Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane (88) vairākām paaudzēm padomju periodā bija «logs uz Eiropu», kas ļāva iepazīt pasaules kultūras norises laikā, kad tas nebija iespējams. Viņa ir personība, kuras liktenis saistīts ar mūsu reģiona un tās cilvēku īpašo vēsturi
Pagājušā gada beigās iznāca memuāri Ardievu, Atlantīda!, kas ir spilgts atmiņu stāsts par Valentīnas Freimanes dzīvi XX gadsimta vēstures kontekstā – no ebreju meitenītes bezrūpīgās bērnības Berlīnē, Rīgā un Parīzē līdz Otrā pasaules kara diktētiem traģiskajiem notikumiem Rīgā, kas liek zaudēt ģimeni un sākt jaunu dzīvi padomju Latvijā.
Padomju vara, neraugoties uz neskaitāmiem Berlīnes kinofestivāla ielūgumiem, līdz pat 1989.gadam neļāva viņai izbraukt no Latvijas. Pateicoties nejaušībai, Valentīna Freimane 1988.gadā Maskavā iepazinās ar rietumvācu teātra zinātnieku un pazīstamā žurnāla Theater heute dibinātāju Henningu Rišbīteru, kurš viņu vēlāk aicināja lasīt lekcijas Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā. Tie, kuri bija spiesti atstāt Berlīni rasu naida vai politisku iemeslu dēļ nacisma laikā, 90.gadu sākumā varēja atgriezties dzīvot Berlīnē, un jau vairāk nekā desmit gadus Valentīna Freimane ir atgriezusies savas bērnības pilsētā Berlīnē un daļu no savas dzīves viņa pavada Rīgā un daļu – Berlīnē.
Jūs savā grāmatā rakstāt: «Orientējos neskaitāmās biogrāfijās, taču manis pašas dzīvesstāsta sākumposmā rēgojas tukšumi, kurus nekad vairs nebūs lemts aizpildīt.» Vai ir kas tāds, par ko varat teikt, ka tikai rakstīšanas procesā to saprot?
Tas attiecas uz dzimtas pagātni, kuru es zinu tikai fragmentāri. Bet grāmatas rakstīšanas procesā es vēlreiz pārliecinājos par labi zināmo patiesību, proti, mēs visi nākam no bērnības. Ja bērnam palīdz un bērns aug labvēlīgos apstākļos, tad vēlāk, kad jau kā izveidots cilvēks nokļūst nelabvēlīgos apstākļos, viņš var sevī atrast pietiekami daudz spēka neļaut sevi deformēt. Man ir laimējies, ka augu labvēlīgos apstākļos, un būtībā esmu tas pats cilvēks, paturēju to vērtību sistēmu, kāda man izveidojās bērnībā.
Nelabvēlīgā vēsture man liegusi daudzas izaugsmes iespējas, bet, no otras puses, neesmu ļāvusi, lai mani izkropļo. Neesmu varējusi izpausties tajā, ko es gribēju, bet nekad neesmu rakstījusi vai runājusi to, ko negribu. Šo spēku man deva pirmie 18 gadi, jo garīgi es biju absolūti pieaudzis cilvēks. Tāpēc ar pateicību sirdī rakstīju grāmatu par šo pasauli un tās bojāeju, pasauli, kādas vairs nav. Latviešu cilvēki, neraugoties uz visām kataklizmām un daudzām iznīcinātām vērtībām, tomēr var runāt par zināmu kontinuitāti. Man, ebrejietei, visi pavedieni bija pārrauti.
Bet – kas ir tā zudusī pasaule vai «nogrimusī Atlantīda»?
Ir daudz rakstīts par īpatnēju reģionālu vidi, kas izveidojās Austrumeiropas vairāktautību apdzīvotajos novados un kas deva īpatnēju cilvēku modeli ar lielu potenciālu. Tādu apstākļu vairs nav, tādu ebreju vairs nav. Te bija sācis attīstīties tāds sabiedrības slānis, kas apvienoja lielu atvērtību ar civilizētu pasaules redzējumu, pasaule ar labām garīgām spējām un daudziem talantiem. Tieši tāpēc, ka iespaidi nāca no tik dažādām kultūrām.
Ebreji ir ļoti raksturīgs piemērs, arī vācbaltieši atšķiras no Vācijas vāciešiem ar lielāku atvērtību, noapaļotāku kultūras izpratni, jo krievu kultūra viņos atstājusi lielu iespaidu. Viņiem nepiemīt daudzas tādas sīkpilsoniski šauras īpašības, kādas ir tās pašas šķiras vāciešiem. Nesen kādā Andžeja Vajdas filmu retrospektīvā konstatēju, cik stabili bērnība poļu, ebreju, vācu, baltkrievu apdzīvotā vidē apzīmogojusi viņa tēlu smalko izpratni.
Spriežot pēc iznākušajām grāmatām, pēdējos gados parādījušies vairāki mēģinājumi aptvert vācu laiku Latvijas vēsturē. Latviešu valodā iztulkota Anitas Kugleres Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā, Andris Grūtups sarakstījis Ešafotu, iznākušas Elmāra Rivoša Piezīmes.
Esmu šīs trīs grāmatas ar interesi lasījusi. Dokumentālās prozas žanrā mums maz kas bija parādījies. Anita Kuglere, kuru es, starp citu, pazīstu un cienu kā nopietnu pētnieci, pievērsusies īpašam biogrāfiskam stāstam, kura protagonists ir viena no neparastākajām tālaika figūrām. Grāmata ir solīds pētījums, taču man ir iebildums pret vienu metodisku paņēmienu – salikt kopā reālas personas ar fiktīvām. Kugleres grāmata drīzāk ir iecerēta kā vēsturisks romāns ar pamatotas dokumentālas prozas dominanti.
Turpretī Elmāra Rivoša Piezīmes ir tīrās memuāru literatūras paraugs, taču cieš no daudzām nepilnībām materiāla apstrādē. Daļēji tas izskaidrojums ar to, ka ar autora piezīmēm pēc viņa nāves strādāja redaktori, kuri bija labu gribējuši, bet laikam nebija profesionāli sagatavoti. Taču grāmata satur daudzas izteiksmīgas, cilvēciskas, spilgtu subjektīvu emociju piestrāvotas epizodes, kas memuāru literatūru padara interesantu, pat ja ne visam varam piekrist autora politiskajā noskaņojumā.
Grūtupa grāmata Ešafots, par kuru diemžēl neesmu lasījusi nevienu īsti analītisku kritiku, man šķita sarakstīta ar pārlieku iepriekš uzdotu ideoloģisku mērķtiecību. Paliek iespaids, ka izpētītie materiāli pakļauti politiski virzītai selekcijai. Tas ierosina domāt par vairākām interesantām vēstures literatūras metodiskām problēmām. Netiek ņemts vērā, ka totalitāros apstākļos dokumenti var būt falsificēti, tiem īsti nevar ticēt, tie ir politikas daļa vai arī dokumentu vispār nav. Tādēļ nāk prātā Cicerona izteiciens, ar ko viņš ironizēja par kādu senāta lēmumu: «Quod non est in actis non est in mundo» (Kas nav dokumentos, tas neeksistē). Vēl ir kāds Rietumu publiskajā vidē diskutēts jautājums – kā tas ir, ja tiesu spriež cilvēki, kurus pašus nevar nosaukt par taisnīgajiem, bet tiesājamais patiešām ir noziedznieks. Piemēram, Nirnbergas tiesā piedalījās prokurors Rudenko, kurš zināms kā apsūdzētājs drausmīgās prāvās PSRS. Vai tas mazina nacistu spices vainu, ka viņš piedalījās viņu tiesāšanā? Vai tas, ka padomju tiesa juridiski nepārliecina, liecina par SS ģenerāļu nevainīgumu, vai viņi ir padomju varas upuri? Kā saka reliģiozi cilvēki – Dievs sev par ieroci var izraudzīt jebko. Fakts ir tas, ka spriedums balstījās uz to, ka tie ir noziedznieki pēc visiem mūsu šodienas parametriem.
Mani pārsteidz, ka dažiem vēsturniekiem ir noraidoša attieksme pret atmiņām par vācu okupācijas laiku. Profesors Ezergailis uzskata, ka ebreju atmiņas par holokaustu Latvijā ir jāpieskaita folkloras žanram. Bet es neesmu folklora! Citur lasīju arī par aizdomām, ka rakstītāji pārspīlē, attēlojot notikumus vēl traģiskāk un efektīgāk. Vienkārši riebīgi, nodomāju, – nepietiek, ka cilvēkus slepkavoja, un tad vēl saka, ka izdomā. Kā saka – neviens jau nav redzējis, kas ir šāvis. Nuja, tas, kurš redzējis, jau ir bedrē. Saka, ka vēsturiski pētījumi balstoties tikai uz dokumentiem. Diemžēl vācieši dokumentus neatstāja. Atmiņām nav uzdevums aptvert visus vēsturiskos notikumus sakarībās un aptveroši, atmiņas ir subjektīvas, to mērķis ir atdzīvināt individuālos dzīves vērojumus konkrētās detaļās, izsekojot, kā lielā vēsture ielaužas cilvēka personiskajā liktenī.
Ko jūs domājat par latviešiem?
Neesmu Garlībs Merķelis, grāmatu par latviešiem netaisos rakstīt. Rakstu un rakstīšu tikai par savdabīgiem interesantiem cilvēkiem, kuri cita starpā ir arī latvieši, un tas viņu personībām piešķir īpašu nokrāsu. Tautību etniskās izcelsmes ziņā neuzskatu par identitāti noteicošo faktoru. Protams, tautība ir nozīmīgs vēsturisks faktors, mūsu mantojuma daļa, tāpēc arī zeme, daba, kurā mēs veidojamies, platuma grādi, kuros esam iedzimti, un šo platuma grādu liktenis veido daļu no identitātes.
Krievus vai krievu literatūru nevar saprast citādi, kā tikai izjūtot Krievijas plašumus. Latviešu vēsturisko likteni arī redzu sasaistē ar Latvijas dabu, ko jūtu kā labvēlīgu cilvēkam, tajā pašā laikā ļoti iekārotu ģeogrāfisku vietu, kas ir apzīmogojusi latviešu likteni. Es vienmēr esmu bijusi iesakņojusies šajā Latvijas dabiskajā esamībā, nekur es nejūtos tik labi un nekur es nejūtos tik dabas veicināta. Ja paši latvieši netiks galā ar savu vēsturisko mantojumu un nesāks nodarboties ar pašanalīzi, tad, domāju, labi nebūs.
Jūs grāmatā aprakstāt traģiskos notikumus ar jums vācu laikā. Vai jums ir skaidrs, kā funkcionē atmiņu mehānisms – ko apziņa izslēdz, nelaiž klāt un kas savukārt saglabājas detalizēti? Ir dažādas psiholoģijas teorijas, kas sevis saglabāšanas nolūkos liek traģiskas atmiņas izstumt no apziņas.
Tam es nepiekrītu, faktiski zemapziņā šīs atmiņas atrodas, tās tikai ir izspiestas no apziņas, bet neapjēgtas var kļūt par dažādu psihisku vainu avotu. Bet tas nav mans gadījums. Pagātnes pasaule manī visu laiku ir bijusi dzīva, tikai tā bija it kā iekonservēta un iesaldēta. Es apzināti izvēlējos ceļu, kā ar to sadzīvot man nesaprotamajos padomju apstākļos. Pirmajos desmit gados pēc kara es vispār tikpat kā negremdējos atmiņās. Nebija vairs nekādu tuvu cilvēku, un es nokļuvu pilnīgi citā vidē un sabiedrībā, es vienkārši neatļāvu sev domāt par pagātni.
Es vairākus gadus aizliedzu sev klausīties mūziku. Atsāku tikai 50.gados pēc Staļina nāves, kad dzīvē sākās zināmas izmaiņas. Tad sāku iet uz operu un koncertiem. Otrs, ko es sev biju aizliegusi, – lasīt dzeju. Es agrāk mīlēju dzeju, bet tas viss varēja izraisiīt tādus vājuma brīžus, nožēlu, kas varēja pārvērsties pašnožēlā, un to nevar atļauties. Īpaši mūzika man bija saistīta ar pārāk personiskiem pārdzīvojumiem, tā saistījās ar manu pirmo laulību. Pēc kara negāju uz operu, uz koncertiem, lasīju prozu, daudz studēju, centos sev radīt kaut kādu normālību, apprecējos otrreiz, dzemdēju bērnu. Otrā laulība nebija izdevusies, jo nedrīkst precēties vienkārši aiz vientulības, ar prātu izgudrojot, ka tas varētu būt labi. Par bērnu gan biju ļoti priecīga.
Vai jūs esat domājusi, kāda būtu izveidojusies dzīve, ja nebūtu likteņa dēļ jāpaliek tur, kur beidzas jūsu grāmatas stāsts – padomju Latvijā?
Tikai retu reizi iztēlē, svarīgāk bija sevi saglabāt tajā reālajā dzīvē. Esmu centusies ignorēt sistēmu, kurā biju spiesta dzīvot. Esmu daudz spēka tērējusi, lai sagādātu smadzenēm piemērotu barību. Brīvo laiku, kad citi cilvēki rakstīja grāmatas un nodevās radošām nodarbēm, es izmantoju, lai sēdētu bibliotēkas specfondā. Es lasīju un iegaumēju, jo iznest neko nevarēja, varēja tikai ar roku pierakstīt, un esmu iegaumējusi visu, ko ārzemēs būtu dabūjusi bez lielām pūlēm. Man bija svarīgi, lai manas zināšanas neapstātos, lai attīstos tālāk. Tas bija labs treniņš atmiņai.
Tā kā es cenšos rakstīt skaidri, precīzi un loģiski, nemitīgā domāšana par cenzūru un iespējamiem aizliegumiem man kavēja strādāt. Rakstnieki ar poētiskiem dotumiem var izlīdzēties ar metaforām, poētiskām līdzībām, bet tā ir mākslinieciskā proza, kas nav mana stiprā puse. Tāpēc es rakstīju maz. Ja redakcija prasīja no raksta izņemt vienu gabalu, es rakstu vispār nenodevu. Man vēl šodien atvilktnes pilnas ar uzmetumiem, nepublicētiem rakstiem. Es savai draudzenei, maskavietei, teātra zinātniecei Natašai Krimovai teicu, ka izpratnes un zināšanu ziņā es nejūtos atpalikusi no tās sievietes, kāda es būtu bijusi, ja būtu dzīvojusi citur. Un viņa man teica: par to, ko tu neesi izdarījusi, nebēdā, tavs labākais darbs esi tu pati.
Režisors Alvis Hermanis, pagājušā gada nogalē Berlīnē saņemot Konrāda Volfa balvu, teica, ka velta to savai skolotājai Valentīnai Freimanei. Ko otram, jūsuprāt, vispār var iemācīt?
Nekad neko nevienam neesmu mācījusi, tikai stāstīju. Es lasīju teātra vēstures kursu Latvijas konservatorijā, kur bija aktieru studijas visiem Latvijas teātriem. Principā manam lekciju kursam vajadzēja aizņemt divus gadus, bet Arnolds Liniņš (Dailes teātra vadītājs no 1970. līdz 1987.gadam – red.) sava teātra aktieru studijām izkārtoja divreiz vairāk stundu nekā paredzēts. Liniņš man teica: «Stāsti viņiem visu, ko vien vēlies. Es gribu, lai viņi kļūst par personībām, kulturāliem cilvēkiem, tava funkcija ir atvērt logu uz Eiropu.» Es ar viņiem runāju par to, ko mīlu mākslā, ko es redzu vēsturiskā attīstībā. Es viņiem stāstīju par teātra vēsturi, viņi nāca uz kinolektoriju.
Alvis Hermanis mācījās Māras Ķimeles kursā, kuram arī varēju veltīt mazliet vairāk laika. Toreiz es vēl dzīvoju tādā mazā dzīvoklītī, hruščovkā, Juglā, Alvis un citi studenti nāca pie manis, sēdējām ķēķī un runājām par visu ko. Mēs rīkojām arī tādus ārpuskārtas vakarus, dzērām kafiju, arī kaut ko stiprāku, un es viņiem stāstīju par Freidu, Jungu un mākslu, par to, kāds iespaids varētu būt psihoanalīzei, ko nekad nevajag uzņemt simtprocentīgi, bet kā palīglīdzekli, un ko tas var dot aktierim. Mēs runājām par jautājumiem, kas viņiem nebija paredzēti programmā, jo nevar mācīt teātra vēsturi ārpus kultūras konteksta.
Es pati no studentu jautājumiem un interpretējumiem daudz guvu. Man, piemēram, interesē mākslas funkcija sabiedrībā, kā izmaiņas sabiedrības tikumos un uzskatos atspoguļojas aktiera darbā, jo aktieris ir sabiedrības spogulis. Viņš reizē ir arī pilsonis, kurš, darbojoties uz skatuves, ar visu savu būtību atspoguļo to sabiedrību, kas sēž zālē. Aktieri, kuri spēj iemiesot sevī sabiedrības domas, ilgas, varbūt arī sabiedrības negatīvās īpašības, kļūst par tādu kā laikmeta balsi.
Ja skatītos 30.gadu teātra ierakstu un nezinātu sabiedrības kontekstu, nebūtu iespējams saprast aktiera darbu uz skatuves?
Labākais piemērs ir mēmās filmas. Ja mēs to, ko redzam, mērām ar šodienas mērauklu, ar mūsu ieradumiem – mums ir savi redzes, dzirdes ieradumi, mums ir savas uzvedības normas, kas ir pavisam citādas, un uzvedības normas savukārt atspoguļojas arī dzimumattiecībās -, tad neko citu kā smieklīgu nevaram tur atrast. Ja skatāmies un iztēlē pārceļamies tajā sabiedrībā, tad varam tik daudz jauna uzzināt, labāk nekā vēstures grāmatās! Mēs varam uzzināt, ko cilvēki izpauda un ko slēpa. Aktieris mums to ļauj saprast.
Jūs regulāri apmeklējat Berlīnes, Karlovi Varu kinofestivālus, darbojaties kinoforuma Arsenāls programmas atlasē. Vai ir kaut kas, kas jūs vēl var pārsteigt?
Paldies Dievam, ir, jo citādi es nedrīkstētu neko skatīties! Protams, man ir laimīgi brīži, kad es redzu kaut ko, ko es pati nemūžam nebūtu varējusi iedomāties. Tas nav obligāti kaut kas ekstravagants, kaut kas eksperimentāls.
Piemēram, pagājušajā sezonā Berlīnē redzēju mirušā režisora Jurgena Holca iestudējumus Tēvocis Vaņa un Kaija. Labs, daudz nodarbināts, modernam režijas teātrim piederošs mākslinieks, uzzinājis par nedziedināmo slimību, pēdējā lidojumā atklāj vienkāršības un cilvēciskuma mākslas noslēpumu. Kad Jurgens Holcs saslima, pēdējos gadus mēģināja ratiņos, aktieri viņu dievināja, un viņš izveidoja izrādes, ko nevaru aprakstīt, jo īsti labu mākslu jau nevar aprakstīt.
Tās bija klusas un vienkāršas izrādes uz gandrīz plikas skatuves, kur aktieri sēdēja uz tāda gara beņķa pie koka sienas. Un priekšā notiek cilvēciska, absolūti psiholoģiska, bet lakoniska, precīza un pamatota darbība, Čehova teksts izlasīts pavisam neierasti. Saskati šajos tēlos dzīvus cilvēkus, kuri ir pārsteigumu pilni, jo tu līdz šim viņus esi iepazinis tikai no vienas puses.
Un kino?
Pašreiz mani sajūsmina krievu režisora Alekseja Popogrebska pēdējās divas filmas. Viņa pirmā filma Vienkāršās lietas ir absolūti sadzīvisks stāsts, bet, to skatoties, pēkšņi kaut ko jaunu saproti par šodienas cilvēku. Ne tikai Krievijā. Tur ir tādi aktierdarbi, ka sirds sažņaudzas. Ģeniālais aktieris Broņevojs aprūpējama veca aktiera lomā.
Daudziem filma liekas neinteresanta savā nepretenciozajā vienkāršībā. Filmas varonis ir klīnikas dakteris, kurš maz pelna, viņam ir ģimene, sieva, meita, kas aizmukusi no mājām un dzīvo ar draugu. Visādas ķibeles. Šķiet, meita nokļuvusi sliktā sabiedrībā, turklāt sieva saka, ka ir stāvoklī. Tik daudzi gadi, kopš precējušies, un še tev bija! Viņi dzīvo komunālajā dzīvoklī kopā ar attiecīgiem kaimiņiem. Precīza detaļu atlase, nekas nav paspilgtināts. Glābiņš – piestrādāt firmā, kas aprūpē vecus slimus, bet pietiekami turīgus cilvēkus, kurus firma galu galā apčakarē. Filma domīga, ar neuzbāzīgu humoru, varētu teikt – pēcpadomju perioda traģikomēdija. Nu, kas tur sevišķs tādā filmā? Karlovi Varos iedeva lielo prēmiju, un es biju priecīga. Trešais piemērs, kas priecējis manu sirdi, – čehu režisora Petra Zeļenkas filma Karamazovi, oriģināls pārsteidzošs darbs, kas jāredz.
Jūs savulaik diagnosticējāt Latvijas kino un teātra nelaimi – cīņu starp augsto un zemo mākslu. Vai tas ir palicis nemainīgi?
Man nav tiesību spriest par latviešu kino kopumā. Esmu ilgi prom no Rīgas, redzu tikai nedaudz un to pašu ierakstā, kas tomēr filmas vērtības līdz galam neatklāj. Tāpēc tikai dažas domas – vai nav tā, ka daudzos jaunajos joprojām turpinās tendence, ar kuru sadūros jau 90.gadu sākumā.
Ne viens vien ir absolūti pārliecināts, ka nevajag taisīt filmas par normāliem, parastiem cilvēkiem, ka interesanti ir tikai marginālie. Piemēram, filma Ģimenes lietas – par brāli un māsu. Ar lielu cilvēkpētniecisku potenciālu, bet rezultātā diezgan bezjēdzīga darba metožu ziņā. Tajā ir skaidri redzams, kur ir uzstādījumi, un manās acīs tas mazina darba vērtību. Varbūt esmu pūriste, bet man visu laiku bija efektu meklēšanas un nepatiesības sajūta. Nesapratu, kāpēc režisors gribēja stāstīt par šiem cilvēkiem, kāda ir viņa cilvēciskā attieksme. Sākumā bija interesanti, gaidīju jēgu, bet nesagaidīju. Būtībā tā ir neuztaisīta filma, ar neizmantotām iespējām.
Man godīgi jāteic, ka neesmu tāda simtprocentīga demokrāte, jo man piemīt vēlēšanās turēties starp zināma līmeņa cilvēkiem, bet vienā ziņā esmu demokrāte, jo šausmīgi neciešu māksliniekus, kuri nicina normālību. Es domāju, ka tas viss ir no pārpratuma – par normālību viņi neuzskata veselīgu, garīgi un jutekliski attīstītu dzīvi, bet par normālību viņi uzskata banalitāti, viduvējību, garlaicību. Kāpēc viņiem liekas, ka normāli cilvēki ir caurcaurēm neinteresanti un mākslas pieskāriena necienīgi? Par to ir vērts padomāt. Katrā ziņā es esmu pateicīga tāda kino veidotājiem, kuri tieši sīkumos un ikdienībā spēj saskatīt simbolisku, metaforisku nozīmīgumu. Savulaik ar Liniņu daudz runāju par to, kā panākt, lai uz skatuves var izdarīt vienkāršas lietas tik tīri, ka skatītājam izšķiltos doma, kāda tajā ir nozīme – griezt maizi, dzert ūdeni, mazgāt grīdu.
Kā jums šķiet, vai cilvēkiem būtu jāsaka tieši, ka viņi ir muļķi vai netalantīgi?
Es domāju, ka nevar uzņemties tādu atbildību, lai cilvēku apzīmogotu par netalantīgu vai muļķi. Tu viņu vērtē pēc kāda zināma mirkļa viņa dzīvē, kad viņš ir bijis vai uzvedies netalantīgi, bet varbūt viņā slēpjas kaut kas, kas nav atklājies tajā brīdī. Par darbu mēs varam kaut ko pateikt, bet par cilvēku kopumā vajadzētu atturēties vispārināt. Varbūt cilvēkam raksturīga lēna domāšana, bet lēna domāšana nav muļķība. Es atceros no skolas laikiem, kāpēc biju viena no labākajām skolniecēm. Es nebiju gudrāka par citām, bet ātrāka. Man smadzenēs ātri notiek savienojumi. Mājas treniņš, kur sarunā no tevis gaida sakarību. Ziniet, tas ir kā kompjūterā. Ir kompjūteri, kuriem jauda mazāka, un ir kompjūteri, kuriem jauda lielāka. Kam mazāka jauda, ļoti ilgi jāgaida, kamēr notiek savienojumi, bet rezultāts atnāks.
Kopš 90.gadiem atkal daļu laika dzīvojat Rīgā un daļu Berlīnē. Pēc jūsu pašas grāmatā ietvertās numerācijas, tā ir jūsu septītā dzīve. Diriģentam Danielam Barenboimam intervijās bieži vaicā, ko viņam kā ebrejam nozīmē strādāt Berlīnē un diriģēt Vāgneru.
Berlīnē es jūtos labi. Tur nekas nav zem tepiķa, viss ir izrunāts, vācieši uzņēmušies atbildību par pagātni. Tas ir tas, ko mēs nez kāpēc Latvijā nevaram panākt, atskatoties uz diviem totalitāriem režīmiem un to atbalstītājiem. Man cilvēki ir vaicājuši – kā vācieši tā var pazemoties, atzīt, pateikt, ka esam bijuši muļķi un noziedznieki? Tā nav zemošanās, bet gan pašlepnums.
Mani Latvijā nomoka tas, ka cilvēki sevi māna – politiskos uzskatos, sabiedriskās attiecībās – un pēc tam brīnās, ka rezultāts nav tāds, kā bija gaidīts. Nespēj savu pagātni lietišķi un vēsi izanalizēt, lai gan tā taču ir atbrīvošanās. Kaut vai tā dīvaini veclaicīgā nacionālisma atdzimšana vai arī dīvainā zemošanās, bārenīšu sērdienīšu lomas spēlēšana. Viena neliela, bet ļoti spējīga tauta, kurai bijis daudz grūtību, dzīvotspējīga tauta, ko pierādījusi ne reizi vien, bet nevar skaidri uz sevi paskatīties. Lai vai kas, bet priekšlikumu pieņemt Vācijas pavalstniecību neapsveru. Kā esmu dzimusi Latvijas pilsone, tā tas paliks arī līdz galam.
Valentīna Freimane
Dzīvo Rīgā un Berlīnē
Dzimusi 1922.gada 18.februārī Rīgā
Bērnībā dzīvojusi Rīgā, Parīzē, Berlīnē, pēc 1935.gada Rīgā
Otrā pasaules kara laikā viņas ģimene Latvijā gāja bojā holokaustā
1949.gadā absolvējusi LVU Vēstures fakultāti
1962.-1965. Studējusi aspirantūrā Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā
Strādājusi izglītības iestādēs Liepājā un Liepājas laikraksta Komunists redakcijā, Rīgā – Radio un televīzijas komitejas dramatisko radio raidījumu redakcijā, bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Vienlaikus līdz 1989.gadam – teātra vēstures pasniedzēja Latvijas konservatorijas Teātra fakultātē, nodibinājusi un vadījusi Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Piedalījusies kinoforuma Arsenāls dibināšanā un darbībā
Pēc 1990.gada lasījusi lekcijas aktiermākslas vēsturē Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā
Mākslas zinātņu doktore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece
Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktore
2010.gada nogalē izdevniecībā Atēna iznāca Valentīnas Freimanes memuāru grāmata Ardievu, Atlantīda!
