Zviedrijā dzimušais latviešu dzejnieks Juris Kronbergs šomēnes svin 70. jubileju, taču arī viņa jaunākajā dzejoļu krājumā aizvien dzirkstī humors, kas savulaik kaitināja gan trimdas, gan padomju sabiedrības pīlārus
Apaļās Džona Lenona stila brilles un bārda atgādina, ka Juris Kronbergs ir no 60. gadu hipiju dumpīgās paaudzes, un sarunā ar viņu allaž jārēķinās, ka par visnopietnākajām lietām viņš būs gatavs pasmieties vai pastāstīt anekdoti. Tomēr, par spīti it kā pavieglam stilam, Kronbergs savā mūžā paveicis lielu darbu. Izdevis piecpadsmit dzejoļu krājumus, to skaitā Vilks Vienacis, kas kopš neatkarības atgūšanas ir, iespējams, visbiežāk tulkotais latviešu dzejnieka darbs.
Milzum daudz latviešu literatūras tulkojis zviedriski un iepazīstinājis kaimiņvalsti ar latviešu kultūru. Lielā mērā pateicoties viņam, Vizma Belševica ir plaši pazīstama Zviedrijas literārajās aprindās un, cik noprotams, nopietni kandidēja uz Nobela prēmiju literatūrā. Dodos intervēt Kronbergu, labi zinot, ka saruna nebūs nostal-ģiska, jo ar viņu tikties vienmēr ir jautri.
Jaunajā grāmatā Uz balkona / bet ja visu laiku… raksti, ka tu esi «starp divām valodām pakārta marionete». Kā nolēmi kļūt par latviešu dzejnieku?
Sāku regulārāk rakstīt dzeju ģimnāzijas priekšpēdējā klasē, un tajā pašā laikā rakstīja Pāvils Johansons. Abi rakstījām zviedru valodā. Tad mēs pārrunājām, ka varbūt varētu mēģināt latviski. Pāvils teica: mana mamma [Veronika Strēlerte] raksta dzeju. Varbūt viņa var apskatīties, pielabot kādas valodas kļūdas. Es teicu: O.K., pamēģināsim.
Jūs sarunājāties zviedriski vai latviski?
Toreiz mēs vēl savā starpā sarunājāmies zviedriski. Diezgan drīz pēc tam mēs pārgājām uz latviešu valodu. Toreiz es nezināju, ka Veronika Strēlerte ir lielā dzejniece Veronika Strēlerte – tad es varbūt nebūtu uzdrošinājies viņai rādīt savus dzejolīšus. Viņa bija ļoti pozitīva un uzmundrinoša. Tad sāku vairāk rakstīt latviešu valodā. Tā es uzcēlu tiltu uz pirmsskolas vecumu, jo pirmos septiņus gadus runāju gandrīz tikai latviski, tiku barots ar latviešu bērnu grāmatām un dziesmām. Par Astridu Lindgrēni, ko lasīja visi citi [zviedru] bērni, es vispār neko nezināju. Tajā pašā laikā tā bija liela dēka – atklāt no jauna latviešu valodu. Kā jau ar visu radošo darbu – ja jūti, ka kaut kas veidojas un attīstās, tad ir prieks to darīt.
Jutu lielu brīvību, jo rakstīšana latviski man nebija saistīta ar karjeru vai naudas pelnīšanu. Rakstīju valodā, kuru [nākotnē] varbūt neviens nepratīs – toreiz runāja par [okupētās Latvijas] pārkrievošanu, ka latviešu valoda ir apdraudēta. Tas paradoksālā kārtā deva fantastisku brīvības sajūtu. Man arī likās, ka man jāraksta par citām lietām nekā trimdas latviešu dzejnieki. [Pirmajā krājumā] Pazemes dzeja nav nekā, kas saistīts ar trimdu vai Latviju, tikai viens dzejolis par to, ka padomju vara bija apcietinājusi 84 gadus veco sociāldemokrātu Frici Menderu.
Man likās – ja mēs esam pret netaisnībām, kas notiek Padomju Savienībā un Latvijā, manā uztverē tas būtībā neatšķīrās no netaisnībām, kas notika citur. Man likās dīvaini, ka Vjetnamas karu, aparteīdu vai karu Biafrā mēs pilnīgi ignorējam. Tā es drīz vien [trimdā tiku uzskatīts par] komunistu, pat par maoistu. Man draugi prasīja – vai tā ir taisnība, ka esi maoists? Es atbildēju – kā es varu būt maoists, es taču Mao tikai divas reizes esmu saticis! (Smejas.)
Pakāpeniski attiecības ar trimdas sabiedrību tomēr normalizējās?
Zviedrijā tādā ziņā nekas nebija normāls, jo gandrīz visu laiku bija politiskie strīdi. Tur bija gan ulmanieši, gan sociāldemokrāti, gan nacionālisti, gan liberāļi. 1934. gadā Ulmanis visas partijas likvidēja, tad sekoja divas okupācijas un karš, bet viņi nonāca Zviedrijā un pirmo reizi varēja brīvi izteikties. Nav brīnums, ka sāka rādīt ar pirkstu – ko tu darīji tur un tur. Man kā bērnam tie strīdi ļoti nepatika. Toreiz visi lielījās, kas viņi bijuši Latvijā, viens varenāks par otru. [No tā radās anekdote] – satiekas divi suņi, viens lielāks, viens mazāks; mazais saka – tu labāk no manis uzmanies, jo Rīgā es biju dobermanis!
No visiem mani visvairāk imponēja viens cilvēks – [sociāldemokrātu līderis] Bruno Kalniņš. Man bija apnicis klausīties varonīgās, patētiskās runas par to, kā mēs cīnāmies par Latviju. Kalniņš [runāja] ļoti lietišķi – tagad Amerikai ir tāds viedoklis, Ķīnai tāds viedoklis, Latvijā kompartijā tas cilvēks ir parādījies. Viņš arī teica – zini, Juri, tā padomju vara kritīs, jo neviena impērija nav mūžīga. Kad viņš to pateica ar savām zināšanām, tas bija ļoti iespaidīgi. Man patika, ka dzelzs priekškars nebija tikai šķērslis, bet izaicinājums. Toreiz daudzi brauca no Amerikas caur Stokholmu, un vienmēr varēja iedot kādu grāmatiņu līdzi kādam kolēģim. Tā arī manas paaudzes dzejnieki [Latvijā] par mani zināja, un mēs mēģinājām komunicēt un sadarboties.
Kad pirmo reizi atbrauci uz Rīgu?
1975. gadā. Tad biju ļoti labi sagatavots. Biju jau sociāldemokrātu partijas biedrs, un Ārzemju komitejas sēdē tika apspriests jautājums – vai Juris var braukt uz Rīgu kā Kultūras sakaru komitejas viesis? Mēs izstrādājām [taktiku], ka visos kontaktos ar padomju varu, ja kādi «čomiņi» prasīja, kā tam iet vai ko tas dara, atbilde vienmēr bija – ļoti labi! Ļoti labi pelna! Atzīts pie zviedriem! Tas bija lustīgi.
Pēc diviem gadiem biju otro reizi uz čekas jeb Kultūras sakaru komitejas rīkotajiem vasaras kursiem. Tur mums bija daži ļoti labi lektori, piemēram, Ruta Veidemane, kas lasīja lekciju par Bībeles valodas izmantošanu modernajā dzejā. Pēc tam piektdienas pēcpusdienā mēs visi sēdējām un runājām, daži no Kultūras sakaru komitejas prasīja, ko mēs nedēļas nogalē darīsim. Es uztaisīju nevainīgu ģīmi un teicu: domāju aizbraukt uz Liepāju bišķiņ pafotografēt tiltus. Redzu – Rutai Veidemanei ģīmis nemainās, bet acis uz mirkli paliek pavisam platas, un no tā brīža mēs bijām ļoti labi draugi. Cits gadījums: braucām garām Ļeņina piemineklim, un es saku – paga, kas tas tāds? Vai tas nav Kārlis Ulmanis? Man vecāki teica, ka viņš te Latvijā bijis liels vīrs! Visi rēca, un rezultātā man vairs nedeva vīzu. Viņi bija ļoti dusmīgi. Mēs jau zinājām, ka viņiem visvairāk riebjas, ja viņus izāzē.
Kad bija nākamā reize, kad atbrauci?
1985. gadā bija Krišjānim Baronam veltīta konference. Man nedeva vīzu, bet Jānis Peters aizgāja pie akadēmiķa [Viļa] Samsona un teica, ka Juris Kronbergs tulko latviešu dzeju un tautas dziesmas, bet viņam nedod vīzu. Tad ar Samsona parakstu mani ielūdza Vissavienības Zinātņu akadēmija un tā apgāja Rīgas čeku. Par to viņi arī bija ļoti dusmīgi. Tā rezultātā mammai, kas beidzot bija sadūšojusies atbraukt satikt savu māsu, pēdējā brīdī atteica vīzu. Es prasīju Albertam Liepam, kas bija [PSRS vēstniecības darbinieks] Stokholmā, kāpēc manai mammai nedod vīzu, viņš teica – tas varētu būt «taktisku apsvērumu dēļ».
Stokholmā padomju pārstāvniecībās vienmēr bija kādi latvieši.
Jā, piemēram, Nikolajs Neilands cīnījās visādos veidos kultūras laukā. Es biju pārtulkojis Vizmas Belševicas dzejoļus, un mums bija jāinformē [APN, padomju preses aģentūra Novosti], ka tulkojam to un to. Viņi mēģināja panākt, ka vienu daļu dzejoļu, kurus biju izraudzījis, neievieto krājumā – tos, kuri bija sacēluši skandālu Rīgā 1969. gadā, piemēram, Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām. Zvana telefons. «Sveiks! Te Vizma. Sekojošie dzejoļi ir aizliegti.» Un tad viņa tos uzskaitīja. Es tā naivi atbildu, ka grāmata jau tūlīt būs drukātavā, un viņa, kas jau bija rūdīta šajās lietās, atbild: «Ak, tad ir jau nodrukāta.» Protams, mēs ar zviedru izdevēju pārrunājām, ka [padomju varai] pārcelt savu cenzūru uz Zviedriju nav iespējams.
Kā sevi raksturotu kā dzejnieku?
Tas jāprasa citiem. Elīnai Kokarēvičai, kas raksta savu doktora darbu par mani. Viņa par mani zina vairāk nekā es pats. Nezinu, cik lielā mērā es no kura esmu ietekmējies, bet varu pateikt, kas man ir paticis. Bobs Dilans un tie dzejnieki, ar kuriem iepazīstināja viņa draudzene Sūzī Rotolo (Suze Rotolo) – franču sirreālisti un Rembo. Patika arī dadaistu rotaļīgums. Liels kultūršoks bija redzēt Beketa Gaidot Godo, kad man bija astoņpadsmit vai deviņpadsmit.
Neko daudz par to nezināju un atceros to momentu, kad sapratu, ka Godo nekad neatnāks – zeme atvērās. (Pasmejas.) Tātad sirreālisms, absurdisms, caur to prizmu rea-ģēt uz pasauli un notikumiem. Tādā sakarā es negribu nošķirt humoru no nopietnības. Humors ir tikpat labs veids kā nopietnība, lai uzzinātu vairāk par pasauli, analizētu pasauli un sevi. Man dažkārt patīk vienā dzejolī samaisīt šos divus līmeņus. Tas rada zināmu nedrošību, kas man patīk, – tur ir pārsteiguma moments. No latviešiem Čaks. Tas viss mani ir veidojis.
Krājums Vilks Vienacis varētu būt kopš neatkarības visvairāk tulkotais latviešu dzejoļu krājums. Kā tu izskaidro tā popularitāti?
Jā, pilns krājums kādās desmit valodās, fragmenti vēl kādās desmit. Man bija acu operācija, tīklenes nobrukums. Tas bija 1996. gadā, man bija 49 gadi, es nekad nebiju bijis slimnīcā kā pacients. Notika operācija, pēc kuras neko daudz neredzēju. Ārsts apskatījās un teica: ā, operācija ir veiksmīga. Es prasu – vai tas nozīmē, ka atgūšu redzi, kāda man bija agrāk? Un ārsts teica – par to tu vari tikai sapņot! (Redze operētajā acī atjaunojās tikai daļēji – red.) Tas bija šoks. Es sāku rakstīt – vai kāda netaisnība! Kāpēc tieši man tā notiek ar aci! Taču rakstīšana nevedās. Tad kāds teica – tu esi Vilks Vienacis.
Tas tēls man uzreiz deva brīvību rakstīt par visu ko. Man bija sajūta, ka tagad viss mainījies, ka nāve sāk jau gramstīties ap mani, bišķiņ kaut ko paņemt. Es arī nolēmu, ka rakstīšu to ciklu abās valodās – gan latviski, gan zviedriski reizē. Es sāku dzejoli vienā valodā, tad turpināju otrā. Visu laiku bija mijiedarbība, par dažiem es vispār nezinu, kurā valodā [sāku] rakstīt.
Kāpēc tā darīji?
Biju ļoti maz no saviem dzejoļiem tulkojis zviedriski, jo tad, kad iznāca grāmata latviski, es jau biju ceļā uz nākamo. Negribējās iet atpakaļ un tulkot dzejoļus zviedriski, tas man likās noiets etaps. Tāpēc domāju – lai no tā izvairītos, rakstīšu reizē abās valodās. Rakstīšana bija arī terapija. Man bija pilnīgi vienalga, ko citi par to teiks. Tas bija priekš manis, tikai priekš manis. Nāca prātā lielā zviedru dzejnieka Gunāra Ekelefa (Gunnar Ekelöf) teiktais, ka visprivātākais ir visuniversālākais, jo mēs visi esam apmēram tādi paši. Domāju, ka tāpēc [krājums] ir tulkojams citās valodās, jo tas nav saistīts ar kādu vēsturisku faktu vai ģeogrāfisku vietu. Tas ir privāts un universāls reizē. Tā cilvēki to uztver. Ventspilī kāda rakstniece no Šveices to izlasīja franciski un man teica: jūs mani saraudinājāt. Teicu, ka atvainojos. Viņa atbildēja – nē, nē, tās bija labas asaras.
Jaunajā krājumā ir gan apcerīgi, gan humoristiski dzejoļi, bet ir arī diezgan daudz politisku, piemēram, par bēgļiem.
Tas man kaut kā palicis no jaunības laikiem. Ir divu veidu iedarbinātāji – ārējais un iekšējais, un ziņas ir tik šaušalīgas, ka gribas uz tām reaģēt. Arī tie ir personiski dzejoļi.
Vienā krājuma dzejolī tu raksturo sevi un laikabiedrus kā «aizmāršīgā paaudze / mēs novecojam, bet aizmirsām pieaugt». Sanāk diezgan paškritiski.
Vai tad tā nav? Domāju, ka daudzi man piekrīt. Mēs joprojām esam tādi hipijiski jaunieši. Mana paaudze negrib būt vectēvi un vecmāmiņas, jo paši vēl grib lustēties.
Daudzus gadus strādāji par kultūras atašeju Latvijas vēstniecībā. Kā šajos gados attīstījusies zviedru interese par Latviju un tās kultūru?
Diemžēl interese tagad ir kļuvusi mazāka. Latvija vairs nav nekas īpašs, tā ir maza kaimiņvalsts. Par Latviju interesējas tikai, ja notiek kāds blīkšķis, parasti negatīvs. Diemžēl Latvija kultūras ziņā vairs tik daudz sevi nepiesaka Zviedrijā kā agrāk. Ļoti slikti, ka vēstniecībā nav kultūras atašeja.
Kuri tavi tulkojumi zviedriski bijuši vissekmīgākie?
Vizmas Belševicas. Septiņas viņas grāmatas iznākušas zviedriski. No latviešu literātiem divi ir iegājuši zviedru apziņā – Zenta Mauriņa un Vizma Belševica. Arī septiņas Mauriņas grāmatas iznākušas zviedriski, viņa pirmos pēckara gadus dzīvoja Upsalā. Vizmas Billes [romānu triloģijas] otrā daļa gāja turpinājumos Zviedrijas radio pirmajā programmā.
Tev ir labi sakari zviedru literārajās aprindās. Kā tad īsti bijis ar latviešiem un Nobela prēmiju literatūrā?
Skaidru pierādījumu man nav, jo [Akadēmijas protokolus] un to, ko viņi tur spriež, var apskatīt tikai pēc piecdesmit gadiem. Nelaiķe Birgita Trociga (Birgitta Trotzig), viena no Zviedrijas labākajām rakstniecēm un Akadēmijas locekle, bija liela Vizmas draudzene un atbalstītāja. Esmu rakstījis Akadēmijai analīzi par Belševicu un arī par Imantu Ziedoni. Es uzzināju, ka Upsalas Universitāte lika priekšā Ziedoni, un mēs no Latvijas PEN kluba virzījām Vizmu Belševicu. Ar Vizmu bija ļoti interesanti, un tā laikam bija daļēji mana vaina. Es strādāju radiofonā, un man zvanīja no kultūras redakcijas un prasīja, vai kādi latvieši varētu būt [starp pretendentiem]. Es atbildu – kā, vai tad jūs nezināt? Vizma Belševica taču ir ļoti aktuāla. Tad parādās ziņa, un tā tas turpinājās gandrīz desmit gadus. Es domāju, ka Vizmai tas bija diezgan grūti, jo Latvijas žurnālisti to uztvēra nopietni. Man zvanīja no Latvijas un teica – Vizma Belševica ir kandidāte. Es saku – kā jūs to zināt? Tā taču nav oficiāla ziņa. Mēs domājam, ka tā varētu būt. Vienu gadu bija kaut kāda informācijas noplūde un man sāka zvanīt žurnālisti no Vācijas un Francijas. Tad jau es pats noticēju un zvanīju Vizmas dēlam Jānim, teicu: tagad mums jāizstrādā sistēma, kā sargāsim Vizmu no visiem šiem žurnālistiem. Tad viņš teica: es manu, ka pat tu esi zaudējis humora izjūtu.
Vienu gadu bija tā, ka pirms laureāta paziņošanas radiofons saaicināja visādus lietpratējus, arī mani. Vesels bars tur stāv, un saka – tūlīt paziņos laureātu, un tas, kurš kaut ko zina par viņu, lūdzu, nekautrējieties, ejiet studijā un runājiet, un, ja neviens neko nezina, tad mēs varēsim teikt, ka ir ļoti interesanta izvēle. Togad dabūja dienvid-afrikānis Kutzē (J. M. Coetzee). Tad zvanīju Vizmai, ka tas Kutzē ir dabūjis, un viņa teica – nu, zini, cilvēks ar tādu uzvārdu kaut kādu balvu jau nu ir pelnījis.
CV
Dzimis 1946. gadā Stokholmā
No 1966. līdz 1974. gadam studējis ziemeļu un baltu valodas un literatūras vēsturi Stokholmas Universitātē
1970. Izdod pirmo dzejoļu krājumu Pazemes dzeja. Kopš tam izdevis 14 dzejoļu krājumus
Tulkojis Belševicu, Ziedoni, Skujenieku un daudzu citu latviešu rakstnieku darbus zviedru valodā, kā arī daudzus zviedru dzejnieku darbus latviski – kopā 60 tulkotu grāmatu
1968-1972. Spēlē bungas Zviedrijas latviešu rokgrupā Dundurs
1992-2002. Latvijas vēstniecības Stokholmā kultūras atašejs
1998. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Šomēnes vienā sējumā iznāk dzejoļu krājumi Uz balkona un Bet ja visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka esmu te bijis
