Parasti cilvēks, kurš sevi nevērtē pārāk augstu, bet zemu arī ne, neļauj, lai viņu pieviļ regulāri: nu, divas, īpaši izturīgos – trīs reizes. Tad, loģiski, jāveic mazs, bet svarīgs darbs – jāatmet viss liekais un jāatrod savējie
Nacionālais teātris bija palicis aiz mana borta, un neviens no tā necieta. Cik man zināms, necieš joprojām. Tik vien kā ar četrdesmitgadīgiem cilvēkiem raksturīgo smeldzi šad tad atcerējos, kā sitās mana mazā sirds Emīlā un Berlīnes zēnos vai tajās reizēs, kad programmiņā bija atķeksēti svētu svētie Jānis Kubilis, Antra Liedskalniņa, Kārlis Sebris, Elza Radziņa un, protams, Edmunds Freibergs. Tajās reizēs es sapratu teātra īsto jēgu – tas paplašina apvārsni, dod spārnus. Ko tur liegties, izklaidē ar’. Ar pilnu komplektu: dziesmas, dejas, skaisti tērpi un joki! Asprātīgi joki.
Ir mainījušies laiki, valdības, bet teātra nozīmi neviens sasaukums nav mainījis. Tam joprojām jādara tas pats, kas agrāk. Un, ja joko, tad asprātīgi un gudri, jo vārtrūmes jokus varam pasmelties vārtrūmē.
Nu jau vairākus gadus Nacionālā teātra kases grāvējs ir Žurka Kornēlija. Joku gabals ar satīras elementiem: izsmiešanās ka vai traks! Nezinātājam skaidroju: gadskārtēja atskaite par valsts svarīgākajiem notikumiem plus parodijas (viens no grūtākajiem žanriem aktiermākslā). Šogad klāt vēl ekstra – Labvēlīgais tips. Par grupu daudz neko neteikšu, jo tā patiešām ir laba, tikai nepameta sajūta, ka būs kaut ko sajaukuši un ne tur atnākuši. Nevis vieni labi un citi slikti, bet, tēlaini izsakoties, vieni zaļi un otri plati.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.