Strādājot dizainers Holgers Elers savu sievu un kolēģi Ingūnu Eleri mēdz uzrunāt: «Ak, tu mana Aspazija!» It kā joks, un tomēr – Mākslas akadēmijas profesori, dizaina biroja H2E vadītāji un daudzu muzeju ekspozīciju dizaina autori radījuši latviešu kultūrai vēl vienu nozīmīgu radošo tandēmu
Latvijas kultūras notikumu arēnā šogad ir atjaunoto muzeju svētki, un dizainerus Holgeru un Ingūnu Elerus var dēvēt par šo svētku ķēniņu un ķēniņieni. Viņi ir veidojuši ekspozīciju dizainu pieciem pēc restaurācijas darbiem atvērtiem muzejiem vai kultūras pieminekļiem: Rēzeknes Zaļajai sinagogai, Rīgas Motormuzejam, Raiņa muzejam Tadenava, augusta beigās darbu atsākušajai Raiņa un Aspazijas vasarnīcai Majoros, kā arī Raiņa un Aspazijas mājai Rīgā, Baznīcas ielā 30, kas durvis vērs 8. septembrī.
Gan profesionāļi, gan apmeklētāji cildina viņus par mākslu padarīt muzejus mūsdienīgus, atraktīvus, interesantus. Taču Ingūna un Holgers visus zelta putekļus trauš nost – tā esot tikai sagadīšanās, ka šogad cits pēc cita pabeigti vairāki projekti.
Lai gan Eleri kopš 2000. gada specializējušies ekspozīciju dizaina izstrādē, viņi nav monopolizējuši šo jomu – Latvijā esot daudz dizaineru, kuri strādā muzejos. Viņu vadītais birojs H2E turpina darbu arī ar grafisko, grāmatu, vides un interjera dizainu. Taču Eleri neliedzas, ka par ekspozīciju dizainu saņēmuši tik daudz starptautiskas atzinības kā neviens cits Latvijas mākslinieks. «Ārpus Latvijas uz latviešu dizaineriem skatās ar lielu interesi, jo mums ir savs rokraksts. Nemācēšu definēt, kas tā ir par skolu, bet atšķiramies no citu valstu dizaineriem,» saka Ingūna, kura, tāpat Holgers, ir Mākslas akadēmijas profesore. «Latvijā ir laba mākslas izglītība. Varam konkurēt pasaules līmenī.»
Ko jaunu atklājāt par Raini un Aspaziju, veidojot ekspozīcijas trijos muzejos?
Ingūna. Tadenavā secinājām, ka neviena lieta nevar pastāstīt stāstu par Raiņa bērnību tik precīzi kā netveramās izjūtas. Tadenavā Rainis dzīvoja no pusgada līdz trīs gadu vecumam. Ņēmām vērā, ka cilvēka personība veidojas līdz trīs gadu vecumam un videi tajā ir neatsverama nozīme. Kāda bija vide, kurā veidojās Raiņa personība? No ēkas saglabājusies konstrukcija un skats pa logu. Bet koki ir tie paši, kas Raiņa bērnībā, tikai lielāki, saule spīd tāpat kā pirms 150 gadiem, gaisma telpās krīt tāpat, un arī kaimiņu gailis skrien pa sētu, kā tas varēja būs senos laikos.
Kad iepazinām vasarnīcu Jūrmalā, kur Rainis dzīvojis ar Aspaziju, man liels pārsteigums bija kontrasts starp pieticīgo sadzīvi un garīgo bagātību, atstāto literāro mantojumu. Nevajag daudz, lai radītu.
Holgers. Ja viņš nebūtu sociāldemokrāts, es droši vien pat skolā neko daudz par Raini nebūtu uzzinājis. Bet tagad, strādājot pie ekspozīcijām, bija iespēja iepazīt viņu kā vienkāršu cilvēku. Rainis un Aspazija bija sava laika hipsteri. Vai varbūt panki? Katrā ziņā man bija radīts priekšstats, ka Rainis ir pārcilvēks, skolā nerunāja tā, it kā viņam piemistu kaut kas cilvēcīgs. Tāpēc man vislielākais atklājums bija tas, ka viņš bija pavisam normāls cilvēks. Bet, godīgi sakot, man Rainis tomēr palika noslēpums. Radoša personība, dzejnieks, bet tiecās pēc varas.
Runājot par divu cilvēku savienību, bija interesanti no [Raiņa un Aspazijas pētnieces, literatūrzinātnieces Gundegas] Grīnumas uzzināt, kā Raiņa un Aspazijas radošie procesi viņus savstarpēji ietekmēja. Reizēm pat nevarot īsti pateikt, vai tekstu rakstījis Rainis pats vai Aspazija. Es Ingūnai bieži teicu – ak, tu mana Aspazija! Jo dažkārt Ingūna manas dīvainās idejas labi īsteno, un ir situācijas, kad es viņas idejas attīstu. Abu dzejnieku radošā savienība man šķita ļoti interesanta.
Memoriālajiem Raiņa un Aspazijas muzejiem jūs izstrādājāt vienu grafisko identitāti, kādas līdz šim nebija. Kāpēc tā bija vajadzīga?
Ingūna. Kad uzzinājām, ka veidosim ekspozīciju trijos no četriem muzejiem, mums vajadzēja definēt, kāda būs grafiskā valoda, kurā runāsim. Nolēmām, ka Raiņa tekstus rakstīsim Futura fontā, kas radīts Raiņa dzīves laikā, tas ir, 1927. gadā. Tajā laikā, kad veidojās Raiņa futūristiskās idejas par nākotnes cilvēku. Aspazijas tekstus rakstīsim serifa tipa fontā, kas bija tiem laikiem raksturīgs burtu veids. Izlēmām, ka burti būs melni un balti, lai atgādinātu melnu tinti uz balta papīra. Un katrai vietai cita krāsa. Jūrmalas muzejam zilā jūras krāsa, Jasmuižas – zaļā mežu krāsa, Tadenavai – okera, saules krāsa, bet muzejam Baznīcas ielā – pelēkā pilsēta, bruģa krāsa.
Tie ir mūsu darba instrumenti: krāsa, burtu fonti, kompozīcija, laukumi, materiāli. Ar tiem palīdzam muzeja ļaudīm veidot stāstus, liekot lietā viņu materiālus – memoriālos priekšmetus. Tā varam veidot daudzlīmeņa emocionālu stāstu, lai ikviens izlasītu šo informāciju.
Savulaik, veidojot ekspozīcijas Livonijas ordeņa pilij Ventspilī un Svētās Trīsvienības baznīcai Jelgavā, jūs plaši izmantojāt mūsdienu tehnoloģijas. Tadenavā no tām esat atteikušies. Kāpēc?
Ingūna. Pirms gada, kad braucām skatīties Tadenavu, līdzi bija abi mūsu bērni. Kad jautājām, kādu viņi gribētu redzēt Raiņa bērnības māju, 15 gadus vecā meita teica: «Tikai bez digitālām tehnoloģijām.» Viņa, kura diendienā ir ar tām rokās! Pirms pieciem un vairāk gadiem skārienjutīgie ekrāni muzejos tika uztverti kā kaut kas īpašs. Tagad tehnoloģijas ir katram bērnam, mājās un skolā, un viņi ir no tā noguruši. Tā nonācām pie slēdziena, ka muzejs būs bez digitālām un elektroniskām ierīcēm.
Holgers. Digitālās tehnoloģijas ir tikai viens no izteiksmes līdzekļiem, ar kuru viegli manipulēt. Mani tās lietas nesaista. Tās aplaupa radošo iztēli. Kad mēs augām, katrs sprungulītis iztēlē varēja kļūt par jebko.
Jūsu ekspozīcijās ir pārsteidzoši daudz spēles un rotaļu elementu neatkarīgi no tā, kāda ir mērķauditorija. No kā jums pašiem rodas prieks spēlēties, kāpēc tas ir svarīgi?
Ingūna. Mūsu mērķis ir iesaistīt apmeklētājus izziņas procesā. Bet iesaistīt var tad, ja cilvēks kaut ko dara, vienalga – izmantojot digitālās vai analogās vides. Ja ir tikai gūzma informācijas, apmeklētāji to lielākoties nelasa. Cilvēki pieraduši lasīt, ērti iesēdušies krēslā, nevis stāvot pie muzeja stenda. Tas ir viens aspekts. Otrs – mēs esam egoistiski.
Mums ir bērni, piecus un 15 gadus veci, ar kuriem kopā ejam uz muzejiem. Ja mazākais visu laiku rauj aiz rokas, lai ātrāk izietu cauri ekspozīcijai, nav iespējams neko uztvert. Taču, ja ekspozīcijā mazajam ir paredzētas iespējas darboties un iegūt informāciju atbilstoši viņa uztverei, tad pieaugušajam ir laiks iepazīties ar to daļu, kas paredzēta viņa domāšanai. To zina visas ģimenes, kurās ir dažādu vecumu cilvēki.
Endijs Vorhols teicis, ka lielveikali kļūs par muzejiem, un muzeji kļūs par lielveikaliem. Pašlaik tas notiek.
Holgers. Spēle ir veids, kā cilvēki nepiespiesti iegūst un atceras informāciju. Ekspozīcijās spēlēm jāpiesaista ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Dizaineriem, kuri strādā šajā jomā, jābūt apveltītiem ar lielu empātiju.
Kā var izveidot ekspozīciju, ja nav vēsturisko priekšmetu, kā tas bija Tadenavā un Zaļajā sinagogā?
Holgers. Tadenavā veidojām ekspozīciju tā, lai pasauli varētu ieraudzīt mazā Žaniņa, kā toreiz sauca Jāni Pliekšānu, acīm.
Ingūna. Sinagogas projektā piedalījās muzeoloģe Ineta Zelča-Sīmane. Viņas nopelns bija nedaudzo priekšmetu apzināšana un izcelšana stāsta veidā. Kādai latviešu ģimenei ebreju ģimene, aizbraucot no Latvijas, atstāja servīzi. Ebreju ģimene neatgriezās, un servīze nonāca muzejā. It kā nekas īpašs – servīze. Bet ar to saistīts stāsts par ģimeni, kas bija spiesta doties prom, cerēja atgriezties, bet nevarēja.
Varbūt muzejs vairs nav tikai vieta, kur vākt vēsturiskās liecības, tas kļūst par vietu, kur gūt sajūtas un emocijas. Arī viens priekšmets var būt simbols veselas tautas stāstam.
Ingūna. Ir svarīgi zināt pagātni, bet šo informāciju var nodot ne tikai didaktiskā veidā. Muzejs drīkst raisīt arī emocijas. Ja kaut viens cilvēks, no tā izejot, turpinās domāt par piedzīvoto, tas ir ieguvums.
Holgers. Vēsture arī ir mūsu interpretācija par to, kas ir bijis, kas būtu varējis notikt. Ir artefakti, dokumentālas lietas, kas par kaut ko liecina, bet, manuprāt, vēstures izpratnē ir daudz vietas interpretācijai.
Tāpēc ekspozīcijās atstājam apmeklētājiem interpretācijas iespējas.
Rundāles pilij izveidojāt lietotnes grafikas dizainu. Pasaulē jau ir mēģinājumi iznest ekspozīcijas ārpus muzeja sienām, veidot virtuālās ekspozīcijas. Kā jūs uzskatāt, vai var būt virtuālais muzejs?
Ingūna. Pie ekrāna internetā paveras visa pasaule. Bet konkrētā telpa, gaisma, situācija sniedz piedzīvojumu, ko nedod tīmeklis. Ekspozīcijai ir vajadzīgas sajūtas, maņas, telpiskā un grafiskā vide.
Salīdzinājumam – kāpēc mums vajadzētu ceļot, ja var paskatīties bildītes? Kādreiz runāja, ka cilvēki vairs nelasīs drukātās grāmatas, jo ir taču elektroniskās. Bet mēs turpinām lasīt iespiestas grāmatas, ejam uz operu, lai gan ir pieejami izrāžu ieraksti, ceļojam. Iepazīstot muzeju telpiskā vidē, iedarbojas visas piecas maņas.
Man kā dizaineram būtu garlaicīgi taisīt tikai grafiskos projektus.
Man patīk muzeju ekspozīcijas tieši tāpēc, ka tajās sastopas trīsdimensiju un divdimensiju dizains.
Jums ir jāsadarbojas ar arhitektiem, vēsturniekiem, muzeju speciālistiem. Kas jādara, lai kompromisu meklējumos saglabātu nesabojātu savu dizainera rokrakstu?
Ingūna. Ir konstruktīvi jāstrīdas. Dizaineri bieži piekāpjas, tas redzams visapkārt. Bet viņam jābūt ar savu viedokli, jāargumentē tas un jāaizstāv. It īpaši tāpēc, ka bieži vien tā ir publiskā telpa, kurā redzams dizainera darbs.
Ja veido interjeru privātai mājai, tad pasūtītājs var darīt, ko grib. Bet mēs izstrādājam dizainu publiskai videi, kura ietekmēs daudzus. Ne velti saka – dizains ir sabiedrības spogulis.
Holgers. Reizēm atbildīgās personas uzskata, ka valsts pasūtījums ir pasūtījums viņu privātai ballītei mājas pagalmā. Argumenti ir «man patīk/nepatīk». Man nav nekā, ko šiem cilvēkiem pārmest, jo, lai spriestu, vajadzīga izglītība, pieredze, zināšanas. Ir cilvēki ar dabas dotu inteliģenci, kas jūt labu dizainu, bet mūsu sabiedrībā trūkst izglītības, lai diskutētu par mākslu un dizainu. Dažkārt strīdi ir bijuši asiņaini.
Jūs bijāt vieni no laikmetīgā dizaina ekspozīcijas un pasākumu Dizaina manifestācija organizatoriem. Bet ar vienu notikumu nepietiek, lai veicinātu latviešu dizaineru atpazīstamību. Kam jānotiek, lai mēs zinātu savus profesionāļus un atpazītu pašmāju dizainu?
Ingūna. Jābūt nacionālā dizaina analīzei. Laikrakstos un žurnālos ir slejas teātra, kino un izstāžu kritikai, tādai būtu jābūt arī dizaina kritikai, taču tādas nav. Tā ir joma, ko vajadzētu attīstīt. Padomājiet – dizains ir visapkārt! Dzīvojam ar dizaina lietām, tāpēc jāpievērš uzmanība tam, ko izvēlamies – ķīniešu lietiņu vai samaksājam nedaudz vairāk, lai iegūtu latviešu dizaina produktu.
Kad skatāmies skandināvu filmas, redzam, ar kādu prieku, piemēram, dāņi eksponē savu interjeru un tā priekšmetus – gaismas ķermeņus, krēslus, traukus. Valsts institūcijas dod priekšroku dāņu interjera priekšmetiem. Vai mūsu valsts pārvaldē ierēdņi lieto, piemēram, Alda Circeņa krēslus? Tas būtu lielisks piemērs nacionālā pašlepnuma celšanai.
Visi zinām Anša Cīruļa mēbeles. Bet vai pazīstam mūsu laikmetīgo dizainu? Kādas mēbeles ir Ministru prezidenta darba kabinetā? Šaubos, vai viņš sēž pie Latvijā radīta rakstāmgalda.
Pirmkārt, ir vērts diskutēt, kādu dizainu izvēlamies, otrkārt, vajadzīga arī nopietna, profesionāla kritika. Latviešu dizainam vajag ne tikai slavas dziesmas, ir arī daudz kritizējama.
Holgers. Lai latviešu dizains attīstītos, būtiskākais būtu valsts pasūtījums. Lielākoties Eiropas valstis valsts iepirkumos izvēlas nacionālo zīmolu un produktu. Latvijā tā nedara, bet tas būtu liels atbalsts gan dizaineriem, gan ražotājiem.
H2E trīs gadus Kultūras ministrijas uzdevumā veiks kvalitātes novērtējumu dizaina jomā. Ko tas īsti nozīmē? Vai tā nav iespēja veicināt dizaina kritiku?
Ingūna. Esam uzvarējuši konkursā par tiesībām rīkot Latvijas dizaina gada balvu, kas nozīmē, ka organizēsim konkursu un starptautisku žūriju darbu izvērtēšanai. Mūsu darbs ir radīt apstākļus, lai šī žūrija varētu strādāt un sniegt analīzi. Piedāvāsim iesniegt darbus arī balvai par labāko dizaina kritiku. Gribam redzēt attīstāmies dizaina kritiku. Viens no iemesliem, kāpēc pieteicāmies konkursā, – tas ir veids, kā varam ietekmēt procesus Latvijā. Ceru, ka trīs gadu laikā noskaidrosies, kādas ir mūsu nacionālā dizaina pazīmes.
Vai jūs, būdami Mākslas akadēmijas pasniedzēji, uzskatāt, ka Latvijā ir labi priekšnosacījumi jauno dizaineru darbībai?
Holgers. Jauno dizaineru radošais potenciāls ir labs. Par to pārliecināmies katru gadu, kad studenti piedalās starptautiskās izstādēs. Viņi saņem daudzas balvas. Jautājums – kas notiek tālāk? Kāda ir sabiedrības izpratne par laba dizaina nepieciešamību?
Uzskatu, ka būtiskākais ir mainīt cilvēku izpratni par dizainu. Ārpus Latvijas nav jautājumu par to, kāpēc laba dizaina lietas nav lētas. Jo, lai to radītu, dizaineram ir vajadzīgs ne tikai laiks, bet arī programmas, kas ir legāli nopirktas, nevis nozagtas, un viņam ir jāmaksā nodokļi. Mūsu valstī daudzi to nesaprot. Daudzi pat nemaksā nodokļus, un, manuprāt, tas ir stulbi, jo mēs nekad nedzīvosim labi, ja nemaksāsim nodokļus.
Ingūna. Rietumu pasaulē ir pašsaprotami, ka dizaina pakalpojums maksā tik, cik tas maksā, un nevienam nav jāskaidro, kāpēc. Bet te joprojām ir jāizskaidro, turklāt ir cilvēki, kuri nesaprot, kāpēc par radošo darbu ir jāmaksā.
Holgers. Par to jāmāca jau bērnībā. Mums un arhitektei Vēsmai Konterei McQuillan, kura dzīvo Norvēģijā, ir viena vecuma bērni. Sanāca tā, ka bērniem vienlaikus bija projekta nedēļa. Mūsu meita skolā krāsoja durvis, Vēsmas dēlam, kurš tolaik mācījās 6. klasē, bija jāraksta eseja par dizainu, un bērns izvēlējās rakstīt par mammas darbu. Kamēr mēs par dizainu neizglītosim bērnus, sabiedrības izpratnē būs grūti kaut ko mainīt.
Nonākam pie jautājuma – vai cilvēkiem, kuri ir pie varas, vajadzīga izglītota un zinoša sabiedrība? Ar cilvēkiem, kuri daudz ko nezina, vieglāk manipulēt.
Kāpēc katru gadu veidojat savu kalendāru?
Ingūna. Sev, radiem, draugiem, paziņām. Tāpēc ka gribam izdarīt tieši tā, kā to vēlamies, bez diktāta vai ietekmēm. Veidojot kalendāru, varam ļauties savai intuīcijai un redzējumam, nevienam nepaskaidrojot, kāpēc darām tā, kā darām.
Dažas skices no domāšanas un darba procesa
Tadenava. Domāšanas process. Pats sākums domāšanai komandā – jautājumi un ceļš. Mudžeklis, kas uzzīmēts apakšā, ir materializējies 100 koka lodīšu salikumā. Noteiktā vietā nostājoties, var izlasīt vārdu «saule».
Tadenava. Šūpulis. Holgera skice. Sākums – šūpulis un koka lode. Ko darīt? Realizēta ir skaņas instalācija, bet sākums ir šis, vēl bez skaņas, kuru varēs panākt, koka lodīti šūpojot šūpulī.
Baznīcas iela. Jaunvārdi. Pedagoģiskās telpas mēbeļu grafikas ideja – Raiņa jaunvārdi. Ķeblis vai taburete ir kas vairāk nekā sēdmēbele. Tā var būt informācijas nesēja, spēles elements Raiņa jaunvārdu atminēšanai, savu veidošanai.
Baznīcas iela. Kases lete. Šī lapa rāda tipisku dizaina procesa vidusposmu – viss izdomāts, uzzīmēts, uzrasēts, bet vienmēr var vēl labāk! Pārtaisām!
Holgers un Ingūna Eleri
Dizaina biroja H2E īpašnieki un vadītāji
Holgers Elers – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Dizaina nodaļas vadītajs. Ingūna Elere – Latvijas Mākslas akadēmijas profesore
Par Ventspils Livonijas ordeņa pilij veidoto 2. stāva dizainu H2E ieguvis SEGD Global Design Award.
10 lietu stāsts par cilvēku un varu Stūra mājā tapis sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, ieguvis četras starptautiski nozīmīgas balvas
2015. gadā H2E kopā ar kolēģiem rīkoja Latvijas laikmetīgā dizaina ekspozīciju un notikumu ciklu Dizaina manifestācija. H2E veidotā ekspozīcija Informācija saņēmusi trīs starptautiskus dizaina apbalvojumus
ADwards festivālā saņēma sudraba ordeni par melnbalto 2013. gada kalendāru, bet zelta – par multimediālo izstādi Ls x 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi
H2E uzvarējis konkursā un ieguvis tiesības turpmākos trīs gadus rīkot ikgadējo Latvijas dizaina produktu un pakalpojumu kvalitātes novērtējumu
