Rakstnieka Jevgeņija Vodolazkina romāns ir īpašs notikums Krievijas literatūrā
Senkrievu tekstu pētnieka, filoloģijas zinātņu doktora Jevgeņija Vodolazkina nevēsturiskais romāns Laurus (Лавр) ir viens no pēdējo gadu lielajiem notikumiem Krievijas literatūrā. Romāns ir ieguvis Krievijas literāro balvu Lielā grāmata (2013), un, kā vēsta Krievijas mediji, Laurus ir reta parādība mūsdienu literatūrā, kad pēc teksta ir sabiedrības pieprasījums un vienlaikus tas vērtējams kā kvalitatīva, paliekoša proza. Vodolazkinam izdevies sarakstīt plašai sabiedrībai interesantu, pirktu un arī literatūras kritiķiem tīkamu grāmatu. Laurus ir pazīstams arī ārpus Krievijas, kopumā to iecerēts pārcelt ap 20 valodās.
Laurus – stāsts par 15.gadsimta Krieviju, kura centrā darbojas dziednieks, garīgais mistiķis un brīnumdaris – lasītāju jau ar pirmajiem teikumiem ieved divās krāšņās pasaulēs. Pirmā ir daudzslāņu, dažādu laiku, nospiedumu un ietekmju bagāta valoda, kas ir bijis brangs izaicinājums tulkotājai Mārai Poļakovai. Nezinu, cik patīkams vai sīvs bijis viņas ceļš cauri krievu senvārdiem, taču rezultāts latviešu valodā liek domāt, ka tulkotāja ceļojusi atbildīgi, radoši un ar iedvesmojošu prieku. Jo tādi vārdi kā «slabadiņa» («слободка») un «svētais vakariņš» («причастиe») vai, piemēram, teikums «kā viņš turp pastrups, lēkādamā gaitā iet» («как невысокий, прыгающей походкой идет») latviešu tekstā saglabā to valodas brīnumu, ko oriģinālā radījis Vodolazkins. Īpaša vieta un loma te arī dialogiem, kas vietumis «aizslīd» senāk raksturīgās izteiksmes formās un konstrukcijās (ja arī tā ir Vodolazkina sagudrota vārdu montāža, tā rada iespaidu par viduslaikiem raksturīgu runas manieri). Turklāt, autoram ir izdevies «nepārpiņķerēt» vārdus tiktāl, ka teksts kļūst grūti lasāms.
Te jāpiekrīt Tatjanas Morozovas recenzijā (Magazines.russ.ru) minētajam, ka Krievijas literatūras institūta (t.s. Пушкинский Дом) zinātniskā līdzstrādnieka Jevgeņija Vodolazkina milzīgā erudīcija jautājumos par un ap viduslaiku Krieviju, kā arī Eiropas un Krievijas literatūras zināšanas atbrīvo tekstu no liekas samākslotības, padara to brīvu, jo autoram nav nepieciešama zināšanu demonstrācija. Vodolazkins intervijās stāsta, ka mūsdienīgas un senas valodas formas romānā apzināti miksētas, lai parādītu laika nosacītību. «Ja eksistē mūžība, tātad nekāda laika nav.» Vērīgs lasītājs grāmatā pamanīs arī vismaz vienu acīmredzamu «kļūdu», ko autors apzināti ielicis tekstā idejas par laika ilūziju vārdā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.