Reiz Vaira Vīķe-Freiberga cilvēku tūkstošus aicināja kopā skandēt un noticēt «Mēs esam vareni!». Tagad prezidente iesaka katram ieskatīties spogulī, novērtēt pašam savus darbus un necerēt uz guru vai glābējiem no malas
Sievišķīgais kostīms izskatās kā kompromiss starp Vairas Vīķes-Freibergas prezidentālo stāju, kura ne par matu nav mainījusies kopš Rīgas pils laikiem, un neciešamo svelmi, kas šodien cepina pilsētas centru. Mūsu saruna notiek Brīvības ielas dzīvoklī, caur kura logiem skats uzreiz pieķeras slaidajai Mildai virs liepu alejas un Ministru kabineta smagnējai ēkai. Valdības un politiķu ikdienas cīņām tepat pāri ielai gan prezidente vairs neseko tik skrupulozi – tā secinām, saņemot ieinteresētus precizējošus jautājumus par to, kurš ir tās vai citas politretorikas pērles autors. Viņa gūst gandarījumu, aktīvi iesaistoties starptautiskajā apritē, jo «man rūp cilvēce kā tāda».
Pavasarī spērusi kāju uz vēlēšanu kampaņas skatuves, nosūtot draudzīgu apsveikumu Vienotības dibināšanas kongresam un vēlāk rosinot iedzīvotājus parakstīties par atbalstu ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pārvēlēšanai, tagad prezidente paliek pie aicinājuma iet uz vēlēšanām, domāt pašiem ar savu galvu un noslēgt laulības ar savu valsti, no sirds uzņemoties atbildību par to.
Savulaik Dziesmusvētku estrādē jūs aicinājāt cilvēkus būt stipriem, vareniem, ticēt sev. Tagad, pirms vēlēšanām, kurās Latvijas liktenis izšķirsies daudzus gadus uz priekšu, jūsu balss politiskajā diskusijā neskan. Kāpēc? Ko jūs šobrīd teiktu cilvēkiem?
Es tikko nāku no sēdēšanas 33 grādu karstumā, lai ierakstītu divas uzrunas tautai. Tā ka teikt, ka mana balss neskan, ir, maigi izsakoties, netaisni un neprecīzi. Protams, es aicinu katru izteikt savu domu un balsot.
Prezidentūras laikā jūs veltījāt visus spēkus, lai nostiprinātu Latviju kā pilnvērtīgu Rietumu demokrātijas valsti. Taču to, ko jūs dēvējāt par atgriešanos Rietumu saimē, tagad daļa politiķu sauc par klanīšanos Rietumiem vai pat «finanšu okupāciju». Nesen Saskaņas centra līderis izteicās par «trešās republikas» būvēšanu un faktiski redz valsti kā Krievijas politisko satelītu. Ko jūs esat gatava darīt, lai šāds pavērsiens Latvijā nenotiktu?
Es tā kā mazais Ansītis Holandes teikā ar pirkstu aizsargvaļņa plaisā negrasos apturēt ne jūras stihiju, ne viena pati uzņemties visu atbildību par Latvijas noturēšanu Rietumu valstu saimē. Astoņus gadus smagi strādāju, lai palīdzētu to izkarot un nodrošināt. Esam atguvuši neatkarību, un pilsoņiem ir iespēja savu viedokli paust gan vēlēšanās, gan citos veidos ikdienā. Tas ir demokrātijas sasniegums un mūsu nākotnes pamats. Nav tā, ka mamma, paps, vadonis, guru vai autoritāte tagad izglābs no atbildības un visu atrisinās pilsoņu vietā. Šī infantilā atkarība ir viena no lietām, pret kuru savā prezidentūrā esmu visu laiku centusies cīnīties.
Pusgadsimtu totalitārā sistēma ir šādu attieksmi veicinājusi – pasivitāti, bezspēcību un infantilu labā cara jeb prezidenta aizgādniecību vai, kā noziedzīgajā pasaulē, savu «jumtu». Piemēram, mūsu biznesa pasaulē tiem, kas sēž Centrālcietumā, un tiem, kas rosās vēl ārpus restēm, ļoti bieži ir izpratne, ka normālā dzīvē ir vajadzīgs savs «jumts». Bet brīvā valstī katram brīvam cilvēkam ir arī atbildības nasta par to, lai nāktu ar savu pienesumu kopējai drošībai, suverenitātei un gaisotnei, kas valda sabiedrībā. Un nerādi te ar pirkstu ne uz mani, ne uz kādu citu, bet, pilsoni, – skaties spogulī pats uz sevi, ko tu esi darījis, lai nekādi ļauni pavērsieni mūsu Latvijā nenotiktu?!
Kādi ir svarīgākie jautājumi, kurus jūs uzdotu politiķiem, domājot par izvēli oktobrī?
Vispirms, kā viņi īstermiņā reaģēs uz situāciju, kas ir ļoti vienkārša un skarba – vai nu valsts bankrotē, vai aizņemas no starptautiskajiem aizdevējiem, un lūdzējs nav pavēlnieks. Ja kāds mēģina populistiski iestāstīt, ka mēs tagad aizņemsimies miljardus, bet ar stingru mugurkaulu tur visus izdancināsim un izmācīsim, kā dzīvot, – nu, vai tad tiešām savus vēlētājus par tik muļķiem tur, ka cilvēki to nesaprot?
Un tad, kā jūs ilgtermiņā sāksit gatavoties, lai mēs tos parādus spētu kādu dienu atdot, jo mēs esam dziļā bedrē, šaubu nav. Bet mēs neesam vienīgie, ir kļūdas darītas pa visu fronti visā pasaulē. Tāpēc mums ne vienmēr pelni tik ļoti jāber sev uz galvas, it kā mēs būtu tie vienīgie idioti, bet visi citi milzīgi gudri.
Man šķiet ļoti nelaimīga apstākļu sakritība, ka pasaules ekonomiskā krīze daudzos ir radījusi pārliecību, ka Rietumu pasaule mūs ir pievīlusi. 1991.gadā Padomju Savienība sabruka savas dzīvotnespējas dēļ, un tagad kapitālismam, brīvā tirgus sistēmai un visām Rietumu vērtībām arī ir sava nopietna krīze, kāda nebija piedzīvota kopš 1929.gada. Nevaram pārmest ļaudīm, ka viņi ir apjukuši. Pēc divdesmit neatkarības gadiem viņi varētu būt gaidījuši, ka ātrā tempā pievienosimies tam, ko Rietumi ir sasnieguši iepriekšējā pusgadsimtā, nevis būs smags atkritiens atpakaļ un pārkarsušās ekonomikas skarba piezemēšanās. Par to gan mēs tikām brīdināti vairāku gadu garumā, ka izaugsme ir laba lieta, bet tai jābūt racionālos rāmjos, un ekonomikas pārkaršana uz aizdevuma un iekšējā patēriņa vien jau nav ilgtspējīgas attīstības pamats.
Vai nešķiet paradoksāli, ka tieši tie politiķi, kuru bezatbildības dēļ Latvijā krīze bija īpaši smaga, tagad izeju no tās mums sola draudzībā ar Krieviju?
Atceros, mēs regulāri runājām ar premjeru Kalvīti, ka Latvijai tik maz pietrūkst, lai atbilstu eirozonas kritērijiem, un vai nevajadzētu tomēr enerģiskāku rīcību, lai kontrolētu inflāciju, kas parādījās kā biedīgs signāls. Un bija ļoti populistiska atbilde no Tautas partijas, un visi koalīcijā bija brīnišķīgā vienprātībā, ka rullēsim tik uz priekšu, celsim algas, ļausim ņemt aizdevumus, jo tad mēs visi kā politiķi būsim populāri. Būtu svētīgi, ja katrs varētu savu daļu atbildības izskaidrot, kāpēc toreiz to pārkāršanu neapturēja. Atbilde būs viena – tauta taču prasīja, solīja iet ielās, ja nedabūs lielākas algas.
Pašlaik tauta neprasa, ka mums noteikti jādodas atpakaļ Maskavas apkampienos, kāpēc tad viņi to mēģina?
Manas prezidentūras laikā tādas domas nedzirdēja, izņemot no krievvalodīgām partijām. Ir parādījies jauns, dīvains elements retorikā.
Tas sākās ar Parex bankas sabrukuma draudiem. Valstij bija jāiegulda līdzekļi bankā, ir bijuši lieli valsts izdevumu samazinājumi uz iedzīvotāju rēķina, un iedzīvotāji par to ir nelaimīgi. Uz ko novelt vainu? Nu, protams, ka Eiropa ir vainīga, ne jau mēs paši. Un, ja tā, kas cits tad mums atliek – vai nu Dievs debesīs, vai nu doties uz otru debess pusi, jo citur nav, kur. Ko tad – mēs Āfrikas savienībai pievienosimies?
Ukrainas piemērs rāda, ka ir citas vietas, kur aizņemties, – var atteikties no sadarbības ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu un dabūt miljardus no Krievijas.
Bet tad ir vajadzīgs kaut kas, ko dot pretim. Ko tad mēs pārdosim? Ukrainas gadījumā tā pati Melnās jūras flotes bāze Krievijai ir interesanta, lai iemainītu pret izdevīgām gāzes cenām. Latvijā neesmu nevienu konkrētu priekšlikumu dzirdējusi, ir tukša runāšana.
Piemēram, Krievija jaunajā ārpolitiskajā koncepcijā ir skaidri pateikusi, ka Baltijas valstīs jāuzpērk aktīvi stratēģiskajos enerģētikas, telekomunikāciju un citos uzņēmumos. Vai neprivatizēto valsts uzņēmumu pārdošana būtu pieņemams darījums?
Katram saprātīgi domājošam cilvēkam tā ir elementāra aritmētika. Kaut gan cenas neviens vēl nav piedāvājis, protams, ka visu par lētu naudu mēs atdotu un tad par dārgu naudu to lietošanu dabūtu pirkt atpakaļ, plus būtu riskējuši ar savu suverenitāti. Kā darījums tas būtu slikts no visiem iespējamiem izvērtējumiem, salīdzinājumā ar to, ko Latvijai dod SVF. Kaut gan par SVF teikšu godīgi, tas nav mīlēts pasaulē. Manos starptautiskajos kontaktos ir zinoši ļaudis, kas saka – nokļūt tā nagos ir tāpat kā sātana nagos nokļūt.
Bet jūs redzat alternatīvu?
Es personīgi neredzu, nē.
Turklāt aizdevējs jau ir arī Eiropas Komisija.
Tieši tā, te ir runa par Eiropas solidaritāti. Diemžēl Grieķijas, Portugāles un Spānijas dēļ Eiropa nav tik labā situācijā, lai ar plašu žestu varētu aizdot visu, ko vajag, bet nav arī tik sliktā, ka nevarētu. Te varētu runāt par kādu tirgošanos. Nevajag aizmirst – pati ES arī ir nozīmīga SVF ieguldītāja.
Jūs minējāt, ka no politiķiem skan nedzirdēta retorika. Urbanoviča kungs ir piedraudējis – ja nebūs valdība, kas būvēs «trešo republiku», tad Latvijā būšot Biškeka. Jūs nupat esat atgriezusies no Kirgizstānas un zināt, ko nozīmē etniskā vardarbība. Līdz šim neviens nopietns politiķis nebija tā draudējis, bet reakcijas no amatpersonām nav. Ko jūs atbildētu uz šādu retoriku?
Ja būtu prezidenta krēslā, katrā ziņā aicinātu Latvijas drošības orgānus izvērtēt šādu paziņojumu nopietnību. Ja tas ņemams nopietni, tad ir reāli draudi valsts suverenitātei un drošībai. Drošības orgāniem tādam politiķim vajadzētu pavaicāt, vai viņa partijai ir prātā kādas rīcības šajā virzienā, vai viņam tikai mēle paslīdējusi un viņš izvēlējies nelaimīgu metaforu. Ja rezultāti nepatiks, iesim ielās – tas nav veids, kā būvēt demokrātiju, tas ir ceļš uz asinsizliešanu.
Vai, dzirdot šos citātus par Biškeku un trešo republiku, jums nerodas bažas, ka viss jūsu prezidentūras darbs var izputēt? Vai jums nav interese aktīvāk iesaistīties šajā priekšvēlēšanu laikā un palīdzēt cilvēkiem izdarīt izvēli?
Tādu dziesmu dzirdu no ļoti daudziem. Es jau teicu – nedomāju, ka latviešu pilsonim ir vajadzīga mamma, kas pasaka, par ko balsot. Es biju nācijas mamma, savus astoņus gadus nokalpoju. Ja ļaudis man vēl šodien uzticas, paldies par to, bet man bija mērķis, lai viņi paši uzņemas savu atbildību. Tad mēs būsim stipra valsts un stipra tauta. Ja gaida, lai bijusī prezidente ar pirkstiņu parāda, ko vēlēt, tad gan mums ir drūma nākotne. Vajadzētu katram būt savai galvai. Ja nevar starpību saskatīt starp kandidātiem, tad es ar savām divām rokām arī viņus neizglābšu no posta.
Kāpēc Latvijā ir šis paradokss – kaut gan vēlēšanas ir brīvas, tomēr parlaments ir nepopulārs un cilvēki neizvērtē politiķu darbus, nepieprasa īstas pārmaiņas politiskajā vidē un pēc vēlēšanām tūlīt atkal seko vilšanās?
Var salīdzināt ar citām valstīm, kuras esmu iepazinusi un kuras arī nav mainījušās. Tamdēļ, ka ir savas intereses tiem, kas atbalsta pie varas esošos. Ja nav tikai maza saujiņa negodīgu politiķu – kā nu kurā valstī, daudzās viens vienīgs autoritārs prezidents ar savu ģimeni -, bet ja šie resursi un it sevišķi nelegāli iegūtie resursi tiek dāsni dāvāti pietiekamam skaitam atbalstītāju, tad diemžēl notiek valsts nozagšana un valsts pārvalde arvien vairāk kriminalizējas. Mums ir ļoti jāuzmanās, lai pa šo slideno laipu nesākam slīdēt uz leju, jo valstīm, kas tajā bezdibenī nogāžas, ir grūti izkārpīties.
Ja mūsu valstī atkal un atkal jādzird frāze «viņš ir gan daudz sazadzies, bet ir arī citiem devis un tamdēļ ir mans varonis», tātad cilvēki diemžēl nesaprot, ka tās kripatas viņiem tiek dāsni dalītas no sazagtā, kas viņiem pašiem kā pilsoņiem principā būtu piederējis. Vai cilvēki, Eiropā dzīvodami, vai izglītota tauta var tiešām tādā līmenī domāt? Te mums ir tā izvēle, dārgie tautieši, – kas tad mēs vēlamies būt?
Vai jūs redzat politikas procesā kādus āķus, aiz kuriem pieķerties, lai pa to laipu nenoslīdētu? Valsts prezidents ir rosinājis diskusiju, lai palielinātu prezidenta pilnvaras, vai tas ir pareizais virziens?
Satversmē ir minimālākā vara, ko parlamentārā republikā prezidentam var iedot. To varētu paplašināt, piemēram, prezidents varētu proponēt Saeimai augstākās amatpersonas, piemēram, valsts kontrolieri, ombudsmenu, KNAB vadītāju u.c., lai izvairītos no tā cirkus, kas mums bieži notiek. Protams, Saeima pēc tam izdara pēdējo izvēli.
Satversmē vajadzētu ierakstīt arī punktu, ka nevar atlaist prezidentu bez impīčmenta procedūras un tiesiskas viņa darbības izvērtēšanas. Mums ir ļoti neadekvāta Satversme šajā aspektā.
Ja prezidenu vēlētu tauta, vai jūs apsvērtu atkārtotu kandidēšanu?
Domāju, tas jautājums nav aktuāls. Parlamentārieši paši nepavisam negribēs atsacīties no savām privilēģijām, un es to neredzu kā reālu variantu tuvākajā nākotnē.
Četru gadu laikā valsts nav spējusi tikt līdz gala spriedumam lietās pret partijām, kas 2006.gadā rupji pārkāpa finansēšanas nosacījumus un, var teikt, nopirka vietas Saeimā ar masīvu reklāmas kampaņu. Kā izvairīties no šādām problēmām?
Nav šaubu, ka jābūt stingriem likumiem, kas nosaka pieļaujamos priekšvēlēšanu reklāmas izdevumus, kā arī tiesībsargājošām instancēm, kas gādā, lai likumi tiktu respektēti.
Bet par to, ka cilvēku balsis var nopirkt… Balsis nopirkt nevar, ja ir vēlēšanu kabīne, kur neviens ar pistoli pie deniņiem nestāv, kā man mamma stāstīja – kad ienāca krievi 1940.gadā un milicis atnāk ar pistoli un saka, ka jūs, pilsoni, iesit nodot savu balsi par vienu vienīgo sarakstu, kas bija prezentēts. Izņemot šādus apstākļus, cilvēks var balsot vienalga par ko, kaut vai par citplanētiešiem, ja grib sabojāt vēlēšanu zīmi.
Vai bažas ir par to, ka pilsoņi uzķersies uz kaut kādām lētām reklāmām? Tad lūgums ar veselo saprātu pārdomāt, kad skatās zobu pastas, tualetes papīra vai partiju reklāmas, cik tas ir reāli? Ja cilvēks tiešām notic nereāliem solījumiem, tad, piedodiet, pats ir arī vainīgs. Vajag runāt ar draugiem un kaimiņiem, pārdomāt, ko dara. Nav jau tā, ka tā reklāma piespiež, nav jau hipnoze galu galā! Reklāma ir tikai priekšlikums, un jums ir vienmēr izvēle tai pretoties.
Jums ir privilēģija kā Eiropas nākotnes grupas dalībniecei paskatīties no malas uz Latvijas un globālo situāciju. Vai jaunā ASV administrācija nepieļauj kļūdu, uzskatīdama, ka mūsu reģions ir drošībā un nu tik var restartēt attiecības ar Krieviju?
Manas prezidentūras laikā AVS prezidents mazajā Latvijā ieradās divas reizes. Ļoti šaubos, vai astoņu gadu laikā prezidents Obama kaut vienu reizi spers savu kāju uz Latvijas zemes. Būtu labi, ja tas notiktu, bet naudu derībās uz to es neliktu.
Bet mēs neesam vienīgie šādā situācijā, intereses trūkums ir vienādā līmenī visai Eiropai. Amerikāņi savas prioritātes ir pārorientējuši, un tam ir vairāki iemesli. Viens tiešām ir tāds, ka mūsu reģions ir mierīgs un sakārtots, un nopietnas bažas ASV neraisa. Cits iemesls ir bijis jaunās administrācijas vēlme parādīt, cik ļoti tā atšķiras no iepriekšējās, kas bija galvenais pirmajā prezidentūras gadā. Tagad jau manām arī citus iemeslus – nopietnas grūtības Afganistānā, neveiksme, meklējot dialogu ar Irānas prezidentu, tas pats sakāms par Ziemeļkoreju. Domāja, ka, mainot vadības stilu un retoriku, ASV izdosies pārvērst par draugiem tos, kas iepriekš bija mazliet neveikli no Buša administrācijas puses demonizēti kā «ļaunuma ass» pārstāvji. Diemžēl izrādās, ka ar viņiem tomēr nevar sarunāties kā ar normāliem cilvēkiem. Tas ir skumji, bet tā tas ir. Kas attiecas uz Krieviju, tad ASV to saredz kā būtisku partneri cīņā pret terorismu un citos jautājumos.
Neskatoties uz zināmu akcentu pārbīdi, ASV kā valstij tomēr ir savas intereses, kas ir skaidri formulētas un paliek konstantas no vienas administrācijas uz nākamo.
Oktobrī mums jāizlemj, vai pagarināt misiju Afganistānā. Mūsu draugi Rietumos teic, ka amerikāņi ir mūsu apdrošināšanas polise un jāpaliek ar viņiem līdz galam. Kā vērtējat arvien aktīvākos aicinājumus izvest Latvijas karaspēku?
Tas ir nopietni apsverams jautājums, es nevēlos teikt, ka viss ir balts un melns. Mums sarunās ar partneriem ir jāizsaka savas raizes par to, vai ieguldītie spēki un resursi ir nesuši gaidītos rezultātus, vai attaisnojams ir pieaugošais civiliedzīvotāju upuru skaits, vai vietējā vara tiešām ir darījusi visu, ko mēs varētu no tās sagaidīt, lai pati sāktu pārvaldīt savu valsti?
Nav nopietni teikt, ka mums nav citas izvēles, ka mēs it kā būtu kaut kādi amerikāņu ķipari, kam pašiem nav ne mazākās lemšanas spējas. Ne jau ar mūsu spēkiem Afganistānas kara rezultāts izšķirsies, mūsu devums ir simbolisks un politisks, tikpat cik militārs. Tas nozīmē, ka Latvijai jāturpina aktīvi līdzdarboties tieši NATO politikas veidošanas struktūrās, ko mēs arī darām.
Kādi ir jūsu jaunākie intelektuālās iedvesmas avoti – interesanti cilvēki, ko sastopat, grāmatas, kino?
Es cenšos pabeigt tos darbus, kas bija aizsākti, uzņemoties prezidentūru. Šopavasar publicēju savas esejas par kultūru un latvietību, kas vēl aizvien ir aktuāls temats. Šī grāmata ir daļa no mana dialoga ar sabiedrību.
Mans ilggadīgais projekts ar Saules dainām turpinās, esmu nonākusi līdz Gaišajai saulei, šis manuskripts jau tuvojas noslēgumam. Memuāru rakstīšana lēnām kustas uz priekšu. Man ir aizsākti zinātniski darbi, ko, ja Dievs dos veselību, gribētos arī pabeigt.
Man ir daudz izdevību tikties ar interesantiem cilvēkiem visā pasaulē, kā arī uzrunāt ļaudis par Eiropas nākotni saistībā ar pārdomu grupas darbu*. Vēl esmu iesaistījusies Starptautiskās krimināltiesas upuru kompensāciju fonda valdē**, lai darītu kaut ko, kas uzlabotu to ļaužu situāciju, kas ir cietuši no šaušalīgām zvērības izpausmēm konkrēti trīs Āfrikas valstīs.
Madrides kluba*** kontekstā sadarbojos ar tiem, kas savu valsti vēlētos virzīt demokrātijas virzienā, vai tā būtu Kolumbija, Uganda, Kirgizstāna vai kāda cita, kur rodas iespēja kādu mazu grūdienu iedot, ja vadītāji ir izteikuši vēlmi uzlabot savu pilsoņu situāciju un mainīt savas valsts pārvaldi.
Tas mani aizrauj. Patīkami arī, ka ļaudis novērtē, ka nesavtīgi no tālas zemes ir atbraucis cilvēks, kam varbūt būtu visas tiesības baudīt mierīgas vecumdienas, bet viņš iegulda savu brīvo laiku un enerģiju, lai citiem palīdzētu. Man, protams, sava tauta rūp un ir pirmajā vietā, bet man rūp arī cilvēce kā tāda. Un tas, ka cilvēki to novērtē, man dod gandarījumu.
Nesen jūs ar kungu Imantu nosvinējāt zelta kāzas, kas ir izcils personīgās dzīves sasniegums. Kā jums šķiet, kāpēc Latvijā ģimenes saites ir tik vājas, ka vairākums laulību tiek šķirtas?
Pirmais, daudzi Latvijā cilvēki mēdz agri precēties, pirms ir nobrieduši un sapratuši, kādu partneri vispār dzīvei vēlētos. Kaut gan tagad tas notiek arvien mazāk, tagad vispār neprecas – ir trīs bērni un tad tikai sāk domāt par precēšanos.
Otrs – atgadās, ka apprecas gan un rodas bērni un ģimene, bet nav tā, ko angliski sauc par commitment, tā ir atbildības uzņemšanās. Franči pareizi uzskata, laulība ir kontrakts, tas ir līgums starp diviem cilvēkiem, lai nodrošinātu, ka pēcnācējus var izaudzināt un izglītot. Šī fundamentālā doma par nopietnām saistībām varbūt kaut kur ir pazudusi. Jo viena lieta ir romantiskas attiecības, kopējas izpriecas un draudzība, bet, ja nu reiz esi pret savu partneri uzņēmies atbildību, tad tai vajadzētu kaut ko nozīmēt. Manā paaudzē vēl tā doma bija. Kaut gan mēs ar vīru it kā jokodamies vienmēr teicām, ka noslēdzam līgumu uz vēl vienu gadu, ar to negribējām teikt, ka mums nav savstarpējās atbildības, bet tieši otrādi, ka mēs to atbildību ņemam ļoti nopietni un vienmēr apliecinām no jauna.
Nav tālu līdz 2018.gadam, kad atzīmēsim Latvijas simto dzimšanas dienu. Vai jums ir droša pārliecība, ka nākamajos 100 gados šajā zemē būs latvieši, skanēs valoda?
Līdz simtgadei mēs neiznīksim, tik ātri viena tauta nevar iznīkt, ja nu vienīgi uzmet atombumbu. Ziniet, tas būs mūsu rokās.
Te nu atgriežamies pie izvēles un atbildības. Vai tās būs tautas svētās laulības ar savu dzimto zemi, vai cilvēki ņems nopietni savu atbildību par valsti? Šajā valstī būs cilvēki, kas šeit ir dzimuši, un tādi, kas atnāks un arī gribēs dzīvot, bet visiem pilsoņiem būtu jāuzņemas ne tik vien «laulības ar pilsētu», kā teicis dzejnieks Linards Tauns, bet laulības ar savu valsti. Ja latviešiem latvietība tā no sirds kaut ko nozīmē, ja latvieši sapratīs, ka tikai brīvā Latvijā tā var vislabāk plaukt un attīstīties, tad būs gan Latvija, gan latvieši, gan latvietība. Bet, ja nāks viena paaudze pēc otras, kas nespēs vai nemācēs mīlēt ne sevi, ne savu valsti, tad diemžēl daudz kas var pazust uz visiem laikiem. Jautājums katram Latvijas pilsonim: «Vai tu esi gatavs kaut ko arī dot no sevis, ne tikai visu laiku prasīt atpakaļ? Vai tu esi gatavs saglabāt šo svēto mantojumu, ko iepriekšējās paaudzes ir nodevušas tavās rokās?»
* V.Vīķe-Freiberga ir Eiropas Savienības nākotnes (2020-2030) pārdomu grupas viceprezidente. Grupa debatē par ES izaicinājumiem globalizētajā pasaulē, izstrādā ES attīstības vīziju.
** Starptautiskās krimināltiesas Upuru uzticības fonda valdē ievēlēta kā Austrumeiropas pārstāve. Fonds palīdz atgriezties normālā dzīvē noziegumos cietušiem
*** Madrides klubs apvieno vairāk nekā 70 bijušos demokrātisko valstu vadītājus, kuru mērķis ir stiprināt demokrātijas vērtības pasaulē, daloties ar savu pieredzi
