Četriem Lielajiem Kristapiem apbalvoto Ručs un Norie pabeigt palīdzēja pūļa finansējums. «Vācām pa kripatiņai. Kā Ručiņš filmā saka par savām zeķēm, tās ir knipelētas.» Režisore Ināra Kolmane toties Latvijas simtgades kino konkursā nupat saņēma atbalstu spēlfilmai Bille
Filmu studija Deviņi, kuras līdzdibināšanā Ināra Kolmane piedalījās 1991.gadā, viena no retajām vēl patvērusies Rīgas Kinostudijas plašumos. Korpusā, kur kādreiz atradusies administrācija, uz durvīm vīd pagājušā gadsimta stilistikā veidots uzraksts «Pārvalde». Divistabu birojs sen neremontēto gaiteņu labirintos ir omulīgs. Deviņi tik mierīgi šeit var strādāt tāpēc, ka ļoti personīgu atmiņu un nostalģijas par kinomājas labākajiem gadiem nav. Viņi ir neseni īrnieki. Metāla skapis ar LNNK, Tautas frontes un dažādu Rietumu firmu reklāmas uzlīmēm, kas 90.gados šķita krājama vērtība, ceļojis līdzi kā ierakstu pūra lāde.
Deviņi aizsākās Rīgas Videocentra paspārnē Vecrīgā. Padomju laikam neiedomājami progresīvā iestāde, kur dzima arī kinofestivāla Arsenāls ideja, bija Ināras pirmā ar kino saistītā darbavieta. 1989.gadā iznākušās Andra Slapiņa filmas Vēstules no Latvijas redaktore pieder pie to dokumentālistu plejādes, kas paspēja fiksēt arī neatkarības atjaunošanas procesus. «Andris Slapiņš sekoja tobrīd vēl ļoti jaunajam Jurim Rubenim, kurš spēja uzrunāt plašas masas, filmēja viņu, paralēli montēti Atmodas kadri – mītiņi, sanākšanas, balsošanas,» viņa atgādina, par ko bija stāsts.
1988.gadā dibinātais Arsenāls, tur rādītās Stellinga filmas, tāpat kā Tarkovska Stalkera noskatīšanās bijis viens no lielajiem kino «klikšķiem» topošās režisores dzīvē. «Pēc tam man bija sajūta, ka es gribētu darīt vienalga ko, būt komandā, kas to ir atvedusi un saorganizējusi. Tā arī sanāca – bija saruna ar Māri Gaili un Augustu Sukutu, sāku tur strādāt par redaktori, tad par producenti, iestājos neklātienē kino augstskolā Pēterburgā. Mans vīrs scenārists Arvis Kolmanis mācījās Maskavas Kino institūtā, bet režiju Maskavā varēja studēt tikai klātienē, un mums jau bija bērns.»
Režijā roku izmēģinājusi, sākot no 90.gadu vidus, pirmo lielo atzinību Kolmane piedzīvoja 2007.gadā, kad labākās dokumentālās filmas Lielo Kristapu saņēma Mans vīrs Andrejs Saharovs – sarunas ar leģendārā Krievijas disidenta atraitni Jeļenu Bonneri.
Šis apbalvojums, Daugavas pārcēlāja statuetīte, plaukta stūrī Deviņi birojā ieglaudies mazs un mīlīgs līdzās modernām metāla un plastmasas konstrukcijām, šī gada Kristapa godalgām. To ir vesels krāvums – četras augstākās atzinības tikušas vienai filmai Ručs un Norie!
«Cilvēcības un jēgas dopings» – tā stāstu par jaunas japāņu antropoloģijas studentes Norie Tsurutas un suitu vecmāmiņas Marijas Steimanes draudzību recenzējot nosauca Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, tā ir gada labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma. Kolmane atzīta arī par labāko režisori un scenārija autori, savukārt viņas kolēģis Andrejs Verhoustinskis – par labāko operatoru šajā kategorijā.
Ručs un Norie patlaban jau ir palaists tautās, Ināra aizrautīgi stāsta par trim topošajiem projektiem: dokumentālajām filmām Sekss un PSRS, dubultā dzīve un Bērni karā, kā arī Vizmas Belševicas bērnības atmiņu ekranizējumu, spēlfilmu Bille. Pēdējā iecere mirkli pēc mūsu intervijas saņem tik ļoti gaidīto finansējumu konkursā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
«Filmējām Belševicas īstās bērnības mājas pagalmā Vārnu ielā, saimniece bija tik pretimnākoša un forša…! Uzradāmies brīdī, kad viņa bija paredzējusi sākt renovāciju. Tagad ir atlikusi visus remontdarbus uz gadu. Mums šis projekts ir tik dzīvs un reāls, bērni ir atrasti, viņi aug, viņiem krīt zobi. Esam ilgi gaidījuši konkursa rezultātus, kaut gan īstenībā mums būtu jāfilmē vienā elpas vilcienā tieši šo bērnu dēļ. Mazā Bille, īstajā vārdā Rūta, kam tagad ir astoņi gadi, jau ir nodevusi sveicienus, ka viņa tik ļoti grib filmēties, ka centīsies neaugt. Tas ir tik sarežģīti un bezgala interesanti, «noķert» gan bērnības pasauli, gan personības veidošanos!»
Tāpat kā Ručā un Norie, šajā filmā nav ļoti konkrētas dramaturģijas, tāpēc režisore atzīst – neapskaužu savus scenāristus Arvi Kolmani un Evitu Sniedzi, bet ir bezgala pateicīga viņiem. Komandu konsultējusi arī Māra Ķimele. «Tā nebūs spilgta, koša filma. Meklējam piezemētās tonalitātes gan lokācijās, gan drēbēs… Tajā pašā laikā bērna pasaule, kas viņam ir galvā, ir ļoti spilgta. Tur ir tas košais apelsīns, ko Vizma Belševica atcerējās visu mūžu, jo tad jau nebija apelsīnu veikalos.»
Četrkārt godalgotās Ručs un Norie tapšanu valsts institūcijas esot atbalstījušas minimāli.
Kad filma izskatās viegla un gaiša, tik un tā var būt tapusi ļoti smagi. Ručs un Norie gadījumā smagākais punkts bija budžetēšana, valsts atbalsts bija tikai 20%. Varbūt [finansētājiem] likās, ka nav attiecīgas dramaturģijas? Bet mūsu varoņu iekšējā dramaturģija ir tik spēcīga! Ar montāžas režisori Līgu Pipari ļoti ilgi kārtojām un pārkārtojām visu, lai saprastu, kas ir galvenais. Bija rīti, kad es atnācu un pateicu: «Tā, to ārā, to ārā, to mainām!» un Līga retoriski jautāja: «Tik nežēlīgi?» – «Jā.»
Filmā ir milzīgs pašieguldījums – gan finansiāls, gan darbs un enerģija. Bet tas ir mūsu dzīvesveids, ja tam neesi gatavs, tad neej kino!
Ar acīm jau neuzfilmēsi. Viena no mūsu producentēm Marta Mānenbaha, kas tagad dzīvo Amerikā, interneta vidē bija iecerējusi un palaida crowdfunding – pūļa finansējumu. Morālais atbalsts arī Latvijā bija ļoti liels, visi koplietoja, bet simboliskās summiņas, pa 5 vai 10 dolāriem, kas ir no sirds ziedotas, nāca vairāk naktī, no ārzemju latviešiem. Arī ļoti daudzus ārzemniekus uzrunāja šis stāsts.
Vācām pa kripatiņai. Kā Ručiņš filmā saka par savām zeķēm: «Tās ir tā knipelētas, knipelētas, tāda vārda, Norie, tavā vārdnīcā nav.»
Tajā pašā laikā esmu lepna un priecīga, ka nesēžam filmai virsū, kā tas parasti ir pieņemts. Ir pirmizrāde, tad cenšas rādīt kinoteātros, tad pa Latviju, tad gaida, kādas būs atsauksmes no ārzemēm… Tad pēc gada vai diviem beidzot iedod televīzijai, izdod DVD. Mums cilvēki tik ļoti prasīja, zvanīja un rakstīja, ka mēs, maza studija, kopā ar televīziju atļāvāmies uzdāvināt filmu valstij un cilvēkiem. 18.novembra programmā tā bija LTV, pēc tam varēja arī internetā noskatīties!
Sapratām, ka auditorijas ir tik dažādas un vinnētāji ir gan skatītāji, gan mēs. Kultūras nami patlaban turpina rādīt filmu. Ne jau cilvēki mazāk nāk, vienkārši cilvēku ir mazāk.
Janvāra beigās esmu uzaicināta uz Minsteri, varbūt izdosies maza filmas tūrīte pa Vāciju.
Ruča un Norie attiecības ir līdzvērtīgas tām attiecībām, kas man bija ar manu vecmāmiņu. Domāju – kā būs rādīt tiem, kas tagad dzīvo un strādā ārzemēs, kuriem te ir vecmāmiņas?
Paši reizēm esam kā tūristi savās lauku sētās, ciemojoties pie radiem?
Tā arī ir. Bet man ir tāda sajūta – mana paaudze, mēs tiešām esam vecmāmiņu auklējumi. Atceros, vecmāmiņas un vectētiņi vienmēr bija tie, kas nāca uz skolu pretī un veda no rītiem…
Mūsu ģimenei ļoti palīdzēja mana mamma, vecāko dēlu vēl mana vecmāmiņa paauklēja, bet pamatā mēs ar vīru tikām galā paši – gan studijas, gan darbi, gan bērni…
Šodienas vecvecāki ir vēl tālāk vai aizņemtāki.
Operators Verhoustinskis par Ručs un Norie intervijā izteicās, ka viņam ļoti ilgi nebija skaidrs, kas no tā iznāks, jo šajā filmā nav tradicionālā dokumentālās filmas konflikta.
Jā, jā, jā, lielākais dramatiskais notikums, protams, ir tas, ka suns zog burkānus – lūk, arī konflikts! (Smejas.)
Arī kāds no kino ekspertu komisijas teica – vai šis stāsts nebūs pārāk salds? Bet uz to man bija ļoti konkrēta atbilde – starp saldumu un salkanumu, sirsnību un viedumu tomēr ir ļoti liela atšķirība. Ja viss ir pareizās proporcijās, mākslā tieši tas notiek: tu sajūti brīvību, pēc smagiem montāžas periodiem ļauj visam kā sniegam snigt uz zariem… Skaistāku mākslīgo sniegu nevar uztaisīt!
Tā sanāca ar šo filmu, man jau filmēšanā intuitīvi bija šī sajūta.
Aizbraucot uz Japānu pie Norie, nebija viegli ieiet tajā tempā un sajust, kas viņai tur ir svarīgs, kāda ir viņas būtība. Norie atšķiras arī no saviem vienaudžiem Japānā. To sapratām, runājot un filmējot arī viņas draugu, nu jau līgavaini… jā, 12.decembrī ir kāzas.
Viņa neatrada darbu antropoloģijā; no sākuma, kā tas Japānā pierasts, strādāja pie konveijera fabrikā, pēc tam grāmatvedībā, tad reklāmā. Īstenībā priekšstats par milzīgo japāņu dzīves tempu un darbaholismu atbilst patiesībai. Mūsu cilvēki jau arī strādā ļoti daudz, bet tas ir nesalīdzināmi, un tas nav normāli.
Filma ir stāsts ne tikai par Japānu un Latviju, bet to, kas mani interesē vairāk – pašiem cilvēkiem. Sarunās ar Norie parādījās, ka viņu ļoti suģestē latviešu sievietes, suitu sievas. Japānā arī jau lēnām notiek process, kad sievietes ieņem kādu nozīmīgāku lomu.
Suitu sieva kā tāds feminisma simbols japānim!
Jā, es pat nebiju tā domājusi nevienu brīdi, bet arī Norie līgavainis mani iztaujāja par sievietēm Latvijā, par sievietēm Eiropā, par vīriešu iesaistīšanos bērnu audzināšanā, kas mums ir ļoti pašsaprotama. Atceros, kā [operators] Andrejs pieslēdzās, stāstīja: viņš nevar iedomāties, ka viņš neveltītu sevi saviem bērniem.
Tad Norie līgavainis kļuva ļoti domīgs, teica: es arī tā gribētu! Domāju, tagad Japānā būs viena drusku citāda ģimene.
Vienā no seansiem, kad bija tikšanās ar skatītājiem, man arī uzdeva jautājumu – ar ko es izskaidroju šo milzīgo suitu feminismu, kāpēc tik ļoti nopietni atspoguļoju filmā. Varēju atbildēt ar tādu ļoti jauku informāciju, ka jau otro gadu ir Suitu vīri Alsungā, kas dzied.
Cilvēki varbūt iedomājas, ka tādi latviskuma darbi kā šī filma jādara vienkārši aiz patriotisma.
Jā, kaut vai portretfilmas ciklā Rakstnieks tuvplānā. Kopā ar Gunti Bereli un Noru Ikstenu mēs to palaidām jau 1999.gadā.
Tikko notikušajiem Prozas lasījumiem no šiem materiāliem montējām tādus ievad-gabaliņus, interesanti bija atrast katram vakaram piemērotus citātus, ko prozaiķi ir teikuši. Es vēlreiz izvērtēju, ka tā ir vērtība, kas ar gadiem tikai aug. Ir safilmēti vairāk nekā 30 rakstnieku, mēs turpinām to darīt, bet arī sākam pagurt. Tur ir Kultūrkapitāla atbalsts – paldies, bet tas ir pietiekami minimāls, un pašieguldījums nu jau ir tik liels…
Man ir jāsauc «sos!», tūlīt vismaz vajadzētu digitalizēt agrīnos materiālus.
Arhīvs ir tik milzīgs, fundamentāls: Miervaldis Birze, Regīna Ezera, Gunārs Priede… Piemēram, esam lentē saglabājuši Māras Zālītes vasaras mājas, kas nodega, tagad ir atjaunotas, bet ne tādas, kādas tās bija laikā, kad viņa rakstīja Indriķa hronikas. Toreiz filmējām divas dienas, arī tā brīža Māras domas ir ļoti interesantas. Miervalda Birzes Birzēs tagad ir viesu nams. Regīnas Ezeras Brieži, kur vairs pat muzejs neeksistē – esam tos iemūžinājuši ar visiem sīkumiņiem, piepēm un oļiem, kas Regīnai bija dārgi un inspirēja viņu rakstīšanai. Ir nofilmēts Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis apcerīgos gados, kad viņš atskatās uz pagātni un viņam vēl ir nākotnes vīzija…
Vizma Belševica personiski jums esot devusi atļauju Billes ekranizēšanai. Vai ar viņu pazīšanās izveidojās, pateicoties šiem rakstnieku portretiem?
Nē, viņa vienmēr visiem atteica intervijas, bet ar viņu bija noruna, ka mēs runāsimies un filmēsim. Diemžēl neiznāca. Bija konkrēti noteikumi, ko viņa gribēja līdz tam izpildīt, bet viņa nepaguva, jo nebija naudas.
Mēs sarunā tik daudz grozāmies ap finansēm… Simtgades filmu piešķīrumi tagad vairākiem režisoriem ļaus realizēt savas senās ieceres, taču daudzi projekti laikam tapa steigā, jo tika izdalīti šie līdzekļi.
No vienas puses, ir šis projektu laiks, kas ir diezgan briesmīgi. Brīžiem liekas, ka mēs kaut ko vairāk pielāgojam un rakstām, nekā strādājam radoši. Tajā pašā laikā projektu rakstīšana liek tev noformulēt un mobilizēties… Es varu tikai būt pateicīga par šo simtgades projektu! Billes filmai simtgades konkurss ir iespēja, nevis grūdiens, arī otru, dokumentālo projektu neiesniedzām simtgadei tāpēc, ka konjunktūriski tas būtu derīgi. Darba nosaukums ir Bērni karā. Mani šī tēma ļoti uzrunāja, papētot Atbrīvošanas cīņu vēsturi; laiku, kad radās Cēsu zēnu rota, arī papētot cilvēcisko momentu: kā karš viņus ierāva bērniem absolūti nepiemērotā darbībā. Tas mani saveda kopā ar Ēriku Jēkabsonu. Vēsturiskajai faktoloģijai, kas ir ļoti svarīga, nekad neķeros klāt bez fanātiskiem profesionāliem vēsturniekiem. Ar to visu aizrāvās arī mans vīrs Arvis Kolmanis, kas ir scenārija autors šai dokumentālajai filmai.
Neslēpju, ka šim projektam ir arī pacifistiska nozīme. Gribētu, lai bērniem nebūtu jāņem rokās ieroči, taču mēs ļoti labi zinām, kas patlaban notiek pasaulē un kā bērni tiek izmantoti.
Latvijas neatkarības simtgade ir kā miera simbols, tomēr motīvs «bērni karā» patlaban atkal ir ļoti aktuāls.
Jā, šādas lietas jau vairāk vai mazāk apzināti radoši cilvēki jūt. Man ļoti bieži ir tā, ka kaut kas it kā nokavējas, tad parādās īstajā laikā.
Vēl nesen LTV Latvijas koda sērijā tika rādīta jūsu filma par to, kā mūsdienu vēsture Irākas kurdu znota, politiskā režīma bēgļa Daras Muhamada Ali veidolā ir ienākusi dzejnieces Annas Rancānes mājās.
Jā, tas ir gadījums, kurā jutu, ka esam mazliet nokavējuši. Mēs filmu uzlabojām un montējām, bet visu laiku bija sajūta, ka tā jādod skatītājiem ātrāk nekā televīzijā paredzētajā pirmizrādes laikā.
Nu jau kurdu bērni ir arī mūsu skolās. Cik tad ir pagājis no filmas rādīšanas, mēnesis vai divi? Tad, kad montējām, izņēmām ārā epizodi, kur Dara Rēzeknē saka: «Nu, es nezinu, vai esmu vienīgais kurds Latvijā, bet Rēzeknē jau nu noteikti.»
Cik ātri pasaule mainās, un cik šausmīgi ar mums manipulē mediji! Mans vecākais dēls, piemēram, dzīvo un strādā Berlīnē, un mana draudzene zvana: «Nu, kā tavam dēlam? Šausmas, Berlīnē taču tagad nāk bēgļi straumēm iekšā!» Domāju, tas ir kaut kas jauns, uzreiz pēc tam ar dēlu runāju Skype, viņš saka: «Nē, Berlīnē nekas nav mainījies.»
Protams, mēs ļoti labi zinām, kas notiek pasaulē un kas notiek uz robežām, bet nav jau tā, ka Berlīnes centrālā iela katru rītu ir klāta ar musulmaņu dievlūdzējiem. Kā to visu dozēt, kā saprast, tas ir ļoti sarežģīti.
Režisors Alvis Hermanis pārtraucis sadarbību ar Hamburgas teātri un arī Latvijā izplatījis paziņojumu, kurā paskaidro, ka Thalia Theater vadība bijusi citās domās par imigrācijas un terorisma saikni nekā viņš. Vai esat sajutusi, ka bēgļu jautājums šķeļ arī Latvijas kultūras aprindas?
Alvis Hermanis izteicis savu personīgo viedokli, kas balstīts arī dziļi personīgos motīvos un konkrētā pieredzē. Tas ir ļoti cilvēciski. Ja cilvēks ir izcils režisors vai komponists, tas nenozīmē, ka viņa personīgais viedoklis uztverams kā dogma vai tiek izanalizēts kā eksperta viedoklis. Bet, protams, diskusijas izraisīt tas var.
Par kultūras aprindām… Nedomāju, ka notiek izteikta šķelšanās, šobrīd vēl ne, taču norobežošanās no bēgļiem un atturība ir jūtama. Sajutām to arī saistībā ar mūsu pēdējo filmu. Taču saņēmām arī ļoti daudz pozitīvu atsauksmju, un tieši kurds Dara ir nodēvēts par filmas simpātiskāko dokumentālo tēlu. Skatītāji viņā ieraudzīju reālu cilvēku, nevis abstraktu masu, par kuru nedomājot var izteikt kategoriskus viedokļus.
CV
1988-1991 Strādā Rīgas videocentrā par vecāko redaktori un producenti
1991 Piedalījusies filmu studijas Deviņi dibināšanā, darbojas tur joprojām
1994 Beigusi Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtu, TV režijas fakultāti
Vīrs Arvis Kolmanis – rakstnieks, scenāriju autors un tulkotājs
Dēls Nauris (30) strādā Berlīnē, Rihards (20) studē mūziku Bostonā
