Dailes teātra Ugunsgrēki – viss izrādes spēks otrajā cēlienā
Ir lietas, par kurām diskutēt nav iespējams – atliek ieraudzīt un paklusēt. Pie tādām pieder libāniešu izcelsmes kanādiešu dramaturga Važdi Muavada luga Ugunsgrēki, ko Dailes teātrī iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Stāsts par karu un… laikam dzīvi (cita vārda šai slepkavību, izvarošanu, spīdzināšanas pārpildītajai eksistencei trūkst) ir viens no spēcīgākajiem materiāliem, kādu teātrī esmu redzējusi. Tik spēcīgs, ka kļūst par vērtību, neraugoties uz izrādes trūkumiem.
Ugunsgrēki ir neparasta luga – tā lauž dramaturģijas formu un vienlaikus pieprasa absolūtu pakļaušanos savai loģikai, jo ir līdz sīkākajai detaļai pārdomāta, koncentrēta. Luga balstīta dokumentālās atmiņās par Libānas karu, kas pirmiestudējuma tapšanas laikā rediģētas, lai tajās nepaliktu nekas konkrētajam konfliktam specifisks. Sižetu var raksturot kā melodramatisku detektīvu. Mūsdienu Kanādā tiek atvērts kādas sievietes vārdā Navāla testaments, kurā viņa saviem dvīņiem Žannai un Simonam liek meklēt brāli un tēvu. Prasība abus Rietumos augušos divdesmitgadniekus šokē – viņi nav nojautuši par radinieku eksistenci, turklāt attiecības ar māti bijušas tik slimīgas, ka pat viņas atteikšanos runāt mūža pēdējos gados dēls traktē kā ļaunprātību. Meklēts tomēr tiek, un tā brālis un māsa uzzina savas ģimenes stāstu, kurā netrūkst ne kara noziegumu, ne disidentisma un traģiskas mīlestības. Teksts šķietami vēsta par konkrētu, vienā kultūrā balstītu gadījumu, taču, notikumiem ritot, iegūst vispārcilvēcisku nokrāsu. Kā Eihe stāstīja pirms pirmizrādes intervijās, Ugunsgrēki viņam esot likuši domāt par Otro pasaules karu; asociācija, kas, līdzīgi kā, piemēram, Sibīrija, nāk prātā, lasot lugu. Diemžēl – ne izrādi skatoties.
Kāpēc ne? Jo režisors lugu vienkāršo – Dailes Ugunsgrēki tomēr pretendē būt «Tuvo Austrumu konflikta» attēlojums, un kā tāds diemžēl ir stipri klišejisks. Taču galvenais – šķiet, ka Eihes varoņiem notiekošais ir katarsisks attīrīšanās process: uzzināt vajag, zināšanas, lai cik smagas, ir vērtība ar plus zīmi. Dramaturgs Muavads ir skaudrāks. Ugunsgrēki nosaukumā likti daudzskaitlī, jo, izzinot mātes likteni, tiek salauztas arī bērnu dzīves – sadeg trīs varoņi. Lugas beigās dvīņi klausās kasetes, kurās ierakstīta mātes klusēšana. Kamēr viņa nerunāja, bija labāk; tagad nāksies klusēt pašiem. Jo aizmirst nav iespējams, kādam izstāstīt – arī ne. Tā ir, domāju, arī mūsu kultūrā pazīstama dilemma: ir svarīgi zināt, no kurienes nāc, bet vienlaikus zināšanas piespiež no jauna izdzīvot stāstus, kuru daļa tu it kā neesi bijis, bet ar kuriem esi nesaraujami saistīts. Izvēle ir neiespējama – dzīvot bez pagātnes vai nākotnes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.