Nesen iznākusi Svena Kuzmina pirmā grāmata – stāstu krājums Pilsētas šamaņi. Tajā viņa mākslinieka un aktiera pieredze savienota ar rakstnieka izdomu
Darbošanās etīžu teātrī Nerten un māksla interesanti sarunāties – kaut kas no tā noteikti ir rosinājis Svenu Kuzminu tik nopietni pievērsties dialogiem. Tiem gan īpašu uzmanību pievēršu pēc intervijas, kas no rātnā jautājumu un atbilžu tenisa izvēršas grūti kontrolējamā vārdu saspēlē. Kuzmins neļauj sevi ierāmēt kādā noteiktā formātā. Arī viņa grāmata latviešu literatūrā ir kas jauns ne tikai prozas, bet arī ilustrāciju dēļ. Katrs stāsts sākas ar autora zīmētu grafiku. Smalkām, ornamentālām līnijām veidotie portreti liek aizdomāties tikpat nopietni kā mazliet ironiskie stāsti, kuri balansē uz smalkas robežas starp dokumentāli, precīzi fiksētu reālismu un tikko nojaušamu sirreālismu – kaut ko tādu, kas pilnīgi noteikti nav iespējams. Taču uztaustīt šo robežu ir grūti. Tiekamies tējnīcā Miera ielā, jo tieši te Svens mēdzot šad tad strādāt.
Vai tu novēro cilvēkus, lai izmantotu stāstos?
Šī tējnīca nav labākā novērošanas vieta, te nevar iesaistīties nepazīstamu cilvēku sarunās, kā tas ir iespējams krogā. Krogos cilvēki izpaužas kolorītāk. Aizej uz kādu alus pagrabu, uz kuru parasti neej, un – lūdzu, vesela personāžu palete! Tas ir viens no literāta uzdevumiem – izrāpties ārpus ierastās zonas un pameklēt kaut ko tur, kur nav ierasts meklēt.
Tu jau sen raksti?
Cik vien sevi atceros. Kopš bērnības. Apbrīnojami, kā man pietika stūrgalvības to darīt, jo daudzi ieteica atteikties no šīs nepraktiskās nodarbes. Taču es biju iecirtīgs. Bet, klau, šis ir oficiāls jautājums. Papļāpāt ir interesantāk nekā atbildēt uz iepriekš sagatavotiem jautājumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.