Žurnāla rubrika: Kultūra

Bijušais NATO spēku Eiropā komandiera vietnieks Ričards Širefs brīdina: karš par Baltiju ir iespējams, ja NATO nedarīs vairāk Krievijas atturēšanai

Ģenerāļa Ričarda Širefa (Richard Shirreff) grāmatā 2017: Karš ar Krieviju izspēlēts scenārijs, kurā Kremlis izmanto provokācijas Ukrainā, lai veiktu strauju militāru operāciju «koridora» izveidošanai uz anektēto Krimu. Tikmēr Rīgā snaiperis nošauj vairākus promaskaviskas demonstrācijas dalībniekus, un prezidents Putins sūta karaspēku «aizstāvēt krievvalodīgos»…

Kritiķi pavasarī iznākušās grāmatas žanru raksturo kā spiegu romāna, domnīcas pētījuma un memuāru sajaukumu. Autors to dēvē par «faktos balstītu paredzējumu». Grāmatas priekšvārdā bijušais NATO spēku komandieris Eiropā admirālis Džeimss Stavridiss atzīst, ka aprakstītais scenārijs ir «ļoti iespējams».

Jau pēc grāmatas iznākšanas NATO valstu vadītāji jūlijā sanāksmē Varšavā nolēma izvietot Baltijas valstīs un Polijā četras bataljona kaujas grupas. Intervijā, kura notika 28. oktobrī Rīgas konferences laikā, Širefs uzsvēra, ka tas ir ļoti labs, taču tikai sākums Krievijas atturēšanai no kārdinājuma izmēģināt veiksmi. Arī konferencē dominēja viedoklis, ka vislabāk Krievija saprot spēka valodu un kara nebūs, ja NATO būs politiski vienota un gatava karot.

Jūsu grāmatu salīdzina ar tik atšķirīgiem darbiem kā Stenlija Kubrika filma Doktors Streindžlavs un ģenerāļa Džona Heketa grāmata Trešais pasaules karš. Vai jūs vēlētos, lai jūsu darbs ir tiem līdzīgs tādā ziņā, ka aprakstītais nekad nenotiek īstenībā?
Absolūti! Mans vienīgais mērķis ir palīdzēt, lai šāda katastrofa paliek tikai daiļdarba lappusēs. Grāmatu uzrakstīju kā brīdinājumu, lai mēģinātu nodrošināt patiesai atturēšanai nepieciešamo pasākumu īstenošanu, lai saglabātu mieru Eiropā.

Kāpēc jūsu brīdinājumus politikas veidotāji nesadzirdēja, kad bijāt NATO Eiropas spēku komandiera vietnieks?
Par to visu biju runājis, būdams amatā, – par efektīvas atturēšanas svarīgumu un pienācīgām investīcijām aizsardzībā. Visus šos vēstījumus esmu paudis arī trīs domnīcu ziņojumos – Atlantic Council pētījumos par NATO un par Polijas aizsardzību un Starptautiskā Aizsardzības un drošības centra (ICDS) pētījumā par Baltijas drošību. Bet kurš gan lasa domnīcu papīrus, atskaitot citus pētniekus, politikas veidotājus un žurnālistus? Es meklēju veidu, kā nodot ziņu tā dēvētajam plašam lasītāju lokam, lai informētu par relatīvo vājumu, ko mēs aliansē bijām radījuši.

Protams, ir daudz pozitīvu lietu – dzirdam apliecinājumus solidaritātei, kolektīvajai aizsardzībai. Taču, ja parok dziļāk un paskatās uz kara zinātnes realitāti… Mums vienmēr jāatceras, ka galu galā ir jābūt gataviem karot. Tas nozīmē radīt bruņotos spēkus, kuri patiešām var karot. Ja gribam likt krieviem saprast, ka esam gatavi karot, ir jābūt daudz lielākām spējām un kara izpratnei nekā jebkas, ko NATO pieredzējusi pēdējā desmitgadē. Ir jāatjauno šī izpratne. Es neredzu nopietnus centienus to atjaunot.

Bijušais Lielbritānijas aizsardzības ministrs Filips Hamonds gribēja jūs nodot kara tiesai. Par ko? 
Viņš gribēja mani nodot kara tiesai jau pirms grāmatas. Kad 2014. gada martā aizgāju no Eiropas spēku komandiera vietnieka amata, sniedzu interviju The Sunday Times, kurā pateicu, ka 2010. gada britu aizsardzības un drošības pārskatā nolemtais bija «ellīgi riskants». Jo bija nolemts par trešdaļu samazināt regulārās armijas lielumu, samazināt gaisa spēkus un floti. Hamonda kungam nepatika mans vērtējums.

Kā NATO vienotību iespaidojis britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības? 
Man šķiet, Brexit būs pozitīvs iespaids uz NATO. Jāizteic atzinība, kur tā ir pelnīta, – pēc Brexit mums ir bijis Varšavas samits un Lielbritānija uzņēmusies būt par daudznacionālās kaujas grupas ietvarvalsti Igaunijā. Tās būs nozīmīgas spējas, ieskaitot tankus. Domāju – sabiedrotajiem nav jābažījas par Brexit ietekmi uz britu uzticību NATO.

Tomēr, raugoties ilgākā laika posmā, Brexit var atlaist bremzes ES aizsardzības spēku plāniem. Briti vienmēr ir uzskatījuši, ka nav jādublē NATO spējas, ka ES ir jāpapildina ar «maigo varu» NATO «cietā vara», tāpēc iebilda pret ES spēku štāba veidošanu, kas gandrīz droši atņemtu resursus un vājinātu NATO komandstruktūras, jo dalībvalstīm nav militāro spēju un virsnieku divu komplektu.

Vai Eiropas armijas ideja ir tikai politiska spēle, vai arī redzat kādu aprindu patiesu vēlmi veidot šādu paralēlu aizsardzības sistēmu?
Nepārprotami var just Briseles birokrātijas patiesu vēlmi veidot cietāku federālismu. Tomēr joprojām uzskatu, ka drīzāk cūkas iemācīsies lidot, nekā taps Eiropas armija. Izveidot patiešām integrētu armiju var vienīgi patiesi integrētā, suverēnā Eiropas valstī. Neredzu pazīmes, ka tāda veidotos.

Viens no jūsu grāmatas varoņiem Raimonds Balderis jeb NBS komandieris Raimonds Graube nesen intervijā Ir teica, ka varbūt jūsu grāmata būtu citāda, ja būtu rakstīta pēc Varšavas samita. Vai tajā nolemtais ir mainījis jūsu vērtējumu NATO spējai aizstāvēt Baltiju?
Varšavas samits sniedza ļoti pozitīvu vēsti. Taču mēs nedrīkstam ļauties pašapmierinātībai. Samits ir pelnījis atzinību, NATO valstis ir vienojušās par pastiprinātu klātbūtni šajā reģionā, 16 valstis sniegs savu ieguldījumu. Taču ar to nepietiek. Tāpēc es droši vien būtu uzrakstījis ļoti līdzīgu grāmatu.

NATO nedrīkst atdusēties uz lauriem par šo pastiprināto klātbūtni. Tas ir tikai ceļa sākums. Tagad šī pastiprinātā klātbūtne ir jāapvieno efektīvā komandas un kontroles struktūrā – tādēļ ir mans priekšlikums par armijas brigādi. Tā var sastāvēt no četrām kaujas grupām, taču tai vajag vienotu komandas un kontroles sistēmu un vienotu kaujas atbalstu – inženierus, artilēriju, izlūkošanu, mērķu noteikšanu un citus resursus. Un tai ir jātrenējas, jātrenējas un jātrenējas! Mācībās jānoslīpē procedūras un jādemonstrē, ka tas ir spēks, kas nevis vienkārši sēž trijās Baltijas valstīs, bet gan var karot, ja būtu nepieciešams.

Tam ir arī jābūt integrētam ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas spēkiem. Vajadzīga kopēja komandvadības sistēma, kas savieno reģionālos spēkus, integrē tos ar NATO spēkiem augstākā līmenī, bet tam pāri ir spēja nodrošināt ātru NATO rezerves spēku ienākšanu. Tādu kā VJTF [īpaši augstas gatavības apvienotie spēki], kuriem pašiem ir vajadzīgi treniņi un mācības. Un tā ir tikai šķēpa smaile, jo seko 40 tūkstošu karavīru NATO Reaģēšanas spēki. Tāpēc tas ir tikai gara ceļa sākums, un es joprojām spiestu pedāli – galu galā, tas viss ir par spējām un ticamību. Esam labi sākuši, taču pašlaik ir par daudz tikai politiska simbolisma.

ASV spēku komandieris Eiropā Bens Hodžess ir paudis cerību, ka četri bataljoni būs tikai sākums, jo tie neatturēšot no iespējamā uzbrukuma. Vai šim sākumam būs turpinājums?
Es pilnībā piekrītu ģenerālim Hodžesam. Tas ir labs sākums, taču jābūt lielākām kaujasspējām. Turklāt jārunā arī par termiņiem. Kopš NATO samita pagājušas simt dienas. Pastiprināta spēku klātbūtne šeit būs nepilnu gadu pēc samita. Tas ir diezgan ilgs laiks. Es apzinos šķēršļus un izaicinājumus, tomēr būtu jāvirzās straujāk. Jāpatur prātā, ka robežas otrā pusē ir ļoti neprognozējams, bīstams pretinieks. Tam jābūt mūsu domāšanas pamatā.

Kādi ir Krievijas spēki otrpus robežas, un vai ar tiem pietiek, lai pārņemtu Baltijas valstis, kā daži prognozē, 36, 60 vai 72 stundu laikā? 
Jūs, protams, zināt par RAND korporācijas aprēķiniem, ka tās būtu 60 stundas. Taču paliek fakts, ka krievi domā lielos mērogos – tanku armiju un gaisa desanta divīziju mērogos. NATO nedomā tā. Es izaicinu NATO pateikt, liekot roku uz sirds, vai kāda Eiropas valsts spētu gada laikā dabūt ārā pa durvīm divīziju (līdz 20 tūkstošiem karavīru – red.). Nedomāju, ka jebkura spētu. Amerikāņi droši vien spētu, taču tik un tā vajadzētu laiku, lai šķērsotu Atlantijas okeānu. Droši vien Lielbritānija varētu diezgan ātri atsūtīt brigādi – varbūt 30 dienās, varbūt ilgākā laikā -, taču krievi var to izdarīt daudz ātrāk. Mēs dzirdam par viņu regulārajām pēkšņajām mācībām, kurās dažu dienu laikā sapulcināti 30-40 tūkstoši karavīru. Krievi var koncentrēt spēkus konkrētā vietā un laikā tā, kā NATO šobrīd nevar.

Bet kādi spēki šeit būtu vajadzīgi? Jūs uzskatāt, ka pietiktu ar vienu brigādi, RAND – ka vajagot septiņas.
Mums jābūt gan politiski reālistiskiem, gan militāri saprātīgiem. Manā ieskatā nepieciešama visaptveroša komandkontroles koncepcija un kopējs plāns. Runa ir par efekta sasniegšanu no sauszemes, jūras, gaisa, kibertelpas vai jebkurienes, lai apturētu ienaidnieku. Tāpēc manis minētais spēku apjoms līdzsvaro NATO politisko realitāti un spēju nodrošināt spēkus, kuri var karot. Neaizmirstiet, ka līdzās vienai brigādei ir jābūt arī spējai ātri atsūtīt papildspēkus, un tas ir galvenais punkts.

Bet jūs esat nodēvējis NATO Ātrās reaģēšanas spēkus par blefu.
Pašlaik NATO būtu jāspēj ātri izvietot 40 tūkstošus karavīru. Taču no savas NATO spēku komandiera vietnieka prakses, kad atbildēju par spēku nodrošināšanu, varētu pavaicāt – vai NATO, liekot roku uz sirds, var pateikt, ka spēs nosūtīt 40 tūkstošus valstīm noteiktajā gatavības laikā? Ļoti šaubos.

Kādi ir šie termiņi?
Man būtu jāieskatās savās piezīmēs, lai pateiktu precīzi. Taču tas, ko gribu uzsvērt, ir plaisa starp retoriku, ko dzirdam ap Ziemeļatlantijas padomes galdu – no vēstniekiem un aizsardzības ministriem -, un realitāti no militārā skatpunkta. Pārāk bieži tā ir pašslavējoša retorika, nevis pietiekami daudz darītais.

Esmu karojis lielās kaujās operācijās britu divīzijā ASV korpusa sastāvā un zinu, kādam jābūt sagatavotības līmenim, lai to spētu. Godīgi sakot, neesmu pārliecināts, ka daudziem no mūsu aizsardzības ministriem ir pieredze un tāda saprašana par kara zinātni, ka viņi patiešām spēj novērtēt, kas ir nepieciešams. Arī ne daudziem no aizsardzības militārajiem komandieriem ir tāda līmeņa operāciju pieredze. Jo tā paaudze lielā mērā ir aizgājusi, ir palikuši tikai daži kara zirgi kā es, kas to saprot. Taču krievi to saprot, un tas ir vissvarīgākais.

Ko nozīmē Krievijas pēdējā laika manevri – Ziemeļu flotes pārvietošana uz Sīriju, divas korvetes uz Baltijas jūru, Iskander raķetes uz Kaļiņingradu? Ko viņi gatavo?
Domāju – ja viņi pārvieto Ziemeļu floti uz Sīriju, lai bombardētu Alepo, tad, iespējams, pašlaik nav fokusējušies uz Baltiju.

Bet Iskander Kaļiņingradā un kuģi ar raķetēm Baltijā? 
Tā atkal ir biedēšana un izrādīšanās, ka esmu stiprākais puisis apkaimē. Galvenais secinājums – atturēšana ir vissvarīgākais, to jāturpina attīstīt, nevis jāatdusas uz lauriem, ka esam vienojušies par NATO klātbūtni šeit.

Es neuzskatītu neko par pašsaprotamu attiecībā uz Putina kungu. Mums ir darīšana ar nežēlīgu oportūnistu, neprognozējamu cilvēku. Taču, raugoties no objektīva militāra viedokļa, ja es būtu viņa vietā un plānotu uzbrukumu Baltijas valstīm, es droši vien to nedarītu, kamēr Ziemeļu flote ir tūkstošiem jūdžu tālu Vidusjūras austrumos.

Vai tad šī flote nav sarūsējušu lūžņu kaudze, kā daži eksperti Rietumos aizrāda?
Vēsture rāda, ka ir ļoti bīstami par zemu novērtēt pretinieku. Ir bīstama dažās Rietumu ekspertu aprindās joprojām vērojamā tendence uzskatīt Krievijas bruņotos spēkus par tādiem, kādus raksturoja rūsējoši zemūdeņu korpusi Murmanskā 90. gados. Putina kungs ir investējis ļoti daudz pūliņu, laika un naudas jaunās spējās.

Jūsu grāmatā izspēlētajā scenārijā iebrukums Baltijas valstīs sākas ar provokāciju virkni Ukrainā, pēc tam Putins izmanto iespēju attīstīt panākumus. Vai pašlaik scenārijs būtu citāds? 
Manuprāt, tā dēvētais Sarajevas moments – dzirkstele, kas izraisa incidentu virkni, kas noved pie kara, – var nākt no Sīrijas. Piemēram, jaunais ASV prezidents mēģina ieviest lidojumiem liegtu zonu, amerikāņi notriec Krievijas lidmašīnu, krievi atbild ar to pašu – scenāriji var būt dažādi. Taču nav svarīgi, no kurienes nāk dzirkstele. Tāpēc es pārāk nekoncentrētos uz scenāriju. Jāuztraucas pirmām kārtām par to, ka uzliesmojumu var izraisīt jebkurš notikums gandrīz jebkurā vietā, tāpēc vissvarīgākais ir nodrošināt visus nepieciešamos efektīvas atturēšanas mehānismus, lai mēs, Rietumi plašākajā nozīmē, spējam rīkoties no neapstrīdama spēka pozīcijām – neatstājot iespēju pārrēķināties un noliekot riska latiņu gana augstu, lai jebkurš lēmumu pieņēmējs Maskavā nospriestu, ka vienkārši neatmaksājas mēģināt uzbrukt Baltijas valstīm.

Vai ir pareizi domāt par šo risku latiņu tikai militāros terminos un tikai Baltijā, ja Rietumiem ir plašas iespējas atbildēt uz Krievijas agresiju gan militāri citur – Sīrijā, Austrumukrainā, Gruzijā -, gan arī ar nemilitāriem pasākumiem? 
Mana grāmata ir tikai par drošību Baltijā. Putina ar Krimu sāktās dinamikas rezultātā Baltijas reģions ir jaunā uzmanības fokusā, kādā aukstā kara laikā bija Berlīne. Tāpēc gribēju nodrošināt, lai nenotiek pārrēķināšanās, kas var novest pie konfrontācijas Baltijā, jo tas ierautu mūs visus katastrofālā karā un apdraudētu Baltijas valstu brīvību.

Taču jums ir pilnīga taisnība, protams, ir citas varas sviras, kuras var lietot un ir jālieto – diplomātiskās, ekonomiskās un arī finanšu sankcijas, ar kurām nožņaugt krievu naudas plūsmas, kam būtu liels iespaids uz oligarhu un personiski arī Putina kunga banku kontiem. Taču mana kā bijušā militārista uzmanība pievērsta manas kompetences jomai.

Esat atzinies, ka NATO un jūs pārsteidza Krimas okupācija. Kāpēc tā varēja notikt?
NATO tika pārsteigta nesagatavota, kas liecina par izlūkošanas neveiksmi. NATO būtu pamatīgi un detalizēti jāizanalizē, kāpēc tā notika.

Pastāvīgi dzirdam, ka Putins saprot vienīgi spēka valodu. Vai nav paradoksāli, ka NATO valsts Turcijas prezidents Erdogans kļūst par gandrīz vai labāko Putina draugu pēc tam, kad turki pērn novembrī notrieca krievu kara lidmašīnu? 
Tas ir paradokss. Jo vairāk, ja ņem vērā, ka Putina intervence Sīrijā ir Asada glābšanai, bet Asads ir Erdogana mūža ienaidnieks. Vienīgais, kā varu to skaidrot, – tā ir daļa no Putina «skaldi un valdi» ofensīvas NATO vienotības vājināšanai, pielabinoties ļoti spēcīgai un svarīgai alianses partnervalstij, kurai ir otrie lielākie bruņotie spēki NATO, taču kura varbūt jūtas noniecināta un atsvešināta par to, ka tās ieskatā ES varbūt mazāk atbalstīja Erdoganu, nekā būtu varējusi, kad jūlijā demokrātiju Turcijā apdraudēja militārs apvērsums.

Taču es piekrītu fundamentālajai premisai, ka Krievija saprot un ciena spēku, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Putins pielabinās Erdoganam.

Vai jūs ieteiktu amerikāņiem Sīrijā arī notriekt krievu lidmašīnu? 
Neieteiktu. Jābūt ļoti uzmanīgiem ar šādiem scenārijiem, lai izvairītos no dzirksteles, kas potenciāli var novest pie katastrofas.

Jūs personiski pazīstat Krievijas ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu un citus augstākos militāros komandierus. Vai viņi grib karu?
Nē, nedomāju, ka viņi grib. Manuprāt, karš ir pēdējā lieta, ko grib vairākums ģenerāļu jebkurā valstī. Jo ģenerāļi saprot, kādas būs sekas. Un es arī nedomāju, ka Putins grib karu. Taču tas viņu neattur riskēt, ja viņam šķiet, ka paliks nesodīts. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt gataviem. Kā teica romieši – ja vēlies mieru, gatavojies karam. 

Kā Tukidīds rakstīja savā Peloponesas karu vēsturē 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, kara iemesli ir bailes, gods un savtība. Manuprāt, nekas nav mainījies. Kari notiek, pateicoties bailēm, noliegumam, nespējai atturēt un pašapmierinātībai. Un mums pret to ir jānodrošinās.

Jūs labi pazīstat Raimondu Graubi. Vai mums ir jābažījas par viņa negaidīto paziņojumu atstāt amatu?
Raimonds ir mans tuvs draugs, zinu, cik lojāls un patriotisks viņš ir un cik labi kalpojis Latvijai. Esmu pārliecināts, ka viņš turpinās kalpot Latvijai, lai arī ko darītu nākotnē.

Vai redzat viņu kādā amatā NATO vai citās starptautiskās struktūrās?
Tas jāvaicā Raimondam. Taču man nav šaubu, ka viņš var sniegt ļoti lielu pienesumu, vai būtu karavīra formā, vai civilās drēbēs.

Jūsu grāmata ir par to, ka karš nākamgad ir ļoti iespējams. Graube intervijā uz jautājumu, vai 2017. gadā būs karš, atbildēja: «Nebūs.» Ko jūs par to teiktu?
Ceru, ka viņam ir taisnība. Mums ir no sirds jātic, ka 2017. gadā nebūs kara. Taču kara nebūs, ja NATO atbildīs saviem uzdevumiem un spēs nodot Putinam atturēšanas un spēka vēstījumu.

CV

Dzimis 1955. gadā Kenijā
Studējis Ekseteras koledžā Oksfordā, Lielbritānijas armijas Personāla koledžā Kemberlijā, Aizsardzības akadēmijas Karaliskajā aizsardzības studiju koledžā Londonā
Dienējis Vācijā, Kanādā, Lielbritānijā, Ziemeļīrijā, Persijas Līcī, Kosovā, Honkongā, Brunejā
Vadījis militāras operācijas visos līmeņos no vienības līdz divīzijas komandierim
No 2011. gada marta līdz 2014. gada aprīlim – NATO spēku Eiropā komandiera vietnieks