Vecais vīrs pilī – stilizētas hronikas no prezidenta dzīves
Pasākums prezidenta pagaidu novietnē Melngalvju namā notika kādā priekšpusdienā, lai neteiktu – rītā. Pēc dažiem muzikāliem priekšnesumiem, prezidenta uzrunas un aicinājuma kopā ar viņu uz zeltīti kruzuļotā fona nofotografēties viesi tika vedināti uz blakus zāli, kur mudīgi aptekšņi piedāvāja vīnu. Bija nedaudz pāri vienpadsmitiem, taču vai nu tas kāds kavēklis bez maksas iedzert. Ļaudis ātri vien sastājās kopīgu interešu vai pazīšanos noteiktās grupiņās. Prezidents, kā jau pieklājīgam namatēvam piedien, centās pieiet pie katras no tām un pārmīt kādu sakarīgu vārdu. Rokā viņam bija nevis glāze ar baltu vai sarkanu vīnu vai vienkārši ūdeni, bet mazāka izmēra apjoms ar tumšāku šķidrumu. «Es šodien turēšos pie brūnā,» viņš sacīja, nemanīts pieslīdējis pie grupiņas, kurā stāvēju arī es. «Esmu saķēris kādu vīrusu.» Tāda ir mana vienīgā satikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu, un tieši to atminējos, lasīdams Jāņa Baloža, Jāņa Skuteļa sarakstīto un Ernesta Kļaviņa ilustrēto «hroniku» grāmatiņu Vecais vīrs pilī (te gan ar atvainošanos jāpiebilst, ka, saņēmis grāmatiņu, pārskatīšanās pēc izlasīju: «Pālī»).
Grāmatas autori ir līdz šim galvenokārt no darbības Dirty Deal Teatro zināmais dramaturgs Jānis Balodis (1987, izrāde Visi mani prezidenti), t.s. stāvkomēdijas jeb stand-up comedy žanra celmlauzis Latvijā no Karaliskā improvizācijas teātra Jānis Skutelis (1981) un mākslinieks, ilustrators, kā arī žurnāla Ir karikatūru autors Ernests Kļaviņš (1977). Droši vien nav grūti uzminēt, ka grāmatas nosaukumā minētais vecais vīrs nav neviens cits kā šajā gadalaikā savas pēdējās amata dienas aizvadījušais Andris Bērziņš.
Šķiet, cits komiķis, viens no padomju laika «stāvkomēdijas» žanra klasiķiem Genādijs Hazanovs kādā no saviem skečiem par lokālpatriotismu reiz lepojās: «Mūsu pilsētā reiz gandrīz Mikluho Maklajs piedzima. Bet nepiedzima!» Līdzīgi ir noticis ar Veco vīru pilī. Var jau teikt, ka prezidents Bērziņš savā prezidentūras laikā nav paveicis pārāk daudz un godam kļuvis par ilustrāciju mūsu valsts prezidenta reprezentatīvajai dabai, taču līdz šim pat Guntim Ulmanim ar pirmajos ārzemju braucienos iegādāto «dunci un kurtku» pārējā pilnvaru laikā nav izdevies mums sagādāt tik daudz absurda humora mirkļu kā Bērziņam. To, ka Bērziņa personā slēpjas pateicīgs materiāls literāriem darbiem, centās pierādīt arī Miks Koljers romānā Ceturtais lielākais Latvijā, un Koljera ieskicētajā «nepretenciozajā un nedaudz vājajā» cilvēkā Bērziņu ik dienu nesatiekošs lasītājs varbūt varēja atklāt kaut ko ja ne gluži svaigu, tad vismaz pārsteidzošu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.