Dailes teātra Toma Sojera piedzīvojumi ir līdz saldām tirpām baisi, trokšņaini un personiski
Kā jūraszaļas strīpas skatuvei pāri brāžas skolasbērni, dūmi kūp, riteņsoli grab, plīša žurkas virpuļo pa gaisu. Kā teiktu Pepija Garzeķe, sezona ir sākusies «ar troksni un dipoņu». Toma Sojera piedzīvojumi ir režisora Dmitrija Petrenko debija uz Dailes teātra Lielās skatuves, turklāt uzreiz sarežģītajā bērnu izrāžu kategorijā. Pirmais, ko gribas teikt: vecāki, vediet savus lielos bērndārzniekus un mazos skolēnus uz šo izrādi paši, nepaļaujoties, ka to darīs skolotāji. Jo bīstos, ka, kolektīvi skatoties un gadoties kādam, kas, piespiedu kārtā atvilkts, dauzās un parauj līdzi citus, kaut kas svarīgs var tikt pārbļauts vai vienkārši sabradāts. Pats aizkustinošākais pirmizrādē bija saspringtais klusums, ko reizēm pārtrauca kāds uzmanīgs jautājums par lietas būtību. Kam pavaicāsi barā?
Klusā, saspringtā mērķauditorijas līdzdalība man bija izrādes īstā intriga: ko viņi saredz tādu, ko es nespēju saskatīt ar savu pieredzi un rutīnu? Viena atbilde radās, kad puikas devās uz salu, lai paliktu tur mūžam un dzīvotu kā pirāti. Toms Sojers (Lauris Dzelzītis), Haklberijs Fins (Gints Andžāns) un Džo Hārpers (Mārtiņš Upenieks) sasaukdamies klīst gaismas cauraustā miglā, baidās no ēnām un sevis, un pēkšņi ieraugi pasauli viņu acīm: neaptverami plašu – kā Dailes Lielā skatuve -, noslēpumainu un līksmi baisu. Izrādes būtiskais trumpis ir bērnības sajūta. Piedzīvojumi nebeidzas, iztēlei nav robežu, spēlējoties viss var pārvērsties par jebko.
Otra svarīgā lieta, varbūt pat vissvarīgākā, – Dmitrijs Petrenko, neraugoties uz «troksni un dipoņu», iestudējis izrādi ar ļoti intīmu iedarbību. Kā pašās beigās: četrotne, jo trim puišiem pievienojusies arī Bekija Tečere (Ērika Eglija), bet tur būtu pelnījusi tikt arī Eimija Lorenca (Ieva Florence), klusi sēž skatuves priekšā. Toma vadīti, viņi zvēr, ka dzīvos godīgi. Šie četri to ir aptvēruši te uz vietas, pirmoreiz, tik mierīgi un līdz sirds dziļumiem, ka kamols kāpj kaklā. Tas nav barā pārdzīvojams brīdis. Tāpat kā pa vienam jāierauga, ka Haks, neviena negaidīts un nesveikts pēc brīnumainās izglābšanās, iet prom, raibo pūķi nolaidis. Vai to, kā Tomu grauž sirdsapziņa un bailes vienlaikus, un ko maksā piecelties uz pateikt patiesību par indiāni Džo. Būtu žēl, ja pārtrūktu smalkais diedziņš starp tiem, kas uz skatuves, un katru zālē sēdošo bērnu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.