Reiz Vaira Vīķe-Freiberga cilvēku tūkstošus aicināja kopā skandēt un noticēt «Mēs esam vareni!». Tagad prezidente iesaka katram ieskatīties spogulī, novērtēt pašam savus darbus un necerēt uz guru vai glābējiem no malas
Sievišķīgais kostīms izskatās kā kompromiss starp Vairas Vīķes-Freibergas prezidentālo stāju, kura ne par matu nav mainījusies kopš Rīgas pils laikiem, un neciešamo svelmi, kas šodien cepina pilsētas centru. Mūsu saruna notiek Brīvības ielas dzīvoklī, caur kura logiem skats uzreiz pieķeras slaidajai Mildai virs liepu alejas un Ministru kabineta smagnējai ēkai. Valdības un politiķu ikdienas cīņām tepat pāri ielai gan prezidente vairs neseko tik skrupulozi – tā secinām, saņemot ieinteresētus precizējošus jautājumus par to, kurš ir tās vai citas politretorikas pērles autors. Viņa gūst gandarījumu, aktīvi iesaistoties starptautiskajā apritē, jo «man rūp cilvēce kā tāda».
Pavasarī spērusi kāju uz vēlēšanu kampaņas skatuves, nosūtot draudzīgu apsveikumu Vienotības dibināšanas kongresam un vēlāk rosinot iedzīvotājus parakstīties par atbalstu ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pārvēlēšanai, tagad prezidente paliek pie aicinājuma iet uz vēlēšanām, domāt pašiem ar savu galvu un noslēgt laulības ar savu valsti, no sirds uzņemoties atbildību par to.
Savulaik Dziesmusvētku estrādē jūs aicinājāt cilvēkus būt stipriem, vareniem, ticēt sev. Tagad, pirms vēlēšanām, kurās Latvijas liktenis izšķirsies daudzus gadus uz priekšu, jūsu balss politiskajā diskusijā neskan. Kāpēc? Ko jūs šobrīd teiktu cilvēkiem?
Es tikko nāku no sēdēšanas 33 grādu karstumā, lai ierakstītu divas uzrunas tautai. Tā ka teikt, ka mana balss neskan, ir, maigi izsakoties, netaisni un neprecīzi. Protams, es aicinu katru izteikt savu domu un balsot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.