Uzrakstījusi romānu par 1940. gadu Latvijā, Gundega Repše uzskata, ka tā laika līdzības ar mūsdienām ir biedējošas. Viņa vēlētos izlīgumu sabiedrībā, lai vēsture neatkārtotos
Gundegas Repšes romāns Bogene ir sestā izdotā grāmata viņas pašas iecerētajā latviešu rakstnieku 13 vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Sērijā jau ir iznācis Osvalda Zebra romāns Gaiļu kalna ēnā par 19. un 20. gadsimtu mijas notikumiem, Paula Bankovska romāns 18 par Latvijas Republikas tapšanu, Māra Bērziņa romāns Svina garša par pirmās brīvvalsts pēdējiem gadiem, Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas par Pirmo pasaules karu, Noras Ikstenas romāns Mātes piens par 70. un 80. gadiem Latvijas PSR.
Trīs gadus arhīvos pētījusi norises Latvijā, rakstniece secinājusi, ka okupācija radījusi dramatisku pārrāvumu tautas vēsturē. Viņai mainījies arī priekšstats par cilvēka dabu, arī par sevi. Latviešu gatavība tolaik sadarboties ar okupācijas varu jeb «cik viegli mēs esam paņemami» viņu šokējusi. Repše cer, ka pārdzīvotā trauma daudzus atturētu rīkoties līdzīgi, ja vēsture mēģinātu atkārtoties, taču sabiedrībai būtu jāpārvar daudzās plaisas un sienas.
Tu esi teikusi, ka 1940. gads latviešu tautai bija mugurkaula pārcirtums, un, rakstīdama grāmatu, meklēsi atbildi, vai tagad notiek rehabilitācija, vai arī dzīvojam ar to pašu traumu. Vai atradi?
Nojausmu. Striktu atbildi ne. Tikai varētu labot savu pieņēmumu. Liekas, ka nevis mugurkauls bija pārcirsts, bet gan lēni giljotinēta galva, un turpmāk notika tikai ķermeņa refleksi. Ja cilvēkam sakropļots mugurkauls un viņš paralizēts, viņam tomēr ir skaidra domāšana un visas maņas. Tas gads bija izšķirošs tieši giljotinēšanā.
Tad mums nav cerību?
Ir cerība kā pieņēmums, ka pasaule pašatjaunojas, ka lielie procesi iet savu metafizisko vai, tieši otrādi, dabisko gaitu. Bet pēctecības nav. Esam par kādu citu nāciju izveidojušies pēc tā.
Tas ir diezgan kategoriski.
Taisni tā. Bet tāpēc, ka tā pajautāji. Īstenībā domāju lēzenāk pēc tā visa, kas trīs gadu laikā pētīts, skatīts un pārdzīvots.
Pēctecīgi varētu būt vismaz iemesli, kāpēc bijām «viegli paņemami». Vai tas var notikt atkal?
Diemžēl analoģijas ir spēcīgas. Kad lielākajai sabiedrības daļai bijuši relatīvas bezrūpības gadi, cilvēki palaižas, kļūst ļengani, piemieg, tikai bauda. Un vienlaikus atsvešinās, kam palīdz visuvarenais tehniskais progress. Otra daļa cilvēku kļūst arvien negantāka un neapmierinātāka, un mums tā proporcija ir milzīga. Līdz ar to naids un nenovīdība, citiem – apātija, citiem – revanšisms, ir uzirdināta tādā spraigumā kā 1940. gadā, ieskaitot, protams, sadrumstalotās politiskās partijiņas un to kašķus. Analoģijas ir pretīgas. Bet cilvēku noskaņojums manā izjūtā ir citāds.
Runājoties ar lasītājiem, esmu jautājusi – ja viņi modelētu situāciju, ka ienāk sveša vara un okupē, kā tad būtu? Vai pēc traumas, ka milzīgs procents kolaborēja ar okupācijas režīmu, latvieši arī tagad pārietu tās varas pusē? Un visās auditorijās nešaubīgi teica, ka divu triju dienu laikā! Tas mani šokēja vairāk nekā zemais pašvērtējums par mums pašiem.
Vai cilvēki to teica par sevi – «es sadarbošos ar okupantiem»?
Protams, ne. Bet tā ir savstarpējā neuzticēšanās, kas man arī atgādina 1940. gadu, kad cits citu tik ārkārtīgi zāģēja, smērēja gar sienām, nemīlēja. Ir neapmierinātība, ir arī noslāņošanās. Katrā ziņā viss notiek – Krima, un Maxima brūk, un ir skaidrs, ka nevar vairs pateikt, vai vēsture debili atkārtosies atkal un atkal, un tas ir tāds skaists aforisms, ka tā atkārtojas kā farss. Vai arī nāks cita kārtība, un daži runā, ka mēs jau dzīvojam kara apstākļos.
2012. gadā teici, ka «valsts grūst kopā», pirms tam atzinies, ka esot gribējusi pat braukt prom. Bet 2014. gadā – ka jūtot sev apkārt patriotismu un tev esot nojauta, ka tomēr «pa naža asmeni nostaigāsim». Vai Maxima un Krima paradoksālā kārtā lika kļūt mazāk pesimistiskai par Latvijas nākotni?
Es neredzu tur pretrunu. Tas īstenībā ir izmisuma gājiens. Ja tev ir lauzta kāja, tad neārstē bronhītu, vai ne? Vispirms ārstē kāju un mēģini saglābt to, kas vēl ir. Tāpēc iecietība un arī mācība beigt runāt monologā. Varbūt savu personisko īpašību transformācija, laika gaitā cenšoties dzirdēt otru.
Esi teikusi, ka veikala Maxima un Krimas traģēdijām bija līdzīgi iemesli. Kādi?
Pēc Maxima traģēdijas bija sajūta, ka zaudē paļāvību cilvēku labticībai un jebkam – uzceltajai mājai, asfaltam, dzelzceļam, visam, ko radījusi cilvēka roka. Ka pasaule grūst tev pāri – šeit, Latvijā. Ukrainā Krimas okupācija sagrāva visas konstrukcijas, kurām svēti ticējām – ka ir līgumu spēks un noteikumi, pēc kuriem dzīvo pasaule. Tātad sabrūk gan šī lielā struktūra, gan šeit, mūsu valstī.
Kāpēc Maxima sabruka, ja runājam ne tikai par vienu siju savienojumu?
Tā ir daudzu apstākļu summa. Alkatība ir numur viens, patērētāju sabiedrības brīnišķās prioritātes, politikas un varas muč-kulis un savstarpējā izpalīdzēšana, katra cilvēka ļenganā atbildības latiņa. Domino efekts. Tas ilustratīvi parādīja, no kā sastāvēja un kā bija būvēta un apdziedāta kā veiksmes stāsts valsts.
Un kas jādara, lai domino efekts neturpinās?
Kā zināms, pasauli glābt nav iespējams, vai ne? Tad ir jāglābj tuvākā apkārtne, Latvija. Mana iekšējā sajūta saka – labākais, ja būtu iespējams izlīgums mūsu pašu starpā. Gan starp valdību un sabiedrību, gan starp ienācējiem un vietējiem, gan starp vēsturiskām netaisnībām un tagadnes neliešiem, starp čekistiem un partijas nomenklatūru un disidentiem. To nevar izdarīt ātri. Bet mums vajag ātri. Nu, muļķe.
Vai izlīgums visiem ar visiem? Piedot un aizmirst?
Nē, izlīgums nenozīmē piedot un aizmirst! Blēņas! Izlīgums ir kas cits. Bet par to es sapņoju, ka jānāk kopā ar pretiniekiem, nevis jāapbruņojas katram savā sētiņā.
Vai tu zini, kurš nodeva Kurtu Fridrihsonu un «franču grupu» 1950. gadā?
To zināja jau viņi paši. Šis cilvēks rakstīja lugas vēl visu tālāko laiku. Turklāt pats bijis izsūtīts Sibīrijā.
13 cilvēkus notiesāja un nosūtīja uz Sibīriju. Vai viņi izlīga ar cilvēku, kurš viņus nodeva?
Nē, nicināja viņu. Bet es nekad no šīs grupas dalībniekiem nedzirdēju, ka viņi sapņotu atriebties klasiskā nozīmē. Viņi izdarīja daudz vairāk – viņu vienkārši neievēroja, viņš bija izdzēsts. Kamēr pašus mēģināja savstarpēji rīdīt – kā esot viens par otru liecinājuši.
Starp citu, viņi bija iepriekš sarunājuši, kā jārīkojas, ja gadījumā kaut kas notiks, jo dzirdēja jau, kas apkārt darās. Tas mani šokēja, kad redzēju čekas protokolus un salīdzināju ar to, ko viņi man bija stāstījuši. Tas, kādā veidā tā «rakstniecība» tika attīstīta čekas gaiteņos, – vienkārši šermulis!
Vai «čekas maisi» ir jāatver?
Jā, bet vienmēr esmu šaubījusies par atvērējiem. Jo viņi izturas tieši tāpat, kā tie, kuri maisus veidoja. Ja izredzēto sauja atkal pārvaldīs un manipulēs ar informāciju, pie mūsu korupcijas riskiem sāktos fantastiskas andeles ar pieejamo informāciju.
Kurts Fridrihsons rakstīja: «Māksliniekam ir savs tornis. Varētu vienkārši teikt – skatu tornis. Bet varbūt arī cietoksnis. (..) Mākslinieks stāv ārpus tās arēnas, kurā laikmets izcīna savas kaujas.» Vai tu piekrīti, ņemot vērā viņa paša likteni?
Es saprotu, ko viņš ar to gribēja teikt. Respektējot to, kāda ir viņa māksla – tas ir pašradītais tornis. Un, protams, ka tikai tur, nevis ārpusmākslas dzīvē – pārvietojoties no darbnīcas līdz dzīvoklim vai satiekot Ļeņina prēmijas laureātus – ir tas patvērums. Tas padara iespējamu dzīvi Gulagā un čekas pagrabos, ja spēj radīt savu telpu un savu torni. Varbūt ne katru dzīve piespiež savā tornī dzīvot, un tad tā ir cita veida māksla.
Un tev pašai? Tu esi teikusi, ka par neģēlībām klusējošs rakstnieks nav cienīgs saukties par rakstnieku. Kādās attiecībās esi ar ārpustorņa realitāti?
Es svaidos kā šūpolēs. Rakstot prozu, man liekas, ka esmu pilnīgi tajā tornī. Bet rakstot kādus rakstiņus vai intervijās ir citādi. Tad esi pilnīgi tajā iekšā. Bet es ar vislielāko prieku atkal aizrāpjos atpakaļ. Ja vēl tiešām uzskatām, ka literatūra pieder pie mākslas teritorijas, tur nebūtu jālaiž iekšā politikas dubļi.
2012. gadā uzrakstīji par savu viesošanos Saeimas komisijā. Manuprāt, iespaidīgākais tajā bija kontrasts starp deputāta Jāņa Vucāna (ZZS) teikto, ka rakstnieki atnākuši diedelēt naudu, un rakstnieku apgalvoto, ka esat atnākuši «glābt valsti».
(Smejas.) Tas jau ir tas grāvis! Tad vēl īstenībā nebija tik traģiski, kā ir šobrīd.
Vai rakstnieks var glābt valsti?
Ikviens var. Tajā brīdī tie bija rakstnieki, kas nāca. Es nevaru agronoma vietā atnākt. Labprāt to darītu, bet rokas par īsām.
Vai Vucānam nebija taisnība, ka bijāt atnākuši prasīt naudu?
Nu, tad viņš ir idiots.
Vai tad jūs naudu neprasījāt?
Vai mēs sev prasījām? Mēs prasījām literatūrai, kura dažiem politiķiem šķita vispār atpakaļas produkts.
Kā valstij jāatbalsta literatūra, māksla, kultūra?
Valdībā drīkstētu būt cilvēki tikai ar padziļinātu testu kultūras jautājumos. Nezināšanas līmenis elementārās lietās, kuras viņi paši dēvē kā nācijas pastāvēšanas stūrakmeni, ir vienkārši kliedzošs. Tātad vispirms būtu tas, ka jūti – tavas valsts priekšgalā ir cilvēki ar vidēji normālu intelektu un zināšanām.
Paši vien viņus ievēlam. Kā to var mainīt – jāmaina vēlēšanu sistēma?
Es labprāt! Esmu arī pret to, ka nedrīkstētu jaunas partijas veidoties, ja nav dabūts 500 galvu ganāmpulks. Un tad man šķiet, ka tiešās vēlēšanas tomēr.
Daži uzskata, ka, redz, ja būtu mums atkal tāds Ulmanītis…
Kategoriski zinu, ka tas ir kaps! Tik šausmīgi nedrīkst atkārtot vēsturi. Tas ir pretinieku priekšā nomests milzu boksa cimds.
Un mažoritārā vēlēšanu sistēma atceltu korupciju, preses un vēlētāju balsu pirkšanu, un Saeimā tiktu tikai visgaišākie tautas pārstāvji?
Protams, ne. Bet man liekas, ka ir labāk vismaz mēģināt kaut ko darīt citādi, nekā esam darījuši līdz šim.
Vai pašreizējā kultūras ministre tev arī šķiet esam no tiem pašiem, kuri neko nesaprot no kultūras?
Nē! Viņa ir tāds kā pagrabā bijis aizmirsts, labi ievaskots ābols. Kur tas bija visu laiku? Kur tādi normāli, dziļi izglītoti cilvēki, kuri neplātās un tukši negrab, – kur viņa bija agrāk? Es nevaru teikt nevienu sliktu vārdu par viņu.
Vai, ejot uz Saeimu prasīt naudu, tu nedod iespēju politiķiem prasīt, lai raksti viņiem tīkami?
Vai tu tiešām domā, kas viss ir tikai «pērc un pārdod»?
Nevis «pērc un pārdod», bet gan – «es zinu labāk, kā vajag rakstīt». Vai Inguna Rībena gribēja kaut ko pirkt vai pārdot, kad paziņoja: «Kurai katrai mākslai skolā vietas nav!»
Jebkura mākslinieka pienākums ir šādiem murgiem stāties pretī un tos ignorēt, nevis pakalpīgi tiem izdabāt.
Šādu «murgu» noskaņā ir tapuši grozījumi Izglītības likumā, kas uzdod valdībai izstrādāt vadlīnijas «tikumiskai» skološanai.
Tāpēc es saku, ka visa tā sistēma ir savu laiku nodzīvojusi. Tas, ka viens satrakojies sievišķis tomēr dabū [Saeimā] balsojumu. Labi, viņa varētu pat kļūdīties, bet ir taču vajadzīgas vēl pārējo balsis! Un aunu bars balso, kā partija liek. Turklāt vēl dabūja to cauri ar tā saukto politisko pretinieku balsīm.
Šos grozījumus, kurus atbalstīja mūsu «nacionālisti», ierosināja Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko. Kā tev tas izskatās?
Man liekas, cilvēki saprot, ka ir pāršāvuši greizi, bet nekad neatzīs savas kļūdas, jo viņiem vairs nav, kur atkāpties. Viņi ir vientieši, neparedzēja savas muldēšanas sekas. Tā ir bezatbildība, tādi ļaudis vispār nedrīkst atrasties tajās simt vietās.
Vai neesi iecietīga, uzskatīdama viņus par vientiešiem?
Esmu. Starp citu, varu tevi iepriecināt, ka pēc šā darba ap vēsturi es domāju, ka esmu smagi kļūdījusies cilvēka dabas izpratnē. Pieņēmu, ka cilvēks visu laiku vēlas būt tas godīgais. Bet sapratu – arī pēc Zolitūdes un Krimas -, ka esmu nepareizi uztvērusi cilvēku.
Vai saprati, ka esi sliktāka, nekā biji par sevi domājusi?
Jā.
Kas tev liek tā teikt?
Ka cilvēks kādu noteiktu laiku dzīvo tādā pusapziņā, un tad viņam pielec, ka pašam bija jāķeras dzīvei klāt un jāveido, kā pats to saprot. Ja apzinīgu dzīvi dzīvojošo būtu bijis vairāk, nevarētu viņus stumdīt un grūstīt kāda saujiņa, kas var noteikt, kā valsts attīstīsies. Jā, var teikt – tādi laiki bija, ko sabiedrība vispār varēja iesākt, ja bija viens onkulis priekšgalā un, kā viņš saka, tā būs. Saka – palieciet savās vietās, un sabiedrībai neviens neprasa, vai tā ir ar mieru, visiem jāpaliek savās vietās.
Daži no tava romāna spilgtākajiem tēliem pat nav tā personāži. Piemēram, Jānis Sudrabkalns un brāļi Laivinieki, kuri arī steidzās slavināt boļševiku varu. Esi teikusi, ka tev esot «žēl Mielavu un Kauperu». Vai šāds konformisms arī ir daļa no latviešu rakstura?
Riskanti vilkt šādas paralēles. Tajā pašā laikā es pretojos tam, ka šāds konformisms vispār ir mākslinieka – sauksim viņus par māksliniekiem – zīmogs pierē. Tā tas nav. Bet tieksme pēc aplausiem, izdabāšanas kāre, domāju, ir daudz lielāks dzinulis nekā politisks konformisms.
Vai viņi nevarētu atbildēt, atsaucoties uz Fridrihsonu un tevi pašu, – ka viņi dzīvo savā tornī ārpus laikmeta cīņām un taisa savu mākslu?
Tanku dekorācijās? Nu, jā, no otras puses – pilna vēsture ar šādiem muzicējošiem, valcierējošiem brāļiem Laiviniekiem. Bet tas laikam katram cilvēkam iet pa viņa saules pinumu, ko drīkst, ko nedrīkst.
Īstenībā es arī sev uzdevu šo jautājumu, jo vienubrīd paspīdēja iespēja [Annas] Ahmatovas muzejā Pēterburgā rīkot Fridrihsona izstādi. Fridrihsons ar [Ļevu] Gumiļevu [Ahmatovas dēlu] bija divu nometņu biedri un tikās arī pēc izsūtījuma. Es pārbraucu mājās un sāku to apcerēt tieši Prāta vētras un visu šo citu kontekstā – vai tad, ja vari pastāvošajam režīmam neglaimojošu izstādi sarīkot, tas arī būtu pieskaitīts kādām rebēm ar Krieviju? Tas ir ļoti trausls tīklojums – saprast, kas ir pieļaujams, kas nav.
Tev ideja veidot romānu sēriju par Latvijas 20. gadsimtu radās 2012. gada beigās, un jau nākamā gada sākumā pieteici 13 grāmatu plānu – izdarīt visu līdz 2016. gadam. Vai tiešām izdosies jau šogad?
Rakstnieki ir normāli, radoši domājoši cilvēki, viņi nav termiņos. [Māris] Bērziņš savu Svina garšu uzrakstīja ātrāk, es drusciņ nokavēju. Tagad ir iznākušas sešas, gandrīz puse. Neiet, kā bijām plānojuši, pievilkām klāt 2018. gadu. Mūsu rakstnieki nav pieraduši tādos apjomos veikt pētniecisko darbu. Tas paņem šausmīgu laiku un ir tik interesanti. Tādā veidā parasti nestrādā.
Vai tagad visu savākto sadedzināsi? Kādā intervijā teici, ka esot dedzinātāja un grāmatai savākto dosjē iznīcinot.
Protams! Man ir tikai kāds nieks vairs palicis, ko vēl nenoskārstai vajadzībai esmu pietaupījusi. Esmu vieglprātīga pret to. Man tikai gribas tīro ceļu uz priekšu un nelikties ne zinis par sastrādāto. (Smejas.)
Un kas ir tīrais ceļš priekšā?
Nenormāli gribas tagadnē ienirt. Tas skan šausmīgi melodramatiski, bet tiešām šos trīs gadus neesmu savu dzīvi dzīvojusi, visu laiku pieslēgusies kaut kam citam. Esmu tikai periodiski bijusi, lūk, Krimā un Maxima, un tad atkal projām 1940. gadā. Gribu tagadnes dzīvi, gribu 2016. gadā ar jaunām acīm paskatīties, kas notiek. Nezinu, kas no tā iznāks, man nav zelta koncepta, es vienkārši gribu rakstīt «par tagadni».
Vai mūsdienu Latvijā var iztikt tikai no rakstnieka darba vien?
Sūri tas ir. Bet man negribas žēloties. Tās ir bijušas manas izvēles, un savu sūrumu nesu, kā nesu. Es nekad arī neesmu literatūru uztvērusi kā karjeru. Savās izvēlēs es valsti gan nevainoju.
Varbūt mums tomēr izdosies pa to naža asmeni?
Pacīnīsimies katrā ziņā. Tikai, ejot pa naža asmeni, nevari pacīnīties, tā nav normāla eksistences teritorija. Es gribētu izplēst vismaz kādu gabaliņu, uz kura var stāvēt. Dabūt arī sabiedrotos un atjaunot sapostītās attiecības un izbeigt savstarpējos karus.
CV
Dzimusi 1960. gadā
1985. gadā beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas mākslas vēstures un teorijas nodaļu
Pirmā publikācija – laikrakstā Literatūra un Māksla 1979. gadā.
Bijusi referente Mākslinieku savienībā (1985-1992), līdzstrādniece žurnālā Liesma, laikrakstā Labrīt, Izglītība un Kultūra, žurnālā Karogs. Kopš 90. gadiem ir profesionāla rakstniece.
16 prozas grāmatu – romānu un stāstu krājumu -, kā arī vairāku biogrāfisku un publicistikas grāmatu autore.
