Pēc globāla finanšu kraha atgūstas arī pasaules mākslas tirgus
Kāda mākslas pazinēja pirms dažiem gadiem stāstīja, ka bagāti un neinformēti «jaunie krievi» braukuši uz 2003.gada Venēcijas mākslas biennāli kā uz tirdziņu, respektīvi, vēloties iepirkties ekspozīcijā. Šī epizode raksturo pēdējo pārdesmit gadu apsēstību ar mākslu kā prestiža un investīciju objektu, kas novedusi to ciešā apkampienā ar jaunbagātniekiem plašajā postsociālisma pasaulē. Gribot attīstīt savu estētisko stāju tikpat strauji, cik bagātību, ar savu iepirkšanās kāri viņi ir uzrāvuši gaisā mākslas darbu cenas.
Šīs tendences lielākais ieguvējs ir Demiens Hērsts – britu proletāriešu atvase, kas kļuvis par bagātāko laikmetīgo mākslinieku. «Man šķiet, ka mākslu ir labāk radīt spiedīgos apstākļos,» izteicās Hērsts savā ukraiņu magnāta Viktora Pinčuka organizētajā izstādē Kijevā 2009.gada pavasarī, krīzes saltākajā punktā. Apgalvojums bija piedodams uz tā fona, ka Hērsts 2008.gadā izsolē Beautiful Inside My Head Forever izsoļu namā Sotheby’s pārdeva savus darbus par vairāk nekā simt miljoniem sterliņu mārciņu.
Taču jau pēc gada 45 gadus vecā mākslinieka darbu tirgus saruka par 93% salīdzinājumā ar iepriekšējo, un 2010.gadā tas solījās būt vēl mazāks. 2008.gadā Hērsta darbu vidējā cena izsolēs bija 415 000 latu, taču pēc gada saskaņā ar žurnāla The Economist datiem tā bija tikai 70 000. Ja tic augsti vērtētajam Sotheby’s mākslas ekspertam Ienam Robertsonam, konceptuālajiem māksliniekiem vairs nav izredžu uz tik grandiozām atlīdzībām kā pēdējos desmit gados, jo mākslas tirgus mainās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.