Austris Grasis savā sētā svin latviskus Jāņus, kas aizrauj pat lietuviešu jezuītus
Latvija Austri Grasi iepazina 1988.gadā, kad Mikrofona koncerta pārraidē viņš ar dēlu Kristapu nodziedāja dziesmu Zeme, zeme. Ebreju meldiņam Austra brālis Uldis bija sacerējis vārdus, kuri izteica latviešu sāpi abpus dzelzs priekškaram: «Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav?»
Taču jau ilgi pirms tam Austris trimdā bija pazīstams ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā aizrautīgs un iedvesmojošs latvisko tradīciju un dzīvesziņas kopējs, folklorists un valodnieks. Tagad jau kopš 2007.gada viņš atkal dzīvo Latvijā, skaistās lauku mājās – Ģendertos netālu no Skaņākalna Mazsalacā. Tur viņš rīko rotu kalšanas kursus un jauniešiem vasaras skolu, ik gadu par citu tēmu – šogad tā būs mežabrāļi un partizāni.
Tomēr svarīgākie notikumi Ģendertos ir krāšņās gadskārtu svinības. Jāņos sabrauc cilvēku simts, tradīcijas tiek koptas un attīstītas. Tāpēc pirms Jāņiem Austris Grasis likās īstais cilvēks, kam pajautāt, kā kārtīgi svinēt latviešu svētkus.
Kurā datumā tu svini Jāņus?
Es svinu Jāņus, un tie ir 23.jūnijā. Es šajās datumu diskusijās nepiedalos, tās man liekas smieklīgas. Mums ir brīvs 23., nevis 21.jūnijs. Jēdziens «saulgrieži» ir tulkojums no vācu Sonnenwende, kas ir 20.gadsimta jēdziens, tautasdziesmās nekā tāda nav. Mēs kopš gadu simteņiem svinam Jāņus, un tie datumi ir mainījušies. Jaunsudrabiņš raksta – vecajos Jāņos. Tas ir 7.jūlijs pēc Gregora kalendāra. Ja grib tik precīzi svinēt pēc saules stāvokļa, tad jāņem vērā, ka, pirmkārt, saule trīs dienas faktiski stāv uz vietas. Otrkārt, astronomiskie saulgrieži pagājušajā gadā, piemēram, bija 18.jūnijā, bet neesmu dzirdējis, ka kāds svinēja tajā dienā Jāņus. Tā kalendāra domāšana ir izteikti moderna parādība, senajam zemniekam bija vienalga. Tautas dziesmās aprakstīts, ka aizmirst vai ka aizlīst Jāņi un svin pēc tam. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jāņugunis dega visā Latvijā ne vienmēr precīzi tai datumā.
Vai Jāņos vienmēr esi Latvijā?
Kopš esmu Ģendertos, man citur nav iznācis, jo cilvēki brauc pie manis no visas Latvijas un ne tikai no Latvijas. Ir jābūt. Tas veids, kā es svinu, sākās Abrenē [latviešu īpašumā Francijā]. Mēs pirms tam sanācām kopā, uztaisījām semināru un izdomājām, kāds varētu būt scenārijs. Mēs neviens neesam uzauguši laukos un neesam to īsti piedzīvojuši. Improvizēt var tikai tad, ja zina, kas notiek. Arī agrāk norunāja, kādu maršrutu ies – pie kura papriekšu, pie kura ir vērts, kur būs tā lielā izdancošanās pēc tam. Tagad mums nekas cits neatliek, kā izveidot rituālu.
Mēs sadalījāmies trijās saimēs, bija uzbūvēti vārti, un tad saimes nāca pie vārtiem. Abrenieši bija mājas saimnieki un tos saņēma, un sākās apdziedāšanās tūlīt pie vārtiem. Interesanti bija novērot, kā mainījās meldiņi. Sāka improvizēt, un tad tekstu lapiņas ļoti ātri pazuda.
To pašu scenāriju esam pārņēmuši Ģendertos. Viss sākas jau dienu iepriekš, kad sabrauc talcinieki. 23.jūnijā darbība notiek visu dienu. Puiši iet meijās, meitas puķēs. Meitas pin vainagus, puiši taisa vārtus. Arvīds Ulme taisa pūdeli, ko viņš iemācījās no «šefa» – Aiņa Izanda Minsterē, kas bija lielais meistars. Vispirms jāņem muca, vislabāk – alus muca, un tā trīs dienas jāmērcē mārkā, kamēr riktīgi piesūcas pilna. Tad to izklāj ar māliem, lai koks pārāk ātri nesāk degt. Tad saliek zāģu skaidas, bišķiņ salej uz tām piķi, un vēl ieliek vecas lupatas. Tad cieši cieši saliek šķilas, lai gabals stāv ārā. Mucā ieurbj caurumus, lai rodas vilkme. Parasti mēs iekārtojam degli. Ir bijuši arī gadījumi, kad Ulme šauj ar bultu, bet tas ir ļoti grūti – ilgi bija jāgaida, kamēr trāpīja. Rekords Arvīdam Ulmem ir pūdele, kuru aizdedzināja pirmdienas vakarā, un tā dega līdz trešdienas vakaram.
Kādas vēl ir tradīcijas?
Mēs sākam ar to, ka ejam mājai apkārt atmuguriski. Sadodamies rokās un trīs reizes ejam ap māju, dziedot veltījumus.
Kāpēc atmuguriski?
Iešana «pret sauli» it kā vairo svētību. Dziedam – lai aug lini, rudzi. Visas auglības dziesmas. Tad apejam pārējās ēkas, man jau to ir daudz, un pie katras ēkas kāds met ziedekli un saka kādus labus vārdus. Kad esam izstaigājuši, aizejam pie kaimiņa, aicinām viņu līdzi, pacienājam ar alu un sieru, tad nākam atpakaļ uz Ģendertiem. Ārā ir galdi, viss salikts pagalmā. Kopā sēžamies pie galda, nodziedam galda dziesmu, parasti Svētībiņa, gausībiņa, un kopā ieturam mielastu. Kad visi paēduši, jau sāk tumst, jo tas parasti ievelkas. Man kārtība ir tāda, ka alus ir mucās, uz galda nav nekādu pudeļu. Man ir pāri par simt māla kausu. Katram, kas atnāk, es saku: tu ieej saimes istabā, paņem kausu, visu nakti pie tā turies, no rīta izskalo un noliec atpakaļ. No māla, arī ja kauss saplīst, nekāda skāde nenotiek. Kausus esmu Vācijā uteņos savācis. Pēdējā laikā cilvēki arī ņem līdzi kausus un tos dāvina.
Es negribu, lai rodas tādas «privātpārtijas». Mēs visi ēdam kopā. Tie, kas nedzer alu, dzer bērzu sulas. Šogad satecināju pāri par 200 litriem, cilvēki ir ļoti apmierināti.
Kad sāk tumst, ugunskuru aizdedzina Jāņi, parasti viņu ir vismaz divi trīs. Tad sākam tā nopietni apdziedāties. Pie vārtiem gan visu dienu notiek apdziedāšanās. Kad kāds pienāk pie vārtiem, saimnieks iet pretim ar kausu alus, saimniece ar sieru. Ja tie dzied, mēs atbildam, ja nedzied, tad viņi momentā tiek apdziedāti un izsmieti. Bez dziedāšanas iekšā netiek. Visi jau pieraduši. Ir bijuši interesanti gadījumi. Atbrauca viens bavārietis un sāka bavāriski dziedāt. Tas bija apiņu zemnieks. Bavāriešiem arī ir improvizētās dziesmas, viņiem pat krogos notiek sacensības. Viņš pienāk pie vārtiem un dzied: latvieši un bavārieši, tie ir gandrīz kā brāļi, jo abiem garšo alus. Tipiska Oktoberfest dziesma. Tas bija nāvīgi forši, ka cilvēkam momentā pielēca būtība.
Vienreiz bija leišu jezuīti. Kādi pieci, kas līdz agram rītam izturēja, dziedāja lietuviski, bija lielā sajūsmā un izteica komplimentu, ka diemžēl lietuviešiem nav tā [Jāņu tradīcija] saglabājusies kā mums. Tas likās interesants kompliments tieši no jezuīta.
Man ar ģimeni reiz gadījās Jāņos būt Francijas dienvidos, kur ciematā arī svinēja la fête de St. Jean un lēca pāri ugunskuram.
Bavārieši arī to dara. Bet Francijā Jāņu tradīcijas atdzimst. Pie Abrenes bija ļoti interesanta paraža. Tur klintī bija baznīca un trepes lejā uz avotu. Tieši Jāņu naktī viņi no turienes nesa augšā ūdeni, ar kuru mazgāja acis, lai kļūtu redzīgāki. Tieši mūsu ticējums. Mēs no Abrenes aizbraucām ar vainagiem galvā un dziedājām līgo dziesmas, viņi bija līdz sirds dziļumiem aizkustināti.
Vai esi pētījis Eiropas kopējās Jāņu tradīcijas?
Esmu nedaudz pētījis gan. Baznīca uzlika to Jāni Kristītāju, un kristīgo elementu arī Jāņu dziesmās ir ļoti daudz. Tur ir par Andreju, par Jēkabu un par visiem svētajiem. Bet pamatā tas ir auglības un saules kults, par to laikam šaubu nav. Principā Jānis ir saule. Es arī esmu pārliecināts, ka vārds «līgo» ir radniecīgs ar indiešu vārdu «lingam», kas nozīmē penis.
Tu arī citus svētkus svini Ģendertos?
Lieldienas, bet ne saulgriežos. Ja Lieldienas ir pavasara sākums, tad kāds pavasaris var būt Mazsalacā 20.martā, kad ir dziļš sniegs. Cilvēki aizmirst, ka latvieši nesvinēja tikai pēc Saules kalendāra, bet arī pēc Mēness kalendāra. Lieldienas ir nepārprotami pēc Mēness kalendāra. Noteicošais ir pavasara cikls, kas iet pēc Mēness. Cilvēki brīnās, un tad es viņiem prasu – bet kā tu stādi? Vai tu neskaties Mēness fāzes?
Lieldienās arī parasti sabrauc diezgan daudz cilvēku. Lieldienās esam pārņēmuši arī lībiešu tradīcijas – putnu dzīšanu no rīta. Brīnišķīgs piedzīvojums, ja tu tajā laikā piecelies pirms saules un ej pa mežu, un bļausties. Mēs aizejam līdz Skaņajamkalnam un apklustam, un tad sākas koncerts! Fantastiski! Starp citu, es pirms dažiem gadiem Skaņajākalnā piedzīvoju kaut ko, kas atkal lieku reizi parāda, ka tautas dziesmas ir konkrētas. Proti, mēs, simt cilvēku, tur stāvējām un skatījāmies, kā saule sāk lēkāt. Ja es viens pats to būtu redzējis, domātu, ka esmu par daudz iedzēris, bet mēs visi to redzējām. Bija ļoti skaidras debesis, un saule pacēlās virs milzīgajām priedēm un sāka šūpoties un visu laiku mainīt krāsu. Fantastisks skats!
Kāda ir putnu dzīšanas nozīme?
Sauc atpakaļ gājputnus. Kad tie atgriežas, tad ir pavasaris. Pilnīgi loģiski – «vilki, lāči Vāczemē, sīki putni šai zemē». Tā ir maģija. Gribu vēl minēt veļu mielastu, kas ir ļoti izdevies. To mēs noturam regulāri rudenī, tur arī sabrauc ap 45 cilvēki. Tas ir dziļi izjusts piedzīvojums, jo sevišķi redzēt, kā bērni aizdedzina sveci un stāsta par onkuli Frici vai par savu mīļo kaķīti, kas nomiris pagājušajā gadā. Var redzēt, ka viņi apgūst latvisko domāšanu – ka no nāves nav jābaidās, ka tā ir tikai aiziešana citā telpā.
Tas notiek novembrī tajā pašā laikā, kad mirušo piemiņas diena?
Mirušo piemiņas diena ir nepārprotams atlikums no veļu mielasta. Sinkrētisms nenozīmē, ka mēs būtu tikai ņēmuši no kristīgās ticības. Ir arī otrādi. Nupat biju kristīgās bērēs, kurās luterāņu mācītājs runāja par nodošanu veļa mātes klēpī un mūža vārtu atvēršanu. Tas nav sevišķi kristīgi. Skaidrs, ka gadu simteņiem ir bijusi mijiedarbība, un es tur nekā slikta neredzu. Man svarīga ir būtība.
Ko darāt veļu mielastā?
Mēs esam goda drēbēs – tautas tērpos. Vispirms saklājam galdu, kurā drīkst likt tikai to, kas ir paša gatavots, nevis vests no veikala. Tad atveram durvis un logus un aicinām veļus iekšā. Katrs aizdedzina vienu svecīti un pasaka, ko viņš aicinās. Parasti tas ir kāds, kas nesen aizgājis, bet tas var būt vienalga kurš. Paši izejam ārā, kur parasti kādu stundu dziedam, staigājot ap māju, vai ejam rotaļās. Pagājušajā reizē gājām indiāņu nāves rotaļā, kas bija ļoti interesanta. Kad esam kārtīgi izdziedājušies, ejam iekšā un gaiņājam visus veļus ārā, sakām: nāc atkal citu gadu, tad mēs tevi mielosim, un tiek dziedātās attiecīgās dziesmas. Tad atkal visus logus un durvis aizbultējam. Nedrīkst aizmirst pirti, arī no pirts jāizdzen veļi. Kad viss ir atkal aiztaisīts, sēžamies pie galda, ēdam, un tad sākas mīklu minēšana. Interesantā kārtā tieši no Mazsalacas ir viens no vispilnīgākajiem veļu mielasta aprakstiem Pētera Šmita Latviešu tautas ticējumos. Tas mums ļoti palīdzēja, mēs tā arī darām. Visi stāsta, ka tas tiešām ir ļoti jauki. Tas ir latviskai domāšanai ļoti atbilstoši, tāpēc arī mums kapu kultūra ir kaut kas fenomenāls, cilvēki pret to izturas ar dziļu bijību.
Mēs svinam arī Ziemassvētkus. Tāpat kā Jāņiem, arī Ziemassvētkiem nav konkrēta datuma, tāpēc mēs tos esam apvienojuši ar Vecgada vakaru. Velkam bluķi ap māju, pēc tam dedzinām. Tad izdejojam ar nāvi, jo ir sens ticējums, ka nāve tevi neņems, ja to izdancina. Tad ejam maskās. Pēc Jaunā gada iestāšanās lejam laimes, un es esmu tas lielais guru, [kas tās izskaidro]. Zini, cilvēki tam tic! Tad mēs dziedam. Ir grūti dejot, jo viss notiek iekšā, tikai ar nāvi mēs dejojam ārā, vienalga kādā laikā.
Vai tu vēl arī kaut ko dari Rietumos?
Tā kā dēls Kristaps dzīvo Vācijā, es regulāri tur esmu. Esmu [latviešu īpašuma Freiburgā] Bērzaine valdē. Vēl ar Andreju Urdzi man ir ļoti labs kontakts, mēs katru gadu taisām literāro pulciņu latviešu īpašumā Annabergā. Tur sabrauc ap 70 cilvēku. Nākamgad būs par bērnu literatūru.
Tas ir domāts pētniekiem?
Nē, ikvienam interesentam. Tas ir literatūras pulciņš, eksistē jau 20 gadu, katru gadu ir cita tēma. Vienmēr ir referenti no Latvijas. Pagājušajā gadā bija par baltvācu literatūru, ļoti interesanti. Šogad bija par humoru un satīru latviešu literatūrā. Es lasīju par padomju folkloru, mans temats bija «negribēts humors». Ir bijis par Ojāru Vācieti, par Veidenbaumu, par Medeni, par Elles ķēķi. Tur puse ir bijušie trimdinieki, bet brauc arī no Luksemburgas un Briseles [ES struktūrās strādājošie] uz nedēļas nogali.
Neesmu dzirdējis, ka Latvijā būtu kas līdzīgs.
Tagad arvien vairāk sāk no Latvijas braukt, jo nekas tamlīdzīgs šeit nenotiek.
Ko tu domā par folkloru kā daļu no populārās kultūras, par tādām grupām kā Iļģi vai Auļi?
Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi. [Tā kustība] jau tagad ir pietiekami sazarojusi. Iļģi ir stabila vērtība, par to nav ko diskutēt. Biju Auļu koncertā Flensburgā, Vācijā, kur viņi ar savu dinamismu tā aizrāva, ka vācieši stāvēja mutes atpletuši.
Ir ļoti pozitīvi, ka šī mūzika sāk tiešām attīstīties. No sākuma es biju ļoti pret tādu [folkloras] izskaistināšanu, nepazīstot pamatus. Tāpat kā ar tradīcijām, ir arī ar muzicēšanu. Tu vari sākt improvizēt un veidot kaut ko jaunu tad, ja zini pamatus.
CV
Dzimis 1942.gadā Rudbāržos
Otrā pasaules kara laikā ģimene dodas trimdā uz Vāciju
Studējis ģermānistiku un vēsturi Upsalas Universitātē un baltu filoloģiju Stokholmas universitātē
1972.-2007. Baltu valodu lektors Bonnas Universitātes salīdzinošās valodniecības institūtā
1987.-1995. Latviešu tautas augstskolas Abrene (Francijā) direktors
2007.gadā pārcēlies uz Latviju
2012.gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni
Organizācijas Daugavas vanagi Vācijā valdes loceklis un kultūras nodaļas vadītājs
