Izrāde Cilvēks, kas smejas – sāpīgs apliecinājums, ka aktiera profesija ir pazemojoša
Ir anekdote par to, kā atšķiras optimists no pesimista. Pesimists saka: «Sliktāk būt vairs nevar.» «Taču būs,» optimists priecīgi piebilst. Šķiet, mēs šobrīd šajā jokā dzīvojam. Pēc Dž.Dž.Džilindžera Amerikas izgāšanās Dailes teātrī likās, ka zemāk krist nav iespējams. Kā pierāda Latvijas Nacionālajā teātrī tapušais Rēzijas Kalniņas režijas darbs Cilvēks, kas smejas, es kļūdījos.
Izrāde ir tik slikta, ka grūti atrast vārdus, lai to aprakstītu. Reti profesionālā teātrī gadās, ka iestudējumā nestrādā nekas. Cilvēks, kas smejas šajā ziņā rāda apskaužamu saskaņu – nav ne sakarīgas scenogrāfijas, ne kvalitatīva muzikālā noformējuma. Nav pat uztverama sižeta (ja neesat lasījis romānu, ir liela iespēja nesaprast, kas uz skatuves notiek), tāpat arī nerodas iespaids, ka iestudējuma veidotāji ar izrādi vēlējās kaut ko teikt. Ir režija. Lai gan, ja pieturamies pie viedokļa, ka režija ir profesija, arī par to var šaubīties.
Viktora Igo romānā – stāstā par atradeni Gvinplēnu, ko nezināmi ļaundari agrā bērnībā sakropļo, pārgriežot seju no vienas auss līdz otrai, tā radīdami mūžīgā smaidā atieztu fizionomiju, – var atrast visdažādākos motīvus, sākot no melodramatiska mīlas stāsta līdz politiskām intrigām, teātra dabu un eksistenciālu cilvēka vientulību pa vidu pieķerot. Gvinplēns ir aktieris; Gvinplēns ir neizmērojami neglīts, bet mīl skaisto; Gvinplēns maldās starp vairākām mīlestībām un izrādās augstdzimušais un ārkārtīgi bagāts, lai visu beigu beigās zaudētu sava taisnīguma dēļ. Nacionālā teātra iestudējumā nekas no šīs sižeta bagātības uz skatuves neparādās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.