Šīs vasaras ceļazīmes uz Hurgardu un Šarm eš Šeihu varētu palikt neizpārdotas, jo tepat Latvijā ir pieejama vēl nebijusi karsta dienvidu saule, kas piedāvā īpaši iespaidīgu iedegumu. Tas mums, baltiešiem, šķiet, ir ļoti aktuāli
Tumša ādas krāsa mūsu bezsaules platuma grādiem ir reta, nepieejama un eksotiska, tāpēc, kad vien ir iespēja, latvietis cenšas iesauļoties.
Par ādas krāsu mēdz runāt kā par modes tendenci un līdz ar to kā par līdzekli sociālā statusa izrādīšanai. Elizabetes laikmets aktualizēja aristokrātisku bālumu, taču mūsdienās bālums tiek saistīts ar neveselīgumu un nesabiedriskumu. Runā, ka pavērsiens saistīts ar XX gadsimta sākumu, kad Koko Šaneles iedegušais augums gluži nejauši iekļuvis žurnāla Vogue lapās. Tas izmainīja priekšstatu par tumsnējas ādas pievilcību. Nu vairs no saules nebija jāvairās – tagad to varēja baudīt, jo tā sniedz skaistumu, veselību, prieku un atpūtu.
Mūsdienās sauļošanās, it īpaši sauļošanās mākslīgajā saulē, ir kļuvusi ārkārtīgi populāra tieši pilsētnieku vidū. Šo fenomenu jau gadiem ilgi mēģina skaidrot sabiedrības pētnieki. Sauļošanos tā sauktā baltā rasisma kontekstā ir aprakstījis amerikāņu pētnieks un etnisko minoritāšu aizstāvis Ričards Daiers. Viņš runā par sauļošanos kā par īpaši spēcīgu līdzekli savas baltās ādas krāsas pārākuma izcelšanai attiecībā pret tumšajām rasēm. Lūk, tieši sauļojoties mēs, baltie rietumnieki, varam spēlēties ar mūsu «dominanto» ādas krāsu. Jo arī pēc neskaitāmiem pludmales vai solārija apmeklējumiem tikpat dabiski kā jo-jo nonāksim atpakaļ savā iepriekšējā statusā. Baltums nekur nepazudīs! Baltums, kas Rietumu kultūrā jau izsenis saistīts ar gaišumu un tīrību, ir kaut kas labs un vēlams. Tādēļ balta ādas krāsa tiek pasludināta par visu krāsu pamatu. Visi pārējie pieder pie kādas rases, bet mēs esam vienkārši baltie.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.