Mākslinieka Artūra Riņķa lauku sētā radītais gaismas, skaņas, apgarotības un īpatnējā «stīmpanka» stila saliedējums ir pamats jaunai izstādei Rīgā
Kas ir bijis Artūra Riņķa radītajā mākslas dārzā Nekurienes vidū, to neaizmirsīs. Mežā dažus kilometrus no Sabiles atrodas mūsdienu sapnis vasaras naktī, kurā nepiespiesti apvienojas apgarotība un sirreālisms, humors un īpatnējā 19. gs. estētikā sakņotā «stīmpanka» (angliski steampunk) subkultūra. Dārzs ir atvērts apmeklētājiem tikai vasaras nogalēs, kad Riņķa vadītā pasākuma dalībnieki uz nakts tumsas fona var jo skaidrāk ieraudzīt spīdam kinētisko mākslu – gaismu un mūzikas saliedējumu – un, atbrīvoti no dienas spoz-mes konkrētības, ļaut savai fantāzijai vaļu.
24. februārī šis projekts ienāks Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur sāksies Riņķa un jaunās, starptautiski atzītās fotogrāfes Ivetas Vaivodes kopīgi veidotā izstāde Ceļojums uz Nekurieni. Arī tas solās būt neparasts, uzmanības vērts pasākums, tāpēc devāmies pie Artūra Riņķa uz sarunu gan par viņa mākslas dārzu, gan ceļu mākslā, kas ir bijis tikpat neordinārs un krāšņs kā viņa darbi. Audzis Rīgas nomalē, vairākus gadus strādājis par jūrnieku, Riņķis tikai 30 gadu vecumā iestājies Mākslas akadēmijā, bet jau tur aizrāvies ar eksperimentiem un bijis līdzdalībnieks pirmajā kinētiskās mākslas izstādē Padomju Savienībā Forma. Krāsa. Dinamika, kas 1978. gadā tika atklāta Pēterbaznīcā. Savukārt ideja par mākslas dārza iekārtošanu lauku mājās Riņķim radusies 1989. gadā, un pirmos apmeklētājus viņš sagaidījis 1997. gadā.
Mērotais ceļš ir bijis garš, bet, par spīti gan Riņķa mākslas dārza, gan gaidāmās izstādes nosaukumiem, tas nekādā gadījumā nav bijis uz kādu banālu nekurieni. Varbūt tas ir mēģinājums nokļūt utopijā, kas sengrieķu valodā burtiski nozīmē «nekuriene»?
Kā ienāca prātā pārveidot savu lauku īpašumu par mākslas dārzu?
Ar mākslu man saistās tāda parādība – moments, zibsnis. Notika kaut kāds klikšķis, un es atradu vecu pudeli un papīra gabalu, uz kura uzrakstīju: šeit taps mākslas dārzs. To ieraku zem lielā ozola. Es pudeli neesmu atradis. Lai tā tur stāv nākamajai tūkstošgadei. Ideja vienkārši uzplaiksnīja, tādā pašā veidā uzplaiksnī jebkurš darbs. Ja piecās sekundēs tas mani paņem, ja piecās sekundēs es to ieraugu, nofotografēju, un dažkārt pat dažās sekundes esmu jau izštukojis visu tehnoloģisko pusi, tad būs.
Vai zibsnis vienmēr ir patiess? Vai nav bijis tā, ka ar laiku jūs saprotat, ka tomēr nekas nesanāks?
Tas saglabājas līdz galam. Dažu darbu pabeigšanai paiet divi trīs gadi atkarībā no tā, cik [sarežģītas] ir tehnoloģiskās iekšas. Viss jāizdomā, jādabū, finanses vajadzīgas, bet tas ir ķēķis, kuru es cenšos nevienam neizrādīt, jo nav interesanti. Tur apvienojas visas manas dzīves laikā uzkrātās zināšanas. Ir bijuši tikai daži gadījumi, kad pārāk augstu esmu paņēmis, un tad tā otra puse saka: nē, čalīt, to tu nepavilksi. Tad man jāatsakās.
Kā sākāt rādīt mākslas dārzu cilvēkiem?
Man ir laba draudzība ar [tēlnieku] Ojāru Feldbergu, kam pieder Pedvāle, un viņš pie manis veda savus cilvēkus, to skaitā ārzemniekus. Reiz no Beļģijas atbrauca mūsdienīgās mākslas muzeja darbinieks un nosēdēja pie manis pusi nakts. Man bija tikai trīs objekti, un viņš tikai teica: «Magic, magic (burvestība, burvestība – no angļu val.)!» Tā tas sākās. Ojārs pastāvīgi piebrauca ar cilvēkiem.
Iespējams, cilvēks cilvēkam nodeva ziņu, un tad jau nākamajā gadā man zvana un prasa, vai drīkst atbraukt. Tā viss sākās, un šogad svinēšu 20 gadu jubileju. Apmeklējuši to ir vismaz divi tūkstoši, jo divos vasaras mēnešos atbrauc trīs līdz pieci simti. Esmu šī dārza kungs un arī vergs. No tā aizbēgt nevar, jo tas tagad ir mans dzīvesveids.
Kā dārzs šajos gados ir mainījies?
Pakāpeniski. Es staigāju pa lauku un jūtu – te ir kaut kam jābūt.
Vai visu laiku kaut kas nāk klāt?
Es nevaru bez tā.
2011. gadā viss nodega.
Viss vērtīgākais. Bija izmisums – viss mūža darbs ir pagalam. Bet tajā pašā laikā man ir raksturīga īpašība – spīts, un tā teica: to, ko man nelikumīgi atņēma, es gribu dabūt atpakaļ. Ar sievu nolēmām neko neatcerēties. Visu atgrūdām. Ja sāktu čīkstēt – ak Dievs, ai, cik tas bija vērtīgs, cik tas bija foršs, tagad viss pa jaunu jātaisa… Nē, nevienu domu nelaidām klāt. Psiholoģiski tas bija kolosāls spēks, pārvarēt šo tiešām ļoti nepatīkamo traģēdiju. Es atjaunoju darbus, kas jau bija, un tad radās jauni.
Viens no jūsu dārza stila elementiem ir stīmpanks (steampunk). Kas jums šajā stilā šķiet pievilcīgs?
Bezgalīgās fantāzijas iespējas. Nav noteiktu robežu. Tas mākslas veids pagaidām ir subkultūras statusā, bet fantāzijas ziņā tur nav nekādu ierobežojumu. Tas mani ārkārtīgi saista. Es varu paņemt jebko un to iztaisīt, bet tur ir jābūt 19. gadsimta noskaņai. Tas ir periods, kad Anglijā valdīja karaliene Viktorija, kad tvaika mašīnas sāka visu darbināt. Tur bija zobrati, lieli mēraparāti, vara caurules. Bezgala interesanti. To tagad mākslinieki ņem savā apritē un veido pavisam oriģinālus darbus. Viņi var paņemt jebko no mūsdienu tehnikas, kaut vai robotu vai datoru, un tā to apdarīt, ka tas izskatās kā no 19. gadsimta.
No vienas puses, jūsu dārzā ir radīta meditatīva dabas vide, no otras puses, mehāniskais stīmpanks, bet no trešās, kas arī ļoti svarīgi, – humors. Kā tas viss sadzīvo?
Tāpēc ka visur esmu es. Tie momenti manī pašā eksistē. Cita starpā, stīmpanka māksliniekiem piemīt liela humora izjūta. Bet stīmpanks dārzā ir tikai neliela daļa, kuru iekļāvu, lai publiku atdzīvinātu. Pēc tam mēs ejam atkal nopietnībā, uz audiovizuālo zāli, lai ieraudzītu to, kas man varbūt ir vistuvāk dvēselei – kinētisko glezniecību, kā es to saucu. Skaņas un kustīga attēla sintēze. Tā ir problēma, kas tiek pētīta jau ilgus gadsimtus. Pirmais domu izteica itāļu [16. gadsimta] mākslinieks Arčimboldo. Šī māksla attīstās viļņveidīgi. 20. gadsimta sākums atkal bija galotne, visvairāk tajā laikā runā par [krievu komponistu] Aleksandru Skrjabinu. Viņam bija fantastiski, gigantiski projekti kalnos, Tibetā. Viņa [simfoniskajai poēmai] Prometejs bija atsevišķa daļa Luce – gaismas partija. To atskaņoja Kārnegija hallē Ņujorkā. Te mēs nonākam pie sinestēzijas. Es sevi pieskaitu pie sinestētiem, jo, klausoties mūziku, es to redzu. Tad atliek tāds sīkums to uztaisīt.
Kādu sajūtu jūs gribat, lai cilvēki piedzīvo mākslas dārzā?
Pamatkoncepcija ir nevis cilvēku saērcināt, bet nomierināt. Es to pat saucu par miera ostu. Šajā stresainajā laikā cilvēki ir uzvilkti ar negācijām, piesūkušies ar negatīvo enerģiju. Atbraucot pie manis, manā dārzā, es viņus paārstēju. Visi darbi, kurus taisu, ir tieši ar tādu domu. Tā ir uz dabas asociācijām virzīta kustība, kā ūdens plūsma, kā lapu šalkoņa. Es meklēju dabā šos prototipus. Kustība ir tāda, kas iekodēta mūsu zemapziņā. Dabas kustības. Tam kopumā ar skaņu ir labvēlīga ietekme uz cilvēku. Es no atsauksmju grāmatām izrakstīju – tas ir fantastiski, ko cilvēki ir jutuši.
Kādi ieraksti jums visvairāk palikuši prātā?
Nevaru kādu izcelt, es vienkārši dažus nolasīšu. «Tas ir labākais ceļš uz apskaidrotību.» «Īstenībā vajag tik maz mazītiņ paradīzes sajūtai. Paradīze ir katrs mirklītis, kuru izdzīvojām tā pa īstam.» «Es esmu ļoti laimīgs.» «Tik daudz radniecīgu stīgu spēcina apziņu. Vēl ir kāds svārsts, kurš vibrē vienā frekvencē ar tevi.» Emocijas, emocijas, pilns ar emocijām. Tie ir tādi dārgumi, kurus es glabāju vairāk par naudas maku. Tas mani spēcina. Es saprotu, ka viss ir pareizi, ka es cilvēkiem dodu, un dot – tā ir kolosāla sajūta.
Kā nolēmāt kopā ar fotogrāfi Ivetu Vaivodi veidot izstādi?
To nolēma Iveta Vaivode. (Smejas.) Viņa visu izdomāja, ka šajā vidē tā būs laboratorija, kurā notiks izpēte, divu mākslinieku sadarbības iespēju izpēte.
Ko tieši jūs pētījāt?
Savas savstarpējās attiecības. Es kā vienpatis nebiju sagatavots. Man tas bija diezgan briesmīgi, bet Iveta ir ļoti komunikabla, viņa mani iesaistīja, un es sāku saprast, ka mums kaut kas var iznākt. Viņa redz manis radīto pasauli citādi nekā citi. Tā viņu paņēma, kā viņa teica – apēda, un viņa kļuva par daļu no mākslas darba. Viņa kļuva daļa arī no manis, jo mūsu domas ļoti sakrita. Tieši šo procesu mēs pie sevis katrs savā puse analizējām, šīs attiecības. Kā veidojas, kā rodas kontakts, saskaņa, domu atšķirība, domu vienotība, kā mēs varam vienoties par kādu ideju. Tas viss bija ļoti interesanti. Man bija grūti, jo es strādāju viens pats, ne ar vienu kopā neesmu strādājis.
Vienīgā mana palīdze ir sieva, viņa arī ir māksliniece. Dēli palīdz fiziski, bet es esmu pats. Tas ir mans klikšķis, es taisu pats, un nav nekādu kuratoru vai kritiķu – es jūtos laimīgs, es jūtos kā dievs, es radu. Bet lielāko daļu idejas es pieņēmu, es nejaucos Ivetas lielplānā. Beigās redzu, ka viņa ir uzņēmusies milzīgu darbu, jo katrs mazais darbs un lielāks darbs prasa milzīgu piepūli. Es nekā nevaru palīdzēt, jo māksliniekam palīdzēt nevar. Viņš atrodas savā pasaulē, savās idejās, viņš zina labāk. Man arī īpaši nepatiktu.
Ko no mākslas dārza redzēsim Rīgā, muzeja telpās?
Gandrīz visu. Iveta savās fotogrāfijās ļoti interesanti tvēra šos objektus.
Tās būs tikai fotogrāfijas?
Ne tikai. Būs lielformāta fotogrāfijas, būs objekti, un būs vēl dažas lietas, kuras atstāšu kā pārsteigumu, kur mēs arī līdzi darbojamies. Par sadarbību – grūtākais man bija pārvarēt savu ego, savu paštaisnību, ierobežotību un kļūt par otra mākslinieka partneri, izprast arī viņas fantāzijas radītos tēlus. Ceļojums uz Nekurieni. Tā ir Ivetas ideja, man likās ļoti interesanta. Ceļojums – tā ir došanās, attīstība, paplašinās horizonts. Man tas bija kā paša izpētes moments, tas arī bija Ivetas idejā ielikts.
Jūs tikai 32 gadu vecumā iestājāties Mākslas akadēmijā. Kā vispār nonācāt līdz mākslai?
Man patika zīmēt, fantazēt. Visās skolas grāmatās mazākais brīvais stūrītis bija apzīmēts. Pie mums skolā bija skolotājs Vaksmanis, kurš pēc tam kādu laiku strādāja arī akadēmijā. Ļoti labs cilvēks. Vasaras praksēs, kas tolaik bija braukšana uz kolhozu vākt kartupeļus, viņš brīvajos brīžos gleznoja. Es pielipu klāt, elpu aizturējis – ak Dievs, cik skaisti! Viņš bija pirmais, kas mani ievadīja mākslā. Tad notika klikšķis. Man to gribējās darīt.
Bet jūs nevarējāt uzreiz kļūt par mākslinieku.
Tēvs bija ģimeni atstājis, māte palika ar četriem bērniem, tā mēs ar brāli sākām strādāt jau no piecpadsmit gadiem. Bet tūlīt pēc armijas romantika mani sagrāba un es izgāju jūrniecības kursus uz Kruzenšterna, kurš tolaik un arī tagad laikam ir lielākais burinieks Baltijas jūrā. Tad strādāju uz lielā [zvejniecības] bāzes kuģa. Tas atkal manī krāja skaisto. Saulrieti okeānā ir kaut kas neaprakstāms. Atceros, kā stāvēju borta malā, citi jau aizgājuši gulēt, klausos motora dūkoņā un skatos saulrietu. Kādas krāsas! Tie mākoņi – ak Dievs, ja es varētu kādreiz kaut ko tādu uztaisīt! Jo paņemt to līdzi nevar. Te ir aizmetnis kinētiskajai glezniecībai, kuru pēc akadēmijas turpināju. [Pēc jūras gan] bija tāds periods, kas nebija labs, kad es jutu, ka grimstu.
Lasīju, ka bijis zibsnis, kas ļāva izrauties.
Tā ir. Nevis pakāpeniski. Tas bija tā – absolūti reāli, nevienu vārdu nepatiesi nepateikšu. Pavasaris, aprīlis. Mājas jumts, bērzs. Es apstājos un dabūju triecienu. Skatos – tajā trīsstūrī ir spilgta zvaigzne, un tā zvaigzne sūta man ziņojumu. Ne ar vārdiem, bet es saprotu, ko tā saka. Tā pateica man dažus vārdus: «Izbeidz. Tev vēl ļoti daudz darāmā.» Tas bija mirklī, kad es jutu, ka grimstu. Zvaigzne mani izglāba. Parādīja man, kas jādara, nākotnes ceļu. Es tai esmu ļoti pateicīgs. Gribētu no astronoma uzzināt, kā zvaigzni sauc. Varbūt tas ir Orions. Man tā gribētos. Tad nākamajā dienā es pārvilku svītru. Pie čaļiem vairs negāju, aizbraucu uz Mākslas akadēmiju un pierakstījos. Aizvēru šīs durvis ciet, iegāju otrā telpā, un dzīve turpinājās. Tā sākās mans ceļš mākslā.
1978. gadā jūs piedalījāties pirmajā kinētiskās mākslas izstādē Padomju Savienībā.
Aizsākām mēs ar Valdi Celmu, tad piesaistījās Andulis Krūmiņš. Tā trijatā uztaisījām izstādi.
Tie bija 70. gadi, nebija vairs Staļina laiks, tomēr mākslai oficiāli bija jākalpo valsts ideoloģijai. Atskaites punkts bija sociālistiskais reālisms. Vai jums nebija grūtību šādu izstādi noorganizēt?
Vienu brīdi, jā. Bija atnācis kāds no augstajiem plauktiem uz Pēterbaznīcu. Es domāju, ka taisīs ciet. Bet bija tāds Herberts Dubins, mākslas zinātnieks, un viņš izdomāja jēdzienu «unikālais dizains». Viss kārtībā. Tā piemuļķoja tos večus. Es neteiktu, ka bijām kādi īpaši disidenti. Mēs vienkārši gribējām darīt citādi. Citādi nekā līdz šim. Tā kā neskārām tik smalku faktūru kā politika, mūs vairāk piesaistīja lietišķajai mākslai vai dizainam. Ieviesās termins «unikālais dizains», to sāka izmantot arī maskavieši un citi. Tā tas lēnām drupināja. Es sevi uzskatu par drupinātāju.
Man patika, ka žurnāliste, kas mani pagājušajā gadā intervēja, teica: tagad, kad esat brieduma gados… (Smejas.) Kā man tas patika! Biju gatavs viņu nobučot. Tagad, kad esmu «brieduma gados» un noskatos visu noieto posmu, tā dīvaini liekas. Neesmu mistiķis, bet man šķiet, ka kāds tomēr vada mani pa šo ceļu. Ka bija jāiziet visi posmi. Krieviem tāds teiciens: ja nezināsi slikto, nenovērtēsi labo.
5 mākslinieki, kas iedvesmo
Arhips Kuindži. Krāsu salikumi satriec, šokē.
Salvadors Dali. Vēl tagad iedvesmo. Viņš rada alternatīvu, viņš nevar darīt tā, kā visi citi.
Jūlijs Feders. Jūra, priedes, vakara saule. Viņa gleznās saskatu tās pašas sajūtas, kas man kā puikam bija Buļļos.
Nikolā Šefērs. Kibernētiskās mākslas tēvs. Pasniedzēji, kas tika izlaisti no PSRS, stāstīja par viņu, un kaut kas mūsos brieda.
Leonardo da Vinči. Gleznotājs, izgudrotājs, mehāniķis. Vienīgais tik plaša mēroga cilvēks pasaules vēsturē.
CV
Dzimis 1942. gadā Ogrē
1974. gadā beidzis Mākslas akadēmijas dizaina nodaļu
1978. gadā piedalījies pirmajā kinētiskās mākslas izstādē PSRS Forma. Krāsa. Dinamika, kas notiek Pēterbaznīcā Rīgā
Kopš 1997. gada lauku mājās pie Sabiles veido mākslas dārzu Nekurienes vidū
2015. gadā Purvīša balvas finālists
