Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja konkursa rīkotājam Malkolmam Redingam patīk savest kopā cilvēkus
Ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LMoCA) starptautiskā arhitektūras konkursa rīkotāju Malkolmu Redingu (Malcolm Reading) iznāk tikties vairākas reizes. Pirmā reize ir septiņu konkursa dalībnieku prezentācijās, ko atzinīgi uztvēra gan klausītāji – pārsvarā ar arhitektūru saistīti profesionāļi -, gan paši viegli samulsušie arhitekti – konkursu rīkošanā publiskas projektu prezentācijas nav ierasta prakse. Viss ritēja pēc pulksteņa, projektu vērtētājiem, tajā skaitā medijiem, bija pietiekams laiks, lai iepazītos ar visiem projektiem, konkursa noslēguma fāzē valdīja patīkama spriedze un gaidas.
Nākamā reize ir pāris dienas vēlāk, un uz jautājumu, vai mums ir uzvarētājs, Redings pārliecinoši atbild: mums ir! Taču līdz oficiālajai konkursa izziņošanai vēl jāgaida, un intervijas dienā uzvarētāja Adjaye Associates + AB3D vārds ir noslēpums. Laiks vajadzīgs, lai sagatavotu dokumentāciju, ko nosūtīt tiem dalībniekiem, kas konkursā nav uzvarējuši. «Ir patīkami uzvarēt, bet arī zaudētājiem ir svarīgi saņemt novērtējumu – žūrijas viedokli par labo un neveiksmīgo katrā projektā,» skaidro Redings.
Vēlāk, kad uzvarētāja vārds ir publiskots, par rezultātu tā rīkotājs saka: «Man ir prieks! Ir liels gandarījums redzēt, ka tik spēcīgu un talantīgu dizainu apstiprina arī žūrijas lēmums. Tas ir kā balva mūsu komandai, jo tiek apstiprināta arī mūsu sastādītā konkursa procedūra un nolikums. Varbūt tas ir skaļi teikts, bet projektam ir jāatspoguļo nācijas sapņi. Tā ir svarīga ēka, tāpēc ir svarīgi atrast arhitektu, kuram ir izturība projektu novest līdz galam.»
Pēdējās sarakstes dienā Redinga dzīvesvietā – Apvienotajā Karalistē – notiek referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Nav iespējams uz Londonu nenosūtīt vēl vienu jautājumu – ko arhitekti domā par Brexit, un kā lēmums par izstāšanos ietekmēs viņu darbu? «Mēs vēl nezinām visas detaļas, tāpēc ir grūti prognozēt,» Redings piesardzīgi raksta. «Eventuāli tas var aizliegt britu arhitektiem strādāt citās ES valstīs – varbūt ne privātam pasūtītājam, bet noteikti publisko ēku projektos, taču es esmu optimists – arhitektiem labi padodas radošas partnerības, viņi atradīs ceļu.»
Mums piedāvāja ar jums tikties jau pagājušā gada nogalē, taču nezinājām, par ko ar jums runāt – nebija nosaukti konkursa dalībnieku vārdi, arī konkursa norise bija neskaidra.
Mēs vienmēr mēģinām kāpināt interesi par projektu – ne viss ir zināms jau pašā sākumā. Tomēr es ātri sapratu, ka šejienes sabiedrībai ir svarīgi saprast notiekošā iemeslus. Man tā bija vērtīga atziņa, tādā veidā arī es kaut ko iemācījos. Vispirms visi gribēja zināt, kāpēc mēs nerīkojam atklātu konkursu. Vai tad atklāts konkurss [pasūtītājam] nesniedz visu, kas ir vajadzīgs?
Es atbalstu konkursus ar uzaicinātiem dalībniekiem, jo, veicot priekšatlasi, ir iespējams koncentrēt uzmanību dizaina kvalitātei un sarunām ar arhitektiem.
Atklātā konkursā, un mēs tādus rīkojam, pirms konkursa izziņošanas visam ir jābūt pilnīgi pareizam, un nav iespējams runāt ar arhitektiem – viņi iesniedz darbu, tu izvēlies uzvarētāju, un tad uz labu vai ļaunu jūs esat kopā. Tas der vieniem konkursiem, bet neder citiem. Lai projektētu laikmetīgās mākslas muzeju, ir jābūt zināma līmeņa ekspertīzei, kas ir pieejama starptautiskajai arhitektu kopienai. Ar laikmetīgo mākslu saistītas lietas starptautiskajā arhitektu kopienā notiek visu laiku. Man bija svarīgi šīs zināšanas piesaistīt muzeja projektam.
Vai varat nosaukt dažus no ekspertīzes īpašajiem aspektiem?
Īpaša ir spēja saprast ēkas saikni ar mākslu, kas tajā tiks radīta. Atšķirībā no citiem mākslas veidiem laikmetīgā māksla ir saistīta ar ēkām, kur tā tiek izstādīta. Daudzi mākslinieki rada darbus konkrētām ēkām. Laikmetīgajai mākslai ir tik daudz mediju – digitālie, performance -, kas starptautiskajai auditorijai ir labāk zināmi. Laikmetīgā māksla vispār ir starptautiska, tāpēc ir svarīgi, ka arī ēka ir startptautiska. Tāpēc es jutu, ka starptautiskā komponente šajā konkursā ir svarīga. Ja ir starptautiski partneri, viņiem ir jāstrādā ar vietējiem arhitektiem.
Vai tā ir ierasta jūsu organizēto konkursu prakse?
Dažās valstīs tā ir juridiska prasība. Tas ir labi, bet juridiskas prasības ne vienmēr ir labākais veids, kā veidot attiecības. Es teiktu – ap 50-60% gadījumu, un gandrīz visi projekti ārvalstīs tiek radīti sadarbībā ar vietējiem partneriem, un tam ir labs, praktisks iemesls. Vietējie arhitekti var piedāvāt izpratni par vietējo kultūru, vietējo vidi, un viņiem ir vietējās kultūras saknes. Arhitektūra ir kultūras izpausme. Man arī patīk iespēja savest kopā cilvēkus. Savedot kopā divus partnerus, no visa procesa var iegūt vairāk.
Vai pamanījāt atšķirības metodēs, kā ārvalstu arhitekti sadarbojas ar vietējiem partneriem? Vai ir kādi noteikumi, kā šādai sadarbībai jānotiek?
Kāds man žūrijā vaicāja – kā viss notiks? Vai jums ir kādi līgumu paraugi? Protams, viss beigsies ar līgumiem, jo pusēm ir savas funkcijas. Žūrija vēroja, un tas bija noderīgi, kā puses sadarbojās.
Ko jūs pamanījāt?
Intuitīvi var iedomāties, ka jāatrod komanda, kas strādās plecu pie pleca, bet ir interesanti redzēt, ka partneriem ir atšķirīgi veidokļi un ka viņi mazliet strīdēsies. Pie laba dizaina var tikt, analizējot, vērojot, strīdoties, apmeklējot vietas. Ir jābūt komandai, kurā ir neliela berze. Tas nenozīmē karu. Tā ir daļa no radošas darbības.
Nav grūti iedomāties, ka vietējo partneru ieguvumi, sadarbojoties ar zināmiem ārvalstu partneriem, ir lielāki. Visi, piemēram, tika pie labas publicitātes populārākajos arhitektūras interneta medijos. Kādi ir ārvalstu partneru ieguvumi?
Es domāju, ka abas puses ir sapratušas, ka tās ir attiecības, kas pārsniegs šā projekta robežas. Esam pieredzējuši, kā pēc līdzīgiem konkursiem saglabājas draudzība, darbs turpinās pie citiem projektiem. Tas ir arhitektu kopienas lielākais ieguvums, jo arhitektūra ir sadarbības projekts. Pie katra objekta strādā 100-140 projektēšanas speciālistu, tiem vēl jāpieskaita 300-400 būvnieku. Arhitekti vienmēr strādā komandā.
Viena no svarīgākajām arhitektūras konkursu komponentēm ir žūrija. Vai esat redzējis spāņu režisora Anhela Borego Kubero (Angel Borrego Cubero) dokumentālo filmu Konkurss, kur pat tādi arhitekti kā Žans Nuvēls, apskatot pirmos savas komandas darbus, jautā, kas būs žūrijā?
Jā, esmu, un tas ir pirmais jautājums, ko visi grib zināt, jo arhitektiem liekas, ka viņi var ietekmēt žūriju. Jāsaprot, ka cilvēki žūrijā un arhitekti vienmēr zina viens otru, dažreiz pat pazīst personiski. Vienmēr jāraugās, lai izslēgtu interešu konfliktu.
Pie mums Latvijā, un tāda situācija bija arī minētajā filmā, gadās, ka žūrijā bieži nav neviena arhitekta – tikai amatpersonas.
Tā noteikti nav laba žūrija. Laba žūrija nekad nebalso, un arī šajā [muzeja konkursa] gadījumā balsojuma nebija. Balsošana nozīmē konfrontējošu iznākumu. Ja balso, tas nozīmē, ka ir cilvēki, kuri nav apmierināti. Pie rezultāta jānokļūst diskusiju ceļā. Ja nav kolektīvas vienošanās par uzvarētāju, diskusija ir jāturpina, līdz tiek panākta vienprātība. Tikai tad projektam ir pamatīgs pamats. Ja žūrijā nav vienprātības, konkursa pamats ir saplaisājis.
Kā jūs veidojat žūriju?
Žūrijai* ir jābūt sabalansētai. Uzskatu, ka klienta pārstāvim žūrijā ir jābūt, jo tā ir viņu ēka un viņiem tā ir jābūvē. Nedomāju, ka žūrijai ir jābūt pilnīgi neatkarīgai, jo dzīve nav tāda, turklāt klientam ir jābūt apmierinātam ar notiekošo. Žūrijā jābūt cilvēkiem, kuriem patiesi interesē tēmas, kas skar konkrēto konkursu. Piemēram, šajā žūrijā mums bija mākslinieks, jo projekts ir mākslas muzejs. Mums bija cilvēks, kuru interesē gaisma un materiāli – arī projektā būtiski aspekti. Tāpat mums bija pazīstami, pieredzējuši arhitekti, kas saprot, kā ēkas tiek būvētas, kuru karjera ir saistīta ar ēku būvniecības procesu un kuri redz, vai projekta noslēgumā būs ēka vai strupceļš.
Žūrija ir māksla un mazliet arī zinātne, kur zinātne ir ieinteresētās personas un projekta tehniskie aspekti, bet māksla – atrast cilvēkus, kas žūrijas darbu padarīs par baudāmu pieredzi.
Kā jūs sākāt organizēt konkursus?
Es kļuvu par arhitektu tāpat kā visi citi, taču uzreiz sapratu, ka mani neinteresē ēku projektēšana. Es kādu laiku strādāju Britu padomē, un šis darbs nozīmēja, ka es devos uz dažādām valstīm, lai sniegtu padomus par telpu piemērotību jaunu biroju atvēršanai vai situācijās, kad telpas tika mainītas. Starptautisku organizāciju darbs ir saistīts ar diplomātisku kontaktu dibināšanu, kultūras sakariem, un tas ir viens no labākajiem veidiem, kā satikt cilvēkus. Par kultūru visiem ir viedoklis. Man tas patika, jo mans darbs nozīmēja nolīgt darbā arhitektus, kas šos apsvērumus ieliek arhitektūras darbā. Es sapratu, ka man patīk uzklausīt klientu, saprast, kas viņam ir vajadzīgs, un atrast arhitektu, kas to var izdarīt. Biju tāds kā tilts. Jutos gandarīts, ka varēju būt daļa no procesa, un no turienes izauga ideja par palīdzēšanu klientiem atrast arhitektu, it īpaši kultūras laukā, un konkursi nāca kā turpinājums. Mēs palīdzam ar pašiem pirmajiem darbiem – palīdzam uzrakstīt nolikumu, organizējam procesu. Vairumam nav nekādas izpratnes par to, kā rīkojams arhitektūras konkurss, un, ja nav šādas izpratnes, – kur lai iet? Var ieiet internetā, taču tas ir sarežģīti. Sapratām, ka šādas konsultācijas klientiem ir nepieciešamas. Tagad tas ir izaudzis līdz tam, ka visi konkursi, ko organizējam, ir aizraujoši. Kā arhitekts es pamostos un nezinu, kas šodien notiks.
Jūsu arhitektu datubāze pa šiem gadiem noteikti ir izaugusi, no dažiem konkursa dalībniekiem dzirdēju, ka nemaz nav tik viegli tikt jūsu uzmanības lokā un tapt uzaicinātam piedalīties konkursos. Kā veidojat savu grozu, no kura izvēlēties labākos ābolus?
Nav iespējams pazīt visus, taču mēģinām būt atvērti. Vienmēr aicinām cilvēkus mums rakstīt un izteikt savas intereses.
Dažiem tuvāki ir maza mēroga darbi. Citiem – lielāki. Izvēloties piemērotākos arhitektus konkursam, mēģinām salikt kopā to, kas viņiem vislabāk padodas ar to, kas viņus interesē. Es neticu, ka arhitektam var būt pieredze visā arhitektūras spektrā. Vienmēr ir lietas, kas padodas labāk. Tāpēc mēs ne tikai jautājam, ko arhitekti ir paveikuši, bet arī – kas viņus interesē. Tāpat mudinām iesaistīt arī jaunos arhitektus, rīkojam konkursus maziem birojiem. Tagad, kad ir internets, varam viegli izveidot starptautisku kandidātu sarakstu. Pirms desmit gadiem tas bija pagrūti. Es ceru, ka Latvijas arhitekti sāks piedalīties Apvienotās Karalistes konkursos, jo nav iemeslu, kāpēc to nedarīt.
Jūs vairākkārt pieminējāt interneta lomu, taču ne jūs pats, ne jūsu uzņēmums nav sociālajos tīklos. Vai tam ir kāds iemesls?
Es gribu atturēties no pļāpāšanas ap arhitektūras konkursiem. Mēs vēlamies visu uzturēt zināmā biznesa un caurskatāmības līmenī. Visiem patīk runāt par dizainu, arī arhitektiem, taču tas nedrīkst tieši ietekmēt konkursa norisi.
Bet jūs taču saprotat, ka diskusijas tik un tā notiek, arī par muzeja konkursu gan vietējā arhitektūras portālā, gan, piemēram, Facebook?
Mūsu uzdevums, kā konkursa rīkotājiem, nav paust viedokli. Mūsu uzdevums ir palīdzēt klientam tikt pie vislabākā rezultāta. Viena konkursa rīkošana aizņem sešus septiņus mēnešus, un, kad savu darbu beidzam, viss ir jāatstāj vislabākajā kārtībā. Tas nenozīmē, ka nav jābūt arhitektūras diskursam, taču es nevaru sevi izspēlēt kā personu ar viedokli, jo tad viss beigsies kā filmā, kur Žans Nuvēls jautā, kas ir žūrijā, – visi jautātu, kurš organizē šo konkursu? Un tad teiktu – nē, es negribu piedalīties.
Var rasties iespaids, ka mums Latvijā ļoti interesē jaunā arhitektūra, taču patiesībā lielākā sabiedrības daļa dod priekšroku vēsturiskajai arhitektūrai. Bieži runājam, kā atjaunot, pie kura ēkas būvniecības posma atgriezties? Par ko jūs runājat?
Man arī jāatzīst, ka, lai cik ļoti man patiktu laikmetīgā arhitektūra, es daudz strādāju tieši ar vēsturisko apbūvi. Esmu UNESCO Pasaules mantojuma vietas – Londonas Tauera – konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs. Tā ir nozīmīga Londonas vēstures daļa, kas atspoguļo dažādus laikmetus, arī mūsu mantojuma sarakstā ir objekti no neolīta laika līdz aukstā kara bunkuriem. Ļoti atšķirīga kolekcija. Mana interese par arhitektūru iet roku rokā ar arhitektūras vēsturi. Mums Apvienotajā Karalistē, tāpat kā jums Rīgā, ir paveicies ar daudziem pilsētas attīstības slāņiem. Katra arhitektu paaudze ir strādājusi vēsturiskā kontekstā, un katra ir iznīcinājusi daļu iepriekš būvēto ēku. Cilvēkiem vienmēr būs atšķirīgi viedokļi par mantojumu. Vakardienas jaunā arhitektūra ir šodienas mantojums.
Vai jūsu darbs līdz ar uzvarētāja paziņošanu Rīgā ir beidzies?
Turpināsim strādāt ar Laikmetīgās mākslas muzeja fondu un arhitektiem, sniedzot padomus dizaina koncepcijas izstrādē. Tālākā sadarbība ir fonda ziņā. Ar dažiem klientiem mēs turpinām strādāt kā konsultanti, līdz projekts ir pabeigts. Esam uzkrājuši nopietnu pieredzi muzeju un mākslas projektos visā pasaulē, un bieži varam piedāvāt atbilstošu redzējumu. Es katrā ziņā labprāt atgrieztos Rīgā.
* LLMM metu konkursa žūrijā darbojās:
Deivids Bikls, žūrijas priekšsēdētājs, Design, Exhibitions and FuturePlan direktors no Viktorijas un Alberta muzeja Londonā,
Džanni Botsfords, Gianni Botsford Architects vadītājs,
Renjē Degrāfs, Office for Metropolitan Architecture (OMA) partneris un OMA’s think-tank vadītājs,
Lūks Džerams, mākslinieks un Luke Jerram Ltd vadītājs,
Ieva Valtere, SIA Pillar Management izpilddirektore,
Elīna Vikmane, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle,
Uldis Balodis, arhitekts un SIA Vizuālās modelēšanas studija līdzīpašnieks,
Jānis Dripe, arhitekts un Kultūras ministrijas eksperts.
5 iespaidīgas arhitektūras mantojuma vietas
Stounhendža Anglijā. Plaša un maģiska rituālo ceremoniju un neolīta laikmeta būvju ainava. Gandrīz nekas no ainavas nav pārbaudāms, jo pierādījumi ir tikai klusējoša arheoloģija – tā ir iedomātu stāstu vieta.
Edinburga Skotijā. Veca un jauna pilsēta, kas atspoguļo spēcīgo sociālo un zinātnes pārmaiņu brīdi – apgaismību. Centrs kopš 18. gadsimta gandrīz nav mainījies, pilsētas arhitektūra ir gan dziļi simboliska, gan matemātiski noteikta.
Patara Turcijā. Daļēji atrakta, ilgus gadus zem smiltīm pazudusi romiešu pilsēta – pamazām atklāts amfiteātris un laukums skaistā, aizsargātā dabiskā ainavā, kur mājo bruņurupuči un ūdensputni.
Aleksandrijas līcis Ēģiptē. Vilinošas senatnes vietas zem ūdens, tajā skaitā Kleopatras pils un viens no septiņiem pasaules brīnumiem – Aleksandrijas bāka.
Rīga Latvijā. Viena no labākajām jūgendstila pilsētas skatu kolekcijām, patīkama pastaigām un bauda acīm.
CV
Dzimis 1957. gadā
Studējis Bristol University un Henley School of Management
1996. gadā izveidojis uzņēmumu Malcolm Reading Consultants un sniedz arhitektūras konkursu rīkošanas pakalpojumus, konsultē arhitektus un arhitektūras pasūtītājus iepirkumu un citos jautājumos
Pirms tam strādājis British Council, ir bijis un joprojām ir dažādu mantojuma organizāciju un komisiju, tajā skaitā English Heritage, Edinburgh World Heritage u. c. pilnvarotais. Trīs termiņus pēc kārtas bijis Historical Royal Palaces valdes loceklis
Raksta The Architects’ Journal par arhitektūras konkursiem
