Holandiešu reklāmists, mākslinieks, kurators un izdevējs Ēriks Kesels uzskata, ka tieksme pēc perfekcijas nogalina radošumu
Ēriks Kesels prot izklaidēt publiku – viņa lekcijās smiekli skan gandrīz nepārtraukti. «Priekšrocība birojam baznīcā ir tāda, ka vari teikt mātei, ka katru dienu ej uz baznīcu,» viņš mētā jociņus. Taču privātās sarunās Kesels kļūst tiešs un nopietns. Rīgā viņš bija ieradies uz fotogrāmatu izstādi un konkursu Self Publish Riga. Tiekamies viņa aizbraukšanas dienas rītā. Kesels ir agri cēlies un vīlies, jo izrādījies – todien nenotiek viņa nolūkotais krāmu tirdziņš.
Saukts par laikmetīgu antropologu, Kesels ir aizrautīgs vernakulārās fotogrāfijas kolekcionārs. Reiz pat teicis, ka visas labākās pasaules fotogrāfijas jau ir uzņemtas. Keselu interesē gan veci ģimenes albumi, gan internetā populāri attēli. Tos viņš apkopo savās grāmatās. Tajās redzami gan kādas ģimenes izmisīgie mēģinājumi nofotografēt melnu suni, gan amatierfotogrāfiju populārākā kļūda – pirksts priekšā attēlam, trusītis, kurš uz galvas spēj nobalansēt visdažādākos priekšmetus un pornogrāfisku filmu ievadkadri.
Kesels ir arī viens no komunikāciju aģentūras KesselsKramer dibinātājiem un tās radošais direktors. Viņš kūrē izstādes, izmantojot atrastās fotogrāfijas – kā instalācija, kurā telpa tiek piepildīta ar miljons izdrukātiem attēliem, visām augšupielādētajām fotogrāfijām interneta vietnē Flickr 24 stundu laikā – un veido mākslas darbus, izmantojot paša ģimenes arhīvus.
Tavas pēdējās grāmatas nosaukums ir Failed It! Kāpēc ir svarīgi kļūdīties?
Grāmata domāta radošiem cilvēkiem – arhitektiem, dizaineriem, fotogrāfiem. Kā savdabīgs gids tā parāda, ka dažreiz ir labāk tīšām kļūdīties. Dzīvojam visai perfektā sabiedrībā, jo īpaši radošajās industrijās – ar datoriem, programmām, kas ir viegli pieejamas. Telefoni uzņem labākas fotogrāfijas, nekā izskatās realitāte. Navigācijas sistēmas vienmēr aizved, kur vēlies nokļūt. Pat telefonā jāizmanto lietotne, lai nedaudz sabojātu fotogrāfiju. Taču radošiem cilvēkiem ir labi meklēt nepilnības, jo tās var aizvest pie jaunām idejām.
Vai vari padalīties ar kādu personīgu izgāšanos, kuras dēļ sāki kaut ko darīt citādi?
Grāmata īsti nav par to, kā mācīties no savām kļūdām. Taču, piemēram, darba sapulcēs es dažkārt izgāžos, pasakot kaut ko pilnīgi stulbu, kas varētu pazudināt visu projektu, bet beigās viss ir kārtībā. Vienreiz sapulcē ar mobilo sakaru klientu man vajadzēja aizstāvēt logo, kas izskatījās kā rakstīts ar roku. Izteicu muļķīgu piebildi, ka tas izskatās pēc telefona vada. Tas to uzreiz nogalināja. Taču, ja esi atvērts, godīgs un parādi, ka arī esi cilvēks, tas beigās vienmēr strādā.
Taču grāmata ir vairāk par kļūdīšanos kā metodi. Ja esi iestrēdzis radošajā procesā, uz priekšu vari tikt, apzināti skatoties nepareizajā virzienā. Interneta un visu pieejamo rīku dēļ ir tik daudz informācijas, ka radošie cilvēki, tēlaini izsakoties, izmanto tikai parādes durvis. Tās atrodas mājas priekšā, vienmēr izskatās nevainojami, puķes tiek aplaistītas.
Jauni cilvēki ir redzējuši tik daudz un viņu spējas ir tik lielas, ka viņi staigā tikai pa parādes durvīm un nekad nav bijuši pat savā iekšpagalmā. Taču tā ir vieta, kur tu tiešām strādā ar savām idejām, vari skraidīt apkārt apakšbiksēs, un neviens tevi neredz. Apkārt ir žogs, tu eksperimentē, kļūdies, izskaties muļķīgi, bet, kad kaut ko atrodi, iznes to ārā pa parādes durvīm.
Esi minējis, ka tev nepatīk reklāma un tu taisi reklāmas cilvēkiem, kuriem nepatīk reklāma. Kā tas darbojas?
Jā, mēs izdevām grāmatu Advertising for People Who Don’t Like Advertising (Reklāma cilvēkiem, kuriem nepatīk reklāma). Taču tā ir kā provokācija, lai redzētu, vai jo-projām eksistē reklāma, kas būtu jēgpilna. Lielākajai daļai cilvēku nepatīk reklāma. Tā ir pilna ar stereotipiem, klišejām, bieži vien melo. Man tas dod enerģiju mēģināt darīt citādi. Jau divdesmit gadus, kopš dibinājām uzņēmumu, nekad neesam izgājuši uz lieliem kompromisiem. Taču tas ir smags darbs, jo dažkārt ir jāizlemj, ka ar kādu vairs nestrādāsi pat tad, ja tas atnestu daudz naudas.
Izskatās, ka tu lieliski spēj tikt vaļā no klišejām.
Jā, dažkārt ir labi pārkāpt noteikumus, bet, lai dejotu tango, vajadzīgi divi. Jau divdesmit gadus strādājam ar viesnīcu Hans Brinker Budget Hotel un vienmēr taisām viņiem antireklāmu. Gandrīz sakām – lūdzu, nenāciet pie mums! Viņi bija mūsu pirmais klients. Tā bija drausmīga vieta. Nodomāju – eh, sākas, tas ir mūsu pirmais klients, ko lai dara? Beigās izdomājām, ka, iespējams, viņu vienīgā greznība ir godīgums, jo viss pārējais būtu meli. Lietojām to ironiskā veidā, jo viesnīca domāta ceļotājiem un studentiem. Tie ir cilvēki, kas ir piedzimuši ar reklāmu, viņus vairs nevari apmuļķot. Uztaisījām plakātus: «Tagad gulta katrā istabā!» vai «Tagad vēl vairāk istabu bez logiem!» Tas radīja pretēju efektu – apmeklētāju skaits šo gadu laikā ir gandrīz trīskāršojies. Pati viesnīca nav mainījusies. Kad sākām ar viņiem strādāt, īpašnieks teica, ka viņš gribētu tikt vaļā no sūdzībām – viņam no tām jau esot nelabi. Arī tagad tas nav pilnībā atrisināts – cilvēki joprojām sūdzas, bet tagad galvenokārt par to, ka viesnīca nav pietiekami slikta.
Tu kolekcionē amatierfotogrāfijas, un man radies iespaids, ka tev tās šķiet interesantākas par mākslas fotogrāfiju. Vai tā ir?
Kā radošais direktors, strādājot ar režisoriem, fotogrāfiem, es vienmēr cīnījos pret perfekciju. Man patīk amatieru fotogrāfijas, jo tajās ir nepilnības un defekti. Tajās atrodu idejas, kuras dažkārt esmu pat izmantojis reklāmas kampaņās, piemēram, izvēloties fotogrāfiju modes klientam, kur modele nejauši aizvērusi acis, vai strādāju ar fotogrāfiem, kuri iepriekš neko līdzīgu nav darījuši. Man patīk eksperimentēt. Dažkārt esmu atradis ļoti personiskas fotogrāfijas, par kurām nodomāju – pārsteidzoši, ka tās vispār nonākušas tirgū. Tāpēc sāku pirmos izdevniecības projektus – kā ar to spāņu sievieti (pirmajā grāmatā no sērijas In almost every picture (Gandrīz katrā attēlā) redzami simtiem sievietes portretu, kurus uzņēmis viņas vīrs. Sievietei kļūstot vecākai, viņa bildēs saraujas aizvien mazāka – red.). Toreiz nezināju, ka tā būs sērija, bet pamazām aizrāvos.
Droši vien nopērc vairāk fotogrāfiju, nekā beigās izmanto.
Tas sākās kā vaļasprieks – brīvdienās iet uz tirdziņiem. Pa nedēļu es skatījos uz profesionālu fotogrāfiju, kurai bija noteikts mērķis, bet nedēļas nogalēs turpināju skatīties uz attēliem. Tas bija relaksējoši, jo šīs fotogrāfijas nebija vajadzīgas konkrētam nolūkam. Sākumā pirku tikai tās lietas, kas man šķita interesantas, bet gadu gaitā savācu… Man ir milzīga noliktava, kurā atrodas aptuveni 15 tūkstoši ģimenes albumu. Tagad pērku visu, ko varu atrast, jo albumi lēnām izzūd. Pat ja tie nav sevišķi interesanti, varbūt tomēr kaut kas interesants ir iekšā. Taču sevi neuzskatu par kolekcionāru. Godīgi sakot, varētu tikt no tiem vaļā kaut vai rīt. Man būtu vienalga. Man tie kalpo kā attēlu banka. Man patīk tajos redzēt, kā cilvēki sevi radoši izsaka, kā ielīmē fotogrāfijas, kaut ko izplēš, kaut ko ieliek atpakaļ, raksta parakstus, dažkārt kaut ko noslēpj aploksnēs albumu aizmugurē.
Man ir grāmata Mother Nature (Māte daba). Izgāju cauri daudziem albumiem, jo katrā var atrast atšķirīgus veidus, kā vīrs ir fotografējis sievu pie puķēm, krūmos vai mežā. Tagad veidoju grāmatu par zīdaiņiem, taču tā nebūs tikai par viņu bildēm. Bieži vīrs tur rokās jaundzimušo bērnu, fotogrāfiju uzņem māte, un attēlā vīram ir «nogriezta» galva, jo sieviete ir ieinteresēta tikai bērnā. Cenšos atkal atrast tipoloģijas.
Interesanti, ka šīs tipoloģijas var daudz pateikt par sabiedrību.
Jā, tas ir tas pats, kas ar iepriekš minēto spāņu sievieti – ja pāris ir kopā ilgu laiku un vīrs fotografē sievu, sieviete bildēs lēnām attālinās no kameras. Tam var būt vairāki iemesli – varbūt vīrs ir zaudējis interesi par viņu, bet varbūt arī sieviete vairs nevēlas tikt fotografēta no tuva attāluma.
Ir emocionāli stāsti – kā dvīnes, kad pēkšņi viena no viņām pazūd un nekad vairs neparādās albumā, taču otra turpina fotografēties, vienmēr atstājot vairāk vietas bildes malā – it kā atstātu brīvu vietu iedomu māsai. Arī taksists (otrā grāmata sērijā In almost every picture – red.) ir interesants stāsts. Taksistam bija kliente, ar kuru viņš devās četru piecu dienu ceļojumos uz Austriju, Šveici, Vāciju. Viņš vienmēr izkāpa no mašīnas un uzņēma tās attēlu. Sākumā man tas šķita dīvaini, jo ainavā bija tikai mersedess ar taksometra zīmi, bet tad ievēroju, ka viņa kliente allaž sēdēja mašīnā – visās 700 bildēs. Bija viena bilde, kurā sieviete nofotografējusi viņu – arī no mašīnas. Tas ir kā būt detektīvam. Izrādījās, ka šī sieviete bija invalīde, un taksists uzņēma viņas brīvdienu attēlus – novietoja mašīnu pie kāda tūrisma objekta vai kalnu ainavas un uzņēma bildi. Dažkārt viņa izliekusies pa mašīnas logu, dažkārt guļ. Ir aizkustinoši skatīties uz šādu stāstu.
Salīdzinot ar tevis veidoto žurnālu Useful Photography (Noderīga Fotogrāfija), kas ir asprātīgs un jautrs, In almost every picture grāmatas bieži ir skumjas. Tās skatoties, dažkārt jūtos, it kā lasītu 800 lappušu biezu skandināvu romānu, kura stāsts sākas ar cilvēka dzimšanu un beidzas ar nāvi. Droši vien tāpēc, ka daudzi cilvēki šajās grāmatās jau ir miruši, un šie albumi ir viņu dzīves stāsti.
Ir viens albums, par kuru domāju, vai tas varētu būt nākamā grāmata šajā sērijā. Tur ir daudz sievietes portretu. Pēc tam redzu viņu sēžam krēslā, kājas apklātas ar segu. Tad viņa nonāk slimnīcā, un albums vēl nav pat pusē, kad viņa nomirst. Puse attēlu ir no viņas bērēm. Tas ir ļoti dīvains balanss, ka vienā albumā ir dzīve un nāve – no jaunas, skaistas sievietes līdz pat beigām. Jebkurā gadījumā, tas ir interesanti, kā mēs sevi dokumentējam. Vidēji cilvēkiem ir seši, septiņi albumi. Un tas ir viss.
Cilvēki izvēlas sevi dokumentēt ļoti līdzīgā veidā. Ģimenes albumi sākas ar kāzām, viens veltīts pirmajam bērnam, pēc tam – ceļojumi un svinības.
Jā, un smieklīgi, ka tagad, kad fotokameras ir vieglāk pieejamas un varam darīt visu, ko gribam, darām tieši to pašu. Tas ir baigi garlaicīgi. Kad veidoju izstādi 24 stundas fotogrāfijās, bildes bija tādas pašas, kādas tika uzņemtas pagājušā gadsimta 20. gados – kāzas, dzimst bērni, sporta pasākumi, bēres, brīvdienas. Reti atrodi kaut ko atšķirīgu.
Arī tavi personīgie projekti, piemēram, Unfinished Father (Nepabeigtais tēvs) par tēva insultu vai filma par mirušo māsu, ir ļoti intīmi. Biju pārsteigta, ka nebaidies kaut ko tādu atklāt, jo bērna nāve jebkurai ģimenei ir traumatiska pieredze.
Tieši tā. Taču pēc šī notikuma esmu audzināts, ka labākais ir par to daudz runāt. Tās ir zāles pret sāpēm. Tagad veidoju darbu festivālam Vroclavā, kas atkal ir par manu māsu. Izmantošu tikai vienu viņas fotogrāfiju. Tā ir pēdējā, kas ar viņu uzņemta – no brīvdienām izklaides parkā. Mani vecāki izgrieza viņu no attēla, jo tajā bija vairāk cilvēku, pārveidoja bildi melnbaltu un palielināja. Kaut arī nedaudz ārpus fokusa un vispār ne pārāk labs attēls, trim cilvēkiem – mātei, tēvam un man – tas kļuva par ikonu. Festivālā šis attēls būs redzams milzīgā izmērā uz ēkas sienas, tas būs avīzē, uz reklāmas stabiem, viens pats galerijā. Tas nav domāts personiski, bet, lai parādītu, ka tas ir attēls ar vēsturi, vismaz man.
Lai tas sāk skatītāju uzlūkot no visurienes, un viņam jābrīnās, kāpēc.
Jā, tāda ir ideja. Bet tam ir sakars arī ar to, ka esam pārsātināti ar attēliem, katru dienu tos patērējam milzīgos apjomos. Taču pat nesagremojam, vairs uz tiem neskatāmies. Gribētu, lai cilvēki uz sekundi apstājas un padomā. Patlaban esam sasnieguši augstāko punktu, gandrīz neiespējami, ka attēlu apjoms varētu vēl palielināties. Līdz pusdienlaikam redzam vairāk attēlu nekā kāds 18. gadsimtā redzēja visas dzīves laikā. Patlaban jebkurš ir redaktors, jo jāizvēlas, ko gribi redzēt, dzirdēt, lasīt, kādus e-pastus saņemt. Tas ir mainījis mūsu sugu.
Jābūt apbruņotam pret informāciju. Ir daudz jaunu cilvēku, 24-25 gadus veci, kuri ir pilnībā izdeguši, jo redzējuši tik daudz, viņiem bijis jāizdara tik daudz nozīmīgu izvēļu – kādā skolā mācīties, ko darīt, sekot noteiktiem priekšrakstiem. Tam atkal ir sakars ar perfekciju.
Bet, ja tev šķiet, ka esam sasnieguši augstāko punktu attēlu producēšanā, kas notiks tālāk? Cilvēki pārstās tik daudz fotografēt?
Tā varētu būt. Jau tagad to var redzēt sociālajos medijos. Jauni cilvēki vairs pat neizmanto feisbuku. Cilvēki vairāk uzturas bezsaistē. Kino apmeklējums ir augstāks nekā jebkad. Atkal populāri ir mūzikas festivāli. Cilvēki vēlas īstu pieredzi, kur viņi var pieskarties citiem cilvēkiem. Espreso mašīnas vietā varbūt atkal izmanto kafijas kannu. Tas pats ar vinila platēm. Cilvēki atgriežas pie lietām. Tas vienmēr mainīsies, bet šīs lietas pastāvēs līdzās.
Vai tu pats fotografē?
Jā, bet ne vairāk kā jebkurš cits. Fotografēju savu ģimeni, esmu tikpat garlaicīgs kā visi pārējie šajā ziņā. Taču fotografēju arī dīvainus objektus, ko redzu uz ielas. Bet esmu to darījis vienmēr, gandrīz kā piezīmes. Iepriekš man bija polaroīda kamera. Kopš 18-19 gadiem uzņēmu tūkstošiem attēlu, tas bija brīnišķīgs formāts, kā dokumentēt lietas, vienīgā kopija. Tagad to pašu daru ar telefonu. Interesanti arī, cik daudz attēlus katru dienu uzņemam praktisku iemeslu vadīti – ielas nosaukumu, kur esi nolicis mašīnu, vīna pudeli, kas garšoja. Cilvēki arvien biežāk fotografē ekrānus, citu cilvēku telefonus. Man ir interesanti redzēt šīs pārmaiņas, cilvēki sākuši to darīt tikai pēdējos gados, pirms tam viņi to pierakstīja.
Kas ir pēdējais, ko nofotografēji?
Apskatīsimies! (Izvelk no kabatas telefonu.) Pēdējais video ir no kluba. Ā, vakar nofotografēju to itāļu meiteni. Kā viņu sauc? Viņa bija bārā, kāds nejauši uzgrūdās, viņai asiņoja lūpa, un es nofotografēju, lai viņai parādītu, kā tas izskatās. Un te ir bilde ar ekrānu – ar bāra adresi, kur vakar gājām. Bet man tiešām patīk tādi attēli kā šis – Rīgā, tepat ap stūri. (Rāda bildi ar būvlaukuma žogu, kas noklāts ar materiālu, uz kura uzdrukāts ķieģeļu raksts.) Ļoti jocīgi. Tās ir lietas, kuras vienmēr meklēju.
5 kļūdas no Ērika Kesela grāmatas Failed It!
Andrē Tijsens (André Thijssen). Grafikas dizainers un fotogrāfs Andrē Tijsens gadiem pilsētās meklējis attēlus, kas paliek neievēroti. Viņa foto mudina pievērst uzmanību ģeniāliem brīžiem un izcilām kļūdām, kas slēpjas tepat degungalā.
Kents Rogovskis (Kent Rogowski), Puzle. Lielisks piemērs, kas notiek, ja tiek izjaukts kas perfekts un salikts atpakaļ greizi. Pužļu veidotāji bieži izmanto vienu un to pašu trafaretu, un tas ļāva sapludināt vairākas puzles, izveidojot mulsinošas pasaules.
Heike Bolliga (Heike Bollig), Kļūdas ražošanā. Konveijera lente ir ceļš uz masveida perfekciju. Lielākā daļa no šiem dīvainajiem «dārgumiem» nekad neierauga dienasgaismu. Tie ir interesantāki par miljoniem nevainojamo «brāļu».
Celtniecības kļūda. Varētu strīdēties, vai šis plakāts izskatās labāk šādi, vai tad, ja būtu pielikts nevainojami. Manuprāt, tagad to ievēro vairāk cilvēku. Ik dienu patērējam neskaitāmus attēlus, bet reti uz tiem pienācīgi paskatāmies. Šis nepaliks nepamanīts.
Kurts Kaviecels (Kurt Caviezel), Putns. Interneta kameras atļauj izspiegot pasauli, sēžot pie datoriem. Kaviecels izmantoja publiski pieejamās kameras visā pasaulē. Viņa darbu sērijā redzami kukaiņi un putni, kas iztraucējuši pierastās ainavas.
CV
Dzimis 1966. gadā
Dzīvo un strādā Amsterdamā
1996. gadā kopā ar Johanu Krāmeru dibināja KesselsKramer aģentūru, kuras galvenais birojs atrodas bijušajā katoļu baznīcā. Slavenāko aģentūras klientu vidū ir Greenpeace, Audi, Heineken, Women Inc, eBay, MTV, Lipton, Vitra, Diesel, Nike, Tele2 un Absolut
KesselsKramer izdevniecība izdevusi vairāk nekā 70 grāmatu ar atrastām fotogrāfijām
Lasījis lekcijas Gerita Rītvelda akadēmijā, ECAL Lozannā un Amsterdamas Arhitektūras akadēmijā.
Kesela izstāde Unfinished Father šogad nominēta prestižajai Deutsche Börse fotogrāfijas balvai
