Gaidot

Aivara Kļavja romāns Likvidētie autobusi – par tām Latvijas vietām, kurās iedzīvotāji vairs nespēj izkļūt no savas ikdienas

Vai ir iespējams iedomāties ierastāku un vienlaikus ar skumjām un gaidīšanas sajūtu vēl vairāk uzlādētu tēlu nekā Latvijas autobusu pieturu stabiņi ar soliņu? Šo sajūtu Aivaram Kļavim savā jaunajā romānā veiksmīgi izdevies uzburt jau nosaukumā – Likvidētie autobusi. Pieturvietas šķietami nomaļās vietās – lai atklātu to nozīmi vietējā tīklojumā, jāizzina vai viss kādreizējā kolhoza vai ciema sabiedriskās dzīves ritējums. Autors tā arī pamato savu nodomu, rakstot šo grāmatu, – izstāstīt par paaudzi, kas iekāpa jau gatavā, stagnējošā padomju sistēmā ar vēlmi kaut ko mainīt, lai tagad paši lauku pieturvietā atjēgtos kā piemineklis laikam, pret kura nekur nevedošo, bet tomēr stabilitāti savulaik sacēlušies. 

Latvijas literatūrā šādu paaudzes hronistu nav daudz. Kā tuvāko līdzgaitnieku varētu minēt Arno Jundzi, kura romāna Putekļi smilšu pulkstenī spēks ir dokumentāli precīzā atmiņa, detaļu un vietu apraksti, taču Jundzi, šķiet, vairāk interesē 90. gadu visiespējamība, šis laiks ir labs fons rakstnieka fantāzijai, trillera cienīgiem notikumiem. Aivars Kļavis ir citāds, ar publicista un arī laukos mītoša cilvēka rūdījumu, sava romāna tēlus – traktoristu Vizbulīti, metāllūžņu vācēju Arčiku, vietējo zemes lielīpašnieku Mazo Lapsiņu -, šķiet, ņēmis no paša pieredzes un, aprakstot viņu dzīvi no saviem hronista augstumiem, izturas pret to ar cilvēcisku līdzjūtību. 

Taču vēlme izstāstīt kādu personīgo vēstures stāstu pa daļai pazudina romānu kā literatūru, tā personāži sarunājas savā starpā didaktiski un pareizi kā Gunāra Priedes lugās. Pat ja brīžam valodā atveidots krievu akcents vai veca cilvēka prātulīgums, romānā visi sarunājas par daudz un, autora vadīti, cenšas monologos un dialogos ietilpināt visus sava laika notikumus, visus avīžu virsrakstus un vēl piekabināt kādu savu «zudušās paaudzes» vērojumu vai attieksmi.