Jaunā rakstnieka Otto Ozola grāmata Latvieši ir visur ir beletrizēts informācijas apkopojums, ko zināt nenāk par ļaunu
Manā jaunībā ziemas dienās, kad dzelzsdaļas salā nosarmoja baltas un, aizskartas ar roku, pierāva ādu kā ar visstiprāko līmi, lielie puikas provocēja mazos: «Pieliec mēli, redzēsi Rīgu!» Dzīves pieredze rāda: interesanta grāmata izdara tieši to pašu. Otto Ozola grāmata pielipinājusi daudzus lasītājus. Vai tas nozīmē, ka latviešu prozā radies jauns šedevrs? Ar galējiem secinājumiem jāmētājas apdomīgi. Es sacītu: esam ieguvuši (kas arī nenotiek bieži!) veikli un sakarīgi uzrakstītu beletrizētu informācijas apkopojumu par to, ko zināt nenāk par ļaunu. Ozola vēstures tēmu risināšanas literārās kvalitātes tvēriena pretstats, manuprāt, ir Jāņa Lejiņa vēsturisko romānu sērija par cīņām Tālavā XIII gadsimtā.
Notikumi laikmetā, kas ieguvis nosaukumu «trešā atmoda», līdz šim apskatīti, apcirpti laikā un teritorijā: grupa drosminieku dodas pie Brīvības pieminekļa, tad radošo savienību plēnums, sadursmes ar omoniešiem utt. Citiem vārdiem – negaidīti un pārsteidzoši Atmoda ierodas Latvijā kā Hamleta tēva spoks Elsinoras pilī. Un spēlē divas komandas: impēriskie krievu okupanti, kurus pārstāv Interfronte, iepretim brašajiem latviešu patriotiem, kas viņiem stājas pretī. Kādu mirkli šī shēma likās patiesa, tomēr laiks uzdod papildjautājumus: kas komunistiskās partijas orgānā, Latvijas PSR televīzijā, nodibināja raidījumu Labvakar? Kas, pirms varas kausus nosvēra uz neatkarības pusi de jure, Drāmas teātrī atļāva sarīkot 18.novembra svinīgo atzīmēšanu?
Laikraksta Neatkarīgā Cīņa 1998.gada 23.februāra numurā ievietotajā rakstā Latvijas VDK šīs organizācijas bijušā priekšnieka Edmunda Johansona vietnieks Jānis Trubiņš saka tā: «1982.gadā VDK izstrādāja socioloģisko pētījumu, kurā paredzēja notikumu attīstību līdz 80.gadu beigām. Līdz 1988.gadam prognozes apstiprinājās par procentiem 80.» Līdz šādai atklātībai vēsturnieki un politiķi diemžēl nav nonākuši. Otto Ozols tagad izsaka savu versiju gan par šiem astoņdesmit, gan divdesmit procentiem. Es viņu no sirds apsveicu, jo literatūra atšķiras no zinātnes un jurisprudences tieši ar to, ka tās galvenais materiāls ir nevis pierādījums, bet iespējamais, kas nav apgāzts ar pretpierādījumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.