Žurnāla rubrika: Kultūra

Stāsts izskan mažorā

Posted on marts 25, 2015 by - Grāmata

NULL

Vīrišķīga grāmata par rokgrupu Jauns mēness

Jau tverot rokās Jāņa Žildes grāmatu Piekūns skrien debesīs, pār muguru pārskrien baudas tirpas: noformējums saskan ar Ainara Mielava Jauns mēness daiļradē īstenoto uzstādījumu, ka svarīgs ir gan saturs, gan forma, proti, ārējais izskats. Vākā iegrieztais «jauna mēness» simbols pavada lasītāju no pirmās līdz pēdējai, 207.lappusei, gluži tāpat kā Mielavam muzikālajās gaitās līdzi nāca viņa mākslinieka izglītība, līdz ar to – estetizēts skats uz rokenrola procesiem. Kopš grupas pirmsākumiem Ainara personiskā pievilcība – garie mati, lepnā stāja, bārkstainā ādas jaka – piesaistīja vispirms jaunu meiteņu uzmanību. Interese par dziesmu saturu sekoja nedaudz vēlāk, kad nostabilizējās ansambļa sastāvs. 

Savas darbības sākumā Jauns mēness aizrauj ar tiešo, nepastarpināto enerģiju, jaunības maksimālismu un Ainara dedzību, vēlāk – ar folkloras elementu klātbūtni mūzikā, un vēsturiski tas ir pat nozīmīgāk. Kā grāmatā uzsver Žilde, šo stilu mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis savulaik definēja kā «baltu roku». Mielavam iedvesmu sniedza viņa mūzikas klausītāja pieredze. Tieši dīdžeja profesija veidoja Ainaru par neparasti zinošu dziedātāju, un šī aizrautība ir mantota no tēva Raimonda, kura skaņuplašu kolekcija bija izslavēta 60. un 70.gadu Latvijas džeza mīlētāju aprindās. 

Savukārt muzikālās izglītības trūkums ietekmēja Ainara priekšnesumu, 90.gadu sākumā pēc dramatiskās dziesmas Mother koncertā dziedātājam pat pazuda balss. Iespējams, par iemeslu Jauns mēness augšupejošās karjeras pārtraukumam kalpoja Mielava balss saišu nogurums un reizē dzimusī vēlēšanās nevis bļaut, bet dziedāt. Vienlaikus albumu Garastāvoklis un Dzīvotājs radītais Jauns mēness popularitātes apogejs, šķiet, bija visai tālu no grupas izveidotāja ideāliem par muzikālajām vērtībām. Man atmiņā 1999.gada Valmieras rokfestivāls, kad tūkstošgalvainais pūlis sajūsmā auro līdzi piedziedājumu – «kad krīt mēness jūrā dziļā, man par tevi jādomā…». Alus pludoja, puiši spieda pie krūts meitenes, un šā perioda grāvēji ar skaļākajām ovācijām tika uzņemti arī Jauns mēness atvadu koncertos. Kļūt par ballīšu muzikantu noteikti nebija Ainara sapnis, bet citu atpakaļceļu kā vien grupas darbības apturēšanu viņš nemeklēja…

Žildes grāmatā Jauns mēness ceļš tiek izstaigāts raiti un patīkamā, viegli lasāmā valodā. Mazi reveransi grupas dalībnieku biogrāfiju izklāstos nekavē stāsta plūdumu. Jā, šis bijis viena cilvēka – Ainara Mielava – radīts projekts, kura galvenais muzikālais balsts bija ģitārists un līdzautors Gints Sola, un viņa nozīme radošajā procesā, manuprāt, par maz akcentēta. Būtu bijis interesanti papētīt abu psiholoģisko saderību, jo šāda simbioze ne tikai Latvijā ir retums. 

Taču Žilde neiegrimst emocionālā situāciju un savstarpējo attiecību, kā ar skaņdarbu vēstījumu, tekstu un muzikālo nianšu analīzē. Ir apkopots ļoti daudz, arī līdz šim nezināmas informācijas par Ainara ceļu uz skatuvi, grupas mūziķu individuālajām gaitām, iedvesmas avotiem. Ar milzu interesi uzzināju faktus par grupas piedzīvojumiem ārzemēs un vēsturi plates Aizlaid šaubas negaisam līdz vāka iecerei, kam atkal savu roku bija pielicis grupas logo autors, izcilais meistars Ilmārs Blumbergs. Nezinu, vai rokmūzikas aizkulisēs «neiesvaidītai» personai ir aizraujoši lasīt visu to cilvēku vārdus, kuru ceļi mijušies ar grupu Jauns mēness. Taču tiem, kurus varētu nogurdināt biogrāfiski sīkumi, adresētas izteiksmīgās fotogrāfijas, kurās varoņu pozas bijušas tikpat pārdomātas kā Mielava intervijās paustais.

Kopumā šī ir vīrišķīga grāmata, tajā dominē notikumi un fakti, taču, ja jau tā, tad nākas autoram aizrādīt par dažu nepilnību. Tā kā grāmatā Jauns mēness darbība brīžam tverta Latvijas rokmūzikas kopējās ainas kontekstā, tad jāprecizē, ka Roks par neatkarību (1989, 1990) bija nevis koncerts, bet gan festivāls triju dienu garumā. 1989.gadā tajā debitēja grupa Linga, līdz ar to Ojārs Grasmanis nevarēja būt tās menedžeris jau 1987.gadā (119.lpp.). Ja autors vēlējies uzsvērt skaņu režisora Jāņa Rubena (nevis Rubeņa) darbību grupā Aurora (122.lpp.), tad tā jāpiemin arī saistībā ar Tāli Timrotu un Ilvaru Zālīti, kuri arī tur fragmentāri spēlējuši. Tallinas festivālā Rock Summer (127.lpp.) Jauns mēness 1991.gadā uzstājās uz mazās skatuves, kur viņu priekšnesumu, zaļā zālītē sēdot, noklausījās labi ja pāris simti, to skaitā šo rindu autore, un koncertam sekoja briesmīga dzeršana – paldies Žildem, ka viņš uzdzīvi pieminējis tikai dažās epizodēs, jo diez vai kāds no mums lepojas ar jaunībā gāztajiem podiem. Vēl jāpiebilst, ka 1990.gada Mikrofona Rokaptaujā dziesma Pārcēlājs nevis ieņēma 21.vietu (101.lpp.), bet tai, tāpat kā citām finālistēm, tika iedalīts savs kārtas numurs – 21, kas arī redzams Google video, no kurienes autors laikam smēlies ziņas par vietu sadali. Un tovakar visi, arī Jauns mēness, uzstājās, skanot pilnai fonogrammai, nevis «dzīvajā».

Šie daži sīkumi, protams, nespēj traucēt lasītpriekam, paldies Jānim par «iekšējo pasūtījumu», un, cerams, šī ir tikai pirmā Žildes grāmata, kas ierindosies rokmīļa bibliotēkā līdzās izdevumiem par Līviem, Menuetu, Pērkonu un Jumpravu.

Jānis Žilde. Piekūns skrien debesīs. Izdevniecība Dienas grāmata.
Apgāda cena 10 €.

Sabrukuma anatomija

Posted on marts 25, 2015 by - Recenzija

Līvas Ulmanes režisētā Jūlijas jaunkundze – sulīgi aktierdarbi

Džesika Časteina mani atstāja mēmu, – titullomu spēlējošo aktrisi slavēja Līva Ulmane, pagājušajā decembrī viesojoties Rīgā. Zviedru dramaturga Augusta Strindberga (1849-1912) slavenākās lugas ekranizācija ir spožās norvēģu aktrises, režisores un Ingmara Bergmana mūzas Līvas Ulmanes septītā filma. 

Jūlijas jaunkundze ir līdz tirpām spraigs stāsts par augstdzimušas dāmas un kalpa attiecībām, sociālo šķiru kārtības un varas svārstībām tajās. Iedziļinoties Ulmanes iepriekšējos darbos, izvēle ekranizēt Strindberga lugu, šķiet, nav pēkšņs lēmums –  aktrise ar dramaturgu ir «tikusies», jau strādājot pie Bergmana, kura darbos zviedru rakstnieka ietekme nenoliedzami jaušama. Piemēram, Ulmanes ikoniskā loma psiholoģiskajā drāmā Persona (1966) ir cieši saistīta ar sižetiski līdzīgo Strindberga lugu Stiprākā (The Stronger) –  vēstījumu par jaunkundzi X un jaunkundzi Y, kurā viena no varonēm savas sajūtas nepārtraukti verbalizē, turpretim otra –  klusē. 

Turklāt Ulmane nav svešiniece teātra vidē – aktrise ir gan pati spēlējusi lomas, gan režisējusi (to skaitā cita Strindberga «pielūdzēja» Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs iestudējumu ar Keitu Blanšetu Sidnejā 2009.gadā). 

Slavas dziesma aktieriem

Jūlijas jaunkundze – klasiska, tomēr minimālistiska kostīmdrāma – ir uzmanības vērta tieši aktieru dēļ. Titulvaroni – vientuļu, dziļi apmulsušu un manipulatīvu «zilasiņu» dāmu – spēlējošā Časteina ar rudajiem matiem, bālo ādu un izteiksmīgajiem sejas pantiem atgādina pašu Ulmani jaunībā. Viņas sniegums tik tiešām brīžiem var «atstāt mēmu». Časteina savu varoni spēlē gluži kā emocionāls hameleons, veikli pārtopot no trauslas, aizmirsties gribošas meitenes valdonīgā karstgalvē, bet lentes finālā tik iespaidīgi parāda Jūlijas emocionālo sabrukumu, ka pamatīgi sašķoba skatītāja sirdsmieru. 

Arī īrs Kolins Farels kalpu atveido ne par matu sliktāk. Līdz ar katru filmas minūti viņa personāžs atklāj kādu jaunu šķautni, no iztapīga, jauna gailēna lēnām pārvēršoties daudz rafinētākā aprēķinātājā. Trešo – līdzjūtīgas un sociālajai hierarhijai dedzīgi ticošas virtuvenes – lomu spēlē izcilā un kino diemžēl nepietiekami novērtētā britu aktrise Samanta Mortone. Vienkāršā ķēkša savu aizvainojumu un greizsirdību par kundzes koķetēriju ar sulaini bieži slēpj, novēršoties vai daudznozīmīgi klusējot, taču aiz šķietamas rakstura pliekanības slēpjas aizkustinoša lojalitāte. 

Lai gan mēļo, ka Ulmanes pirmā izvēle Jūlijas lomai ir bijusi Mišela Viljamsa (atcerieties smeldzīgo attiecību izplēnēšanas anatomiju filmā Blue Valentine), atļaušos spekulēt, ka Časteinai tomēr ir krietni plašākas spējas pielāgoties tik mainīgai un arīdzan prasīgai lomai.

Vai aktrises pirksts?

Taču atkāpei no neviltotās sajūsmas par lieliskajiem aktierdarbiem jāteic, ka lenti caurstrāvo sajūta par Ulmani kā «jaunu» un vēl salīdzinoši nepieredzējušu režisori (viņa šajā lomā pirmo reizi iejutās tikai 44 gadu vecumā). Jo, pat fokusējoties uz lieliskā trio saspēles smalkumiem, vairāk nekā divas stundas garās kinolentes dinamisms otrajā pusē nedaudz apsīkst. Iespējams, tāpēc ka filma ir pārāk izstiepta; iespējams, varoņu elektrizējošajās varas izrādīšanas cīniņos maķenīt trūkst dramaturģiska pamatojuma un groduma – Ulmane, tiesa, ar ķirurģisku delikātumu, lugu ir novienkāršojusi. 

Tas būs pamanāms arī tiem, kas nav zvērināti Strindberga darbu eksperti. Taču neieslīgsim pārmetumos – ir likumsakarīgi, ka Ulmanes – leģendāras aktrises – režijā tapušais darbs ir visupirms aktierkino. Lai gan viņa apgalvo, ka Časteinai, Farelam un Mortonei ļāvusi brīvu vaļu, skaidrs kā diena, ka galvenos akcentus filmā saliek tas, kurš sēž režisora krēslā. Šoreiz acīmredzot prioritāri bijuši tēli, pārējam, iespējams, nav pieticis spēka vai intereses. Taču veselīgam kino baudījumam pietiek arī ar esošajiem smalkumiem.

oooc

Jūlijas jaunkundze / Miss Julie (2014). Rež. Līva Ulmane. Kinoteātrī Splendid Palace no 27.marta.

Aspazija un mežs

Posted on marts 25, 2015 by - Recenzija

Izrāde Aspazija. Personīgi – mēģinājums parādīt, kāda bija Aspazija un Rainis

Spilgti atceros, kā pirmo reizi sapratu, ka dzimtes jautājums mūsu mākslā ir svarīgs. Lasīju rakstu, kurā režisors Edmunds Freibergs par Māru Ķimeli teica apmēram tā: tīri laba režisore, ņemot vērā, ka sieviete. Un, šķiet, pats nesaprata, ko pasaka, raksturojot vienu no visu laiku spilgtākajiem profesionāļiem (neatkarīgi no dzimuma) Latvijas teātrī. «Priekš sievietes tīri labā režisore» Jaunajā Rīgas teātrī nupat radījusi iestudējumu, kas runā par šo tēmu. Raiņa un Aspazijas jubilejai veltīto izrādi sauc Aspazija. Personīgi. Tā arī ir – tas ir stāsts par Aspazijas personību. Taču kaut kādā mērā, šķiet, arī par Ķimeli vai lugas autori Ingu Ābeli, vai jebkuru talantīgu sievieti, kuras ambīcijas sliecas pāri ierastajam rāmim.

Aspazija. Personīgi ir veidota, lielā mērā balstoties uz Aspazijas un Raiņa rakstīto, un šķiet, ka viens no iestudējuma mērķiem ir publikas izglītošana. Katrā ziņā pirmais cēliens paiet, atkārtojot faktu un leģendu hrestomātiju, un jau piezogas žēlums, kāpēc šīs vietā Ķimele nav iestudējusi kādu jubilāru lugu. Taču paiet starpbrīdis, un žēlums pazūd. Izrāde sākas. 

Domāju, daudz nebūtu zaudēts, ja tiktu izlaistas ilustratīvās ainas no Aspazijas vecumdienām vai viņas attiecībām ar Raini līdz Kastaņolas laikam. Izrāde ir sarežģīti būvēta – scenogrāfa Ginta Gabrāna organizētajā, Kristīnes Jurjānes apmēbelētajā telpā aktieri izspēlē atsevišķas Aspazijas dzīves epizodes psiholoģiskā teātra manierē. Aiz viņu mugurām ņirb Gabrāna un Inetas Sipunovas kopradītas videoprojekcijas, savukārt aktieri starp ainām sastingst un, nekustīgās grupās izkārtoti, skaita Aspazijas dzeju. Atklāti sakot, ar nelieliem izņēmumiem Brokas saspēlē ar Ivaru Krastu (Rainis jaunībā) un Janu Čivželi (Raiņa māsa Dora viņas apburošā atveidā kļuvusi par histērisku mietpilsoni) pirmajā cēlienā interesantākās ir tieši videoprojekcijas, lai gan arī tās lielākoties ir tikai ilustrējošas. 

Un tomēr – skaidrs, kāpēc Ābelei un Ķimelei pirmais cēliens ir bijis vajadzīgs. Jo runa jau nav par kādu nejaušu sievieti. Runa ir par izcilību, kuru, droši vien Ķimelei taisnība, nepietiek tikai daudzināt. Viņa ir jāparāda, un izcilā Baibas Brokas atveidojumā Aspazija izrādē uzmirdz kā ģeniāla sieviete. Sarežģītais un pretrunīgais kļuvis par viengabalainas personības daļu. Šī Aspazija ir brīžam uz vulgaritātes robežas balansējoša smalka gara aristokrāte, kas, labi apzinoties sava talanta svaru (citādu, bet tāpēc ne mazāku kā Rainim), ir spējīga mīlēt tik pašaizliedzīgi un upurēties tik pilnīgi, ka, ja mēs to neredzētu savām acīm, šādas sievietes eksistences iespējamībai noticēt būtu neiespējami. 

Izrāde uzmirdz Brokas fantastiskajā saspēlē ar Ģirta Krūmiņa atveidoto Raini (Kastaņolā un vēlāk). Arī Krūmiņš rada brīnumu, ko labi iespējams novērtēt, salīdzinot viņa varoni ar Ivara Krasta iemiesoto Raini jaunībā. Izrādē izmantotie Raiņa un Aspazijas teksti lielākoties, ja tā drīkst izteikties, ir neprātīgi; Raiņa gadījumā – divkārt. Vispirms, protams, novecojusi ir valodas forma (deminutīvu, mīļvārdiņu, darbības vārdu atgriezenisko formu krāvumi liek galvai griezties), bet arī pati Raiņa personība atstāj dīvainu iespaidu – viņa tekstus caurauž egoisms, kas sasniedzis psihiskas slimības robežas, paranoja, paštaisnums… Nopietni pret to izturēties nav iespējams, un Krasts, atveidojot Raini jaunībā, to arī nedara. Viņš uzrauj plecus, sataisa nazālu balsi un kariķē. Krūmiņam savukārt viss ir līdz nāvei nopietni – ne sekundes apšaubījuma, katra vājprātīgā frāze izrunāta ar visdziļāko pārliecību, un… rodas aizkustinošs, ļoti nežēlīgs un vienlaikus smieklīgs stāsts par divu īpašu un ārkārtīgi atšķirīgu personību neparasto tuvību. Jā, Aspazija cieš – Rainis viņu izsūc kā sievieti, kā dzīvesbiedri, kā mākslinieci. Taču izrāde nepadara Aspaziju par upuri. Tā tikai konstatē, ka upuri, pat ja tika nesti mīlestības dēļ, tiešām bija.

Vai tas ir sievietes mākslinieces liktenis – pazust, tikt vīriešu pasaules iznīdētai? Izrāde šķiet atbildam: jā. Videoprojekcijā izrādes nobeigumā redzam, kā Raiņa biste, augot un plešoties, aprij visu ap sevi, ieaugot, kā viņš pats teiktu, savā tautā jeb, izrādes videotēlos runājot, priežu mežā. Un tomēr Aspazija savu zīmi atstās. Kā koks, kas aug pats sevis dēļ, aiziedama viņa atstājusi neaizpildāmu meteora krāteri. Arī viņa ir palikusi savā tautā. Uz skatuves jo-projām skan viņas dzeja.

oooo

Aspazija. Personīgi. Nākamās izrādes 27.martā un 9.aprīlī. Biļetes izpārdotas.

Pagātni var skaidri just

Posted on marts 25, 2015 by - Intervija

Somu žurnālists un rakstnieks Juka Rislaki par staļinlaika paralēlēm ar mūsdienu Krieviju, somu aizsardzības gribu un to, kāpēc Jūrmalas vadība līdzinās Ziemeļkorejai

Latvijā pazīstamais somu rakstnieks un žurnālists Juka Rislaki, kas nereti politikas vērtējumos bijis asāks par mums pašiem, izceļas ar garo augumu – 191 centimetrs. Tas izskaidro rakstāmpults augstumu viņa darba kabinetā Jūrmalas mājā, mazākam cilvēkam būtu nepieciešams pakāpties uz ķebļa. Kabinetā ir arī norvēģu «sēžamšūpuļkrēsliņš» – rakstītājs darba procesā faktiski atrodas uz ceļiem. «Ērti, nenogurst,» saka Juka, kurš daudz laika pavada rakstot.

No otrā stāva paveras skats uz dārzu, kurā drīz plauks pumpuri. Kāpas aizvējā, nost no mašīnu straumes, Rislaki un viņa dzīvesbiedres rakstnieces, bijušās diplomātes Annas Žīgures namā miers ir gandrīz sataustāms.

Nupat latviešu valodā iznākusi Rislaki grāmata Vorkuta – pētījums par Staļina laika politieslodzīto nometņu masveida sacelšanos 1953.gadā, ko izdos arī igauņu un ukraiņu valodā. Lasot to, laiku pa laikam nāk prātā līdzības ar Ukrainas Donbasā notiekošo – abās vietās ieguva ogles «lielajai zemei», kura «aizrijās» gan ar Vorkutas lēģeriem, gan tagad ar Ukrainu. Mūsu saruna neilgi pirms Jukas 70.dzimšanas dienas notiek latviski – viņš jau daudzus gadus dzīvo šeit un uzskata sevi par Latvijas patriotu.

Ko jums nozīmē vārds «Sibīrija»?
Vorkuta nav Sibīrija, tas ir Komi autonomais apgabals. Taču Sibīrija somiem, protams, ir pazīstama no cara laikiem. Somiem ir teiciens: «Sibīrija māca.» Ko tas nozīmē? Ja sēdēsi vairāk nekā 10 gadus Sibīrijā, tu vairs nebūsi dumpinieks. Un ja esi 10 gadus bijis Sibīrijā, tad tu vari visu izturēt. Tādus cilvēkus pazīstu arī Latvijā, kuri tur ir izturējuši.

Ko domājat par to, ka Krievija slēdz muzeju – politieslodzīto nometni Perma-36?
Krievijā tagad notiek vēstures pārrakstīšana. Šis pēdējais gulaga nometnes muzejs tiek slēgts, arī arhīvi Krievijā vēl ir slēgti. Drīz nomirs pēdējie [Staļina noziegumu] aculiecinieki, un tad Krievija būs gatava teikt pasaulei, ka nekas tāds nenotika, un, ja notika, tad bija nepieciešams Krievijas aizstāvēšanai. Staļins Krievijā ir populārs. Krievi grib būt lepni par savu vēsturi, bet neko negrib zināt par tās melnajām lappusēm.

Kāpēc rakstījāt grāmatu par Vorkutu?
Tur bija izsūtīti somi un arī daudz latviešu. Taču pats galvenais  – Vorkutas dumpis pēc Staļina nāves 1953.gadā bija gulaga vēstures nozīmīgākā sacelšanās un iespaidoja visu Padomju Savienību.

Dažreiz liktenis man iedod tēmas, par ko rakstīt. Te liktenis ieradās kā bijušais Latvijas radio žurnālists Osvalds Porietis. Viņš bija prototips žurnālistam mākslas filmā Baiga vasara. Porietis man pirmoreiz izstāstīja par somu vīrieti, kuru nogalināja Vorkutas dumpī. Un tad es pirms vairāk nekā desmit gadiem sāku vākt materiālus grāmatai. Vorkutas nometnē jeb Rečlagā laikā, kad nomira Staļins, vairāk nekā 60% ieslodzīto bija ukraiņi un baltieši. Tas ir šausmīgi daudz, ņemot vērā, ka Baltijas tautas ir nelielas. 

Interesanti, ka Somija savulaik nemaz tik atvērtām rokām negribēja uzņemt atpakaļ tos tautiešus, kuriem bija kreisi uzskati un kuri bija devušies laimes meklējumos uz citām pasaules malām.
Jā, daudzi somi 30.gados devās uz Krieviju meklēt labāku dzīvi. Visi nebija komunisti, daudzi cilvēki ar ģimenēm gribēja tikai pelnīt maizi. 

Somi vēlāk šos cilvēkus negribēja uzņemt atpakaļ, jo domāja, ka viņi vai nu kļuvuši par komunistiem vai ar tiem sadarbojas. Pavisam ap 15 tūkstoši cilvēku no neatkarīgās Somijas aizbēga uz Padomju Savienību. Ļoti daudzi tika nogalināti Staļina represijās tajā pašā laikā, kad latvieši, – 1937. un 1938.gadā.

Bet bija arī tā, ka Padomju Savienība negribēja šos cilvēkus laist atpakaļ uz Somiju. Daudziem bija atņemtas pases, un liela daļa atradās ļoti tālu – Urālos un vēl tālāk. Viņiem bija šausmīgi grūti atgriezties.

Jūs rakstāt, ka Somijas valdība 50.gados kādus cilvēkus no Somijas iemainīja pret tiem, kuri atradās gulaga nometnēs.
Pēc Otrā pasaules kara Somijas valdība gribēja somus dabūt atpakaļ. Tāpēc valdība dažus baltiešus un krievus nosūtīja uz Padomju Savienību, lai atdabūtu somus no lēģeriem. Un izdevās atgūt faktiski visus, kuri gribēja atgriezties un bija vēl dzīvi. Taču ļoti daudzi nometnēs bija nomiruši vai nogalināti.

Tātad Somijas valdība iemainīja baltiešus pret somiem.
Jā, it īpaši igauņus. Arī karēļus, krievus, kuri gribēja aizbēgt uz Rietumiem.

Vai šī maiņa kaut kā nelīdzinās tam, ko Zviedrija pēc kara izdarīja ar latviešu leģionāriem?
Nebija tik vienkārši, kā cilvēki Baltijā tagad spriež – ka somi izdeva visus. Daudziem Somija arī palīdzēja bēgt tālāk uz Rietumiem. Tomēr taisnība, ka Somijā bēgļiem no Austrumiem, arī no Baltijas, nebija īpaši droša dzīve. Pēc kara Somija izdeva [Padomju Savienībai] dažus desmitus igauņu, vairākus tūkstošus ingru, kuri dzīvoja Ļeņingradas apgabalā. 

Faktiski visi ingri, kuri Somijā kara laikā meklēja patvērumu, tika nosūtīti atpakaļ uz PSRS. Staļina laikā Somijai nebija lielas izvēles – bija bail no lielā kaimiņa, Somijā joprojām atradās Krievijas militārā bāze. Iekšējos draudus tolaik radīja Somijas komunistiskā partija, kas dažos periodos pēc Otrā pasaules kara valstī bija pat lielākā partija.

Kā somi tika galā ar savu «čekas» pagātni?
Somijā līdz 1948.gada beigām bija komunistiska slepenpolicija. Somiem nav komisijas, kurā cilvēkiem jāiet un jāstāsta, ko viņi kādreiz darīja. Taču Somijā izdod ļoti daudz grāmatu par vēsturi, un mēs esam vienisprātis, ka pagātnes «netīro lietu mazgāšanu» labāk atdot vēsturnieku izpētei. Somiem visgrūtākās vēstures lappuses bija pilsoņkarš 1918.gadā. Tas dvēselēs atstāja dziļas brūces, un somi vēl ilgi bija sadalīti. Tagad varam par to runāt mierīgi, publicēt grāmatas. Agrāk katrs soms zināja un arī tagad zina, kurā pusē – sarkanā vai baltā – bija vecvecāki.

Kā tautas piedzīvotais pagātnē ietekmē tās dzīvi tagadnē?
Somija [Otrā pasaules kara laikā] nebija okupēta, bet karoja. Latvieši man bieži jautā – ko jūs domājat par mūsu izvēli, kāpēc mēs nesekojām somu paraugam? Viena atbilde ir – Somijā bija demokrātija, labklājība, vārda brīvība un vienlīdzība. Nebija ideāla valsts, bet Eiropas mērogā tā bija demokrātiska valsts. Tāpēc somi bija vairāk vienoti nekā latvieši un gatavi uzupurēties un cīnīties pret ienaidnieku. Taču mēs diemžēl nebijām vienoti ar baltiešiem.

Latvijā pagātni arī tagad var ļoti skaidri just. Par spīti tam, ka Latvijas attīstība 20 gadu laikā bijusi lieliska, katru dienu var redzēt, ka Latvija reiz bijusi okupēta, kas te noticis kara laikā un pēc tam. Liekas, ka šie notikumi vēl ir cilvēku domāšanas veidā. Tikai viens piemērs – te nedarbojas pilsoniskā sabiedrība. Tas labi redzams Jūrmalā.

Kā Jūrmalā to redzat?
Jūrmalā ir trīs šķiras. Pirmā ir biznesmeņi, politiķi, pilsētas dome. Otrā ir Austrumu miljonāri. Un tā pirmā grupa attīsta un būvē Jūrmalu otrās grupas labā. Tad seko parastie cilvēki, vecie jūrmalnieki, kuriem ir tikai viena funkcija – vienreiz četros gados ievēlēt tos pašus politiķus un maksāt par dzīvošanu dārgā pilsētā.

Vēl viena funkcija ir Jūrmalas domei – sevi slavēt Jūrmalā izdotajās avīzēs. Tas izskatās gandrīz kā Ziemeļkorejā. Esmu profesionāls žurnālists un daudz zinu arī par pašvaldību politiku. Taču es nekad nevarēšu nevienu rindu uzrakstīt Jūrmalas avīzēm – viņi nekad nepublicēs nevienu kritisku, opozīcijas rindiņu.

Un vēl viena lieta – tagad runāju kā soms, Eiropas Savienības pilsonis, mazliet runāju latviski, mana sieva ir latviete, es strādāju šeit, maksāju nodokļus Latvijai, un man te ir māja. Un es esmu Latvijas patriots. Lai dabūtu uzturēšanās atļauju Latvijā, tas man prasīja astoņus gadus un daudz birokrātijas. Bet viens miljonārs no Austrumiem to var dabūt tūlīt, maksājot viņa izpratnē niecīgu naudas summu. Un tie ir cilvēki, kurus Putins ir solījis aizstāvēt, jo viņi runā krieviski.

Vai var vilkt paralēles Staļina laikam un mūsdienu Krievijā notiekošajam?
Latvijā ļoti daudzi cilvēki zina, kā bija dzīvot Staļina laikā, impērijā. Mēs, somi, to īsti nezinām. Putins grib valdīt diktatoriski, un viņš arī valda ar bailēm, cenzūru, propagandu un dezinformāciju, bet viņš nav tik visvarens kā Staļins. Taču viņš propagandā ir ļoti sekmīgs gan šeit, gan citur Eiropā. Freids reiz stāstīja tādu anekdoti: «Kāds no kaimiņa aizņēmās katlu un atdeva to cauru. Kaimiņš gribēja, lai viņam par sabojāto katlu kaut ko samaksā. Vispirms tas vīrs teica, ka katls nav caurs. Tad – ka tas bijis caurs jau tad, kad to aizņēmies. Un pēc tam – ka nekad nav aizņēmies katlu.» Tā tagad runā Putins un viņa draugi, arī Latvijā.

Kā Latvijā cīnīties pret Krievijas propagandu?
Par to esmu uzrakstījis grāmatu Maldināšana. Latvijas gadījums. Taču tas bija pirms gadiem, tagad situācija ir daudz nopietnāka. Nezinu, vai cenzūra, kāda TV kanāla slēgšana ir labākais variants. Varbūt var palīdzēt jauna krievvalodīga TV kanāla izveidošana, ja tam ir līdzekļi, bet tas būs ļoti grūti, jo Latvijas lielākā partija ir Putina partijas [Vienotā Krievija] draugi, un esmu dzirdējis, ka arī Latvijas skolās ir daudz Putina pielūdzēju.

Mēs rudenī bijām Anglijā. Tur daudzi cilvēki skatās [Kremļa telekanālu] Russia Today un domā, ka tas nav nekas īpašs, viens kanāls starp citiem. Kādai Anglijas avīzei uzrakstīju rakstu, ka vismaz par Somiju un Latviju viņi melo – esiet uzmanīgi! Ja jūs [Latvijā] cīnīsities vairāk ar patiesību un faktiem pret meliem, tas ir garš un lēns ceļš, bet tas ir pareizais. Somijā ir valdības stratēģija, kā atbildēt uz krievu meliem. Cerams, Latvijā arī tāda ir. [Uz meliem] vienmēr vajag atbildēt tūlīt, vismaz ministru līmenī.

Vai ticat, ka Kultūras ministrijas izveidotā mediju politikas nodaļa spēs izmainīt mediju telpu?
Man nepatīk nekāda valsts kontrole mediju politikā. Taču valsts var darīt ko citu – Latvijā ir augsti nodokļi grāmatām, varētu atvieglot šo nodokļu politiku presei, grāmatām. Tāpēc nodaļas izveide ministrijā, iespējams, nav gluži nepareizi, jo par šīm lietām vajag vismaz domāt.

Kā labi zinām, Latvijas mediji atrodas kritiskā situācijā gan žurnālistiski, gan morāli, gan ekonomiski. Man ļoti pietrūkst, ka Latvijā nav neviena laba dienas laikraksta. Katrai valstij vajag vismaz dažas labas avīzes, kas iznāk septiņas reizes nedēļā un cilvēkiem skaidro pasaules un valsts notikumus, publicē viedokļus.

Kāpēc mūsu situācija propagandas jautājumā, salīdzinot ar Somiju, ir smagāka?
Somijā tautas griba un spēja aizsargāties ir daudz lielāka. Jūs, manuprāt, izdarījāt kļūdu, atceļot obligāto militāro dienestu.

Vai to vajag atjaunot tāpat kā Lietuvā?
Varbūt šajā situācijā ir par vēlu, jūs laikam to nedarīsit, jo esat NATO. Es latviešus ar to apsveicu, jo tā bija laba izvēle. Somija nav NATO dalībvalsts un arī nedomā iestāties. Mūsu ģeogrāfiskā situācija ir citāda, mūsu attiecības ar Krieviju arī ir citādas.

Taču Ukrainas piemērs rāda – nepietiek ar to, ka visi iet armijā, bet vajag arī trenēt karavīrus. Vajag modernus ieročus.

Latvijā patlaban diskutē, kādam jābūt Valsts prezidentam. Kādas ir jūsu domas?
Mēs esam laimīgi, ka somiem vienmēr bijuši prezidenti, uz kuriem var paļauties un kuri rāda cilvēkiem ceļu. Latvijas prezidents, kā saprotu, runā tā, ka viņam ir svarīgs naudas maks un ģimene, bet par starptautiskiem forumiem viņam nav intereses.

Man kā ārzemniekam nav ērti runāt par Latvijas prezidentu. Bet prezidentam ir jābūt kā morālam paraugam, kāds, piemēram, Vācijā ir prezidents Joahims Gauks. Viņam nav varas, bet ir stāja, ar ko viņš var ietekmēt lietas. Šajā kritiskajā situācijā Latvijai vajadzētu tādu prezidentu, kurš runā gudri. Prezidentam jābūt vienmēr gatavam atbildēt tautai un žurnālistiem, reaģēt arī uz svarīgiem notikumiem pasaulē. Bet Latvijā politiķiem ir bail no tautas. Te prezidents iznāk kā no burvju cepures. Manuprāt, tas ir ļoti bīstami.

Kā sabiedrībā augstāk pacelt valstiskās domāšanas latiņu?
Latvijā sabiedrība ir sašķelta. Un jums diemžēl bijuši un ir daudzi politiķi, kuri domā tikai par savām kabatām. Laikam jānāk jaunai paaudzei politikā, bet – kā un kur to atrast…

Skolām vajag ļoti nopietnu valsts zinību mācību, kas mācītu par valsts politiku, par pašvaldībām, jo cilvēki nesaprot, ko nozīmē pašvaldību politika.

Taču Latvijas iedzīvotāju attieksme ir nedaudz problemātiskāka nekā somiem, kuru aizsardzības griba ir stipra. Pēdējā laikā runājot ar cilvēkiem, kuri ir gatavi bēgt prom no Latvijas, ja būs ļoti kritiska vai kara situācija, viņiem stāstu – somi Ziemas kara laikā nebēga uz Zviedriju, un vaicāju, kāpēc jūs gribat valsti atstāt? Saprotu, ja bēg sievietes un bērni, jo arī somi Ziemas kara laikā uz Skandināvijas valstīm nosūtīja 70 000 bērnu. Beigu beigās tā nebija pareizā izvēle, jo viņi pēc tam negribēja atgriezties. Daudziem tomēr vajadzētu te palikt un aizstāvēt valsti. Latvijas karavīriem būtu jācīnās tik ilgi, kamēr NATO atsūtīs savus palīgus.

Kādas ir jūsu prognozes Krievijas un Ukrainas kara gaitai?
Neesmu Krievijas speciālists, bet neko labu nevaram gaidīt. Tikai viens piemērs – Putins šajā situācijā apbalvoja [Kremļa opozicionāra Aleksandra Ļitviņenko noindēšanā galveno aizdomās turēto] Andreju Lugovoju un Ramzanu Kadirovu. Ar to viņš rietumniekiem grib teikt – jūs, demokrāti, gļēvuļi, geji un kosmopolīti, varat raudāt, bet es daru, ko es gribu! Un viņš arī darīs. Cik ilgi, nezinu. Ja Ukraina tagad nespēj aizsargāt savu robežu ar Krieviju, tad kāda jēga?

Jūs esat arī mākslinieks, zīmējat karikatūras. Kāpēc?
Ļoti vienkārši – sākumā nepratu rakstīt latviski avīzēm, vieglāk bija zīmēt. Zīmēt sāku Latvijā. Te karikatūristam ir daudz interesantāka dzīve nekā Somijā – daudz skandālu, tēmas ir visu laiku. Mans pēdējais zīmējums ir par «Dzintaru tautas republiku». Tagad tā gan ir veca lieta, jo Jaunā viļņa vairs nebūs Jūrmalā. Tagad ir drusku vieglāk elpot.

Pirms kāda laika Anna Žīgure minēja, ka vācat materiālus par latviešu rakstnieku un bērnu grāmatu ilustratoru Albertu Kronenbergu. Vai grāmata ir uzrakstīta?
Jā, grāmata ir gatava, par to ieinteresējās izdevniecība Neputns. Anna tulkoja latviski. Tā būs grāmata par Alberta Kronenberga dzīvi un mākslu, ar ļoti daudzām bildēm.

Es no Kronenberga grāmatām iemācījos runāt latviski. Vēl tagad varu citēt dažus dzejoļus. Par viņu ir sarakstīta viena grāmata padomju laikā, bet par daudzām lietām noklusēts, piemēram, par padomju cenzūru.

Tagad somiem rakstu spiegu romānu. Tas būs mans pirmais romāns, un nezinu, kas sanāks. Grāmatā stāstu arī par latviešiem, kuri strādāja Radio Brīvā Eiropa. Viņi gan nav spiegi, bet krievi domā, ka viņi tādi ir.

5 grāmatas, kas iedvesmo

Greiems Grīns. Mūsu cilvēks Havannā. Grūti pateikt, kura no Grīna grāmatām ir labākā, bet Mūsu cilvēks Havannā par nemākuli spiegu ir smieklīga.

Eduardo Galeano. Días y noches de amor y de guerra. (latviski – Mīlas un kara dienas un naktis). Šis Urugvajas rakstnieks man palīdzēja saprast pasauli un parādīja, kā par to var rakstīt.

Anna Ahmatova. Rekviēms. Poēzija, kas sajūtama ar ādu. Jāizlasa ikvienam. Var lasīt arī Amandas Aizpurietes atdzejojumā.

Kjetil Skogrand, Rolf Tamnes. Fryktens likevekt. Atombomben, Norge og verden 1945-1970. (latviski – Baiļu līdzsvars. Atombumba, Norvēģija un pasaule, 1945-1970). Šī grāmata ir paraugs interesantam un kvalitatīvam Norvēģijas pētījumam par auksto karu.

William Taubman. Khrushchev. The Man and His Era (latviski – Hruščovs un viņa laikmets). Ņikita ir interesants cilvēks. Viņš 1957.gadā apmeklēja manu dzimto pilsētu Somijā. Taubmans šo vizīti nepiemin, bet citādi viņš atklāj daudz noderīga.

CV

Dzimis Somijā 1945.gadā
Beidzis Helsinku Universitāti 
Žurnālists Somijas lielākajā avīzē Helsingin Sanomat 1969-2001
Korespondents Baltijā 1998-2001
Somijā, Latvijā un ASV izdevis 15 grāmatas par vēsturi, karu, izlūkdienestiem, Baltiju, Krieviju 
Par galveno darbu uzskata Atombumba, aukstais karš un Somija (2010)
Apbalvots ar Latvijas Atzinības krustu (2009) un Somijas Baltās Rozes ordeni (2010)

Ir iesaka

Posted on marts 18, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

20.marts. IZRĀDE. KĀDS PĀRLAIDĀS PĀR DZEGUZES LIGZDU DAILES TEĀTRĪ. Amerikāņa Kena Kīzija romāns stāsta par kāršu spēlmani, kas nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā un nav gatavs samierināties ar brutālo sistēmu. Daudzi atceras filmu ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā, Dailes teātrī savu versiju piedāvā režisors Aleksandrs Morfovs un aktieris Artūrs Skrastiņš. Biļetes cena 5-22 €. Bilesuparadize.lv

20.-21.marts. KONCERTS. ES ESMU LIEPĀJA LIEPĀJAS OLIMPISKAJĀ CENTRĀ. Vērienīgs pilsētas 390.dzimšanas dienai veltīts koncertuzvedums, kurā piedalīsies pazīstami Liepājas mūziķi, dejotāji, mākslinieki, koris, lai pašu liepājnieku spēkiem izstāstītu dzimtās pilsētas stāstu. Biļetes cena 15-20 €. Bilesuparadize.lv

21.marts. KONCERTS. EWERT AND THE TWO DRAGONS KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Rīgā atkal uzstāsies starptautiski un arī Latvijā zināmākā igauņu alternatīvā folkroka grupa. Koncertā tiks prezentēts trešais, ilgi gaidītais grupas studijas albums Circles, kas tika izdots šāgada februārī. Biļetes cena 20-50 €. Bilesuparadize.lv

25.marts. KONCERTS. BRAIENS ADAMSS ARĒNĀ RĪGA. Atzīmējot sava leģendārā, vairāku miljonu tirāžā pārdotā albuma Reckless 30.gadskārtu, pazīstamais kanādiešu mūziķis Rīgā ieradīsies kopā ar pavadošo grupu, lai sniegtu iespaidīgu gaismu, video un skaņas priekšnesumu. Biļetes cena 35-59 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on marts 18, 2015 by - Kino

 


ooooo Force Majeure. Teicama attiecību drāma un spoža eksistenciālā traģikomēdija zviedru režisora Rūbena Ostlunda izpildījumā. Ar skandināviski minimālistisku pieeju Ostlunds to veido no trim «komponentēm» – paraugģimenes, draudīgas lavīnas un dzīvnieciska pašsaglabāšanās instinkta. Lai arī pirmajā mirklī filma šķiet absurda, melna komēdija, zem virskārtas atradīsit vēstījumu par cilvēcisko dabu un slēpšanos aiz neskaitāmām maskām, ko vienā rāvienā noplēš sastapšanās ar forsmažoru. Manuprāt, labākā 2014.gada Eiropas filma. Kinoteātrī Splendid Palace no 20.marta.

ooo Denijs Kolinss / Danny Collins. Lai gan šķiet, ka kādreiz lieliskais Als Pačīno ir nolemts pašapcerīgu večuku lomām, skatoties filmu, sarkt nenākas. Šī lente par izbijušu rokzvaigzni ir kā alternatīva izklaides iespēja līdzās grāvēju plejādei – Denijs Kolinss nav pārāk prasīga ne emocionāli, ne intelektuāli. Vecais, labais stāsts par sirdslietu pārākumu pār šovbiznesa spožumiem no domām pagaist līdz ar pirmajiem soļiem ārpus kinozāles. Līdz nākamajai reizei. Kino no 20.marta.

oo Citādie. Otrā daļa: Dumpinieki / Insurgent. Filma laikam paredzēta, lai remdētu izsalkumu pirms kārtējā Bada spēļu gabala. Vienīgi žēl, ka tīņiem paredzēta kino aizsegā Citādie, nu jau otrā šīs franšīzes lente, skatītājiem pasniedz kaut ko tik pliekanu. Stāsts par jauniešiem, kas dumpojas pret futūristisku, slepkavniecisku režīmu, kā pēc formulas īstajās vietās ievieto te spraigsižeta brīžus, te salkanu romantiku. No 20.marta.

Frankofono filmu festivāls. Garais «vīkends» ar filmām, kas tapušas vai apspēlē franciski runājošo pasauli. Programma raiba kā dzeņa vēders – sākot no patlaban tik aktuālā kanādiešu režisora Ksavjē Dolana jaunākajiem darbiem Toms fermā un Māmiņa, beidzot ar kulinārām komēdijām. Filma, ko vērts redzēt – Kannās godalgotās Zils ir vissiltākā krāsa režisora Abdelatifa Kešiša agrīnā drāma Grauda noslēpums. Tā ir gardums režisoram raksturīgā reālisma piekritējiem. KSuns no 20. līdz 24.martam. Ieeja bez maksas, ielūgumus izņemot kasē.

Jaunākās grāmatas

Posted on marts 18, 2015 by - Grāmatas

 


BĒRNIEM. KATARĪNA FON DER GATENA, ANKE KŪLA. IZSKAIDRO MAN! JĀŅA ROZES APGĀDS. «Kāpēc cilvēki bučojas? Vai mīlējoties katru reizi dabū bērnu? Vai bērns vēderā var purkšķināties? Kas ir kibersekss?» Grāmatā var atrast atbildes uz 100 bērnu jautājumiem par ķermeni, pubertāti, mīlestību un seksualitāti. Apgāda cena 12,45 €.

ROMĀNS. INGUNA BAUERE. MĀCĪTĀJS UN VIŅA DĒLS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Jaunākais pazīstamās latviešu vēsturisko un dzimtas romānu autores darbs, romāna Ne zelts, bet putekļi pirmā daļa Mācītājs un viņa dēls ir stāsts par vācu mācītāju Kēlbrantu ģimeni 19.gadsimta Vidzemē. Ir arī e-grāmata. Apgāda cena 14,98 €.

MĀKSLA. MĀRĪTE PUTNIŅA. SAKRĀLĀS ARHITEKTŪRAS UN MĀKSLAS MANTOJUMS ZEMGALĒ. APGĀDS NEPUTNS. Jelgavas, Bauskas un Dobeles 53 sakrālo celtņu apraksti: luterāņu, katoļu, pareizticīgo, reformātu baznīcas, divas sinagogas, vecticībnieku draudzes nams un adventistu lūgšanu nams. Apgāda cena 10 €.

Neuzrakstītie memuāri

Posted on marts 18, 2015 by - Grāmata

NULL

Romāns Silva rerum III ļauj iebāzt degunu pagātnē

Bērnībā reizēm sapņoju, ka zem mājas grīdas esmu atradusi paslēptuvi – kastīti ar interesantām un svešādām lietām. Senas rotaļlietas, krāsaini sīkumi, viss tik jauks un neredzēts, bet nekad neiegūstams. Pamodos, bet nav nekā, tikai sajūta, it kā vēl turētu rokās. 

Lasot Kristinas Sabaļauskaites grāmatu Silva rerum III, atcerējos šo sapni – dīvainas, neredzētas lietas, nedzirdēti vārdi, it kā es nejauši būtu iekūlusies pagātnē un man uz līdzenas vietas būtu jāapgūst jauni lietu nosaukumi, citādi nesapratīšu neko. Visu cieņu tulkotājai Dacei Meierei, bet romānu brīžam lasīju kā svešvalodā, uzcītīgi mēģinot nojaust, kas ir žistokoni, kontuši un žiponi. Lietas, kas pirms vairāk nekā 250 gadiem ikdienā bija tikpat pierastas un zināmas kā rūteri, disketes un planšetes.

Lasot atcerējos ne tikai bērnības sapņus, acu priekšā bija raupjās un smagās 18.gadsimta monētas, kas atrastas gandrīz tepat, māju pagalmā. Tik jocīgi saprast, ka pa šo pašu zemi, šiem pašiem smilšu graudiem ir staigājuši sveši cilvēki, te ir bijušas viņu mājas, ka viņiem tieši tāpat ir bijusi nauda, cerības un ikdiena, bet no tā palikuši tikai trūdi un ķieģeļu, trauku lauskas. Pavasaros stādi sīpolus, kāpostus, kartupeļus, bet zem zemes ir seni pamati un svešas dzīves.

Lasīt šo grāmatu bija mazliet iebāzt degunu pagātnē, ik pa brīdim atceroties – nē, tie nav viņi, kas vēsta, tas ir mūsdienu teksts. Vai drīzāk – iebāzt degunu sen izvazātās un mitruma pievilkušās kapenēs, kur no senās godības palikušas tikai akmens lauvas ar nodauzītiem deguniem un kāds pliks eņģelis ar nolauztu tauri, kaut taču mūžībai celts. Vēl vairāk – būt klāt celšanas brīdī un zināt, ka izpostīs un ne akmens uz akmens nepaliks. 

Visdīvaināk bija lasīt, kā viņi, tobrīd pārņemti ar savu dzīvi, runā par nāvi, ķermeņa iznīcību. Pats dīvainākais – apjaust, ka šodien viņi tiešām ir miruši.

Centrā ir pāris gadi no Petra Antana Norvaišas dzīves. Tā ir spēkpilna un sava mūža zenītā esoša cilvēka pakāpeniska aiziešana un nolaišanās no kalna, romāna finālā savelkot galus kopā – vairs ne miņas no bravūras, lepnuma un spēcīga vīrieša pašapmierinātības, bet dziestošs vecs vīrs, kas rezignēti novērtē cilvēkus, panākumus un savu dzīvi, tiecas atgriezties tās labākajā brīdī, svētlaimē.

Romāns ir par Petru Antanu, bet tas ir arī par cilvēku lielu pārmaiņu laikā, par ko vēl nav zināms – izturēs un iegūs vai pazaudēs visu. Nezini, kas sekos, bet skaidrs, ka pa vecam nepaliks, lai arī visa dzīve veltīta labāka stāvokļa sasniegšanai, jo «varbūt arī viņa paša raksturs vai varbūt visa dzīve būtu bijusi citāda, vēl labāka, ja viņam nebūtu ticis uzdevums izkārpīties no nabadzības». 

Šajā mirklī man pielēca, ka stāsts nav par Viļņas degšanu vai Radvilu dzimtas nebūšanām, ko vēro un kur piedalās padevīgais kalps, kā tas tālaika lugām raksturīgi, bet par mums – paaudzi, kas mantojumā saņēmusi pamestas rūpnīcas, bet kam tur jāierīko lielveikali, lai varētu pārdot un pirkt. Nekas no vecā nav derīgs, jo senči ir pārdzīvojuši karus un mēri, taču izputinājuši mantojumu, bet jaunais atnāks ar saviem cilvēkiem un jaunām vēsmām. Taču arī esošais laikmets riebjas – «tagadne, kas gluži kā brūču klāts slimnieks bija apsaitēta ar papīriem, papīreļiem, instrukcijām, interpretācijām un bezspēcīgi kā akls kroplis, uztupies uz dēlīša ar ritentiņiem, ar nevarīgajiem locekļu strupuļiem atsperdamies, nez kur īrās – bez ceļa rādītājiem, bez skaidra virziena, visdrīzāk, taisni pazušanā, jo uz priekšu to dzina nevis cēls un kopīgs mērķis, bet tikai nesātīga alkatība, vēlēšanās nopelnīt te un tagad, bet rīt – lai nāk kaut ūdensplūdi».

Petrs Antans ir bezkaislīgs notikumu vērotājs, kādam vajadzētu būt īstam hronistam, kas visur ir klāt, visu redz un piefiksē, kā tas bija. Tomēr viņa memuāri netiek uzrakstīti, ja par tādiem neuzskata šo grāmatu, jo viņš ir racionāls cilvēks, kas vadās pēc likuma «klusēšana – zelts», dzīvojot pēc saviem principiem, piemēram, «nesauc baltu par melnu, bet, ja citādi nevar, saki, ka pelēks», bet visa pasaule ir ērmu un nebūšanu pilna, kas veiksmīgi tiek izmantota savā un savas ģimenes labā.

Viņam veicas. Bet tikmēr kaut kas būtisks ir cauri, jo trūkst kaut kā daudz svarīgāka, sieviešu, mīlestības, piederības. Petrs Antans zaudē visu, paralizēts guļ uz gultas un vēro, kā sieva sadedzina viņa nepabeigto diženo memuāru manuskriptu. Līdz finālā iegūst mūžīgo mieru.

Kristina Sabaļauskaite. Silva rerum III. Tulkojusi Dace Meiere. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 16,99 €.

Bummm! Un ir

Posted on marts 18, 2015 by - Afiša

Komponista Riharda Zaļupes pirmā simfonija Namejs 20.martā Lielajā ģildē. Pirmatskaņojums

Novembra drūmumā Rihardam gribējās aizbraukt uz Itāliju un komponēt Nameju tur. Neizdevās. Viņa pirmā simfonija tapa Latvijā. Mājās, darbā, kafejnīcās. Troksnis procesam netraucē. Rakstījās raiti, jo tēma jau bija. Tā tapa 2012.gadā, kad kinorežisors Māris Martinsons aicināja Rihardu uzrakstīt mūziku viņa iecerētajai spēlfilmai par Nameju. Rihards izlasīja četras Laimoņa Pura grāmatas par Nameju, pēc kuru motīviem tika plānots veidot filmu. «Man ideja bija skaidra, un – hopā! – nedēļas laikā galvenā tēma bija gatava. Iespēlējām studijā ar Laimu Jansoni un viņas kokli, Ainārs Paukšēns – čellu, Andis Klučnieks – flautu, pielikām elektroniku. Bumm! Ir. Bija skaidrs, ka tas būs soundtrack,» Rihards atceras tābrīža pacēlumu. 

Finanšu trūkuma dēļ filmēšana uz priekšu nekust. Arī muzikālā tēma stāvēja tālāk neattīstīta gandrīz divus gadus, līdz pērnā gada novembrim, kad Zaļupe domāja, par ko rakstīt simfoniju. Atcerējās Nameju. «Nopietna drēbe man patīk,» Rihards saka un uzreiz gan piebilst, ka nesen sarakstījis mūziku pasakai par trim ruksīšiem. «Nav problēmu rakstīt arī tādu foršu mūziku, taču gribas radīt darbus, kas nozīmīgi Latvijai, ar vēsturisku tēmu. Mēs varam ikdienā runāt par savu identitāti un to, ka esam patrioti, bet – nu kādi patrioti. Par savu vēsturi tikpat kā neko nezinām.» 

Jā, par ulmaņlaikiem zinot, par vāciešiem, kuri uzcēla Rundāles pili, bet par to, kas pirms tam bija, diez ko ne. Lai apjaustu 13.gadsimta notikumus, Rihards daudz lasīja un arī devās uz Tērveti apskatīt vietu, kur atradās senā zemgaļu pils. Tieši tā bija viduslaiku nocietinājums, kur Namejs vadīja zemgaļu cīņas pret krustnešiem. «Žēl, ka nevienam nav ienācis prātā uztaisīt koka pili, kāda tā agrāk bija. Tas būtu Eiropas topa galamērķis! Neko tādu neesmu redzējis, un ceļoju es daudz.»

Simfonijas noskaņu Zaļupe dēvē par episku, heroisku un «tādu – uz uh!». Vienubrīd ieskanēsies arī tautasdziesmas Ai, zaļā līdaciņa motīvs. Tā ir kā avanss – ja simfoniju atskaņos ārzemēs, tiks parādīta neliela daļa Latvijas. Nameju radot, Zaļupe nemēģināja rakstīt tālaika mūziku, bet «parādīt to, kā tajā laikā bija». «Šķiet, fīlings brīžam varētu būt līdzīgs pašreizējam, kas valda, «pateicoties» Krievijai.»

Rihards komponē kopš 2002.gada. Aktīvi koncertē, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī spēlē marimbu un citus sitamos intrumentus, māca Latvijas Mūzikas akadēmijā. Komponē mūziku izrādēm. Darba tik daudz, ka iedvesmu rakstīšanai negaida. «Gaidīt, ka atlidos? Tad jau ilgi var gaidīt,» Rihards smejas un piesauc komponistu Džonu Viljamsu, kurš filmas Indiana Džonss tēmu nesagaidīja skanam ausīs, bet vairākas dienas septiņas notis lipināja dažādās kombinācijās. Arī Rihards mēdz rakstīt tik ilgi, kamēr skan tā, ka pašam patīk. «Moku līdz galam, līdz aknām. Man patīk rakstīt mūziku, spiest no sevis ārā.» 

Strādājot mājās, parasti fonā skanot kāda filma. Arī kafejnīcas murdoņā varot komponēt. Skaņdarbu 10 timpāniem viņš sarakstīja ātrvilcienā Japānā. Ir arī piedzīvots, kad mūzika atnāk pēkšņi. Piemēram, motīvs Nacionālā teātra izrādei Galvas maiņa ieskanējies, kad Zaļupe gājis pa Tērbatas ielu. «Bumm, un ir!» Rihards žestikulē ar abām rokām, it kā sistu pa timpānu. Tādos brīžos viņš ieslēdz telefonu un tēmu iedungo. 

Visātrāk mūzika atnākusi baletam 80 dienās apkārt zemeslodei. Pirmo cēlienu, 24 minūtes, uzrakstījis četrās stundās. Kā pats smejas, Mocarta tempā! Protams, tur nav ierēķināts laiks, ko patērē, mūziku pārliekot no klavierēm uz citiem instrumentiem. Un orķestrim savus darbus viņš atdodot pamatīgi nostrādātus. Kad kāds mūziķis prasa, kāpēc tik sarežģīti, Rihardam ir izskaidrojums. Viņš zina, ko ar konkrēto noti gribējis pateikt. Pirmatskaņojumu izpildīs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģēs Guntis Kuzma. Orķestris piektdienas koncertā atskaņos arī Kloda Debisī Prelūdija fauna diendusai un Andersa Kopela Otro koncertu saksofonam un orķestrim.

Zaļupe joprojām meklē savu īsto stilu. Galu galā, komponistiem ik pa 5-10 gadiem tas nomainoties. Par to viņš nupat pārliecinājies, spēlējot Arvo Perta pirmo simfoniju. Nav varējis saprast, ko spēlē, un kur nu vēl pieļaut, ka to rakstījis Perts.

Nameja pirmatskaņošanas brīdī Rihards sēdēs Lielās ģildes astotajā rindā. Tur labākā dzirdamība. «Ceru, ka tirpas ies caur kauliem!» Zaļupe smaida. Jā, pašam sava mūzika patīkot. «Labs sarkanvīns un paša mūzika. Superīgi.»

Ragana, mīla un džezs

Posted on marts 18, 2015 by - Recenzija

Krievu teātra izrādes Hanuma trumpji – dzirkstošs vieglums un mūzika

Kāds ir izdevies vakars teātrī? Atbildes ir dažādas, bet viena noteikti būs: izklaide. Diemžēl šajā jomā Latvijas teātris skatītājus nelutina. Lai cik neticami liktos, režisores Allas Sigalovas Rīgas Krievu teātrī iestudētā Hanuma šosezon ir vienīgais «vieglā žanra» darbs Rīgas teātros.

Hanuma programmiņā apzīmēta kā džeza komēdija, kurai pārpārēm autoru: gruzīna Avksentija Cagareli lugu pārstrādājuši divi padomju rakstnieki – Vladimirs Konstantinovs un Boriss Racers. Taču cauri tekstam vīd daudz senāks, pāri laikiem un kultūrām eksistējošs stāsts, tik vien kā piekrāsots, lai atgādinātu Gruzijas eksotiku. Hanuma vēsta par mīlestību. Pusmūžu jau pārdzīvojušais kņazs Vano Pantiašvili precēties negrib, bet ir spiests – sieva ienesīs saimniecībā pūru. Viņa brāļadēls Kote precēties gribētu, bet nevar – tēvocis nodzēris visu, kas bijis nodzerams. Ir tik slikti, ka aristokrāts divdesmitgadnieks inkognito pat sācis strādāt – par mājskolotāju bagāta tirgotāja ģimenē. Taču ligas tūlīt, tūlīt beigsies, jo slavenākā apkaimes preciniece Hanuma, īsta sava aroda burve, ir atradusi kņazam līgavu. Viss būtu labi, ja ne profesionālā skaudība: Hanumas amata māsa Kabato mēģina ieskapēt kņazam citu – jaunu, skaistu, bagātu un Kotes slepeni iecerēto Sonu. Mīlētāju starpā rodas nepārvarami šķēršļi, bet Hanuma, teiksim politkorekti, izaicinājumu neuzņem mierīgi un no labās fejas pārvēršas par atriebīgu raganu.

Izrādes trumpis ir tās dzirkstošais vieglums, it kā panorāmas lidojumā tverto notikumu raitais ritējums un mūzika. Gijas Kančeli motīvus džeza stilā apdarinājuši un izrādē spēlē Xylem Trio – Oskars un Raimonds Petrauski un Rihards Zaļupe, kuriem cauri dārdošajam iestudējuma dzīvespriekam izdodas varoņu ceļos un neceļos iespēlēt Kančeli tik raksturīgās gaišās skumjas. Tās pārklāj varoņus ar maigu saudzību, radot iespaidu, ka pa skatuvi klīstošie ļaudis apveltīti ja ne ar milzīgu prātu, tad vismaz ar lielām dvēselēm. Viss pārējais izrādē – aktieri, scenogrāfija, varoņu attiecības – pakļaujas mūzikas ritmam. 

Aktieri Hanumu faktiski nodejo. Alla Sigalova Latvijā vairāk pazīstama kā horeogrāfe, bet Hanumā viņa demonstrē savu rokrakstu pilnībā – sapludina režisora interpretāciju ar kustību partitūru tādā pakāpē, ka tās nav šķiramas. «Dejo» arī Georgija Meshišvili (slavenā Roberta Sturuā labāko izrāžu scenogrāfa!) veidotā, spilgtām krāsām izcakotā telpa – tā transformējas līdzi aktieriem, nolaižot un paceļot krāsainus panno, bīdot platformas un nemitīgi mainot formas. Rodas nepārtrauktas kustības ilūzija. Izrāde nav psiholoģiska, un patiesībā – ļoti labi, jo Hanumas stāsts, protams, nav pārāk «biezs». Toties tas stipri atgādina delartisko (masku) komēdiju sižetus par mīlētājiem, kārīgiem večiem, veikliem tirgoņiem un pāri visam – viņu kalpotājiem, kuriem savu pavēlnieku neprātīgās iegribas nākas iemiesot dzīvē, cenšoties neaizmirst arī par savām interesēm. Arī Sigalova izrādes tēliem atbilstoši delartes kanonam piešķīrusi katram pa vienai rakstura īpašībai vai interesei, toties ļauj ar tām izspēlēties pēc sirds patikas.

Izrādei ir saskanīgs aktieru ansamblis – nosaucot tikai «atslēgas figūras» plašajā grupā: Natālija Živeca (Kabato), Jakovs Rafalsons (Vano), Maksims Butels (Kote), Jūlija Berngardte (Sone)… Šis ir viens no gadījumiem, kuros laba režisora prasīgā vadībā talantīgie aktieri saspēlējas, nevis spēlē katrs par sevi, kā to diemžēl arī šajā teātrī nācies redzēt. Taču izrāde nenotiktu bez tās smaguma centra: kalpu pāri krāšņi iemieso Veronika Plotņikova, kuras Hanuma valdzina ar čūskas grāciju un aizvainotas sievietes iznesību, un Aleksejs Korgins Akopa lomā. Ar šādu precizitāti un garšu spēlēta pārpratumu komēdija teātrī nav vērojama tik bieži. Plotņikova spēj vieglajā jokā iespēlēt arī pa nopietnai stīgai – konstatējumam, ka dzīvi nav iespējams izrēķināt, tā jādzīvo improvizācijā. (Pat mīlas dieviete Hanuma galu galā nespēja paredzēt, ar ko īsti šis tracis beigsies…) Pievienojiet tam Veronikas Plotņikovas patīkamo balss tembru, dziedot džezu, un skaidrs, kāpēc izrādes noslēgumā dzirkstī arī skatītāju zāle. Tieši tādai izklaidei arī vajadzētu būt.

oooo

Hanuma. Nākamās izrādes 25.martā un 21., 22., 28.aprīlī. 10,5-25 eiro.