Žurnāla rubrika: Kultūra

Turbulence

Posted on novembris 2, 2016 by - Recenzija

Dizains un arhitektūra veido mūsu dzīves telpu, kuru ikdienā lietojam un veidojam. Publiskās vides kvalitāte ir pelnījusi ne mazāk rūpīgu vērtēšanu kā teātra vai kino māksla, tāpēc Ir lappusēs turpmāk regulāri piedāvāsim arī dizaina kritiku


Latvijas modes industrijas sarīkojumi uzrāda mērķtiecīgu virzīšanos uz priekšu, taču pagaidām bez veiksmes stāsta

Oktobra izskaņā apmeklējot divus nozīmīgākos Latvijas modes sarīkojumus – Latvijas modes nedēļu Modes manifestācija un Rīgas Modes nedēļu -, nevarēja nedomāt par līdzībām ar arhitektūru. Jauno kolekciju skates (rudenī tiek izrādītas 2017. gada pavasara/vasaras kolekcijas) sniedz ieskatu nākotnē, un, ja nav izpratnes par to, kāda ir kolekciju veidošanas, izrādīšanas, ražošanas un pārdošanas secība, ir grūti spriest par to, kas notiek uz mēles, pa kuru lietainās rudens dienās defilē vasarīgi tērptas modeles. Mode, tāpat kā arhitektūra, ir nozare, kas Latvijā formāli ir saistoša vairākām ministrijām, un tieši šā iemesla dēļ netiek pietiekami analizēta ne kā kultūras, ne ekonomikas prece, kaut tieši abas šo nozaru ministrijas ir izveidojušas instrumentus modes atbalstam – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras programmas modes zīmoliem ļauj veikt pārdošanas aktivitātes ārvalstīs, bet Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) piešķir finansējumu jaunu kolekciju veidošanai. 

VKKF šogad līdzfinansējis arī abus lielākos modes izrādīšanas sarīkojumus – Latvijas modes nedēļu Modes manifestācija (kuratore Dita Danosa) un Rīgas Modes nedēļu (producente Elena Strahova), kas vairāk zināma kā zīmols Riga Fashion Week (RFW). RFW šogad notika jau 25. reizi, un to raksturo klasisks skašu grafiks, kur katrs zīmols prezentē nākamo kolekciju savam skatītāju lokam konkrētā laikā. Modes manifestācija savukārt izceļas ar kompaktām zīmolu parādēm, kur viena vakara laikā iespējams iepazīties ar vairākām kolekcijām bez pārtraukuma – no skatītāja viedokļa tas ir ērti, un, tā kā lielas izmaksas paģērošais kolekciju izrādīšanas formāts tiek arvien biežāk apšaubīts visā pasaulē, Modes manifestācija izceļas ar progresīviem meklējumiem. Taču RFW pagaidām ir vērienīgāks un katram zīmolam ļauj sevi vairāk izpaust segmentētai auditorijai. Šoruden RFW skatēm bija pievilcīga defilē scenogrāfija, taču Modes manifestācijas digitālajam noformējumam bija pievilcīgāks saturs. 

Ir skaidrs, ka pilnīga modes industrijas aina nav iegūstama bez abu sarīkojumu apmeklējuma, jo gan viens, gan otrs arvien sarūpējis gan gaidītas pazīstamu zīmolu skates, piemēram, eleganto Žanetes Auziņas kolekciju Modes manifestācijā vai Katya Katya Shehurina RFW skatē. Modes nedēļas bieži ir pirmā platforma  jauniem zīmoliem. Modes manifestācijas debitantu vidū šogad izcēlās zīmols Slow by Elīna Štobe ar melnbaltu peldkostīmu kolekciju, bet RFW debitēja Indras Miklāvas zīmols Talented, kas pārliecinoši evolucionējis no kādreizējā I’m Your Shirt.

Modes manifestācijas īpašā vērtība ir jauno talantu izcelšana šogad rīkotajā Latvijas dizaina skolu skatē, kur ne viens vien piefiksēja ne tikai uzvarējušās Inetas Urtānes, bet, visticamāk, arī Džeimsa Mieža un Sandas Feldbergas vārdus. Nenovērtējams resurss ir skašu straumēšana un pieejamība Lmt.straume arhīvā, tādā veidā atbalstot arī dizainerus, kuri ar videosaturu var tālāk dalīties un izmantot mārketingā un PR. 

RFW kanālos ir pieejami kvalitatīvi attēli, taču videosatura triumfa apstākļos ir žēl, ka uzmanības vērtās Paviljons Studio, One Wolf, Dace Bahmann, Narciss, Anna Led, Katya Katya Shehurina skates nav pieejamas plašākai auditorijai.

Izvērtējot kārtējo obligāto vietējās modes komplektu, jāsecina, ka pietrūkst noturīga veiksmes stāsta. Ir uzplaiksnījumi, ir cerības, ir rutīna, un ir arī internets un globālie tekstila giganti, kas jau gadiem visu industriju tur turbulences apstākļos, un mazā Latvija ar haotisko ekonomikas politiku, vājo izglītību un atbalstu radošajām industrijām nav izņēmums.

Riga Fashion Week spilgtākā debija – Indras Miklāvas Talented ar 2017. gada pavasara/vasaras kolekciju

Latvijas modes nedēļas Modes manifestācija jauno talantu konkursa uzvarētājas Latvijas Mākslas akadēmijas studentes Inetas Urtānes kolekcija

Agneses Narņickas One Wolf  2017. gada pavasara/vasaras kolekcija. Zīmols piedalās Riga Fashion Week, jo tās formāts ļauj kolekciju prezentēt mērķtiecīgi izraudzītiem skatītājiem

Publicitātes foto

Nežēlības galerija

Posted on novembris 2, 2016 by - Recenzija

Spēlfilma Melānijas hronika – pagātnes rekonstrukcija

Dokumentālajā filmā Visu laiku snieg, kurā iemūžināta Melānijas hronikas tapšana, izskan trāpīga frāze – par visu ir jārunā, arī par tēmām, kas ir neērtas. Attiecināšu šo domu uz tiem kinematogrāfa darbiem, kuros aplūkotas vēstures tumšākās lappuses, rosinot nejaukt bijību un cieņpilnu notikumu atcerēšanos ar veselīgi analītisku attieksmi pret filmās izmantotajiem radošajiem risinājumiem. Šis savādais ievads nav prelūdija režisora Viestura Kairiša jaunākās spēlfilmas nopēlumam – drīzāk mudinājums to noskatīties un par to diskutēt.

Aktiermāksla bez robežām

Rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romānā Veļupes krastā balstītā filma sākotnēji ir emocionāli iedarbīgs darbs. Tās režisors Viesturs Kairišs pret skatītāju ir nesaudzīgs, pat nežēlīgs. Pēc īsas ievadainas, kurā Vanagu ģimene ir redzama operā un vienīgo reizi laimīga, nākamajā brīdī viņu dzīvoklī iebrāžas sarkanarmieši un strupi pavēl savākt mantas. Tad šķiršanās un ceļš, kas nebeidzas Ogrē, kā melīgi solīts. 

Ar katru nākamo ainu režisors kāpina filmas emocionalitāti, it kā cenzdamies skatītāju ievest tikpat iztukšotā dvēseles stāvoklī, kādā atrodas lentes varoņi. Kļūst arvien smagāk – lopu vāģī noris viena neizdzēšama šausmu aina pēc otras. Šis dramatiskais temps pierimst tikai tad, kad Melānija Vanaga (šveiciešu aktrises Sabīnes Timoteo atveidojumā) ar dēlu ir iesviesta Tjuhtetas izsūtījuma tukšumā un bezcerībā. 

Sabīnes Timoteo izvēle titulvarones lomai ir viena no filmas veiksmēm, lai arī bijis riskants solis – akcenta dēļ, jo aktrise pati arī ierunājusi tekstu. Timoteo, starp citu, attāli ir līdzīga Melānijai Vanagai, izpratusi tēmu līdz beidzamajai vīlītei un lomu nospēlē pārliecinoši, liekot lietā ķermeņa plastiku un vaibstus, no kuriem iespējams nolasīt daudz vairāk nekā no skopajām dialogu vienrindītēm. 

Līdz sīkumiem precīzs ir laikmeta un vides atainojums – filmas māksliniece Ieva Jurjāne. Piemēram, Zilupes apkaimes lauku sētā uzņemtās ainas izstaro tādu pašu nošķirtības un pamestības sajūtu, kādu nācies redzēt Sibīrijas reāliju dokumentējumos.

Vienpusēji

Taču, kad filma tuvojas pusei un operatora Ginta Bērziņa iemūžināto melnbalto kadru estētika vairs nesit ciet elpu, sākotnēji spējais dramatisms ir pārtapis monotonijā, un rodas konceptuāli iebildumi pret režisora izvēlēto stāstījuma veidu. Proti, Viesturs Kairišs rekonstruē izsūtījuma nežēlīgumu, taču ir pilnīgi nevērīgs pret filmas personāžiem. Tie šķērso Melānijas dzīvi kā klusi, traģiski statisti – viņu raksturi tā arī netiek atklāti, pieminētas ir ciešanas, kam viņi iet cauri, taču ne vārda vai mājiena par šo cilvēku personībām, iekšējo pasauli. 

Tālab šķiet paradoksāli, ka Melānijas hronika dažviet tiek dēvēta par cilvēcības stāstu, jo režisors vislielāko uzmanību velta tieši dehumanizācijas atainojumam – necilvēcīgajiem izsūtījuma apstākļiem un gan ciematnieku, gan funkcionāru saltajai attieksmei. Savukārt, piemēram, lielisko aktrišu Lilitas Ozoliņas, Baibas Brokas un Gunas Zariņas spēlēto varoņu vienīgā sūtība filmā nezin kāpēc ir ilustrēt situāciju, citu pēc citas izspēlējot dziļi traģiskas etīdes, nevis atainot cilvēkus, kuri tomēr ir kas vairāk par ciniskas varas upuriem. 

Melānijas spēcīgā personība un sīkstais raksturs, par laimi, filmā atklājas vairāk, taču tas ir Sabīnes Timoteo aktierspēles nopelns. 

Protams, šo filmu iespējams interpretēt kā padomju represiju kinematogrāfisku fiksāciju, lai vēstītu par to traģismu, taču šāds idejiskais segums divas stundas garam kinodarbam, piedodiet, ir krietni par īsu. 

Tālab vilšanās – esam tikuši pie filmas, kuras varoņi ir padarīti par savu stāstu rēgiem, lai skatītājam no jauna apliecinātu zināmu, mokošu un, iespējams, pašu ģimenēs piedzīvotu atziņu par deportāciju necilvēcību.

oooc

Melānijas hronika. Rež. Viesturs Kairišs. Kino no 1. novembra.

Karaļvalsts, tā bija te

Posted on novembris 2, 2016 by - Recenzija

Režisors Viesturs Kairišs neliedz Pēram Gintam žēlsirdību, bet nebīstas būt sentimentāls un didaktisks

Pirmie vārdi, kas atskan izrādē, protams, ir Ozes «Pēr, tu melo!». Pēdējais ir Solveigas – «sapņo». Starp tiem norisinās cilvēka dzīve. Jau otro reizi šajā sezonā prātā nāk viduslaiku baznīcas uzvedumu tēls Jedermann – ikviens, katrs. Tāpat kā Fransuā, protagonists no Alvja Hermaņa inscenētā Mišela Velbeka romāna Pakļaušanās, Pērs Gints Viestura Kairiša uzvedumā ir tikai cilvēks – ne vairāk, ne mazāk. Izrādē aizkustina un pārsteidz saudzīgā uzmanība, ar kādu režisors sekojis «nevaroņa» dzīvei. Viņš neliedz žēlsirdību, bet nebīstas būt arī sentimentāls vai didaktisks.

Jaunā brieža nāve

Uldis Anže ir izrādes būtiskais centrs, un ne tikai tāpēc, ka spēlē titulvaroni. Savā ziņā Pērs ir turpinājums viņa «vienkāršajam» Lāčplēsim Kairiša iestudētajā Ugunī un naktī, bet citā pakāpē: aktieris vienlīdz daudz pasaka vārdos un ķermeņa valodā (horeogrāfe Elīna Lutce). Izrāde sākas ar Edvarda Grīga Rītu un pasakaini skaistu ziemeļu ūdenskritumu (scenogrāfs Reinis Dzudzilo), kurā raugās Pērs. Sakustas, it kā viņā mitinātos vēl kāds, kas cenšas izrauties ārā, kustība kļūst spēcīgāka, līdz acu priekšā Pērs pārvēršas par lidojošu jaunu briedi, un tieši tam Oze smiedamās uzsauc – tu melo! Tas jaunais briedis aizvien no jauna izraujas un izjauc praktiskus nodomus, izaicina kāzu viesus, aiznes kalnos Ingrīdu, kaitina māti. Kamēr viņā dzīvo briedis, Pērs ir jauns un cerību pilns. Briedis tiek nāvīgi ievainots Dovres veča valstībā, vēl paceļ galvu, lai aizvestu māti uz Zoria Moria pili, un mirst līdz ar viņu. Turpmāk Pēram ir pavisam cita plastika – biznesmeņa lietišķā izrādīšanās, veca kārībnieka «balerūna» pozas un palēcieni. Un pašās beigās, jau tuvojoties Pogu lējēja pannai, – mokoša vērpes kustība, cenšoties tikt vaļā no viņam vien sajūtamiem žņaugiem, it kā atdzīvojies būtu Mikelandželo Mirstošais vergs. Uldis Anže nospēlē to, ka Pērs nav ne izcils, ne varonis, bet šī ierindas cilvēka necilība ir atklāta izteiksmīgi un spilgti.

Atspulgi un gaismēnas

Mikelandželo parādās vēlreiz – izrādes finālā vecais Pērs (Andris Vītiņš) kails guļ Solveigas rokās, precīzi atkārtojot Pietá kompozīciju, tikai spoguļattēlā.  

Spoguļojas izrādē daudz kas – kāzu viesi un troļļu valstība, Ingrīda un Zaļā, meža būdiņa un karaļvalsts, līdz kurai beigās tiek Pērs Gints. Tikai spoguļi lielākoties ir greizi – tie maina ne tikai proporcijas, bet arī nozīmes.

Ingrīdas kāzas ar amerikāniskām baltu krēslu rindām, līgavas māsām un līgavaiņa vedējiem indīgi rozā kleitās un uzvalkos atspoguļojas troļļu valstībā: tikai nu tajā pašā krāšņumā ir tērpti seniori. Atkal un atkal Kairišs atgriežas pie vecuma kā mākslinieciska tēla: jaunību nogalina pieredze un vilšanās. Tāpat tas bija viņa iestudētajā Pučīni operā Vīlas, kur pamestās līgavas sažuva par večām un mūmijām. 

Dovres veča valstība ir salda, šausmīga un precīza: rozā monstri Pēru vienkārši izdrāž – tāda ir piemērošanās cena. Pērs atmostas melnā tukšumā.

Viesturs Kairišs ir arī atklāti didaktisks. Gandrīz pēc katras ainas, kurā Pērs tā vai citādi rīkojies pret savu dabu, viņš tiek atstāts proscēnijā, spilgtas gaismas aplī, un lietišķi analizē status quo, turklāt uz melnā starppriekškara projicēti cipari norāda konkrētu cēlienu un aina. Režisors liek nepārprotamus punktus uz «i», tāda nu ir viņa mākslinieka daba.

Pēra Ginta sievietes

Izrādē netrūkst paradoksu. Tā ir skaidra un reizē nekonsekventa. Teiksim, sievietes, kas bijušas Pēra dzīvē, katra aktrise spēlē savā stilā un arī nosacītības pakāpē.

Daigas Kažociņas Oze ir vienīgā reālā sieviete – patiesa savā mīlā pret dēlu gan lādoties, gan aizstāvot līdz apmātībai. Viņai vienīgajai ir tērps (kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo), kas liek atcerēties par Ibsena lugas uzrakstīšanas laiku – 19. gadsimta vidu. Mātes mīlestība nemainās – varbūt tāpēc.

Madaras Botmanes Ingrīdu atspoguļo Lolitas Caukas Zaļā, tikai citā brieduma un pieredzes pakāpē, un abas ir līdzīgi mistiskas. Zaļajai gan ir vairāk krāsu, ne tikai mānīgais skaistums, bet arī īsta vilšanās un ļaunums.

Agnese Cīrule Solveigas tēlā viegli pārkāpj psiholoģiski reāla tēla robežas. Ne jau sieviete gaida Pēru. Tā varētu būt ticība, līdz kurai pašam ir jāizcīnās. Pērs izcīnās un nonāk pie rūgtas atziņas: «karaļvalsts, tā bija te». Pretī saņemot vēlējumu – sapņo. Esi tas, kas tu reiz biji – jaunais briedis.

Kairiša iestudējums nav ideāls. Taču, ja visi kauliņi laimīgi sakrīt savās vietās, tas skar un atstāj garas pēcdomas.

oooo

Pērs Gints. Nākamās izrādes 5. un 20. novembrī. 3-20 eiro.

Tikai džezs

Posted on novembris 2, 2016 by - Intervija

Pirms Latvijas Radio bigbenda 50 gadu jubilejas tā direktors Māris Briežkalns stāsta, kā viņam izdevies bigbendu padarīt pasaulslavenu un atvilināt uz Rīgu vislabākos džeza mūziķus

Māris Briežkalns bungas Latvijas Radio bigbendā sāka spēlēt tikai deviņus gadus pēc tā dibināšanas. Viņš vēl bija Jāzepa Mediņa mūzikas skolas audzēknis, kad jau uzstājās kopā ar Latvijas džeza mūzikas korifejiem Alni Zaķi, Gunāru Rozenbergu, Raimondu Raubiško, Uldi Stabulnieku un izveidojās par vienu no vadošajiem džeza mūziķiem Latvijā. 

Taču vēl vairāk Latvijas kultūrai viņš devis kā nenogurstošs un aizrautīgs džeza mūzikas dzīves producents, kuram ir enciklopēdiskas zināšanas un apskaužami labas attiecības ar pasaulslaveniem mūziķiem. Viņš ne tikai kopā ar Maestro Raimondu Paulu atjaunojis Latvijas Radio bigbendu, bet jau vairāk nekā desmit gadus ir festivāla Rīgas Ritmi un starptautiskā džeza mākslinieku konkursa Riga Jazz Stage mākslinieciskais vadītājs.

Kā jums izdevās atjaunot Radio bigbendu pēc tam, kad tas 1996. gadā tika likvidēts?
1996. gadā Radio vadība nolēma, ka bigbends vairs nav vajadzīgs. No vienas puses, tas bija pārsteidzoši, jo neviens pat iedomāties nevarēja, ka to varētu likvidēt. No otras puses, bija likumsakarīgi, jo 90. gados mēs postījām visu, kas tajā brīdī nešķita vajadzīgs. Labi, ka rīkojām festivālu Rīgas Ritmi, jo tas uzturēja bigbenda ideju dzīvu līdz pat muzikālās apvienības atjaunošanai 2014. gadā. Jau līdz tam katru gadu pulcinājām Latvijas bigbenda mūziķus kopā, pieaicinot ārzemju džeza lielmeistarus, vai tas būtu slavenais Eumirs Deodato, Pēters Herbolchaimers, Džeimss Morisons vai Pute Vikmans. Visu laiku bigbenda ideja tika uzturēta. 

Tad toreizējā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ne tik daudz no politiskās funkcionāres, cik no uzņēmējas viedokļa izteica izbrīnu, ka bigbends, ar kuru kopā muzicē Raimonds Pauls, neeksistē. Viņa deva pirmo impulsu atjaunošanai, tad sekoja finansējums no Kultūras ministrijas, un 2014. gadā bigbenda mūziķus atkal sapulcinājām kopā. Kārlis Vanags, kas vadīja jauniešu džeza orķestri, piekrita strādāt par muzikālo vadītāju.

Jāatzīst, to astoņu gadu laikā, kamēr Latvijas bigbends muzicēja fragmentāri, mēs zaudējām daudzus talantus, kas aizbrauca uz ārzemēm mācīties un neatgriezās. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kura dēļ mēs ar Maestro sākām šo smago darbu – bigbenda atjaunošanu -, bija nezaudēt mūsu mūziķus. Tagad viņi spēlē Latvijā, un klausītāji var salīdzināt Latvijas Radio un, piemēram, BBC radio bigbendu. Man ir labs stāsts par vienu no BBC mūziķiem, kurš man atsūtīja garu vēstuli – slavēja mūsu bigbendu un saviem kolēģiem bija uzdevis jautājumu, kāpēc viņi nevar spēlēt tikpat moderni kā mēs Latvijā.

Jūs esat uzņēmies gādāt par Latvijas džeza attīstību. Kāpēc to darāt?  
Kad gribēju atjaunot bigbendu, man bija misijas apziņa. Tagad misija ir izpildīta. Pašlaik Latvijas Radio bigbends ir viens no spēcīgākajiem džeza kolektīviem Eiropā. To ir teikuši gan vokālās grupas New York Voices mūziķi, gan austrāliešu džeza mūziķis Džeimss Morisons, gan daudzi citi. Vislielākā uzslava ir vārdi – «jebkurā laikā, tikai pasauc, un mēs būsim klāt». Džeza mūzikas būtība ir improvizācija. Radio bigbendam ir radošais gars, un to jūt viesmākslinieki, kas ar mums kopā muzicējuši.

Džezs dzimis no afroamerikāņu mūzikas, tam bija būtiska loma, cīnoties pret rasu segregāciju Amerikā. Jūs spēlējat džezu kopš 70. gadiem. Vai esat pieredzējis, ka džezs ir kas vairāk par mūziku?
Es džezu nekad neesmu uztvēris kā politisku kustību vai rīku. Man tā ir mūzika, kurā izpausties un muzicēt brīvi. Džezs man bija arī sava veida apzināšanās, pašapliecināšanās. Šajā žanrā nepietiek iemācīties notis un nospēlēt – džezā nav nekā pareiza un nepareiza, tāpēc mūziķim jābūt ļoti profesionālam. Bet, kad 80. gados ar Latvijas Radio bigbendu devāmies koncertturnejās pa Krieviju, jutām, ka daudzi gribēja ko jaunu, citu un neparastu. Novosibirskā, kad ar saksofonistu Raimondu Raubiško pēc koncerta braucām uz lidostu, šoferis mūs veda ar asarām acīs. Jautājām – kas noticis? Viņš teica: «Zēni, jūs nesaprotat, ko šeit esat izdarījuši. Kādu cerību devuši!» Domāju – mēs vienkārši dāvājām ko tādu, kas nebija nekādi saistīts ar ikdienu. Tad mēs arī mazliet citādi paskatījāmies uz mūziķa misiju. Svarīgi ir ne tikai tas, lai mūzika būtu kvalitatīva, bet lai mūziķis būtu patiess.

Kāpēc džeza mūziķiem padomju gados atļāva koncertēt ne tikai PSRS, bet arī Skandināvijā, Rietumeiropā, ASV?  
Tāpēc, ka džeza mūzika ir starptautiska valoda. Skaidrs, ka visos braucienos, vienalga, uz Grieķiju, Lielbritāniju, Somiju vai ASV, mums bija līdzi konsultanti (VDK darbinieki – red.). Zinājām, kas viņi tādi. Bet no mūziķiem negaidīja nekādus ziņojumus, jo mēs dzīvojām savā pasaulē. Ne mēs varējām kapitālistiem pārdot kādas slepenas ziņas, ne valsti nodot, ne aizbēgt. Mūsu komanda – es, Uldis Stabulnieks, Raimonds Raubiško, Gunārs Rozenbergs – par politiku neinteresējāmies. Mēs vienkārši muzicējām un darījām to ļoti labi. Rietumeiropā daudzās vietās bijām pirmie džeza mūziķi no Austrumeiropas. Piemēram, Londonā Ronnie Scott’s Jazz Club mēs bijām pirmie no «socnometnes». Pirms koncerta briti bija satraukušies, kas būs. Taču pēc pirmajām taktīm mēģinājumā atviegloti uzelpoja – viss super. Pori džeza festivālā Somijā bijām vieni no pirmajiem, Amerikā slavenajā džeza klubā Blue Note Ņujorkā bijām pirmie no Austrumeiropas. Tas gan bija jau 2011. gadā. Es joprojām uzskatu – lai uzturētu mieru, nav jāpērk ieroči un tanki, jābrauc kopā muzicēt. Vienalga, amerikāņi vai krievi, koncertos publika ir tik silta! Mūzika ir visģeniālākais diplomātijas veids, kas uzrunā tieši tautu un atbruņo jebko.

Kāpēc 70. un 80. gados Latvijā izveidojās tik daudz džeza talantu? 
Tikai pateicoties bigbendam. Radio mājā katru dienu no pulksten diviem līdz sešiem notika mēģinājumi. Mūsu fonotēkā ir ap 12 000 bigbenda ierakstu. Uz bigbenda bāzes izveidojās [komponista un saksofonista] Egila Straumes trio, Raimonda Raubiško trio, Gunāra Rozenberga bigbends. Te arī izveidojās Remix ansamblis. Latvijas Radio bigbends taču visus Ulda Stabulnieka skaņdarbus ierakstīja. Stabulnieka Balāde bigbenda izpildījumā uzvarēja Monterejas džeza festivālā. Tā ir ne tikai bigbenda, tā ir Latvijas vēsture. 

Jāatceras, ka 70. un 80. gados džeza mūzika visā pasaulē bija sasniegusi savu apogeju. Izveidojās tādas supergrupas kā Earth, Wind&Fire, muzicēja Natālija Kola, Stīvijs Vonders pārsteidza ar saviem hitiem. Kad dabūjām viņa plati Songs in the Key of Life (1976), sarīkojām speciālu vakaru, kurā visi to klausījāmies. Tas bija notikums – kaut ko jaunu dzirdēt.

Tagad džeza mūziku, gluži kā klasisko, var apgūt akadēmiskās studijās. Esat teicis, ka, spēlējot džezu, viss skolā mācītais jāaizmirst. Kāpēc? 
Bez izglītības nevar, par to nav diskusiju. Bet koncerts nav eksāmens. Uzkāpjot uz skatuves, jāmaina domāšana. Jāspēlē tas, ko jūti, ko gribi pateikt. Reiz Berlīnē kādā pasākumā man blakus sēdēja Monterejas džeza festivāla direktors un precīzi norādīja, kuri mūziķi ir pabeiguši Bērklija mūzikas koledžu Bostonā. Prasīju – kā tu zini? Viņš teica: «Viņi visi spēlē vienādi!» Džeza mūziķu spožums un posts – pabeigt fantastisku skolu un izaugt no mūziķa par mākslinieku. Tas ir garš un grūts ceļš. Nepietiek ar tehniku, izpratni par formu un harmoniju, lai spēlētu džezu. Tāpēc ne tikai Latvijā, visā pasaulē īstu džeza talantu ir ļoti maz. Šogad Rīgas Ritmos muzicēja Brazīlijas ģitārists Maiks Pipogvīna, kurš runā sliktā angļu valodā, nelasa notis, bet fantastiski jūt mūziku. Mēs ar bigbendu vienreiz nospēlējam skaņdarbu, viņš saka – man viss skaidrs. Viņš spēj mūziku padarīt dzīvu. Tāds talantīgs mūziķis ir arī basists Ričards Bona. Tomēr izglītībai ir jābūt, ar talantu vien nepietiek. Bet, ja mūziķim nav pārdzīvojumu, savu uzskatu, nav nekā mīļa un dārga, tad talantam nav nozīmes.

Rīkojot meistarklases un konkursus, jums ir bijis mērķis veidot un atklāt jaunus džeza talantus. Kurus par tādiem uzskatāt?
Riga Jazz Stage meistarklasēs un konkursos ir piedalījušies ļoti daudzi tagad jau pazīstami mākslinieki: Jānis Stībelis, Ieva Kerēvica, Intars Busulis, ģitārists Mārcis Auziņš, bundzinieks Andris Buiķis, pianists Kaspars Vanadziņš. 

Bet kopš 2011. gada, kad Māra Briežkalna kvintets muzicēja Blue Note, neviens  no Latvijas tur vairs nav uzstājies. Kāpēc?
Rīgas Ritmos jau no 2006. gada organizējam arī showcase. Grūti šo vārdu iztulkot, bet praksē tas nozīmē, ka aicinām ārzemju mūzikas ekspertus, festivālu un koncertzāļu direktorus novērtēt mūsu džeza talantus. 2010. gadā uzaicinājām Half Note Records producentu Džefu Levensonu, kurš ir viens no Blue Note direktoriem. Viņš bija pārsteigts par redzēto un teica, ka mums ir superpilsēta, brīnišķīgs festivāls un augsts džeza līmenis. Ierosināja rīkot koncertturneju pa Ameriku. Necerēti! Bijām gan Vašingtonā, gan Filadelfijā, gan Ņujorkā, tie bija lieliski, labi izpārdoti koncerti. Kāpēc pēc tam vairs nav bijis koncertu? Lai tie notiktu, vajadzīgs regulārs darbs. Bet Latvijas vēstniecībā ASV nav kultūras atašeja. Nav neviena, kas pārstāvētu Latvijas kultūras intereses Amerikas kontinentā. Bija uzaicinājumi koncertēt, bet nav menedžmenta.

Vai mums ir jaunās paaudzes mūziķi, kas var uzstāties uz lielajām džeza skatuvēm?
Ir jauni mūziķi, kas atgriezušies no studijām Somijā, Dānijā un Nīderlandē, bet viņiem nav producentu. Ir soliste Kristīne Prauliņa, trompetists Oskars Ozoliņš, saksofonisti Dāvis Jurka un Gints Pabērzs, arī Kaspars Kurdeko, bundzinieks un perkusionists, atgriezies no Amsterdamas Mūzikas konservatorijas. Taču viņiem jābūt kopējam uzstādījumam, ko var izdarīt, lai pārsteigtu Eiropu vai džeza dzimteni Ameriku. 

Ir labi projekti, kurus īstenosim Latvijas simtgadē. Viens no tādiem ir Rothko in Jazz. Latvijas Radio bigbends no Rotko ģimenes ir ieguvis atļauju vizuālām projekcijām izmantot desmit mākslas darbus, un desmit mūsu komponisti (Lolita Ritmane, Pēteris Vasks, Raimonds Pauls un citi) katrai no gleznām ir uzrakstījuši muzikālu tēmu, ko esam aranžējuši un ieskaņojuši. Interesanti, ka Marka Rotko mazdēls arī ir džeza mūziķis, kontrabasists. Domājam viņu pieaicināt koncertos, kas 2018. gadā ieplānoti gan Amerikā, gan Lielbritānijā. Līdzīgs izaicinājums ir vajadzīgs mūsu jaunajiem mūziķiem.

Ar ko latviešu pieeja atšķiras no Amerikas džeza estētikas?
Kad muzicējām ASV, Deivs Šroders no Ņujorkas Universitātes džeza nodaļas atzīmēja, ka džeza mūzika nav palikusi tāda, kāda radusies, bet nemitīgi attīstījusies. Varam sist sev uz pleca un teikt, ka džeza mūzikas improvizācijā esam gājuši savu ceļu. Esam aranžējuši latviešu tautasdziesmas, mums ir albums Kur tu teci, gailīti!, pēdējais Latvijas Radio bigbenda kopprojekts ar Džeimsu Morisonu ir Mare Balticum, latviešu tautasdziesmu apdares. Spēlējam arī amerikāņu džezu, bet lielākoties Raimonda Paula mūziku un latviešu tautasdziesmas. Nevienam nav interesanti klausīties, kā mēs atskaņojam amerikāņu mūziku. Amerikāņi paši to var izdarīt daudz labāk.

Kā jūs ieinteresējāt austrālieti Džeimsu Morisonu aranžēt latviešu tautasdziesmas? 
Man bija svarīgi zināt, kāds ir skats no malas uz mūsu tautasdziesmām. Džeimss Morisons ir lielisks multiinstrumentālists, leģenda un ģēnijs. Viņš pārvalda kontrabasu, klavieres, saksofonu, trompeti un visu dara fantastiski. Kad viņš no Austrālijas bija ieradies Eiropā, lūdzu viņa aranžējumu desmit latviešu tautasdziesmām. Un lūdzu radīt divus jaunus skaņdarbus, liekot lietā tos iespaidus, ko rada mūsu tautasdziesmas. Viņš teica – tas ir ļoti sarežģīti. Jautāja, par ko šīs dziesmas stāsta. Netulkoju, teicu, lai klausās mūziku! Taču tas, kā viņš visas tautasdziesmas savija vienā skaņdarbā, bija fantastika. Nekad nevarēju iedomāties, ka Pūt, vējiņi! staro neizsakāms prieks.

Kas džezistus pievilina Rīgai?
Agrāk varbūt tā bija interese iepazīt jaunu reģionu, bet šobrīd, teiksim atklāti, tas ir bizness. Jo Rīga ne ar ko vairs neatšķiras no Parīzes vai Londonas. Džeimsam Morisonam gan Rīgā, gan Parīzē un Londonā honorāri ir vienādi. Festivāls Rīgas Ritmi gadu laikā ir izveidojis sev labu reputāciju. Mākslinieki zina, ka Rīgā ir atsaucīga, gudra publika, labs ēdiens, skaista pilsēta. Šajā festivālā nav ne alus dzeršanas, ne brīvdabas pasākumu, te cilvēki klausās mūziku. 

Daudzi mūziķi paši piesakās festivālam. Rīgas Ritmi nevis izklaidē, bet izglīto. Mēs ar mūziķiem esam runājuši, kas gribam būt – izklaidētāji vai mākslinieki? Daudzi meistarklašu audzēkņi brīnās – vai tad ir starpība? Ir! Starp citu, viens no festivāla stūrakmeņiem ir meistarklases. Mums ir bijis tā, ka mūziķim sakām – ja nesniegsi meistarklases, uz festivālu neaicinām. Atbrauc, pirmo reizi vada meistarklases, un saka – super! Un mūzikas skolu audzēkņiem tā ir brīnišķīga pieredze. Pirms diviem gadiem mazās meitenes, kas mācās arfu, mutēm vaļā brīnījās, kādas skaņas un ritmus Kolumbijas arfists Edmars Kastaņeda no arfas var dabūt ārā! 

Lūiss Ārmstrongs par džezu esot teicis – ja to nejūti, tad nekad neiepazīsi. Vai jūs varētu vārdos aprakstīt to, ko džezā jūtat?
Diez vai to var vārdos aprakstīt. Kādā no Rīgas Ritmu meistarklasēm viens no džeza mūziķiem parādīja atšķirību starp amatieri, mūziķi un mākslinieku. Viņš nospēlēja vienu tēmu kā amatieris – pēc notīm. Tad kā mūziķis, kurš ieliek savu tembru, attieksmi. Bet mākslinieks ieliek muzikālā tēmā savu dvēseli un veselu stāstu. Katrai notij ir milzīga enerģija. Džeza mūzikai ir jāļaujas. Spēlējot džezu, nevar iespringt uz katru noti. Tai vajag sagatavotu klausītāju, tāpēc daudzi cilvēki atdodas džezam tikai pēc diviem trim koncertiem. Bet džezs palīdz pārvarēt gan ikdienu, gan daudzas dzīves likstas.

Lai iemīlētu džezu, jāklausās
Ņujorkā izveidotās džeza grupas Snarky Puppy taustiņinstrumentālists Bils Laurencs (Bill Laurance)

Franču džeza grupa Electro Deluxe

Amerikāņu džeza saksofonists Kamasijs Vašingtons (Kamasi Washington)

Amerikāņu dziedātāja Rutī Fostere (Ruthie Foster), kura dzied dažādos žanros, sākot no gospeļa un folkmūzikas un beidzot ar blūzu un džezu

The Gloaming, 2011. gadā izveidojusies īru grupa, kas aranžē tradicionālo īru mūziku

CV

Dzimis 1956. gada 28. decembrī
Kopš 1972. gada Latvijas Radio bigbendā spēlē bungas
No 2014. gada Latvijas Radio bigbenda direktors
Džeza festivāla Rīgas Ritmi dibinātājs un starptautiskā džeza mākslinieku konkursa Riga Jazz Stage mākslinieciskais vadītājs
Latvijas Radio skaņu ierakstu studijas vadītājs
Piedalījies vairāk nekā 4500 skaņdarbu ierakstos

Ir iesaka

Posted on oktobris 26, 2016 by - Kalendārs

NULL

Kultūras un izklaides notikumi

28.-29. oktobris. FESTIVĀLS. ZEMLIKA DAŽĀDĀS VIETĀS DURBĒ. Latvijas mazākajā pilsētā Durbē notiks sestais mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls, kurā uzstāsies gan Latvijas mūziķi, piemēram, apvienība Dora (Jānis Šipkēvics un Gatis Zaķis; attēlā), gan ārzemju viesi, būs skatāma DDT izrāde Zudusī Antarktīda un interesanta filmu programma. Būs zemnieku un amatnieku tirdziņš. Zemlika.lv

28.-29. oktobris. KONCERTS. VASILIJS SINAISKIS UN FAUSTA PAZUDINĀŠANA LIELAJĀ ĢILDĒ UN CĒSĪS. Nacionālā simfoniskā orķestra 90. jubilejas koncertsērijā šoreiz pie diriģenta pults Vasilijs Sinaiskis, kas ilgus padomju gadus bija orķestra mākslinieciskais vadītājs. Skanēs Berlioza dramatiskā poēma Fausta pazudināšana un Vaska Cantabile. Piedalās solisti un koris Latvija. Biļetes cena 3-65 €. Bilesuparadize.lv

27. oktobris. IZRĀDE. PĒRS GINTS NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Viestura Kairiša iestudējumā liela nozīme būs Edvarda Grīga mūzikai. Izrādes vizuālo veidolu veido Reinis un Krista Dzudzilo. Lomās Uldis Anže, Daiga Kažociņa, Agnese Cīrule un citi. Izrādes veidotāji raksta: cilvēku dzen izaicinājumi, kas liek meklēt ko jaunu, nebijušu un liek aizmirst galveno – mājas. Biļetes cena 3-20 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 17. septembrim. IZSTĀDE. VERSIJA – LATVIEŠI. 1896. GADA LATVIEŠU ETNOGRĀFISKĀ IZSTĀDE NACIONĀLAJĀ VĒSTURES MUZEJĀ. Pirms 120 gadiem Rīgā apmēram vienu hektāru lielā laukumā norisinājās etnogrāfiskā izstāde – vērienīgākais latviešu sarīkotais kultūras pasākums. Mūsdienu «izstādes par izstādi» mērķis ir iepazīstināt ar 1896. gada izstādes vērienu un parādīt 19. gadsimta sabiedrību un tās vērtības. Izstāde skatāma līdz nākamā gada septembrim. Lnvm.lv

Kinojaunumi

Posted on oktobris 26, 2016 by - Kino


ooooo Tonijs Erdmanis / Toni Erdmann. Augstākā pilotāža komēdijas žanrā – trīs stundas garais tēva un meitas darbaholiķes attiecību stāsts pasniegts, sulīgi un inteliģenti kariķējot korporatīvās vides virspusējību. Savukārt laikmeta simptomātika – paviršība attiecībās ar tuviniekiem – vācu režisores Marenas Ades darbam piešķir trauslu smeldzīgumu. Kannu kinofestivālā pirmizrādītā filma ir viens no pēdējo gadu būtiskākajiem veikumiem vācu kinematogrāfā. Jāredz! Kinoteātrī Splendid Palace no 28. oktobra.

oooo Radinieki. Dokumentālista Vitālija Manska jaunākais darbs veltīts Ukrainas sašķeltās sabiedrības portretējumam. Tas ir personisks darbs, jo režisors filmē savas ģimenes atzarus; viedokļi un politiskās pārliecības ir dramatiski atšķirīgas. Ja šī konfliktējošo uzskatu un ļaužu galerija būtu kompaktāka un, nepaļaujoties tikai uz skatītāja zināšanām, pamatīgāk tiktu ieskicēts konteksts, filmai būtu arī laikmeta liecības vērtība. Kinoteātrī Splendid Palace no 28. oktobra.

Melānijas hronika. Režisora Viestura Kairiša laikmeta drāma ir viens no gaidītiem notikumiem Latvijas kinematogrāfā šogad, un pēc pirmizrādes tā noteikti kļūs par vienu no diskutablākajiem. Filma balstīta rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romānā Veļupes krastā un ir skarbs padomju represiju portretējums, kura atmosfēru lielā mērā veido tieši operatora Ginta Bērziņa melnbaltie kadri. Taču stāstniecība un filmas režija atstāj daudz neatbildētu jautājumu. Filmas recenziju lasiet 3. novembra žurnālā. Kino no 1. novembra.

oooc Lomu spēles / Pretenders. Līdzās lietuviešu Senekas dienai šī ir otrā visu Baltijas valstu kopražojumā tapusī filma, kas skatāma vietējā repertuārā. Igauņu režisora Vallo Tomlas debijas lente ir spriedzes pilna psiholoģiskā drāma, kas klaustrofobiskā noskaņā šķetina attiecību līkločus starp diviem pāriem nomaļā piejūras savrupmājā. Spītējot dažiem stāstniecības klupieniem, filma tomēr iemanās pārsteigt, tai piemīt gaumīga un minimālistiska vizuālā estētika. Kinoteātrī Kino Bize no 28. oktobra.

Jaunākās grāmatas

Posted on oktobris 26, 2016 by - Grāmata

NULL


MĀKSLA. IEVA JURJĀNE. DABA KLUSĒ. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS
«Cilvēka esamības trauslums, eksistenciāli jautājumi un izmisuma līmenis intuitīvi tiecas būt kompensēts ar dabas saskarsmi,» raksta Ieva Jurjāne. Grāmatā iekļauti 23 akvareļgleznojumi, fotogrāfijas no darba procesa, mākslinieces un mākslas zinātnieces Elīnas Sproģes piezīmes. Apgāda cena 25 €.

STĀSTI. RIMANTS ZIEDONIS. PASTAIGA. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC
Seši tematiski dažādi stāsti, ko raksturo filozofiskums un ironija, daudzviet arī satīra par aktuāliem politiskiem un sociāliem jautājumiem, paradoksi, rotaļīgums, gudra emocionalitāte. Pieejama arī e-grāmata. Apgāda cena 8,07 €.

BĒRNIEM. DANGOLE KANDROTIENE. SKAPJA STĀSTI. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS
Kādā lietainā dienā Emīlija uzkāpa bēniņos, kur puskrēslā stāvēja koka skapis. Tā iemītnieki sāk meitenei stāstīt dažādus atgadījumus, dalās noslēpumos un atzīstas mīlestībā. Kādu dienu apgriežas kājām gaisā. 2014. gada labākā Lietuvas bērnu grāmata. Apgāda cena 5,95 €.

Labais, sliktais, ļaunais

Posted on oktobris 26, 2016 by - Grāmata

NULL

Žurnālista Sergeja Loiko romāns – kā mēģinājums ievilkt karā

Neviens negribēja mirt. Nevienam šis karš nebija vajadzīgs. Un tomēr tas notiek, – žurnālists, laikraksta Los Angeles Times korespondents un fotogrāfs Sergejs Loiko raksta romāna Lidosta ievadā. «Romāna darbība sākas Lidostā, tā galvenā līnija pa minūtei atklāj vairāk nekā 240 dienu ilgā aplenkuma pēdējās piecas dienas.» Kāds lasītājs varētu turpināt: «Šī ir grāmata, kuru nebūtu bijis jāraksta un kuru nebūtu jābūt ne mazākajai vēlmei lasīt.» Taču nepārprotiet, šis nav romāna literāro kvalitāšu vērtējums. Kopā ar Loiko sacīto tas drīzāk iezīmē nepateicīgo un kļūdas nepiedodošo teritoriju, kurā ir bijis jādodas viņam pašam (gan tiešā nozīmē – uz karadarbības vietām Ukrainā -, gan pārnestā un literārā nozīmē) un kurā viņš vēlas ievest lasītāju. 

Romāna pamattēma, manuprāt, ir spriedze starp kauju vietu brutālo realitāti un pārējo pasauli, līdz kurai šī realitāte nonāk vienīgi kā tālas šāvienu atskaņas – reportieru sūtītas fotogrāfijas, redakciju drošībā sacerēti ziņu raksti un armiju amatpersonu izplatīti oficiāli bezkaislīgi paziņojumi. Loiko šo spriedzi pieminējis gan romānā, gan raidstacijā Eho Moskvi notikušajā plaši pārpublicētajā sarunā ar televīzijas kanāla Doždj žurnālistu Timuru Oļevski un daudz kur citur. 

Tieši tā varētu būt bijusi galvenais iemesls savu četru dienu pieredzi 242 dienas aplenktajā Doņeckas lidostā izvērst nevis «objektīvi žurnālistiskā» reportāžā, bet gan romānā. 

Šādai pieejai ir vairākas priekšrocības. Paziņojot, ka šis ir «tikai» romāns, autors mērķtiecīgi atsakās no turēšanās tikai pie faktiem un vienīgi faktiem, kā galveno varoni ievieš savu alter ego, arī ASV dzīvojošu krievu izcelsmes kara žurnālistu Alekseju Molčanovu, Doņeckas lidostu apzīmē vienkārši kā Lidostu, izmaina kaujinieku vārdus u. tml. Tādējādi Loiko spēj ne tikai iegūt rakstīšanai tik noderīgo distanci starp sevi un aprakstāmajiem notikumiem, bet arī subjektīvu brīvību savu varoņu uzskatos, sajūtās, domās un vārdos ierakstīt to, ko viņu prototipi droši vien būtu varējuši uzskatīt, just, domāt vai teikt, bet kas, visticamāk, nespētu pārvarēt rūpīga ziņu redaktora izliktos objektivitātes sietus. Tā dēvētās «jaunās žurnālistikas» pārstāvji 20. gadsimta 60.-70. gados ASV subjektīvismu izmantoja kā ieganstu un līdzekli centienos aiz «plikiem faktiem» saskatīt «patiesību», Loiko izvēle savu pieredzi beletrizēt ir solis tajā pašā virzienā, tikai nedaudz tālāk. Vislielākais ieguvums no šādas pieejas ir kauju aprakstu un Lidostas aizstāvju savstarpējo attiecību aprakstos, kuru emocionālais blīvums un klātbūtnes efekts nav mazāks kā labākajos kara kino klasikas paraugos (sākot ar padomju kinoepopeju Atbrīvošana vai lietuviešu pēckara drāmu Neviens negribēja mirt un beidzot ar Mūsdienu apokalipsi) vai pat manā padomju bērnībā lasītajos Sergeja Aleksejeva Otrā pasaules kara stāstos no grāmatas Karā bija jāiet mums (nejauši izraudzītos piemērus minu bez jebkādas ironijas vai jokiem).

Tomēr romāns kā vēstījuma forma un centieni savu vēstījumu padarīt pēc iespējas «romāniskāku» grāmatu arī iegāž. Dokumentālie, visticamāk, paša pieredzē un interviju stāstos balstītie kara notikumi ir papildināti un atšķaidīti ar klišejiskām atmiņu uzplaiksnījumu un iepriekšējās dzīves pieredzes ainām, fantāzijā rekonstruētām epizodēm, grūti noticami aprak-stītām galvenā varoņa tuvcīņām un banāli mokošām romantiskām līnijām.  

Sergeja Loiko grāmata tulkota 14 valodās, viņš mēdz ierasties uz grāmatas iznākšanas pasākumiem, tikties ar lasītājiem, sniegt intervijas (septembra beigās autors viesojās arī Latvijā), un tas ir labi, jo Krievijas atbalstītā un īstenotā agresija Ukrainā kādu laiku vairs nav starp pasaules ikdienas ziņu tematiem. Vienu šausmu vietā allaž nāk citas, karš vienā pasaules malā vēl nav beidzies, bet citur tas arvien turpinās vai sākas no jauna. Tas nenozīmē, ka jaunākais būtu vajadzīgāks vai svarīgāks par iepriekšējiem. Un tāpēc jāturpina ne tikai meklēt veidus, kā par kara nesto ļaunumu rakstīt, bet arī – kā par to lasīt.

Sergejs Loiko. Lidosta. No krievu valodas tulkojusi Dace Sparāne-Freimane. Autora fotogrāfijas. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 9,14 €.

Spoku stāsti, bigbenda svētki un latviešu jaunā mūzika

Posted on oktobris 26, 2016 by - Afiša

NULL

Pieci interesanti koncerti novembrī


30., 31. oktobrī, 1. novembrī mūzikas namā Daile

Latvijas Radio koris, Kaspars Putniņš, Jēkabs Nīmanis, Agnese Egliņa un Četri latvju spoku stāsti

Rudens drēgnumā ar melnu un muzikālu komēdiju sasildīties aicina diriģents Kaspars Putniņš un Latvijas Radio koris. Un Radio korim, kā zināms, humora izjūta ir teicama un smalka. Ja nu kāds vēl nav pamanījis melnā, drebuļus uzdzenošā un asinis stindzinošā nokrāsas latviešu klasiķu kordziesmās, Reiņa Suhanova režijā šajā koncertā par šausmu estētiku parūpēsies arī Jāzeps Vītols, Jēkabs Graubiņš, Jānis Zālītis un Emilis Melngailis. Viņiem līdzās mūslaiku skaņraži – Kristaps Pētersons un Jēkabs Nīmanis, kurš spoku stāstiem sarūpējis jaunus darbus. Koncerta veidotāji saka: «Šausminošais palīdz mums iepazīt savu baiļu dabu. Latviešu kultūrā šausmu stāsti parasti ir ironiski, groteski, humora pilni.»

4. novembrī Kongresu namā

Latvijas Radio bigbenda 50 gadu jubilejas koncerts

Savu jubileju bigbends atzīmēs koši, aicinot uz svinībām vairākus izcilus solistus, ar kuriem pēdējo gadu laikā veidotas patiešām neaizmirstamas koncertpro­grammas. Būs gan mazliet no Džeimsa Morisona izcili bigbendam rakstītajām latviešu tautasdziesmām, gan Raimonda Paula un grupas Odis mūzikas 1990. gada filmai Depresija. Būs lieliskie dziedātāji Intars Busulis un Kristīne Prauliņa un viesos aicinātie džeza mūzikas grandi un metri – amerikāņu dziedātāja Čaina Mozesa, dziedātājs un ģitārists Alans Hariss, zviedru trompetists Lase Lindgrens.

8. novembrī Lielajā ģildē 

Norvēģu ansamblis BIT 20, franču trombonists Vinko Globokars un latviešu komponisti (Santa Bušs, Gundega Šmite, Andris Dzenītis). Festivāla Arēna atklāšanas koncerts

Festivāls Arēna vienmēr priecējis ar laikmetīgajā mūzikā specializējušos visaugstākās kvalitātes mākslinieku atvešanu uz Latviju. Šī reize nav izņēmums. Norvēģi BIT 20 par savu misiju uzskata laikmetīgās mūzikas un klausītāju satuvināšanu un mudinājumu sadraudzēties. Koncertā piedalīsies arī ansambļa vadītāja, dziedātāja un balss iespēju pētniece Alvīne Pričarda. Savukārt Vinko Globokars ir avangarda mūzikas dzīva leģenda, komonists ar plašu izdomas vērienu un trombonists bez tehnisko spēju robežām, kuram savus darbus veltījuši Štokhauzens, Pusērs, Berio. Koncerts intriģē arī ar mūsu pašu Santas Bušs, Gundegas Šmites un Andra Dzenīša pirmatskaņojumiem.

26. novembrī Lielajā ģildē

Olari Eltss, LNSO un Mālera Piektā, Tubina Kontrabaskoncerts un Ratnieces jaundarbs

Šogad muzikālie jubilāri ir sevišķi kuplā skaitā – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris svin savus 90 un aicina pie sevis uzstāties kādreizējos orķestra vadītājus, galvenos diriģentus. Igauņu maestro Olari Eltss ir viens no viņiem, un novembra izskaņā kopīgi sarūpēts Mālera Piektās simfonijas atskaņojums. Tie, kuriem mīļš gabals ir Mālera Adagietto (un Olari saka – tādu cilvēku nav mazums), ziniet – tā ir daļa no Piektās simfonijas, un vērts to pieredzēt visā tās skaniskajā daudzveidībā.

Līdzās divi tikpat gaidīti notikumi: Berlīnes filharmoniķu mūziķis Gunārs Upatnieks spēlēs solo partiju igauņu trimdas komponista Eduarda Tubina kontrabasa koncertā, un orķestris spēlēs Santas Ratnieces darbu Glittering Promenade, kas būs Latvijas pirmatskaņojums.

30. novembrī Mazajā ģildē

Itāļu vijolnieks, diriģents Rikardo Minasi un Musica Antiqua Roma (Baha Kamermūzikas festivāls)

Uzskaitīt māksliniekus, ar kuriem sadarbojies senās mūzikas speciālists Rikardo Minasi, būtu gan vietā (jo augstākā klase), gan nevietā (jo neaptverami skaitā). Lasot par Minasi, rodas iespaids, ka visi muzikālie projekti, kam viņš pieskaras, kļūst labāki, pietuvojoties izcilībai. To varēsim pārbaudīt koncertā, kur skanēs Antonio Vivaldi, Baldasāres Galupi un Džuzepes Antonio Breskjanello mūzika. Ja kāds no nosauktajiem vārdiem jums neko neizsaka, tad vēl jo vairāk vērts aiziet uz šo koncertu un patīkami izglītoties, jo Musica Antiqua Roma ir dedzīgi itāļu senās mūzikas pētnieki un popularizētāji.

Brīnišķais infantilisms

Posted on oktobris 26, 2016 by - Recenzija

Nacionālā teātra izrāde Veiksmes stāsts – izrāde par politiku, skats uz Latvijas ekonomisko attīstību. Šoreiz abu žurnāla recenzentu – divu dažādu paaudžu kritiķu – viedokļi


Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Šajā žurnālā spēles noteikumi ir mainīti – mani lūdza uzrakstīt par Valtera Sīļa un Jāņa Baloža Veiksmes stāstu no savas paaudzes (trīsdesmitgadnieces, režisora un dramaturga vienaudzes) pozīcijām. Vai paaudzei te ir nozīme? Šaubos. Bet trekno gadu un krīzes analīzei veltītais iestudējums Nacionālajā teātrī iespaidu rada arī par to.

Par Veiksmes stāstu (nosaukums ironizē par Latvijas krīzes pārvarēšanas starptautisko vērtējumu) dominē polarizēti viedokļi – daļa ir sajūsmā, citi šausminās. Es teiktu, ka iestudējums ir 50:50. Solīdi aktierdarbi – Uldis Siliņš, Jānis Vimba, Romāns Bargais, sajūsminoša Daiga Gaismiņa. Visi vienādos uzvalciņos iemiesojas konkrētu politiķu, ekonomistu, žurnālistu lomās, izspēlējot dažādu publisku un ne tik publisku sanāksmju, uzrunu, sarunu utt. fragmentus. Labs režisora darbs. Lugas teksts arī vietām ir ļoti asprātīgs. Būtu brīnišķīgs vakars, ja ne izrādes veidotāju mēģinājums skaidrot, kas Latvijas ekonomikā un politikā noticis pēdējo padsmit gadu laikā. Un, galvenais, atbilde uz jautājumu: kas vainīgs?

Atbildi neteikšu. Noskatieties! Kas zina, varbūt jūs Balodim un Sīlim piekritīsit. Es nepiekritu. Ne tāpēc, ka domātu – viņi analīzē kļūdās. Bet izrādes laikā radās sajūta, puiši nesaprot «lauciņu», par ko runā, un, aizrāvušies ar neoliberālisma kritiku, pat nepamana – paši arī nav gluži brīvi no ideoloģijas valgiem. Nepārprotiet, es neaizstāvu neoliberālismu. Un man liekas, ka viedokļu dažādība ir vērtība. Tikai gribētos, lai viedokļi būtu analīzes, nevis «pliku» emociju rezultāts. Un negribētos redzēt ainu, kurā ideoloģisku pretinieku, pret kura viedokli nav argumentu, apklusina fiziski – nodurot. Tas šausmina – gan tad, ja aina iecerēta burtiski, gan kā metafora. Jo – vai gan intelektuālas impotences atklāsme ir pamats priekam?

Veiksmes stāsts atgādināja kādu interviju, ko nesen skatījos ASV priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Politiķis spītīgi kropļoja datus, žurnālists – aizrādīja. Un visbeidzot – pēc piecu minūšu stīvēšanās – politiķis teica apmēram tā: lai kāda būtu patiesība, es palikšu pie tā, kam cilvēki tic. Sīlim un Balodim iznācis tāpat (lai arī, pieļauju, nevis cinisma, bet naivuma dēļ). Izrāde godīgi parāda to, kam viņi gribētu ticēt, un tā ir skaidra pasaules aina – ar neliešiem, varoņiem, pareizajām atbildēm. Un ignorē to, ka īstenībā pasaule ir daudz komplicētāka. To var saprast (vismaz daļēji), bet tur vairs nepietiek tikai ar labiem nodomiem. Vajag arī zināšanas, prasmes un smagu darbu, kas Veiksmes stāstā trūcis. Un te jāatgriežas pie paaudzes jautājuma. Šādos gadījumos ierasti mēdz teikt kaut ko par jaunu cilvēku maksimālismu, pieredzes trūkumu, no tā izrietošo naivumu. Bet es taču labi zinu, ka mēs jau kādu laiku vairs neesam tik jauni.

Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Šis ir gadījums, uz kuru attiecas Voltēram piedēvētie vārdi – «es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet atdošu dzīvību, lai tu drīkstētu tos izteikt». Esmu pilnīgi par to, lai Jānis Balodis un Valters Sīlis sparīgi attīstītu politisko teātri, kura piemērs ir arī Veiksmes stāsts. Sīļa interese par politisko notikumu vēsturi rada visdziļāko cieņu, tāpat kā nepieciešamība saprast un sajust, cik vājprātīgi samežģīti bijuši pagātnes ceļi. Kopā ar Kārli Krūmiņu uzvestie Leģionāri (ĢIT ) un Andrievs Niedra (DDT) ir tieši par to, ka pagātnē reti gadās vienkāršas atbildes un melnbaltas krāsas. Tāpēc pārsteidzoša ir kopā ar Jāni Balodi realizētā Veiksmes stāsta brīnišķi infantilā vienkāršība. Ja vien tā nav spoža provokācija, uz kuras esmu uzķērusies.

Par ko ir šis stāsts? Četri krietni aktieri – Daiga Gaismiņa, Jānis Vimba, Uldis Siliņš un Romāns Bargais, kuriem pievienojas arī pats Jānis Balodis – cenšas izprast, kā Kultūras Dienā raksta kolēģe Līga Ulberte, «kurā brīdī faktiski tikusi zaudēta Latvijas ekonomiskā neatkarība» pagājušā gadsimta 90. gados. Pieņemot, ka šo jautājumu nopietni uztver gan izrādes veidotāji, gan recenzente – cilvēki ap 30 vai 40 -, man ar savu 60 gadu pieredzi nolaižas rokas. Kāds naivums. Latvija to zaudēja līdz ar pirmo brīvvalsti, bet 90. centās izrauties no žņaugiem, jā, par dārgu cenu. Jā, arī ar maldiem, kļūdām, ar cilvēku labticību, alkatību, visu ko. Un – pats galvenais – ar spēcīgu padomju mantojumu, nomenklatūru, kas spēku un ietekmi nav zaudējusi joprojām. Uzmetās zosāda, kad aktieris kā nopietnu argumentu citēja Augstākās Padomes deputāta Mucenieka vārdus, ka normālās valstīs valsts bankas prezidents nav jaunāks par 50 gadiem, bet Einars Repše esot pat bez grāmatveža pieredzes mazā uzņēmumā. …! Grāmatvedis nav stratēģis. Tiem, kam tobrīd, deviņdesmitajos, bija 50, bija arī padomju izpildītāju pieredze, un tieši to vajadzēja lauzt. Pārņēma dusmas, kad ar ironiju tika uzskaitītas Ilmāra Rimšēviča absolvētās universitātes – 90. gados bija nožēlojami maz iepriekšējās sistēmas nesamaitātu «jauno prātu»! Un Rimšēvičs, domājams, tāds bija. Iespējams, ka vēlāk, vēstures gaitā, šie «jaunie ļaudis» kādā brīdī sāka justies kā izredzētie, zaudēja realitātes sajūtu un kļuva par sava laika nomenklatūru. Bet tas jau ir skats šodienas acīm, nevis arguments tābrīža politiskajā situācijā. Tobrīd jaunus cilvēkus valsts pārvaldē vajadzēja kā ēst! Taču viņu vietā daudzviet palika komjauniešu priekšnieki un vēl pieredzējušāki ļaudis.

Nē, es neesmu par mežonīgo kapitālismu. Esmu pret infantilismu un vienkāršām atbildēm.

Veiksmes stāsts. Režisors Valters Sīlis. Tuvākās neizpārdotās izrādes 13., 15. un 28. decembrī. Teatris.lv