Latvijas sievietes ir iemīļojušas modes mākslinieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi Vecrīgā
Ja jāiet, jāiet! Pats jau nesataisītos, bet, ja palūdz, var izskriet. Muzejs. Nu, tas kas blakus krogam, nu, aiz Pēterbaznīcas, kur tūristi uz ielas dzintara brošas pērk. Nosaukumu neatceros. Atbraucu ar moci. Brošu tirgotāji piesakās pieskatīt. Es ar visu ķiveri un ādas jaku muzejā. Riņķī negāž, bet nevar teikt, ka nav pieprasījuma. Biļete trīs lati. Normāli. Vasiļjevs tomēr.
Paliela zāle pagrabā pilna ar kleitām. Uz katru kleitu pa divām skatītājām. Lielākā daļa dzimušas kleitu izgatavošanas gadā. Nu, tāda veca godība. Ar pērlītēm. Taisni nobrīnījos, kur Rīgā tāds lērums solīdu kundzīšu ikdienā slēpjas. Vesela subkultūra. Aktīvāka par skeiteriem. Staigā, grābstās gar kleitām. Var redzēt – zin drēbi. Saka, šito mierīgi pat šodien varētu… Nesapratu. Valkāt vai uzšūt?
Tā tam Aleksandram Vasiļjevam dzīve paiet, no solīdām kundzītēm bildes un kleitas izprasot. Iemesls ar tāds feins – it kā vēstures, it kā mākslas vajadzībām. Izstādei un tā. Kas zin, varbūt arī kādā grāmatā ieliks? Jā, uz tām viņš čakls. Manai sievai vien mājās kādas trīs. Visas par veco laiku modi. Netiec uz izstādi, nopērc grāmatu. Grāmatas tiešām labas. Vienās bildītēs. Var atrast i Dzidru Ritenbergu, i Pugačovu jaunībā. Smuki. Nu, ko liegties, pats Vasiļjevs ar’ savās grāmatās redzams. Te mazs puika štrumbantēs, te modelis Goltjē tērpā. Pižons.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.