Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags Lieldienās aicina pārdomāt, vai bieži necīnāmies un neizsmejam to, ko patiesībā nemaz nepazīstam
Grūtus laikus cienīgi pārdzīvo stipras un vienotas nācijas, bet – kura nācija var būt stipra, kamēr pati sevi identificē ar mītu par savrupu, mūždien apbižotu bauru un kalpu tautiņu, kuras vietā izlemj citi? Mēs tādi neesam bijuši, neesam un nebūsim. Šie ir vārdi, ko pērn arhibīskaps teica 18.novembra dievkalpojumā. Šogad Lieldienās viņš aicina iedziļināties un tikai tad dot vērtējumu pasaules procesiem, notiekošajam pašu valstī un līdzcilvēkos.
Kāds ir neparastākais jautājums, kas jums uzdots saistībā ar Lieldienām?
Jautājumi par Kristus augšāmcelšanos biežāk ir prognozējami. Kā var notikt tā, ka cilvēks, kura smadzenēm vairākas dienas nav piegādāts skābeklis, kura ķermeņa sairšanas procesi sākušies, ņem un augšāmceļas? Brīnumiem nav viegli noticēt, un nevajag kautrēties to atzīt. Manī pašā kādu laiku bija dialogs starp ticību un dabaszinātņu studijās [LU Ķīmijas fakultātē] iegūtajām zināšanām. Taču jāsaprot, ka brīnumi ir ārpus atkārtojamu eksperimentu sfēras, kurā balstās dabaszinātnes.
Nav arī pareizi, ja ticīgs cilvēks raugās uz neticīgo ar pārākumu. Ticība nav paša veikums vai nopelns, bet Dieva dāvana. Esmu redzējis, ka šī dāvana cilvēkiem tiek dota dažādos dzīves posmos. Atliek lūgt un gaidīt.
Kāds ir Dieva esamības pierādījums?
Man – manā pieredzē jau no bērnības. Par to, ka Dievs ir, man nav ne mazāko šaubu. Diskutēt un spēkoties ar argumentiem var daudz, taču gala pierādījums vienmēr šajā gadījumā ir: piedzīvot. Nekas cits līdz galam nepārliecinās. Diemžēl šo pierādījumu nevar tiešā veidā nodot citam. Man reizēm jautā arī par zinātnes attiecībām ar reliģiju. Zinātnes atklājumos atrodu daudz faktu, kam, Stīvena Hokinga vārdiem sakot, ir skaidri reliģiskas implikācijas. Taču, galu galā, dabaszinātnes reliģiju ne apstiprina, ne noliedz. Tās darbojas dažādos esamības laukos. Kad nosaluši ienākam telpā un piespiežamies ar muguru pie krāsns, kas tas ir – labsajūta vai molekulu siltumkustība? Runājot līdzībās, dabaszinātnes nodarbojas ar siltumkustību, filozofija – ar jēdziena analīzi, bet reliģija – ar siltuma un pasargātības pieredzi dvēselē.
Kā raugāties uz uzskatu, ka nav jābūt kristietim, lai izdarītu ētiskas izvēles, proti, ka cilvēkam nav vajadzīgs Dievs, lai tiektos nodzīvot labu dzīvi?
Es tam pilnīgi piekrītu! Cilvēks var būt morāli augstvērtīga personība arī bez reliģiskas ticības. Taču kristīgās reliģijas pamata jautājums nav par to, kā būt labam cilvēkam, bet par to, kas mani izglābs pastarajā tiesā. Par to, kā es varu iegūt mūžīgo dzīvību. Ne ateists, ne kristietis to neiegūs ar to, ka ir labs cilvēks. Droši vien pārpratums rodas, jo reliģijai piederīgie nereti it kā pretendē uz tikumības monopolu. Kristietību dažkārt novienkāršo līdz baušļu pildīšanai. Baušļi tiešām ir svarīgi, taču nevis lai ar tiem izpelnītos paradīzi, bet lai cilvēki nemocītu sevi un citus. Nelaimes cilvēku dzīvē ienāk tad, kad viņi paši izdara nepareizas, bīstamas izvēles. Dievs grib, lai cilvēki būtu laimīgi, un viņš deva baušļus, kas brīdina par nelaimi nesošām izvēlēm.
Nav jau tāda vidējā mūsdienu cilvēka, bet baušļu spogulī visiem trūkst dievišķās godības. Dievs skaidri zina, ka cilvēks nekad nespēs izpildīt visu, ko viņa svētums no tiem prasa. Bauslība ir dota, lai arī mēs paši to saprastu.
Bieži kristietību uztver kā ideju komplektu, kuram vajag piekrist vai arī strīdēties pretī. Taču īstā vēsts ir tā, ka Kristus mūsu vietā nodzīvoja nevainojami svētu dzīvi, mūsu vietā izcieta sodu par mūsu nepaklausību un uzņēmās nāvi no indes mūsu brūcēs. Nevis viņa idejas, bet viņš pats ir atbilde uz reliģisko pamatjautājumu, «kas mani izglābs Dieva tiesā?», jo viņš par mani sacīs: «Lūk, Tēvs, viņš netika ar dzīvi galā tā, kā tu gribēji un kā es viņam mācīju, bet es to izdarīju viņa vietā. Pieņem viņu, jo viņš ir mans.»
Es nevaru apgalvot, ka visi reliģiskie cilvēki ir tikumīgāki par visiem neticīgajiem. Tomēr ticība ir nopietna motivācija sekot morāles principiem. Arī kontroles sistēma – tu visu laiku apzinies sevi Dieva priekšā. Ja esi grēkojis, ir veidi, kā atjaunoties, kā izlabot dzīvi un turpināt iet taisni.
Kāpēc ir tik liels naidīgums starp ticīgajiem un neticīgajiem? Kristiešiem tiek pārmests kritiskās domāšanas trūkums, argumentācijas kļūdas.
Naidīgumu Jēzus pats skaidroja: «Ja pasaule jūs nīst, tad ziniet – mani tā ir ienīdusi jau pirms jums.» Te nav runa par argumentācijas kļūdām. Runa ir par naidīgumu pret Dievu.
Cilvēki lieliski prot cits citu kaitināt – ticīgie neticīgos un otrādi. Grēko no abām pusēm. Kristieši bieži vien neuzvedas labāk kā ateisti. Vieni iedomājas, ka ticība viņus padara par augstākām būtnēm, otri – ka kritiskā domāšana.
Dievs cilvēku bieži pārbauda pie viņa paša vārdiem. Kad biju jauns un lecīgs teoloģijas students, reiz biju klāt, kad gados vecāku vīru ordinēja par mācītāju. Viņš sajauca ticības apliecību, izlaida vārdus «svēto sadraudzi». Pie sevis nodomāju: nu gan – ordinē par mācītāju kādu, kurš neprot ticības apliecību pateikt! Pēc pāris gadiem mani pašu ordinēja. Varat minēt trīs reizes, ko izlaidu ticības apliecībā.
Esmu domājis, kāpēc skolās notiek tā, ka stulbākie, mazvērtīgākie indivīdi citiem uzspiež savas vērtības. Viņi to panāk ar izsmiekla palīdzību. Citi viņu klātbūtnē sāk kaunēties būt labi. Izsmiekls ir velna instruments, kas pasaulē ienes ļoti daudz ļauna. Būt par Kristus darbu lieciniekiem drīkstēja visi – farizeji un muitnieki, spitālīgie un prostitūtas. Vienīgie, ko viņš acīmredzot uzskatīja par bezcerīgiem un izdzina ārā, bija smējēji. Apsmiešana ir ļoti zems diskusijas paņēmiens. Tādu sarunu turpināt ir bezcerīgi.
Mēs izsmejam godu un brīnāmies par nodevējiem starp mums. Britu rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss darbā Cilvēka atmešana izglītotus cilvēkus bez trenētas emocionālās atsaukšanās sauc par cilvēkiem bez krūškurvja, tas ir, bez auglīgām, cildenām jūtām. Mēs varbūt teiktu bez «sirds», bet viņš lieto vārdu chest. Viņu galvas izskatās lielas nevis domu pārbagātības dēļ, bet tikai uz nesamērīgi mazā, atrofētā krūškurvja fona.
Jūs iestājaties pret sieviešu ordināciju. Kā to skaidrot 21.gadsimta sabiedrībai, kas to skata sieviešu līdztiesības kontekstā?
Ordinācija nav cilvēka vērtības sertifikāts. Bībelē ir skaidri norādījumi, ka sievietes netiek aicinātas draudzes ganīšanas amatam, ir citi kalpošanas veidi. Jau Augustīns teicis: ja atmetam kādas vietas rakstos, jo mums grūti tām noticēt vai grūti izpildīt, tad nepaliek vairs nevienas vietas, ko nevarētu izskaidrot no Bībeles laukā. Tā mūsdienās notiek. Taču rakstu likumi nav radīti tāpat vien. Tiem ir sava jēga.
Henriks Ibsens poēmā Brands runā par Dievu čībās. «Vēl naktsmici piezīmējiet tam,» Brands saka pūlim. Vai bieži saskaraties, ka cilvēki Bībeles tekstus pārprot? Un kas biežāk – ticīgie vai ateisti?
Bībeles tekstu var pārprast, ja to lasa uzreiz «trešajā lasījumā», proti, «ko tas nozīmē man», bet neizlasa pirmajos divos lasījumos, kur noskaidro, ko nozīmēja lietotie vārdi to sarakstīšanas laikā un kāda šajā jautājumā ir Bībeles kopējā vēsts. Var kļūdīties gan ticīgie, gan ateisti. Taču ir vēl kas – Bībele ir gara inspirēts teksts un prasa, lai gars to atslēgtu un izskaidrotu, bet gars cilvēkam tiek dots kristības sakramentā. Te runa ir par dziļākiem slāņiem, par piedalīšanos Dieva dzīvē ar Bībeles vārda palīdzību. Cilvēks bez ticības nevarēs ne iekļūt, ne līdz galam saprast, pat ja viņam par to stāstītu.
Brands gan nerunā par teksta pārprašanu, bet pārprastu Dieva uztveri. Atceros kādu interviju ar 90.gadu reketieri, kurā viņš stāstīja, kā laupa, bet pa savai modei tic Dievam. Laiku pa laikam aiziet uz baznīcu, noliek svecīti un tic, ka Dievs viņam visu piedod. Ja Dievs nepiedotu, kam viņš man vajadzīgs, šis cilvēks sprieda. Tāds varētu būt Dievs čībās un naktsmicē.
Kļūdās arī pretējā virzienā – kad Dievu saskata kā ļaunu dēmonu, kuram rokā saraksts ar desmit aizliegumiem, un, ja tu kaut vienu pārkāpsi, ir sagatavota īpaša vieta ar uguni un sēru, lai mokies mūžīgi. Abi pārpratumi var ļoti traumatiski iespaidot visu cilvēka dzīvi. Ja cilvēks ieciklējas uz atriebīgo Dievu, viņš dzīvo bailēs. Bet – kā tu vari mīlēt kādu, kurš iedveš šausmas?
Nelaiķis bīskaps Haralds Kalniņš teica, ka žēlastība bez patiesības ir liekulība un patiesība bez žēlastības ir traģēdija. Luteriskā tradīcija uzsver abus aspektus: bauslību un evaņģēliju, kam vienmēr jābūt kopā, taču pareizi atšķirtiem. Bauslība ir zobens. Tā domāta cilvēkiem, kuri patērē pasauli, izmanto citus. Ja tādiem vēl teiktu, ka Dievs visu piedod, tas vēl vairāk pamudinās uz ļaunu. Tādiem Dievs atklājas ar bauslības zobenu, lai atjēdzas un izlabo savu dzīvi. Bet, ja cilvēks jau tāpat ir izbiedēts un sirdsapziņas mocīts, ar bauslību viņu var nokaut. Dziedināt var tikai evaņģēlijs: Dievs zina, kāds radījums esi, un Dieva piedošana ir lielāka par taviem grēkiem. Kristu uz Golgātu aizveda nevis Dieva vēlēšanās cilvēkus sodīt, bet vēlēšanās tiem piedot.
Kā raugāties uz Islāma valsts aktivitātēm, kas savu darbību pamato ar reliģiskiem motīviem?
Uz Islāma valsti jāraugās ļoti nopietni, tā ir pavisam kas cits nekā Al-Qaeda. Islāma valsts sevi ir pasludinājusi par kalifātu un Abu Bakru al Bagdadi par kalifu. Tā ir ārkārtīgi nozīmīga pretenzija, jo kalifs faktiski ir pravieša Muhameda politiskais un reliģiskais pēctecis, kopienas vadonis. Visiem musulmaņiem jāzvēr viņam uzticība. Ja kāds nezvēr, to uzskata par atkritēju, bet atkritējam jāmirst. Tādēļ Islāma valsts nogalina arī musulmaņus. Par atkritējiem viņi uzskata visus arābu valstu vadītājus, kas laicīgos likumus likuši augstāk par šariatu. Ja ir kalifs, viņa uzdevums – karot pret kristiešiem, jūdiem, pagāniem, aizvien paplašinot teritoriju, kurā valda šariata likumi. Islāma valsts tic islāmam tā viduslaiku formā, tiecas atdarināt pravieti viņa kara gaitās. Tas tiek darīts ar ārkārtīgu brutalitāti, lai iedvestu šausmas, salauztu pretestības garu. Kalifs nedrīkst apstāties, slēgt robežlīgumus. Viņa pienākums ir paplašināt teritoriju līdz brīdim, līdz šariats valdīs visā pasaulē.
Kāpēc musulmaņi no Rietumiem, pat eiropiešu izcelsmes konvertīti brauc tur karot? Varbūt brīžiem absurdais liberālisms, ko viņi vēro Eiropā, liek vēlēties skaidrāku kārtību, kur par zādzību nocērt roku un par laulības pārkāpšanu nomētā ar akmeņiem? Varbūt vilinoši šķiet tas, ka šariats ir sava veida komunisms – paredz sociālo taisnīgumu, kur pamatvajadzības nodrošina valsts?
Apturēt Islāma valsti militārā ziņā varbūt nebūtu grūti, bet lielākais izaicinājums – jāuzvar nevis ieroči, bet ideja. Lai ideju uzvarētu, tā vispirms jāsaprot. Vai Rietumi saprot, ka kalifs ir kā iedegta bāka, kas raida signālu pāri visai pasaulei, un atrodas musulmaņi Eiropā, Amerikā, Austrālijā, kas gatavi tam zvērēt uzticību?
Es domāju, Charlie Hebdo gadījums bija ar līdzīgām saknēm: žurnālistus apšāva ne tāpēc, ka viņi zīmēja karikatūras, bet lai panāktu, ka franči vēršas pret valstī dzīvojošiem musulmaņiem. Tos Islāma valsts tad labprāt rekrutētu.
Velnišķīgais triks, kas teroristiem izdevās – ka visa Eiropas politiskā elite nostājās ar plakātiem «Es esmu Šarlī». Būtībā identificēja sevi ar trulām, ļaunām karikatūrām. Ņirdzīgu intelektuālismu, šauro krūškurvi, par ko runājām iepriekš. Politiķi vēlējās izrādīt solidaritāti cilvēkiem, kas cietuši uzbrukumā un izteiksmes brīvībai. Taču sanāca pavisam citādi.
Svarīgi ir pateikt, ka ne jau visur islāms parādās tik briesmīgā tēlā kā Islāma valsts. Piemēram, Latvijas musulmaņu kopiena lieliski integrējusies mūsu sabiedrībā. To vajadzētu visādi veicināt.
Kā raugāties uz notikumiem Ukrainā – ko tie jums stāsta par cilvēkiem?
Krievija reizē ir elfu un orku zeme. Jocīgākais, ka orki, lai savas spalvas spodrinātu, lepojas ar elfiem – literatūras un mūzikas ģēnijiem, pareizticīgo klosteriem. Savukārt orki, manuprāt, ir briesmas visai civilizācijai.
Es piederu pie tiem, kas Maidanu uzskata par cilvēka cieņas sacelšanos pret neiedomājami korumpētu banditokrātiju. Cik labi būtu bijis, ja Ukrainas tautai būtu ļauts visu novest līdz galam pašai! Ar lielu cieņu raugos uz ukraiņiem, kas varonīgi aizstāv savu zemi. Latvijā mēdz spriest – ja te kas sāksies, tūlīt emigrēšu. Vai mēs nemīlam savu valsti tā, kā ukraiņi savējo? Esam pieraduši, ka brīvība ir. Taču, ja vienu rītu mēs pamostos un nebūtu vairs Latvijas valsts – Saeimas, ko bieži zākājam, valdības, prezidenta, bet Svētā Gara tornī plandītu citas valsts karogs? Vai tad mēs teiktu – kas par to? Ka sava valsts bija nieks, ko nebija vērts sargāt?
Ir impērijas, kas rodas iekarojumu ceļā, un ir valstis, kas rodas nacionālās atbrīvošanās ceļā. Latvija ir radusies brīvības cīņās. Vai tādēļ, lai ar steigu emigrētu? Nievājošu attieksmi ir viegli kultivēt, kamēr esam drošībā. Sava valsts ar visām tās grūtībām ir labākais, kas vien mūsu tautai var būt. Paturēsim Ukrainu lūgšanās, savā ziņā viņi cīnās arī par mums. Un domāsim arī paši par savu valsti.
Luterāņu baznīcas, ko arhibīskaps iesaka apmeklēt to kultūrvēsturiskās nozīmes dēļ
Rīgā – Svētās Marijas katedrāle jeb Rīgas doms ir numur viens. Vēl Sv.Jāņa baznīca ir ļoti skaista. Sv.Pētera baznīcā sākās reformācija Latvijā.
Liepājā – Sv.Annas baznīca ar Nikolausa Sefrensa altāri. Liepājas Sv.Trīsvienības baznīca ar rokoko interjeru un Latvijas lielākajām ērģelēm. Apriķu baznīca netālu no Aizputes – krāšņākā luterāņu baznīca ar kokgriezumiem un gleznojumiem. Ugāles baznīca ar vērtīgākajām ērģelēm Latvijā.
Vidzemē – Alūksnes baznīca, klasicisma celtne, arhitektoniski gan nav pārāk pārsteidzoša un arī ne tik labi remontēta, kā gribētos, taču tur ir Ernsta Glika Bībele, Bībeles muzejs un Glika ozoli. Kā zināms, Glika Bībeles tulkojums attīstīja mūsdienu latviešu valodu.
