Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš jaunajā izrādē Kārkli kopā ar kolēģiem vētī Latvijas jauno laiku politiku, izmantojot mediju materiālus un fantāziju
Tā bija pirmā intervija, kurā pieredzēju, ka atbildes uz jautājumiem vairākkārt tiek izsacītas gandrīz kliegšus. Bija patīkami klausīties šajā kliegšanā – tā nevilšus apliecināja, ar kādu sparu Jaunā Rīgas teātra aktieri un režisors Gatis Šmits iegremdējušies mūslaiku politikā, lai radītu izrādi par to. Bet ne tikai. Kaut ko nozīmīgu tā vēstīja arī par to, cik nozīmīga Kasparam Znotiņam – četrdesmitgadniekam, kura pieaugšana noritēja līdz ar neatkarīgas Latvijas atdzimšanu – ir mūsu valsts.
Viņam ir svarīgi jautājumi, ko gribētos uzdot gan šodienas politiķiem, gan vecākajām paaudzēm, kas piedzīvoja padomju laikus. Ļoti iespējams, līdzīgus jautājumus sev uzdot būtu vērtīgi mums katram. Pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī 7. decembrī.
Kāpēc ir svarīgi mākslas valodā izteikt komentāru politikai?
Parasti [teātrī] tos komentārus izsaka daudz pastarpinātāk. Caur Šekspīru, citiem dramaturgiem, kas rakstījuši par tēmu «vara». Mums iepriekš jau bijušas izrādes – Alvja [Hermaņa] Tautas ienaidnieks, Viļa Daudziņa Vectēvs, kas vairāk ar vēsturi saistīta, bet vēsture ir politisks temats mūsdienās. Zilākalna Marta. Kad šo izrādi iestudējām, bija krīze, pastarpināti tā bija arī par tēmu «kas notiek valstī».
Tavs Ziedonis un Visums jau arī.
Jā, tur ir vesela līnija – Ziedoņa tēli spriež un strīdas, kādai jābūt Latvijai: valstij, kas balstās uz etnisko identitāti, vai valstij, kas veido politisko nāciju. Izrādē īsti netiek atbildēts uz šo jautājumu. Dot skaidras atbildes uz grūtiem jautājumiem – pēdējā laikā tam mēdz piesiet populismu. Taču tas nenozīmē, ka skaidru atbilžu grūtiem jautājumiem nav.
Ļoti populārs žanrs mūsdienās ir politiskās karikatūras. Raidījumi ar slaveniem komiķiem, kas parodē politiķus. Mēs arī nolēmām izmēģināt roku šajā lauciņā.
Nolēma režisors vai jūs kopā? Jaunajā Rīgas teātrī bieži vien kopīgi radāt izrādes ideju un tekstu.
Gatis ir idejas virzītājs. Mēs pieslēdzamies visiem spēkiem un attīstām viņa vīziju. Izrādes teksti ir ņemti no intervijām, rakstiem. Arī mūsu pašu izdomāti. Tiešā veidā jau nerādīsim situācijas kā Panorāmā vai citos ziņu raidījumos. Mēs būvējam savu stāstu par politiku kā pasaku pasauli. To var atļauties teātrī, bet nevar atļauties žurnālistikā.
Jūs esat ne tikai labi kolēģi, bet arī cilvēki ar, iespējams, atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Vai neplēsāties?
Godīgi sakot, mēs kārtīgi pieslēdzāmies tēmai par to, kas notiek valstī, tikai pirms diviem mēnešiem. Pirms tam… mierīgi dzīvo tādā rozā mākonītī. Tāpēc nav baigās platformas, uz kuras katrs būtu būvējis savus uzskatus un tagad mestos aizstāvēt. Mēs, kas veidojām izrādi, esam vienaudži, kopā strādājuši gandrīz 20 gadus. Plēšanās nebija par lielo izrādes līniju, tikai par niansēm.
Vai tas, ka esat Atmodas laika bērni, rada kādu īpašu solidaritātes fonu?
Vai tad nebija tā, ka Atmodas smagumu un jaudu iznesa tābrīža piecdesmitgadnieki, sešdesmitgadnieki?
Tieši tāpēc, iespējams, izjūta par atjaunoto Latvijas valsti ir tik īpaša Atmodas laika bērniem, kuri to piedzīvoja ideālistiski, naivi, varbūt pat neizprotot sarežģīto kopbildi.
Es neņemos formulēt savas paaudzes lietu. Mani vienkārši interesē – un es neesmu saņēmis atbildi no vecākās paaudzes -, kam īsti viņi gāja cauri režīma maiņas dēļ?
Ko pats, tolaik piecpadsmitgadnieks, darīji?
Sēdēju savās lauku mājās un blenzu televizorā. Vēroju no malas. Atceros Tautas frontes kongresu. Mēs, lauku cilvēki, šķirojām kartupeļus pagrabā un klausījāmies radiopārraidi no pirmās lielās manifestācijas Dziesmusvētku estrādē. Atceros to sirds dauzīšanos – notiek lielas lietas, siltuma sajūtu attiecībā pret [Atmodas] vilni, kas tuvojas. Bet noteikti to neizjutu ar tādu jaudu kā pieaugušie. Tie bija juku laiki. Mans tēvs un mamma nodarbojās ar saimnieciskām lietām. Ar tēvu būvējām māju. Pēc tam, kad bruka un juka Padomju Savienība, – arī pagrabu un šķūni, lai būtu, kur turēt kartupeļus, pārdot.
Es vairāk domāju par to, kā tas bija paaudzei, kas ir 10-20 gadus vecāka par mani: jūs taču dabūjāt sēdēt biedru tiesās. Nosodīt tos, kuri piedalījās skrejlapu izplatīšanā, piemēram. Kad sākās Helsinki-86, vēl bija padomju laiki. Atceros kā pa miglu: mēs, pionieri, 1986. gada rudenī tikām pēkšņi sasaukti skolas aktu zālē. Pionieru organizācijas vadītājs no lapiņas lasīja nosodījumu Čatokvas konferencei Jūrmalā par iejaukšanos Padomju Savienības iekšējās lietās. (Konferencē ASV diplomāts Džeks Metloks paziņoja, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS – red.) Visi bijām spiesti stāvēt un klausīties. Un tad nāk Atmodas vilnis, bet vēl nupat esi stāvējis tajā divkosīgajā pasākumā. Kas bija jāizjūt pieaugušam cilvēkam? Kā būtu, ja man kā pieaugušam būtu jāiziet uz lielākiem, briesmīgākiem kompromisiem? Bail iedomāties. Katrā ziņā es negribētu dzīvot valstī, kur jāizpilda šādi ideoloģiski rituāli.
Pazemojuma sajūta droši vien bija daudziem. Jautājums – ko katrs ar to darīja? Vai pārvērta citā sajūtā, vai iedzina dziļi, dziļi sevī. Vai izmantoja savā labā. Varbūt lika tam virsū mīksto un taisīja biznesu – jau padomju laikā. Kas 90. gados paņēma varu Latvijā – vai tad inteliģenti, skolotāji? Nē. Tie, kuriem sakari ar varu jau iepriekš bija nodibināti. Spekulanti, kā padomju uzņēmējus toreiz sauca, komunisti, VDK darbinieki. Notika «mīkstā pāreja». Bez lustrācijas.
Varbūt šodien par maz novērtējam, kas mums ar brīvību dots – kaut vai to, ka vairs nav izlikšanās pazemojuma, par ko tu stāsti?
Nemaz neaizdomājamies, ka to visu var arī zaudēt. Ar to atšķiramies no autoritāriem režīmiem – ka varam brīvi kritizēt. Mums jāturpina kritika mūsu valsts pārvaldei. Drīkst brīvi izteikt viedokli! Tas, ka Krievija šo kritiku var izmantot savā labā, neko nenozīmē. Tad jau visām rietumvalstīm aukstā kara laikā vajadzēja aizliegt streikus un piketus, jo tos taču katru vakaru rādīja PSRS ziņās. Krievijas propaganda visu izmantos savā labā. Paņems jebko – tā ir perfekta mašīna, kas tā strādā jau simt gadu. Mums nevajag baiļu dēļ nodarboties ar lietām, ar ko tur nodarbojas viņi – ar mutes aizbāšanu cilvēkiem. Krievijā Putin, eto naše vsjo!* Ja kritizē Putinu, tad noniecini Krieviju. Ja mēs kritizējam varu vai valsts pārvaldi, tas nenozīmē, ka nicinām valsti. Tieši otrādi, tā apliecinām savas valsts vērtību, vēlmi to uzlabot. Visaizdomīgāk izskatās komplimentāri teksti attiecībā uz varu.
Padomju cilvēks, dzīvojot zem rozā ideoloģiskā mākonīša, zem kura visi tika turēti, [brīvās valsts] negācijas nevar izturēt. Nav pieradis. «Šķiet, ka vislaik mēslos jādzīvo, ja šitā par savu valsti runā!» Tā ir padomju cilvēka domāšana, kurš labi iekārtojies. Tādiem cilvēkiem bija mierīga dzīve. Neko lieku nerunāja, sliktus darbus nedarīja. Dodiet atpakaļ propagandu! Dodiet atpakaļ labās ziņas! Krievijā tā notiek.
Ja neanalizē un nekritizē, iemaņas pazūd. Tu vairs nejēdz, kas notiek. «Ai, lai viņi dara, kā grib! Skatīšos savu seriālu un šovu.» Tā ir shēma, kurā var eksistēt, un daļa no mūsu valsts cilvēkiem tā ir eksistējuši ilgu laiku. Savukārt cilvēki Rietumu demokrātijā no bērna kājas pieraduši šķirot informāciju. Analizēt, diskutēt. Lamāties savā starpā, ja vajag. Demokrātija ir draņķīga padarīšana, bet labākas sistēmas pasaulē nav.
Varbūt šī izrāde jums, cilvēkiem, kuri pieauga līdz ar atjaunotās Latvijas valsts rašanos, ir savā ziņā atskatīšanās uz neatkarības gadiem, mēģinājums par tiem domāt?
Tas izrādē neparādīsies, Gatis [Šmits] noīsināja, bet viņam bija šāda iecere: sākumā – ainiņa no 1905. gada, latvju zemnieks, Pastalu Andrievs, sēž mājās. Piesit viņam pie loga vietējie aktīvisti. Sauc: nāc līdzi uz pili! Viņš, ziņkārības dzīts, ceļas un iet. Pilī – pirmoreiz pastalās uz parketa. Pēc tam viņu fiksi izsauc ārā, un to pili aktīvisti nodedzina. Vēl kāda ainiņa – 90. gadi. Izkāpj no ikarusa latvieši Rietumvācijas benzīntankā. Pirmoreiz uz Rietumeiropas gludā asfalta. Tik apbrīnojami gluda. Tāda asfalta nekur Latvijā tajā laikā nebija. Un tā sajūta – līdzīgi kā pastalās uz parketa. Un vēl kāda aina – jaunajā tūkstošgadē mūsu valstsvīrs ar tulku stāv blakus [Vācijas kanclerei] Merkelei. Valstsvīrs, kurš normālā līmenī nezina svešvalodas.
Saldie deviņdesmitie. Pirmie jaunās Latvijas gadi. Es apbrīnoju savus vecākus, kuri prata izgrozīties. Atguvām vecātēva zemes, bija kartupeļi un labība, ko pārdevām. Piemājas saimniecība – rukši, aitas. Paralēli vecāki strādāja savā profesijā: mamma veterinārārste, tēvs pasniedzējs tehnikumā. Lauku inteliģence. Mēs labi tikām cauri. 1993. gadā sāku mācīties Kultūras akadēmijā. Visu laiku no vecākiem dabūju kaut ko klāt stipendijai, katru svētdienu atgriezos Rīgā ar pilnu somu un drusciņ naudiņas. Kā uz gaisa spilvena mani iznesa cauri deviņdesmitajiem, pateicoties vecākiem. Studiju biedriem, kuru vecāki bija pilsētnieki, klājās daudz grūtāk. Pēc studijām neprātīgs solis – aiziet strādāt uz Jauno Rīgas teātri. Tur bija uzaicināti spēlēt arī mani kursabiedri, un Alvis, kurš vāca jaunu trupu, sāka no nulles. Skatītāji pirmajā sezonā bija divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit Lielajā zālē. Lieli svētki mums bija, kad pirmoreiz sanāca simt skatītāju. Tādi tie deviņdesmitie. Ģimene man izveidojās jaunajā tūkstošgadē, kad teātris un arī valsts jau bija atspērušies.
Kas tev ir principiāli svarīgi atjaunotās Latvijas politikā, sabiedrībā no pēdējos gados notikušā?
Ukrainas krīze saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Dzīvoju ar sajūtu, ka arī te var notikt jebkas. Kā ģimenes tēvs visus scenārijus galvā izmalu. Labi saproti, ka ir sviras, kuras pakustinot to lietu var izkustināt [arī Latvijā]. Domāju, kaut kas scenārijā nobruka, jo Maidans sākās negaidīti. Ja Krievijas specdienestiem bija plāns attiecībā uz savas ietekmes paplašināšanu, Maidans to izjauca.
Ir sajūta, ka tiek iztaustīta augsne arī Latvijā. Piemēram, ar valodas referendumu. Kā mums jāreaģē? Mierīgi un noteikti. Jautājums pavisam vienkāršs: vai gribat, lai Latvijā ir divas valsts valodas? Nav jālec uz ecēšām! Katrs atbild, kā grib!
Mēs savācāmies visi un atbildējām – negribam. Vienkārši un skaidri. Jāpaliek mierīgam, jo provokācijas ir domātas, lai mēs savā starpā saplēstos un vairs nezinātu, kur patiesība, kur meli.
Kas tevi kā vēlētāju visvairāk nokaitinājis pēdējos gados?
Laimdotas Straujumas valdības izbeigšana no viņas pašas partijas puses. Kas tas bija? Vissāpīgāk tiem, kuri vēlēja par Vienotību. Viens puveklītis atklājās, otrs. Likās – labi, viņi tos izmetīs. Nē, sāka norobežot un aizsargāt – mums te būs cista tagad! Puveklītis paliks! Kā viņi nesaprot, ka vislielāko spēku var iegūt nevis veiksmes brīdī, bet tad, kad atklājas kļūda un tā tiek atzīta. Kļūdas ir visās sistēmās, struktūrās. Vienīgais, ar ko atšķiras laba sistēma no sliktas, – kāda ir reakcija uz tām? Vai cenšamies noslēpt un teikt, ka tās ir mūsu konkurentu izdomājums, vai arī atklāti pasakām, ka kļūdījāmies. Primitīva slēpšanās, izvairīšanās izraisa pretreakciju. Vai gājiens ar [Vienotības biedru Juri] Vidiņu, kurš uzrādīja balsu pirkšanu paša partijā. Ko Vienotība? Domā, kā izslēgt Vidiņu, nevis kā novērst kļūdas. (Sašutis, gandrīz kliegšus.) Kas tas ir?! Vai jūs nesaprotat, ka jūsu vēlētājs ir pilnīgi citāds?! Tāds, kurš atbalsta Rietumu liberālos standartus, godīgu politiku un gaida, ka vērsīsities pret pārkāpēju, nevis piesegsit! Desmitiem tūkstošu vēlētāju tajā brīdī aizgāja mīnusā.
Vai no nesenajiem gadījumiem – Edgars Tavars no ZZS tik skaisti Latvijas Avīzē Alvi Hermani nocitē, stāsta, ka ir vienīgais politiķis Latvijā, kurš atklāti atbalsta Trampu. Un tad viņam žurnālists uzdod jautājumu par [KNAB aizturēto Jūrmalas mēru] Gati Truksni. Sākas vingrošana par palikšanu amatā! No juridiskā viedokļa esot tā, no ētiskā – šitā. Pazūd visa trampiskā bravūra, lokās un gorās. Un tad vēl prezidenta jaukā atbildīte žurnālistiem saistībā ar Truksni: kā tad ar Lembergu? «Nu, tas ir pavisam cits gadījums!»
Par [Satversmes] preambulu uzcepos, jo tā ir ierobežojoša. Uz altāra kā neapšaubāmas tiek uzliktas vērtības, par kurām uzdodot jautājumus, tev var piesiet lietu. Cilvēkiem Latvijā liekas, ka nevarēs izdzīvot, ja nenostāsies boksa aizsardzības pozīcijā, šo pozīciju nenostiprinās likumdošanā. Mēs izdzīvosim! Cik lielvalstu neesam nolaiduši uz grunti, sākot ar Livoniju un beidzot ar carisko Krieviju, Padomju Savienību.
Vai ar vecākajiem bērniem runā par politiku?
No četrpadsmitgadīgā puikas zinu, ka Trampa ievēlēšanas fakts bija guvis lielu popularitāti skolā, sprieduši par to. Ar vecāko dēlu skatāmies Dienvidparku, kas ņirdz par politiku. Pēc Trampa ievēlēšanas dēls atsūtīja īsziņu: šie tur Amerikā memberberijas** pārēdušies. Šī tēma lieliski parādīta Dienvidparkā. Tātad ir tādas ogas, pēc ķekara līdzīgas vīnogām, bet drusku lielākas. Katrai ogai mazs vieplītis virsū. Tas visu laiku cilvēkam čukst (suģestējošā intonācijā): vai tu atceries Jurassic Park, vai atceries Zvaigžņu karus? Vai atceries laikus, kad Amerika bija varena? Vai atceries, atceries, atceries… Cilvēks samiedz acis, met pa ogai mutē un visu laiku ir atkarīgs no šīm memberberijām.
Pārēsties memberberijas nozīmē to, ka notika Brexit, notika Trampa ievēlēšana. Viņa priekšvēlēšanu sauklis bija Make America great again!*** Cilvēki ASV «sēž» uz memberberijām, tāpat kā Lielbritānijā! «Mums kādreiz bija tāda valsts!» Bija. Mūsu lielais bračka kaimiņos, sen aizgājis neceļos, savu ideoloģiju balsta arī uz to pašu – žēl skatīties, kā tur pārēdušies memberberijas. Radio Sputnik, Kremļa rupors, kas katru vakaru tiek raidīts Latvijā – džinglā ieskaņojis: «Pojehaļi!»**** Tā ir frāze, ko saka [kosmonauts] Gagarins, 1961. gadā raķetei paceļoties. Memberberijas! «Atceries, kā mēs kosmosā pirmie uzlidojām un bijām vareni!» Cilvēki, lūdzu, būsim reāli! Šodien nevar būt «atkal»!
Ar to tiek marginalizēts viss jēdzīgais, kas tiek paveikts šodien, vai ne?
Man uzsit asinis šis «atceries!». Labāk domā, kā izmantot situāciju, lai uzbūvētu labu lietu! Mēģinot pagriezt atpakaļ pagātni, var sanākt tādi mēsli, ka neviens vairs nebūs great again. Diemžēl ar atcerēšanās degvielu var iekustināt lielas masas. Mums jau arī ir tas «atcerieties, kā mēs uz barikādēm…» Pag, tagad ir pilnīgi cita situācija. Līdzenuma grūtības. Maratona grūtības: finišs nav redzams, jāskrien būs ilgi un neatlaidīgi. Domāšana ir vajadzīga.
Vai tas, ka pagājušajā sezonā iestudējāt Platona Dzīres, kaut ko svarīgu devis, cenšoties saprast šodienas Rietumu demokrātiju?
Žēl, ka izrāde neaizgāja biļešu ziņā. Tā bija ļoti svarīga mums pašiem. Ir tādas izrādes, kas ātri noņemtas, bet pašiem bijušas svarīgas. Tāda bija Gata Šmita Pirmie aplausi un Ulda Tīrona Mielasts. Svarīgais teksts, kas izskan izrādes beigās un ko saka politiķis Alkibiads (tobrīd slavas virsotnē esošs Atēnu politiķis – red.), ka Sokrata mācība viņam visu laiku liek uzdot sev jautājumu: kā es varu nodarboties ar politiku, neticis skaidrībā ar sevi.
* Putins mums ir viss – no krievu val.
** Atmiņu biedru ogas – no angļu val.
*** Padarīsim Ameriku atkal diženu! – no angļu val.
**** Aiziet! – no krievu val.
5 vietnes un radio par politiku, ko lieto Kaspars Znotiņš
Latvijas Radio 1 (90,7 FM). Ziņas, Aktuālā intervija, Krustpunktā, Īstenības izteiksme. Vēsturei veltītie raidījumi Šīs dienas acīm un Šī diena vēsturē. Protams, Kultūras rondo – būtu labi, ja šim komplimentārā noskaņā veidotajam raidījumam līdzās parādītos kultūras analīzes un kritikas raidījums.
BBC Radio (100,5 FM). Ziņas, Hard Talk un citi raidījumi. Sevišķi interesanti ir klausīties atskaņas no Brexit un Trampa ievēlēšanas. Vispār tas ir lieliski, ka Rīgā FM diapazonā var klausīties Rietumu radio. Cerams, Brexit izraisītā taupības režīma dēļ briti pēkšņi neizlems «aizklapēt» Rīgas raidītāju.
Baltkom radio (93,9 FM). Analītiski raidījumi krievu valodā. Lai gan bieži jūtama skepse par Latvijā notiekošo, taču liek domāt un dzirdēt krieviski runājošo cilvēku viedokli. Pēcpusdienās un vakaros retranslē Eho Moskvi.
http://echo.msk.ru/programs. Vienmēr interesējis, kas notiek Krievijā. Klausos šeit Viktoru Šenderoviču, Staņislavu Belkovski, Jūliju Latiņinu, Jevgeņiju Aļbacu. Lasu Alekseja Navaļnija blogus. Labi vēstures raidījumi arhīvā.
http://graniru.org. Lasu galvenās ziņas un slejas. Sadaļā Dermometr apkopotas Krievijas jaunākās propagandas «pērles». Šī mājaslapa savulaik bija spiesta pamest .ru adresi Kremļa mediju politikas dēļ.
CV
Dzimis 1975. gada 7. oktobrī Jelgavā
Studējis aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā
Kopš 1997. gada Jaunajā Rīgas teātrī
Spēlējis vairāk nekā sešdesmit izrādēs un sešās kinofilmās
2010. gadā kā gada labākais aktieris saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par lomu izrādē Ziedonis un Visums
Precējies, ir četri bērni