Žurnāla rubrika: Kultūra

Vienošanās nav iespējama

Posted on decembris 7, 2016 by - Grāmata

Daces Vīgantes grāmata Ledus apelsīns – pieklusināti stāsti par klusēšanu

Šoruden iznākusī Daces Vīgantes debijas grāmata Ledus apelsīns ir stāstu krājums par cilvēkiem, kurus veidojis 20. gadsimts, par iekšējām drāmām un notikumiem, kas atsāj dziļus nospiedumus raksturā un ietekmē rīcību. Stāstu darbība risinās uz padomju laika fona, autore to nosauc par komplicētu posmu savas personības attīstībā un Latvijas vēsturē. Visus stāstus pavada sajūta par kaut ko neizteiktu, neizrunātu, noklusētu.

Dace Vīgante atzīst, ka īsie stāsti ir viņas šābrīža kaislība, tie pieprasa precīzu, lakonisku izteiksmes veidu. Lai panāktu dziļumu, dažkārt pat vienu teikumu nākas pulēt vairākkārt.

Taujāta par stāstu sižetu saistību ar pašas dzīvi, Vīgante stāsta, ka iedvesmu smēlusies gan savās attiecībās, gan apkārtējās pasaules novērojumos, tomēr stāsti nav autobiogrāfiski. Rakstnieci vada vēlme izprast padomju laikus un veikt to analīzi no mūsdienu skatpunkta.

Vēlme saprast

«Kad biju maza, gribēju zināt, kāpēc vecmamma bija izsūtīta uz Sibīriju. Bet neviens nepaskaidroja, mamma kušināja, vecmamma stāstīt vairījās, bija bail, ka aizsūtīs atpakaļ. Tā arī dzīvojām neziņā. Padomju skolas pirmajās klasēs viss šķita rožaini, zinājām, ka sarkanie ir labie uzvarētāji, viss vienkārši. Atceros, ar kādu prieku stājos pionieros un piedzīvoju tādu kā katarsi, salutējot pie Ļeņina pieminekļa. Tikai vēlāk sapratu, ka tam nav patiesas vērtības, ka tas ir mākslīgi uzturēts mīts. Taču sadzīve, savstarpējās attiecības nebalstījās uz politiku, nacionāli jautājumi netika cilāti, kopīgi svinēja svētkus, dzēra, dažreiz virtuvēs dziedāja līdzi ar lenšu magnetofonu atskaņotām, ārzemju radu atvestajām dziesmām par brīvības ilgām. Taču bija svarīgi neieslīgt nostalģijā, neļaut atmiņām kļūt pārlieku patētiskām. Es pievērsos tā laika kontrastiem un absurdiem, tam, kā cilvēki jutās, cik atšķirīgi tika audzinātas dažādas paaudzes un kā veidojās neizpratne un vēsums starp dažādas kultūrtelpas baudījušiem cilvēkiem.»

Autore nevēlas ietērpt ikdienišķas lietas nevajadzīgi augstos vārdos. Ledus apelsīna stāsti ir ieturēti sadzīviskos toņos, un tā tiek risināti varoņu konflikti. Krājumā nav akcentētas ciešanas un problēmas, tematiskais loks aprobežojas ar cilvēciskām izjūtām un pasaules uztveri.

Vīgante stāsta, ka savulaik nekļuva par labu juristi, jo vienmēr mēģināja saprast visu iesaistīto viedokļus. Darbu pavadīja vēlme rast risinājumu, kas ļautu visiem justies labi. Taču tas nav tas, ko klients gaida, viņš vēlas uzvarēt, nevis izlīgt un vienoties. Nepārvaramā vēlme izprast cilvēkus Vīgantei neļāva ilgstoši nodarboties ar jurisprudenci, toties deva iespēju kļūt par labāku rakstnieci. Arī stāstos autore ietur neitrālu pozīciju, nemoralizē un nemēģina novelt vainu uz kādu no varoņiem.

Lai atgrieztos pie sevis

Jau bērnībā Dacei Vīgantei bija skaidrs, ka vēlas kļūt par rakstnieci. Viņa rakstīja stāstiņus, ludziņas, negausīgi lasīja grāmatas, šo ieradumu saglabājot visu skolas laiku. Sākot darba gaitas, topošā rakstniece no literatūras atkāpās un par rakstīšanu nedomāja. Lai arī savu darbu un karjeras izaugsmi Dace Vīgante izbaudīja, ar bērna piedzimšanu kļuva skaidrs, ka lielo skrējienu nāksies piebremzēt un atgriezties pie sevis. Rakstniece stāsta: «Sēdi klubā ar māmiņām, kamēr bērns mācās dejot, klausies sarunās par autiņiem un putrām un saproti, ka šitā dzīvot nevari, jo tu principā nedzīvo.» 

Dace sāka rakstīt un iestājās Literārajā akadēmijā, tiesa, bez milzīgām ambīcijām: «Domāju, ka ir par vēlu, biju pārliecināta, ka vienīgais, ko varu radīt, ir romantiski stāsti sieviešu žurnāliem. Taču pagāja divi mēneši, un mūsu pasniedzēja Ieva Melgalve jautāja: «Vai tu saproti, ka proti rakstīt?» Man tas bija kā plaušās ievilkt tīru gaisu. Pēc tam Satori.lv publicēja manu stāstu.»

Melgalve vēlāk kļuva par grāmatas Ledus apelsīns redaktori, un Dace smejas, ka bez Ievas stingrā uzstādījuma droši vien vēl tagad sēdētu un labotu savus stāstus, nesaņemoties nonākt pie gala versijas.

Laimīgā kārtā stāstu grāmata nu ir pie lasītajiem, bet Dace Vīgante stāsta, ka jau top nākamā grāmata. Par to gan neko sīkāk izpaust nevēlas.

Dace Vīgante. Ledus apelsīns. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 11,98 €.

Trešā gadsimta izvēle

Posted on decembris 7, 2016 by - Recenzija

Kā pēc pārbūves izskatīsies Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, vēl nevar pateikt. Pārrunas ar labāko ideju autoriem turpinās, un īstā projektēšana tikai priekšā

Viens ir skaidrs – projekts, kas jau tagad pasludināts par grandiozāko Rīgas vēsturē kopš vecpilsētas aizsargvaļņu nojaukšanas, patiešām tiks realizēts. Atšķirībā no citiem attīstības plāniem, kuru rožainās vīzijas vīst pieputējušās atvilktnēs, šim ticamību dod Eiropas naudas izlietojuma dzelžainie termiņi. Pēc sešiem gadiem, 2022. gada 31. decembrī, pār Daugavu sliesies jauns Rail Baltica platsliežu tilts, uzbērums starp Vecrīgu un Maskavas forštati būs norakts un centrālā stacija – pārbūvēta līdz nepazīšanai. 

Atlicis tikai noskaidrot, kā tieši. Nupat starptautiskā metu konkursā izvēlēti divi arhitektu priekšlikumi, un vēl četri atzīti par noderīgiem papildu ideju iedvesmai. Kam tiks gods pārzīmēt Rīgas seju – dāņiem vai latviešiem?

Dāvids pret Goliātu

«Mēs esam pasludināti par uzvarētājiem,» uzreiz pēc konkursa mājaslapā triumfāli ziņoja Kopenhāgenas birojs PLH Arhitekter un detalizēti izklāstīja savu priekšlikumu. «Mēs esam vieni no diviem uzvarētājiem,» priecājās latviešu birojs Outofbox Architecture un latviskā pieticībā pārpublicēja tikai pašmāju arhitektūras portāla ziņu par konkursa rezultātiem. 

Latviešiem taisnība – konkurss vēl nav beidzies, un, kurš uzvarēs, būs zināms tikai nākamgad pēc pārrunām ar abiem otrās vietas ieguvējiem. Taču jau šī dažādā sevis pasniegšana iezīmē milzu atšķirību starp pretendentiem – līdzās tie izskatās kā buldozers ar trīsriteni. 

Dāņu projekta autori ir divi biroji – arhitektu PLH un inženieru COWI. Abi – ar galvu reibinošu pieredzi dažādu transporta infrastruktūras būvju projektēšanā visā pasaulē. Tilti, dzelzceļi, stacijas, lidostas – tā ir viņu ikdiena. COWI dibināts 1930. gadā, 6400 darbinieku 90 birojos strādā pie 13 000 projektu vienlaikus, apgrozījums – gandrīz miljards eiro.

Ko liek pretī latvieši? Tā ir piecu arhitektu un inženieru biroju apvienība, zināmākie vārdi – inženieris Elmārs Daniševskis un arhitekts Pēteris Bajārs. Daniševskis strādājis pie daudziem lieliem Latvijas transporta projektiem, Bajāra lielākā pieredze šajā jomā ir nerealizētais Rīgas autoostas konkursa darbs. Tiesa, Bajāra autoostas pieredze ir viņa trumpis stacijas projektā, jo teritorija tā pati un idejas satiksmes pārkārtošanā reiz jau izauklētas. Taču arī dāņi nav no Marsa. COWI strādājuši par konsultantiem Latvijas un Lietuvas dzelzceļa modernizēšanā un Rail Baltica maršruta izpētē.

Ideālisms pret pragmatismu 

Konkursā piedalījās 15 darbi – maz tik vērienīgam projektam. Turklāt daļa bija vāji, un favorītu izvēle nepārsteidza. Neoficiāli gan zināms, ka dāņiem bija lielas izredzes saņemt visaugstāko novērtējumu, un tikai prominento žūrijas ārvalstu locekļu viedoklis palīdzēja tikt tālāk arī latviešiem. Abu priekšlikumu plusi un mīnusi izsakāmi vienā vārdā. Latviešus gan pacelt, gan pazudināt var viņu maksimālisms, savukārt dāņus – piesardzība. 

Latviešu projekta vēziens paredz kardināli pārkārtot visu apkaimes satiksmi, pilnībā likvidēt autoostu un pārbūvēt pusi no Origo tirdzniecības centra. Rīgas dome, autoosta un Origo īpašnieki ir svarīgi Rail Baltica partneri, un tik pārdroša viņu interešu aizskaršana tālāko darbu var pārvērst par draudīgu mīnu lauku. 

Anonīmajā konkursā nebija grūti atšifrēt, ka šie maksimālisti ir vietējie. Tikai «Rīgā dzimis un pa spundi barots» var tik precīzi diagnosticēt mūsu stacijas klīnisko stāvokli, ko nevar ārstēt jaunas sliedes un peroni vien. Arī pasūtītājs, Rail Baltica uzņēmums Eiropas Dzelzceļa līnijas, atzīst – lai pārliecinātu ceļot ar vilcienu, svarīgs būs ne tikai tā ātrums un komforts, bet arī stacijas apkaime un iekļaušanās pilsētā. 

Kamēr latvieši domāja par āriņu un nepaguva sazīmēt detalizētus stacijas interjerus, dāņi tieši zīmēja iekšiņu. Viņu projekts «paņēma» žūriju ar pārdomātu pasažieru plūsmas organizāciju, kā arī efektīvām peronu jumtu un tirgus puses fasādes bildēm. Turpretī Stacijas laukumu un haotisko tirdzniecību vecās stacijas ēkā viņi piedāvā tikai kosmētiski uzprišināt. Kā secina kritiķi – saglabāt miskastes status quo. 

Vēsture pret mums?

Šīs Rīgas apkaimes DNS tika iekodēts pirms 150 gadiem, kad uzbūvēja pirmo dzelzceļa līniju un pirmo stacijas ēku. Kopš tā laika vēsture te atgriezusies vairākkārt, arī jaunā konkursa projektos.

Latvieši ierosina centrālo ieeju stacijā atjaunot tās vēsturiskajā vietā – ar skatu uz vecpilsētu. Toties dāņi peronu jumtu formās iedvesmojušies no  Dzelzceļa tilta un Centrāltirgus paviljonu lokiem. Ideja zem paceltajiem sliežu ceļiem ierīkot tirdzniecību arī nav jauna – 20. gs. sākumā to atmeta kā pārāk traku un uzbēra zemes valni.

Pašreizējo Dzelzceļa tiltu savulaik uzbūvēja blakus iepriekšējam, kad tas bija novecojis. Tagad jaunu paredzēts būvēt tikpat cieši blakus esošajam – jo arī tas ir novecojis un der tikai šaurajām sliedēm. Konkursā ar īpašu atzinību tika godalgota arī spāņu arhitektu ideja – gan iekšējos, gan starptautiskos reisus laist pāri jaunam tiltam, bet veco atstāt gājējiem. Ideja brīnišķīga, bet pasūtītājs groza galvu – pārāk dārga.

Pirmo Rīgas dzelzceļu cēla cariskās Krievijas algoti angļu inženieri, arī 20. gs. vidū staciju projektēja ārzemnieki – no Ļeņingradas. Šodien, kaut jaunā projekta autori vēl tiek vētīti, Rail Baltica feisbuka lapu jau rotā titulbilde ar dāņu smukajiem jumtiņiem. Latviešiem atkal nekā? 

Tomēr viens fakts trīs gadsimtu laikā noticis pirmoreiz – projekta pasūtītājs ir neatkarīga Latvijas valsts. Vēsturi vairs nevarēsim vainot, tikai paši sevi.

Kas tālāk?

2017.  gada sākums: izvēlēts konkursa uzvarētājs, kurš kļūs par pasūtītāja konsultantu tālākajā projektēšanā.

Uzreiz pēc tam: nākamā – būvniecības un tehniskās projektēšanas (jeb tā sauktā design & build) – konkursa pirmā kārta.

2017. gada otrā puse: design & build konkursa otrā kārta, pēc tam projektēšana un būvniecība.

2022. gada beigas: pabeigta būvniecība, ideālā gadījumā jau kursē shuttle vilciens starp Rīgu un lidostu.

2025. gada beigas: cauri Rīgai kursē starptautiskais Rail Baltica ātrvilciens.

Projekts R2I0G1A6 tapis PLH Arkitekter sadarbībā ar COWI (Dānija). Priekšlikuma galvenā iezīme ir virs sliedēm un peroniem paceltā termināļa telpa

Projekts SMXL2022 tapis Outofbox, RUUME arhitekti, Vektors T, Landshape un E.Daniševska biroja sadarbībā. Radikāla ideja, jo rosina nojaukt 2000. gadu sākumā celto Origo daļu, kas aizbūvēta priekšā kādreizējai piepilsētas stacijai, atstājot tikai pulksteņa torni. Pašu 1960. gados celto stacijas daļu iecerēts saglabāt

Projekta RING2022 autoriem – arhitektiem no Spānijas – žūrija piešķīra veicināšanas prēmiju. Spānijas arhitekti piedāvā visus četrus sliežu ceļus (divus pašreizējos un divus jaunbūvējamos) novietot uz jaunbūvējamā tilta, savukārt pašreizējo Dzelzceļa tiltu atvēlēt gājēju un velosipēdistu plūsmai

Attēli – SIA Eiropas Dzelzceļa līnijas

Klusējošie instrumenti

Posted on decembris 7, 2016 by - Recenzija

Dailes teātra izrāde Peldošie – ceļojošie. II daļa – mākslas brīnuma nav 

Režisora Vladislava Nastavševa izrāde Dailes teātrī ir nebijis gadījums. Nav noslēpums, ka režisors strādā smagi – skandāli apvijuši daudzus viņa iestudējumus. Tomēr gala rezultāts vienmēr ir bijis mākslas darbs, un – atmetot pārdomas par morāles, profesionalitātes un koleģialitātes jautājumiem – gatavā izrāde teātrī tomēr ir galvenais, ļaujot visiem iesaistītajiem aizmirst, kādās mokās tā dzimusi. Peldošo – ceļojošo otrā daļa šajā ziņā ir izņēmums. Galvenais nav pat izgāšanās, ko piedzīvojis viens no interesantākajiem Latvijas māksliniekiem. 

Rakstot par Peldošo – ceļojošo otro daļu, nav iespējams izvairīties no atsaukšanās uz pirmo, 2014. gadā Jaunajā Rīgas teātrī tapušo izrādi, it īpaši tāpēc, ka režisors acīmredzami domājis par jauno iestudējumu kā par tā turpinājumu – sižetiski, idejiski un vizuāli. JRT savulaik bija paredzēts iestudēt visu Mihaila Kuzmina romānu, bet režisoram pietrūka laika darba pabeigšanai, un pēc teātra vadības lēmuma pirmizrādīta tika daļa darba. Dailē bija iecerēts romānu pabeigt, tomēr tas nav noticis – Nastavševs piedāvā skatītājiem tikai ekspozīciju: pauzi, kas Kuzmina romānā atdala pirmās daļas notikumus no otrās daļas sarežģījuma un autora piedāvātā visa romāna problēmas atrisinājuma. Tāpēc Peldošo otrajai daļai nav sižeta. Tiem skatītājiem, kas nav redzējuši pirmo daļu vai lasījuši romānu, domāju, triju stundu iestudējumā saprotams nav nekas. Kas ir šie varoņi? Kādas ir viņu problēmas? Par ko viņi runā? Ko tas nozīmē? Bet arī tiem, kas materiālu pārzina, daudzko uztvert ir grūti, jo ar varoņiem izrādē nekas nenotiek, bet tas, kas notiek zemtekstos, atklātībā nāks vēl 30 lappuses pēc izrādes notikumu beigām.

Nastavševs slaveno krievu Sudraba laikmeta sacerējumu iestudē, ar autoru nestrīdoties. Kuzminu nodarbina dzimumu attiecības un patības meklējumi. Viņa sievietes ir skaļas, vulgāras, pašiemīlējušās būtnes, kas tomēr apveltītas ar zināmu magnētismu. Savukārt vīrieši romānā šausmīgi cieš, vismaz kamēr nepārvar atkarību no sievietēm un neatklāj savu harmoniskās eksistences ceļu, proti, homoseksualitāti. Tieši tāpēc tik svarīga ir varoņu tikšanās ar noslēpumaino misteru Stoku, kas Dailes teātra iestudējumā runā režisora balsī un kura figūru atveido bezvārda statists, bet par kura lietderību izrādē, nezinot romānu, tā arī nesaprast.

Kuzmins un Nastavševs viņam pa pēdām Peldošo – ceļojošo varones neieredz ne acu galā, atšķirība tikai tāda, ka režisors šajā iestudējumā (pretēji darbam JRT) izvēlējies šo nepatiku rādīt tieši. Aktrises spēlē stilizētas, kaprīzes lelles (tiešā nozīmē, piemēram, Ļoļečka mirkšķina acis trulas žvadzēšanas pavadījumā, ko visu paaudžu meitenes atcerēsies no bērnības – tā skan leļļu virināmo acu mehānisms). Ērikas Eglijas Iraīda, Ievas Segliņas Poļina un īpaši Ilzes Ķuzules-Skrastiņas spoži nospēlētā Ļoļečka katra savā veidā ir atbaidošas – kokains ģenerālis brunčos, vulgāri teatrāla tenkotāja vai egoistiski ļauna caca… Pēc Kuzmina romāna idejas – pareizi. Tikai iestudējumam tas neko nedod, jo – kur tad problēma? Kāpēc varoņiem-vīriešiem tik grūti nonākt pie lūzuma seksualitātē, ja reiz sievietes viņus nevilina un nekārdina, tieši otrādi – atgrūž? Lielākajai daļai aktieru izrādē vienkārši nav, ko spēlēt.

Ņemot vērā, ka abas Peldošo – ceļojošo daļas, visticamāk, tiks salīdzinātas (un ka JRT iestudējumā varones savā vulgaritātē tomēr bija neatvairāmi fascinējošas), jāuzsver, ka pie vainas nav Dailes aktieri. Ansamblis, šķiet, precīzi iemieso režijas zīmējumu: žesti, intonācijas, kustības nav nejaušas, bet racionāli izdomātas sistēmas daļas. Psiholoģiskā motivācija tēliem ir atņemta apzināti. Īstenībā liela daļa aktieru strādā tehniski nevainojami – Ģirta Ķestera Orests, Mārtiņa Upenieka Lavriks, Ērikas Eglijas Iraīda, Ievas Segliņas Poļina, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Ļoļečka… Tikai – virtuozitāte ir bezmērķīga.

Negribas minēt, kāpēc, bet šķiet, ka Nastavševs Peldošo – ceļojošo veidošanas laikā lielākoties nodarbojies ar tehnisku jautājumu risināšanu, līdz mākslas radīšanai netiekot. Skumjš pierādījums tam ir Monikas Pormales klavieres, fantastiskā scenogrāfes ideja, kas pārceļojusi arī uz jauno iestudējumu. Dailes teātra skatuve tehniski ir spējīgāka – klavieres ceļas un pazūd skatuves pazemē. Bet kustība ir mehāniska un mākslas tēlā nepārtop. Tāpat kā Kuzmina romāns. Tāpat kā aktieri režisora rokās. Žēl, bet Peldošie – ceļojošie ir nenoticis notikums.

oo

Peldošie - ceļojošie. II daļa. Nākamās izrādes 6. un 7. janvārī. 5-22 eiro.

Domāšanas pozā

Posted on decembris 7, 2016 by - Intervija

Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš jaunajā izrādē Kārkli kopā ar kolēģiem vētī Latvijas jauno laiku politiku, izmantojot mediju materiālus un fantāziju

Tā bija pirmā intervija, kurā pieredzēju, ka atbildes uz jautājumiem vairākkārt tiek izsacītas gandrīz kliegšus. Bija patīkami klausīties šajā kliegšanā – tā nevilšus apliecināja, ar kādu sparu Jaunā Rīgas teātra aktieri un režisors Gatis Šmits iegremdējušies mūslaiku politikā, lai radītu izrādi par to. Bet ne tikai. Kaut ko nozīmīgu tā vēstīja arī par to, cik nozīmīga Kasparam Znotiņam – četrdesmitgadniekam, kura pieaugšana noritēja līdz ar neatkarīgas Latvijas atdzimšanu – ir mūsu valsts. 

Viņam ir svarīgi jautājumi, ko gribētos uzdot gan šodienas politiķiem, gan vecākajām paaudzēm, kas piedzīvoja padomju laikus. Ļoti iespējams, līdzīgus jautājumus sev uzdot būtu vērtīgi mums katram. Pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī 7. decembrī.

Kāpēc ir svarīgi mākslas valodā izteikt komentāru politikai?
Parasti [teātrī] tos komentārus izsaka daudz pastarpinātāk. Caur Šekspīru, citiem dramaturgiem, kas rakstījuši par tēmu «vara». Mums iepriekš jau bijušas izrādes – Alvja [Hermaņa] Tautas ienaidnieks, Viļa Daudziņa Vectēvs, kas vairāk ar vēsturi saistīta, bet vēsture ir politisks temats mūsdienās. Zilākalna Marta. Kad šo izrādi iestudējām, bija krīze, pastarpināti tā bija arī par tēmu «kas notiek valstī».

Tavs Ziedonis un Visums jau arī. 
Jā, tur ir vesela līnija – Ziedoņa tēli spriež un strīdas, kādai jābūt Latvijai: valstij, kas balstās uz etnisko identitāti, vai valstij, kas veido politisko nāciju. Izrādē īsti netiek atbildēts uz šo jautājumu. Dot skaidras atbildes uz grūtiem jautājumiem – pēdējā laikā tam mēdz piesiet populismu. Taču tas nenozīmē, ka skaidru atbilžu grūtiem jautājumiem nav.

Ļoti populārs žanrs mūsdienās ir politiskās karikatūras. Raidījumi ar slaveniem komiķiem, kas parodē politiķus. Mēs arī nolēmām izmēģināt roku šajā lauciņā.

Nolēma režisors vai jūs kopā? Jaunajā Rīgas teātrī bieži vien kopīgi radāt izrādes ideju un tekstu.
Gatis ir idejas virzītājs. Mēs pieslēdzamies visiem spēkiem un attīstām viņa vīziju. Izrādes teksti ir ņemti no intervijām, rakstiem. Arī mūsu pašu izdomāti. Tiešā veidā jau nerādīsim situācijas kā Panorāmā vai citos ziņu raidījumos. Mēs būvējam savu stāstu par politiku kā pasaku pasauli. To var atļauties teātrī, bet nevar atļauties žurnālistikā.

Jūs esat ne tikai labi kolēģi, bet arī cilvēki ar, iespējams, atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Vai neplēsāties?
Godīgi sakot, mēs kārtīgi pieslēdzāmies tēmai par to, kas notiek valstī, tikai pirms diviem mēnešiem. Pirms tam… mierīgi dzīvo tādā rozā mākonītī. Tāpēc nav baigās platformas, uz kuras katrs būtu būvējis savus uzskatus un tagad mestos aizstāvēt. Mēs, kas veidojām izrādi, esam vienaudži, kopā strādājuši gandrīz 20 gadus. Plēšanās nebija par lielo izrādes līniju, tikai par niansēm.

Vai tas, ka esat Atmodas laika bērni, rada kādu īpašu solidaritātes fonu?
Vai tad nebija tā, ka Atmodas smagumu un jaudu iznesa tābrīža piecdesmitgadnieki, sešdesmitgadnieki?

Tieši tāpēc, iespējams, izjūta par atjaunoto Latvijas valsti ir tik īpaša Atmodas laika bērniem, kuri to piedzīvoja ideālistiski, naivi, varbūt pat neizprotot sarežģīto kopbildi.
Es neņemos formulēt savas paaudzes lietu. Mani vienkārši interesē – un es neesmu saņēmis atbildi no vecākās paaudzes -, kam īsti viņi gāja cauri režīma maiņas dēļ?

Ko pats, tolaik piecpadsmitgadnieks, darīji?
Sēdēju savās lauku mājās un blenzu televizorā. Vēroju no malas. Atceros Tautas frontes kongresu. Mēs, lauku cilvēki, šķirojām kartupeļus pagrabā un klausījāmies radiopārraidi no pirmās lielās manifestācijas Dziesmusvētku estrādē. Atceros to sirds dauzīšanos – notiek lielas lietas, siltuma sajūtu attiecībā pret [Atmodas] vilni, kas tuvojas. Bet noteikti to neizjutu ar tādu jaudu kā pieaugušie. Tie bija juku laiki. Mans tēvs un mamma nodarbojās ar saimnieciskām lietām. Ar tēvu būvējām māju. Pēc tam, kad bruka un juka Padomju Savienība, – arī pagrabu un šķūni, lai būtu, kur turēt kartupeļus, pārdot.

Es vairāk domāju par to, kā tas bija paaudzei, kas ir 10-20 gadus vecāka par mani: jūs taču dabūjāt sēdēt biedru tiesās. Nosodīt tos, kuri piedalījās skrejlapu izplatīšanā, piemēram. Kad sākās Helsinki-86, vēl bija padomju laiki. Atceros kā pa miglu: mēs, pionieri, 1986. gada rudenī tikām pēkšņi sasaukti skolas aktu zālē. Pionieru organizācijas vadītājs no lapiņas lasīja nosodījumu Čatokvas konferencei Jūrmalā par iejaukšanos Padomju Savienības iekšējās lietās. (Konferencē ASV diplomāts Džeks Metloks paziņoja, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS – red.) Visi bijām spiesti stāvēt un klausīties. Un tad nāk Atmodas vilnis, bet vēl nupat esi stāvējis tajā divkosīgajā pasākumā. Kas bija jāizjūt pieaugušam cilvēkam? Kā būtu, ja man kā pieaugušam būtu jāiziet uz lielākiem, briesmīgākiem kompromisiem? Bail iedomāties. Katrā ziņā es negribētu dzīvot valstī, kur jāizpilda šādi ideoloģiski rituāli. 

Pazemojuma sajūta droši vien bija daudziem. Jautājums – ko katrs ar to darīja? Vai pārvērta citā sajūtā, vai iedzina dziļi, dziļi sevī. Vai izmantoja savā labā. Varbūt lika tam virsū mīksto un taisīja biznesu – jau padomju laikā. Kas 90. gados paņēma varu Latvijā – vai tad inteliģenti, skolotāji? Nē. Tie, kuriem sakari ar varu jau iepriekš bija nodibināti. Spekulanti, kā padomju uzņēmējus toreiz sauca, komunisti, VDK darbinieki. Notika «mīkstā pāreja». Bez lustrācijas.

Varbūt šodien par maz novērtējam, kas mums ar brīvību dots – kaut vai to, ka vairs nav izlikšanās pazemojuma, par ko tu stāsti?
Nemaz neaizdomājamies, ka to visu var arī zaudēt. Ar to atšķiramies no autoritāriem režīmiem – ka varam brīvi kritizēt. Mums jāturpina kritika mūsu valsts pārvaldei. Drīkst brīvi izteikt viedokli! Tas, ka Krievija šo kritiku var izmantot savā labā, neko nenozīmē. Tad jau visām rietumvalstīm aukstā kara laikā vajadzēja aizliegt streikus un piketus, jo tos taču katru vakaru rādīja PSRS ziņās. Krievijas propaganda visu izmantos savā labā. Paņems jebko – tā ir perfekta mašīna, kas tā strādā jau simt gadu. Mums nevajag baiļu dēļ nodarboties ar lietām, ar ko tur nodarbojas viņi – ar mutes aizbāšanu cilvēkiem. Krievijā Putin, eto naše vsjo!* Ja kritizē Putinu, tad noniecini Krieviju. Ja mēs kritizējam varu vai valsts pārvaldi, tas nenozīmē, ka nicinām valsti. Tieši otrādi, tā apliecinām savas valsts vērtību, vēlmi to uzlabot. Visaizdomīgāk izskatās komplimentāri teksti attiecībā uz varu.

Padomju cilvēks, dzīvojot zem rozā ideoloģiskā mākonīša, zem kura visi tika turēti, [brīvās valsts] negācijas nevar izturēt. Nav pieradis. «Šķiet, ka vislaik mēslos jādzīvo, ja šitā par savu valsti runā!» Tā ir padomju cilvēka domāšana, kurš labi iekārtojies. Tādiem cilvēkiem bija mierīga dzīve. Neko lieku nerunāja, sliktus darbus nedarīja. Dodiet atpakaļ propagandu! Dodiet atpakaļ labās ziņas! Krievijā tā notiek.

Ja neanalizē un nekritizē, iemaņas pazūd. Tu vairs nejēdz, kas notiek. «Ai, lai viņi dara, kā grib! Skatīšos savu seriālu un šovu.» Tā ir shēma, kurā var eksistēt, un daļa no mūsu valsts cilvēkiem tā ir eksistējuši ilgu laiku. Savukārt cilvēki Rietumu demokrātijā no bērna kājas pieraduši šķirot informāciju. Analizēt, diskutēt. Lamāties savā starpā, ja vajag. Demokrātija ir draņķīga padarīšana, bet labākas sistēmas pasaulē nav.

Varbūt šī izrāde jums, cilvēkiem, kuri pieauga līdz ar atjaunotās Latvijas valsts rašanos, ir savā ziņā atskatīšanās uz neatkarības gadiem, mēģinājums par tiem domāt?
Tas izrādē neparādīsies, Gatis [Šmits] noīsināja, bet viņam bija šāda iecere: sākumā – ainiņa no 1905. gada, latvju zemnieks, Pastalu Andrievs, sēž mājās. Piesit viņam pie loga vietējie aktīvisti. Sauc: nāc līdzi uz pili! Viņš, ziņkārības dzīts, ceļas un iet. Pilī – pirmoreiz pastalās uz parketa. Pēc tam viņu fiksi izsauc ārā, un to pili aktīvisti nodedzina. Vēl kāda ainiņa – 90. gadi. Izkāpj no ikarusa latvieši Rietumvācijas benzīntankā. Pirmoreiz uz Rietumeiropas gludā asfalta. Tik apbrīnojami gluda. Tāda asfalta nekur Latvijā tajā laikā nebija. Un tā sajūta – līdzīgi kā pastalās uz parketa. Un vēl kāda aina – jaunajā tūkstošgadē mūsu valstsvīrs ar tulku stāv blakus [Vācijas kanclerei] Merkelei. Valstsvīrs, kurš normālā līmenī nezina svešvalodas.

Saldie deviņdesmitie. Pirmie jaunās Latvijas gadi. Es apbrīnoju savus vecākus, kuri prata izgrozīties. Atguvām vecātēva zemes, bija kartupeļi un labība, ko pārdevām. Piemājas saimniecība – rukši, aitas. Paralēli vecāki strādāja savā profesijā: mamma veterinārārste, tēvs pasniedzējs tehnikumā. Lauku inteliģence. Mēs labi tikām cauri. 1993. gadā sāku mācīties Kultūras akadēmijā. Visu laiku no vecākiem dabūju kaut ko klāt stipendijai, katru svētdienu atgriezos Rīgā ar pilnu somu un drusciņ naudiņas. Kā uz gaisa spilvena mani iznesa cauri deviņdesmitajiem, pateicoties vecākiem. Studiju biedriem, kuru vecāki bija pilsētnieki, klājās daudz grūtāk. Pēc studijām neprātīgs solis – aiziet strādāt uz Jauno Rīgas teātri. Tur bija uzaicināti spēlēt arī mani kursabiedri, un Alvis, kurš vāca jaunu trupu, sāka no nulles. Skatītāji pirmajā sezonā bija divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit Lielajā zālē. Lieli svētki mums bija, kad pirmoreiz sanāca simt skatītāju. Tādi tie deviņdesmitie. Ģimene man izveidojās jaunajā tūkstošgadē, kad teātris un arī valsts jau bija atspērušies.

Kas tev ir principiāli svarīgi atjaunotās Latvijas politikā, sabiedrībā no pēdējos gados notikušā?
Ukrainas krīze saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Dzīvoju ar sajūtu, ka arī te var notikt jebkas. Kā ģimenes tēvs visus scenārijus galvā izmalu. Labi saproti, ka ir sviras, kuras pakustinot to lietu var izkustināt [arī Latvijā]. Domāju, kaut kas scenārijā nobruka, jo Maidans sākās negaidīti. Ja Krievijas specdienestiem bija plāns attiecībā uz savas ietekmes paplašināšanu, Maidans to izjauca.

Ir sajūta, ka tiek iztaustīta augsne arī Latvijā. Piemēram, ar valodas referendumu. Kā mums jāreaģē? Mierīgi un noteikti. Jautājums pavisam vienkāršs: vai gribat, lai Latvijā ir divas valsts valodas? Nav jālec uz ecēšām! Katrs atbild, kā grib! 

Mēs savācāmies visi un atbildējām – negribam. Vienkārši un skaidri. Jāpaliek mierīgam, jo provokācijas ir domātas, lai mēs savā starpā saplēstos un vairs nezinātu, kur patiesība, kur meli.

Kas tevi kā vēlētāju visvairāk nokaitinājis pēdējos gados?
Laimdotas Straujumas valdības izbeigšana no viņas pašas partijas puses. Kas tas bija? Vissāpīgāk tiem, kuri vēlēja par Vienotību. Viens puveklītis atklājās, otrs. Likās – labi, viņi tos izmetīs. Nē, sāka norobežot un aizsargāt – mums te būs cista tagad! Puveklītis paliks! Kā viņi nesaprot, ka vislielāko spēku var iegūt nevis veiksmes brīdī, bet tad, kad atklājas kļūda un tā tiek atzīta. Kļūdas ir visās sistēmās, struktūrās. Vienīgais, ar ko atšķiras laba sistēma no sliktas, – kāda ir reakcija uz tām? Vai cenšamies noslēpt un teikt, ka tās ir mūsu konkurentu izdomājums, vai arī atklāti pasakām, ka kļūdījāmies. Primitīva slēpšanās, izvairīšanās izraisa pretreakciju. Vai gājiens ar [Vienotības biedru Juri] Vidiņu, kurš uzrādīja balsu pirkšanu paša partijā. Ko Vienotība? Domā, kā izslēgt Vidiņu, nevis kā novērst kļūdas. (Sašutis, gandrīz kliegšus.) Kas tas ir?! Vai jūs nesaprotat, ka jūsu vēlētājs ir pilnīgi citāds?! Tāds, kurš atbalsta Rietumu liberālos standartus, godīgu politiku un gaida, ka vērsīsities pret pārkāpēju, nevis piesegsit! Desmitiem tūkstošu vēlētāju tajā brīdī aizgāja mīnusā.

Vai no nesenajiem gadījumiem – Edgars Tavars no ZZS tik skaisti Latvijas Avīzē Alvi Hermani nocitē, stāsta, ka ir vienīgais politiķis Latvijā, kurš atklāti atbalsta Trampu. Un tad viņam žurnālists uzdod jautājumu par [KNAB aizturēto Jūrmalas mēru] Gati Truksni. Sākas vingrošana par palikšanu amatā! No juridiskā viedokļa esot tā, no ētiskā – šitā. Pazūd visa trampiskā bravūra, lokās un gorās. Un tad vēl prezidenta jaukā atbildīte žurnālistiem saistībā ar Truksni: kā tad ar Lembergu? «Nu, tas ir pavisam cits gadījums!»

Par [Satversmes] preambulu uzcepos, jo tā ir ierobežojoša. Uz altāra kā neapšaubāmas tiek uzliktas vērtības, par kurām uzdodot jautājumus, tev var piesiet lietu. Cilvēkiem Latvijā liekas, ka nevarēs izdzīvot, ja nenostāsies boksa aizsardzības pozīcijā, šo pozīciju nenostiprinās likumdošanā. Mēs izdzīvosim! Cik lielvalstu neesam nolaiduši uz grunti, sākot ar Livoniju un beidzot ar carisko Krieviju, Padomju Savienību. 

Vai ar vecākajiem bērniem runā par politiku?
No četrpadsmitgadīgā puikas zinu, ka Trampa ievēlēšanas fakts bija guvis lielu popularitāti skolā, sprieduši par to. Ar vecāko dēlu skatāmies Dienvidparku, kas ņirdz par politiku. Pēc Trampa ievēlēšanas dēls atsūtīja īsziņu: šie tur Amerikā memberberijas** pārēdušies. Šī tēma lieliski parādīta Dienvidparkā. Tātad ir tādas ogas, pēc ķekara līdzīgas vīnogām, bet drusku lielākas. Katrai ogai mazs vieplītis virsū. Tas visu laiku cilvēkam čukst (suģestējošā intonācijā): vai tu atceries Jurassic Park, vai atceries Zvaigžņu karus? Vai atceries laikus, kad Amerika bija varena? Vai atceries, atceries, atceries… Cilvēks samiedz acis, met pa ogai mutē un visu laiku ir atkarīgs no šīm memberberijām. 

Pārēsties memberberijas nozīmē to, ka notika Brexit, notika Trampa ievēlēšana. Viņa priekšvēlēšanu sauklis bija Make America great again!*** Cilvēki ASV «sēž» uz memberberijām, tāpat kā Lielbritānijā! «Mums kādreiz bija tāda valsts!» Bija. Mūsu lielais bračka kaimiņos, sen aizgājis neceļos, savu ideoloģiju balsta arī uz to pašu – žēl skatīties, kā tur pārēdušies memberberijas. Radio Sputnik, Kremļa rupors, kas katru vakaru tiek raidīts Latvijā – džinglā ieskaņojis: «Pojehaļi!»**** Tā ir frāze, ko saka [kosmonauts] Gagarins, 1961. gadā raķetei paceļoties. Memberberijas! «Atceries, kā mēs kosmosā pirmie uzlidojām un bijām vareni!» Cilvēki, lūdzu, būsim reāli! Šodien nevar būt «atkal»!

Ar to tiek marginalizēts viss jēdzīgais, kas tiek paveikts šodien, vai ne?
Man uzsit asinis šis «atceries!». Labāk domā, kā izmantot situāciju, lai uzbūvētu labu lietu! Mēģinot pagriezt atpakaļ pagātni, var sanākt tādi mēsli, ka neviens vairs nebūs great again. Diemžēl ar atcerēšanās degvielu var iekustināt lielas masas. Mums jau arī ir tas «atcerieties, kā mēs uz barikādēm…» Pag, tagad ir pilnīgi cita situācija. Līdzenuma grūtības. Maratona grūtības: finišs nav redzams, jāskrien būs ilgi un neatlaidīgi. Domāšana ir vajadzīga.

Vai tas, ka pagājušajā sezonā iestudējāt Platona Dzīres, kaut ko svarīgu devis, cenšoties saprast šodienas Rietumu demokrātiju?
Žēl, ka izrāde neaizgāja biļešu ziņā. Tā bija ļoti svarīga mums pašiem. Ir tādas izrādes, kas ātri noņemtas, bet pašiem bijušas svarīgas. Tāda bija Gata Šmita Pirmie aplausi un Ulda Tīrona Mielasts. Svarīgais teksts, kas izskan izrādes beigās un ko saka politiķis Alkibiads (tobrīd slavas virsotnē esošs Atēnu politiķis – red.), ka Sokrata mācība viņam visu laiku liek uzdot sev jautājumu: kā es varu nodarboties ar politiku, neticis skaidrībā ar sevi.

* Putins mums ir viss – no krievu val.
** Atmiņu biedru ogas – no angļu val.
*** Padarīsim Ameriku atkal diženu! – no angļu val.
**** Aiziet! – no krievu val.

5 vietnes un radio par politiku, ko lieto Kaspars Znotiņš

Latvijas Radio 1  (90,7 FM). Ziņas, Aktuālā intervija, Krustpunktā, Īstenības izteiksme. Vēsturei veltītie raidījumi Šīs dienas acīm un Šī diena vēsturē. Protams, Kultūras rondo – būtu labi, ja šim komplimentārā noskaņā veidotajam raidījumam līdzās parādītos kultūras analīzes un kritikas raidījums.

BBC Radio (100,5 FM). Ziņas, Hard Talk un citi raidījumi. Sevišķi interesanti ir klausīties atskaņas no Brexit un Trampa ievēlēšanas. Vispār tas ir lieliski, ka Rīgā FM diapazonā var klausīties Rietumu radio. Cerams, Brexit izraisītā taupības režīma dēļ briti pēkšņi neizlems «aizklapēt» Rīgas raidītāju.

Baltkom radio (93,9 FM). Analītiski raidījumi krievu valodā. Lai gan bieži jūtama skepse par Latvijā notiekošo, taču liek domāt un dzirdēt krieviski runājošo cilvēku viedokli. Pēcpusdienās un vakaros retranslē Eho Moskvi.

http://echo.msk.ru/programs. Vienmēr interesējis, kas notiek Krievijā. Klausos šeit Viktoru Šenderoviču, Staņislavu Belkovski, Jūliju Latiņinu, Jevgeņiju Aļbacu. Lasu Alekseja Navaļnija blogus. Labi vēstures raidījumi arhīvā.

http://graniru.org. Lasu galvenās ziņas un slejas. Sadaļā Dermometr apkopotas Krievijas jaunākās propagandas «pērles». Šī mājaslapa savulaik bija spiesta pamest .ru adresi Kremļa mediju politikas dēļ.

CV

Dzimis 1975. gada 7. oktobrī Jelgavā
Studējis aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā
Kopš 1997. gada Jaunajā Rīgas teātrī
Spēlējis vairāk nekā sešdesmit izrādēs un sešās kinofilmās
2010. gadā kā gada labākais aktieris saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par lomu izrādē Ziedonis un Visums
Precējies, ir četri bērni

Ir iesaka

Posted on novembris 30, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

2. decembris. IZRĀDE. PELDOŠIE-CEĻOJOŠIE DAILES TEĀTRĪ. Divkosīgas spēles, nāvīgs apnikums un garlaicība, žāvas, pieputējušas dvēseles un slinkums sirdī. Bet kaut kur taču ir spoža, jautra, priecīga dzīve? Režisora Vladislava Nastavševa JRT iestudētās izrādes varoņi turpina dzīvot Dailes teātrī. Biļetes cena 5-22 €. Bilesuparadize.lv

4. decembris. KONCERTS. FESTIVĀLA GAISMAS CEĻĀ NOSLĒGUMS LIELAJĀ ĢILDĒ. Koncertā tiksies 350 koklētāju, un kopansambļa izpildījumā būs dzirdami desmit jaundarbu. To autori ir Juta Bērziņa, Dace Bleikša, Latvīte Cirse, Edgars Lipors, Madara Bembere, Laura Jēkabsone, Jēkabs Nīmanis un Jēkabs Jančevskis. Biļetes cena 6 €. Bilesuparadize.lv

No 3. decembra. IZSTĀDE. JURIS BOIKO. SĀLS KRISTĀLI NACIONĀLAJĀ MUZEJĀ. Rekonstruētas 90. gadu instalācijas, kurās izmantots sāls, stikli, foto un video. Sāls kristāls ir Boiko instalāciju pamatelements. Mākslinieks plašāk pazīstams kā Hardija Lediņa domubiedrs un grupas Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca dibinātājs. Lnmm.lv

No 6. decembra. FESTIVĀLS. PROZAS LASĪJUMI DAŽĀDĀS VIETĀS. Nedēļu garajā festivālā piedalīsies autori no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Slovēnijas, Somijas, Maltas un citām valstīm. Līdz 11. decembrim dažādās vietās notiks autoru lasījumi, paneļdiskusijas, radošās darbnīcas un grāmatu atvēršanas pasākumi. Facebook.com/ProzasLasijumi

Kinojaunumi

Posted on novembris 30, 2016 by - Kino


Stenlija Kubrika retrospekcija. Viens no sezonas nozīmīgākajiem galvaspilsētas kinonotikumiem – Kino Bize savas pastāvēšanas 4. gadadienu un pirmo aizvadīto gadu jaunajās telpās Elizabetes ielā 37 atzīmē ar neatkārtojamā amerikāņu režisora Stenlija Kubrika retrospekciju. 14 seansu programmā iekļauti izcili darbi – psiholoģiskais trilleris Mirdzums (1980), laikmeta drāma Berijs Lindons (1975), zinātiskās fantastikas žanra stūrakmens 2001: Kosmosa odiseja (1968) un citi. 6. decembrī plkst. 17.30 Mehāniskā apelsīna (1971) seansam kinozinātnieka Viktora Freiberga ievadvārdi. Kino Bize no 6. līdz 11. decembrim. Iepriekšēja vietu rezervācija, rakstot uz epastu: [email protected].

Slovākijas kino dienas. Divi bezmaksas seansi. Vienā slovāku klasiķa, arī mazāk zināmā jaunā viļņa autora Pētera Solana vēsturiskā holokausta drāma Bokseris un nāve – darbs, kuru Holivuda pārfilmēja 1989. gada hitā Gara triumfs; otrā seansā – Dvēsele mierā (2009) – sociāla, antropoloģiska drāma par (ne)spēju no jauna iekļauties sabiedrībā pēc cietuma. K.Suns 2. un 16. decembrī.

Pāridarītāji un atriebēji

Posted on novembris 30, 2016 by - Recenzija

Toma Forda saltais perfekcionisms – trilleris Nakts dzīvnieki

Alfrēda Hičkoka slavenajā filmā Psiho skanēja frāze: «Puiša labākais draugs ir viņa māte,» savukārt modes dizainera Toma Forda psiholoģiskajā trillerī Nakts dzīvnieki aktrises Lauras Linijas varone – buržuāziska aprēķinātāja – savai dumpīgajai meitai aukstā nesatricināmībā paziņo: «Galu galā visi kļūst tādi kā viņu mātes.» Lai arī Forda spriedzes pilnās drāmas salīdzinājums ar Hičkoka vērienu, iespējams, ir pārlieku eksaltēts, Nakts dzīvnieku stāsta detaļu pieslīpētība vēl ilgi nodarbina prātu, cenšoties izprast personāžu motīvus. 

Fords ir gribējis, lai filmā perfekts ir itin viss; arī skudriņas pār muguru skrien nevainojami.

Nežēlīgas realitātes

Šī ir moders dizainera Toma Forda otrā filma pēc 2009. gada elēģiskā vēstījuma par mīļotā zaudēšanu Vientuļais vīrs (A Single Man). Līdzīgi kā Forda debijas darbs, arī Nakts dzīvnieki noris estētiski perfektā pasaulē, kur interjeri izskatās kā no dizaina mēbeļu kataloga, bet personāži ir ģērbušies pārpasaulīgi labi. Taču Fords kopš savas iepriekšējās filmas, šķiet, ir sapratis, ka nevainojamā (pat ja tikai vizuāli) pasaulē dzīvojošu ļaužu problēmas publika uztver distancēti. «Īstā pasaule ir daudz sāpīgāka par mūsējo,» saka Maikla Šīna spēlētais švītiņš, mierinādams Eimijas Adamsas apātisko galveno varoni – galerijas īpašnieci. 

Un «realitāte» spožajās Losandželosas mākslas aprindās ienāk ar vardarbīgu un tumšu romānu, ko galvenajai varonei ir atsūtījis bijušais vīrs rakstnieks (Džeiks Džilenhols). Viņa romānā aprakstītie notikumi – nekrietni, nepelnīti un brutāli pāridarījumi – rezonē Adamsas atmiņās un skatītāja acu priekšā tiek izspēlēti kā atsevišķa filma. Šis stāsts noris putekļainajā Teksasā (starp citu, arī paša Forda dzimtajā štatā) – mazapdzīvotos miestos, kas savās vizuālajās izpausmēs atgādina groteskas ASV dzīves un cilvēku karikatūras. 

Norāda, nevis parāda

Amerikāņu rakstnieka Ostina Raita romānā Tonijs un Sūzena balstītais trilleris līkumo pa savu personāžu psiholoģijas labirintiem, kur nepatīkamajās atmiņās uzplaiksnī vainas apziņa par nodevību, ideālu zaudēšanu, krāpšanu. Atzīšos, ir pārsteidzoši redzēt, ar kādu virtuozitāti Fords, kas no modes pasaules uz kino veidošanu pārsviedies salīdzinoši nesen, virpina filmas stāstu. Nākamos pavērsienus paredzēt ir tikpat kā neiespējami – variantu ir daudz, taču režisors nekad neturpina ar paredzamāko. 

Nākamais pārsteigums, ko Nakts dzīvnieki sagādā, ir tas, cik režisors ir nežēlīgs pret savas filmas varonēm. Dažas tiek ierautas šausmu filmai līdzīgos notikumos, citas – krāšņas kā paradīzes putni – rezignēti pacieš ikdienas tukšumu. Adamsas spēlētā galeriste, lasot šķirtā vīra romānu un tajā pieminētos notikumus attiecinot uz abu kopdzīves laika pāridarījumiem, allaž atrodas savas savrupmājas sienās – kā savu atmiņu cietumniece. 

Aktrisei šī, starp citu, ir otrā no svarīgākajām lomām šogad – pirmā bija kanādiešu režisora Denī Vilnēva zinātniskās fantastikas stāstā Atnācēji. Taču filmas negaidītākais pārsteigums, ir nevis pieredzējušais Džilenhols, bet gan 26 gadus vecais aktieris Ārons Teilors-Džonsons. Viņš, izaudzis no puiciskajām lomām Kickass komēdijās, savam tēlam – nihilistiskam sociopātam – piešķir robustu, dzīvniecisku spēku un vaibstus, kas drīzāk būtu raksturīgi dzīves nogurdinātam cilvēkam pusmūžā.

Būtu pāragri Tomu Fordu pēc divām uzņemtām filmām slavināt par kinoģēniju, taču režisoram piemīt talants un spēja ap sevi pulcināt ļaudis, ar kuriem sastrādājoties top spožas filmas. Savukārt šā kinodarba lielākā vērtība ir spēja neizstāstīt stāstu līdz galam, bet precīzi iezīmēt tā motīvus pustoņos. Tas baro iztēli un cilvēcisko nežēlību ataino tik neērti neglītu, ka ļauj to atpazīt pat vizuāli nevainojamā kamuflāžā.

oooo

Nakts dzīvnieki / Nocturnal animals. Rež. Toms Fords. Kino no 2. decembra.

Teatralitātes svētki

Posted on novembris 30, 2016 by - Recenzija

Izrāde Divas māsas un draudzene – Regnāra Vaivara postmodernistiskais kokteilis

Šī Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) izrāde pieder pie tiem retajiem gadījumiem, kad, vēl pirms atvērtas zāles durvis, ir skaidrs, ko redzēsim. Un tā ir, pateicoties režisora Regnāra Vaivara «reklāmas» aktivitātēm: apgalvojumiem, ka ĢIT izrādi gremdē, dzēruma skandāliem un publiskiem meliem par sievas spontāno abortu, lai ietiktu dzeltenajā presē. Īsumā – fons ir bezgaumīgs, un, ja vēl jātic kolēģu īgnajām atsauksmēm (pirmizrāde notika septembra beigās), rodas spēcīga nojausma, ka nekas dižs nav gaidāms. Šobrīd izrāde ir saīsināta, pieļauju, arī «iespēlējusies», bet joprojām sagādā vilšanos – tiem, kas uz teātri atnākuši, skandālu alkstot, un arī tiem, kas gaida izgāšanos. Māsas (atļaušos nosaukumu turpmāk saīsināt) ir laba izrāde. Tiesa, režisora «publicitātes pasākumi» tai arī kaitējuši: reti gadījies redzēt auditoriju, kas izrādē veras ar tik lielu neuzticību.

Māsas ir somu dramaturga Mikas Milliaho lugas Haoss «Regnāra Vaivara versija». «Versija» nozīmē gandrīz pilnībā pārrakstītu darbu. Tiesa, lugas struktūra un tēma (trīs sievietes, kas balansē uz nervu sabrukuma robežas) saglabāta tā pati, taču izrāde ir pārsātināta ar intertekstuālām atsaucēm – citātiem, alūzijām, parodijām utt. Māsas, šķiet, citē visu, kas Vaivara kultūras pieredzē atrodams – Čehovu (ne velti «divas māsas un draudzene», kas arī sapņo par aizbraukšanu, tikai Regnāra gadījumā – uz Latviju), padomju kino un estrādi, nacionālus simbolus un folkloru, reklāmas saukļus, popmūzikas hitus, žargona izteicienus, postmodernisma klasiķu un paša Vaivara darbus utt.

Tas ir fascinējoši: citāti uzzib, un pāris sekunžu laikā jāspēj ne tikai saskatīt, bet arī aptvert joku, lai trakā tempā drāztos pie nākamā. Turklāt izrāde ir sarežģīti būvēta. Vaivara humors demonstrē apskaužamu fantāzijas lidojumu, bet paģēr no skatītāja arī solīdu intelektuālu bagāžu. Kā jau šāda veida darbos – jo vairāk zini, jo vairāk ieraugi, un šķietami vienkāršais «teorētiķes Naomi Kempbelas» pieminējums (rādot Danielas Stīlas lubenes vāku) pārtop sarežģītā, absurdi ģeniālā supermodeles un superslavena mitoloģijas pētnieka Džozefa Kempbela ironiskā sadursmē. 

Tam blakus – rupjības, Paula dziesmas, hiperbolizētas vardarbības ainas, mīlīgs un izrādē gluži lieks dzīvs suns vai sentimentāli tēlojumi (mans favorīts – stāsts par gaili, kas bezkaislīgi noskatās olu šķaidīšanā; «bezjūtīgais jāklis», komentē Karīnas Tatarinovas Oļesja, novezdama vismaz daļu zāles līdz smieklu asarām). 

Izrādes jaukums slēpjas tajā, ka var notikt jebkas un visam ir vienlīdz liela nozīme, tas ir, nekāda. Un kas par to, ka teorētiķi sen vienojušies, ka postmodernisms ir beidzies? Vaivaram piemīt apskaužama stila izjūta, un Māsas izvēršas par dzirkstošiem teatralitātes svētkiem. 

Pateicoties izrādes aktrišu ansamblim, iestudējums pārliecina arī sižeta līmenī – pašironiski, smieklīgi un traģiski vienlaikus. Ivetas Poles Elizabetei, Karīnas Tatarinovas Oļesjai un Ingas Tropas Natašai katrai ir savs nervu sabrukuma stāsts. Visos, protams, ir vainīgi vīrieši, par kuriem dāmas ir vienisprātis – kretīni un cūkas. Bet bez viņiem jau nevar, kā ironiski pierāda Vaivara iestudējums. Sievietes uz skatuves nemitīgi spiestas lūgt zālē sēdošo vīriešu palīdzību – panest, pacelt, pieturēt… Kungi jau pēc pirmās stundas jūtas nomocīti, un tomēr – šajā gadījumā interakcija ar skatītāju ir kas vairāk nekā izklaide; tas ir konceptuāls komentārs par dzimumu attiecībām. 

Aktrises spēlē ar satriecošu atdevi, precīzi, ļoti asprātīgi un, galvenais, nebūt ne didaktiski. Skaidrs, ka izrādes varonēm daudzē-jādā ziņā ir taisnība (no šejienes arī publiskā telpā klīstošais formulējums, ka Vaivars iestudējis feministisku izrādi). Bet vienlaikus viņu patiesība ne brīdi neizskan kā absolutizēts dzimumu attiecību vērtējums. Vienkārši – notiek arī tā…

Vienīgais, kas izrādē traucē, ir garā (ap pusstundu) beigu atsauce uz Larsa fon Trīra filmu Melanholija. Jēdzieniski, protams, tā ir vietā – lai cik labi arī būtu, dzīve vienmēr pagriezīsies un iekodīs pēcpusē. Tomēr izrādes beigas ievelkas, ritms zūd, kļūst garlaicīgi. It īpaši tāpēc, ka izrādē ierakstītais zudušās Latvijas kā sapņa tēls (galvenās varones Vaivara versijā ir deportēto latviešu pēcteces mūsdienu Sibīrijā), manuprāt, īsti neizspēlējas. Par to arī «-1» citādi, manuprāt, spožam darbam.

oooo

Divas māsas un draudzene. Ģertrūdes ielas teātris. Nākamās izrādes 13. un 14. janvārī. 11 eiro.

Rokā kokle

Posted on novembris 30, 2016 by - Intervija

Mākslinieks Kristians Brekte (34) izstāžu zālē Arsenāls iekārto personālizstādi par kara tēmu

Kristianam Brektem vēl nav izdevies atklāt izstādi, par ko neviens nerunātu. Vēl vairāk – tās parasti izvēršas par lielāka vai mazāka mēroga skandāliem. Lai atceramies pirms deviņiem gadiem tapušo Gastronomu. Tā «plauktos» rindojās burkas ar šķīdumā iegremdētu peli, vārngalvu, kaķēnu, bet gleznojumos bija attēlotas sievietes sadomazohistiskās pozās. Kāds no darbiem vēstīja – Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes tu mirsi. Jau toreiz, 25 gadu vecumā, Brekte izvēlējās runāt par neērtām tēmām – vardarbību, alkatību, negausību, rupji (un tik atsvaidzinoši) uzbrūkot. Ironizējot izmantoja mītu, mākslas vēstures, popkultūras citātus. 

Daļa viņa pirmās izstādes darbu iekļuva respektablās britu izdevniecības Phaidon jauno mākslinieku darbu katalogā. Idejiski radniecīgā rokrakstā, daudzveidīgās tehnikās turpinājumā tapa izstādes Morgs, Mani dzīvnieki, Rīgas madonnas, Absolūtais ļaunums, Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi. 2010. gadā Kristians Brekte tika nominēts Purvīša balvai, plūca laurus starptautiskā laikmetīgās mākslas mesē Viļņā. 

Dzīvē pilnīgi pretējs izpausmēm mākslā – dzīvespriecīgs un delikāts, Brekte šonedēļ iekārto jauno izstādi Arsenāls par kara tēmu. Pietātes un saudzīguma tajā būs maz. Ar mākslinieku tikāmies izstāžu zālē – dažas dienas pirms atklāšanas 2. decembrī viņš veica vēl pēdējos iekārtošanas darbus.

Ko ar mākslu vari pateikt vērtīgāku par apkārt notiekošo nekā sociālo tīklu līderi? Arī viņi, tāpat kā mākslinieki, meklē jaunus un provokatīvus veidus, kā uzrunāt cilvēkus.
Es domāju, ka tie, kuri tīklā ir viedokļa līderi, pie tā strādā. Nav nekāds vieglais darbiņš uzrunāt simtus tūkstošu. Es neesmu aktīvs tīklos, drīzāk kaut ko izdaru ar rokām. Par kara tēmu runājot, kas būs manā izstādē, – tā liekas tik nonivelēta. Sabiedrība ir kā sapotēta ar bezjūtības vakcīnu: viens terorakts, nākamais. Tā pierasts, ka dažu dienu laikā viss aizmirstas. 

Protams, es savus darbus taisu par to, kas notiek apkārt. Tomēr nav tā, ka apzināti gribētu trāpīt aktuālākajā tēmā – jo militārie analītiķi un mediji brīdina, ka Krievija var iebrukt Baltijā, var izcelties karš, tiek uzņemtas pat filmas par to. Starp citu, to BBC filmu neesmu noskatījies (diskutablajā filmā World War Three: Inside the war room attēlots Krievijas iebrukums Latvijā – red.)

Izstādes iecere radās jau pirms trim gadiem. Tajā posmā, kad intensīvi strādāju pie darbiem, man patīk tas, ka es mazāk lietoju sociālos tīklus. Ir forši, ja vari samazināt feisbuka devu. Tur ir tik daudz informācijas! Jābūt pret sevi godīgam un jāsaprot – vai tiešām noteikti jāzina, ko atkal izdarījis Artuss Kaimiņš, vai kādi mīļi dzīvnieciņi ir citiem bildēs?

Ko es varu pateikt citu nekā sociālo tīklu līderi? Šoreiz ideja izstādes tēmai izrietēja no pašas Arsenāla telpu vēstures. Daudzās vēsturiskajās pilsētās, arī Venēcijā, ir arsenāls. Tas saistīts ar militāro funkciju, karaspēka mantu glabāšanu. Pats jēdziens to nozīmē.

Jaunajā izstādē centrālais elements ir tevis paša izgatavota kokle. Tu strādā arī kā scenogrāfs, un kokle liek domāt par Raiņa Spēlēju, dancoju, par Tota kokles spēku.
Kas tad ir Tota kokle? Vispār – kokle mitoloģijā? Varonis to spēlē un meža zvēri, putni nāk apkārt klausīties.

Vai gribi sacīt, ka mākslinieks ir tas, kurš var dot lielo ideju, saliedēt, saukt kaujā?
Jā, tāda būtu tā funkcija. Katrs cilvēks izvēlas, kā savu valsti aizstāvēt. Latvijā mums ir profesionālā armija, zemessardze, jaunsardze – kuriem patīk, var izvēlēties šo ceļu. Pēc pamatskolas beigšanas es vecākiem teicu, ka iešu armijā. Likās interesanta tāda veida iniciācija. Puišiem vienmēr paticis spēlēt kariņu, indiāņos. Daudzos tas paliek, arī pieaugot. Es droši vien neietu karot ar ieroci rokās. Ja būtu karadarbība pret Baltijas valstīm, manām mājām, vajadzētu gudri izdomāt, kā cīnīties pret ļaunumu. Nesaku, ka laistos lapās uz ārzemēm, bet cīnīties var visādos veidos. Arī intelektuāli, skaļi vēstījot pasaulei par notiekošo mākslas akciju veidā vai kā citādi. Mākslinieki Ukrainā, piemēram, to dara. 

Tu prasīji par kokli – ideja man ienāca prātā kādā naktī. Tieši bāleliņi parasti [mitoloģijā] spēlē kokli. Blakus ir zobens un vairogs. Dievišķa skaņa ir koklei. Kopā ar to tu rezonē. Izstādē koklei būs skaņu partitūra. 

Nacionālromantiskās noskaņās tēvzemes sargāšanas tēma latviešu glezniecībā sastopama bieži, bet tev patīk ironizēt.
Mani vienmēr ir interesējusi dzīves tumšā puse. Mēģinu mākslā par to runāt. Darbiem jābūt daudznozīmīgiem. Tie nav veļas pulveris, kas jālieto visiem vienādi, pēc instrukcijas. Mani interesē cilvēki, kas nāk uz manām izstādēm, grib iedziļināties, domāt ar galvu. Interesē, vai uztvers manu mazo joku vai apvainosies. Man liekas, ka skatītājiem vajag mazliet «uzšaut», vajag, lai «paklūp» [pār saviem aizspriedumiem]. Pamostas. 

Šis gads Latvijas mākslā bija Jaņa Rozentāla gads. (Daudzveidīgi tika atzīmēta mākslinieka 150. dzimšanas diena – red.) Nav mans mīļākais latviešu gleznotājs. Teodora Ūdera vai Riharda Zariņa mītiskie darbi mani vairāk uzrunā. Par izstādi domājot, klausījos Iļģu albumu Spēlēju, dancoju. Ko tik nevar no mitoloģijas mākslā taisīt! Deviņgalvu jodu un tā tālāk. Tas jau arī sasaucas ar kara tēmu. Ideju man bija daudz vairāk nekā divās lielajās Arsenāla zālēs varētu izvietot.

Par taviem mākslas darbiem bieži apvainojas. 
Ne jau tikai par mākslas darbiem. Man liekas, latvietis vispār vairāk skatās uz zemi, ne debesīs. Var jau būt tāpēc, ka daudz kā tauta esam cietuši. Tomēr nevajag pazaudēt humora izjūtu, vieglumu. Nevajag palikt par tūdaliņu – tikai dziedāt un sēt laukus, bet pacelt acis uz augšu mēs varētu gan. Nevis sēdēt un īdēt kā rūgumpodi. 

Es pats darbos esmu tumšs un ass, bet dzīvē neesmu drūmeklis un rūgumpods. Laikam raksturs. Audzināšana. Esmu priecīgs, ka jodi mani dīda un bez darba nevaru nosēdēt. Interesē būt aktīvam. Nevaru iedomāties sevi apātijā, nolaistām rokām.

Tev patīk izaicināt?
Nav tā, ka ļoti gribētu provocēt. Darbi tādi vienkārši ir. Vienu no pirmajiem uztaisīju, kad vēl mācījos lietišķajos, izstādīju mēli stikla cilindrā. Biju aizgājis uz Centrāltirgu, nopircis liellopa mēli. Sataisīju mēlei pīrsingus. Nosaukums bija Zelta jaunatne. Vēl viens darbiņš – atlēju [bronzā] divas Bārbijas. Noslīpēju, nokrāsoju. Tie man bija kā sakrālie tēli. Saņēmu pārmetumus par to – kā var krāsot bronzu, cēlu materiālu?! «Tu izdarīji nepareizi!» Nesapratu, kā tas ir – nepareizi, ja savu darbu tādu biju iecerējis. 

Mani interesē izmēģināt un savienot dažādus medijus, mainīt robežas. Lai pašam ir interesanti. Tiklīdz cilvēks ieslīgst rutīnā, paliek slikti un jādzer drapes. Es tā negribu. 

Kas ir tev svarīgākās tēmas?
Mitoloģija, folklora, protams. Esmu daudz lasījis. Vēl aktuālākas ir šīs tēmas, kopš izstādei izgatavoju instrumentu – kokli. 

It kā tēmas – dzīvība, nāve, mūžība – ir lielas, bet mākslā tās var konkrēti pavērst. Lielās tēmas vienmēr var politizēt, bet tas ir skatītāja uztveres jautājums – ko viņš mākslas darbā saskata. 

Vai tikai tas nav Jēzus uz tā paklājiņa, ko pagaidām darba procesā esi izlicis ieejas daļā? 
Paklājs (kājslauķis) pilda noteiktu funkciju. Noslaucīt kājas. Pats neesmu drukājis šo Kristu uz paklājiņa. Tikai izmantoju izstādē kā ready-made (ikdienišķu priekšmetu, kas tiek lietots mākslas nolūkam – red.). Tādu ikviens var nopirkt un likt sev mājās. Man izstādē būs divi šādi paklāji – tādā kā mēģinājumu telpā, ar kokli. Skatītājam redzami spoguļveidā. Kristus simbols sasaucas ar dievišķo skaņu, kas plūdīs no kokles. Tāds simbolu mikss. Pie sienas vēl būs bērnu kauli. 

Tie piķa melnie, kas, svaigi nokrāsoti, gaida izstādīšanu?
Jā. Tu pirms intervijas jokoji – sātanists, uzšķērdis kāmīti… (Pirms septiņiem gadiem Brektem bija izstāde Mani dzīvnieki, kurā tika izmantoti secēti dzīvnieku līķi – red.) Bet tās lietas pie manis pašas atnāk. Es, protams, neko nešķēržu. Ja braucu ar automašīnu vai staigāju pa mežu un kaut ko ieraugu, to izmantoju. Arī degvielas tvertnes, kas [kā instalācija] būs izstādē, pašas uzradās. Staigāju gar Vecdaugavu, skatos – krastā izskalota tvertne. Ūdenim atkāpjoties, tā nostāvējusi droši vien vairākus gadus. Kā nesaprotams mītisks zvērs ar milzīgu galvu, garu kaklu. Interesanta forma. Un saturs – kas tad vispār ir degviela? Kas mūsos katrā ir kurināmais? 

Man patīk būt vērotāja lomā. Māksliniekam ir tā funkcija, vienalga, vai tas ir Goija, kurš [18. gadsimtā] gleznoja galma augstmaņus un pēc tam visas franču-spāņu kara šausmas, vai latviešu klasiķis, kurš gleznojis mūsu Ziemassvētku kaujas. Izpostītie koki, baltais sniegs. Caur konkrētām detaļām sajūti laiku. 

Jaunajā izstādē tu izmanto fotogrāfijas no 20. gadsimta kariem Latvijā – konkrētus kareivjus, kuriem esi piešķīris anonimitāti, sejas pārveidojot par skeletgalvām. Tāda pacifistiska nostāja.
Pēc fotogrāfijām gāju uz uteni – ja nopērku, tās ir mans īpašums, droši savos darbos varu izmantot. Pagriez otru pusīti – uz fotogrāfijas ir atzīme, kur tā uzņemta. Tādi interesanti momenti. Kareivji atpūtā. Vai – palīdzējām nojaukt pie Saldus saimniekam šķūni. Karš nav tikai brutālā puse, kad iet ierindā un nogalina. Karš ir arī tad, kad paēd, atpūties pļavā. Uzpīpē. Ir čaļu draudzība. Ir bildēšanās katrā pilsētā, kur karš aizsviedis. Bilžu sūtīšana uz mājām. Es izstādē ar fotogrāfijām esmu gribējis pieskarties jautājumam: kas tu esi, kad pacel ieroci – varonis vai slepkava? Kas tu esi pats savās acīs, kad atgriezies mājās? Vai arī neatgriezies. Kari vienmēr cilvēkam uzdod šādu jautājumu. No tā parasti atgriežas sagrauti. Nevis tas, ka kājas, rokas norautas, bet pārdzīvojums galvā – kas pēc visa notikušā esi pats savās acīs?

Man liekas, ka māksliniekam jābūt stingram nervam. Nav jāpakļaujas nekādai ideoloģijai. Nezinu, vai esmu pacifists. Nav jau veči baigie miera mikas. Jaunās kara tehnoloģijas, kas visu laiku tiek pilnveidotas, interesi tikai kāpina. Tomēr ne jau tikai muskulī ir spēks. Galvā jābūt spēkam. Ja mēs domājam par aizsardzību, tad galvenais – vai galvā ir spēks?

Vai esi bažīgs par jauno ģeopolitiku, ko var atnest Donalda Trampa nākšana pie varas ASV?
Es jūtos diezgan mierīgs. Žēl, ka ne ar vienu nesaderēju: man bija gandrīz simtprocentīga pārliecība, ka Tramps būs prezidents. Šādas pārmaiņas ir loģiskas. Pasaulei varbūt vajag traģēdiju, lai tā no jauna sakustētos – vai nu buboņu mēri, vai cita veida satricinājumu. Ilgstoši sabiedrībai nevar būt labi, sākas ieslīgšana pašapmierinātībā. Kādam no apokalipses jātniekiem bija jāatjāj. Es domāju, ka tas jau ir noticis. Māksliniekiem šeit ir liela loma. Kurš tad fiksēs notiekošo, liks domāt, ja ne radošie cilvēki?

Skatoties izstādē uz «bērnu kauliņiem», atcerējos, ka tev ir senāks pašportrets ar bērnu rokās, ko grasies ēst – atsauce uz Goijas gleznoto grieķu mītu. Vai tevi interesē laiks kā lielā tēma?
Viss ir nepārtrauktā kustībā, bet lietas, kas mums jāizdara, tās jāizdara – gribam vai negribam. Katram ir atbildība par savu laiku. Mani interesē, cik tālu mūsdienās cilvēks vispār var domāt par nākotni. Neko nezinām par tālāko, un tas visu padara tik interesantu. 

Kā tu atpūties?
Mežā. Dabā. Ziemā – kalniņš, pabraukt ar dēli. Vasarā ar riteni. Man vajag adrenalīnu ne tikai darbā, bet arī dzīvē.

Kas no Latvijā notiekošā tevi dzītu uztaisīt jaunus darbus?
Uzreiz tā nevaru nosaukt, bet vienmēr kaut kas pavelk. Raiņa un Aspazijas gadā tie bija viņi. (Kristiana zīmējums žurnālam Domuzīme izsauca plašu rezonansi, dzejnieci viņš bija attēlojis ar kailu krūti, uz kuras Rainis uzlicis roku – red.)

Vai sekoji budžeta pieņemšanai Saeimā?
Darbiņa dēļ īpaši nesekoju, bet ziņās lasīju. Protams, Latvijai nav tie labākie laiki – trūkst naudas veselībai, izglītībai, kultūrai, aizsardzībai. Es neteiktu, ka vajag ātrāku attīstību, bet godīgāku procesu gan. (Joko.) Man pašam viss labi, daudz strādāju, un jodi dod naudu. 

Iepriekšējā izstādē Absolūtais ļaunums tu pieminēji Dantes Dievišķo komēdiju. Attēloji grēcīgumu. Uzdevi jautājumu par izglābšanos. Kā tev liekas – vai mūsdienu cilvēks izglābsies?
Jebko darot, vari ietekmēt visu uz labu vai sliktu. Tā varētu būt izglābšanās – nemīzt, cenšoties ietekmēt.

CV

Dzimis 1981. gada 25. maijā Rīgā
2000. gadā absolvējis Dizaina un lietišķās mākslas vidusskolu 
2004. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu
2006. gadā ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā
2007. gadā pirmā izstāde Gastronoms gūst starptautisku ievērību
Iekārtojis deviņas personālizstādes, par darbu sēriju Rīgas madonnas (gleznojis Rīgas prostitūtas) 2010. gadā ieguvis Purvīša balvas nomināciju
Regulāri piedalās starptautiskās mākslas mesēs Eiropā un ASV
Vairāki darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, McKee Gallery kolekcijā ASV un vairākās privātkolekcijās Eiropā un ASV


Kristians Brekte. Arsenāls I. 2016. Fotogrāfija, zīmējums. Autora īpašums. Publicitātes foto


Kristians Brekte. Obey. 2014. Autortehnika. Autora īpašums. Foto — Didzis Grodzs

Ir iesaka

Posted on novembris 23, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

26. novembris. KONCERTS. 100 BALTAS DVĒSELES MŪZIKAS NAMĀ DAILE. Mūziķu apvienība – Mārtiņš Jansons, Ivars Krasts un Alise Joste prezentēs jauno disku Vienaldzībā, tas tapis sadarbībā ar mūziķiem Jēkabu Nīmani, Jāni Burmeisteru, Undīni Balodi, Pēteri Pāsu, Kārli Jostu un citiem. Albums tiks izdots ierobežotā 500 eksemplāru tirāžā. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

26. novembris. KONCERTS. LNSO – 90. OLARI ELTSS UN MĀLERA PIEKTĀ LIELAJĀ ĢILDĒ. Nacionālā simfoniskā orķestra jubilejas svinības turpinās ar kādreizējā galvenā diriģenta Olari Eltsa viesošanos. Viņa interpretācijā skanēs Mālera Piektā simfonija, Santas Ratnieces skaņdarbs Glittering Promenade un Eduarda Tubina Koncerts kontrabasam un orķestrim, kur solists būs Berlīnes filharmoniķu mūziķis Gunārs Upatnieks. Biļetes cena 15-50 €. Bilesuparadize.lv 

29. novembris. IZRĀDE. VĀRNA NACIONĀLĀS OPERAS JAUNAJĀ ZĀLĒ. Mūziķa Reiņa Sējāna un horeogrāfes, Nacionālā baleta solistes Elzas Leimanes kopdarbs vēstīs par cilvēka iekšējo cīņu, par neglīto skaistajā un skaisto neglītajā, tuvošanos bīstamajam un sevis iepazīšanu. Biļetes cena 30-40 €. Bilesuserviss.lv

30. novembris. IZRĀDE. BRUTĀLS UN DĒLS DAILES TEĀTRA KAMERZĀLĒ. Pusaudzis Liams pārceļas, lai dzīvotu kopā ar tēvu, kuru īsti nepazīst. Tēvs ir mačo, kura iesauka ir Brutāls, turklāt viņš dzīvo kopā ar apšaubāmu sievišķi. Kurš kuru pievārēs? Režisors Dmitrijs Petrenko. Lomās Lauris Subatnieks, Vita Vārpiņa, Dārta Daneviča un Mārtiņš Počs vai Niklāvs Kurpnieks. Biļetes cena 18 €. Bilesuparadize.lv