Žurnāla rubrika: Kultūra

Brīnumains stāsts par pieaugšanu

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Grāmata

Georgs Rubenis literatūrā debitē ar elektroniski izdoto fantāzijas garstāstu Apslēptā mehānisma likums, kur daudzu notikumu centrā ir viena cilvēka izaugsme

Beidzis fantazēt par tādu romāna formu, kas lasītājiem liktu aiz sajūsmas un izbrīna noelsties, Georgs Rubenis nolēma pamēģināt uzrakstīt prozas darbu, kas pēc uzbūves būtu vienkāršs, bet saturā – interesants. Tā tapa viņa garstāsts Apslēptā mehānisma likums, pirmais no vairākiem Georga literārajiem darbiem, par kuru viņš, pēc paša vārdiem, nekautrējas. Tajā ir daudz spraigu notikumu divās paralēlās pasaulēs (Rīgā mūsdienās un pirms apmēram simt gadiem), noslēpumaini vīri un sievas, kuru uzdevumi atklājas tikai pamazām, un Aksels – jauns, mēms reklāmas aģentūras darbinieks, kura spēkos ir glābt pasauli no zudības, taču tikai tad, ja viņš spēj atbrīvoties no sava lielākā žņauga, egoisma. Īsts fantāzijas žanra darbs, ko papildina dialogi, kuros Aksels saņem pārpārēm padomu un gudrību: «…lai labi skanētu, ir jāspēj klausīties», «par tiem, kas mēs esam šodien, mūs ir izveidojis tas, kas ir bijis», «nedrīkst izslēgt no apziņas nepatīkamo vai kļūdaino, tā mēs noliedzam paši savu būtību». 

Pirmie lasītāji, kas Georga garstāstu atzina par labu un publicējamu, bija viņa mamma un tētis, ko viņš sauc par papu (mācītājs Juris Rubenis – red.). Savukārt sieva Katrīna ieteica Georgam nešķiesties ar laiku, meklējot, kura latviešu izdevniecība būs ar mieru riskēt un drukāt pagaidām nevienam nezināmā latviešu literāta debijas darbu, bet mēģināt izdot grāmatu elektroniskā versijā – kas gribēs, atradīs, lejupielādēs un lasīs. Katrīnai bija taisnība: kopš aprīļa beigām ar Vācijas uzņēmuma BookRiX starpniecību Georga garstāsts ir pieejams elektroniskā veidā, tas ir lejupielādēts vairāk nekā simt reižu. Tas daudzkārt pārsniedzis Georga gaidas. Viņš jūtas iedrošināts rakstīt vēl.

Kāpēc tavs pirmais publicētais darbs veltīts jauna cilvēka pilnveidei? 
[Literatūrā] ir divas centrālās, mūžīgās tēmas: mīlestība un cilvēka izaugsme. Šī otrā tēma arī man ir tuva un nozīmīga.

Kas ir kopīgs garstāsta galvenajam varonim Akselam un tev?
Tādiem gados jauniem autoriem kā man jāizvēlas rakstīt par pazīstamo. Apzināti aprakstu vidi, kas ir reāla, lielākajai daļai personāžu prototipi ir man pazīstami cilvēki. Man un Akselam kopīga ir piederība vīriešu dzimtai un darbošanās mārketinga un komunikācijas nozarē. Jutos kompetents rakstīt par šo vidi, stāstā ir manas vai kolēģu piedzīvotas situācijas.

Garstāstā vairums darbojošos personu ir cienījama vecuma, ar dzīves pieredzi, un viņi ir notikumu galvenie virzītāji, kamēr Aksels ir tikai vērotājs. Kāpēc? 
Mums kā moderniem rietumniekiem gribas būs simtprocentīgi pārliecinātiem par to, ka mēs esam savas dzīves veidotāji. Mēs paši pieņemam lēmumus un izvēles, dzīve ir šo lēmumu un izšķiršanos sekas. Bet mēs maz novērtējam vai nepamanām to, ka milzīgu daļu mūsu dzīves veido sabiedrība. Ar tēliem un notikumiem vēlējos parādīt, ka mēs neesam nemaz tik lieli savas dzīves noteicēji, neesam tās vienīgie veidotāji.

Aksels gaužas par to, ka pārlieku daudz cilvēku noklusē vai runā puspatiesībās, tādējādi padarot patiesību par neiespējams. Vai pilnīga patiesība maz ir iespējama?
Pagājušā gadsimta 40.gados Ēģiptē arheologu grupa uzgāja krūkas, kurās bija daudz veco tekstu, to vidū arī tā dēvētais Toma evaņģēlijs. Atšķirībā no Bībeles četriem evaņģēlijiem, kas ir stāstu formā, to veido tikai Jēzus teicieni un līdzības. Viens no tiem vēsta, ka vienīgais, kas cilvēkam vajadzīgs laimīgai dzīvei, ir godīgums pašam pret sevi. Mēs ļoti bieži esam spiesti nēsāt maskas, kādas mums uzliek apkārtējie cilvēki. Ja mēs iesaistāmies šajā spēlītē un sākam izturēties tā, kā no mums gaida, aizdzīvojamies līdz tādiem meliem, ka grūti nonākt atpakaļ pie būtības. Ja tu jautā, vai ir pilnīga patiesība, domāju – jā, ir. Bet es to sauktu par katra cilvēka esības būtību. Tā ir vienīgā patiesība, kas mums, cilvēkiem, pieejama. Izteikt vārdos to praktiski nav iespējams, verbāli paustai patiesībai vienmēr būs kādas neskaidrības. Ja mēs gribam patiesību šeit, cilvēku radītajā pasaulē, mēs to varam atrast savā būtībā, izprotot, kādi mēs esam. Labi, ja līdzās ir cilvēki, kas palīdz būt godīgam pašam pret sevi.

Viens no varoņiem pauž pārliecību, ka cilvēkam jāzina savas dzīves mērķi. Kāpēc? 
Tas nav obligāti, bet būtu labi, ja vismaz dažas reizes mūžā cilvēks par to padomātu.

Vasaras skaņas

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Afiša

Mālers, zirgi, balalaika, blūzs un Saša – pieci interesanti koncerti

Pirmdien, 20.jūlijā, veras priekškars Saulkrastu džeza foruma ikvasaras pārsteigumiem. 24.jūlijā sākas lielie kamermūzikas svētki Salacgrīvā, Ainažos un Kuivižos (Aleksejs Lundins, Kristīne Blaumane, Eva Bindere, Jakovs Kacnelsons un vēl citi jomas lielmeistari). Vēl no Sanktpēterburgas ieradies Štrausa Sikspārnis Jēkabpilī (25.jūlijs), ziemeļu bākas atgaismas ar Gunti Kuzmu, Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē koncertzālē Cēsis (25.jūlijs), Imanta Kalniņa dziesmuspēles No saldenās pudeles atdzīvināšana Ventspilī (30.jūlijs), Čaikovska lieljubileja Latgales vēstniecībā Gors (2.augusts) – notikumu netrūkst. Savukārt Ir īpašais pieclapis šoreiz izskatās šāds. 

17.jūlijā Cēsu pils parka estrādē
Mālera Trešā (Cēsu Mākslas festivāls)

Mālera mūzika svaigā gaisā pie mums ir rets piedzīvojums, tāpēc aicinu nepalaist garām iespēju paklausīties, kā šis milzīgais simfoniskais apjoms – Mālera Trešā simfonija LNSO un Andra Pogas sniegumā – iekļaujas Cēsu pils parka brīnišķīgajā ainavā. Kad darīšana ar Māleru, tas ir vienlaikus garīgs, intelektuāls, metafizisks un fizioloģisks piedzīvojums. Liels orķestris, pusotra stunda mūzikas, maigs un tumsnējs mecosoprāna solo uz dzirdamības robežas, draiskas zēnu kora un sieviešu kora zvaniņu saspēles, ceļš no Pāna vasaras procesijas un klinšu skarbuma, no puķu un zvēru sarunām līdz Zaratustras pusnakts pārdomām un grandiozai mīlestības apskaidrībai ar triumfējošu remažoru tumšās Cēsu debesīs, kur vienīgais gaismas avots ir Mālera mūzika un Dāvja Sīmaņa veidotā gaismas partitūra. 

20.jūlijā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē
Aleksandrs Antoņenko un Latvijas Radio koris (Jūrmalas festivāls)

Aleksandrs Antoņenko ir Verdi un Pučīni operlomu grands, ko aicina labākie opernami. Viņš ir arī lielisks paraugs tam, ka opertenori māk dziedāt arī dvēseliski un klusu. Tas labi dzirdams kopā ar Latvijas Radio kori iestudētajā programmā, no kuras Dzintaros šoreiz skanēs speciāli Aleksandra balsij rakstīta Artura Maskata mūzika. Vēl programmā Kančeli un Ešenvalds, kā arī Aleksandra dziedāti solonumuri. Ielāgojam jaunu nosaukumu – Jūrmalas festivāls, kuru atklās šis koncerts. 

21.jūlijā Rīgas Kongresu namā
Balalaikas virtuozs Aleksejs Arhipovskis (festivāls Ad lucem)

Intervijā Radio Klasika Aleksejs Arhipovskis saka: «Padomjlaiku modificētā izpratne par balalaiku un mākslīgi radītie balalaiku ansambļi radīja ačgārnu priekšstatu par šo instrumentu un krievu īsteno tautas mūziku vispār.» Šis virtuozs ir vienkāršs puisis – paņem instrumentu un parunājas ar to. Balalaika visu pasaka priekšā, apgalvo Aleksejs. Esi atvērts uztverei, turi veiklības gatavībā pirkstus, un koncerts gatavs. Tā mums tiek iztēlots Arhipovska koncertu brīnums, bet te nu arī skaidrs, ka brīnumus vārdiem neapraksta. Neviens mediju daudzināts salīdzinājums ar Paganīni (vai jebkuru citu pagātnes supermeistaru) nepastāstīs jums, kādas zelta dzirksteles šķiļ Arhipovska pirksti.

1.augustā Siguldas pilsdrupu estrādē
Arvīda Žilinska opera Zelta zirgs (Siguldas  Opermūzikas svētki)

Lai ko teiktu par Arvīda Žilinska instrumentālo mūziku, vokālajā mākslā viņš bija meistars. Žilinska solodziesmas savulaik dziedāja visā Latvijā, un viņa opera Zelta zirgs Baltajā namā piedzīvoja 200 (!) izrāžu. Leģendārs Antiņš bija Jānis Zābers, bet arī pēc viņa aiziešanas mūžībā «sirds kā uguns augšā cēla» ne sliktāk arī vairākus citus Antiņus tur, Stikla kalnā, pie Saulcerītes. Siguldā Antiņš būs Jānis Kurševs, viņa Saulcerīti dziedās Jolanta Strikaite-Lapiņa. Stikla kalnu būvēs Krista un Reinis Dzudzilo, jāšanas seansus rīkos režisors Guntis Gailītis, atskaņojumu vadīs Atvars Lakstīgala. Zelta zirga 60.gadu ierakstu nesen klausījās šo rindu autors, klausījās arī citi mūsdienu ļaudis, un secinājums – Žilinska opuss ir pasaku operas lielisks un nenovecojošs paraugs. Brāļiem raksturlomas, melnajiem un baltajiem pasaku personāžiem sava tēlu pasaule, un abi galvenie – jā, kā daždien mīlētāji, naivi un tīri. 

3.augustā Dzintaru koncertzālē
Barbara Hendriksa un blūzs (festivāls Artissimo)

Nudien jājautā kā tādam paparaci – vai tiešām pie mums brauc pati Barbara Hendriksa? Savulaik spoža operzvaigzne un koncertdziedātāja, kopš 90.gadiem aizrautīga džeza dziedātāja, matemātiķes un ķīmiķes diploma īpašniece, Džuljarda skolas absolvente, ar bēgļiem saistītu labdarības pasākumu rīkotāja un atbalstītāja, neskaitāmu balvu īpašniece. Hendriksa nav no tām dziedātājām, kas slēpj savus gadus, – šogad novembrī viņa svinēs 67. dzimšanas dienu. Opera un kamermūzika ir pagātne. Tagad Hendriksai ir «blice», spiričueli, blūzi, sakrālas dziesmas. Superdīvai Džesijai Normenai ieiešana džeza un blūza pasaulē diez ko neizdevās. Barbara Hendriksa, iespējams, varētu būt veiksmīgāka šajā jomā. Tīmeklī atrodamie paraugi liek domāt, ka šis koncerts ir vismaz ziņkārības vērts. Hendriksas aicinājums skan – Blues Everywhere I Go. Nu ko – ļaujamies blūzam!

Riskam ir jābūt lielākam

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Intervija

Profesoram Imantam Laukam bija garantēts darbs uz mūžu, taču viņš aizgāja no universitātes, lai radītu uzņēmumus, kuru vērtība ir simtiem miljonu

Pagājušajā nedēļā Rīgā notikušajā Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju forumā (PLEIF) piedalījās arī Dr.Imants Lauks, kurš radījis divus simtiem miljonu dolāru vērtus uzņēmumus. Dr.Lauks dzimis Anglijā, kur viņa vecāki nonāca pēc došanās trimdā Otrā pasaules kara laikā. Viņa ģimene bija aktīva Bredfordas latviešu sabiedrībā, kur tēvs Rolands darbojās sporta klubā Trimda. 

Pēc studijām Imants kļuva par profesoru Pensilvānijas Universitātē. Tur viņš izstrādāja biočipus, ar kuru palīdzību var veikt asins analīzes mazā, pārnēsājamā ierīcē. Uz šo tehnoloģiju pamata tika dibināts uzņēmums i-STAT, kura gada apgrozījums ir aptuveni 400 miljoni dolāru, un Epocal, kurš nesen tika pārdots par 255 miljoniem dolāru.

Kādi ir priekšnoteikumi, lai profesors un pētnieks varētu iesaistīties šādu uzņēmumu dibināšanā un attīstībā? Ko Latvija var mācīties no Imanta Lauka pieredzes? Izmantojot foruma radīto iespēju, aprunājāmies ar Dr.Lauku par šiem jautājumiem.

Vispirms noskaidrosim – ko tieši esat izgudrojis?
Zelta krāsas čipā, kuru redzat savā bankas kartē, ir seši vai, biežāk, astoņi kontakti. Mēs uztaisījām jaunu dizainu ar četrpadsmit kontaktiem, un to galā ir bioķīmiski reaģenti, katrā kontaktā citādi. Katra vieta ir pro-grammēta, lai notiktu reakcija ar kādu asinīs atrodamu vielu. Kad kartē ievada asins paraugu, tas plūst ierīcei pāri, un reakcija ar bioloģiskajiem elementiem rada elektrisku signālu, kuru nolasa kartes lasītājs.

Kā to praktiski izmanto?
To varētu izmantot medmāsa apgaitā, arī reanimācijā. Asinis ievada kartē, to ievieto lasītājā, kurš pēc 30 sekundēm sniedz mērījumus. Mūsu galvenais produkts mēra asins gāzes, elektrolītus un metabolītus. Ir desmit mērījumi, kurus ierīce var veikt tieši, vēl vairāki rādījumi, kurus var aprēķināt, un nākamo trīs gadu laikā ceram papildināt iespējas ar tikpat daudziem jauniem mērījumiem. Tad varēsim dot rezultātus 25 mērījumiem no viena asins parauga.

Cik šī tehnoloģija ir izplatīta?
Mēs ierīces pārdodam 118 valstīs, bet tās netiek visur izmantotas vienādi. ASV pārdodam lielām slimnīcām, bet Indijā – mazām klīnikām. Attīstības pasaulē ir zināms biznesa modelis. Tur ir milzīgs iedzīvotāju skaits, bet medicīniskā aprūpe nav plaši pieejama, izņemot lielajās pilsētās. Maza vietējā slimnīca var būt gandrīz kā ārsta prakse, jo tur var būt pat tikai viens mediķis. Tur vajadzīgas ierīces, lai veiktu pamatdiagnosticēšanu, un viņi nepirks lielās laboratoriju iekārtas. Pirks mazas ierīces. 

Tas līdzinās procesam, kas notika ar telefoniem šajās valstīs. Tur nav stabu ar vadiem, viņi uzreiz sāka izmantot mobilās ierīces. Mazām ierīcēm ir pielietojamība visos šajos ģeogrāfiskajos reģionos, tāpēc mēs pārdodam ierīces Ķīnā, Indijā, Āfrikā. 

Amerikā šīs ierīces palīdz sasniegt labāku rezultātu ar daudz mazākām izmaksām, jo asins paraugs nav jāievieto attiecīgā traukā, jāatdzesē, jāpārved uz laboratoriju, jāveic mērījums un jānodod ziņojums par rezultātiem. Tātad var izvairīties no daudzām darbībām. Mūsu kompānija atrodas Kanādā, bet mēs tur nepārdodam sevišķi daudz ierīču. Mēs tur atrodamies tāpēc, ka man tur patīk dzīvot.

Kāda zināšanās balstītai kompānijai ir stratēģiska priekšrocība būt vienā vai otrā vietā?
Ir svarīgi būt tuvu labi izglītotiem zināšanu ekonomikas darbiniekiem. Tāpēc ir svarīgi, ka Otavā ir lielāks tādu cilvēku īpatsvars, kam ir ārsta izglītība un doktora grāds, nekā gandrīz jebkurā citā vietā pasaulē. Bostonai arī piemīt šī priekšrocība, arī tā ir lieliska vieta. Savukārt atrašanās noieta tirgus tuvumā nav tik svarīga. Raizes, ka kāds investors šo uzņēmumu nopirks un pārcels kaut kur citur, nav pamatotas. Kanāda ir daudz ieguvusi no kompānijām, kuras tur ir attīstījušās. Viņi ieņem no tām daudz nodokļu naudas. Tirgos var ieiet ar partneru palīdzību, nav pašam jātirgo produkts, bet uzņēmums paliks uz vietas, jo komanda un biznesa ekosistēma neļaus to pārcelt. Nevar to vienkārši pārvest uz Ķīnu vai Meksiku.

Kā jūs nonācāt līdz savu firmu dibināšanai?
Es piedzimu Anglijā, tur arī studēju un ieguvu bakalaura grādu ķīmijā un elektroinženiera doktora grādu.

Tas ir interesants lēciens.
Patiesībā nodarbojos ar elektronikas materiāliem, tāpēc varēju pāriet no viena uz otru, bet es pasniedzu elektroinženierzinātni un ASV kļuvu par elektroinženierzinātņu profesoru. Tātad apguvu inženierzinātņu disciplīnu, kas patiesībā ir ļoti atšķirīga no dabaszinātnēm. Tas man karjerā ļoti nāca par labu, jo veiksmīgiem uzņēmumiem bioinženierzinātņu laukā ir jāapvieno zinātne ar inženierdarbu. Zinātnieki un inženieri domā atšķirīgi. Abas pieejas ir svarīgas veiksmīgai produktu izstrādei. Uzņēmumi, kuriem ir zināšanas tikai vienā vai otrā laukā, parasti nav tik veiksmīgi. Daudz iespēju atklājas, tās apvienojot, jo daudzas no tām atrodas pa vidu šiem laukiem. Daudz cilvēku strādā pie attīstības vienā atsevišķā disciplīnā, bet nav tik daudz, kuri var darboties pāri konkrētas disciplīnas robežām, jo uzņēmumi parasti neattīsta tādu iekšējo kultūru. Es biju ar vienu kāju katrā no šīm nometnēm, tāpēc varēju to izdarīt, un mēs mācām savus darbiniekus domāt abās šā dalījuma pusēs.

Vai jums prātā bija doma iesaistīties biznesā jau laikā, kad kļuvāt par profesoru?
Jā. Es biju inženieris, strādāju universitātes inženierzinātņu departamentā un vācu naudu pētījumiem. Pensilvānijas Universitāte, kur biju profesors, ir pētniecības universitāte, tāpēc izdzīvo un zeļ tie profesori, kuri spēj piesaistīt naudu. Ja to nespēj, tad tevi organizācijā nenovērtē. Statuss ir saistīts ar lielām pētniecības komandām un lieliem pētniecības budžetiem. 

Pensilvānijas Universitātē es strādāju ar mikročipu tehnoloģiju un visu laiku satraucos, ka pētnieciskā ziņā tā ir province. Visaktuālākais darbs mikročipu tehnoloģijās nenotika akadēmiskajā vidē, to veica Silīcija ielejā Intel un līdzīgi uzņēmumi. Tur notika īstā zinātne. Akadēmiķi dzīvoja izolēti un maldināja sevi ar domām, ka viņi rada kādu pievienoto vērtību. Tā nebija. Tas ir viens piemērs, bet jebkurā pielietojamā zinātnē, piemēram, medicīnā, pētniecībai ir vērtība tikai tad, ja no tās iegūstam labāku medicīnisku procedūru. Protams, ir ļoti vajadzīgi arī tīri akadēmiski pētījumi, kas vienkārši palielina zināšanu apjomu un kuri netiek veikti ar kādu konkrētu praktisku mērķi. Arī ar to ir jānodarbojas. Taču ir jābūt līdzsvaram, un nedrīkst no pasaules izolēt akadēmisko kopienu, sevišķi tos, kas darbojas pielietojamā zinātnē un inženierzinātnēs. Šiem pētniekiem ir aktīvi jāvirza tehnoloģijas ārpus akadēmiskās vides, nevis jāgaida, kamēr ieradīsies naudas maisi un mēģinās viņus pievilināt. 

Vislabākie un veiksmīgākie tehnoloģiju uzņēmumi ir tie, kuru vadošie uzņēmēji ir tehnoloģiju pārzinātāji. Viņiem nevajadzētu būt tiem, ko Anglijā sauc par boffin – traku zinātnieku ar brillītēm un izspūrušiem matiem, kurš nespēj normāli sarunāties ar cilvēkiem un kuram nepieciešams kāds, kas tiek galā ar finansēm un vada uzņēmumu, jo viņš pats tikpat kā nevar sasiet sev kurpju šņores. Uzņēmēja apvienošana ar tehnoloģiju pārzinātāju ir daudz efektīvāks modelis. Bet tas darbojas tikai tādā gadījumā, ja akadēmiķi vai profesionāļi, kas strādā laboratorijās un slimnīcās, uzskata, ka tas ietilpst viņu pienākumos. Tas ir saistīts ar organizācijas kultūru. Ja institūcijas vadība man saka – Imant, tu runā muļķības, mēs gribam palikt savā ziloņkaula tornī -, tad šāda attīstība nebūs iespējama. Ir jārada stimuli, lai cilvēki gribētu tā strādāt.

Kādi jums bija stimuli Pensilvānijas Universitātē?
Kad aizgāju prom, man jau bija tenure, respektīvi, man darbs bija nodrošināts līdz brīdim, kad nolemtu doties pensijā. Patiesībā aizgāju gadu pēc tam, kad to saņēmu. Viņi mani pavadīja ar laba vēlējumiem un priecājās, ka man veicas. Viņi sevi reklamē, izmantojot manus sasniegumus. Nedomāju, ka man būtu problēmas piezvanīt dekānam un teikt, ka gribu atgriezties kā pasniedzējs. 

Latvijā nereti runā par jautājumu – kam pieder patenti? Jūsu darbs ir novedis pie daudziem patentiem, vairākus no tiem noteikti izstrādājāt, kamēr bijāt profesors. Ja patents tad pieder universitātei, vai tas nemazina pētnieku interesi tos izstrādāt, jo viņi no tā negūs labumu?
Ir modeļi, kā ar šo jautājumu tikt galā. Tā ir problēma tikai tādā gadījumā, ja cilvēki šai lietai pieiet bez vajadzīgajām priekšzināšanām. Kad aizgāju no universitātes un sāku strādāt savā pirmajā uzņēmumā, mēs samaksājām universitātei nedaudz naudas, lai uz licences pamata šīs tehnoloģijas izmantotu. Ziemeļamerikā šie strīdi un saspīlējums tika atrisināts pirms 30 gadiem. Problēma ir nezinošs akadēmiķis, kurš ir pārliecināts, ka 90% darba ir jau izdarīti mirklī, kad viņu pārņēma iedvesma, un uzskata, ka viņam jāsaņem nevis 2% no nākotnes ienākumiem, bet 90%. Tas ir cilvēks, kas nesaprot procesu un lietu relatīvo vērtību.

Tātad ideja ir tikai 2% vērta?
Var būt dažādi, bet 2% no visiem ienākumiem var būt ļoti liela nauda. No idejas, kuras attīstīšana un patentēšana varbūt maksāja tikai 10 000 dolāru, līdz brīdim, kad tā faktiski sāk nest peļņu, ir jāiegulda, iespējams, simt miljonu. Ja peļņa pēc nodokļiem ir tikai 10% no apgrozījuma, un investoriem no šiem 10% ir jāatgūst savi ieguldītie simt miljoni, tad 2% no visa apgrozījuma ir ārkārtīgi daudz. Varbūt 2% nav īstais skaitlis, bet to var izrēķināt. Ir notikuši tūkstošiem šādu darījumu, un pēc tiem ir iespējams noteikt pareizo atskaites punktu. Nevajag no jauna izgudrot riteni.

Vai bija grūti pāriet no akadēmiskās vides uz uzņēmējdarbību?
Nē. Es nekad nebiju viens pats šajā procesā. Pat nejutu, ka pirmajā biznesā biju īsts uzņēmējs. Esmu daudz lepnāks par otro uzņēmumu, jo tajā sākumā biju es pats, manas idejas un kodoskops. Savācu naudu, nokomplektēju komandu, savācu vēl naudu, paplašināju komandu un tā tālāk. Pirmajā reizē bija vietējais cilvēks, kuram bija līdzekļi ieguldīšanai un kurš meklēja kontaktus ar universitātēm. Viņš man prasīja, vai esmu kādreiz domājis par iesaistīšanos biznesā, es atbildēju, ka tas izklausās interesanti. Tajā brīdī nebija zināšanu, lai dotos lielajā pasaulē. Tāpēc es stāstu par savu pieredzi. 

Atskatoties uz to laiku, es domāju: ak kungs, cik daudz es nezināju! Paldies Dievam, man apkārt bija cilvēki, kuri kaut ko zināja. Process ir daudz efektīvāks, kad to iziet otro reizi, un otrā uzņēmuma veidošanā es izmantoju visu, ko biju iemācījies no pirmā piegājiena trūkumiem.

Kāds ir otrā uzņēmuma stāsts?
Kopumā piesaistīju 42 miljonus dolāru investīciju. Deviņus miljonus no 2001. līdz 2007.gadam, kad palaidām produktu, un pēc tam vēl 33 miljonus. Tā parasti notiek. Lai piesaistītu naudu, ir jāpierāda nevis, ka produkts darbojas, bet ka medicīnas produkts var ietekmēt aprūpes standartu. Ka tas var izmainīt veselu industriju. Ko nozīmē 500 miljonu dolāru apgrozījums? Tas nozīmē lielas izmaiņas medicīnas praksē. Vienkārši fakts, ka tev ir kāda ierīce, kas darbojas, nenozīmē, ka tev būs šāda pievienotā vērtība. Tas ir jāpierāda.

Intelektuālais darbs ir dzirksts, kas iededz liesmu. Taču pilnā vērtības īstenošana prasa daudz vairāk. Un nevajag ļaut šai idejai atstāt investoru rokas vai valsti, kurā to izgudro, līdz brīdim, kad ir realizēta izgudrojuma pilnā vērtība.

Par cik jūs pēc tam uzņēmumu pārdevāt?
Par 255 miljoniem dolāru, kas tiek pakāpeniski izmaksāti. Sākumā 160. Līdz šim izmaksāti ap 200, tā ka vēl nākotnē būs aptuveni 55. Tā ir standarta procedūra tehnoloģiju uzņēmumu iegādē, kad ir pirmais maksājums un pēc tam seko nākamie. Tagad uzņēmums ir divīzija lielākā kompānijā, tur strādā apmēram 300 cilvēku, apgrozījums ir aptuveni 40 miljoni dolāru, un izaugsme šogad būs vairāk nekā 40%.

Jūs vēl aizvien tur strādājat?
Jā, vēl aizvien.

Plānojat tur turpināt vai arī cerat dibināt vēl kādu uzņēmumu?
Nē, bākā nav vairs tik daudz degvielas. Man ir 63 gadi. Daži cilvēki varbūt var tādā vecumā turpināt, bet es negribu būt starp tiem, kam viss beidzas ar infarktu. Gribētu vismaz dažus gadus to visu izbaudīt.

Kāda vide ir nepieciešama, lai šādi uzņēmumi varētu rasties, un kas Latvijai būtu jādara, lai veicinātu šādas vides rašanos?
Latvija var būt tikpat laba kā Izraēla vai Somija, jebkura no šīm mazajām valstīm, kas ir augsto tehnoloģiju centri. Pietiek kritiskās masas. Protams, vairākums augsto tehnoloģiju centru nav valstis, bet pilsētas. Nav jāskatās uz Latviju, bet uz Rīgu. Silīcija ieleja atrodas pilsētiņā Kalifornijā. Pētījumu trīsstūra parks (Research Triangle Park) atrodas starp trim lielām pētniecības universitātēm Ziemeļkarolīnas štatā. 

Bostona ir vēl viens piemērs – veicinošā vide atrodas tikai pašā pilsētā. Ir nepieciešama pilsēta, labas universitātes. Man šķiet, ka latvieši pēc savas būtības ir gudri cilvēki, viņi zina izglītības vērtību. Ar diviem miljoniem pilnīgi pietiek. Taču ir ļoti svarīgi iemācīties spēles noteikumus. Ja tos nezina, tad cilvēkiem no ārpuses, kuriem prasa ieguldīt naudu, var palikt iespaids, ka esat nedaudz neaptēsti. 

Kad iemācās spēles noteikumus, ir jāprot sevi reklamēt. Ja ir labs produkts un kāds, kas spēj vicināt karogu un saukt – paskatieties uz mums! -, tad nauda pie jums plūdīs kā ūdens. Nauda atradīs labas tehnoloģijas.

Tas viss prasa laiku, tāpēc ir vienkārši jāsāk. Jūs neredzēsit neko lietderīgu, teiksim, medicīnas tehnoloģijās agrāk kā pēc desmit gadu darba. Tad sāksit ievākt ražu, būs iespaids uz ekonomiku. Bet tie desmit gadi ir vajadzīgi. Ja nesākat tagad, tad tas notiks tikai desmit gadus pēc tam, kad faktiski ķersities pie lietas.

Kā var piesaistīt naudu šādiem projektiem?
Manuprāt, riska kapitāla process Latvijā nav pareizi līdzsvarots. Ziemeļamerikā riska kapitāls gaida, ka nauda tiks ieguldīta ļoti augsta riska pasākumos. Pieņemsim, ka meklējat uzņēmumu, kura vērtība varētu pieaugt divdesmit reižu. Tas nozīmē, ka tam ir jāspēj izaugt ļoti lielam, kas savukārt nozīmē – tam jābūt ar globālu skatījumu. Bet tam ir arī jābūt riskantam. Ja tas ir kaut kas pārāk vienkāršs, tad lielie uzņēmumi noteikti ar to jau nodarbojas. Jūsu produkta potenciālam ir jābūt izmantojamam pēc pieciem vai vairāk gadiem, jo pieci gadi paies, to attīstot. 

Kad es to stāstu, tas varbūt izklausās pats par sevi saprotams, bet cilvēki, kuri šim procesam nav izgājuši cauri, to nesaprot. Lielie uzņēmumi izgudro un attīsta produktus nākamajam vai aiznākamajam gadam. Viņi meklē papildinājumus saviem esošajiem biznesa virzieniem. Ja tu kā uzņēmējs domā par nākamo gadu un attīsti produktu šodienas vajadzībām, tad līdz brīdim, kad nokļūsi tirgū, produkts jau būs tikai vakardienas vajadzībām. Tāpēc šādi ieguldījumi ir riskanti ne tikai tāpēc, ka iecerētās tehnoloģijas varētu nedarboties, bet arī tāpēc, ka tiek likta likme uz tirgu, kas vēl neeksistē. Analīze vai iekšējā sajūta tev saka priekšā, ka tirgus tur būs, kad produkts nāks gatavs, un produkts pats palīdzēs šo tirgu radīt. Tieši to investori meklē – produktu, par kuru viņiem ir sajūta, ka tas dos ļoti lielu atdevi. Viņi nebaidās no neveiksmes. Viņi liks likmi uz produktu, gaidot milzīgu atdevi, bet viņi liks daudzas šādas likmes. Latvijā attieksme ir tāda – ak kungs, nedrīkst būt neveiksme! Ir jānotiek lielām pārmaiņām domāšanā. 

Par to daudz nerunā, bet gandrīz visas Ziemeļamerikas augsto tehnoloģiju zvaigznes ir piedzīvojušas vairākas neveiksmes. Ir arī labi zināms, ka riska kapitālists drīzāk ieguldīs naudu pie uzņēmēja, kurš ir piedalījies neveiksmīgā pasākumā, nekā pie tāda, kurš nekad neko nav darījis. Ja vien neveik-smes cēlonis nav tas, ka vadība apzagās vai bija acīmredzami nekompetenta – un pārsvarā tā nav -, tad jārēķinās, ka tikai viens no desmit jaundibinātiem uzņēmumiem ir veiksmīgs. Tātad būs daudzi uzņēmēji, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši nepaveicas.

Tāpēc spēle tiek spēlēta tā: ir jādomā tālu uz priekšu un jāuzņemas pietiekami lieli riski. Savukārt Latvijā notiek mazi darījumi ar nepietiekamu kapitālu, un tie tikai nedaudz uzlabo tirgū jau esošo piedāvājumu. Turklāt nav daudz naudas uzņēmumu pirkšanai. Dzirdēju, ka te notiek daudzi darījumi, kuros uzņēmuma vadība nopērk firmu. Riska kapitālistam tā nav vēlamā stratēģija, jo viņš nepanāks, ka vadība izpērk viņa daļas par 20 reizes lielāku naudu, nekā viņš ieguldījis. Tāpēc runāju par līdzsvaru – riskam ir jābūt lielākam, un arī rezultātam ir jābūt daudz iespaidīgākam.

CV

Dzimis 1952.gadā Bredfordā, Anglijā
B.Sc. ķīmijā 1973.gadā un Ph.D. elektroinženierzinātnēs 1977.gadā Londonas universitātē Imperial College
No 1977. līdz 1983.gadam pasniedzējs Pensilvānijas Universitātē ASV
1983.gadā dibina i-STAT Corporation Prinstonā ASV
2001.gadā dibina un vada Epocal Inc. Otavā, Kanādā
2003.gadā Abbott Diagnostics nopērk i-STAT
2012.gadā Alere nopērk Epocal Inc.
Lauks izstrādājis vairāk nekā 50 patentu biosensoru laukā

Ir iesaka

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

8.-11.jūlijs. FESTIVĀLS. SENĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS RĪGĀ UN RUNDĀLES PILĪ. Vivaldi un Hendeļa mūzika, pasākumi bērniem, itāļu baroka meistardarbi, senās angļu dziesmas, gregoriskie dziedājumi un Indijas klasiskās mūzikas šedevri baroka vijolnieka Džuljāno Karminjolas (attēlā), Elīnas Šimkus, Sergeja Jēgera, Daniila Bulajeva un citu mākslinieku izpildījumā. Biļetes cena 15-20 €. Bilesuparadize.lv

10.-11.jūlijs. FESTIVĀLS SUMMER SOUND LIEPĀJĀ. Grandiozā pludmales festivāla viesi būs Krievijas rokgrupa Mumiy Troll (attēlā), somu čellu virtuozi Apocalyptica, deju mūziķi Nico&Vinz, pašmāju zvaigznes Aminata, Markus Riva, grupas Olas, Ryga, Laime pilnīga, Astro’n’out un citi. Biļetes cena 7-85 €. Bilesuserviss.lv

10.jūlijs. CEĻOJOŠAIS FESTIVĀLS VADĀTĀJS KULDĪGAS MĀKSLINIEKU REZIDENCĒ. Vienkopus dažādas mākslas – Latvijas jauno režisoru īsfilmu programma, laikmetīgā dejā veidota veloizrāde Abi (triālists Jānis Lācis un dejotāja Eva Vancāne), uzstāsies ansamblis Manta un Marko spēlē flautu, etīžu teātris Nerten. Facebook.com/CelojosaisFestivals

11.jūlijs. KONCERTS. RAINIS UN ASPAZIJA PUĶU TIRGŪ CĒSĪS. Koncerts neparastā vietā – Cēsu vecajā tirgus paviljonā uzstāsies operdziedātāji Inga Šļubovska, Ieva Parša, Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers, Krišjānis Norvelis. Skanēs latviešu komponistu solodziesmas ar abu dzejnieku vārdiem. Režisore Indra Roga. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Kino

 


ooc Terminators: Genisys / Terminator: Genisys. Grāvēju pārfilmējumu gads ir pilnās burās: jau esam pārdzīvojuši Juras laikmeta pasauli, gaidāmi Zvaigžņu kari, bet tagad piektā «sērija» Džeimsa Kamerona radīto Terminatora grāvēju franšīzē. Protams, var ķiķināt par leģendāro dialoga vienrindīšu atreferēšanu un gavilēt par «Ārnija» atgriešanos, kurai par godu scenārijs pat tika pielāgots aktiera vecumam, lai paskaidrotu kiborga acīmredzamo novecošanu. Taču vairāk par ambīciju mudžināt stāstu ar mētāšanos šurpu turpu, lai radītu iespaidu, ka filma ir gudrāka, nekā patiesībā ir, skumdina fakts, ka nu itin visas pagātnes kinoikonas tiek pārtaisītas par gariem «seriāliem» ar īsu saturu. No 10.jūlija.

ooo Tas neveiklais brīdis / Un moment d’égarement. Stāsts par diviem draugiem un viena afēru ar otra meitu nav savdabs Stenlija Kubrika (un, protams, Nabokova) klasikās lentes Lolita un franču komerckino krustojums, bet gan tāda paša nosaukuma 1977.gada režisora Kloda Berī lentes pārfilmējums. Stāsts par divu ģimeņu jautrības un intrigu pilnajām brīvdienām Korsikā «atjaunināts» ar Vinsentu Kaselu un Fransuā Klizē (Neaizskaramie) galvenajās lomās, un manāmi stereotipisku skatījumu uz vīriešiem un sievietēm, tāpat kā pārmērīgu tieksmi visu uzskaistināt. Par mata tiesu, bet filmai izdodas nobalansēt, nepārkāpjot jēlas jandāliņkomēdijas slieksni. No 10.jūlija.

Bērziņa kanāls

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Grāmata

NULL

Vecais vīrs pilī – stilizētas hronikas no prezidenta dzīves

Pasākums prezidenta pagaidu novietnē Melngalvju namā notika kādā priekšpusdienā, lai neteiktu – rītā. Pēc dažiem muzikāliem priekšnesumiem, prezidenta uzrunas un aicinājuma kopā ar viņu uz zeltīti kruzuļotā fona nofotografēties viesi tika vedināti uz blakus zāli, kur mudīgi aptekšņi piedāvāja vīnu. Bija nedaudz pāri vienpadsmitiem, taču vai nu tas kāds kavēklis bez maksas iedzert. Ļaudis ātri vien sastājās kopīgu interešu vai pazīšanos noteiktās grupiņās. Prezidents, kā jau pieklājīgam namatēvam piedien, centās pieiet pie katras no tām un pārmīt kādu sakarīgu vārdu. Rokā viņam bija nevis glāze ar baltu vai sarkanu vīnu vai vienkārši ūdeni, bet mazāka izmēra apjoms ar tumšāku šķidrumu. «Es šodien turēšos pie brūnā,» viņš sacīja, nemanīts pieslīdējis pie grupiņas, kurā stāvēju arī es. «Esmu saķēris kādu vīrusu.» Tāda ir mana vienīgā satikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu, un tieši to atminējos, lasīdams Jāņa Baloža, Jāņa Skuteļa sarakstīto un Ernesta Kļaviņa ilustrēto «hroniku» grāmatiņu Vecais vīrs pilī (te gan ar atvainošanos jāpiebilst, ka, saņēmis grāmatiņu, pārskatīšanās pēc izlasīju: «Pālī»). 

Grāmatas autori ir līdz šim galvenokārt no darbības Dirty Deal Teatro zināmais dramaturgs Jānis Balodis (1987, izrāde Visi mani prezidenti), t.s. stāvkomēdijas jeb stand-up comedy žanra celmlauzis Latvijā no Karaliskā improvizācijas teātra Jānis Skutelis (1981) un mākslinieks, ilustrators, kā arī žurnāla Ir karikatūru autors Ernests Kļaviņš (1977). Droši vien nav grūti uzminēt, ka grāmatas nosaukumā minētais vecais vīrs nav neviens cits kā šajā gadalaikā savas pēdējās amata dienas aizvadījušais Andris Bērziņš. 

Šķiet, cits komiķis, viens no padomju laika «stāvkomēdijas» žanra klasiķiem Genādijs Hazanovs kādā no saviem skečiem par lokālpatriotismu reiz lepojās: «Mūsu pilsētā reiz gandrīz Mikluho Maklajs piedzima. Bet nepiedzima!» Līdzīgi ir noticis ar Veco vīru pilī. Var jau teikt, ka prezidents Bērziņš savā prezidentūras laikā nav paveicis pārāk daudz un godam kļuvis par ilustrāciju mūsu valsts prezidenta reprezentatīvajai dabai, taču līdz šim pat Guntim Ulmanim ar pirmajos ārzemju braucienos iegādāto «dunci un kurtku» pārējā pilnvaru laikā nav izdevies mums sagādāt tik daudz absurda humora mirkļu kā Bērziņam. To, ka Bērziņa personā slēpjas pateicīgs materiāls literāriem darbiem, centās pierādīt arī Miks Koljers romānā Ceturtais lielākais Latvijā, un Koljera ieskicētajā «nepretenciozajā un nedaudz vājajā» cilvēkā Bērziņu ik dienu nesatiekošs lasītājs varbūt varēja atklāt kaut ko ja ne gluži svaigu, tad vismaz pārsteidzošu.

No publiski pieejamās informācijas nojaušot dažas prezidenta Bērziņa personības īpatnības, var teikt, ka grāmatas recepte ir vienkārša. Par pamatu ņemot visādus ar prezidenta reālajām gaitām saistītus faktus, autori mēģina tos stilizēt jeb, izmantojot nedaudz ezotēriskāku valodu, «čenelingot» jeb «kanālot» tādā kā paša Bērziņa apziņas plūsmā. Par to, ka prezidenta Bērziņa verbālās izpausmes itin viegli pakļaujas parodēšanai vai stilizācijai, varējām pārliecināties tad, kad interneta portāla Cehs.lv paspārnē strādājošie censoņi radīja Prezidenta Bērziņa runu ģeneratoru (Cehs.lv/berzins/). Kādu brīdi ar tādu ģeneratoru paspēlējies, un ir diezgan. Ar Veco vīru ir līdzīgi. Fakti ir zināmi. Bērziņa izteiksmes veids arī. Stilizācija nav pārāk veikla, turklāt šādam nejēdzīgas izteiksmes stilam piemītošais būtiskākais trūkums ir tāds, ka tas vienā brīdī sāk garlaikot. Grāmatas salikums atgādina kaut kādus kaktu izdevumus no 20.gadsimta 90.gadu sākuma. Ernesta zīmējumi ir O.K. 

Taču, lai kāda būtu grāmata, ticiet man, paša Bērziņa ļaužu atmiņā ar laiku kļūs tikai vairāk. Paies gadi, un to, kuriem viņš savu darba gaitu pirmsākumos kādreiz nācis uz māju labot televizoru, proporcionāli kļūs varbūt pat vairāk, nekā to Latvijas iedzīvotāju, kas padomju gados saukti uz čeku. Un tad vēl būs visi tie, kas, piemēram, teiks: «Kā šodien atceros dienu, kad cauri Strenčiem savā auto aiztraucās viņš. Bet vēlāk viņš kļuva par Bērziņu.» 

Vecais vīrs pilī izdots apgādā Ameija, un tas, iespējams, ir smieklīgākais ar šo grāmatu saistītais joks. Apgāda mājaslapā uzzinām, ka «Ameija tulkojumā no sanskrita valodas nozīmē bezgalību» un «mēs ticam, ka kopā mums tas izdosies!», bet izdoto grāmatu katalogā ir tādi ezotēriski nosaukumi kā Atziņu kristāli un Ar cieņu, Jūsu Zilākalna Marta. Šī apskata tapšanas laikā kaut kādu iemeslu dēļ Vecais vīrs pilī apgāda grāmatu katalogā vēl nebija nonācis.

Jānis Balodis. Jānis Skutelis. Vecais vīrs pilī. Izdevniecība Ameija. Grāmatas cena Jāņa Rozes grāmatnīcā 8,10 €

Brīvdabas karte

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Afiša

Labākās vietas, kur zem klajas debess skatīties kino 

Āra kinoteātri ir gandrīz tikpat veca parādība kā pats kino – nākamgad apritēs vesels gadsimts kopš pirmo «brīvdabas» ekrānu parādīšanās Berlīnē. Arī Latvijā vasarās filmas zem klajas debess var skatīties daudzviet. Lai gan galvaspilsētas dāsnais āra kinopiedāvājums ir gājis mazumā (burvīgais Kino Pagalms un Kalnciema ielas filmu vakari šogad «atpūšas») un, salīdzinot, piemēram, ar 2013.gada vasaru, tik lielas daudzveidības un vērienīga repertuāra nav, taču arī šovasar ir iespējams atrast vietas, kur filmas skatīties brīvā dabā. Reģionu piedāvājums pārliecinoši «pārtrumpo» Rīgu.

Kurzeme

Jau piekto vasaru brīvdabas filmu seansi notiek Kuldīgas Pilsētas dārzā, kinoteātrī Goldingen Knight Cinema. Improvizētais brīvdabas kinoteātris (ekrāns uz muzeja ēkas sienas, solu rindas vai ērtāka iekārtošanās zālājā iepretim) piedāvā bezmaksas seansus katru piektdienu un sestdienu līdz pat augusta pēdējai nedēļas nogalei. Repertuārā iekļauti gan pēdējā laika brangākie latviešu kino pilnmetrāžas darbi (piemēram, 24. un 25.jūlijā būs skatāmi Modris un Akmeņi manās kabatās), gan mazpazīstamas Eiropas lentes, gan «starpdisciplinārie» kinodarbi, piemēram, dokumentālās filmas par etnogrāfiju un mākslu. 

Mākslai veltīto dokumentālo filmu kontekstā spilgtākais notikums jau trešo gadu ir Dizaina filmu festivāls, ko Kuldīgā rīko Kino Bizes pārstāvji. Šogad no 31.jūlija līdz 2.augustam arī Kuldīgas muzejā un Kultūras centrā norisošais festivāls līdzās citām lentēm demonstrēs arī filmu Gregorijs Krūdsons – īsas tikšanās par fotogrāfu Gregoriju Krūdsonu (Gregory Crewdson) un viņa estētiski nevainojamajiem foto «iestudējumiem» – ASV mazpilsētu dzīves ainiņām, kā arī lenti Diors un es (Dior and I) par Dior modes nama jauno māksliniecisko vadītāju Rafu Simonu. 

Obligāts pieturas punkts brīvdabas kino cienītājiem ir Roja, kur no 23. līdz 25. jūlijam notiks festivāls RojaL. Ar jūras zilo tepiķi (sarkanā vietā) un glezniecisku, piepūšamu kinoekrānu pašā jūras krastā festivāls filmu entuziastus uzņem jau piekto gadu – parasti tā uzsvars likts uz pašmāju kino. Šogad starmetis vērsts animācijas virzienā, atzīmējot vietējā leļļu animācijas pamatlicēja Arnolda Burova simtgadi.

Facebook.com/GoldingenCinema, Kinobize.lv, Rojal.lv

Latgale

«Pārmetoties» uz otru Latvijas galu, filmas zem debesjuma rāda Rēzeknē, uz Latgales vēstniecības Gors jumta. Desmit āra seansos, sākot no 17.jūlija līdz 29.augustam, ir apkopoti pāris gadu veci, taču skaļi izskanējuši autordarbi (Dižais skaistums 17.augustā, Vudija Allena Jasmīnas stāsts 28.augustā), vietējā kino klasika un «hiti», piemēram, Mammu, es tevi mīlu, arī dažādi feel good kinogabali. Notikuma paspilgtināšanai pirms katra seansa organizatori sola džeza mūziķu uzstāšanos.

Biļetes cena 3  €. Latgalesgors.lv

Rīga

Galvaspilsētā brīvdabas kino ir skatāms Doma dārzā, kur līdz 13.augustam tiek izrādīta kinoprogramma Divi dzejnieki Doma dārzā – filmu un īslekciju cikls, kas jubilejas gadā veltīts Rainim un Aspazijai. Bezmaksas kinoseansi, kas ik ceturtdienu sākas plkst.22.30. Kinodarbi (dokumentāli inscenējumi, spēlfilmas, arī Gunāra Pieša leģendārā Pūt, vējiņi! un Rozes Stiebras animācijas) ne tikai atklās dzejnieku dzīvesgaitas, tā ir arī iespēja no jauna noskatīties monumentālus pašmāju kino veikumus. 

Savukārt, ja nepieciešamas kvalitatīvas popkultūras devas, ceturtdienu vakaros jūlijā (izņemot 16.jūliju) vērts doties uz kinoblogeru (festivāls Spektrs) rīkotajiem kinovakariem Spīķeros. 9.jūlijā, bezmaksas atklāšanas seansā Nikolasa Vaindinga Refna krimināldrāma Brauciens (Drive).

Mansdoms.lv, Spikeri.lv

Vidzeme

Lai gan daudzas filmas būs skatāmas Vidzemes koncertzālē un citviet iekštelpās, ar brīvdabas elpu sirdī Cēsīs šovasar notiks 1.Rokfilmu festivāls. No 14. līdz 16.augustam paredzētais pasākums aptvers plašu kinodarbu un citu notikumu spektru, sākot no klasikas Bezrūpīgais braucējs (Easy Rider) un Olivera Stouna 1991.gada dokumentālās filmas The Doors un beidzot ar Monsterman – 2014.gada vēstījumu par to, kā Somijas metālgrupas Lordi uzstāšanās Eirovīzijā ir izrādījusies mūziķu karjerai fatāls lēmums. 

Līdzās filmām, protams, mūziķu uzstāšanās, bet «prāta barībai» – kinolektorijs par «ikoniskiem mūziķiem ikoniskās un mazāk ikoniskās filmās». Kinoprojektori darbosies arī citā ar mūziku saistītā festivālā – Positivus. Programmā gan jaunākie latviešu kinodarbi, gan kuratoru veidotas īsfilmu programmas un animācijas filmas. 

Rockfilmfestival.lv, Positivusfestival.com

Brīvdienas paliek pašai

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Intervija

Vasaras sākumā koncertējusi Latvijā, pasaulē pazīstamā Artemis Quartet pirmā vijole Vineta Sareika turpina intensīvi koncertēt Eiropā un dzīvo Berlīnē, kur noskatījusies gan Gundara Āboliņa izrādes, gan Andra Nelsona un Kristīnes Opolais sniegumu

Austrija, Itālija, Dānija, Austrija, Portugāle – kamēr daudzi citi Latvijā bauda vasaras atvaļinājumu, starptautiski pazīstamās vijolnieces Vinetas Sareikas koncertu grafiks ir tieši šāds. 29 gadus vecā jūrmalniece jau vairāk nekā desmit gadus mīt dažādās Eiropas valstīs. Par pirmo lielo panākumu tramplīnu Vinetai kļuva uzvara pirms sešiem gadiem karalienes Elizabetes vijolnieku konkursā Beļģijā. 

Studējusi mūziku Francijā un Beļģijā. Guvusi pieredzi kā Flandrijas Karaliskā filharmoniskā orķestra galvenā koncertmeistare. Izveidojusi mūzikas kritiķu atzinību guvušu Trio Dali. Pirms diviem gadiem Vineta izturēja konkursu uz pasaulslavenā stīgu instrumentu ansambļa Artemis Quartet pirmās vijoles vietu un pārcēlās uz dzīvi Berlīnē. Šovasar viņi spēlēja jaunās Dzintaru koncertzāles atklāšanas koncertā. Vineta – kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri arī sezonas noslēguma koncertos Rīgā un Rēzeknē. Pāris nedēļas, ko pavadīja Latvijā, bija tik saspringtas, ka sirsnīgā, smaidīgā mūziķe pat nejaudāja izbraukāt uz mājām Jūrmalā. Rezervēja istabiņu nepretenciozā viesnīcā Rīgā. Vijolniece solās būt Latvijā atkal pēc gada, kad iznāks viņas un Sinfonietta Rīga ierakstītais Antonio Vivaldi albums. Intervijā viņa dalās pārdomās, ko latviešu mūziķim nozīmē izveidot labu karjeru pasaulē, ar «vienu kāju» visu laiku atgriežoties mājās.  

Vai tas, ka Rīgā apmetāties viesnīcā, deva iespēju palūkoties uz Latviju «no malas»?
Kā Rīga izskatās no malas? Visnotaļ skaisti! Centrs ir sakopts. Domāju, ka ārzemniekiem rodas labs iespaids. Nezinu, vai tāpat ir, ja izbrauc ārpus pilsētas centra. Ir kontrasti – Jūrmalā ielas ir tikpat bedrainas kā senāk. Tomēr man ir prieks par jauno Dzintaru koncertzāli. Arī par Rēzeknes koncertzāli – tur ir pasaules līmeņa akustika, atsaucīga un uzmanīga publika. Jaunajās Latvijas koncertzālēs par māksliniekiem ir padomāts augstākajā līmenī. Pat dīvāniņi, spoguļi un kafijas automāts, un gludeklis! Prestižām koncertzālēm tas pat nenāk prātā. Atceros, ka spēlējām Amsterdamas Concertgebouw un pat ūdens pudeli neviens neatnesa. Snobisms! Viņi domā: ja šiem māksliniekiem kaut kas nepatiks, septiņi citi jau stāv rindā uz koncertēšanu! 

Kurā Latvijas koncertzālē skan vislabāk?
Atkarīgs no tā, kāds koncerts. Ar Artemis Quartet spēlējām Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē – ļoti piemērota kamermūzikai. 

Nedomāju, ka orķestris tur varētu labi skanēt, droši vien būtu par daudz skaņas. Simfoniskā mūzika labi skan Rēzeknes Gorā. Par Cēsu koncertzāli nevaru izteikties, jo neesmu tur spēlējusi. Visvairāk labas koncertzāles pietrūkst Rīgā. Tas ir ļoti uzkrītoši: Sibēliusa Vijoļkoncertu ar Nacionālo simfonisko orķestri maija beigās spēlējām Latgales Gorā un nākamajā dienā Lielajā ģildē. Bija sajūta kā iebraucot provincē. Rīgai ļoti vajag jaunu koncertzāli!

Vai cilvēciskās attiecības Latvijā atšķiras? Esat dzīvojusi Francijā, Beļģijā, nu arī Vācijā, varat salīdzināt.
Mums nevajadzētu būt kompleksiem, jo Latvijā ir daudz pozitīvā. Vienīgais, ko vienmēr, atgriežoties mājās, pamanu – cilvēkos ir agresīva aizsardzība. It kā mums par katru cenu būtu jāpierāda, ka esam kaut kā vērti. Kaut vai, piemēram, ar patriotismu. Man tas ir kaut kas ļoti personisks. Neizjūtu, ka jāliek uz paplātes. Pompozitāte nav vajadzīga. 

Dzīve citās valstīs man devusi atvērtību. Sākumā varbūt pat gribējās iekļauties šajās sabiedrībās par katru cenu, līdzināties. Pēc kāda laika radās sajūta, ka cilvēkam nav nekā svarīgāka kā saglabāt savu identitāti, personību. Nav jātiecas pēc šablona. Berlīnē tieši tas rada multikulturālu, interesantu vidi, ka katrs cilvēks dod kaut ko savdabīgu. Man ir interesanti runāt ar dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem. 

Manuprāt, man palīdzēja tas, ka agri devos pasaulē – 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz Parīzi. Pasaule ir ļoti ātra, tev jāpaspēj ielēkt vilcienā, lai kaut ko sasniegtu. Es dabūju agri nobriest, jo blakus nebija ģimenes, kas balsta, un pedagogu, kas mani gadiem pazina. Francijā studējot, bija skaidrs – nevienam īpaši neinteresēs, ja nebūšu iemācījusies, kaut ko izdarījusi līdz galam. Pašai vien jāatbild. 

Pirms diviem gadiem jums nācās izvēlēties: pieņemt Nacionālā simfoniskā orķestra piedāvājumu – pirmās vijoles vietu – vai arī spēlēt mūzikas pasaulē pazīstamajā Artemis Quartet. Izvēlējāties otro. Vai tas bija viegli?
Tobrīd spēlēju Antverpenes orķestrī Beļģijā. Vēl bija Trio Dali Parīzē. Dzīvoju starp Parīzi un Antverpeni. Piedāvājums no Latvijas nāca uz dažām programmām. Tas nebija pilnas slodzes darbs. Interesanti, bet tieši tajā laikā man zvanīja arī no Artemis Quartet. Piedāvāja piedalīties konkursā uz pirmās vijoles vietu. Negaidīts pavērsiens! Kamermūzika mani vienmēr uzrunājusi. Tāpēc izlēmu dot sev šo iespēju un piedalīties konkursā.

Kvartets ir kaut kas tik specifisks caurspīdīgā skanējuma dēļ. Ir četri stīgu instrumenti, kuriem ir līdzīgs skanējums – viss kā uz paplātes, nospēlē drusciņ nepareizi vienu noti, kļūdainums uzreiz «atskan» lielākā dimensijā. Jāatrod skanējumā arī kopējā elpa. Spēlējot kā solistam, ir citādi – iespējams mazlietiņ «paslēpties» aiz orķestra.

Katru sezonu ar kvartetu apgūstam 12-13 opusus. Pirmais solis – individuāli iemācīties savas partijas, tehniski visu sakārtot, rast idejas. Lai kārtīgi iedziļinātos, katrai partitūrai jāvelta divas nedēļas. Pēc tam sākas darbs četratā. Katrā sezonā pirmie divi mēneši – augusts, septembris – mums ir laiks, kad strādājam ik dienu 4-7 stundas. Taču cenšamies nemēģināt sestdienās, svētdienās, lai saglabātu brīvu dzīvi. Tas ir svarīgi, lai būtu veselīga darba higiēna. Sezonas sākumā jauno programmu nospēlējam tā sauktajos haus jeb mājas koncertos, tiek uzaicināti draugi. Viņi koncertu noklausās pie kāda no mums dzīvojamajā istabā vai mēģinājumu telpās bērnudārzā Berlīnes centrā. Bieži spēlējam arī mazajiem. Ierakstām video. Pēc tam analizējam kļūdas.

Vai bērndārznieki jūsu koncertu uzmanīgi klausās?
Ļoti svarīgi, lai ir pieradināti pie mākslas. Mazi bērni visu uztver kā sūkļi. Atceros – ar Trio Dali braucām koncertēt uz Šveici, spēlējām arī bērniem. Rādījām viņiem instrumentus, stāstījām par klasisko mūziku un to, kā paši sākām ar to nodarboties. Bija panākumi, bērniem šīs tikšanās patika. Esmu redzējusi, kā Eiropas lielie orķestri Antverpenē, Berlīnē organizē atvērtos mēģinājumus. Klases brauc veseliem autobusiem! Ir ieskats koncertā, nepiespiesta gaisotne – pusaudži redz, ka mūziķi ir normāli cilvēki un kāds ir mūzikas process.

Kā jūs izvēlējās Artemis Quartet?
Man bija jāsagatavo trīs dažādi kvarteti. Kopā mēģinājām, lai rastu atbildi, vai ir alķīmija. Uz pirmās vijoles vietu bija 6-7 spēcīgi kandidāti. Kad kvartets uzzināja, ka viņu pirmā vijole Natālija Prišepenko pārceļas un vairs nespēlēs, pusgadu bija festivālos meklējuši kandidātus, klausījušies ierakstus. Kad pirmoreiz spēlējām kopā, man sadarbība likās dabīga. Līdzīgs skatījums uz mūziku, mēģinājumu procesu. Ir svarīgi, kā katrs mūziķis pieradis mēģināt – cik intensīvi, cik detalizēti iedziļinoties. Varbūt kāds grib vienu noti pusstundu mēģināt, interpretēt, bet otram liekas – ko gan mēs te darām… Pēc divām nedēļām saņēmu telefona zvanu – sākam strādāt!

Mūziķa dzīve ir sarežģīta. Katrs, kurš virzās uz augstāko līmeni, piedalās starptautiskos konkursos. Ir doma: vinnēšu konkursu, un putna piens sāks līt! Nu tikai piedāvās koncertēt! Tā nav. Tagad konkursu ir daudz, laureātu arī. Visi spēlē ļoti labā līmenī. Ar katru gadu aizvien augstāks un augstāks līmenis. Nesen beidzās 2015.gada Beļģijas karalienes Elizabetes jauno mūziķu konkurss. Paklausījos – visi finālisti spēlē fantastiski! Pēc uzvaras konkursos cīņa tikai sākas. Tā ir tikai pirmā iespēja. Daudzi apguļas uz lauriem, un pēc pusgada citi ir viņiem priekšā. Solomāksliniekiem jāsaspringst visu mūžu. Ja šosezon spēlē ar kādu lielu orķestri, nākamajā sezonā tevi neaicinās. Varbūt pēc diviem gadiem. Jābūt plašam koncertu dzīves tīklam, lai visu laiku būtu darbs. 

Vai kamermūzikā šajā ziņā ir vieglāk? Saskaitīju – jūnijā vien jums bija 4-5 koncerti vairākās Eiropas valstīs. 
Mūsu kvartetam Berlīnē ir laba menedžere. Tam ir milzīga loma koncertu plānošanā. Spēlēt ar kvartetu man patīk: nav jāceļo vienai, var laiku pavadīt sarunās, dalīties. Man tas vienmēr bijis svarīgi. Ar orķestri arī patīk spēlēt, bet dzīve lidostās un viesnīcās visu laiku vienai… un pēc koncerta atkal vienai – tas nav patīkami. 

Ko jūsu Artemis Quartet kolēģi teica pēc Dzintaru koncertzāles atklāšanas koncerta?
Viņiem Latvija patīk. Jau otro reizi šeit spēlējam, pirms diviem gadiem – Lielajā ģildē. Viņi jūt sirsnīgo auru, kas veidojas no tā, ka man šeit ir ģimene, paziņu loks. Viņi tajā ir uzņemti. Tas ir īpaši, ne tā, kā spēlējot Vācijas mazpilsētās, kur nospēlējam koncertu, un viss. 

Vai visi četri ciemojāties pie jūsu ģimenes?
Pēc koncerta aizbraucām uz foršu kafejnīcu jūras malā. Bija arī mammas basketbola komanda. Saviļņojoši! Mana mamma Irēna Sareika ir basketboliste, olimpiskā čempione – veterāne. Esmu ļoti lepna par viņu! Augustā mamma gatavojas doties uz Floridu, Orlando, kur notiks pasaules čempionāts basketbolā veterāniem. Mamma sešos no rīta dodas skriet, peldēt jūrā. Režīms ir nopietns!

Vai pati Vācijā sportojat?
Vēlme ir, bet nav tā, ka katru dienu ietu uz sporta klubu. Koncerttūrēs man vienmēr līdzi ir kedas. Jautājums – cik reizes tās izvelku no čemodāna. (Smejas.) Dzīvesveids neatļauj sportot intensīvi. Mamma sākumā gribēja, lai spēlēju basketbolu, nevis vijoli. Kādā brīdī bija jāsadzīvo, ka būs vijole… (Smejas.) Ģimene man ir sirsnīga. Ir iekšēja prasība visu laiku atgriezties mājās. Parīzē dzīvojot piecus gadus, sirsnības ļoti pietrūka. Likās, ka visu laiku jācīnās par savu vietu, jāiztaisās gudrākai, skaistākai. Pilsēta mani neakceptēja, kāda iekšēji esmu. Berlīnē jau pirmajā mēnesī bija sajūta, kādas Parīzē man nebija piecus gadus. 

Vai runājat vācu, angļu, franču, krievu valodā?
Sarunvalodas līmenī. Viena lieta ir sēdēt pie grāmatām, urbties gramatikai cauri, otra – dzīvot kādas valodas vidē. Gramatiku mācīties ir noderīgi, bet tā nepalīdz sarunai. Svarīgākais katrā valodā ir «dabūt klikšķi» – nekautrēties runāt kaut vai ar kļūdām. Franču valodā ilgi neuzdrošinājos. Ar vācu valodu process ir ātrāks. 

Vai pavasarī Berlīnē tikāt uz Artura Maskata operas Valentīna izrādi?
Ar kvartetu bijām koncerttūrē. Esmu noskatījusies izrādes ar Gundara Āboliņa piedalīšanos – tik šarmants akcents! Vācu publikai viņš ļoti patīk. Redzēju arī Andra Nelsona un Kristīnes Opolais Bohēmu Berlīnes Valsts operā. Kad pārcēlos uz Berlīni, ar režisori Margo Zālīti gandrīz kaimiņos dzīvojām.

Man patīk klausīties džezu, iet uz teātri – konsekventi skatos vācu izrādes valodas mācīšanās dēļ. Dažreiz sazvanāmies ar [kontrabasistu] Gunāru Upatnieku, kurš spēlē Berlīnes filharmoniķos – tad varam parunāt dzimtajā valodā. Berlīne ir tik liela un pārsteigumiem bagāta, ka šķiet – šeit var dzīvot desmit gadu un visu neizzināt. Dažreiz man patīk uzkāpt uz riteņa un braukt nezināmā virzienā. Spontānas idejas iedvesmo, jo darbā ir daudz plānošanas. Šobrīd jau plānojam 2017.-2018.gada sezonu. Daudz nosaka arī komponistu jubilejas. 2020.gadā būs Ludviga van Bēthovena 250 gadu jubileja, jau tagad aģenti par to sāk domāt, kvarteti savā starpā tirgojas, ko katrs spēlēs, lai nebūtu pārklāšanās. 

Ko spēlēsit jaunajā sezonā?
Jaunajā sezonā spēlēsim Bēthovena Razumovska kvartetus. Arī Leoša Janāčeka, Roberta Šūmaņa mūziku. Artemis Quartet kopš paša sākuma, 1989.gada, ir pazīstams tieši ar Bēthovena interpretācijām. Man tā ir brīnišķīga pieredze – iepazīties ar šiem skaņdarbiem tik dziļā līmenī! Kopš spēlēju Artemis Quartet, Bēthovens kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem komponistiem – ar milzīgo daudzveidību, kas ir viņa stīgu kvartetos. Tāda varavīksne! Neticami, ka to visu sarakstījis viens vienīgs cilvēks. Ģeniālā mūzikā nav vienas patiesības, vari rakties visu mūžu un atrast aizvien jaunas idejas. 

Jūsu pašas kā izpildītājmākslinieces zīme ir Antonio Vivaldi. 
Vivaldi nošu materiālos no viņa paša ir maz piezīmju un precizējumu, kā katra vieta jāspēlē. Viņš atstājis lielu teritoriju interpreta izvēlei. Man tas ir svarīgi. Miljons iespēju, kā katru sīkumu var interpretēt! Pagājušajā gadā ar Sinfonietta Rīga ierakstījām Gadalaikus, nākamajā gadā ieraksts tiks izdots Latvijā. Tagad Vivaldi notis esmu nolikusi maliņā. 

Kvartetā nemēģinām sevi ierobežot kādā laikmetā, stilā. Piemēram, daudz spēlējam Pētera Vaska darbus. Visiem koncertu rīkotājiem, pat Ņujorkas Kārnegiholai, ir liela interese. Grib, lai iekļaujam programmā Vaska mūziku. Kāpēc? Jo viņš nemēģina savaldzināt publiku ar līdzekļiem, kas «klausītājiem patiks». Viņa galvenā interese – būt saskaņā ar sevi, saviem dziļiem priekšstatiem par dzīvi, mīlestību, mūžīgām vērtībām. Mani ļoti uzrunā Vaska mūzika. Īpašs bija Vox Amoris vijolei ar orķestri, ko spēlējām ar Sinfonietta Rīga Latvijas prezidentūras kultūras programmā Vācijā. Skaņdarbs ļāva aiziet citā dimensijā. 

Kādu vijoli pašlaik spēlējat?
Pirms pāris mēnešiem satiku vācu vijoles meistaru, kurš katru gadu uzbūvē trīs četrus instrumentus. Pamēģināju vienu viņa vijoli, kas bija pavisam mazs bēbītis – uztaisīts tikai pagājušā gada oktobrī. Ārkārtīgi patika skanējuma krāsas. No mūsdienu instrumenta neko tādu nebiju gaidījusi. Ir liels prieks, ka beidzot man ir personīgais instruments, jo iepriekš visas vijoles bija aizlienētas, sponsoru dotas, bez drošības sajūtas, cik ilgi varēšu tās spēlēt. Instrumenta iegāde mūziķim ir vesels notikums! Ko nozīmē kaut tikai lociņš, kuram ik pēc diviem mēnešiem jāmaina stīgas, visādas detaļas, par kurām klausītājs pat neiedomājas. Labs vijoles lociņš maksā vairākus tūkstošus eiro.

Jūs mācāt arī jaunos mūziķus – kā tas ir?
Katru mēnesi kāds no mūsu kvarteta dodas uz Briseli, Karalienes Elizabetes mūzikas kapelu, un pasniedz sešiem septiņiem jaunajiem ansambļiem. Tas liek domāt, kā formulēt vārdos neformulējamo [mūzikā], izgaismo arī pašu spēles problēmas. Mūziķim jāattīstās visu mūžu. Ja apstājies un jūties pilnība, tas ir beigu sākums. Man dažkārt prasa: kā tu dzīvotu, ja nebūtu mūzikas? Saku – ir daudz interesantu lietu, ko dzīvē izmēģināt! Es nebūtu depresijā, ja pēkšņi vairs nevarētu spēlēt vijoli. Tas ir skaisti, esmu liktenim pateicīga par to, bet pieņemu dzīvi, kāda tā pie manis nāk. Ja nāktu cits pagrieziens, es pieņemtu. 

Vai saudzējat pirkstus sadzīviskās situācijās?
Varbūt vajadzētu, bet ne! Ja nenodarbojos ar kulināriju, tad drīzāk laika trūkuma dēļ. Pirkstus nesaudzēju, pat braukāju ar skrituļslidām, spēlēju skvošu. Dzīvojam taču vienreiz – es negribu sevi ierobežot!

Ir iesaka

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


5.jūlijs. KONCERTS. UZCEL SAVU BAZNĪCU! BRUKNAS MUIŽĀ. Labdarības koncertā pulcēsies mūziķi, mākslinieki un amatu lietpratēji, lai palīdzētu Kalnu svētību kopienas ļaudīm uzcelt baznīcu. Uzstāsies Olga Rajecka, Aija Andrejeva, Kārlis Kazāks, Marts Kristiāns Kalniņš, Kristīne Kārkle-Puriņa, grupas Putnu balle, Willow Farm un citi. Biļetes 8-15 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 5.jūlijam. FESTIVĀLS. RĪGAS RITMI DAŽĀDĀS VIETĀS. Pazīstami pašmāju (Daumants Kalniņš, Kristīne Prauliņa, Laima Jansone un citi) un ārzemju mūziķi. Rīgā uzstāsies zviedru basists Lāšs Danielsons un dāņu dziedātāja Sesīlija Norbī, apvienība Bugge N Friends, dziedātāja Estere Rada, ģitārists Rauls Midons un citi. Biļetes cena 8-40 €. Bilesuserviss.lv

8.-9.jūlijs. KONCERTS. LAIMA VAIKULE RENDEZ-VOUS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Pazīstamā dziedātāja uzstāsies ar pašas personīgi aicinātiem viesiem – Aminatu, Jāni Stībeli, Intaru Busuli, Jeļenu Vaengu, Verku Serdjučku un citiem māksliniekiem. Biļetes cena 20-100 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 23.augustam. IZSTĀDE. LATVISKĀS DVĒSELES RAKSTI RĪGAS MĀKSLAS TELPĀ. 26 tērpi no centra Senā klēts un priekšmeti no muzeju krājumiem – fotogrāfiju izdrukas, etnogrāfiskie un arheoloģiskie priekšmeti un attēli, latviešu rakstu zīmes un informatīvie teksti. Iespēja izdzīvot Dziesmu un deju svētku kopdziedāšanu dažādos laikos. Lnkc.gov.lv

Jaunākās grāmatas

Posted on jūlijs 1, 2015 by - Grāmata

 


ROMĀNS. EĶREMS EILISLI. MILZU SASTRĒGUMS. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Azerbaidžāņu rakstnieka darbs vēsta par notikumiem Baku 80.gadu beigās. Armēņu grautiņi Baku un rakstnieka dzimtā ciema vēsture – Nahčivanas armēņu iedzīvotājus 1919.gadā apkāva turku kareivji. Dziļš un apgarots vēstījums, kura noskaņas nepamet pēc grāmatas aizvēršanas. Apgāda cena 6,46 €.

PAVĀRGRĀMATA. ANNAS PANNAS KŪKAS. IZDEVĒJS LIENES VILNĪTES IZDEVNIECĪBA. Mājās gatavotos saldumos ir īpaša maģija un garša. To nevar aizstāt neviena veikalā pirkta kūka. Krāšņi ilustrētajā grāmatā ir atrodamas dažādu gardumu receptes un vērtīgi padomi, ko sniedz TV raidījuma Gatavo 3 saldumu speciāliste Anna Birmane. Apgāda cena 19 €.

DZĪVESSTĀSTS. FĒLIKSS BAUMGARTNERS. DEBESU IEKAROTĀJS. MANA DZĪVE BRĪVAJĀ KRITIENĀ. IZDEVĒJS JĀŅA ROZES APGĀDS.Grāmata asu izjūtu un piedzīvojumu mīļotājiem – ekstrēmā sporta lielmeistars, četru pasaules rekordu īpašnieks un base jumping speciālists stāsta par savu dzīvi no automehāniķa mācekļa līdz lēcienam no stratosfēras. Apgāda cena 11,45 €.