Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane (88) vairākām paaudzēm padomju periodā bija «logs uz Eiropu», kas ļāva iepazīt pasaules kultūras norises laikā, kad tas nebija iespējams. Viņa ir personība, kuras liktenis saistīts ar mūsu reģiona un tās cilvēku īpašo vēsturi
Pagājušā gada beigās iznāca memuāri Ardievu, Atlantīda!, kas ir spilgts atmiņu stāsts par Valentīnas Freimanes dzīvi XX gadsimta vēstures kontekstā – no ebreju meitenītes bezrūpīgās bērnības Berlīnē, Rīgā un Parīzē līdz Otrā pasaules kara diktētiem traģiskajiem notikumiem Rīgā, kas liek zaudēt ģimeni un sākt jaunu dzīvi padomju Latvijā.
Padomju vara, neraugoties uz neskaitāmiem Berlīnes kinofestivāla ielūgumiem, līdz pat 1989.gadam neļāva viņai izbraukt no Latvijas. Pateicoties nejaušībai, Valentīna Freimane 1988.gadā Maskavā iepazinās ar rietumvācu teātra zinātnieku un pazīstamā žurnāla Theater heute dibinātāju Henningu Rišbīteru, kurš viņu vēlāk aicināja lasīt lekcijas Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā. Tie, kuri bija spiesti atstāt Berlīni rasu naida vai politisku iemeslu dēļ nacisma laikā, 90.gadu sākumā varēja atgriezties dzīvot Berlīnē, un jau vairāk nekā desmit gadus Valentīna Freimane ir atgriezusies savas bērnības pilsētā Berlīnē un daļu no savas dzīves viņa pavada Rīgā un daļu – Berlīnē.
Jūs savā grāmatā rakstāt: «Orientējos neskaitāmās biogrāfijās, taču manis pašas dzīvesstāsta sākumposmā rēgojas tukšumi, kurus nekad vairs nebūs lemts aizpildīt.» Vai ir kas tāds, par ko varat teikt, ka tikai rakstīšanas procesā to saprot?
Tas attiecas uz dzimtas pagātni, kuru es zinu tikai fragmentāri. Bet grāmatas rakstīšanas procesā es vēlreiz pārliecinājos par labi zināmo patiesību, proti, mēs visi nākam no bērnības. Ja bērnam palīdz un bērns aug labvēlīgos apstākļos, tad vēlāk, kad jau kā izveidots cilvēks nokļūst nelabvēlīgos apstākļos, viņš var sevī atrast pietiekami daudz spēka neļaut sevi deformēt. Man ir laimējies, ka augu labvēlīgos apstākļos, un būtībā esmu tas pats cilvēks, paturēju to vērtību sistēmu, kāda man izveidojās bērnībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.