viņi ir, kādas ir viņu vajadzības, kā tās samērot, un atrod risinājumu. Lūk, tas arī ir īsts projekts, nevis tukšas frāzes un aizpildīti papīrīši.

Vai taisnība, ka latviešu bērni dzeju lasa vairāk nekā citvalstu bērni? 
Diez vai. Latviešu bērni varbūt ir īpaši atvērti dzejoļiem, tāpēc ka latviešu mentalitāte vispār ir ornamentāla, rakstaina, skaniska un ritmiska. Tas nāk no tautasdziesmas klātbūtnes mūsu pasaules uztverē. 

Vispār bērnu tiekšanās uz dzejoļiem ir saistīta ar vēlmi salikt rakstā pasaules haosu. No peldēšanas nenoteiktībā viss tiecas uz sakārtotību. Skaitāmpanti, tautasdziesmas, rotaļas, dzeja bērniem, visas ritmiski organizētās esamības formas palīdz mazajam cilvēkam strukturēt savu klātbūtni lielajā haosā, kaut kā intuitīvi noticēt, ka sakārtotība ir iespējama. Taisni tāpēc, manuprāt, bērniem vajadzīgi dzejoļi. Bērni dzeju uztver kā spēli. Kādēļ atņemt šādu brīnišķīgu rotaļlietu, kas attīsta valodu? Spēlēšanās ir bērnu nopietnākais darbs. Dot citas rotaļlietas, bet valodas spēles nepiedāvāt – tas būtu netaisnīgi pret bērniem. 

Tavi dzejoļi pārtop dziesmās, tu raksti libretus operām. Vai, liekot dzejai draudzēties ar mūziku, nezūd vieglums, ar kādu top dzejoļi? 
Lielākā daļa dziesmu tapušas, izmantojot dzejoļus, kurus esmu uzrakstījusi no brīva prāta, par komponēšanu nedomājot. Dzejoļus bieži vien izdziedu, katrā ziņā skaļi sev nolasu, man jāsaprot, kā tie skan. Bieži dzejoļiem ir izteikta, aktīva forma, kas komponistam daudz ko saka priekšā. Ir komponisti, kuriem patīk šī pastieptā roka, bet ir tādi, kuri reaģē tieši pretēji, viņi lauž dzejoļa formu, un dažreiz arī tas lieliski izdodas.

Pērn pirmizrādi piedzīvoja Jēkaba Nīmaņa kameropera Līsistrates atgriešanās, par ko joprojām jūtos lepna. Tajā Līsistrate pēc 20. vai 21.gadsimta sieviešu lūguma mēģina vēlreiz apturēt karus ar sievišķības ieročiem, taču cerīgā komēdija atkārtojas kā vilšanās un traģēdija. Libretā ir arī Balkānu dzejas fragmenti, kurus atradu Knuta Skujenieka atdzejojumos un grāmatās, ko Knuts uzdāvinājis Nacionālajai bibliotēkai un kuras izrādījās vajadzīgas tieši man. Pašlaik top Ērika Ešenvalda Iemūrētie, un Balkānu motīvi vieno abus šos darbus. Stāsts par Iemūrētajiem aizsākās sen, 2006.gadā, kad Ešenvalds bija sacerējis skaņdarbu korim Leģenda par iemūrēto sievu, kas bija balstīts albāņu leģendā. Kad Ēriks mani uzrunāja, vēlēdamies kopīgi piedalīties Nacionālās operas rīkotajā libretu konkursā, uzreiz piekritu, jo zināju, par ko rakstīt. Leģendas par būvupuri – par iemūrētajiem, būvei ziedotajiem – ir gandrīz visām Eiropas tautām, gan skandināviem un vāciešiem, gan spāņiem un rumāņiem, visām Balkānu tautām. Tās ir ārkārtīgi aizraujošas.

Kas tevi šajās leģendās tā aizrāva? 
Esmu izaugusi pie Dobeles pilsdrupām, un, protams, bērnībā tur pavadīju daudz laika. Zinu, kāda ir sajūta, kad mugura piespiesta akmens mūriem – nav ne īpaši biedējoši, ne auksti, akmeņi parasti saulē ir sasiluši. Piespiežoties tādam mūrim, sajūti akmeņus un ķermeni kā kaut ko savstarpēji saistītu. 

Kopā ar Ati (Ineses Zanderes vīrs ir «karsto punktu» reportieris Atis Klimovičs – red.) esmu daudz bijusi Balkānu zemēs. Vietās, kur nonāku, interesējos par vidi, valodu un folkloru, un tā ielasījos būvupuru leģendās. To pamatā ir vienkāršs priekšstats, ka cilvēkam dvēseli devis Dievs, bet cilvēks, radot kaut ko pats, var atdot to vienīgo, ko Radītājs iedevis. Tas nozīmē radot mirt, kļūt par tukšu čaulu, par ēnu. Vai upurēt kādu citu, lai varētu paveikt savu darbu, un, kad viss galā, visticamāk, tik un tā mirt iztukšotam. Tiešā vai pārnestā nozīmē. Īpaši spilgti tas, kā radīšanas vārdā tiek ziedots vistuvākais cilvēks, ir izstāstīts poētiski ģeniālajā rumāņu variantā, leģendā par meistaru Manoli.

Nevaru iedomāties nevienu sarunu, kas skartu manus darbus vai uzskatus un kurā nebūtu jāpiemin Knuts Skujenieks. Viņa kopoto rakstu viens sējums veltīts Eiropas tautu folklorai, tur viņš dzejoļos un atdzejojumos iet no Latvijas cauri Lietuvai pa visu Eiropu un no Skandināvijas puses atgriežas atpakaļ. Knuta atdzejā ir gan iemūrēšanas spāņu versija, gan Balkānu, gan rumāņu. Rumāņu teika ar savu neprātīgo ornamentālo daiļumu mani ietekmējusi visvairāk. Starp citu, baznīcas Rumānijā ir tik skaistas, ka, domāju, ir neiespējami kaut ko tādu uzcelt, neupurējot dvēseli. It īpaši senatnīgākās, kurām apgleznotas ārsienas un nav restaurētas. Uz tām lūkojoties, redzi bezgalīgu ēnu gājienu, lēnu riņķojumu, kurā esi gatavs ieplūst. 

Vai pareizi sapratu, ka libretā ēka, kuras dēļ tiek nests upuris, ir bibliotēka? 
Tā nozīme, kas kādreiz bija pilīm un baznīcām, mūsdienās ir bibliotēkām. Tas ir mūsu pēdējais templis, mūsu kultūras un apziņas centrs. Bet es nerakstīju par Gaismaspili, par mūsu bibliotēkas uzcelšanu, tā būtu vardarbīga sašaurināšana.

Kādas ir tavas domas Vitas Matīsas rosinātajā diskusijā par to, vai Ziedoņa zāles vietā Nacionālajā bibliotēkā nevarēja būt Knuta Skujenieka vai Vizmas Belševicas zāle? 
Knuta Skujenieka zāle nevarēja būt, jo Knuts Skujenieks ir dzīvs. Domāju, Knuts nemūžam nepiekristu, ka viņa vārdā kaut ko nosauc. Viņš iebilstu, ka viņam ceļ pieminekļus, un šāda zāle savā ziņā ir piemineklis. Neviens pieklājīgs cilvēks, kā būtu teikusi Vizma Belševica, tam nepiekristu. 

Es saprotu, kāpēc zāle nosaukta Ziedoņa vārdā, jo Imants Ziedonis ir svarīgs daudziem cilvēkiem. Ziedonis nomira – kādam radās ideja saglabāt viņa piemiņu, nosaucot viņa vārdā zāli, un tagad diskutēt par zāles nosaukumu neredzu jēgu. 

Bet vajadzētu vienoties, kā šādos gadījumos jāapspriežas. Vita gribēja teikt, ka šādi lēmumi nedrīkst tikt pieņemti resoriski vai šaurā lokā. Viņa vedināja domāt arī par to, ka kultūras izvērtējumā nepiedodami maza loma tiek piešķirta nesadarbošanās, pretošanās, nepakļaušanās garam, un es viņai piekrītu. Tas nenozīmē, ka aicinu mainīt Ziedoņa zālei nosaukumu.

Vai nav tā, ka pietrūkst diskusijas, cik padomju laikā vajadzēja pielāgoties varai? Vai to nav svarīgi izvērtēt katram – cik ilgi var gaidīt, kad citi tavā vietā sāks runāt pretī varas pārstāvjiem un kad pats vairs nevar klusēt?
Pretrunu pilns jautājums. No vienas puses, ja mums nebūtu cilvēku, kas notur nācijas mugurkaulu un nesadarbojas, šī kultūra būtu nicināma. No otras puses, tie cilvēki, kas pieļāva sadarbošanos ar varu, kas viņiem ir antipātiska, ieguva iespēju uzrunāt lielu cilvēku skaitu. Tā vārdā mēs viņiem piedodam koķetēriju ar varu vai tā saukto atrašanos pie siles. Šie autori manu paaudzi ir veidojuši par to, kas esam. Manu personību veidoja ne tikai Vizma Belševica un Knuts Skujenieks, bet arī Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis… nav tik svarīgi visus uzskaitīt. Nevaru tiesāt Ziedoni par kompromisiem, jo viņa dzeja un domas bija mana maize, no tās es izaugu. Viņš bija padomju varas atļautais, pat lolotais un godinātais dzejnieks. Ja viņš pieļāva kļūdu, izvēloties šo ceļu, tad acīmredzot arī es esmu kļūda, vēstures pārpratums.

Tomēr Ziedonis un Vācietis apdzejoja ideoloģiju līdz zināmai robežai. 
Jā, jo cilvēcības robežu izjūta neļauj talantīgam cilvēkam pārvērsties par varas ruporu. Un mēs par to diskutēsim, it īpaši tāpēc, ka arī mūsdienās tas ir tikpat svarīgi kā padomju gados, bet mēs nekad nenovilksim robežu, līdz kurai kāds drīkstēja iet. Tā ir individuāla.

Ja Ziedonis būtu nostājies pretošanās pozīcijā, tas, visticamāk, nozīmētu viņa tekstu nepublicēšanu. Es tad būtu cits cilvēks, jo, sākot no 5.klases, lasīju vienu Ziedoņa grāmatu pēc otras, man tās bija svarīgas. Lai Vita Matīsa vai Liāna Langa, ar kuru mums bieži sanāk draudzīgi strīdi par šo tēmu, neprasa, lai es pretstatītu Ziedoni Skujeniekam, Belševicai vai Uldim Bērziņam. Neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi vēsture un viņu attiecības ar to, esmu pa vidu. Ja gribat nodalīt vai pretstatīt šīs latviešu kultūras sastāvdaļas, jūs gribat mani pārgriezt ar nazi uz pusēm. Bet esmu dzīvs cilvēks, neļaušu, lai mani pārgriež. Kultūra arī ir dzīva, sadalīt to pa sastāvdaļām, nošķirot labo no ļaunā, ir slepkavība.

Kad aicināji parakstīties pret sirsniņu Rīgas robežzīmē, kāds bija tavs motīvs? 
Es iestājos par latviešu valodas pareizrak-stību un autortiesībām. Nav vienalga, kā raksta vārdu «Rīga». Ja kādam vienalga, tas ir cilvēks, kas atrodas lielā citas valodas ietekmē. Pieņemu, ka cilvēks, kuram pamatvaloda ir krievu, angļu vai cita valoda, kur nav garumzīmju, nesaprot, par ko uztraucamies, bet mēs esam latvieši, mums ir latviešu valoda, pastāv šīs valodas gars un burts – pareizrakstība, ko es vienmēr aizstāvēšu.

Diskusijas izvērtās plašākas, par kultūras un informācijas telpu, kurā dzīvojam.
Es šajā diskusijā gribētu akcentēt nevis politisko, bet profesionālo aspektu. Ja sirsniņu pārkrāso sarkanbaltsarkanu, tā ir tikpat liela bezgaumība un autortiesību pārkāpums kā tad, ja tā ir krāsās, kas asociējas ar [partiju] Saskaņa. Muļķība kā vienā, tā otrā gadījumā. Kas tad pieņem lēmumus par vidi, kurā mums jādzīvo? Kas veido Rīgas seju? Izrādās, Rīgas seju veido kaut kāds anonīms satiksmes departamenta darbinieku loks! Neviens pat nevar pateikt, kurš to izdomāja! Kā nedošu sētniekam operēt aklo zarnu, tāpat negribu, lai Rīgu vizuāli veido nejauši, mazizglītoti cilvēki. Profesionālisms, zināšanas un pieredze ir vērtības, kas ir svarīgas neatkarīgi no tā, kāda partija ir pie varas. Es nedomāju, ka šajā gadījumā politiskais aspekts ir galvenais. 

Gaidu tavu grāmatu par Žaņa Lipkes dēlu. Gribu zināt, vai ar bērniem par holokaustu jārunā īpašāk nekā ar pieaugušajiem? 
Vārds «īpašāk» neizsaka neko. Stāstus vienmēr piemēro tam, kā cilvēks reaģē uz stāstīto, tikai rakstītā tekstā klausītājs ir iedomāts. Pieņemsim, ka Puika ar suni ir domāts tāda vecuma bērniem, kāds bija Lipkes dēls, piedzīvojot kara laika notikumus. Zigim bija astoņi, kad sākās karš, un divpadsmit gadi, kad beidzās. Lielāko daļu šā laika viņš pavadīja mājās ar suni, sargājot bunkuru, kura rakšanā arī piedalījās. Viņš bija tāds pats ebreju glābējs kā pieaugušie.

Tad jau šim cilvēkam jāsaka, kā ir: cilvēki mēdz viens otru nogalināt citādības dēļ. 
Nedomāju, ka ar šādu atklāsmi pārsteigsim cilvēku, kurš iet skolā. Protams, vairumā gadījumu skolā nevienu nenogalina, bet to, ka atšķirība vai citādība ir iemesls vardarbībai un ciešanām, skolas vecuma bērns zina. Bet stāsts Puika ar suni nebūs tik dramatisks, cik pozitīvs un iedvesmojošs. Tas vēstīs arī par vecāku uzticēšanos savam bērnam. Ir saglabājusies Herca Franka filmā Ebreju iela neiekļauta intervija ar Johannu, kurā režisors jautā: kā jūs nebaidījāties puikam visu stāstīt? Un viņa atbild: bet tas taču ir mūsu dēls! Nedomāju, ka šāda uzticēšanās vecākiem ir raksturīga, jo īpaši latviešu vecākiem. Vairums iebāž galvu smiltīs un domā, ka, nestāstot par slikto, kas notiek pasaulē, pasargā bērnus. Lipkes, būdami drosmīgi, pat pārdroši cilvēki, acīmredzot saprata, ka bērns tik un tā ir iesaistīts tajā, kas notiek, tāpēc ar viņu ir jārunā.

Kā tu vērtē Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavu uzvaru Lielajā lasīšanā? 
Ja mani nakts vidū pamodinātu un pajautātu, kas ir latviešu literatūra, es pateiktu – Kaķīša dzirnavas. Ja esi lasījusi Kaķīša dzirnavas, tad vismaz reizi dzīvē esi saskārusies ar latviešu valodas skaistuma ideālu. Man patīk arī kaķīša tolstojiskā nepretošanās ļaunumam, ideja, kura nenozīmē ne vājumu, ne padošanos, bet nozīmē – spēt nenolaisties līdz vardarbībai. Es to neuzskatu par principu, kas nes latviešiem mūžīgā zaudējuma un bārenības postu, kā viens otrs saka. Ja lasa pasaku, saprot, ka kaķītis nav tik nevarīgs. Viņam ir daudz iespēju sevi aizstāvēt. Runājot ar ķēniņu, viņš saka: puikas, kas man darīja pāri, izaugs, un mēs vēl būsim labi draugi. Tā ir gudrība, tā pati līdzsvara uzturēšana caur kultūru, ko jūt Kaķīša dzirnavās.

Lasot Kaķīša dzirnavas, man vienmēr kļūst skumji. Arī tavā jaunajā dzejoļu krājumā Putna miegā jutu lielas, smagas skumjas.
Man patīk dzidrums un skaidrība. Prieks ir duļķains, skumjas ir tīras un skaidras. Man Skalbes mentalitāte ir tuva, es skumjas izjūtu kā skaistumu, tīrību, vieglumu, nevis kā traģēdiju. 

Vai skumjām ir saistība ar vecumu? 
Man šķiet – jā. Lai duļķes nosēstos un ūdens kļūtu dzidrs, vajadzīgs laiks. Viss ir jāpārdzīvo, un tikai pēc tam var iegūt dzidrumu. Domāju, cita ceļa nav. Skumsti droši! 

Grāmatas, ko Zandere izlasīja, pirms sāka iet skolā 

Latviešu tautas pasakas. Ilustrējis Pāvils Šēnhofs. 1956 
Burvju ota. Aizrobežu tautu pasakas. 1959 
Brāļi Grimmi. Pasakas. Tulkojis Ernests Birznieks-Upītis un Anna Bauga. 1956 
Putniņš ciemos. Poļu dzejas izlase bērniem. Atdzejojis Jāzeps Osmanis. 1958
Anna Brigadere. Pasaku lugas. 1956
Andrejs Pumpurs. Lāčplēsis. Ilustrējis Ģirts Vilks. 1947

CV

Dzimusi 1958.gada 15.septembrī
Beigusi Latvijas Valsts universitātes filozofijas nodaļu
Kopš 1983.gada Latvijas Rakstnieku savienības biedre
Strādājusi izdevniecībā Avots, avīzēs Pionieris un LaBA, Diena, žurnālā Rīgas Laiks
Kopš 2004.gada galvenā redaktore izdevniecībā Liels un mazs
Četri dzejoļu krājumi – Grāmatiņa, Laimīgie meli, Melnās čūskas maiznīca un Putna miegā
Sarakstījusi vismaz 20 bērnu grāmatas, Jāņa Baltvilka balvas laureāte
Libreta autore operām Līsistrates atgriešanās un Kartupeļu opera