Rāmis ir, bildes nav – tā teātra zinātniece Ieva Struka raksturo latviešu priekšstatus par Raini. Aiz vārdiem «lielais dzejnieks» nekā nav, pat ne Donam Kihotam līdzīga vīra vecmodīgā peldkostīmā. Raiņa 150.jubilejas gads varētu būt gads, kurā Rainis beidzot piedzimst un iegūst noteiktu veidolu mūsu apziņā
Nesen vienā no Nacionālā teātra daudzajiem kabinetiem starp arhīva materiāliem atrasta fotogrāfija, kurā redzams milzums ļaužu sēru procesijā pie Nacionālā teātra. Literatūras un teātra zinātniece Ieva Struka, kura jau desmit gadu ir Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos, kopā ar kolēģi Ritu Melnaci izskaitļoja, ka šajā attēlā dokumentētas Raiņa bēres 1929.gada 15.septembrī.
Tā kā Rainis četrus gadus bija Nacionālā teātra direktors, tajā joprojām atrodamas lietas, kas kaut kādā veidā saistītas ar viņu. Piemēram, Ievas Strukas kabinetā, paslēpts aiz grāmatu plauktiem, stāv simtgadīgs, smagnējs, melns rakstāmgalds, pie kura viņš strādājis. Nav dokumentu, kas to pierādītu, bet nav arī iemeslu neticēt teātra darbinieku stāstītajam. Paradoksāli – šie stāsti ir dzīvāki par Raiņa darbiem. Gatavojot libretu Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova dzejas iestudējumam Nacionālajā teātrī Raiņa sapņi, Ieva nonākusi pie atziņas, ka Rainis miris ne tikai tajā vecajā fotogrāfijā, bet arī mūsu apziņā. Pat ne miris, bet nav piedzimis, jo vairākas paaudzes, nemēģinot iepazīt Raiņa darbus, apgalvo: viņš ir par sarežģītu, nav saprotams. Atzīmējot Raiņa 150. dzimšanas dienu, mēs varētu beidzot mēģināt iepazīt Raini.
Kirils Serebreņņikovs kādā TV raidījumā vilka paralēles krievu attieksmē pret Puškinu un latviešu mīlestībā uz Raini: viņus abus sauc par lielajiem dzejniekiem, taču liela daļa tautas neko daudz nezina vai nīgri novelk: garlaicība. Vai Raiņa gada notikumi, arī iestudējums Raiņa sapņi, varētu palīdzēt atgriezties vai transformēties Rainim mūsu apziņā?
Ir tieši tā, kā Kirils Serebreņņikovs teica: rāmis ir, bildes nav. Saprotu, ko tu domā, jautājot par Raiņa atgriešanos vai transformēšanos, bet nevar mainīt tukšumu. Svarīgākais būtu ielikt šajā rāmī dzīvu tēlu. Domāju, ka Raiņa sapņi daudziem dos iespēju gūt pirmatklājēja prieku, jo viņi nezina Raiņa dzeju.
Kā veidojies šablons «lielais Rainis», ja daudzi, kā tu uzskati, viņa darbus nepazīst?
Liela atbildība par to jāuzņemas latviešu valodas skolotājiem. Pretēji mūsu teātra aktieriem, kuri atzina, ka viņiem Rainis saistās ar kaut ko garlaicīgu, man ir laimējies ar skolotājām. Viņas prata parādīt, ka Raiņa dzeja ir dziļa, laba, interesanta. Protams, varētu vēlēties, lai katra mamma pie bērna gultas lasa Lellīti Lolīti, kā tas bija manā bērnībā, tomēr, reāli domājot, skolotāji ir atbildīgi par Raiņa tēla veidošanu. Varbūt vainojama neprasme atlasīt, ko no viņa dzejas skolēniem piedāvāt?
Man joprojām patīk Raiņa dzejoļi bērniem. Atceros Rozes Stiebras multiplikācijas filmu Zelta sietiņš ar Imanta Kalniņa mūziku un Raiņa vārdiem. Man tā bija iespēja pirmo reizi domāt par zvaigznēm, visumu, pasaules uzbūvi, par kaut ko lielāku nekā desmaize brokastīs. Fantastiski, kā Rainis bērnam pratis izstāstīt pasaules uzbūvi! Viņš runā ar bērnu kā ar pieaugušo, tikai izmantojot citu tēlu sistēmu.
Ko jaunu tu atklāji, vācot materiālus iestudējumam?
Vislielākais pārsteigums – Raiņa darbos man patīk tieši tas pats un pat vairāk, kas vidusskolas vecumā. Neatklāju neko tādu, ko nezināju. Novērtēju, cik daudz Rainis izdarījis. Pārlūkojot, ko viņš mums ir atstājis, tas ir milzīgs padarītā apjoms.
Līdzās dzejai un lugām ir daudz tulkojumu, rakstu, vēstuļu, dienasgrāmatu. Būdams cilvēks ar ne pārāk labu veselību un sakāpinātu ego, viņš daudz strādāja.
Kāpēc Rainis gandrīz visu mūžu rakstīja dienasgrāmatas?
Dramaturgs Gunārs Priede, pie kura kopoto rakstu veidošanas strādāju, precīzi definējis, ka literāti dienasgrāmatas raksta treniņam. Rakstniekam ir svarīgi rakstīt katru dienu. Dienasgrāmata ir ideju attīrīšanas un attīstīšanas vieta. Rainim dienasgrāmatas bija arī sevis iepazīšanai. Viņš analizēja sevi, savu darbu, tā ritmu, domāja, vai, šādi strādājot, varētu nodzīvot 300 gadu, par ko viņš sapņoja. Principā viņam dienasgrāmatas bija radošā laboratorija.
Viņš neslēpās dienasgrāmatās no vientulības?
Iespējams, taču, manuprāt, viņš jutās ne tik daudz vientuļš, cik viņam patika vienat-ne. Būdams viens, viņš ieguva telpu domām. Protams, būdams egocentrisks cilvēks, viņš jutās vientuļš, it īpaši pēc atgriešanās Latvijā. Precīzāk runājot, viņš nejutās pienācīgi novērtēts. Viņā bija aizvainojums, ka pret viņu vērsās kā pret Nacionālā teātra direktoru, un partiju intrigu dēļ viņš bija spiests no amata aiziet. Viņu neievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu, ko Rainis uztvēra kā sociāldemokrātiskās partijas biedru nodevību. Tas viņā radīja vientulības izjūtu.
Rainis pazina arī depresiju ne tikai kā skumjas izjūtas, bet arī kā nespēku, nevarēšanu strādāt un dažādas neirozes. Starp citu, izrādei brīnišķīgu mūziku sarakstījis Jēkabs Nīmanis, kura vectēva brālis, arī Jēkabs Nīmanis, bija Raiņa un Aspazijas ārsts. Senioram Jēkabam Nīmanim ir vesels atmiņu stāsts par to, kā Rainis veseļojās.
Rainis pierakstīja savus sapņus? Kāpēc? Arī iestudējuma nosaukums ir Raiņa sapņi.
Kad sapņi kļūst spilgti, literāts tos fiksē, lai neaizmirstu un izmantotu darbos. Man arī dzīvē ir bijis periods, kad esmu pierakstījusi neparastos sapņus. Varbūt sapņi palīdz izskaidrot to, kas būs nākotnē? Nevajag arī aizmirst, kādēļ sapņi svarīgi Raiņa Jāzepam! Ja sapņos dalās, tie var mainīt cilvēka un tautas dzīvi.
Sākumā izrādes nosaukums bija Aizliegtā dzīve. Libreta pieturas punktus deva režisors, kuru, uzzinot, ka Rainis pierakstījis sapņus, tas ļoti ieinteresēja. Sapņi palīdz iziet ārpus vienas nācijas izjūtām, tie ir saistīti ar mākslinieka zemapziņu. Režisora uztverē ar sapņu palīdzību var vieglāk saprast mākslinieka daiļradi. Piemēram, viens no Raiņa sapņu pierakstiem vēsta: «Es ēdu gaļu, ubags ar revolveri ņem nost.» Kāds teiktu – murgs! Taču tas nav murgs, tās var būt zaudējuma bailes. Izrādē daži sapņi tiks vizualizēti, lai parādītu Raiņa izjūtas vai idejas.
Cik lielu nozīmi uz Raiņa idejām atstāja jaunības dienu draudzība ar sociālistu un komunistu Pēteri Stučku?
Mana versija – Raini un Stučku ietekmēja studiju laiks Krievijā, kurā 19.gadsimta beigās bija populāras sociāldemokrātijas idejas. Taču partijā Rainis nekad netika uztverts kā īstens sociāldemokrāts. Viņš piešķīra idejām poētisko izteiksmi, prata tās noformulēt tā, lai aizrautu tautas masas. Bet politiskajā dzīvē Rainis netika pilnvērtīgi iesaistīts. Ne velti Jānis Pliekšāns kā Dienas Lapas redaktors piedzīvoja nodevību. Kad kāds padeva ziņu, ka Dienas Lapas sagatavotie materiāli ir pretrunā ar cariskās Krievijas politisko uzstādījumu, vienīgais vainīgais bija Jānis Pliekšāns, kas no avīzes jau bija aizgājis. Viņa bijušie domubiedri – Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns – tika cauri sveikā, kamēr Pliekšānu iesēdināja cietumā un uz pieciem gadiem izsūtīja trimdā uz Ples-kavu un Slobodsku.
Padomju laiku literatūrzinātnieki raksta, ka Rainis bijis aktīvs Piektā gada revolūcijas dalībnieks, organizējis dažādus protesta pasākumus. Tiešām?
Viņš piedalījās mītiņos, sapulcēs, Skolotāju kongresā, bet viņš nebija dižs organizators. Tomēr tā ir taisnība, ka no Latvijas uz 14 gadiem viņš pazuda, lai izvairītos no aresta un tiesas par līdzdalību Piektā gada revolūcijā.
Kad 1920.gadā Rainis atgriezās Latvijā, tauta viņu burtiski uz rokām nēsāja – kāpēc viņš neiekļāvās jaunās Latvijas valsts politiskajā dzīvē?
Vislielākās sāpes radīja fakts, ka 1922.gadā viņu neievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Sociāldemokrāti pirmajā Sa-tversmes sapulcē tika ievēlēti lielā skaitā (39%), ar viņu balsīm un Raiņa autoritāti vajadzētu pietikt, lai Rainis kļūtu par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Taču otra ietekmīgākā partija – Zemnieku savienība – negribēja pieļaut, ka sociāldemokrāts nostājas valsts priekšgalā. Viņiem bija aizdomas, ka Latvijas sociāldemokrāti ir cieši saistīti ar padomju Krieviju. Politiskās tirgošanās rezultātā, lai sociāldemokrāti tomēr tiktu pie ietekmīgiem amatiem, par pirmo Latvijas Valsts prezidentu kļuva Jānis Čakste. Rainis bija aizvainots līdz sirds dziļumiem, vīlies partijas biedros, bet ne idejās – brālība un vienlīdzība viņam bija svēta.
Kāpēc Rainis saistīja sevi ar proletariāta šķiru, ja nebija ne strādnieks, ne strādnieku dēls?
Tas bija saistīts ar Aleksandra Hercena un citu 19.gadsimta domātāju ideāliem. Apgaismības laikmeta idejas līdz Krievijai nonāca tikai 19.gadsimta vidū, tādēļ visas sociālistiskās idejas līdz pat Pirmajam pasaules karam balstījās humānismā. Humānisms neizbēgami noveda pie domas, ka katram ir tiesības kļūt par civilizētas sabiedrības locekli, tātad viņam ir tiesības uz vienlīdzību, izglītību, dienišķo maizi. Manuprāt, Raini kā domātāju un mākslinieku uzrunāja tieši humānisms. Mākslinieks kļūst par Mākslinieku, kad viņam sāp tas, kas notiek ar cilvēci, tautu un kultūru. Tikai tad rodas darbi, kas dzīvo pāri laikiem. Raiņa sociāldemokrātisms bija ideālistiskāks un utopiskāks par sociāldemokrātu īstenoto politiku. Viņš gribēja panākt, lai latvieši savā vēsturiskajā teritorijā var brīvi dzīvot, pilnveidoties un kļūt par kultūras nāciju. Tā es redzu viņa saikni ar tautu.
Mani aizkustināja fakts, ka strādnieki vākuši ziedojumus lugas Uguns un nakts iestudējumam.
Esmu daudz domājusi par to, ka Rainis pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija ļoti populārs autors. Pūt, vējiņi!, Zelta zirgs, Spēlēju, dancoju, Jāzeps un viņa brāļi visos teātros bija starp iecienītākajām izrādēm, allaž bija skatītāju pilnas rindas. Mūsdienās saka: Rainis ir par sarežģītu, viņa darbi nav saprotami. Taču toreiz pat slikti izglītotiem strādniekiem Raiņa darbi nešķita grūti uztverami.
Kādēļ Nacionālajam teātrim jāiegulda milzu enerģija, lai pārliecinātu skatītājus, ka Rainis rakstīja par mums, viņu ir vērts skatīties? Cik zinu, Raiņa un Aspazijas 150.dzimšanas dienas gadā Dailes teātrī nebūs nekādu notikumu, Jaunajā Rīgas teātrī būs Aspazijai veltīts darbs, Liepājas teātrī ir deju uzvedums Indulis un Ārija, bet bez vārdiem, lai tikai visi saprastu. Ja teātra direktors Raiņa darba iekļaušanu repertuārā uzskata par lielu risku, tad problēma nav Rainī vai teātrī, problēma ir mūsos. Mums ir atmirusi spēja uztvert saistītā valodā rakstītus tekstus, ne tikai Raini, arī Šekspīru un Šilleru. Abstraktā domāšana ieklemmējusies.
Ja Raiņa lugu iestudējumi bija populāri, tad viņa iecelšana Nacionālā teātra direktora amatā bija likumsakarīga.
Saglabājusies ar Raiņa roku rakstīta zīmīte: «Gadījumā, ja mani izvēl par Nacionālā teātra direktoru, es ar mieru to vietu pieņemt.» Viens no pragmatiskajiem iemesliem, kāpēc viņš kļuva par Nacionālā teātra direktoru – jo viņu neievēlēja par Valsts prezidentu. Rainis daudzus gadus bija strādājis latviešu teāt-rim, viņš racionāli pieņēma, ka tur ir viņa īstā vieta. Pēc viņa uzskatiem, uz Nacionālā teātra skatuves jābūt iestudētam katram latviski uzrakstītam darbam, runājot Raiņa vārdiem, «kurš vien pārsniedz diletantisma līmeni». Šī ideja iezīmē Nacionālā teātra darbību līdz pat šai baltai dienai.
Vai šajā namā saglabājušies nostāsti, kāds Rainis bija teātra vadītājs?
Nebija labs. Raini nomāca fakts, ka darbs teātrī nozīmē nevis sarunas par mākslu, bet atbildību par aktrišu saplēstām zeķbiksēm un izdegušām spuldzītēm. Viņš gan pats nemetās prom no šīm zeķēm un spuldzītēm. Viņu atcēla no amata Izglītības ministrijas Mākslas departaments, un tas arī bija politisku intrigu rezultāts.
Pirms desmit gadiem tev bija publiska domu apmaiņa ar tavu pasniedzēju, teātra kritiķi Silviju Radzobi par Nacionālā teātra uzdevumiem. Kāpēc tu, tāpat kā Rainis, uzskati, ka nacionālās dramaturģijas darbi jāiestudē pat tad, ja tie nav mākslinieciski augstvērtīgi?
Nav iespējama neviena mākslas veida attīstība bez organiska, spēcīga procesa. Protams, nevar iestudēt diletantiskus darbus, bet, ja tajos ir kas labs, dramaturgam ir jābūt iespējai redzēt sava darba iestudējumu, jo tikai tā viņš var redzēt kļūdas. Režisors, iestudējot lugu, paver iespēju dramaturgam mācīties un pilnveidoties. Vēl būtiskāk ir tas, ka, iestudējot šodien rakstītas lugas, mēs runājam par sabiedrību te, Latvijā. Dokumentējot šo laiku, nodrošinām iespēju Latvijas māksliniekiem pēc simt gadiem pētīt un no jauna iestudēt 21.gadsimta sākuma dramaturģiju. Tā mēs panākam, ka latviešu dramaturģija nesaistās tikai ar Blaumani un Raini, bet arī ar Ingu Ābeli, Agnesi Rutkēviču, Jāni Balodi. Ja viņu darbu iestudējumu tagad nebūs, kā mēs varēsim diskutēt par to, ko Latvija piedzīvoja 21.gadsimta sākumā? Ir milzīgs laika periods, kara gadi un 50 padomju gadi, kuros tapušie darbi lielākoties neatspoguļoja savu laiku pilnīgi godīgi. Tātad šodien būtu jādokumentē ne tikai savs laiks, bet jātop arī darbiem par padomju laiku.
Ja pareizi saprotu, Rainis par cieņu pret nacionālo dramaturģiju tika daudz zākāts, viņam pārmeta Nacionālā teātra novešanu līdz pagrimumam. Pēc tam divas reizes tika ierosināts izvirzīt Raini Nobela prēmijai, nekas nenotika. Kā Raiņa darbi vērtējami pasaules literatūras kontekstā? Ja viņš būtu izvirzīts prēmijas saņemšanai, vai viņš varētu uz to pretendēt?
Manā skatījumā Rainis ir līdzvērtīgs citiem Nobela prēmijas laureātiem: Bjērnstjernem Bjērnsonam, Selmai Lāgerlēvai, Knutam Hamsunam, Bernardam Šovam, Sigridai Unsetei. Viņš bija Nobela prēmijas cienīgs. Kad pirms pāris gadiem Kultūras ministrijā tika spriests par to, ka mums jāspēj citvalstu ļaudīm radīt priekšstatu, ka 2015.gadā mums ir divu literatūras ģēniju – Raiņa un Aspazijas – jubileja, man bija tikai viens jautājums: kur ir tulkojumi? Neko nedod stāsti, ka mums ir izcili dramaturgi un dzejnieki, ja viņu darbi nav tulkoti. Līdz ar to apgalvojumu, ka Raiņa un Blaumaņa lugas 20.gadsimta sākuma kontekstā ir pasaules mēroga darbi, man nav iespējams pierādīt.
Ja tagad tulkotu dzejoļu krājumu Gals un sākums vai lugu Jāzeps un viņa brāļi, vai tie būtu ārpus Latvijas labprāt lasīti darbi?
Ja Raini tulkotu tagad, domāju, viņš būtu populārs tikai šaurā lokā. Nacionālajā teātrī top Margaritas Edsonas lugas Prāts iestudējums, kurā izmantoti 17.gadsimta angļu dzejnieka Džona Donna soneti. Soneti nebija latviski tulkoti. Tagad iztulkoti pirmie trīs. Skaidrs, ka tā ir izcila dzeja. Bet, ja tiktu iztulkoti visi soneti, cik būtu tādu Latvijas iedzīvotāju, kurus tie interesētu? Labi, ja simt. Domāju, ka svarīgākais, lai iztulkoti tiktu tikai labākie Raiņa darbi. Zinu, ka Olga Pētersone tulkojusi un sastādījusi Raiņa dzejas izlasi krieviski, būs kaut kas arī angļu valodā. Taču šie tulkojumi tapuši nevis tādēļ, lai visa Krievija vai Amerika lasītu Raini, bet tikai tādēļ, lai mēs varētu citvalstu interesentiem pierādīt, ka latviešiem ir izcila literatūra.
Roalds Dobrovenskis romānā par Raini pauž izbrīnu, kāpēc neviens nav uzzīmējis viņu zirgā. Viņš būtu tik līdzīgs Donam Kihotam! Vai tu redzi līdzību starp Raini un Donu Kihotu?
Domāju, ka jebkurš liels mākslinieks ir Dons Kihots. Viņam ir sapņi un milzīgs garīgs spēks, mērķtiecība sekot saviem ideāliem.
Es savukārt brīnos, kā Rainis un Aspazija, kuriem nebija bērnu, varēja sarakstīt tik labi skandināmus dzejoļus bērniem.
Es arī brīnos.
5 Raiņa dzejoļi, ko Ieva Struka iesaka uzmeklēt un izlasīt
(te nodrukātas tikai dzejoļu pirmās rindas)
Vēl saule dus
Vēl saule dus,
Bet pelēks svīst jau rīts;
Tik ilgi, grūti ir viņš sagaidīts –
Bāls gaišums lēni aizņem mākoņus,
Vēl saule dus.
….
Ieva: Šajā dzejolī ir apskaidrība un miers. Aptuveni tādu iztēlojos budismu.
Noslēpums
Nekad es nesacīšu,
Neviens to nezinās,
Un līdz ar manām miesām
To mēmā zeme klās.
…
Ieva: Dziļas sāpes. Visdziļākās.
Zelta sietiņš
Zelta sietiņš,
Sudraba stīgas,
Dimanta sēkliņas
Sijājamas.
…
Ieva: Abrīnoju, ka tik vienkārši un skaisti var pateikt, kas ir Visums un Māksla.
Pastara diena
Daudzas karstas sirdis
Pukstēt rims,
Daudzi zaļi stāvi
Vēl lauzti ļims.
….
Ieva: Dzejolis, kur vārdi ar savu ritmu un formu pārvēršas ritualizētā skaņā, sasniedzot mērķi – pasaules gala sajūtas klātbūtni un draudus.
Jaunais bērziņš
Jauns balts bērziņš
Iznācis pļavā:
Vienā krekliņā,
Basām kājām.
…
Ieva: Kad redzu Latvijas bērzu mazuļus – pa vienam vai pulciņā -, vienmēr atceros šo dzejoli un savu mammu.
CV
Dzimusi 1974.gadā
Latvijas Universitātē ieguvusi mākslas zinātņu doktores grādu
Grāmatu Pēteris Pētersons, Runcis, Sarunas ar Māru Ķimeli, Nacionālais teātris. Aiz priekškara autore
Strādā pie dramaturga Gunāra Priedes kopoto darbu trešā sējuma. Pirmie divi iznākuši 2013. un 2014.gadā apgādā Jumava
No 2011. līdz 2013.gadam bijusi Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja
Kopš 2004.gada Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos
