Žurnāla rubrika: Kultūra

Bīstama profesija

Posted on janvāris 26, 2011 by - Intervija

Arhitekts Andris Kronbergs cer, ka latviešu arhitektūra kļūs pieticīgāka un ilgtspējīgāka 

No sienas, pie kuras arhitekts Andris Kronbergs (60) sēž savā darbavietā Skārņu ielā, uz apmeklētāju veras šķietami ar bērna roku tapuši naivi XVIII gadsimta rīdzinieku portreti – vīrietis un sieviete. Tie ir atklājušies zem krāsojumu slāņiem telpās, ko īrē Kronberga birojs Arhis. Pats arhitekts Rīgas sejā ir licis modernus vaibstus, kam nav nekā kopēja ar jocīgajiem cilvēciņiem uz sienas. Viens gan viņus vieno – tāpat kā šie tēli ir izturējuši laika pārbaudi, arī Kronberga solīdā un lakoniskā arhitektūra dzīvos vēl ilgi, jo jau tagad to vienprātīgi atzīst kā vienu no vērtīgākajiem devumiem Rīgai pēc neatkarības atjaunošanas. 

Pieminot šos sasniegumus, Kronberga kolēģis un arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks ir sarakstījis un apgāds Neputns ir izdevis monogrāfiju Krampis. Arhitekts An-dris Kronbergs. Pirmā grāmata, ko Neputns izdeva par latviešu arhitektiem, bija veltījums Modrim Ģelzim – ievērojamajam pēckara arhitektam. Kronbergs savukārt ir Ģelža pazīstamākais māceklis un ir veidojis tādas valstiski pamanāmas celtnes kā Latvijas Banka un lidostas Rīga ēka.   

Aplūkojot projektus Arhis mājaslapā, var secināt, ka dažas jūsu projektētas celtnes droši vien nekad netiks realizētas krīzes dēļ. Šādā kontekstā monogrāfija un arhitekta vīzijas ir gandrīz tikpat svarīgas kā izdarītais, vai ne? 

Grāmatas vērtība ir tā, ka tajā ir redzami procesi, kas notika pēdējo 20 gadu laikā un varbūt arī pirms tam. Tas ir laikmeta attēlojums caur manas darbības prizmu. Un, kā grāmatā lasāms, ir bijuši ļoti dažādi periodi. Bija laiks, kad nodarbojāmies tikai ar zīmēšanu, tad sākām veidot interjerus, pēc tam rekonstrukcijas, kurām sekoja jau lielākas mājas un kompleksi, piemēram, lidosta. 

Kas, jūsuprāt, visspilgtāk raksturo šo 20 gadu periodu? Ar ko tas arhitektūrā iezīmēsies? Latvijas modernās arhitektūras vēsturē bijuši dažādi starpkaru virzieni, tad zināmas staļinisma arhitektūras iezīmes, pēc tam modernisms, bet šā perioda kopsaucēju vismaz neprofesionālim atrast ir grūti. 

Man arī grūti. Patiesībā es nemaz nespēju to noformulēt. Pirmkārt, neesmu teorētiķis. Varbūt šis ir laikmets, kad cilvēki izmainās vai noskaidrojas prāts. Tajā skaitā arhitektiem. No vienas ekonomiskās formācijas pārejot otrā, ir jāsāk domāt no jauna. Tajā, kas ir uzbūvēts, var redzēt gan piedzīvotās šaubas, gan neizpratni un novirzes no normālām domām, teiksim, tiekšanos pēc šķietamas bagātības vai greznības. Tajā pašā laikā daudzi cilvēki, būvējot vienkāršas ēkas, vēlas sekot ziemeļnieku dzīvesstilam un filozofijai, pieticīgam dzīvesveidam. Pēdējos gados atgriežas šādas tendences. Daži to nosauks par šķūņu arhitektūru. 

Jūsu darbā arī tāda «šķūņu arhitektūra» izpaužas – dažās privātmājās. 

Pirmais šķūņu arhitektūras piemērs man bija kapliča Milzkalnē – tāds «šķūnītis» ar koka jumtu.  Tas arī demonstrēja, ka var uz lietām vienkārši skatīties, izmantojot vienkāršus materiālus. Šajā periodā ir meklējumi, kā dzīvot saskaņā ar principiem, kas ir saprotamāki ziemeļu un skandināvu tautām, nekā austrumu un dienvidu tautām. Mēs esam krustcelēs, un situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka Rīgai kā internacionālai ostas pilsētai vienmēr ir bijušas ļoti dažādas ietekmes. Tikai jūgendstilā vien jūs varat redzēt visu ko – no nacionālromantisma līdz Rietumeiropas arhitektūras stilu ietekmei. Tāpat arī šie pēdējie divdesmit gadi parāda tās ietekmes, kuras mums nākušas pāri kopš dzelzs priekškara atvēršanas. 

No minētajām ietekmēm jums tuvākā būtu skandināvu? 

Jā, es mēģinu lietas saprast vienkāršākā veidā. Ja esat pamanījuši mājas, ar kurām mēs esam strādājuši, tad var redzēt, ka ir vēlēšanās piedāvāt formās vienkāršas un saprotamas lietas. Var teikt, lakoniskas. Minimālistiskas būtu pārspīlēti teikts, līdz tādam īstam minimālismam mēs varbūt neviens neesam nonākuši. Vajag arī, lai būtu kāds, kas to grib. Bet es mēģinu domāt tādā virzienā. Es vārdu «pieticība» nelietotu kā sliktu vārdu, drīzāk kā iespējamu dzīvesveidu. Cilvēks ņem no apkārtnes mazāk, nekā reizēm liekas vajadzīgs. 

Daži jūsu nami, ņemot vērā to pamatīgumu, vairāk sasaucas ar ziemeļvācu ēkām. 

Varētu būt, es to nenoliedzu. Runājot par Latvijas Bankas naudas krātuvi Pārdaugavā, tai ir fundamentalitāte – gan formās, gan materiālos. Arī mērķis bija nedaudz cits – tā bija pirmās atjaunotās Latvijas būvētā ēka. Arhitektoniskais virsuzdevums bija radīt stāstu par valsts stabilitāti, par tās naudas stabilitāti. Līdz ar to tā smagnējība, fundamentālā formu un materiālu izvēle ir, protams, atstājusi savu iespaidu. Mēs gribējām pateikt, ka esam atjaunojuši savu valsti un vēlamies to ilglaicīgi turēt, kopt, mīļot, cienīt un attīstīt. 

Man diezgan lielu vilšanos sagādāja atskārsme, kad pēc pirmajiem neatkarības gadiem sapratu, ka lakoniskā un ziemeļnieciskā estētika patīk varbūt tikai nelielai daļai iedzīvotāju. 

Jā, es piekrītu, ka kopējā sabiedrības izpratne nav tik tālu nonākusi, lai mēs varētu teikt, ka pārsvarā cilvēki domā tajās kategorijās, ideālos un principos, kā, teiksim, skandināvi – pieticīgi, racionāli un saskaņā ar dabu. Pagaidām par to runā mazākums. 

Vērtējot Latvijas arhitektūru starpkaru laikā, ir redzams, ka arī tad nebija viennozīmīgs ceļš – līdzās modernajai funkcionālisma arhitektūrai tapa dažādi eklektiski brīnumi un birģeru motīvi, kas tajā laikā, varētu teikt, bija bezgaumība. 

Arhitektūru rada klientu un sabiedrības pieprasījums, un es domāju, ka visos laikos ir bijis līdzīgi – viena daļa vēlas dzīvot nosacītā greznībā, un viņiem ir pieprasījums pēc attiecīgas arhitektūras. Un ir citi, kas iet pretējā virzienā un meklē atbildes uz ilgtspējības un racionalitātes jautājumiem. Ir vēl trešais faktors – valstiskais un ideoloģiskais novirziens, kad, teiksim, vienā brīdī Kārlis Ulmanis saka: nojauksim Doma laukuma būdas un uzbūvēsim laukumu, lai tautai būtu, kur satikties. Droši vien nebija labi to darīt, bet arī mērķis un ideoloģija 1930.gados bija cita – tās idejas, kas radās Vācijā un Itālijā par, tā teikt, patriotisku valstiskumu, nebija svešas arī pārējā Eiropā. Francijas prezidents Fransuā Miterāns 70.-80.gados uzstādīja valstisku uzdevumu un uzbūvēja Parīzē funkcionālu ēku – Pompidū centru, sāka kustināt ideju par nacionālo bibliotēku un virkni citu ideju, kuras ir valstiski svarīgas. 

Nesen biju Oslo, pie pilsētas plānotājas runājām par norvēģu izstrādāto ilglaicīgo programmu pilsētas krastmalā, kur ceļ bibliotēku, Eduarda Munka muzeju, bet operu nupat uzbūvēja. Tur notiek sistēmiska darbība, kas ilgst aptuveni 50 gadus. Valsts saviem pilsoņiem saka: mēs esam izveidojuši šādu programmu, tā būs ilglaicīga, jo tas būs vajadzīgs mūsu tautai, tās sociālajai veselībai, kultūrai un vēsturei. Arī tas ietekmē arhitektūru – valstiskie pasūtījumi un domāšana. Programmu sastādīšana ilglaicīgam periodam ir sabiedrības vienošanās, ka tai ir vajadzīga kultūras objektu ķēde. Tajā ir piedalījušies visi sabiedriskie slāņi caur deputātu aktivitātēm vai caur sabiedriskām organizācijām. Ja ideja ir apspriesta demokrātiski, tad tā ir mīļa, un visi to grib realizēt. Un domnieki un ierēdņi ir tikai izpildītāji. 

Vai Rīgai arī ir šāda programma? 

Man ir bažas, ka mums ar to nedaudz pieklibo. Ir dažas lietas, par kurām zinām, ka tās gribam, bet, man šķiet, nav izveidota tāda stingra liste, un tas nav popularizēts. 

Ir pilsētas attīstības plāns. 

Attīstības plāns ir attīstības plāns, bet tas nav stratēģisko mērķu vai objektu plāns. Attīstības plānā ir viss kaut kas. Tie ir tikai noteikumi, kā jābūvē, nevis kas jābūvē, kādā secībā un periodā. 

Pašreizējā situācijā ir politiski grūti runāt par tādiem objektiem. Oslo ir cits stāsts. 

Droši vien, bet viņiem tie lēmumi nāk tikpat grūti. Mūsu problēma ir tā, ka mūsu priekšstāvji ātri mainās un neseko iepriekšējām programmām, jo viņiem liekas, ka vajag veidot jaunu programmu. 

Ja Latvijā ierunājas par kultūras celtnēm, tad ir risks, ka tam būs nejauka politiska piegarša. Bet, ja reiz tā lieta ir aizgājusi, neviens vairs neiebilst, piemēram, kad būvē Nacionālo bibliotēku. 

Kāpēc lai iebilstu? 

Laikā, kad nav apmierinātas elementāras sociālās vajadzības, tas ir saprotams. Par bibliotēku taču ilgi debatēja. 

Tā bija, bet tas ir attīstības jautājums. Nevar vienu otram pretim nolikt – arī fakts, ka mums reizēm nav maizes rieciena, nav pretstatāms, teiksim, brīvības atgūšanai. Es domāju, ka tā nav pareiza izpratne, tā lietas salīdzināt. Mēs jau visi aptuveni zinām, kā jābūt. Svarīga ir politiskā griba. Lai ļaudis, kas ir ievēlēti, domātu par ilglaicīgu attīstību – nevis četru gadu periodu, bet ilglaicīgu kalpošanu saviem pilsoņiem. Viņi varbūt arī to dara, bet ar ilglaicīgo programmu mums pagaidām ir grūtības. 

Es, teiksim, nezinu, kā būs ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014.gadā. Es uzskatu, ka esmu diezgan daudz iesaistīts dažādos sabiedriskos procesos, padomēs, šur un tur, taču man īstas skaidrības par kultūras galvaspilsētas ideju nav. Varbūt vainojama mana neinformētība vai aizņemtība. Mums visiem vajadzētu skaidru programmu, un tā būtu jāpopularizē. Tas būtu tikai normāli, mēs visi no sirds mēģinātu veicināt tās realizāciju. Bet es neesmu redzējis programmu, es nezinu, kur tā ir. Jūs zināt? 

Atgriežoties pie arhitektūras – ja nebūtu pirmskara laikā tapušo funkcionālisma ēku, piemēram, Indrānu iela, tad šodien būtu viens atskaites punkts mazāk ne vien arhitektūrai, bet arī valstij. Jo šīs ēkas savā ziņā ir metafora, kāda varētu būt mūsu valsts – moderna un saprotama. 

Jā, ar savu vienkāršību un demokrātisko attieksmi funkcionālisma ēkas ir pieejamas daudziem cilvēkiem. Tās ir modernas, nav pārāk apkarinātas un izgreznotas. Viens aspekts ir izcelt cilvēku vērtību – uz šo vienkāršo ēku fona izceļas cilvēki. Cilvēki ir skaistākais tajā. 

Kā nonācāt līdz tādai domāšanai arhitektūrā? 

(Iesmejas.) Es varu droši teikt, ka neesmu nonācis, es esmu ceļā uz to. 

Kā jūs izvēlējāties virzienu? 

Es domāju, ka tas notika pakāpeniski. Savos vecajos darbos es atrodu arī kādas postmodernisma iezīmes. 80.gadu sākumā un vidū tas viss te bija, un esmu ar to saskāries – neviens nebija pasargāts no šī arhitektūras virziena. Bet pamazām sāku kaut ko atmest. Droši vien arī iedzimtība un vēsturiskā pieredze nospēlēja lomu, jo es nāku no vienkāršu ļaužu ģimenes. Mums nekad nav bijušas bagātības, un esam dzīvojuši parastā zvejnieku vienstāva mājiņā Mellužos. Viss bija maziņš, apkārt zemeņu dārzi, daudz darba un maz naudas. Kā Plūdonis rakstīja – katrā būdiņā bija rūpes un bēdas. Bet bērni jau to nedzird, viņi ir laimīgi, kad viņiem blakus ir vecāki un lasa kādu pasaciņu. 

Un tas mazums, ar kādu dzīvoju tajā laimīgajā laikā, droši vien atstāj iespaidu uz psihi. Dzīvoju mazā sešu kvadrātmetru istabiņā kopā ar savu māsiņu. Mājiņa, kurā esmu uzaudzis, ir 60 kvadrātmetru liela. Tajā bija trīs istabas, katra bija aptuveni tos sešus kvadrātmetrus un lielā istaba – 14 kvadrātmetrus liela. Tā bija tā izpratne par laimi. Kad cilvēks kļūst vecāks un karstā galva – mazliet vēsāka, tad sāk saprast, ka laimei vajag samērā maz. Tas mazums savā veidā ir tas lielums. 

Uz arhitektūru jūs gājāt apzināti? 

Nē. Es bērnībā un jaunībā nodarbojos ar mūziku – mācījos spēlēt visu ko, arī klarneti. Skolotāji man pareģoja baigo mūziķa nākotni. Bija saskatījuši, ka tajā vecumā esmu liels virtuozs, un mēģināja mani ievirzīt mūziķa karjerā. Pēc vidusskolas mācījos teorētiskos priekšmetus – solfedžo, harmoniju un citus. Lai iestātos Konservatorijā, mācījos visu vasaru.  Bet, tā kā uzņemšanas laiki Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte – red.) bija ērtāki, mans tēvs, arī arhitekts pēc profesijas, ieteica: varbūt tomēr pamēģini arhitektūru, arī nemaz nav slikta profesija. Es jau vēroju, ka viņš strādāja daudz, un tas bija intelektuāls un svarīgs darbs. Pamācījos zīmēšanu sagatavošanas kursos un diezgan viegli iestājos arhitektos. Zināmā mērā tā ir nejaušība, jo mūzika man vienmēr bijusi mīļa, un jaunībā esmu spēlējis visādās grupās. 

Vai arhitektūras studijas jums bija tikpat vieglas kā iestāšanās? 

Galīgi ne. Es neko nesapratu. Mēs studējām, jā. Pamatzināšanas toreiz augstskolā varēja iegūt, bet īstā izpratne man, godīgi sakot, neradās studiju laikā. Es pa īstam sāku mācīties pēc tam, kad biju pabeidzis augstskolu un tiku strādāt arhitekta Modra Ģelža darbnīcā. Nostrādāju 13 gadus un tur iepazinos ar profesiju fundamentālāk. Man bija labs piemērs – Modris Ģelzis bija ļoti atbildīgs pret savu darbu, apkārtni un cilvēkiem. Tas man atvēra acis un palīdzēja saprast savu darbu. 

Atbildīgs tādā izpratnē, ka tehniski skrupulozs? 

Arī tas, bet ir atbildība par lielajiem lēmumiem, jo mēs esam ļoti bīstama profesija. Mēs veidojam vidi, ko cilvēki tā īsti nesaprot. Tāpēc arī par arhitektiem tik maz runā. Vairāk runā par teātriem, mūziku, tas ir populārāk. Būtu sabiedriski ļoti svarīgi, lai par arhitektūru vairāk diskutētu un apspriestu arhitektu veiksmes un neveiksmes, nekautrējoties kritizēt. Jo arhitektūru nevar izslēgt kā radio vai kā teātrī – iziet ārā. Jūs katru dienu lietojat tās mājas, kas tiek būvētas, un tās ielas, par kurām ejat. Tādā ziņā tā ir milzu atbildība, arī resursu tērēšanas ziņā. Neviena lieta nav tik resursu ietilpīga kā arhitektūra. Katra līnija, ko mēs velkam, ir šausmīgi dārga. Tā ir jāizbūvē no metāla, no akmens, no koka – milzīgs resursu patēriņš. Šajā aspektā katrs lēmums ir ļoti kritisks. 

Vai ir kaut kas, kas vieno mūziku un arhitektūru, kas ļauj cilvēkam ar zināmām dotībām sekmīgi darboties gan vienā, gan otrā jomā? 

Daži teic, ka iztēle un spēja redzēt vīzijas arhitektūrā un mūzikā darbojas līdzīgi. Mūzika gan ir pavisam nemateriāla un brīva. Tomēr man šķiet, tās ir radniecīgas – iztēles lidojums abās ir līdzīgs. Tas ir, ja runājam par īstu arhitektūru, nevis vienkārši ēku būvēšanu vai praktisku rīcību, bet arhitektūru kā izteiksmes veidu un māksliniecisku darbību. Labākajos arhitektūras darbos arī ir netieši izstāstīts stāsts. Tāds skaidri nedefinējams vēstījums, kas raksturīgs arī mūzikai. 

Jūs mēģināt savā darbā ielikt vēstījumu? 

Jā, noteikti. 

Ņemot vērā funkciju? 

Dažādi. Ņemot vērā uzdevumu, vietu. Es uzskatu, ka arhitektoniskai darbībai jābūt vēstījumam, jo pretējā gadījumā tā ir tikai būvēšana. Arī būvējot koka šķūnīti, ir vēstījums – kāpēc jūs darāt to tieši tā, tajā vietā un laikā? Tas ir arhitekta uzdevums – vēstīt sabiedrībai savu attieksmi pret konkrēto laiku, vietu, funkciju, budžetu. 

Par vienu no jūsu pretrunīgāk vērtētajiem projektiem – iepirkšanās centru Rīga Plaza. Man tas tīri labi patīk, bet esmu dzirdējis pārsvarā negatīvas atsauksmes. 

Pašam to ir grūti novērtēt. Taisīt tirdzniecības platības lielos apmēros ir grūts uzdevums – milzīgs klucis, 90 000 m2. Izaicinājums bija mēģināt pateikt pasūtītājiem un citiem cilvēkiem, ka iepirkšanās centriem vienmēr nav jābūt kastēm – ka ēkām var arī mēģināt atrast formu un izteiksmi un tādējādi varbūt iegūt viengabalainu, pat metaforisku stāstu. Esmu šo māju salīdzinājis ar meiteņu brunčiem, ar Daugavas plūdumu. Tas ir vēstījums, ka komerciālu, vienkāršu funkciju var mēģināt pārvērst par arhitektonisku objektu. Izdevās vai neizdevās – tas ir cits jautājums. 

Lai atstātu savu parakstu un īstenotu labu arhitektūru, jābūt arī  spējai pierunāt pasūtītājus, vai ne? 

Es teiktu – iedvesmot pasūtītājus. 

Kā pēdējo trīs gadu straujās ekonomiskās pārvērtības ir mainījušas arhitekta un pasūtītāja attiecības? 

Vispārīgi runājot, profesijā nav darba. Tas ir bēdīgi, jo daudzi arhitekti bija izveidojuši labi aprīkotus birojus un varētu paveikt labas lietas. Mums pašlaik ir lielāks potenciāls nekā iespējas. Labā ziņa ir tā, ka attiecības starp arhitektu un pasūtītāju ir kļuvušas dabiskākas un pareizākas. Arhitekta attieksme ir kļuvusi nopietnāka. Manuprāt, ir uzlabojusies projektu kvalitāte, jo ir drusku vairāk laika tos izstrādāt un ir lielākas rūpes par kvalitāti. Ja arhitekts var dabūt darbu, tad viņš cenšas darīt to labāko. Tas nebija iespējams, kad notika tā lielā trakošana. Toreiz nevarēja paspēt visu izdarīt, jo cilvēki nāca viens otram virsū un steigā varēja viegli nokļūdīties vai rīkoties nepārdomāti. Profesijai šie trakie laiki bija liels pārbaudījums, un tika pieļautas arī diezgan daudzas kļūdas – gan no pasūtītāju, gan no arhitektu puses, jo tādā ātrumā jau nevar normāli strādāt. Cik mēs, piemēram, nerunājām par to, ka nevar būvēt rajonus, kur nav infrastruktūras. Bet neviens jau īsti neklausījās. Pašlaik daudzas ēkas ir tukšas, un neviens nezina, ko ar tām darīt. 

Tagad viss notiek daudz pārdomātāk un lēnāk, es domāju, ka arī cenas kļūst reālistiskākas, jo toreiz tās bija uzpūstas un nepareizas. Lai cik šī krīze būtu nepatīkama, varbūt tā saliks lietas drusku pareizākās attiecībās. Students atkal būs students, arhitekts atkal būs arhitekts. Kaut kāda hierarhija sāk veidoties, lietas sakārtojas. 

Pilsētā daudzi arhitektūras projekti nav uzcelti, un tas varbūt pat ir labi? 

Piekrītu, diezgan daudzi palika nerealizēti, un tā varbūt ir tā labākā lieta. 

Kādi darbi no pašlaik nelielā pasūtījumu klāsta veido lielāko daļu? 

Nav tādas «lielākās daļas». Pēdējo gadu vai pusotra strādāju ar dažādiem pētnieciskiem darbiem un pilsētplānošanas studijām. Tā ir labā ziņa, jo tieši tas ir jādara šajā laikā. Esam, piemēram, nodarbojušies ar Daugavas kreisā krasta vīziju un teritoriju izpēti – ko tur varētu darīt, ja vajadzētu. Pašlaik ir jāsagatavo augsne nākamajam periodam. Kad būs lēciens un sekos nākamais naudas birums, mums jābūt spējīgiem atbildēt – šajā vietā drīkst darīt to, šeit nedrīkst, šis ir jāaizsargā. Pirms tam mēs nebijām tam īsti gatavi. Darbu sarakstā parādās arī pa kādai privātai mājai, jo cilvēkiem šādi tādi līdzekļi ir, strādāju arī pie dažām pārbūvēm. 

Jūs vairākas reizes minējāt jauno Latvijas Bankas ēku Pārdaugavā – vai tas ir projekts, ar ko visvairāk jūs vēlētos saistīt savu vārdu? 

Tas ir grūts jautājums. Katrs bērns ir mīļš – tā arī varētu teikt. Man ir mīļas dažas privātmājas. Protams, bankas ēka ir liels notikums manā dzīvē, jo tas bija viens no pirmajiem lielajiem objektiem. Varbūt pirmais īstais valstiskais objekts Latvijā pēc 1990.gada. Protams, lielu un nopietnu savas dzīves daļu esmu veltījis lidostai. Uzskatu, ka esam centušies solīti pa solītim padarīt to labāku. Tas bija ļoti interesants darbs, jo lidosta ļoti pārveidojās desmit gadu laikā. 

Jums ir veiksmīga skice Otrā pasaules kara muzejam Gdaņskā. Vai spētu strādāt ārzemēs? 

Droši vien jā. 

Un to arī darāt? 

Nē, mums nav nekāda darba ārzemēs. 

Jūs meklējat? 

Nē, nemeklēju. 

Pagaidām pietiek šeit? 

Nē, nepietiek šeit. Nezinu, kā to izdarīt. Nemāku. (Iesmejas.) Par austrumu pusi esmu dzirdējis dažādus stāstus, kas mani nav iedvesmojuši. Arī, piemēram, par Ķīnu, no kurienes ir nākuši piedāvājumi. Ir jābūt zināmām iemaņām, lai varētu operēt lielā valstī 10 000 km no šejienes. Mazām kompānijām, manuprāt, tas ir diezgan grūti izdarāms. Tāds arhitekts kā Normans Fosters ar savu milzīgo biroju var ieiet un nodibināt juridisku struktūru. Mēs nevaram, mēs esam tik maziņi – manuprāt, varbūt es kļūdos. Pagaidām neesmu spējis uzbūvēt tādu struktūru, lai spētu darboties pasaules otrā pusē. 

Vai tālākā lidostas attīstības vīzija paredz jūsu līdzšinējā projekta integrāciju vai iznīcināšanu? 

Tā paredz pilnīgu integrāciju. 

Droši vien pašam būtu sāpīgi savu projektu iznīcināt? 

Nē, nav nekas sāpīgs, esmu to vairākkārt darījis. Lidostas kontekstā mēs esam pārbūvējuši pašu uzbūvētas struktūras 4-5 reizes, jo tās tik ātri mainās. Vienu brīdi VIP loža ir šeit, citu dienu tur vairs nevar būt. Tā ir parasta lieta tādās funkcionālās ēkās kā lidosta, tur neko nevar darīt. 

Jūsu kabinets ir caurstaigājams kā sekretāres kabinets – tas tāpēc, lai izkontrolētu padotos? 

Nē, vienkārši nebija citas vietas. Man nevajag neko īpašu, es te jūtos pietiekami labi.

Andris Kronbergs 

Dzimis 1951.gadā 

Darbu sācis 1974.gadā Pilsētprojektā 

1985.gadā kļūst par Rīgas galvenā arhitekta vietnieku, amatu ieņemot 11 gadus 

1988.gadā izveido projektēšanas biroju Arhis, kuru vada joprojām 

Lidostas Rīga paplašināšanas un Latvijas Bankas naudas krātuves ēkas projektu autors 

Citi pazīstami projekti: House of Prince biroju un noliktavu ēkas projekts (2002-2003), privātmāja Siguldā (2004), tipogrāfija Britania (2007), viesnīcas Alberts ēkas pārbūve (2006), laikraksta Diena (2005) telpu rekonstrukcija 

2003. Nominēts Prickera arhitektūras balvai

2006. Ievēlēts par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes priekšsēdi 

2009. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 

2011.gadā ievēlēts par Nacionālās Arhitektūras padomes priekšsēdētāju

Neticēju, ka kino tā vēl var runāt

Posted on janvāris 19, 2011 by - Recenzija

Filma Karaļa runa, kuru šonedēļ sāk rādīt kinoteātros, ir himna cilvēka spējām 

Vai esat mierā ar dzīves ritējumu? Mierā ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, kāda tā ir izveidojusies? Bet ar jēgu, kāda tai ir atradusies vai pazaudējusies? Pat ja esat mierā, ko darīt, ja pēkšņi dzīve uzspiež negaidītu izvēli? Kas ir lielās izvēles vērts? Mīlestība? Pienākums? Vai kāds, vai kas jums vispār var palīdzēt dzīvē izdarīt izvēli pārvarēt vai nepārvarēt sevi? 

Viena karaļvalsts, divi brāļi. Viens tronis, divas izvēles. Viens laikmets, divas mūžības. Viens sastop liktenīgo sievieti, otrs «burvi». Vienam viss ir dots, otram daudz kas atņemts. Kādam mīlestība uz mūžu, kādam vientulība atbildībā. Bet varbūt abiem tikai ilūzijas par sevi. 

Tā nav pasaka, bet vēstures faktos balstīta britu režisora Toma Hūpera pasakaina filma Karaļa runa (The King’s Speech). Filma ir pacilājošs suminājums Cilvēkam. Šajā gadījumā diviem – gan Anglijas karalim Džordžam VI, neformāli sauktam arī par Bērtiju (atveido Kolins Fērts), kurš cenšas pārvarēt bērnībā iegūtu runas defektu, gan viņa draugam un palīgam austrālietim Laionelam (Džefrijs Rašs). Viņu draudzība ir filmas centrā, taču tā piešķir spilgtumu arī it kā otrā plānā dzīvojošām personībām un tēmām. Draudzība, mīlestība, ticība un pienākums krāšņi savijas filmas varoņu dzīves ritējumā un izvēlēs. 

Anglija, pagājušā gadsimta 30.gadi. Lielā depresija, neizbēgama Otrā pasaules kara draudi un karaļnama īpatnējā, savrupā dzīve un īpašais angļu humors ir filmā atveidoto notikumu fons. Pēc karaļa Džordža V nāves viņa vecākais dēls princis Edvards VII kļūst par Anglijas karali, taču drīz vien atsakās no troņa, jo citādi likums viņam liedz apprecēt iemīļoto sievieti – jau vairākās laulībās un attiecībās bijušo amerikānieti. Jaunākais no brāļiem – Jorkas princis (karalienes Elizabetes II tēvs) – ir spiests kļūt par Anglijas karali. Džordžam VI (George VI, tādu vārdu viņš pieņēma) ir viena, bet milzīga problēma – runas defekts – stostīšanās. Viņš jau ilgi ir centies to izārstēt, taču nesekmīgi, bet, pateicoties draudzībai un nodarbībām ar austrālieti Laionelu, ir acīmredzama runas uzlabošanās. 1939.gadā karalim ir jāuzrunā nācija par Otrā pasaules kara sākšanos. Šai runai būs milzīga, simboliska nozīme, to tiešraidē pa visu impēriju translēs BBC. Tai ir jārunā par izeju no krīzes. Tās saturs ir iedvesmojošs, bet vēl aizkustinošāka ir karaļa spēja šo runu pateikt. 

Visi tie, kuri paši ir teikuši publiskas runas, visi tie, kam liktenis licis laikabiedriem piedāvāt jēgu (tā vai citādi, runas parasti ir par to), zina, ka šī uzstāšanās ir arī par pašu. Tā vienmēr būs par tevi, pat ja reizēm tekstu ir uzrakstījis kāds cits. Saņemties un runāt, šķiet, ir arī lēmums, ka pats tajā brīdī būsi sevis izteiktais vārds. Tas dzīvos savu dzīvi. Vienmēr ir risks ar savu «es». Ir vajadzīga drosme, lai pārvarētu bailes sevi pazaudēt. Arī mums, latviešiem, ir bijuši un ir cilvēki, kuru runās klausoties, zinām, ka tas ir pa īstam. Un tad ar apbrīnu vari tikai nojaust, kādus brīžus cilvēks pārdzīvojis pirms tam. 

Dažbrīd filmas laikā šķiet, ka arī abu galveno aktieru tēlojums jau pats par sevi ir himna cilvēka spējām, gluži kā filmas kulminācijas brīdī skanošā Bēthovena 7.simfonija. 

Viena stunda un 58 minūtes, emocionāli piesātinātas, paskrien nemanot. Filma un aktieri, manuprāt, ir pelnījuši oskarus un Latvijas skatītāju uzmanību.

Īsta ziema

Posted on janvāris 19, 2011 by - Sleja

Nu, re. Un šogad atkal mums ir īsta ziema

Pietiek mūžveco cilvēku čīkstēšanas par īstajām ziemām, kuras, saprotams, bija tajos pašos laikos, kad zāle zaļāka, debesis zilākas un viss pārējais labāks. Pietiek neauglīgās čīkstēšanas par globālās sasilšanas postošo ietekmi un siltajām bezsniega ziemām. Mums ir! Gribas pacelt rokas pret debesīm un iesaukties: redzi, vecmāmiņ, redzi, vectētiņ, beidzot arī mums ir īsta ziema. Var jau būt, ka vecmāmiņa un vectētiņš viņsaules Ziemassvētku izpārdošanā ir sarūpējuši lielos sniega kalnus man par prieku. Visticamāk, sniega blāķiem ar aizsaulē aizgājušajiem nav ne mazākās saistības. Kā ierasts, analītiski prāti visu ir sapratuši un izskaidrojuši. Viedie prāti sniega bezgalību ir izskaidrojuši, diemžēl, neoriģināli. Atkal pie vainas globālā sasilšana, auksto un silto gaisa masu plūsmu izmaiņas. Ar vārdu sakot, viss notiek citādi, nekā noticis tajās ziemās, kad sniega daudz nebija.

Ko tu tur muldi, man var iebilst. Cilvēkiem nav elektrības, nevar izbraukt no mājām, kaut kāds ārprāts! Skaidrs, ka īstai ziemai ir savas vajadzības. Lūk, lauksaimniecības tehnika Rīgas centrā palīdz sniega izvešanas darbos. Viņiem labi. Ir sniegs, ir iespēja kādu latu nopelnīt, un arī liekas jaudas uz ziemu nestāv dīkā. Zēni raujas pa naktīm un pie viena tiek arī vakara ziņās intervēti.

Lūk, jumtu tīrītāji kļuvuši pieprasīti, visiem jumtiem nepietiekot. Varbūt vajadzētu iziet kādus kursus, izmācīties par jumtu tīrītāju un lāsteku dauzītāju? Apbrīnojami tie puiši, kas, piešņorējušies pie skursteņiem vai citkārt nepiešņorējušies, ņemas un stumj lejā lielās sniega tortes. Sniega, ledus kluči krīt un ar plakanu baukšķi atsitas pret zemi. Jumtu tīrītāji savelk sarkanbaltās lentas, un aiz tām gluži kā ap nelaimes gadījuma vietu sastājas cilvēki un skatās, tikai šajā gadījumā nav upuru un nav jāsaprot, kas notiek. Viss tāpat ir skaidrs – tiek tīrīts sniegs. Un viss. Punkts. Nevar īsti saprast, kā tikt garām. Jāpagaida.

Pavisam cita lieta ir no jumtiem patvaļīgi krītošs sniegs. Tāds, kura krišanu nav rosinājis jumta tīrītājs, bet gan fizikas likumos balstīti procesi. Tas notiek spēji un nejauši, ej, un pēkšņi vienā mirklī acu priekšā nozib kaut kas balts, un atskan baukšķis. Apstājies, dziļi ievelc elpu, paskaties uz augšu un nopūties. Sniega blāķim, kas gandrīz, gandrīz trāpījis pa galvu, piemīt savs skaistums. To varētu nosaukt par eksistenciālu skaistumu. Pēc dažām dziļām ieelpām un izelpām tu paskaties uz priekšu, uz to pašu ielu, pa kuru esi gājis ik dienu, un ieraugi pavisam citu pilsētu. Saproti, ka šodien satiksi savus draugus un vecākus, ka varēsi satikt. Un pēkšņi tu saproti, cik ļoti vienalga ir tas, cik miljonu nāksies konsolidēt, par cik santīmiem paaugstinās benzīna cenas un cik nedarbu būs sastrādājuši nepaklausīgie bērni. Būtu viens solis ātrāk – cauri. No tāda augstuma, tāda masa, inerce. Nu, nē, tur būtu bez variantiem. Tas ir skaidrs.

Un tad vairs nerakstītu, ka īsta ziema ir skaista, nerakstītu, cik lielu prieku rada slēpošana un piesnidzis mežs ir brīnišķs, un to, ka arī bez elektrības ir iespējams sagaidīt Jauno gadu. Un īstas ziemas Vecgada vakarā amatpersonu uzrunu vietā atcerēties tos, kuri tev stāstījuši par to, cik lieliska ir īsta ziema.

«Latvietis» ir vietvārds?

Posted on janvāris 19, 2011 by - Recenzija

Jaunā rakstnieka Otto Ozola grāmata Latvieši ir visur ir beletrizēts informācijas apkopojums, ko zināt nenāk par ļaunu 

Manā jaunībā ziemas dienās, kad dzelzsdaļas salā nosarmoja baltas un, aizskartas ar roku, pierāva ādu kā ar visstiprāko līmi, lielie puikas provocēja mazos: «Pieliec mēli, redzēsi Rīgu!» Dzīves pieredze rāda: interesanta grāmata izdara tieši to pašu. Otto Ozola grāmata pielipinājusi daudzus lasītājus. Vai tas nozīmē, ka latviešu prozā radies jauns šedevrs? Ar galējiem secinājumiem jāmētājas apdomīgi. Es sacītu: esam ieguvuši (kas arī nenotiek bieži!) veikli un sakarīgi uzrakstītu beletrizētu informācijas apkopojumu par to, ko zināt nenāk par ļaunu. Ozola vēstures tēmu risināšanas literārās kvalitātes tvēriena pretstats, manuprāt, ir Jāņa Lejiņa vēsturisko romānu sērija par cīņām Tālavā XIII gadsimtā.  

Notikumi laikmetā, kas ieguvis nosaukumu «trešā atmoda», līdz šim apskatīti, apcirpti laikā un teritorijā: grupa drosminieku dodas pie Brīvības pieminekļa, tad radošo savienību plēnums, sadursmes ar omoniešiem utt. Citiem vārdiem – negaidīti un pārsteidzoši Atmoda ierodas Latvijā kā Hamleta tēva spoks Elsinoras pilī. Un spēlē divas komandas: impēriskie krievu okupanti, kurus pārstāv Interfronte, iepretim brašajiem latviešu patriotiem, kas viņiem stājas pretī. Kādu mirkli šī shēma likās patiesa, tomēr laiks uzdod papildjautājumus: kas komunistiskās partijas orgānā, Latvijas PSR televīzijā, nodibināja raidījumu Labvakar? Kas, pirms varas kausus nosvēra uz neatkarības pusi de jure, Drāmas teātrī atļāva sarīkot 18.novembra svinīgo atzīmēšanu? 

Laikraksta Neatkarīgā Cīņa 1998.gada 23.februāra numurā ievietotajā rakstā Latvijas VDK šīs organizācijas bijušā priekšnieka Edmunda Johansona vietnieks Jānis Trubiņš saka tā: «1982.gadā VDK izstrādāja socioloģisko pētījumu, kurā paredzēja notikumu attīstību līdz 80.gadu beigām. Līdz 1988.gadam prognozes apstiprinājās par procentiem 80.» Līdz šādai atklātībai vēsturnieki un politiķi diemžēl nav nonākuši. Otto Ozols tagad izsaka savu versiju gan par šiem astoņdesmit, gan divdesmit procentiem. Es viņu no sirds apsveicu, jo literatūra atšķiras no zinātnes un jurisprudences tieši ar to, ka tās galvenais materiāls ir nevis pierādījums, bet iespējamais, kas nav apgāzts ar pretpierādījumiem. 

Sarunā ar grāmatas redaktoru Gunti Bereli autors atzīstas – Otto Ozols nav viņa īstais vārds. Tas mani nemulsina. Vai jums, piemēram, zināms, ka mūsu pirmais prezidents Čakste sākotnējā uzvārdā bija Zirnis no Čakstu mājām? Ozola gadījumā tas drīzāk mārketinga ieeļļošanas triks. Kas gan ir noslēpumu atklājējs bez personības noslēpuma? 

Interesanta man šķiet autora aizķertā problēma par cilvēku nacionālo piederību. Varu apliecināt, tāda tiešām pastāv. Man bija draugs ar tumšiem un sprogainiem matiem. Es jaunībā biju blonds, bet, kā joprojām, ar krietnu degunu. Kad vācu laikā mēs abi staigājām pa Rīgu, svešie karavīri uz mums rādīja ar pirkstiem izbrīnīti, ka nenēsājam uz apģērba dzelteno Dāvida zvaigzni un kliedza: «Juden! Juden!» Pēc kara, kad strādāju par žurnālistu, komandējumos uz padomju republikām braucu kopā ar kolēģi ebreju. Uz oficiālo jautājumu par tautību Zālamans Eiduss nekad neatbildēja, ka ir ebrejs, bet teica: mēs no Latvijas. 

Otto Ozolam ir cits piemērs. Viņš domā, ka Latvijas saviešos neskaitīt piemēram, kinorežisoru Eizenšteinu, kurš Rīgā dzimis, vadījis bērnību un kura tēvs, jūgendstila arhitekts, Rīgas sejai uzspiedis savdabīgu zīmogu, būtu ļoti dīvaini. Viņš norāda uz faktu, ka, lai kas arī spēlētu Rīgas Dinamo, hokejistus un līdzi atbraukušos karsējus visur bez izņēmuma sauc par latviešiem. 

Savukārt manī rada izbrīnu, ka Ein-šteins, kas atteicies no vācu pavalstniecības, nekad nav slēpis savu piederību cionistu organizācijai un pat aicināts būt par Izraēlas otro prezidentu, publikācijās gan pie mums, gan citur joprojām tiek dēvēts par vācu zinātnieku. Manuprāt, problēmas risinājumu vēsturē sniedzis Vecais Stenders. Dzimis Latvijā, ar dzimtas izcelsmi Nīderlandē, viņš nesauca sevi par latvieti, viņš lūdza iekalt savā kapakmenī «Latvis». 

Mūsu dienās šāda vārda pastāvēšanu varbūt vērts atcerēties. 

Šīs ir dažas no domām, lasot Otto Ozola grāmatu.

Te, Latvijā, varētu kaut ko labu izdarīt

Posted on janvāris 19, 2011 by - Intervija

Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Andris Ambainis (36) varēja būt vēl viens latviešu zinātnieks, kas pametis dzimteni un veidojis spožu karjeru kādā no ārvalstu universitātēm vai pētniecības institūtiem. Tomēr viņš izlēma atgriezties Latvijā 

Sešpadsmit gadu vecumā Andris Ambainis starptautiskajā matemātikas olimpiādē izcīnīja zelta medaļu. Tomēr viņš nav pārliecinārs, ka būtu bijis īsts brīnumbērns. Tagad viņš ir viens no vadošajiem Latvijas datorzinātniekiem, kvantu informācijas tehnoloģiju un kvantu datorikas speciālistiem.  

22 gadu vecumā ar doktora grādu beidzis Latvijas Universitāti, 26 gadu vecumā saņēmis datorzinātņu grādu Kalifornijas universitātē Bērklijā, viņš sāka strādāt Prinstonas augstāko pētījumu institūtā ASV, bet pēc tam Vaterlo Universitātes Kvantu datorikas institūtā Kanādā. Tomēr viņš nolēma atgriezties un strādāt pie pētījumiem, kas kādudien varētu ļaut uzbūvēt jaunas paaudzes datorus tepat Latvijā. 

Ar zinātnieku satikos viņa darba kabinetā Latvijas Universitātes diskrētās matemātikas katedrā, un intervija izvērtās par vienu no aizraujošākajiem piedzīvojumiem, kādu man gadījies pieredzēt vairāku gadu garumā.  

Gatavojot intervijas tekstu publicēšanai, es sapratu, ka iepretī maniem nezinoša cilvēka liekvārdības pilnajiem jautājumiem Ambaiņa atbildēs nav bijis faktiski nekā lieka – viņš sniedza nopietnas atbildes pat uz, iespējams, pavisam muļķīgiem jautājumiem. Tā bija tikšanās ar cilvēku, kuram, kā šķita, domāšana un dzīvesprieks varētu būt sinonīmi. 

Viss, ko es atceros no skolas laikā mācītās fizikas, ir slīpā plakne un svira. Vai jūs varētu populāri izskaidrot, kas ir kvantu fizika, un ar ko tā ir atšķirīga?

Kvantu fizikā tiek aprakstīti dabas likumi, kas darbojas ļoti mazos izmēros, tas, kā uzvedas atsevišķas elementārdaļiņas, atsevišķi atomi. Parādās ļoti interesantas atšķirības no normālās pasaules. Teiksim, Zeme riņķo ap Sauli. Atomā elektrons riņķo ap atoma kodolu. 

Zeme ap Sauli varētu riņķot arī nedaudz tālāk no Saules vai nedaudz tuvāk. Taču elektronam ir kaut kādas noteiktas orbītas, pa kurām tas var riņķot, bet nekādi starpstāvokļi nav iespējami.

Par Zemi tas ir tikai tāds teorētisks pieņēmums. Ja riņķotu tuvāk vai tālāk, te viss izskatītos pavisam citādi.

Jā, protams. (Smejas.) Bet kā akmens gabals Zeme varētu tā riņķot, taču atomā tas nav iespējams. Ir kaut kādi stāvokļi, kādos elektrons var atrasties. Tas var pārlēkt no viena stāvokļa citā, taču tad tas ir pilnīgi noteikts attālums, kādā tas var pārvietoties. Starpstāvokļu nevar būt.

Tātad kvantu fizikā darbojas citi dabas likumi?

Būtībā, jā.

Kā tas ir savienojams ar datoriem, datoriku?

Vienkārši sakot, mēs ņemam informāciju un iekodējam to atomu, elektronu vai kādu citu daļiņu stāvokļos. Vārdu sakot – izmantojam atomus, lai skaitļotu.

Paskaidrojiet, lūdzu, drusku sīkāk un, ja iespējams, ar kādu piemēru!

Mums ir informācijas vienība bits, kas ir vai nu nulle, vai vieninieks. Elektronam ir tāds parametrs kā spins, kas parāda, kā elektrons uzvedīsies magnētiskajā laukā: ja ieslēgtu magnētisko lauku – vai elektrons aizlidotu pie viena magnēta pola, vai pie otra.

Tātad tas ir prognozējams?

Tas ir daļēji prognozējams. Ir spina stāvokļi, kas lidos uz vienu polu, ir tādi, kas lidos uz otru, un to varbūtību ir iespējams prognozēt. Tad mēs ņemam un nulli iekodējam stāvoklī, kas aizlido pie viena pola, bet vieninieku – pie otra. Vai arī otrs piemērs. Ņemam fotonu, kas var lidot pa diviem vadiem. Iekodējam nulli fotonā, kas lido pa vienu vadu, vieninieku – tajā, kas lido pa otru…

Vai to, ko jūs man tagad stāstāt, ir iespējams realizēt arī fiziskā līmenī, ne tikai teorētiski?

Jā, jā. Tas tiek darīts un jau izmantots.

Taču datoru, kas darbotos pēc šāda principa, vēl nav. Kad mēs varēsim mest laukā tagadējos datorus un to vietā nopirkt kvantu datorus?

Zinātnieki pagaidām prot pēc šādiem principiem darboties, kamēr ir viena, divas, maksimums astoņas daļiņas. Šie principi strādā. Lielākais uzdevums ir spēt to realizēt ar iespējami lielāku daļiņu skaitu. Teiksim, patlaban mēs varam paņemt astoņus atomus, iekodēt tajos astoņas informācijas vienības, un tas ir ļoti maz.

Cik atomu vajadzētu vienam datoram?

Sākot ar simtiem vai tūkstošiem – jau ar šādu skaitu pietiktu, lai dažus skaitļošanas uzdevumus varētu veikt labāk nekā ar pašreizējiem datoriem.

Kādā ziņā labāk?

Ieguvums būs ātrdarbība. Slavenākais piemērs ir saistīts ar šifru uzlaušanu. Ja mēs uzbūvētu funkcionējošu kvantu datoru ar dažiem tūkstošiem bitu, tad ar to varētu uzlauzt lielāko daļu no pasaules šifriem.

Vai tad tas ir vajadzīgs?

(Smejas.) Labs jautājums! Dažu valstu izlūkdienestiem tas noteikti būtu vajadzīgs, un tāpēc tie šajā nozarē iegulda lielus resursus. Es pats gan nodarbojos ar to, ka mēģinu kvantu datoriem izdomāt citus pielietojumus.

Un tie būtu?

Patlaban es strādāju pie tā, kā kvantu datorus varētu izmantot ātrākai vienādojumu sistēmu risināšanai, nekā tas ir iespējams ar parasto datoru. Agrāk es strādāju pie kvantu datoru izmantošanas iespējām dažādiem meklēšanas uzdevumiem. Teiksim, kā lielā skaitļu apjomā atrast vienādus skaitļus.

Bet tas jau ir viens no šifrēšanas un atšifrēšanas pamata paņēmieniem.

Nu, jā. (Smejas.) Principā tas palīdzētu arī šifru uzlaušanai, bet ne tikai. 

Kas ir diskrētā matemātika?

Tā ir matemātikas daļa, kurā nodarbojas ar diskrētiem objektiem. Matemātika, tā plaši runājot, ir iedalāma nepārtrauktajā matemātikā un diskrētajā. Nepārtrauktajā matemātikā darīšana ir ar nepārtrauktām funkcijām, nepārtrauktām līknēm, bet diskrētajā – ar diskrētiem objektiem, piemēram, skaitļiem 1, 2, 3, 4.

Atvainojiet par muļķīgu jautājumu, ko nozīmē – nodarboties ar skaitļiem?

Būtībā diskrētā matemātika ir tā matemātika, kas ir datorikas pamatā. Tipisks diskrētās matemātikas uzdevums būtu, piemēram, izrēķināt, cik veidos loterijā varētu izkrist pieci skaitļi no četrdesmit deviņiem. Vēl viens tipisks uzdevums būtu, piemēram, kāda noteikta satiksmes ceļu tīkla optimizācija.

Jūsu pirmais minētais piemērs uzreiz liek domāt par spēļu teoriju.

Spēļu teorija lielā mērā ietilpst diskrētajā matemātikā, kas ir ļoti plašs un aptverošs jēdziens, un tajā ietilpst vismaz ceturtdaļa, ja ne puse no visas matemātikas.

Kā jūsu pētījumu pamattēmas parasti tiek minēta kvantu skaitļošana, kvantu kriptogrāfija. Vai arī šīs jomas pieder diskrētajai matemātikai?

Tās atrodas uz šo abu matemātiku robežas. Datorika ir diskrētā matemātika. Teorētiskajā datorzinātnē par datoru tiek domāts abstrakta modeļa līmenī, kurā darbojas signāli, kas apzīmē nulles un vieniniekus, savukārt kvantu skaitļošana ir mēģinājums šo jomu savienot ar kvantu fiziku – ar nozari, kas ir ļoti nepārtraukta zinātne un tāla no diskrētās matemātikas. 

Vai tas tomēr nav nedaudz dīvaini – kvantu datora pagaidām nav, un neviens, ja vien pareizi saprotu, nav īsti drošs, kad tādus varētu izdoties uzbūvēt, taču tajā pašā laikā jūs un daudzi citi nodarbojas ar pētījumiem par to, ko ar šādiem datoriem varētu iesākt?

Tas nav tik paradoksāli, cik izklausās. Pasaules mērogā proporcija starp tiem, kas kvantu datorus mēģina uzbūvēt, un cilvēkiem, kas nodarbojas ar teorijām par to, ko ar tiem varētu izdarīt, ir aptuveni 90% pret 10% vai pat 95 pret 5. Manuprāt, tas ir loģisks sadalījums. Kamēr nezinām, ka un vai ar to var kaut ko izdarīt, arī būvēšanai nav jēgas. 

Kvantu datora ideja pastāv kopš 80.gadu sākuma. Pirmos padsmit gadus tas bija burtiski piecu vai desmit entuziastu darbs. Sākotnēji tā radās kā teorētiska ideja, tas notika Amerikā, un to izdomāja slavenais amerikāņu fiziķis Ričards Feinmans. Viņš bija ilgstoši nodarbojies ar kvantu fiziku, un fiziķus sen ir interesējis, kā kvantu fizikas un citas norises varētu modelēt ar parastajiem datoriem. Kad ar to sāka nodarboties, atklājās, ka skaitļošanas ziņā tas ir ļoti sarežģīti. Pat darbojoties ar nelielu daļiņu skaitu, šāda modelēšana ir ārkārtīgi sarežģīta. 

Feinmanam radās tāda ideja – ja tas ir sarežģīti, varbūt mēs varam izdomāt datorus, kuros būtu izmantota kvantu mehānika, un tad ar tiem varētu izdarīt vairāk. Respektīvi – pārvēršam defektu par efektu: ja kvantu mehānika ir pārāk sarežģīta, lai to modelētu ar parastajiem datoriem, uzbūvēsim labāku datoru, kura darbības pamatā ir kvantu mehānika. Taču bija jāpaiet padsmit gadiem, kamēr nonāca līdz atskārtai, ka kvantu datori varētu būt lietderīgi arī kam citam, piemēram, šifru uzlaušanai – tas bija 1994.gads. Šos padsmit gadus cilvēku skaits, kas ar to nodarbojās, bija ārkārtīgi mazs – daži Kembridžā, vēl šur tur.

Mana loma ir tāda, ka es cenšos rast pielietojumus, kas parādītu, ka ir lietderīgi šādus datorus uzbūvēt. Manuprāt, vajadzētu būt daudz noderīgākiem pielietojumiem nekā šifru uzlaušana.

Ar pielietojumu pareģošanu gan mums veicas diezgan viduvēji. Diez vai kāds no pašreizējo datoru lietotājiem vēl 90.gadu otrajā pusē varēja paredzēt, par ko datoru lietošana izvērtīsies XXI gadsimta pirmajā desmitgadē. Starp citu, vai jums ir kāds priekšstats vai cerība, kad darbs pie kvantu datoru izveides varētu sekmēties un tiem varēs iet pakaļ uz veikalu?

Jā, protams, ar pareģošanu tā ir. Es domāju, ka pie kaut kādām nelielām ierīcēm mēs nonāksim 10-20 gadu laikā. Principā viena tāda neliela ierīce jau pastāv. Runa ir par kvantu šifrēšanu, kurā arī tiek izmantota kvantu mehānika, taču tur pietiek ar daudz vienkāršākiem kvantu stāvokļiem, nekā būtu nepieciešams kvantu skaitļošanai.

Kāda ir atšķirība?

Būtībā kvantu šifrēšanai ir vajadzīga tikai spēja sagatavot atsevišķas daļiņas kvantu stāvokli, spēja daļiņu pārraidīt un nomērīt daļiņas stāvokli otrā galā.

Vai tas jau tiek praktiski pielietots, vai arī vēl atrodas pētījumu stadijā?

Tas tiek izmantots. Kvantu šifrēšanas ierīces var iegādāties. 

Kādās jomās tās tiek izmantotas?

Tur, kur cilvēki grib drošāku datu pārraidi, – militārajā jomā, finanšu jomā. Ir kādi četri uzņēmumi pasaulē, kas šādas ierīces ražo. Saslēdzot tās kopā, ir iespējams nodrošināt pilnīgi drošu datu pārraidi pa kabeli kādu 100 kilometru attālumā.

Tas gan ir diezgan ierobežots attālums.

Jā, attālums ir ierobežots. Tiešākie šādu ierīču pielietojumi ir, piemēram, saslēdzot vienā drošā tīklā dažādas valdības iestādes Vašingtonā. Vai savienot galvenās finanšu iestādes kādā no pasaules finanšu centriem. Es, protams, nezinu, vai tieši tur šīs ierīces tiek izmantotas. Taču ir bijušas idejas šādi tās izmantot. Un ierīces ir pieejamas.

Vai es pareizi sapratu, ka starp šīm ierīcēm pārraidītā informācija kādai trešajai personai ir neuzlaužama?

Principā tā ir neuzlaužama. Skaistā īpatnība ir tāda, ka šāda šifrēšana ir pilnīgi droša. Vienīgais gadījums, kad varētu izrādīties, ka tā ir nedroša, varētu būt tad, kad izrādītos, ka daļiņas neseko kvantu fizikas likumiem, bet kaut kādiem mums nezināmiem fizikas likumiem. (Smejas.)

Ja jau tagad būtu pieejamas šādas ierīces, varbūt tāds WikiLeaks skandāls nemaz nevarētu sākties?

Diemžēl ne. Kaut kad kaut kādā brīdī jebkuri dati tiek arī atšifrēti, un, ja vien pie kāda cilvēka tie nonāk arī atšifrētā veidā…

…tad dabas likumiem atbilstoši var sākt rīkoties pats cilvēks, vai ne?

Jā, jā! Ierīces nodrošina tikai to, ka kāds nevar pieslēgties kabeļa vidū un noklausīties. Tālāk tas vairs nav tehnoloģisks jautājums.

Atgriežoties pie kvantu datoriem, taču arī runājot par šīm šifrēšanas iekārtām – par kādām daļiņām ir runa?

Šifrēšanā tiek izmantota gaisma, tiek izmantoti atsevišķi fotoni. Tiem piemīt parametrs, kuru sauc par fotonu polarizāciju. Es neesmu fiziķis, esmu datoriķis un fiziku pārzinu puspopulārā līmenī, bet saprotu, ka polarizācija ļauj noteikt, kā fotons uzvedīsies magnētiskajā laukā. Informācija tiek iekodēta, fotonus vienā galā polarizējot un otrā nomērot šo polarizāciju.

Pārraide notiek pa optisko kabeli, un tātad tas arī ir attāluma ierobežojuma iemesls?

Jā. Būtībā galvenais ierobežojošais faktors ir tas, cik tālu ir iespējams noraidīt atsevišķus fotonus jeb gaismas daļiņas, tiem nekur nepazūdot, – patlaban tas ir ap 100 kilometriem. Kvantu skaitļošanā var izmantot ļoti daudzus atomus un daudzas daļiņas. Kvantu mehānikas pamatā ir noteikts abstrakts matemātisks modelis, ko var izmantot daudzu dažādu fizikālo sistēmu aprakstīšanai. Vienīgais, kas mums nepieciešams, ir fizikāla sistēma, kas atbilst šim abstraktajam modelim un kurā ir stāvoklis, kas ļauj iekodēt nulli, un stāvoklis, kurā var iekodēt vieninieku. Mēs varam izmantot elektronus, varam izmantot jebkādus atomu kodolus, kamēr vien tiem ir kaut kāds iekšējs stāvoklis, kurā var iekodēt informāciju.

Sākotnēji, kā jūs teicāt, kvantu datori bija nenoliedzami asprātīga Feinmana ideja, kas ilgāku laika posmu nodarbināja tikai dažus cilvēkus. Vai nevar izrādīties, ka arī pēc 20 gadiem mēs te tāpat sēžam, runājam, nekāda kvantu datora nav, un tas ir izrādījies nerealizējams pasākums?

Pēc pašreizējās kvantu fizikas izskatās, ka kvantu datoriem vajadzētu būt iespējamiem. Protams, pastāv iespēja atklāt jaunus fizikas likumus, kas šādu datoru radīšanu padara neiespējamu. Tāpēc es piekrītu, ka rezultāts ir neprognozējams. Tomēr man šķiet, ka tas, ko es un daudzi citi cilvēki dara, būs interesants arī tad, ja kvantu datoru mēs neuzbūvēsim.

Pirms gatavošanās šai intervijai pēdējoreiz pieminam kvantu fiziku dzirdēju kādā Latvijas radio pārraidē, kur runa bija, ja tā var teikt, par psiholoģiskiem jautājumiem. Kāda dvēseļu pētniece vai kas nu viņa bija, atsaucās uz kvantu fiziku. Vai tā kvantu fizika ir tā pati, par kuru tagad runājat jūs? Vai arī drīzāk mums ir darīšana ar cilvēkiem, kas nezina, ko runā?

(Smejas.) Ja runa ir par psiholoģiju, tad, visticamāk, ka tieši tā. Kvantu fizika ir viena no iecienītākajām nozarēm, kas tiek piesaukta dažādos pseidozinātniskos kontekstos. Kad Serbijā arestēja Radovanu Karadžiču, viņam zem viņa jaunā vārda uz vizītkartes bija rakstīts: «Netradicionālā un kvantu medicīna.» Tiek pārdots daudz dažādu nieku, kas sola laimi un vēl visu ko, un kuru darbība it kā balstās kvantu mehānikā. Tajā pašā laikā pastāv kvantu ķīmija, un tā ir nopietna zinātnes nozare. 

1991.gadā jūs piedalījāties starptautiskajā matemātikas olimpiādē un par maksimālo iespējamo rezultātu saņēmāt zelta medaļu. Vai jūs bijāt brīnumbērns?

Laikam kaut kādā mērā, jā. Nosliece uz matemātiku man bija. Pats es neatceros, bet mani vecāki stāsta, ka dažu gadu vecumā es esot viņus raustījis aiz rokas un mēģinājis saprast sakarības starp dzīvokļu numuriem, vēl pirms man iemācīja, kas ir cipari un es iemācījos skaitīt. Pirmajās klasēs man matemātika padevās labi, bet neko tādu ekstraordināru atmiņā es nespēju atsaukt. Vienkārši skolas uzdevumus es risināju ātrāk nekā citi. Un tad es sāku piedalīties olimpiādēs. Es mācījos Daugavpils 12.vidusskolā, nekādu matemātikas pulciņu, kuros nodarbības notiktu latviešu valodā, Daugavpilī tolaik nebija, bet pēdējās klasēs es sāku braukt pie profesora Andžāna. Profesors Agnis Andžāns man laikam visvairāk ir devis.

Sanktpēterburgā vēl arvien darbojas kopš padomju laikiem leģendārais Sergeja Rukšina matemātikas pulciņš, kurā, starp citu, bija gājis arī ģeniālais matemātiķis Grigorijs Perelmans, kas nonāca līdz matemātiķu vidē ilgstoši meklētajam Puankarē hipotēzes pierādījumam, taču atteicās no nozares augstākajiem apbalvojumiem un turpina dzīvot dīvaiņa noslēgtībā. Rukšina pulciņš pamatoti var lepoties ar to, ka no tā nācis vairākums dažādu matemātikas olimpiāžu uzvarētāju. Cik lielā mērā spēja izprast matemātiku ir iedzimta, un cik – treniņa jautājums?

Abas ir būtiskas sastāvdaļas, un es īsti nezinu, vai tur ir 75:25 uz vienu pusi vai otru, bet tās abas ir būtiskas. Tomēr Sanktpēterburgas pieredze rāda, ka diezgan daudz ko var iemācīt. Cik šī pulciņa sistēma ir laba, tas man nav skaidrs. Manuprāt, matemātikas olimpiādes ir labs veids, kā skolēnus aizraut ar matemātiku, taču, ja tas pārvēršas par trenēšanu uzvarai, kaut kur ir robeža, aiz kuras tas vairs nav labi.

Kāds ir ļaunums?

Manuprāt, nav pareizi, ka cilvēki tiek vienkārši trenēti uzvarēt matemātikā.

Bet sportā taču tā notiek.

Olimpiāžu matemātika tādā ziņā ir sporta veids. Matemātikā ir pietiekami daudz interesanta satura, kas tiešā veidā nav saistīts ar olimpiādēm un tur pat neparādās, bet ko ieinteresētam skolēnam būtu vērts uzzināt.

Vai jums ir kāds vaļasprieks ārpus matemātikas?

Matemātika tagad ir mans darbs. Vaļasprieks ir orientēšanās – mēdzu paskriet sacensībās Magnēts. Tas arī viss.

Jums ir darba pieredze arī citu valstu augstskolās un pētniecības iestādēs, vai šis darbs turpinās?

Vairs ne. Es vairākus gadus nostrādāju ārzemēs, bet atgriezos. 

Kāpēc?

Cilvēciski faktori.

Kas tie ir par faktoriem?  

Vieglāk komunicēt ar cilvēkiem ir savā dzimtenē. Darba piedāvājumi no citām vietām vēl arvien gadās vismaz pa vienam gadā. Bet te ir mani vecāki, mana ģimene, mana draudzene, te ir cilvēki, ar kuriem man ir diezgan daudz kopēja, un tas ir galvenais faktors. Otrs iemesls ir sajūta, ka te Latvijā varētu kaut ko labu izdarīt.

Vēsturē ne viens vien fiziķis un matemātiķis pēc kāda laika, kas pavadīts savā nozarē, ir pievērsies reliģijai, lai neteiktu – misticismam, turklāt bieži vien cenšoties šos garīgos piedzīvojumus savienot ar zinātniskajiem. Vai jums ir kāds izskaidrojums, kāpēc tā notiek?

(Nopūšas.) Es mēģināšu… (Ilgi domā.) Tāds intuitīvs priekšstats par to, kāpēc tā notiek, man ir. Es nezinu, vai spēšu, tomēr mēģināšu to verbalizēt. (Domā.) Matemātikā, ja mēs paliekam pie matemātikas, lietas, kas ir patiesas, ir absolūti patiesas. Tās vai nu ir patiesas, vai nav. Līdz ar to manā izpratnē tā ir šo cilvēku vēlme šo absolūtās patiesības pieeju pārnest arī uz citām jomām. Pats es neesmu nedz reliģiozs, nedz mistiķis.

Vai jūs esat ateists?

Drīzāk agnostiķis. Es uzskatu, ka pasaule nav izzināma līdz galam.

Četras Andra Ambaiņa matemātikas autoritātes

Terenss Tao (dz. 1975) «Lielākā daļa manu autoritāšu ir matemātiķi, kas saņēmuši nozīmīgākos apbalvojumus matemātikā par jomām, kas varbūt nav tieši saistītas ar manu darbības jomu, un kuras tomēr es kaut nedaudz spēju saprast. Tao ir austrāliešu brīnumbērns, kurš laikam 14 gadu vecumā uzvarēja starptautiskajā matemātikas olimpiādē. Esmu lasījis viņa darbus, kuru pamatā bija ar digitālu attēlu apstrādi saistītas matemātiskas problēmas, un biju pārsteigts.»

Timotijs Gouerss (dz. 1963) «Viens no pasaulē labākajiem kombinatoriķiem. Viņš nodarbojas ar uzdevumiem, kuros, piemēram, ir dots noteikts daudzums skaitļu, un mums starp tiem jāatrod trīs ar noteiktu īpašību, piemēram, trīs skaitļus, kas veido aritmētisku progresiju. Interesanti, ka viņš ir arī labs matemātikas popularizētājs – to viņš dara savā blogā (http://gowers.wordpress.com/). Varbūt viņš nav gluži saprotams nespeciālistiem, bet matemātiķiem no citām nozarēm tas ir aizraujoši.»

Daniels Spīlmens (dz. 1970) «Viņš nodarbojas ar algoritmiem vienādojumu sistēmu risināšanai un ar algoritmiem datu pārraidei pa trokšņainiem kanāliem. Arī cilvēks, kas spēj ļoti labi pastāstīt sarežģītu matemātiku – vismaz matemātiķiem no citas nozares. Noskatījos viņa referātu Starptautiskajā matemātikas kongresā, un man gribējās sākt nodarboties ar to pašu, ar ko nodarbojas viņš.»

Džons Kleinbergs (dz. 1971) «Viņš nodarbojas ar interneta, sociālo tīmekļu matemātisko modelēšanu. Viņš ir izgudrojis meklēšanas algoritmu internetā, kas varētu būt alternatīva Google.com. Ja pareizi saprotu, komerciāli tas gan nekur netiek izmantots. Taču laboratorijas piemēros, ko man demonstrēja, viņa meklētājs strādāja ļoti labi.» 

 

Andris Ambainis 

Dzimis 1975.gada 18.janvārī Daugavpilī

1991.gadā PSRS komandā starptautiskajā matemātikas olimpiādē ar maksimālo rezultātu saņēmis zelta medaļu

21 gada vecumā kļuvis par datorzinātņu bakalauru, 22 gadu vecumā – par maģistru un doktoru

2001.gadā saņēmis datorzinātņu doktora grādu Kalifornijas universitātē Bērklijā

Strādājis Prinstonas augstāko pētījumu institūtā Ņūdžersijā ASV un Vaterlo Universitātes Kvantu datorikas institūtā Kanādā

Kravas kultūra

Posted on janvāris 12, 2011 by - Sleja

Domājot par ekonomisko krīzi, – un kurš gan tādu vai citādu iemeslu dēļ laiku pa laikam par to neaizdomājas, – nesen atcerējos Īriju

Ne jau tāpēc, ka līdzīgi daudziem Latvijas iedzīvotājiem tieši šajā zemē saskatītu vienīgo izeju no personīgās ekonomiskās krīzes vai samanītu pārsteidzošas paralēles starp mūsu valstī valdošo postu un lietu kārtību Īrijā XX gadsimta 80.gadu beigās, bet gan tāpēc, ka Īrija ir viena no retajām valstīm, kurā par būtisku un pilntiesīgu ekonomikas daļu oficiāli atzītas arī dažādas mākslas.

Runa ir par 1997.gadā nodokļu likumdošanā iekļauto 195.pantu. Saskaņā ar to ienākumi, kas gūti par noteiktu māksliniecisku jeb radošu darbu pārdošanu, var netikt aplikti ar ienākuma nodokli. Darbu atbilstība šiem nosacījumiem tiek izvērtēta pēc vadlīnijām, ko kopīgi izstrādājusi Mākslu padome, mākslu, sporta un tūrisma ministrija un valsts finanšu ministrija – ir būtiski, lai darbs būtu oriģināls un radošs veikums un tam būtu mākslinieciska vai kulturāla nozīme. Šī likuma norma ir izdevīga ne vien pašu īru rakstniekiem, komponistiem un māksliniekiem, bet šķiet vilinoša arī dažādu mākslu pārstāvjiem no citām zemēm – diezin vai kādu citu iemeslu dēļ Īrijā būtu nolēmis apmesties gan franču rakstnieks Mišels Velbeks, gan skots Ērvins Velšs un daudzi citi.

Izdevīgums ir abpusējs – iebraukušie mākslinieki bauda nodokļu atvieglojumus, bet savu naudu tāpat pārsvarā tērē turpat Īrijā. Un visam piedevām spodrina valsts tēlu – valstij ir izdevīgi, ka tajā dzīvo visādi izcilnieki, tāpat kā festivālam Jaunais vilnis ir izdevīgi žūrijā iesēdināt Raimondu Paulu.

Pirms kāda laika ideja par līdzīgiem nodokļu atvieglojumiem uzvirmoja arī Latvijā un bija pat aizvirmojusi līdz Ministru kabineta gaiteņiem, kur tomēr drīz vien izčākstēja. Tomēr es laiku pa laikam mēdzu iztēloties Latviju, kurā no malu malām iebrauc un apmetas uz pastāvīgu dzīvi pasaules izcilākie mūziķi, mākslinieki, rakstnieki un visi pārējie. Man šķita, ka šādi iebraucēji pilnīgi noteikti valstij nestu lielāku labumu nekā par nekustamā īpašuma cenu nopirktu pastāvīgas uzturēšanās atļauju īpašnieki. Kas zina, varbūt pie mums pārceltos arī pa kādam īram – kad ar nodokļiem neapliekamajai mākslinieku ienākumu daļai tika noteikti griesti, tādi pelnītāji kā, piemēram, supergrupa U2 ātri vien taisījās no Īrijas prom.

Taču tad es sapratu, ka tie ir maldi. Klusā okeāna salās līdz ar pirmo Eiropas ceļotāju parādīšanos XIX gadsimtā dzima parādība, kas iemantojusi kravas jeb kargo kulta apzīmējumu. Kravas kults ir savdabīga ticība, ka ar zinšu un burvestību palīdzību iespējams pieburt no svešām zemēm atvestos un bieži vien ar «burvju spējām» apveltītus labumus. Arī pēc Otrā pasaules kara beigām daudzviet džungļu iemītnieki mēdza ierīkot kaut ko līdzīgu lidlaukiem, cerot, ka nolaidīsies brīnumainie lidotāji un atvedīs vērtīgas mantas.

Latvijas XX gadsimta vēsturē arī netrūkst šādu ticējumu. Pēc Otrā pasaules kara tika gaidīti amerikāņi. Amerikāņi gan neatbrauca, toties 60 gadus vēlāk izdevās sagaidīt iestāšanos ES un NATO. Uz īsu brīdi šķita, ka beidzot ir paveicies – ilgi gaidītā laimi nesošā krava veiksmīgi sagaidīta, taču izrādījās, ka tās iedarbības laiks ir gaužām īss, un atkal mums uzkritušas visas pasaules nelaimes. Iedoma, ka valstij no krīzes varētu palīdzēt izķepuroties izcilnieki no citurienes, tāds pats kravas kults vien ir, jo, visticamāk, jau ir pilnīgi pretēji – nelaimēm pienāks gals tikai brīdī, kad mums pašiem daudzās dažādās jomās būs ļaudis, kurus pie sevis pārvilināt centīsies citi.

Galīgi greizi, Kornēlij!

Posted on janvāris 12, 2011 by - Recenzija

Parasti cilvēks, kurš sevi nevērtē pārāk augstu, bet zemu arī ne, neļauj, lai viņu pieviļ regulāri: nu, divas, īpaši izturīgos – trīs reizes. Tad, loģiski, jāveic mazs, bet svarīgs darbs – jāatmet viss liekais un jāatrod savējie

Nacionālais teātris bija palicis aiz mana borta, un neviens no tā necieta. Cik man zināms, necieš joprojām. Tik vien kā ar četrdesmitgadīgiem cilvēkiem raksturīgo smeldzi šad tad atcerējos, kā sitās mana mazā sirds Emīlā un Berlīnes zēnos vai tajās reizēs, kad programmiņā bija atķeksēti svētu svētie Jānis Kubilis, Antra Liedskalniņa, Kārlis Sebris, Elza Radziņa un, protams, Edmunds Freibergs. Tajās reizēs es sapratu teātra īsto jēgu – tas paplašina apvārsni, dod spārnus. Ko tur liegties, izklaidē ar’. Ar pilnu komplektu: dziesmas, dejas, skaisti tērpi un joki! Asprātīgi joki. 

Ir mainījušies laiki, valdības, bet teātra nozīmi neviens sasaukums nav mainījis. Tam joprojām jādara tas pats, kas agrāk. Un, ja joko, tad asprātīgi un gudri, jo vārtrūmes jokus varam pasmelties vārtrūmē.

Nu jau vairākus gadus Nacionālā teātra kases grāvējs ir Žurka Kornēlija. Joku gabals ar satīras elementiem: izsmiešanās ka vai traks! Nezinātājam skaidroju: gadskārtēja atskaite par valsts svarīgākajiem notikumiem plus parodijas (viens no grūtākajiem žanriem aktiermākslā). Šogad klāt vēl ekstra – Labvēlīgais tips. Par grupu daudz neko neteikšu, jo tā patiešām ir laba, tikai nepameta sajūta, ka būs kaut ko sajaukuši un ne tur atnākuši. Nevis vieni labi un citi slikti, bet, tēlaini izsakoties, vieni zaļi un otri plati.

Žurkas Kornēlijas pirmā daļa bija veltīta politikai. (Grūti apstrīdēt izrādes veidotājus – te pat mēmais ir gatavs kliegt: «Tas ir par traku!») Bet, ak vai, vecā jokdaru dilemma: lai kariķētu to, kas jau oriģinālā ir tāds, it kā būtu kariķēts, jābūt drosmīgam. Drosme bija, diemžēl, veiksme nebija sabiedrotā.

Labi, pieņemu, tā ir mana sāpe, esmu sabojāta, gadiem ilgi Mēmajā šovā cīnoties ar tiem vella politiķiem. Vienu gan zinu cieši: pirdiens, purkšķis, kaka, čura un aiz pārpratuma pateikts krievu lamuvārds ir bērnudārza prioritāte. Pasniegts kā joks citos vecuma nogriežņos, tā ir katastrofa. Prasīju kādam cilvēkam no «autobusu publikas», uz kuriem balstās šīs izrādes kases panākumi: vai viņu tas nemulsina, vai nav tā, ka skatītājs ir nepietiekami novērtēts. Atbilde bija ļoti latviska, cilvēcīga un patiesa – ir jau tā, kā ir, bet kur lai vēl parasts lauķis atriebjas tiem kretīniem (te bija domāti politiķi). Tiktāl viss būtu skaidrs, taču tie «kretīni» diezin vai nojauš, ka viņiem ik pārvakarus kāds atriebjas, un, pat ja nojauš, man ir lielas aizdomas, ka miegs viņiem tā vai tā ir labs.

Starpbrīdis teātrī ir visādu cilvēcīgu vājību apmierināšana (bufete, cigarete, «re-kas-te-atnācis»… ), bet šaubīgajiem un nīgrajiem tā ir pēdējā iespēja dezertēt. Izvēlējos to nedarīt. Tas vakaru sabojāja pavisam. Pirmajā daļā biju vēl gatava apspriest to, ka gaumes un humora izjūta ir dažāda, taču otrajā jutu, ka ir traki, grūst mans priekšstats, kas ir profesionāls teātris un profesionāls aktieris.

Tai sabiedrības daļai, kas it kā neko neražo, nebūvē un negrauj, proti, radošajiem ļaudīm, ir jānes gaisma pārējiem. Lai būtu skaidri ideāli, lai mēs nepārvērstos par radījumiem, kuri veic tikai eksistencei nepieciešamās funkcijas. Ar Kornēliju kaut kas ir nogājis galīgi greizi: pasākumu, kuru pieklājīgā vārdā nosaukšu par Popielu, varu par velti vērot skolās, bet valsts dotētā teātrī to darīt nevajadzētu. Kaut vai tāpēc, ka mums jau pietiek ar tiem, kuriem ir veltīts pirmais cēliens. Neanalizēšu katru numuru, tikai teikšu: bez jelkādas jēgas un loģikas smieties par citām tautām, seksuālajām minoritātem un pašmāju zvaigznēm – tas liecina par totālu gaumes un talanta trūkumu. 

Ejot mājās, sūtīju īsziņu Jaunā Rīgas teātra aktieriem: «Paldies, ka jūs esat, tas dod cerības, ka viss vēl nav pagalam.»

Negribu būt maza reņģīte

Posted on janvāris 12, 2011 by - Intervija

Arhitektei un žurnālistei Ievai Zībārtei, kura ar kolēģiem pašlaik strādā pie otrā grāmatu un dizaina veikala atvēršanas Latvijas Nacionālajā operā, ir viedoklis par trekno gadu neatgriezenisko arhitektūru, par kultūru kā biznesu, dzemdes kakla vēža skrīninga dizainu un optimismu

Saruna ar Ievu sākas bez viņas pašas klātbūtnes. 30 kvadrātmetru istaba Mākslinieku savienības ēkā Daugavmalā, kur viņa ar domubiedriem pagājušā gada nogalē atvēra arhitektūras, dizaina un mākslas grāmatu veikalu Lukabuka, ir īsta brīnumlādīte. Ienākot liekas, ka te nekā daudz nav, taču pamazām starp krāsainiem sējumiem – arī nekur citur Latvijā nenopērkamiem igauņu, somu izdevumiem – acs atrod priekšmetus, kas ir gan interjera sastāvdaļa, gan, iespējams, prece.

Gala sienai pieglaudies Rijada dizaineru Vecpuiša plaukts ar sadaļām mašīnas atslēgām, šlipsei, blašķītei un pasei. Kā Pēterbaznīcas tornis starp grāmatām izslējies Elīnas Dobeles autordarbs – zābaks. Arī Pīlēna juniora pakaramajam Smilga ir gluži funkcionāla nozīme.

Viens no Zībārtes kolēģiem, kas tajā dienā dežurē veikalā, gādīgi iededz lampu pie galdiņa telpas stūrī un pasniedz man Procesu 2. Koši dzeltenais laikmetīgās arhitektūras pārskats ir nesen tapis produkts. Tā redaktore ir dumpīgā sleju autore Dienā.
 
2008.gadā iznākušajam Procesam 1 uz vāka bija rakstīts Kā rodas laba arhitektūra, Procesam 2 – Free entry jeb Brīva ieeja. Ko tas nozīmē?
Mums likās ļoti svarīgi parādīt vietas, kas krīzes laikā jebkuram ir pieejamas bez maksas. Viena no tām ir publiskā arhitektūra, otra – privātās iniciatīvas. Grāmatā publicētais pētījums Rīgas radošie kvartāli ir tieši par to. Nevalstiskais sektors ir uzņēmies kultūras funkcijas.

Skaidri iezīmējas arī dažādu disciplīnu saplūšana. Vienā un tajā pašā vietā tu vari gan dabūt kokteili, gan aplūkot izstādi, nākamajā nedēļā varbūt tur būs teātra izrāde, pēc tam – koncerts vai kāds lasījums. Jaunās grāmatnīcas, jaunās galerijas nekādā veidā neparādās nosacīti oficiālajā kultūras ainā. Kultūras balvas mums ir tik ārkārtīgi tradicionālas, es pat teiktu – garlaicīgas un ļoti šauras! Lielā mūzikas balva, Dienas gada balva kultūrā neatspoguļo patieso kultūras ainu.

Es pati esmu bijusi daudzās žūrijās. Un ļoti labi zinu, kas notiek ar to, ko neviens nevar ielikt nekādā kategorijā. Tas vienkārši pazūd, jo žūrijas locekļiem pietrūkst drosmes izcelt kādu jaunu vērtību.
 
Vai pievienojies tēzei, ka oficiālās žūrijas nemaz nav īstais kritērijs, svarīgāk – kas patīk tautai, varbūt – kas ir komerciāli veiksmīgs?
Jāņem vērā visi aspekti. Radošās profesijas pārstāvim nedrīkst liegt profesionāļu novērtējumu, jo viņš pēc tā ilgojas. Bet nedrīkst arī smieties par to, ka kāda darbu novērtē plaša sabiedrība. Tas ne vienmēr nozīmē kaut ko banālu. Pašlaik cilvēkiem ir ļoti vajadzīgas pozitīvas emocijas, varbūt pat vienkāršas lietas. Ne velti atdzimst adīšanas kursi, lācīšu filcēšanas darbnīcas… No vienas puses, tas ir tik šausmīgi naivi, no otras – vajadzīgi, jo rada iemeslus, lai cilvēki sanāktu kopā.

Bet tas savukārt nenozīmē, ka vajadzētu atteikties atbalstīt konceptuālus projektus, kurus saprot ļoti neliela iedzīvotāju daļa. Vajag pamērcēt kāju vienā grāvī, tad otrā. To arī es daru savā profesijā, tā es redzu savu darbošanos. Mani par to, starp citu, ļoti bieži kritizē.
 
Vai Lukabuka arī ir krīzes laika iniciatīva, vai arī sens sapnis – kaut kas, ko biji daudz redzējusi ārzemēs?
Man sen ir gribējies vadīt kādu vietu, kur nāk cilvēki – kafejnīcu vai restorānu. Šo klasisko sapni ar kolēģiem piepildījām brīdī, kad sakrita visi kauliņi. Dažos mēnešos kultūras uzņēmējdarbībā esmu ieguvusi daudz lielāku pieredzi nekā desmit gados žurnālistikā. Šajā vietā es esmu pakļauta ne tikai absurdām birokrātiskām procedūrām. Tā ir vieta, kur nepārtraukti ienāk jauna informācija. Caur mākslas grāmatām, caur katru produktu, dizaina objektu. Redzesloks ir tik strauji paplašinājies!

Vietas, kur tiek pārdota kultūra, ir ļoti labs veids, kā izmērīt kvalitāti. Protams, tas nav vienīgais veids. Te atkal sāksies diskusijas, kurš teātris ir labs – tāds, uz kuru atnāk trīs cilvēki, kas to pa īstam saprot, vai tāds, uz kuru brauc autobusi no laukiem un kuru kritiķi sauc par balagānu. Diemžēl tā ir realitāte: kam ir vajadzīgi kultūras izdevumi – ļoti daudzas grāmatas un daudzi žurnāli -, kurus neviens nepērk? Un valsts tos līdz šim ir diezgan dāsni subsidējusi. Raidījumā 100 g kultūras par to bija diskusija. Nu, piedodiet, – piesaukt nācijas galu tikai tāpēc, ka pārstās iznākt kāds kultūras izdevums – Karogs, Māksla Plus vai Teātra Vēstnesis -, ir smieklīgi. Tik mazā, tik nabadzīgā valstī vairāk nekā 10 kultūras žurnālu – tas nav reāli!
 
«Krīzes pozitīvā iezīme ir vairāku mākslu saplūšana. Iepriekš daudzi bija tik ļoti ieslīguši savās šaurajās nišās, ka apkārt neko neredzēja,» Procesā 2 saka arī starptautisku popularitāti ieguvušais modes dizaineru tandēms Mareunrol’s.
Mani kā kritiķi un grāmatu redaktori vai izstāžu kuratori ļoti interesē cilvēki, kas strādā starpdisciplināri. Piemēram, Gundega Strautmane, kas taisa mežģīnes braila rakstā. Tu mākslas vai dizaina darbā redzi mežģīni – klasisku, simetrisku, smalku, tonāli sabalansētu… Tajā pašā laikā tur ir kaut kas vairāk – to mežģīni var sajust arī neredzīgais, kurš uz tās izlasa Dieva vārdus vai kādu citu vēstījumu.

Arī daudz aprakstītais dzintara diegs ir ļoti starpdisciplinārs – tur saplūst zinātne, inovācijas, medicīna, modes industrija. Jo vairāk sabiedrība, projektu vērtētāji, finansētāji un, galu galā, valsts atbildīgās personas sapratīs, ka starpdisciplināri projekti ir nākotnes projekti, jo mums visiem ātrāk būs labi – gan katrai nozarei, gan valstij.
 
Tātad pašlaik vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs radošums, pat cita veida radošums?
Kāpēc ir tā, ka, stāstot par savu darbu ārzemēs, tas tiek uztverts ar izpratni un labvēlību, bet šeit tevi nemitīgi nesaprot tāpēc, ka tu neesi kaut kas konkrēts? Tevi nevar iebāzt kaut kādā maisā un uzlikt birku.

Ar kultūru, starp citu, Latvijā ļoti bieži saprot mantojumu. Operu, baletu un muzejus. Kaut gan kultūra, kuras sastāvdaļa ir dizains, ir neatņemami saistīta, piemēram, ar valsts pārvaldi. Latvija kā valsts neizmanto dizaineru potenciālu.

Piemēram, Panorāmā jau kuro reizi stāstīja par dzemdes kakla vēža skrīningu sievietēm. Var jau pieņemt, ka tie ir medicīnas jautājumi, bet es šeit saredzu ļoti aktuālu dizaina problēmu: kā tiek komunicēta šī bezmaksas pārbaude, kas ir ārkārtīgi nozīmīga vēža profilaksē. Vai tu saņem interesantu, saistošu atklātni, vai formālu, pilnīgi nesaprotamu lapeli. Arī es to esmu saņēmusi. Tā ir visnesaprotamākā vēstule pasaulē! Pirms kāda laika ziņās bija Valsts valodas centra snobiskie un ārkārtīgi apšaubāmie argumenti par to, kāpēc šai vēstulei nevajadzētu būt krievu valodā. Tā ir tik sarežģīti uzrakstīta, ka es to nesaprotu pat latviski! Valsts valodas centrā faktiski kāds nolemj cilvēku nāvei. Tas ir jautājums par toleranci, par integrāciju. 

Un bērnudārzu rinda? Kāpēc pierakstīšanās nevarētu notikt elektroniski? Tas ir tas pats – tas ir pakalpojumu dizains. Ja par kultūru runās tikai kā par tā saukto mantojumu, televīzijas studijā sēžot pie veca galda vecos krēslos, tad sievietes turpinās saņemt šādas vēstules.
 
Laikam nauda ne vienmēr saka galavārdu? Citādi jau laiks, kad arhitektūra un būvniecība guļ ziemas miegā, tev nebūtu tik profesionāli ražīgs.
Ieceru līmenī viss noteikti sākās treknajos gados. Būvniecībā vārds «trekni» tiek īpaši pieminēts, un faktiski tā arī bija: students, kuram arhitektu birojā būtu bijis jāstrādā par velti vai par nelielu stipendiju, strādāja par neadekvāti augstu samaksu. Iegādājās pilnu sērfošanas komplektu, pilnu kaitošanas komplektu, pilnu snovborda komplektu, mašīnu un ceļojumus. Situācija bija vienkārši absurda.

Protams, bija dīvaini, ka būvniecības aktivitātēm un straujajiem arhitektūras attīstības tempiem apakšā nebija nekādas teorētiskās bāzes. Tikai viens arhitektūras žurnāls un portāls, un viss. Tad, protams, likās, ka ir jātaisa grāmatas. Pirmais Process tā arī tapa.

Ar otro jau ir citādi. Tur mēs runājām ar māksliniekiem, dizaineriem par modi. Es arhitektiem gribēju parādīt, ka ārpus viņu iedomātās ekskluzīvās arhitektūras eksistē arī daudz kas cits.

Man liekas, ka arhitektu vidū valda liela augstprātība. Tagad, krīzes laikā, tā izpaužas kā noslēgšanās. Daudziem birojiem ir ārkārtīgi smagi finansiālie apstākļi. Jaunākais personāls ir atlaists, un neviens par šo kritienu nerunā, jo ir šausmīgs kauns. Vajadzētu pulcēties kopā un par to runāt, kaut ko darīt!
 
Ko tas mainīs, ja būs otra Gaiķēna telšu pilsētiņa, šoreiz – ar arhitektiem?
Nē, nē! Es nedomāju, ka ir jākliedz vai jāprotestē. Drīzāk domāju, ka elastīgi, varbūt pat ar smaidu uz lūpām ir jāpārvērtē sava profesija. Arhitektu profesija ir stipri mainījusies arī pasaulē. The New York Times rakstīja par tādu «piecu centu» arhitektu – puisi, kam pat nav trīsdesmit gadu. Viņu divas reizes atlaida, un viņš sāka domāt – ko tagad darīt? Sietlā aizgāja uz zemnieku tirdziņu, uztaisīja tur būdu un uzlika zīmi, ka par pieciem centiem pārdod arhitekta padomu. Jebkurš tirdziņa apmeklētājs, nākot pirkt kāļus un burkānus, varēja iemest glāzītē naudu un pajautāt jebko – par apkuri, par kādu būvniecības formu, par aizkariem…

Es ļoti apzināti pieminu mazās lietas, jo arī šis puisis uzsvēra: līdz šim arhitekta profesija ir bijusi tāda, ka cilvēki no tās ārkārtīgi baidās. Šis ir arhitekts, kas visai pasaulei ir pateicis, ka neviena klienta problēma nav par mazu, lai to risinātu. Šis ir arī klasisks veiksmes stāstu grāmatas piemērs, jo ļoti daudzi no šiem «piecu centu» klientiem kļuva par nozīmīgiem pasūtītājiem, un šis arhitekts pamanījās labi nopelnīt. Kā viņš pats apgalvo intervijās – vairāk nekā pirms tam arhitektu birojā. 

Arhitekta pakalpojumi principā nevar būt lēti, jo arhitektūra ir reglamentēta profesija. Arhitektu var ielikt cietumā, ja kaut kas sabrūk. Bet runa ir par principu. Šajā laikā ir jābūt ļoti elastīgiem. Man ir sajūta, ka tas pašlaik nenotiek. Visi cer, ka atgriezīsies «vecie laiki» – 2007., 2008.gads. Bet tā nebūs. Būs pilnīgi cita arhitektūras aina.
 
Kāda tā būs?
Attīstīsies ekoloģiskā arhitektūra. Patlaban tas notiek tādā kā grābšanas līmenī – rekur ir Eiropas nauda, davai, kaut ko izdomājam! Taču uz eko bāzes attīstīsies arvien vairāk projektu: skolas, bērnudārzi, slimnīcas.

Eko šajos ekonomiskajos apstākļos sabiedrību uzrunā vislabāk, jo tam ir mazas ekspluatācijas izmaksas. Māja ziemā ir silta, tā nav mākslīgi jāsilda. Tev ir maz maksājumu, un dabā nenonāk kaitīgie izmeši. Tikpat labi tur var būt moderna inovatīva tehnoloģija, jaunie materiāli… No koka būvēta māja var būt arī ļoti neekoloģiska: ja koks ir piesūcināts ar sintētiskajām krāsvielām un tā tālāk.

Līdz šim lielākā daļa arhitektu darīja visu. Arhitektūras nākotne noteikti būs arī specializācija. Būs arhitektu biroji, kas nodarbosies tikai ar restaurāciju vai rekonstrukciju, būs arhitektu biroji, kuru primāro pasūtījumu sarakstu veidos tikai privātmājas, un būs biroji, kuriem vienīgajiem būs atbilstoša kvalifikācija, lai taisītu specifiskas valsts būves, piemēram, Iekšlietu ministrijas kompleksu. Klientam, arhitektūras lietotājam, būs labāk, jo viņš saņems adekvātu pakalpojumu.

Treknajos gados bija tā, ka katrs varēja piedalīties konkursā par tiltu vai konkursā par skolu. Liela daļa šo konkursu bija ļoti negodīgi. Vispār konkursu prakse ir izgāzusies. Tam vajadzētu mainīties, es ceru.

Atdzimšana sāksies caur ko mazu. Arhitektiem, ar ko es kontaktējos, ir mazi darbi. Kāds taisa pirti, kāds projektē vasaras kafejnīcu, jo tūlīt jau būs sezona.
 
Tomēr 2009.gadā ir uzceltas interesantas lietas: Pārventas bibliotēka Ventspilī, moderns aprūpes centrs bezpajumtniekiem Maskavas forštatē. Dzīve nav apstājusies.
Šie projekti bija iesākti tad, kad krīzes vēl nebija. Bet tie uzrāda ļoti būtisku un svarīgu virzienu: tā ir publiskā arhitektūra. Latvijā ir ļoti maz augstas kvalitātes publiskās arhitektūras būvju. Pie mums ļoti bieži runā par kultūras būvēm un noelšas, ka tas ir kaut kas ārprātīgs. Bet publiskā arhitektūra ir viss: skolas, slimnīcas, bērnudārzi, parki…

Tikpat labs piemērs kā tie, ko tu nosauci un kas ir daudzu arhitektūras balvu cienīgs, ir Dzintaru mežaparks Jūrmalā. Kā publiskās ainavu arhitektūras darbs tas vienīgais Latvijā ir tādā līmenī.

Mums ir daži nelieli publiskās telpas projekti, piemēram, Ventspilī. Par to ļoti reti runā, jo par Ventspili vispār nav pieņemts labi runāt. Bet tur, piemēram, mātei ar bērnu vai ģimenei ar vairākiem bērniem ir ideāli piemērota vide. Tur nav grumbuļainu, bedrainu ielu, tur ir ļoti daudz parku un zaļumu. Rīga ir tik bagāta pilsēta, bagātāka par valsti, bet mums nekā tāda nav.
 
Dzirdēju, ka tu gatavojot grāmatu par Rīgas stilīgākajām sievietēm?
Apģērbs un mode ir estētiska kategorija, skaisti izskatīties nemaz nav tik vienkārši. Zināšanas un prasmes, ko modes dizaineris pielieto, radot tērpu, ir pielīdzināmas arhitekta prasmēm. Tur ir ideja, konstrukcija, realizācija un tad – ekspluatācija. Tas, kā mēs ģērbjamies, kā mēs uzvedamies, kā sevi pasniedzam, arī ir daļa no kultūras. Piemēram, visi runā par Repšes uzvalku. Būtu viņš to uzvalku novilcis, visiem būtu labāk! Ja valsts seja ģērbjas absolūti neatbilstoši savai profesijai, tad mums ir tiesības par to diskutēt.

Grāmata, ko raksta Anda Burve-Rozīte, iepazīstinās ar spilgtām Latvijas sievietēm, kuras mēs pazīstam varbūt ne tik daudz pēc viņu darbiem, bet caur tēlu.

Sievietes tēls mani vienmēr ir fascinējis. Piemēram, Koko Šanele vai Džemma Skulme! Man šķiet interesants vizuālais ziņojums, ko viņas ir raidījušas visos laikos. Gan jaunībā, gan brieduma gados, gan mūža nogalē. Katrai desmitgadei taču ir savs īpašais apģērba stāsts!

Piemēram, bijusī Rīgas Modeļu nama modele Gaļina Pahno, kas tagad ir uzņēmēja. Viņa ir fantastiska sieviete, bieži redzu, ejot pa Krišjāņa Barona ielu. Viņai piemīt īpašais rīdzinieces noslēpums. Man gribējās par to pastāstīt.

Kur slēpjas šis rīdzinieces noslēpums?
Spējā izskatīties nevainojami jebkuros laikos un jebkuros ekonomiskajos apstākļos. Latvijas sieviešu skaistumu mēs pat varētu dāvināt kā suvenīru. Tūristu mēs nevaram uzrunāt ar abstraktām nacionālajām lietām. Tam ir vajadzīgs cits uztveres līmenis. Piemēram, dūraiņus bieži pērk cilvēki ar mākslas izglītību. Viņi saprot ne tikai to formu un funkciju, bet arī «ziņojumu». Latviešu sieviešu skaistums varētu būt pat labāk saprotams un pārdodams plašākai publikai.

Visi tagad runā par eksportu. Kas tas ir? Nu, labi – koks, konservi. Bet tie varētu būt jebkuri kultūras produkti: dizains, izdevējdarbības produkti. Pašlaik, kaut arī tiek runāts par atbalstu mazajiem uzņēmējiem, par atbalstu inovācijām, skats ir šausmīgi šaurs. «Jāatjauno apģērbu ražošana!» XIX gadsimta britu impērijas līmeņa domāšana profesiju klasifikācijas nozīmē. Šūšana, koki, pārtika… Nu, kādas mums ir zivis, kādi konservi – ko mēs nopelnīsim ar tām mazajām reņģītēm?

Gribētu redzēt, ka no bankas vai investoru puses tiktu dota iespēja virzīties tādiem zīmoliem, kādus mēs, piemēram, pārdodam Lukabukā. Mums tā ir bijis ar vairākām lietām: ir kāds ļoti populārs dizaina produkts, puķupods vai soma, ko izpērk, un mēs zvanām un lūdzamies: atvediet vēl! Bet dizaineri nevar atvest, jo ar viņu kapacitāti nevar saražot pat Latvijas tirgum. Un viņi nevar saražot, jo viņiem nav naudas, lai arī pieprasījums ir.

Lielā problēma gan arhitektūrā, gan vispār Latvijas ekonomikā ir tāda, ka nav neviena cilvēka, kam noticēt. Nav līderu, ir tikai tādi nedroši, mazliet apsviluši vai sasmērējušies, visā vīlušies cilvēki.

Arhitekta profesijā ir īpaši svarīgi, lai būtu ne tikai darbi, bet arī personības, tādi kā skolotāji vai guru. Amerika dabūja savu Obamu. Arhitektiem nekā tāda nav arī pasaulē. Kādus desmit gadus visi ļoti ticēja Kolhāsam. Viss, arī viņš ir kritis no pjedestāla!

Šā gada Venēcijas arhitektūras biennāles kuratore ir praktizējoša japāņu arhitekte Kadzujo Sedzima. Pirmo reizi biennāles vēsturē – sieviete! Pēc tādām tēmām kā Pilsēta un Nākotne – utopijām, vīzijām un lielajiem izmēriem – šogad biennāle uz arhitektūru liks raudzīties no cilvēka vajadzībām. Arhitektūra konkrētai sievietei Igaunijā, konkrētam bērnam Latvijā… Man personīgi ticēt Sedzimai ir ļoti viegli. Jo viņas pašas arhitektūra ir ļoti smalka, viegla, vienkārša. Tā nav kliedzošā arhitektūras valoda, kas vienu sajūsmā nogāž no kājām, bet citam liek vemt.
 
Kā tu pati pārlaid šo laiku?
Tieši tāpat jūtas daudzi radošo profesiju pārstāvji: vai tas būtu muzeja direktors vai mākslinieks. 

Vienu brīdi tu šos apstākļus, protams, izjūti kā ļoti lielu priekšrocību un iespēju laiku, kā tas arī ir – daudzus projektus var īstenot ar vienkāršākiem līdzekļiem, var dabūt telpas, ir tāda pacilājoša sajūta.

Bet otrā dienā tu pilnībā iegāzies bezdibenī. Realitāte un dzīve Latvijā ir tik šausmīgi smaga! Mūsu valsts ir tik vājprātīgi nabadzīga! Un to neviens nepasaka publiski, jo, protams, ir kauns. No nabadzības ir šausmīgs kauns. Mani personīgie ienākumi pašlaik ir 1996.gada līmenī. Šādos apstākļos strādāt nav viegli.

Radošam cilvēkam un vispār jebkuram cilvēkam, kurš atrodas nemitīgā izglītošanās procesā, ir vajadzīgi tam nepieciešamie materiāli: grāmatas, pieredze, ceļojumi. Viedokļu apmaiņa.

Ārzemēs muzeja direktors ar vadošo kuratoru var trīs reizes nedēļa pēc darba aiziet uz restorānu vakariņās, lai apspriestu jaunu projektu, satiktos ar sponsoriem. Taču Latvijā kultūras iestāžu vadītāji un visi pārējie skrien mājās, lai pabarotu ģimeni, lai par niecīgiem ienākumiem vispār kaut kā izdzīvotu. Šādos apstākļos diemžēl nevar radīt eksportspējīgus produktus.
 
Bet ir taču kaut kas, kas uztur optimismu.
Ticība radošajam spēkam. Ticība savam spēkam. Tam, ka ar radošajiem paņēmieniem es atradīšu kaut kādus risinājumus. Un tas, ka, par spīti kolektīvajai nabadzībai, ir diezgan liels kolektīvais entuziasms. Viens ar rokām maisa krēmus, cits savā dzīvoklī lej sveces. Ļoti daudzas no šīm iniciatīvām varbūt tā arī paliks diletanta līmenī, bet, iespējams, kāda no tām būs mūsu jaunais VEF!

Ievas Zībārtes īpašās grāmatas

1. Jāņa Lejnieka grāmata par Modri Ģelzi ir par laiku, kas mani arhitektūrā interesē visvairāk, – pēckara jeb padomju modernismu Latvijā

2. Green Remodeling un līdzīgas grāmatas man ir palīdzējušas saprast, ka ideālais mājoklis cilvēkam ir mazs, ekonomisks un veselīgs

3. Skotu rakstnieka Aleksandra Makkola-Smita radītais filozofijas žurnāla redaktores tēls, viņas laikabiedri un dzīve Edinburgā ir kļuvusi par nopietnu aizraušanos vairāku grāmatu garumā

4. Janīna Šūberte. Jānis Čakste un Jelgava. Esmu no Jelgavas, un, tāpat kā Jānim Čakstem, arī daudziem citiem jelgavniekiem piemīt taisnīgums, godīgums un vēlme strādāt labākai Latvijai

5. Collins angļu valodas vārdnīca ir universāls informācijas avots. Žēl, ka mums nav nevienas tik laikmetīgas latviešu valodas vārdnīcas

Ieva Zībārte
Ieguvusi arhitektūras bakalaura grādu (RTU), arhitekta diplomu (RTU) un sociālo zinātņu maģistra grādu bibliotēkzinātnē un informācijā (LU)
Kopš 1998.gada nodarbojas ar arhitektūras un kultūras procesu kritiku
Viena no Arhitektūras veicināšanas fonda dibinātājām
2008.gadā ar laikmetīgās arhitektūras izstādi LNMM izstāžu zālē Arsenāls aizsākusi arhitektūras izstāžu un publikāciju projektu Process
Arhitektūras grāmatu Process 1, Process 2 un Rīga 2006-2009. Pilsēta un arhitektūra redaktore
2009.gadā kopā ar arhitekti Brigitu Bulu un dizaineri Ingūnu Eleri dibinājusi uzņēmumu Lukabuka

Gaidām nākamo!

Posted on janvāris 12, 2011 by - Recenzija

Pagājušajā gadā iznākušas vairākas ievērības cienīgas latviešu literatūras grāmatas. Trīs viedokļi par trīs jauno autoru darbiem

 

Rūta Dimanta, Ziedot.lv vadītāja
Osvalds Zebris. Stāstu krājums. Brīvība tīklos
Lasīju dienā, kad bērni blakus istabā spēlējās ar iedomu tēliem, iejutās princešu, laupītāju un citos tēlos. Citā istabā bija dzirdama hokeja translācija. Līdzjutēji saplūda ar iedomu realitāti, ka ir daļa no spēles un spēj to ietekmēt. Taču es savā istabā iejutos Zebra radītajā pasaulē, kura aprakstīta tik niansēti, ka dažkārt šermuļi pārskrien pār kauliem un lieku reizi sev jāatgādina, ka tam nav sakara ar realitāti. Vai tomēr ir?

Visi stāsti asociējas ar traģiskumu un nolemtību, un pirmajā brīdī pat notiek iekšēja sacelšanās pret autoru – kāpēc tik daudz nāves un nelaimju vienuviet un kāpēc man tas būtu «jāielaiž» sevī. Var taču arī ko skaistu un nesamaitātu. Piemēram, princeses vai hokeja spēli ar mūsējo uzvaru. Tomēr, izvairoties no cilvēcisko būtņu tumšās puses, tā tik un tā nekur nepazūd. Tāpat kā ar citām nepatīkamām lietām, ko ikdienā nevēlamies zināt, lai nebūtu jāizkāpj no savas komforta zonas un jāuzņemas atbildība. No otras puses, mēs esam tas, ko domājam un verbalizējam.

Katrā stāstā ir atziņas, kas liek domāt par to, cik esam dažādi un atšķirīgi nelaimīgi, tomēr visi vienādi gribam būt laimīgi, drošībā un saprasti.

Nezinu atbildi, kāpēc Zebris ir radījis tādu mistikas un nolemtības piesātinātu darbu, bet izdarījis to meistarīgi. Talantīgs režisors spētu uzņemt smalku filmu par dzīvības trauslumu un jēgu, bet kāds cits – tipisku action vai šausmu filmu. Arī lasītājam grāmatā jāatrod sava dimensija, jo autors ar karoti nevienam mutē neko nav ielējis un lieki nav moralizējis.

Daina Poriete, studente, TV spēles Es varu būt premjerministrs fināliste
Laura Dreiže. Romāns. Nepabeigtais skūpsts
Vampīru sāgas parasti asociējas ar asiņu jūru un Drakulas tipa apmetņiem, taču autorei izdevies maksimāli attālināties no klišejām un satuvināt pārdabisko pasauli ar mums, cilvēkiem, ierasto. Lai gan izvēlētā vampīru tematika brīžiem liek vilkt paralēles ar nu jau kulta statusu ieguvušo Stefanijas Meieres grāmatu Krēsla, tomēr sižetiski latviešu versija ir aizraujošāka, jo atspoguļo ne tikai sarežģītu mīlas stāstu, bet arī «krīzi» vampīru pasaulē. Lasot grāmatu, nākas ne tikai iepazīties ar vampīru pasaules pārvaldes kārtību, bet arī konstatēt, ka pārcilvēku dzīve nav viena vienīga nebeidzamu iespēju un aizraujošu piedzīvojumu virkne. Vampīru attiecības ar cilvēkiem visos laikos ir tikušas nosodītas no abu «cilšu» puses, tomēr mīlestība, kas balstīta ne vien nepārvaramā kaislē, bet galvenokārt savstarpējā atbalstā, spēj pārliecināt gan pretiniekus, gan lasītāju par tās vērtību un īstumu. Vispārējā haosa un nodevības atmosfērā romāns parāda, ka draudzība un pašaizliedzība slēpj sevī spēku, neatkarīgi no tā, kurā no pasaulēm dzīvojam.

Darbs, par spīti 624 lappusēm, patīkami pārsteidz ar «vieglumu» – autore izmanto spilgtus, brīžiem ķircinošus dialogus, kas liek lasītājam, pašam nemanot, dzīvot līdzi romāna varoņu gaitām un laiku pa laikam pieķert sevi smaidām. Autorei sekmīgi izdodas saglabāt intrigu līdz galam, un grāmatas beigas, lai arī nedaudz sasteigtas, atkal apliecina, ka mīlestība dažādās tās izpausmēs ir gan vampīru, gan cilvēku laimīgas dzīves pamatā.

Mārtiņš Freimanis, mūziķis
Anna Auziņa. Dzeja. Es izskatījos laimīga
Klau, Anna! Recenzija man vienmēr likusies tāda brutāla rudens lapu grābšana, nedomājot par to, ka varbūt koks ar nolūku ir salicis tās tieši tādā kārtībā un ne citādi. Tāpēc rakstīšu vēstuli, man tā vieglāk.

Kā nenoticis filologs, sākšu ar nopietno. Man, diemžēl vai par laimi, ir gadījies studēt dzejas analīzi. Tīri tehniski – pietaupies mazliet, jo tādu pārpārdaudzvārdību es sen, kopš Dantes laikiem, nebiju lasījis. Mazliet atgādina sinonīmu vai antonīmu vārdnīcu. Sajūta, ka neraksti dzeju, bet peldi starp lietām, kas dzīvo ap tevi, taču tu nedzīvo starp tām. Sāku lasīt dzejoli, bet, kad nonācu līdz beigām, īsti vairs neatcerējos, kas bija sākumā. Nezinu, uz kādu auditoriju tēmē (varbūt vispār netēmē), bet būs kritiķi, kuri cels tevi debesīs tikai tāpēc, ka viņiem kauns atzīties, ka neko nav sapratuši. Es atzīšos, ka bija lietas, kuras nesapratu.

Kāds sīkums. Tas varbūt ir profesionālais kretīnisms, bet man tavā dzejā pietrūkst melodijas. Dzeja – tā arī ir mūzika, sirds un prāta mūzika. Noteikti esi lasījusi Ojāra Vācieša Klavierkoncertu, tur katrs vārds dzied, un lasot tu it kā dejo.

Par emocionālo. Man nav tiesību rakties tavā dvēselē, pat ņemot vērā, ka drosmīgi esi to atļāvusi darīt publiski. Piedod, varbūt kļūdos, bet varbūt nekad pa īstam neesi mīlējusi, vairāk dusmojusies. Bet varbūt otrādi, mīlējusi pārāk daudz, un tas beigās izrādījās nekas! Mīli sevi vairāk!

P.S. Anna! Man patika tava grāmata, un manu muldēšanu nav vērts īsti ņemt pierē, kas es par kritiķi, brr…

Gaidām nākamo!

Posted on janvāris 12, 2011 by - Recenzija

Pagājušajā gadā iznākušas vairākas ievērības cienīgas latviešu literatūras grāmatas. Trīs viedokļi par trīs jauno autoru darbiem

 

Rūta Dimanta, Ziedot.lv vadītāja
Osvalds Zebris. Stāstu krājums. Brīvība tīklos
Lasīju dienā, kad bērni blakus istabā spēlējās ar iedomu tēliem, iejutās princešu, laupītāju un citos tēlos. Citā istabā bija dzirdama hokeja translācija. Līdzjutēji saplūda ar iedomu realitāti, ka ir daļa no spēles un spēj to ietekmēt. Taču es savā istabā iejutos Zebra radītajā pasaulē, kura aprakstīta tik niansēti, ka dažkārt šermuļi pārskrien pār kauliem un lieku reizi sev jāatgādina, ka tam nav sakara ar realitāti. Vai tomēr ir?

Visi stāsti asociējas ar traģiskumu un nolemtību, un pirmajā brīdī pat notiek iekšēja sacelšanās pret autoru – kāpēc tik daudz nāves un nelaimju vienuviet un kāpēc man tas būtu «jāielaiž» sevī. Var taču arī ko skaistu un nesamaitātu. Piemēram, princeses vai hokeja spēli ar mūsējo uzvaru. Tomēr, izvairoties no cilvēcisko būtņu tumšās puses, tā tik un tā nekur nepazūd. Tāpat kā ar citām nepatīkamām lietām, ko ikdienā nevēlamies zināt, lai nebūtu jāizkāpj no savas komforta zonas un jāuzņemas atbildība. No otras puses, mēs esam tas, ko domājam un verbalizējam.

Katrā stāstā ir atziņas, kas liek domāt par to, cik esam dažādi un atšķirīgi nelaimīgi, tomēr visi vienādi gribam būt laimīgi, drošībā un saprasti.

Nezinu atbildi, kāpēc Zebris ir radījis tādu mistikas un nolemtības piesātinātu darbu, bet izdarījis to meistarīgi. Talantīgs režisors spētu uzņemt smalku filmu par dzīvības trauslumu un jēgu, bet kāds cits – tipisku action vai šausmu filmu. Arī lasītājam grāmatā jāatrod sava dimensija, jo autors ar karoti nevienam mutē neko nav ielējis un lieki nav moralizējis.

Daina Poriete, studente, TV spēles Es varu būt premjerministrs fināliste
Laura Dreiže. Romāns. Nepabeigtais skūpsts
Vampīru sāgas parasti asociējas ar asiņu jūru un Drakulas tipa apmetņiem, taču autorei izdevies maksimāli attālināties no klišejām un satuvināt pārdabisko pasauli ar mums, cilvēkiem, ierasto. Lai gan izvēlētā vampīru tematika brīžiem liek vilkt paralēles ar nu jau kulta statusu ieguvušo Stefanijas Meieres grāmatu Krēsla, tomēr sižetiski latviešu versija ir aizraujošāka, jo atspoguļo ne tikai sarežģītu mīlas stāstu, bet arī «krīzi» vampīru pasaulē. Lasot grāmatu, nākas ne tikai iepazīties ar vampīru pasaules pārvaldes kārtību, bet arī konstatēt, ka pārcilvēku dzīve nav viena vienīga nebeidzamu iespēju un aizraujošu piedzīvojumu virkne. Vampīru attiecības ar cilvēkiem visos laikos ir tikušas nosodītas no abu «cilšu» puses, tomēr mīlestība, kas balstīta ne vien nepārvaramā kaislē, bet galvenokārt savstarpējā atbalstā, spēj pārliecināt gan pretiniekus, gan lasītāju par tās vērtību un īstumu. Vispārējā haosa un nodevības atmosfērā romāns parāda, ka draudzība un pašaizliedzība slēpj sevī spēku, neatkarīgi no tā, kurā no pasaulēm dzīvojam.

Darbs, par spīti 624 lappusēm, patīkami pārsteidz ar «vieglumu» – autore izmanto spilgtus, brīžiem ķircinošus dialogus, kas liek lasītājam, pašam nemanot, dzīvot līdzi romāna varoņu gaitām un laiku pa laikam pieķert sevi smaidām. Autorei sekmīgi izdodas saglabāt intrigu līdz galam, un grāmatas beigas, lai arī nedaudz sasteigtas, atkal apliecina, ka mīlestība dažādās tās izpausmēs ir gan vampīru, gan cilvēku laimīgas dzīves pamatā.

Mārtiņš Freimanis, mūziķis
Anna Auziņa. Dzeja. Es izskatījos laimīga
Klau, Anna! Recenzija man vienmēr likusies tāda brutāla rudens lapu grābšana, nedomājot par to, ka varbūt koks ar nolūku ir salicis tās tieši tādā kārtībā un ne citādi. Tāpēc rakstīšu vēstuli, man tā vieglāk.

Kā nenoticis filologs, sākšu ar nopietno. Man, diemžēl vai par laimi, ir gadījies studēt dzejas analīzi. Tīri tehniski – pietaupies mazliet, jo tādu pārpārdaudzvārdību es sen, kopš Dantes laikiem, nebiju lasījis. Mazliet atgādina sinonīmu vai antonīmu vārdnīcu. Sajūta, ka neraksti dzeju, bet peldi starp lietām, kas dzīvo ap tevi, taču tu nedzīvo starp tām. Sāku lasīt dzejoli, bet, kad nonācu līdz beigām, īsti vairs neatcerējos, kas bija sākumā. Nezinu, uz kādu auditoriju tēmē (varbūt vispār netēmē), bet būs kritiķi, kuri cels tevi debesīs tikai tāpēc, ka viņiem kauns atzīties, ka neko nav sapratuši. Es atzīšos, ka bija lietas, kuras nesapratu.

Kāds sīkums. Tas varbūt ir profesionālais kretīnisms, bet man tavā dzejā pietrūkst melodijas. Dzeja – tā arī ir mūzika, sirds un prāta mūzika. Noteikti esi lasījusi Ojāra Vācieša Klavierkoncertu, tur katrs vārds dzied, un lasot tu it kā dejo.

Par emocionālo. Man nav tiesību rakties tavā dvēselē, pat ņemot vērā, ka drosmīgi esi to atļāvusi darīt publiski. Piedod, varbūt kļūdos, bet varbūt nekad pa īstam neesi mīlējusi, vairāk dusmojusies. Bet varbūt otrādi, mīlējusi pārāk daudz, un tas beigās izrādījās nekas! Mīli sevi vairāk!

P.S. Anna! Man patika tava grāmata, un manu muldēšanu nav vērts īsti ņemt pierē, kas es par kritiķi, brr…