Mākslinieka Artūra Riņķa lauku sētā radītais gaismas, skaņas, apgarotības un īpatnējā «stīmpanka» stila saliedējums ir pamats jaunai izstādei Rīgā
Kas ir bijis Artūra Riņķa radītajā mākslas dārzā Nekurienes vidū, to neaizmirsīs. Mežā dažus kilometrus no Sabiles atrodas mūsdienu sapnis vasaras naktī, kurā nepiespiesti apvienojas apgarotība un sirreālisms, humors un īpatnējā 19. gs. estētikā sakņotā «stīmpanka» (angliski steampunk) subkultūra. Dārzs ir atvērts apmeklētājiem tikai vasaras nogalēs, kad Riņķa vadītā pasākuma dalībnieki uz nakts tumsas fona var jo skaidrāk ieraudzīt spīdam kinētisko mākslu – gaismu un mūzikas saliedējumu – un, atbrīvoti no dienas spoz-mes konkrētības, ļaut savai fantāzijai vaļu.
24. februārī šis projekts ienāks Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur sāksies Riņķa un jaunās, starptautiski atzītās fotogrāfes Ivetas Vaivodes kopīgi veidotā izstāde Ceļojums uz Nekurieni. Arī tas solās būt neparasts, uzmanības vērts pasākums, tāpēc devāmies pie Artūra Riņķa uz sarunu gan par viņa mākslas dārzu, gan ceļu mākslā, kas ir bijis tikpat neordinārs un krāšņs kā viņa darbi. Audzis Rīgas nomalē, vairākus gadus strādājis par jūrnieku, Riņķis tikai 30 gadu vecumā iestājies Mākslas akadēmijā, bet jau tur aizrāvies ar eksperimentiem un bijis līdzdalībnieks pirmajā kinētiskās mākslas izstādē Padomju Savienībā Forma. Krāsa. Dinamika, kas 1978. gadā tika atklāta Pēterbaznīcā. Savukārt ideja par mākslas dārza iekārtošanu lauku mājās Riņķim radusies 1989. gadā, un pirmos apmeklētājus viņš sagaidījis 1997. gadā.
Mērotais ceļš ir bijis garš, bet, par spīti gan Riņķa mākslas dārza, gan gaidāmās izstādes nosaukumiem, tas nekādā gadījumā nav bijis uz kādu banālu nekurieni. Varbūt tas ir mēģinājums nokļūt utopijā, kas sengrieķu valodā burtiski nozīmē «nekuriene»?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.