Domājot par ekonomisko krīzi, – un kurš gan tādu vai citādu iemeslu dēļ laiku pa laikam par to neaizdomājas, – nesen atcerējos Īriju
Ne jau tāpēc, ka līdzīgi daudziem Latvijas iedzīvotājiem tieši šajā zemē saskatītu vienīgo izeju no personīgās ekonomiskās krīzes vai samanītu pārsteidzošas paralēles starp mūsu valstī valdošo postu un lietu kārtību Īrijā XX gadsimta 80.gadu beigās, bet gan tāpēc, ka Īrija ir viena no retajām valstīm, kurā par būtisku un pilntiesīgu ekonomikas daļu oficiāli atzītas arī dažādas mākslas.
Runa ir par 1997.gadā nodokļu likumdošanā iekļauto 195.pantu. Saskaņā ar to ienākumi, kas gūti par noteiktu māksliniecisku jeb radošu darbu pārdošanu, var netikt aplikti ar ienākuma nodokli. Darbu atbilstība šiem nosacījumiem tiek izvērtēta pēc vadlīnijām, ko kopīgi izstrādājusi Mākslu padome, mākslu, sporta un tūrisma ministrija un valsts finanšu ministrija – ir būtiski, lai darbs būtu oriģināls un radošs veikums un tam būtu mākslinieciska vai kulturāla nozīme. Šī likuma norma ir izdevīga ne vien pašu īru rakstniekiem, komponistiem un māksliniekiem, bet šķiet vilinoša arī dažādu mākslu pārstāvjiem no citām zemēm – diezin vai kādu citu iemeslu dēļ Īrijā būtu nolēmis apmesties gan franču rakstnieks Mišels Velbeks, gan skots Ērvins Velšs un daudzi citi.
Izdevīgums ir abpusējs – iebraukušie mākslinieki bauda nodokļu atvieglojumus, bet savu naudu tāpat pārsvarā tērē turpat Īrijā. Un visam piedevām spodrina valsts tēlu – valstij ir izdevīgi, ka tajā dzīvo visādi izcilnieki, tāpat kā festivālam Jaunais vilnis ir izdevīgi žūrijā iesēdināt Raimondu Paulu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.