Kanādiešu fotogrāfs Donalds Vēbers vēlas pavadīt dzīvi, braucot uz vietām, kur viņam labāk nevajadzētu būt
Lielākā daļa kanādiešu fotogrāfa Donalda Vēbera (Donald Weber) darbu tapuši Krievijā un Ukrainā, kur viņš turpina atgriezties jau 14 gadus. Arī slavu viņam atnesa Ukrainā tapusī grāmata Interrogations (Nopratināšanas), kurā redzamās fotogrāfijas sākumā šķiet biedējošas, tomēr iestudētas. Jo – kā gan viņam būtu izdevies fotografēt brīdī, kad pie pratināmā pieres ir piespiests ierocis vai tas ar asarām acīs sakrampējis plaukstas kā lūgšanā. Taču izrādās, ka neērtie attēli, uzņemti blāvā apgaismojumā, dokumentē reālas nopratināšanas, kurām Vēberam izdevās piekļūt pēc vairāku gadu draudzības ar vietējo policistu.
Vēbers joprojām turpina strādāt Ukrainā, kur patlaban veido projektu Monumental Propaganda (Monumentālā propaganda). Tajā viņš kritizē Ukrainas valdības īstenoto dekomunizācijas politiku, izskaužot komunistisko simboliku no publiskās telpas, un pielīdzina to savulaik Padomju Savienībā piekoptajām vēstures manipulēšanas metodēm. Rīgā Vēbers bija ieradies, lai piedalītos fotogrāmatu izstādē Self Publish Riga.
Tu atteicies no veiksmīgas arhitekta karjeras, lai kļūtu par fotogrāfu.
Jau būdams pusaudzis, vienmēr vēlējos būt fotožurnālists. Uzaugu īpašā laikā. Būt piedzimušam 1973. gadā nozīmēja uzaugt aukstā kara ēnā. Biju pārliecināts, ka nomiršu kodolkatastrofā, ko izraisīs Padomju Savienība. Tas bija pirmais, kas mani aizveda līdz fotogrāfijai, jo šķirstīju ziņu žurnālus, man patika skatīties uz attēliem. Domāju: ak, tas izskatās pēc forša darba, cilvēki, kas apceļo pasauli, dodas uz trakām vietām!
Pēc tam mācījos mākslas vidusskolā un gribēju kļūt par fotogrāfu, taču skolotājs teica, ka esmu sūdīgs fotogrāfs, varbūt man jādara kaut kas cits. Tā es nonācu arhitektūrā. Nejaušības pēc, jo nezināju, ko citu darīt. Pēc pieciem gadiem nāca atklāsme, ka tas nav tas, ko gribu, tas nesagādā prieku, neliekas interesanti. 2000. gada martā pateicu priekšniekam, ka eju prom, un pēc gada saņēmu savu pirmo uzdevumu kā fotogrāfs.
Cik tev bija gadu?
28.
Izņemot jaunāko projektu Kara smiltis, visi tavi darbi tapuši Krievijā vai Ukrainā. Kāpēc tevi interesē šis reģions?
Tas radās no vēlmes uzzināt, kas grib mani nogalināt. Es, jau būdams 11 vai 12 gadus vecs, sapratu, ka šī ideja par ienaidnieku ir absurda. Skatoties uz attēliem, ienaidnieks kļūst par cilvēku. Man īpaši patika bildes ar bērniem manā vecumā. Ar sarkano kaklautu. Pionieri. Tas būtu varējis būt es.
Tas bija pirmais slānis manās zināšanās par šo pasaules daļu, un kopš tā laika es ar to aizrāvos. Taču tas bija arī fascinējošs laiks – 80. gadu beigas, Samta revolūcija, Solidaritātes kustība Polijā, Berlīnes mūra krišana, tanki 1991. gadā. Tas bija pārsteidzošs laiks un arī laiks, kad es Kanādā no bērna kļuvu par jaunu vīrieti. 90. gados es uz mēnesi aizbraucu brīvdienās uz Maskavu. Tā bija neticamākā un trakākā pieredze manā dzīvē.
Kas notika?
Pilnīgs haoss un neiedomājami daudz naudas. Nāku no rāmas dzīves Kanādā, šis kontrasts mani šokēja. Cilvēki šķita gandrīz traki ar vēlmi tikt pie visa, pie kā vien varēja, pat ja viņi to nevarēja atļauties. Naktsklubi, mafija, gandrīz katru dienu Maskavā kāds tika noslepkavots. Redzēju slepkavību uz ielas. Paliku pie draudzenes, kuras abi brāļi bija arhitekti. Viņi krievu mafijai būvēja sūdīgas villas un samaksu saņēma skaidrā naudā. Zem manas gultas stāvēja čemodāns, pilns ar naudu. Viens no puišiem, kas pie viņiem strādāja, bija atkarīgs no heroīna. Viņš dūrās turpat virtuvē. 24 gadu vecumā to visu redzēt… bija interesanti, lai neteiktu vairāk.
Tas bija pietiekami, lai dabūtu mani uz āķa. Astoņus deviņus gadus nebraucu uz Krieviju, taču, kad atgriezos, tā arī nekad vairs īsti neaizbraucu. Esmu aizrāvies ar vēlmi saprast pretējo pusi. Esmu pārliecināts, ka arī šodien pusaudži skatās fotogrāfijas no Tuvajiem Austrumiem, un pēc 20 gadiem viņi būs fotogrāfi, kas strādās Sīrijā vai Dubaijā, mēģinot noskaidrot, kas slēpjas aiz mediju radītā mīta.
Pats esi teicis, ka mūsu ikdiena ir tik piesātināta ar attēliem, ka dažreiz, nonākot jaunā vietā, mēģinām atrast tās pašas bildes, ko esam jau redzējuši. Kā no tā izvairīties?
Es domāju, ka tā būs mūžīga cīņa. Tas sāk atrisināties tikai tagad, taču joprojām pastāv noteikts veids, kā gribam redzēt «citādo». Ja pretosies šim naratīvam, tev neizdosies izveidot nekādu karjeru. Taču es arī domāju, ka patlaban līdz ar izmaiņām medijos vari pastāvēt ārpus sistēmas, kas uzspiež konkrētus noteikumus, vari izvēlēties pats savus noteikumus. Domāju, ka katram ir tiesības interpretēt pasauli, kā viņš vēlas. Es nekad neiepazīstinu ar sevi kā Ukrainas vai Krievijas ekspertu. Taču es esmu indivīds ar noteiktu pieredzi, un viss, ko cenšos parādīt, ir mana pieredze konkrētā vietā.
Attēli, kas tagad nāk no Austrumukrai-nas, man šķiet, nepatiesi atspoguļo to, kas tur notiek. Un tas ir tāpēc, ka tie balstās fotožurnālistikas valodā un tiek uzņemti kādam konkrētam medijam. Tiklīdz attēli eksistē noteiktā kontekstā, nevar izmainīt, kā tie tiek uztverti vai ko tie reprezentē. Taču ir daži fotogrāfi, kas strādā Austrumukrainā… Britu fotogrāfs Kristofers Nans (Christopher Nunn) taisa interesantus darbus, viņš tur ir braucis gadiem. Viņš dara vērtīgu darbu, jo nepiedalās kopējā naratīvā, kā jāvizualizē konflikts Ukrainā. Viņš meklē savu ceļu. Tas ir Nana skatījums uz Ukrainu. Tāpat kā man. Tas ir Donalda Vēbera skatījums uz konkrētu vietu un laiku, ko esmu pieredzējis.
Vai joprojām turpini braukt uz Ukrainu?
Jā, es droši vien vienmēr turp braukšu, jo mani ar to saista cieša draudzība. Man tā ir īpaša vieta, un katru reizi, kad braucu projām, nespēju to atstāt pavisam. Ja gribu interpretēt citu kultūru, mans pienākums kā fotogrāfam ir pievērsties šim stāstam ilgāk nekā, teiksim, divreiz pa divām nedēļām. Jo tad tikai ņem un nedod neko pretī. Droši vien turpināšu braukt uz Ukrainu – ja ne kā fotogrāfs, tad kā tūrists.
Tātad patlaban tu tur nefotografē?
Es strādāju pie projekta Monumentālā propaganda par dekomunizāciju Ukrainā. Man šķiet, kas tas ir tikpat ideoloģizēti kā Krievijā notiekošais. Ideju, ka, likvidējot fiziskos simbolus, atbrīvosimies no mūsu nekompetences, es uzskatu par muļķību. Tāpēc sāku fotografēt Ļeņina paliekas. Ukraiņi ņem nost pieminekļus, atstājot tikai pjedestālus, uz kuriem bija novietots Ļeņins. Man tukšie pjedestāli šķiet spēcīgāks simbols nekā pats Ļeņins. Nākamais, kas notiek, – noņem Ļeņinu un viņu aizvieto ar Tarasu Ševčenko. Smieklīgi. Jo tas nav par Ševčenko godināšanu, viņš ir izcils dzejnieks, tas ir par nacionālismu. Nav slikti būt lepnam par savu valsti, bet tas pārkāpj robežu, tāpat kā Ļeņina statujas. Ukraiņi cenšas labi uzvesties, bet, kā jau katrs nerātns bērns, nevar noturēties, neiebāžot roku konfekškastē. Un dara stulbas lietas, piemēram, aizvieto Ļeņinu ar Ševčenko, un sanikno lielu daļu iedzīvotāju.
Ko tu domā par to, kā Ukraina tiek atspoguļota medijos? Salīdzinot ar to, ko redzi, turp aizbraucot.
Saskaņā ar ukraiņu medijiem visi krievi ir ļaundari, un saskaņā ar Krievijas plašsaziņas līdzekļiem visi ukraiņi ir fašisti. Abi naratīvi ir nevietā un nepareizi. Rietumu medijos tas pat netiek apspriests, to uzskata par iesaldēto konfliktu Ukrainā ar Krievijas atbalstītiem nemierniekiem. Es esmu pārliecināts, ka Ukrainai gan Krievija, gan Rietumi ir nodarījuši pāri. Un iemesls, kāpēc tas joprojām turpinās, ir propaganda. Tāpēc vēlējos veidot Monumentālo propagandu, lai turpinātu diskutēt par šo jauno laikmetu Ukrainas sabiedrībā.
Kādā intervijā teici, ka gribi doties uz vietām, kur nevajadzētu braukt.
Paklau, es nāku no Kanādas! Tā ir viena no visgarlaicīgākajām, normāli funkcionējošajām vietām uz planētas. Lai novērtētu savu laimi piedzimt Kanādā, man ir jāierauga, kas man patiesībā pieder. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēlos doties uz vietām, kur man nevajadzētu būt.
Bērnībā es biju mazs nejaucenis – ja māte teica, lai kaut kam neskaros klāt, man uzreiz bija tas jāpatausta. Nespēju atturēties no vēlmes noskaidrot, kas tur tik bīstams. Viss, ko daru, ir tikai mēģinājums uzzināt nedaudz vairāk par «kāpēc». Kāpēc tas tā darbojas? Kas tur notiek? Ļaujiet man uzzināt! Man patīk doties uz vietām, par kurām neko daudz nezinu, un daudz ko iemācos.
Tā bija ar Krieviju un Ukrainu. Zināju daudz, biju lasījis grāmatas, bet patiesībā nezināju neko. Man tas ir veids, kā iegūt zināšanas. Pretējā gadījumā es diez vai to darītu. Sēdētu uz dīvāna un skatītos Netflix visu atlikušo dzīvi. Taču esmu ziņkārīga būtne, man patīk doties uz jaunām vietām, satikt cilvēkus, nonākt ārpus savas komforta zonas. Man tas šķiet svarīgi. Tas palīdz saprast, kas esi un ko dzīvē uzskati par vērtīgu un nozīmīgu.
Vai kādreiz esi nonācis situācijā «te nu var aiziet pavisam slikti, kāpēc es to darīju»?
Lielāko daļu laika Krievijā un Ukrainā mani pavadīja sajūta, ka tas nu iet par tālu. Esmu diezgan daudz strādājis Āfrikā un tur nonācu situācijās, kas bija ārpus manas kontroles.
Taču sāku saprast, ka pats esmu to izvēlējies. Nekad neesmu speciāli meklējis briesmas, taču man patīk piedzīvojuma sajūta. Reizēm patīk iztēloties, kāda būtu mana dzīve kā arhitektam – varu iztēloties sevi dārgos apavos, pelnot labu naudu, ap šo laiku es, visticamāk, jau būtu partneris kādā birojā, man būtu skaista māja ar minimālistiskām mēbelēm, un es katru dienu valkātu pēc pasūtījuma šūtus melnus uzvalkus. Tā vietā esmu kaut kur stepē janvāra vidū, ārā ir putenis, restorānā ir auksti, iznāk babuška un saka, ka ir tikai saldēta vista.
Salīdzinājums starp šīm divām dzīvēm man šķiet pārliecinošs. Man patīk domāt, ka dzīve jādzīvo, darot to, ko ne vienmēr vajadzētu darīt. Pašapmierinātība ir lielākais cilvēces drauds. Uz to var skatīties arī politiski. Teiksim, klimata pārmaiņas. Visi zina, ka tā būs katastrofa, bet cik daudzi no mums kaut ko dara? Tā ir pašapmierināta attieksme. Tāpēc es cenšos nebūt pašapmierināts, kāds, protams, esmu. Varbūt maza daļiņa no manis nav. Tas mani dara vismaz nedaudz laimīgu.
Tev Ukrainā atļāva fotografēt policijas nopratināšanas. Iepazinies ar policistu, kurš tev ļāva tajās piedalīties? Droši vien izdzēri ar viņu neskaitāmas glāzītes šņabja.
Jā, visi jautā, kā es dabūju atļauju. Tas nebija viegli. Process vairāku gadu garumā. Iepazinos ar policistu, ieguvu viņa uzticību. Godīgi sakot, man viņš patika, viņš mani fascinēja, pat ja viņš bija… Viņu sauca par velnu – čort. Viņš bija aukstasinīgs, netaisns, bet tajā pašā laikā viņam piemita kas savādi aizkustinošs. Ar nopratināmo viņš lamājās kā cietumnieks, bet, kad viņam zvanīja mamma, viņš teica: «Sveika, mamočka, kā tev iet? Man viss labi, es strādāju. Es tevi mīlu!» Viņš mani uzreiz pieņēma, mūs iepazīstināja kopējs draugs, un tā es izgāju uzticības pārbaudi. Tad viņš sāka vaicāt, vai gribu redzēt īsto Ukrainu. Es vienmēr klausīju. Sapratu, ka viņš nav stulbs. Pat ja viņš nezinās, kā lietot Google, kāds viņam parādīs. Ātri sapratu, kāda mačo kultūra tur valda – varēju pierādīt savu vīrišķību ar dzeršanu. Par laimi, esmu liela auguma un varu izdzert daudz, bet viņi mani uzskatīja par mīksto. Sapratu, ka viss, kas man jāizdara, ir jāizdzer viena glāzīte vairāk par viņu, un tā varu pierādīt, ka esmu kā vērts. Tad viņš cēlās kājās, lika roku uz sirds un sauca mani par brāli. Tas bija sākums. Ar laiku sapratu, ka iegūt piekļuvi ir viegli, ja savos nodomos esi patiess.
Gribēju fotografēt nopratināšanas, bet nezināju, kā un kāpēc. Un viņš turpināja man atbildēt «nē». Vajadzēja divus gadus, lai man pašam ideja kļūtu skaidra, un tad viņš vienkārši pateica: «Labi! Kāpēc tu man to nepateici pirms diviem gadiem?»
Esam līdzīgā vecumā, un abi vienlaikus uzkāpām pa karjeras kāpnēm. Kad satikāmies, viņš bija vidējā līmeņa izmeklētājs. Bet līdz laikam, kad es sapratu, ko gribu darīt, un kļuvu pazīstams kā fotogrāfs, viņš bija kļuvis par majoru, atbildīgs par pusi pilsētas. Kā viņš teica, tā bija. Ja sacīja – viņš nāks ar mani, tā arī notika. Turklāt viņš neslēpa, bija lepns par savām policista un pratinātāja prasmēm. Un viņam bija pamats lepoties. Taču viņš saprata, ka nepietiek tikai ar viņa atļauju, tā jāvaicā arī aizturētajam. Ja aizturētajam vienalga, tad arī viņam. Sapratu, ka nevaru nosodīt viņu kā policistu vai pat Ukrainas tiesu sistēmu. Man ir jākritizē varas sistēma kā tāda. Jebkurā sabiedrībā. Valdības hegemoniskā sistēma, kas uzspiež savu gribu.
Sāku saprast, ka fotogrāfijas subjekti nav tikai subjekti, bet dalībnieki, arī skatītājs ir dalībnieks. Tāpēc grāmatu sauc Nopratināšanas, jo tās burtiski ir nopratināšanas, bet es nopratinu arī sevi kā fotogrāfu un skatītājus, kuri piedalās šajās attiecībās.
Vienā no fotogrāfijām policists ir pielicis ieroci pie nopratināmā galvas. Vai viņam pret šo attēlu nekas nebija iebilstams?
Jā, jo viņa identitāte netika atklāta. Sākumā es notiekošo fotografēju kā reportāžu, no dažādiem leņķiem, bet kādu dienu atstāju policistus ārpus kadra un sapratu, ka tas ir daudz spēcīgāks attēls, jo pēkšņi vardarbība kļuva izteiktāka. To var sajust, ne tikai redzēt.
Atsakoties no visām maznozīmīgajām detaļām?
Labi, ka tu to piemini, jo tajā laikā biju noguris no fotografēšanas. Būt fotogrāfam nozīmē priecāties par skaistu kompozīciju, apgaismojumu, bet es negribēju fotografēt, es gribēju par kaut ko diskutēt. Un, kad policists ieraudzīja fotogrāfijas, viņš teica, ka tās ir labas, ka esmu notvēris, kas šeit pa īstam notiek. Viņš ir ļoti labs cilvēku un raksturu pazinējs. Bija baisi to redzēt.
Tātad uzskati to par pārbaudi – parādīt savus darbus vietējiem?
Jā, man patīk to darīt, esmu ziņkārīgs. Dažreiz es uztraucos. Varbūt Rietumos esmu atzīts un mīlēts, taču, ja cilvēki, par kuriem stāstu, teiktu, ka tās ir muļķības, es būtu atmaskots kā kailais karalis. Tās ir manas lielākais bailes. Es patiešām gribu kaut ko pastāstīt.
CV
Dzimis 1973. gadā Toronto Kanādā
Karjeras sākumā strādāja Rema Kolhāsa arhitektu birojā OMA
Četru grāmatu autors, pazīstamākā ir Interrogations, kurā redzami aizturētie pratināšanas laikā Ukrainā
Saņēmis divas World Press Photo balvas un Guggenheim Fellowship balvu
Pasniedz fotogrāfiju Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā
Viņa fotogrāfijas publicētas The New York Times, Der Spiegel, Time, Vice, The Guardian, Rolling Stone, Newsweek u. c.
