Teikt, ka Eiropas komisārs Andris Piebalgs (53) vairāk laika pavada debesīs nekā uz zemes, būtu košs pārspīlējums, taču viņa spējai mainīt skatījuma mērogu piedien lidojuma metafora
Mūsu saruna notiek kapelā. Grēksūdze tā nav, zemtekstu nekādu – vietu ierosina fotogrāfs, kad meklējam klusu stūrīti ņudzošajā Rīgas lidostā, kur Piebalgs izbrīvējis laiku intervijai pirms reisa. Kā attīstības komisārs viņš koordinē pasaules lielākā palīdzības sniedzēja – Eiropas Savienības – politiku, kas naudas izteiksmē sasniedz gandrīz 50 miljardus eiro. Piebalgs ir uzmanīgs un laipns, tomēr vienā sarunas brīdī pārtrauc pusvārdā – kad jautāju par Valsts prezidenta amatu.
Runājot par Latviju, jūs mēdzat izcelt labās lietas. Vai esat dzimis optimists, kam glāze vienmēr puspilna, vai arī uztrenējies katrā purvā atrast cini, lai ietu uz priekšu?
Pēc dabas neesmu optimists, bet man ir pietiekami daudz gadu un esmu daudz redzējis, man ir iespējas objektīvi salīdzināt ar citām valstīm. Vienmēr ar lielu prieku atgriežos Latvijā. Ja kaut kas neiet, to var labot. Nav rupju kļūdu.
Strādājot EK, esat atbildīgs par ES globālo konkurētspēju, saprotat, kas valstis dara stipras vai vājina. Vienlaikus esat neatkarīgs no varas cīņām Latvijā. Šī kombinācija ir labs pamats godīgam novērtējumam. Kādas saskatāt Latvijas stiprās un vājās puses, iespējas un draudus, sākot 2011.gadu?
Es labprāt pārtrauktu profesionālo darbību un dzīvotu Latvijā, mani visumā apmierina Latvija, kāda tā ir šodien. Skatoties no kritiskās sfēras, var kritizēt valdību, kas ļoti daudz skatās uz budžeta konsolidāciju. Konsolidācija nav nekas slikts, bet tā nav procesa mērķis. Procesa mērķis ir aktīva uzņēmējdarbības vide. Cilvēki tomēr brauc projām, tie ir aktīvākie. Gribētu, lai pēc iespējas vairāk aktīvas uzņēmējdarbības notiktu šeit. Citādi Latvija paliek tāda miera osta pensionāriem, bērniem, ierēdņiem, bet pietrūkst dinamikas. No otras puses, pozitīvais ir absolūta stabilitāte Latvijā, saticība un miers. Tāpēc tik labprāt atgriežos, jo visur citur ir cita dinamika un stress.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.