Mākslas zinātniece Laima Slava polemizē ar žurnālisti Guntu Slogu par mākslu Cēsīs
Guntas Slogas, žurnālistes, raksts par Cēsu mākslas festivāla Laikmetīgās mākslas izstādi Take Care 29.jūlija žurnālā Ir, kura viedokļus līdz šim uztvēru kā nopietnu profesionāļu centienus saprast un pēc būtības iztirzāt sabiedrībā notiekošo, mani vienkārši šokēja. Vispirms jau ar vīzdegunīgo toni līdz ar pirmajiem «recenzijas» vārdiem. Vai tiešām minētais «megavēlmju laiks» ir tā notrulinājis arī žurnālistus, sabiedrības sociāli jutīgāko un aktīvāko daļu, ka nav jaudas pāri personiskajām vēlmēm un iedomām sajust reālo piedāvājumu? Pat krāsas (?) smaka, nabadzītei, samaitā Ģirta Muižnieka ekspresīvās, dramaturģiski eksponētās glezniecības baudījumu…
Taisnība, skaistā Latvijas mazpilsētu pērle Cēsis nav Londona, un tās vecais alus brūzis, kas tikai šim notikumam gatavojoties atgūst sociāli noderīga pilsoņa statusu, nav Teita galerija (arī tur, pat spoži noformētas, gadās izstādes, kas neuzrunā), un tieši tādēļ Cēsu pils ģildes veikums šajās pēdējās četrās vasarās man šķiet vismaz apbrīnas vērts. Turklāt pilnībā gatavs pakļauties arī skaudram profesionālam vērtējumam, jo tādi ir šā festivāla dalībnieku atlases kritēriji.
Manuprāt, Cēsīs piedāvātais ir tieši optimisma, nevis «kraha» un skumju avots. Latvijā ar tās kultūrai īpaši depresīvo krīzes gaisotni šis ir viens no pašiem gaidītākajiem un apjomā blīvākajiem mākslas notikumiem vasarā, tas ļauj un liek izkustēties ārā no metropoles mūriem, māksliniekiem piedāvājot intriģējošu spēles laukumu līdz ar iespēju radīt jaunus darbus un skatītājiem atgādinot, ka kultūras piedzīvojumi gaida visur, kur uzņēmīgi ļaudis pat absolūti nepiemērotās vietās spēj radīt apstākļus mākslas notikumam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.