Žurnāla rubrika: Kultūra

Vairāk labu filmu!

Posted on februāris 9, 2011 by - Apskats

Šogad paredzētas desmit latviešu spēlfilmu pirmizrādes – gandrīz pa vienai katram mēnesim 

Par latviešu kino visiem viedoklis parasti ir tad, kad kāda no filmām guvusi lielāku vai mazāku piekrišanu starptautiskos festivālos, vai brīžos, kad tiek apspriests kinonozarei atvēlētā valsts finansējuma apjoms. Tam nu jau kuro gadu pēc kārtas ir tendence samazināties – 2008.gadā tie bija 4 316 705 lati, 1 325 345 pagājušajā un 1 306 017 lati šogad. 

Februāra sākumā, diskutējot par filmu nozares nākotni Latvijā, vairāki Saeimas deputāti kritizēja filmas, kuras nebija redzējuši, un mudināja uzņemt filmas, kas vērstas uz patriotisma audzināšanu, vēstures sasniegumu atspoguļošanu. «Dažādi augoņi jau no malu malām tiek rādīti,» bija izteicies Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK), bet kādreizējā kultūras ministre Ingūna Rībena (Vienotība) pauda sašutumu par to, ka valsts finansējums ticis Lailas Pakalniņas dokumentālajai filmai Pa Rubika ceļu un Kaspara Gobas filmai Homo@lv. Gobas filmu, kurā aplūkotos jautājumus uz kopējo valsts problēmu fona viņa gan uzskatot par mazsvarīgiem, deputāte pat negrasoties skatīties. 

Emocionāli debatēs uzstājās arī kino taisītāji, un Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs Gints Grūbe norādīja, ka kino kā ideoloģijas propagandas ierocis ir tikai autoritārās un totalitārās valstīs, bet demokrātiskā valstī vienīgais kritērijs ir labs kino, nevis patriotisks vai vēsturisks kino. 

Tikmēr Gobas Homo@lv piedalās Berlīnes kinofestivālā, bet režisora Gata Šmita spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanos kopš tās pirmizrādes pērn novembrī ir noskatījušies vismaz 17 000 skatītāju. Ņemot vērā faktu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju kino neapmeklē pat reizi gadā, šis skaitlis nebūt nav mazs. Pēc Nacionālā kino centra datiem, uz ārzemju filmām pērn bijis 1 959 848 skatītāji, Latvijas filmas redzējuši – 146 379. 

Lai kādas arī būtu kaislības ap kino uzņemšanai paredzētā valsts finansējuma sadali, jaunas filmas šogad būs. Pirmizrāde būs desmit latviešu spēlfilmām – ja vien montāžas telpās un uzņemšanas laukumos viss ritēs kā plānots. Un pretēji dažu Saeimas deputātu pārliecībai būs gan patriotiskas un vēstures sasniegumus atspoguļojošas filmas, gan tādas «par augoņiem» un vēl visādas. Un būs gan labas, gan ne tik labas. 

Jau pavisam drīz, 3.martā, paredzēta režisora Arvīda Krieva filmas Dancis pa trim pirmizrāde. Diemžēl pirmizrādi aptumšojusi dziedātāja Mārtiņa Freimaņa nāve – viņam filmā ir gan iznesīga vācu virsnieka, gan mūsdienās dzīvojoša Ata loma. «Mārtiņš vēl paguva pabeigt darbu pie filmas ieskaņošanas, tagad mēs gaidām gatavās kopijas no Somijas,» pastāstīja režisors. Filmas tapšanas laikā, kas ievilcies trīs gadu garumā, mūžībā aizgājuši arī aktieri Leonīds Locenieks un Kristīne Bēdele, operators Dāvis Sīmanis, un savu darbu Danča veidotāji velta viņu visu piemiņai. Iecere veidot filmu, kas būtu veltīta latviešu leģionāru liktenim Otrā pasaules kara noslēgumā, Arvīdam Krievam dzimusi pirms vairākiem gadiem. Filmas pamatā ir Voldemāra Kārkliņa romāna Tikai mīlestība (1959) motīvi, un tas būs vēstījums par latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupējuma jeb kureliešu traģisko likteni. 

Pavasarī būs arī režisora Jura Poškus filmas pirmizrāde, kuras nosaukums vismaz šā raksta tapšanas brīdī vēl bija Nāve tev. Kā tālruņa sarunā pastāstīja režisors, filmas nosaukums līdz pirmizrādes brīdim gan vēl varot mainīties. Savā ziņā var teikt, ka Poškus turpina savā filmā Monotonija sākto, taču šoreiz stāsts nav par Rīgā iebraukušiem lauciniekiem, bet gan par jauniešiem, kas ir «izdzēsti no vēstures, viņi ir nošķirti no jūtām, tādējādi viņi aizvada dienas tikpat monotoni kā Baltijas jūras straumes». 

Šogad beidzot pabeigta būšot arī ilgi un sāpīgi tapusī režisora Jevgeņija Paškevica filma Golfa straume zem ledus kalna – pirmais Latvijas un Krievijas kopražojums filmu jomā neatkarīgās Latvijas laikā. Pēc Anatola Fransa darbu motīviem radīto filmu veido trīs «erotiskas, krāšņas» noveles, kuru darbība risinās dažādos laikmetos un ko vieno mīts par Lilitu, Ādama pirmo sievu. 

Rudenī tiks pirmizrādīta režisores Ināras Kolmanes filma Mona – Latvijas, Dānijas un Īslandes kopražojums. Filma būšot vēstījums par «cilvēka iekšējās brīvības meklējumiem, par nāvi un pārtapšanu, par mīlestību kā pārpratumu un pārpratumiem, ko radījusi iekāre» gan Rīgā, gan kādā mazpilsētā, «kuras iedzīvotāju vienīgais un galvenais iztikas avots ir lopkautuve». 

Viena no intriģējošākajām pirmizrādēm šāgada rudenī būs Aigara Graubas lielformāta filma Sapņu komanda. 1935. Kā zināms, viņa iepriekšējie darbi – Baiga vasara un Rīgas sargi – kļuva par kases grāvējiem, tomēr kinokritiķu vērtējumi nebija glaimojoši. Iespējams, tāpēc filmas veidotāji vismaz pagaidām par savu darbu sniedz diezgan skopas ziņas, taču nojaušams, ka pēc visas Latvijas likteņus skarošu laikmeta griežu atainošanas uz lielizmēra audekla Aigars Grauba pievērsies mazākiem mērogiem. Filma būs stāsts par Latvijas izlases sportistu startu pirmajā Eiropas čempionātā basketbolā 1935.gadā. 

Nebūt ne visas filmas, kurām šogad paredzētas pirmizrādes, ir jau gatavas, un dažu uzņemšana pat vēl nav sākta. Pēc Māra Bērziņa stāstiem par Gūtenmorgenu veidotā režisores Elīnas Eihmanes filma Gūtenmorgens un trešā acs jau ir uzņemta, bet vēl nav samontēta, savukārt Ivo Brieža režijas debija, kuras nosaukums ir vienkārši Filma, vēl nav sākta filmēt, pastāstīja studijas Mistrus Media vadītājs Gints Grūbe. 

Šāgada rudenī paredzētas arī Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur, Ivara Tontegodes Sēņotāju un Aleksandra Hāna Monsieur Taurins pirmizrādes, taču tas nav viss. Šogad varētu būt gaidāmas arī piecu animācijas filmu un 17 dokumentālo filmu pirmizrādes.

Vairāk labu filmu!

Posted on februāris 9, 2011 by - Apskats

Šogad paredzētas desmit latviešu spēlfilmu pirmizrādes – gandrīz pa vienai katram mēnesim 

Par latviešu kino visiem viedoklis parasti ir tad, kad kāda no filmām guvusi lielāku vai mazāku piekrišanu starptautiskos festivālos, vai brīžos, kad tiek apspriests kinonozarei atvēlētā valsts finansējuma apjoms. Tam nu jau kuro gadu pēc kārtas ir tendence samazināties – 2008.gadā tie bija 4 316 705 lati, 1 325 345 pagājušajā un 1 306 017 lati šogad. 

Februāra sākumā, diskutējot par filmu nozares nākotni Latvijā, vairāki Saeimas deputāti kritizēja filmas, kuras nebija redzējuši, un mudināja uzņemt filmas, kas vērstas uz patriotisma audzināšanu, vēstures sasniegumu atspoguļošanu. «Dažādi augoņi jau no malu malām tiek rādīti,» bija izteicies Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK), bet kādreizējā kultūras ministre Ingūna Rībena (Vienotība) pauda sašutumu par to, ka valsts finansējums ticis Lailas Pakalniņas dokumentālajai filmai Pa Rubika ceļu un Kaspara Gobas filmai Homo@lv. Gobas filmu, kurā aplūkotos jautājumus uz kopējo valsts problēmu fona viņa gan uzskatot par mazsvarīgiem, deputāte pat negrasoties skatīties. 

Emocionāli debatēs uzstājās arī kino taisītāji, un Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs Gints Grūbe norādīja, ka kino kā ideoloģijas propagandas ierocis ir tikai autoritārās un totalitārās valstīs, bet demokrātiskā valstī vienīgais kritērijs ir labs kino, nevis patriotisks vai vēsturisks kino. 

Tikmēr Gobas Homo@lv piedalās Berlīnes kinofestivālā, bet režisora Gata Šmita spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanos kopš tās pirmizrādes pērn novembrī ir noskatījušies vismaz 17 000 skatītāju. Ņemot vērā faktu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju kino neapmeklē pat reizi gadā, šis skaitlis nebūt nav mazs. Pēc Nacionālā kino centra datiem, uz ārzemju filmām pērn bijis 1 959 848 skatītāji, Latvijas filmas redzējuši – 146 379. 

Lai kādas arī būtu kaislības ap kino uzņemšanai paredzētā valsts finansējuma sadali, jaunas filmas šogad būs. Pirmizrāde būs desmit latviešu spēlfilmām – ja vien montāžas telpās un uzņemšanas laukumos viss ritēs kā plānots. Un pretēji dažu Saeimas deputātu pārliecībai būs gan patriotiskas un vēstures sasniegumus atspoguļojošas filmas, gan tādas «par augoņiem» un vēl visādas. Un būs gan labas, gan ne tik labas. 

Jau pavisam drīz, 3.martā, paredzēta režisora Arvīda Krieva filmas Dancis pa trim pirmizrāde. Diemžēl pirmizrādi aptumšojusi dziedātāja Mārtiņa Freimaņa nāve – viņam filmā ir gan iznesīga vācu virsnieka, gan mūsdienās dzīvojoša Ata loma. «Mārtiņš vēl paguva pabeigt darbu pie filmas ieskaņošanas, tagad mēs gaidām gatavās kopijas no Somijas,» pastāstīja režisors. Filmas tapšanas laikā, kas ievilcies trīs gadu garumā, mūžībā aizgājuši arī aktieri Leonīds Locenieks un Kristīne Bēdele, operators Dāvis Sīmanis, un savu darbu Danča veidotāji velta viņu visu piemiņai. Iecere veidot filmu, kas būtu veltīta latviešu leģionāru liktenim Otrā pasaules kara noslēgumā, Arvīdam Krievam dzimusi pirms vairākiem gadiem. Filmas pamatā ir Voldemāra Kārkliņa romāna Tikai mīlestība (1959) motīvi, un tas būs vēstījums par latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupējuma jeb kureliešu traģisko likteni. 

Pavasarī būs arī režisora Jura Poškus filmas pirmizrāde, kuras nosaukums vismaz šā raksta tapšanas brīdī vēl bija Nāve tev. Kā tālruņa sarunā pastāstīja režisors, filmas nosaukums līdz pirmizrādes brīdim gan vēl varot mainīties. Savā ziņā var teikt, ka Poškus turpina savā filmā Monotonija sākto, taču šoreiz stāsts nav par Rīgā iebraukušiem lauciniekiem, bet gan par jauniešiem, kas ir «izdzēsti no vēstures, viņi ir nošķirti no jūtām, tādējādi viņi aizvada dienas tikpat monotoni kā Baltijas jūras straumes». 

Šogad beidzot pabeigta būšot arī ilgi un sāpīgi tapusī režisora Jevgeņija Paškevica filma Golfa straume zem ledus kalna – pirmais Latvijas un Krievijas kopražojums filmu jomā neatkarīgās Latvijas laikā. Pēc Anatola Fransa darbu motīviem radīto filmu veido trīs «erotiskas, krāšņas» noveles, kuru darbība risinās dažādos laikmetos un ko vieno mīts par Lilitu, Ādama pirmo sievu. 

Rudenī tiks pirmizrādīta režisores Ināras Kolmanes filma Mona – Latvijas, Dānijas un Īslandes kopražojums. Filma būšot vēstījums par «cilvēka iekšējās brīvības meklējumiem, par nāvi un pārtapšanu, par mīlestību kā pārpratumu un pārpratumiem, ko radījusi iekāre» gan Rīgā, gan kādā mazpilsētā, «kuras iedzīvotāju vienīgais un galvenais iztikas avots ir lopkautuve». 

Viena no intriģējošākajām pirmizrādēm šāgada rudenī būs Aigara Graubas lielformāta filma Sapņu komanda. 1935. Kā zināms, viņa iepriekšējie darbi – Baiga vasara un Rīgas sargi – kļuva par kases grāvējiem, tomēr kinokritiķu vērtējumi nebija glaimojoši. Iespējams, tāpēc filmas veidotāji vismaz pagaidām par savu darbu sniedz diezgan skopas ziņas, taču nojaušams, ka pēc visas Latvijas likteņus skarošu laikmeta griežu atainošanas uz lielizmēra audekla Aigars Grauba pievērsies mazākiem mērogiem. Filma būs stāsts par Latvijas izlases sportistu startu pirmajā Eiropas čempionātā basketbolā 1935.gadā. 

Nebūt ne visas filmas, kurām šogad paredzētas pirmizrādes, ir jau gatavas, un dažu uzņemšana pat vēl nav sākta. Pēc Māra Bērziņa stāstiem par Gūtenmorgenu veidotā režisores Elīnas Eihmanes filma Gūtenmorgens un trešā acs jau ir uzņemta, bet vēl nav samontēta, savukārt Ivo Brieža režijas debija, kuras nosaukums ir vienkārši Filma, vēl nav sākta filmēt, pastāstīja studijas Mistrus Media vadītājs Gints Grūbe. 

Šāgada rudenī paredzētas arī Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur, Ivara Tontegodes Sēņotāju un Aleksandra Hāna Monsieur Taurins pirmizrādes, taču tas nav viss. Šogad varētu būt gaidāmas arī piecu animācijas filmu un 17 dokumentālo filmu pirmizrādes.

Arhīvu vilks

Posted on februāris 9, 2011 by - Intervija

Rīdzinieks Lazars Fleišmans, viens no pasaules vadošajiem krievu rakstnieka un dzejnieka Pasternaka zinātājiem, tagad nožēlo, ka nav veltījis mūžu Latvijas vēstures pētīšanai – tā liekas aizraujoša, traģiska un nozīmīga visai Eiropai

Lazars Fleišmans ir Stenforda universitātes krievu literatūras profesors un viens no pasaules vadošajiem ekspertiem par dzejnieka Borisa Pasternaka daiļradi. Dzimis 1944.gadā, viņš mācījās vijoļspēli Dārziņa mūzikas skolā un Latvijas Valsts konservatorijā, taču atzīst, ka apkārt bijuši talantīgāki laikabiedri: Filips Hiršhorns, kuru daži uzskata par labāko 20.gadsimta vijolnieku un kurš ieguva 1.vietu Karalienes Elizabetes vijolnieku konkursā tajā gadā, kad Gidons Krēmers ieguva 3.vietu, kā arī tā paša konkursa dalībnieks Josefs Risins, kurš tagad ir profesors Karlsrūes Mūzikas augstskolā. 

Fleišmans pievērsās literatūrai, kuru studēja gan Latvijas Universitātē, gan Tartu Universitātē pie slavenā profesora Jurija Lotmana. Uz Tartu viņu vilka tur valdošais brīvdomības gars, un viņš arī draudzējās ar tādiem disidentiem kā Maskavas rakstnieks Andrejs Siņavskis, kura notiesāšana par «pretpadomju aktivitātēm» 1966.gadā bija skaidrs signāls, ka Hruščova laika «atkušņa» relatīvā brīvība ir beigusies. Fleišmans pats pirmo reizi izlasīja Borisa Pasternaka ar Nobela prēmiju apbalvoto romānu Doktors Živago  disidenta Siņavska dzīvoklī. Tolaik bija noziegums gan šo romānu lasīt, gan dot kādam citam, jo grāmata, kurā atklāti stāstīts par padomju varas pirmajiem gadiem, pret komunistiskās partijas bosu gribu tika publicēta ārpus PSRS un kļuva tur slavena. 

Tā kā Fleišmana «sliktie» draugi, nevēlēšanās iestāties komunistiskajā partijā un ebreju izcelsme nozīmēja, ka akadēmiskā karjera viņam ir slēgta, viņš kopā ar ģimeni 1974.gadā emigrēja uz Izraēlu. 

Taču pēdējos gados profesors Fleišmans ir sācis aktīvi interesēties un rakstīt arī par tematiem, kas tieši saistīti ar Latviju. Krēslainā ziemas vakarā tikos ar viņu viesnīcas Neiburgs bibliotēkā. 

Kāpēc sākāt interesēties par Pasternaku?
Es atklāju Pasternaku padsmitnieka gados, kad kāds mūziķis man vienkārši parādīja viņa grāmatu. Es jau zināju, ka Pasternaks Padomju Savienībā, tā teikt, oficiāli neeksistē pēc skandāla ar romānu Doktors Živago. Kad es izlasīju viņa dzeju, es tajā iemīlējos. Tolaik studēju mūziku, un esmu pamanījis, ka mūziķi ir sevišķi atsaucīgi Pasternaka dzejai. Es to nevaru izskaidrot. Katrā ziņā, sāku pētīt viņa dzeju gan tāpēc, ka biju to iemīlējis, gan tāpēc, ka tā vēl nebija oficiāli atļauta. Šiem diviem faktoriem bija tik spēcīgs iespaids uz mani, ka es vēl aizvien jūtu to ietekmi. Es par Pasternaku esmu uzrakstījis daudz grāmatu. Dažkārt uzskata, ka pietiek ar vienu grāmatu par kādu tēmu, bet Pasternaka dzeja un māksla ir neizsmeļama. 

Savos pētījumos galveno uzmanību pievēršu viņa biogrāfijai tieši tāpēc, ka viņš bija dzejnieku dzejnieks, un ārējie faktori it kā nespēlēja manāmu lomu viņa attīstībā. Viņu uzskatīja kā nesaistītu ar ārējo pasauli un sevišķi ar politiku. Taču, kad sāku pētīt Pas-ternaka dzīvi, atklāju, cik cieši un dziļi viņš reaģēja uz traģiskajiem notikumiem gan dzejā, gan tur, kur viņa dzeja klusē. 

Bet tas ir tikai viens liels temats manā karjerā. Cits ir ļoti svarīgs un liels darbs – krievu emigrantu kultūras pētīšana. Kopā ar savu draugu Borisu Ravdinu un Juriju Abizovu, kurš pirms dažiem gadiem nomira, mēs sagatavojām izdošanai ļoti lielu dokumentu krājumu, kas saistīts ar Rīgā 20. un 30.gados krievu valodā iznākušo avīzi Segodņa. Es ļoti lepojos ar šo darbu, jo tas nozīmīgi mainīja priekšstatu par krievu kultūru un politisko dzīvi ārzemēs. Es domāju, ka tas liek mums pārvērtēt krievu faktoru arī Latvijas vēsturē. Mēs atklājām, cik cieši esam saistīti, guvām ieskatu procesos, kuri notika ne tikai krievu dzīvē Latvijā, bet arī plašākajā krievu diasporā, un to saikni ar Latvijas vēstures notikumiem. Man tā bija Latvijas vēstures atklāšana, kas ir aizraujošs temats. Pirms diviem, trim gadiem es pat uzdrošinājos uzrakstīt rakstu par 1939. un 1940.gada notikumiem Latvijā un sapratu, ka manā dzīvē tā bija liela kļūda koncentrēties uz Pasternaku, nevis uz Latvijas vēsturi. Es to nesaku kā kādas valsts vai kultūras patriots, bet tīri intelektuālu iemeslu dēļ, jo Latvijas vēsturei ir ļoti liela nozīme Eiropas vēsturē kopumā. Es izlasīju Edgara Andersona Latvijas ārpolitikas vēsturi, tā mani pilnīgi aizrāva. Šī grāmata būtu jāpārtulko un jāizdod citās valodās. 

Kādi bija galvenie atklājumi par Segodņa?
Segodņa sevi pozicionēja kā Latvijas laikraksts, bet tam nekad nebija lokāls, provinciāls raksturs. Tas kopā ar Parīzē iznākošajiem Vozroždenie un Posļedņie novosti bija krievu diasporas galvenie laikraksti.

Viens no maniem draugiem, kurš dzīvoja Rīgā un strādāja Segodņa, teica, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidenti komunicēja cits ar citu krieviski, un viņi visi lasīja šo laikrakstu, lai saprastu, kas notiek kaimiņvalstīs. Kārlis Ulmanis esot teicis, ka tā ir Latvijas labākā eksportprece. Mēs sakām – krievu avīze, taču to veidoja ebreji – Krievijas ebreji un mūsu Latvijas ebreji. Tas viss radīja ļoti atšķirīgu viedokļu un faktu kombinācijas. 

Salīdzinājumam – vai jūs lasāt Vesti Segodņa, kad esat Rīgā?
Es nevaru. Es vienkārši nevaru. Es to nevaru paciest. Avīzēs ir jābūt dažādiem viedokļiem, tās nedrīkst taisīt primitīvi. Ja man gadās redzēt, kas tur rakstīts, esmu šokēts, cik tālu tas ir no visas Latvijas interesēm, un es neticu, ka šis laikraksts ir tuvs parasto krievu sirdīm. Varbūt tie ir centieni kādam izdabāt, kādam citam skalot smadzenes. 

Tātad tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs no tās Segodņa, kura pastāvēja pirms kara?
Tā ir nekaunīga nosaukuma sagrābšana. 

Jūs esat arī publicējis rakstu par mazpazīstamu grāmatu Kņiga v Latvii, kuru neilgi pirms okupācijas 1940.gadā izdeva Latvijas valdībai tuvu stāvošas personas kā katalogu Latvijas grāmatu izstādei Maskavā. Kāpēc jums šī grāmata likās svarīga?
Tieši šis raksts atvēra man acis, kādu kļūdu esmu pieļāvis, nepievēršoties Latvijas vēsturei. Kņiga v Latvii ir rets izdevums, kura titullapā rakstīts, ka to izdod Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanas biedrība. Es par to nebiju dzirdējis. Šīs grāmatas saturs ir ļoti interesants. Tās autori ir cilvēki, kuri bija tuvi Ulmanim. Vēsturnieki, skolotāji, statistiķi. Es sāku pētīt grāmatas izcelšanos un nonācu pie secinājuma, ka tās izdevēji centās novērst neizbēgamo. Viņi pie grāmatas sāka strādāt 1939.gada beigās un turpināja to darīt 1940.gada pirmajos mēnešos. Grāmata bija saistīta ar mainīgo noskaņojumu Latvijā, ar cerībām, beigās pieviltajām cerībām, ka kaut ko tomēr varēs novērst. 

Šīs grāmatas liktenis atspoguļo visas valsts traģēdiju. Izstādi Maskavā atklāja 6.jūnijā. Padomju presē pirms 17.jūnija, kamēr Latviju vēl uzskatīja par neatkarīgu valsti, par to parādījās viens vai divi raksti. Taču grāmatu nepieminēja. Kņiga v Latvii bija domāta kā izstādes katalogs, taču tajā bija daudz kā tāda, kas Padomju Savienībai bija ideoloģiski nepieņemams. Nevaru iedomāties, ka staļinisma laikā šo grāmatu varētu atklāti prezentēt. Taču tā nekādā gadījumā nebija propaganda, vienkārši fakti. Tajā bija rakstīts ne tikai par grāmatām, bet par dzīvi Latvijā. Piemēram, interesants ir raksts par Latvijas lauksaimniecību un tās sasniegumiem. Tiem, kas pazīst padomju vēsturi un var salīdzināt šo ziņojumu ar to, kas notika Padomju Savienībā kolektivizācijas un bada laikā, ir skaidrs, kāpēc Latvija bija jāsagrauj. 

Jūs esat teicis, ka latviešu vēsturnieku darbi būtu jātulko krieviski.
Jā, noteikti. Tā ir mana stingra pārliecība. Es to secinu pats no savas pieredzes, nevis kā cilvēks, kas dzimis Latvijā, bet kā vēsturnieks, kurš ir nedaudz iedziļinājies Latvijas vēsturē tīri humanitāru iemeslu dēļ. Tādas grāmatas kā Aizvestie [vairākos sējumos apkopotas ziņas par visiem 1941. un 1949.gadā deportētajiem]. Krievija nav tikai Krievijas valdība. Ir krievu lasītāji, kuriem būtu jāzina šīs cilvēciskās traģēdijas. Un ne tikai Latvijas vēsturnieku grāmatas, bet arī tas, kas ticis publicēts latviešu trimdā. Tā ir interesanta lasāmviela. Ļoti atsvaidzinoša. Tā sniedz jaunus ieskatus ne tikai Latvijas vēsturē, bet arī Krievijas un vispārējā vēsturē. Manuprāt, krievu lasītāji un intelektuāļi daudz ko nezina, piemēram, par cilvēkiem, kas dzīvoja Brīvības ielā un 1941.gada jūnijā tika deportēti. 

Pēc prezidenta Zatlera nesenās vizītes Maskavā ir nolemts dibināt vēsturnieku komisiju. Vai, jūsuprāt, šādas komisijas darbam varētu būt kādi pozitīvi rezultāti?
Nē. Es gan domāju – ir labi, ka tāda ir izveidota, bet neticu, ka šāda komisija radīs kādu manāmu izmaiņu vēstures zināšanās. Komisijas neko nedara. Visu dara vēsturnieki pie saviem rakstāmgaldiem. Tomēr pats dialoga fakts ir svarīgs. Varbūt kāds komisijas dalībnieks saņems piekļuvi arhīva materiāliem, varbūt arī ne. Mums nevajadzētu pārspīlēt krievu gatavību atvērt arhīvus. Tam es īsti neticu. Tomēr svarīgs ir dialogs, un tā laikā varētu rasties jauni sakari. Ir jauni vēsturnieki, un ne visi ir ciniski valdības kalpi. Cilvēki visur ir līdzīgi. Viens no maniem labākajiem draugiem ir vēsturnieks Aivars Stranga, un viņš ļoti šaubījās, vai būtu jāiesaistās šajā komisijā. Es centos pārliecināt, ka, ja viņam kaut kas tur nepatīk, vienmēr būs iespēja to pateikt. Bet, manuprāt, ir labāk vienmēr būt pozitīvam. Stāvoklis Krievijā visu laiku mainās, kurš zina, kas notiks pēc gada, diviem, desmit. Man liekas – vienmēr ir labāk kaut ko darīt nekā nedarīt. Pat ja šis mēģinājums neizdodas, tas atstās zināmas atmiņas. 

Daudziem Rietumu vēsturniekiem ir grūti tikt pie Krievijas arhīviem, lai pētītu politiski jutīgus tematus. Vai jūs tiekat pie Maskavas arhīviem, lai iegūtu informāciju par Pasternaku?
2003.gadā izdevu grāmatu par operāciju Trest (padomju slepenpolicijas operācija no 1921. līdz 1926.gadam, kuras laikā tā infiltrējās emigrācijas krievu monarhistu organizācijās – red.). Pirms astoņiem gadiem laiki bija labāki nekā tagad, taču es pat nemēģināju doties uz Krievijas VDK arhīviem un lūgt viņu labvēlību. Ticu, ka tādus notikumus var pētīt, arī rūpīgi izmantojot publiski pieejamos materiālus, avīzes un tā tālāk. Dažkārt mēs varam arī iztikt bez arhīviem. Ticiet man, es esmu arhīvu vilks, man ļoti patīk tur strādāt, bet negribu, lai kāds man sasaista rokas. 

Jūs aicināt cilvēkus atbalstīt nesen atkārtoti notiesāto Putina pretinieku Mihailu Hodorkovski. Kāpēc tas jums šķiet svarīgi?
Es tiešām sekoju līdzi tam, kas tur notiek, lai gan pat padomju laikā nekad nejutu, ka esmu piederīgs Krievijai, drīzāk Rīgai un Latvijai. Dažkārt man pat bija kauns, ka saprotu krieviski, ja dzirdu, kā uz ielas runā. Tomēr es esmu krievu kultūras cilvēks. 

Man nav nekādu personisku saišu ar Hodorkovski, bet es cenšos šai lietai sekot. Taisnības sajūta liek cilvēkiem reaģēt uz to, ko viņi redz. Piemēram, notiesājošais spriedums un apstākļi, kādos tas tika pieņemts, kad bija tieša, ļoti ciniska premjerministra iejaukšanās, ir pliķis mums visiem.

Jūs teicāt, ka esat krievu kultūras cilvēks. Tas atgādina kādu citu ebreju izcelsmes rīdzinieku, pazīstamu profesoru, kurš arī sevi sauca par krievu kultūras cilvēku – Jesaju Berlinu.
Esmu viņu sastapis. Pirmo reizi satiku, tā teikt, neklātienē. Viņš man Jeruzalemē piezvanīja, kad es pirmo reizi Izraēlā organizēju starptautisku Pasternaka konferenci. Savā ziņā tas bija paradoksāli, jo Izraēlai Pasternaks nepatika dažu viņa izteicienu dēļ. Pasternaks ļoti veiksmīgi spēja aizvainot visus – kristiešus, ebrejus, krievus, visus. Šis trakais dzejnieks! Taču Berlins man piezvanīja kā Izraēlas Zinātņu akadēmijas prezidents un pateica, ka viņa organizācija šo pasākumu atbalstīs. Tad visas durvis atvērās. 

Pēc tam es viņu satiku Oksfordā, un mums bija ļoti laba saruna. Tajā laikā jau bija iznākusi mana Pasternaka biogrāfija, un viņš kā cilvēks, kurš Pasternaku un viņa ģimeni labi pazina, mani par to uzslavēja. Pasternaka māsas dzīvoja Oksfordā, un Berlins ar Pasternaku sarakstījās. Es labi atceros, kā viņš man teica: ir ebreji, un ir krievi. Un vēl ir tāda sevišķa parādība – Krievijas ebreji. Bet Krievijas ebreji no Rīgas – tas ir kaut kas pavisam sevišķs. 

Kā jūs vērtētu latviešu un ebreju attiecības?
Es esmu «autsaiders», es te nedzīvoju. Kad ierodos Latvijā, es atbraucu uz daudziem mēnešiem, dzīvoju ļoti askētisku dzīvi, cenšos ar cilvēkiem bieži netikties, jo strādāju pie kāda liela darba. Ko es varu teikt? Es nezinu, ko nozīmē būt ebrejam šodien Latvijā. Jo ir ebreji, kuru ģimenes jau sen šeit ir dzīvojušas, piemēram, manu vecāku ģimenes. Ir arī ebreji no Krievijas, kuri, iespējams, jūtas ērtāk ar šiem «importētajiem» krieviem nekā ar vietējiem ebrejiem. Man nav tik daudz kontaktu, lai es par to varētu spriest. 

Mēs savulaik dzīvojām komunālajā dzīvoklī Ļeņina (Brīvības) ielā tieši pretī Valsts drošības komitejai. Dzīvoklī bija četras ģimenes – trīs ebreju, viena latviešu. Mani vecāki bija Latvijas ebreji, kas līdz karam simpatizēja komunistiem, bet pēc kara bija pret komunistiem. Blakus mums dzīvoja padomju ebreju ģimene, kuri bija atvesti no Ukrainas. Viņiem bija pavisam cits pasaules skatījums nekā maniem vecākiem. Es nekad neesmu redzējis tik skarbus konfliktus, kādus redzēju starp šīm divām ebreju ģimenēm. Vēl bija viena neprecēta ebreju sieviete un latviešu ģimene, pret kuru es izjutu lielu līdzjūtību. Mums bija ļoti labas attiecības. Viņi bija dziedātāji un mūziķi, kuri strādāja filharmoniskajā orķestrī. Vīrs nomira no alkoholisma, bet sieva ļoti priecājās par mums, kad saņēmām atļauju izbraukt uz Izraēlu, labā nozīmē apskauda mūs. Viņa teica, ka 1939.gadā ticēja, ka Krievija ar savu lielo kultūru nesīs sava veida atbrīvošanu, un tas, ko viņiem nācās piedzīvot, licies neiedomājami. 

Tātad jau no bērnības es apzinājos daudzas šīs atšķirības. 

Vispārīgi runājot, man liekas, ka attiecības, piemēram, starp Latviju un Izraēlu ir ļoti labas. Es esmu Izraēlas pilsonis un domāju, ka Latvija ir labs sabiedrotais Izraēlai, ka abas valstis viena otru labi saprot un tām ir daudz kopēja. Tādā ziņā esmu ļoti optimistisks. Bet par ebreju un latviešu attiecībām – tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai uz to vienkārši atbildētu.

Pieci mīļākie literārie darbi
Boriss Pasternaks. Aizsardzības grāmata. Autobiogrāfisks darbs, viena no pagājušā gadsimta labākajām grāmatām. Intīma, paradoksāla un dramatiska reakcija uz konkrētiem vēstures notikumiem Padomju Krievijā.
Īzaks Bābels. Jātniekarmija. Bābela noveles ir kā ļoti blīvi liriski teksti. Tajos ir gan liels rotaļīgums, gan izpratne par cilvēka dabas traģiskajām dzīlēm, kā arī spēcīga vēlme neuzspiest morālus secinājumus par to, ko viņš apraksta.
Rainers Marija Rilke. Gleznu un tēlu grāmata. Uzklausījusi, kā es slavēju Pasternaka dzeju, viņa māsa teica: nē, Rilke ir labāks. Es gandrīz viņai varētu piekrist.
Aleksandrs Puškins. Jevgeņijs Oņegins. Man tas ir augstāks par Bībeli.
Nikolajs Gogolis. Šinelis. Dažkārt es viņu nevaru ciest, bet pat tad viņš ir mākslinieks, kurš pārvar robežas, ko māksla mums ir noteikusi. Man nevajadzētu Gogoli mīlēt, bet es viņu mīlu. 

Lazars Fleišmans
Dzimis 1944.gadā
Mācījies vijoļspēli Dārziņa mūzikas skolā un Latvijas Valsts konservatorijā
1966.gadā beidzis LVU Krievu un slāvu filoloģijas fakultāti
1967. un 1968.gadā studējis Tartu
1974.gadā emigrējis ar ģimeni uz Izraēlu
Pētnieks, docents un vēlāk profesors Jeruzalemes Ebreju universitātē (1974-1985)
Kopš 1985.gada Slāvu valodu un literatūras fakultātes profesors Stenforda universitātē
Bijis vieslektors Hārvarda, Prinstonas, Jeilas, Berklijas universitātēs ASV, Kārļa universitātē Prāgā, Krievijas Valsts universitātē un Latvijas Universitātē
Daudzu grāmatu un pētījumu autors, to skaitā Boris Pasternak: The Poet and His Politics (Boriss Pasternaks: dzejnieks un viņa politika; 1990), The Life of Boris Pasternak’s Doctor Zhivago (Borisa Pasternaka romāna Doktors Živago dzīves gājums; 2009) un kopā ar Borisu Ravdinu un Juriju Abizovu Russian Press in Riga: A History of the Newspaper Segodnia in the 1930s (Krievu prese Rīgā: laikraksta Segodņa vēsture 1930.gados; 1997)

Lēni, tomēr kustas

Posted on februāris 2, 2011 by - Arhitektūra

Latvijas arhitektūra atgūstas pēc vidi degradējošiem komercijas gadiem

Pēc pāris gadiem, tas ir,  2013.gadā par darba trūkumu nevarēs sūdzēties ne arhitektūras fotogrāfi, ne kritiķi, arī uz arhitektūras balvu konkurence varētu būt liela. Šo gadskaitli kā nodošanas termiņu vairākām nozīmīgām sabiedriskajām būvēm un būvniecības krīzes atveseļošanās laiku gandrīz kā ārsta kabinetā nosauc visi aptaujātie arhitekti. Tikpat skaidri norādīts tiek galvenais jaunās arhitektūras finansējuma avots – Eiropas Reģionālās attīstības fonds jeb uz neskaitāmām būvtāfelēm redzamais zīmols ERAF. Ar ievērojamu procentuālu pārsvaru – vairākumā gadījumu 85% (ERAF) pret 15% (valsts un pašvaldības līdzfinansējums) – gan Rīgā, gan citās pilsētās par Eiropas Savienības līdzekļiem jau šogad sāks būvēt ēkas, kas veiksmīgas realizācijas gadījumā Latvijas arhitektūrai ļaus pacelties virs primitīvo siltināšanas programmu līmeņa. 

Strādnieku rajoni   

Latvijas galvaspilsēta Rīga, kas treknās ekonomikas laikā, ļaujot vaļu privāto attīstītāju agresijai, degradēja ne tikai piepilsētas pļavas, bet arī vēsturisko centru, pašlaik demonstrē pārliecinošu interesi par pilsētvides sakārtošanu «mana iela, mans pagalms» līmenī. Lai cik neredzami izklausītos šāda tipa projekti, tieši parku, ielu un laukumu labiekārtojuma līmenis ir mūsdienu pilsētu kvalitātes mērs. Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta (RDPAD) ekonomikas pārvaldes starptautisko projektu nodaļas vadītāja Mārtiņa Mennika nosauktie aktuālie projekti ir pievilcīgi arī urbānās ģeogrāfijas dēļ, jo fokuss no centra ir noņemts, jauno urbāno potenciālu saredzot nomaļajās pilsētas daļās.   

Vērienīgi pilsētvides uzlabošanas darbi jau šogad būs manāmi Latgales priekšpilsētā, kur taps divi projekti. Viens ir nelielas koka mājas renovācija un jaunbūve Krāsotāju ielā 12, ko paredzēts atklāt valsts svētkos novembrī un kurā pēc arhitekta Mikus Lejnieka (Lejnieku projektēšanas birojs) projekta tiks iekārtots tūrisma un koka arhitektūras informācijas centrs. Pašlaik ir grūti iedomāties, kā milzīgo Latgales priekšpilsētas teritoriju varētu atdzīvināt neliels koka ēku komplekss, taču, skatot to kontekstā ar iespaidīgo Grīziņkalna un Miera dārza renovācijas projektu, ko plānots pabeigt 2013.gadā, ir skaidrs, ka tieši strādnieku rajona stūrītis kļūs par nozīmīgu enkuru visa rajona pārvērtībās. Pirmkārt, projektā paredzēts atjaunot trīs vēsturiskos Rīgas dārzus un parkus – pašlaik katastrofāli pagrimušo Grīziņkalnu, kā arī Ziedoņdārzu un Miera dārzu. Otrkārt, visus trīs savrupi izvietotos parkus plānots savienot ar labiekārtotu ielu tīklu, uzlabojot apkārtnes iedzīvotāju dzīves kvalitāti un radot alternatīvu tūrisma maršrutu jūgendstila cukurgaiļiem. Tiks labiekārtotas 16 ielas, no kurām deviņas paredzēts atjaunot pamatīgi, piemēram, restaurējot vēsturisko apaļo bruģi. 

Mārtiņš Menniks skaidro, ka šie ir projekti, ko RDPAD savulaik paši attīstīja un paši tagad ievieš par ERAF līdzekļiem. Ņemot talkā spēles, aptaujas, konsultācijas ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem, tika noskaidrotas plašu iedzīvotāju grupu vajadzības, radot apstākļus jauna tipa attīstībai. Tikpat nozīmīgs kā Grīziņkalna apkārtnes projekts ir trešais lielais RDPAD projekts Spīķeros, kur arī šāgada beigās, visticamāk, tiks sākti plaši teritorijas sakārtošanas darbi, ietverot gan pagaidu būvju nojaukšanu un labiekārtojumu, gan Daugavas krastmalas sakārtošanu. Pilsētnieki no šā projekta iegūs labiekārtotu tuneli un piekļūšanas punktu upei no Spīķeriem, kā arī jaunu promenādi no Dzelzceļa tilta līdz Salu tiltam. 

Muzeji, augstbūves un restorāni 

Būvniecība šogad turpināsies arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukumā, rudenī plānots atvērt arī Ārzemju mākslas muzeju bijušās biržas telpās Vecrīgā. Šajā gadījumā durvis vērs ne tikai revitalizēta kultūras iestāde, bet, iespējams, arī viena no skaistākajām ēkām Rīgā, ko speciālisti paspējuši ievērot monohromā krāsojuma dēļ. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce savukārt cer, ka «birokrātiskās un konceptuālās procedūras» nebremzēs projektēšanas darbus iecerētajai muzeja ēkas rekonstrukcijai Valdemāra ielā. Pagājušajā gadā, piedāvājot sakārtot ēkas jumtu un apgūt pazemes līmeni, ar diskrētu risinājumu starptautiskajā ideju konkursā uzvarēja arhitektu birojs no Lietuvas Pressoffice. 

«Eiropas fondu finansējums ļāvis saņemties arī medicīnas iestādēm,» daudzos iepirkumu konkursus pamanījis arhitekts Mikus Lejnieks. Pēc koka ēkām Krāsotāju ielā otrs nozīmīgākais viņa publiskās arhitektūras projekts šogad Rīgā būs Psihiatrijas un narkoloģijas centra dienas stacionāra jaunbūve Ļermontova ielā. Šogad jāizstrādā un jāsaskaņo skiču projekts Latvijas Universitātes Dabaszinību fakultātei Torņakalnā, kas aizsāks Rīgas attīstības plānā un vairākos teritorijas plānošanas attīstības konkursos formulēto jaunā Rīgas centra veidošanos. 2010.gadā piedaloties divās konkursa kārtās, fakultātes vizuālo tēlu definēja jauno arhitektu birojs MARK, piedāvājot ilgtspējīgu telpisko matricu, kas universitātes kompleksam ļautu attīstīties 15-20 gadu ilgā perspektīvā. 

Visai neskaidrs ir komercobjektu attīstības virziens Rīgā. Arhitekts Juris Poga vēro, ka šogad turpināsies 2010.gadā sākusies kuslā kustība un raustīšanās starp vēlmēm un iespējām: «Gads būs smags, taču ne tik smags kā iepriekšējais, jo kustība ir sākusies, taču atdeve ir stipri nosacīta, jo attīstība ir lēnīga.» Viņš arī norāda, ka uz nodokļu rēķina augušas būvniecības izmaksas, kas savukārt nav izdevīgi attīstītājiem. Līdzīgi domā arī Uldis Lukševics, NRJA, pēc kura projekta pašlaik tiek būvēta viena no redzamākajām komercbūvēm Pārdaugavā – viesnīcu, biroju un veikalu komplekss Z Towers. Ja neradīsies negaidīti šķēršļi, līdz gada beigām torņi varētu pacelties jau 20 stāvu augstumā. Augstbūvju kompleksā ietilps arī piecas koka ēkas, kuru atjaunošanas projekts notiek sadarbībā ar arhitekti Lieni Griezīti. Iecerētās funkcijas liecina, ka šeit varētu veidoties jauns gastronomijas centrs, jo ēkās paredzēts izvietot itāliešu un franču restorānus, maizes ceptuvi, bāru un delikatešu veikalu. 

Viss notiek ne tikai Rīgā 

ES fondu finansējums ļāvis atsperties arhitektūras un būvniecības darbiem arī citur Latvijā. Linda Krūmiņa no arhitektu biroja MADE arhitekti apliecina, ka vasarā sāks būvēt Saldus Mūzikas un mākslas skolu, ko plānots atvērt 2013.gadā. Skolas projekts pagājušajā gadā tika godalgots Latvijas Arhitektu savienības gada skatē, izceļot tā arhitektoniskās un resursu taupīšanas vērtības. Šogad paredzēts sākt arī vairāku citu izglītības iestāžu būvniecību. Pēc biroja AB3D projekta taps Rēzeknes augstskolas Inženieru fakultātes ēkas jaunbūve, un Ventspilī pēc biroja UPB projekta būvēs Kurzemes kompetences centru, kas ietvers Ventspils profesionālās vidusskolas rekonstrukciju un dienesta viesnīcas jaunbūvi. 

Līdzīgi kā Rīgā, arī Liepājā ar ERAF finansējumu plānots īstenot vairākus publiskās telpas projektus, labiekārtojot dārzus, parkus un laukumus, pavasarī varētu būt skaidrība par Liepājas koncertzāles un Jūrniecības muzeja projekta dinamiku. Neskaidrs ir arī plānotās Ventspils koncertzāles liktenis, taču daudz labākā situācijā ir Cēsis, kur pēc Jura Pogas birojā tapuša rekonstrukcijas un jaunbūves projekta šogad būvdarbi sāksies kultūras namā, reformējot to par Vidzemes mūzikas un kultūras centru. Būvniecības stadijā atrodas arī Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs (arhitektu birojs SAALS) Rēzeknē ar telpām bērnu un jauniešu nodarbībām, sportam u.c. 

Mazās sniega pikas velšanās lielākā bumbā ir skaidri redzama, šī ir tikai neliela daļa no iecerētajiem publiskās arhitektūras projektiem, par kuriem gada sākumā, kad daudzviet vēl gaida izšķirošu lēmumu pieņemšanu, ir gatavi stāstīt arhitekti un pasūtītāji. Šaubu nav – lielu infrastruktūras objektu būvniecība radīs telpiskos un ekonomiskos apstākļus privāto projektu attīstībai jaunā līmenī, iezīmējot jaunas un pat negaidītas ekonomiskās un kultūras attīstības teritorijas.

Jaunie publiskās arhitektūras būvlaukumi Latvijā 2011-2013

Nosaukums*, vieta, finanšu avots, kopējās izmaksas, Ls

Vidzemes mūzikas un kultūras centrs Cēsis ERAF, Cēsu pašvaldība, valsts budžeta dotācija 4 116 210

Ziemeļkurzemes kompetences centrs Ventspils ERAF, valsts budžeta dotācija 5 903 553

Saldus Mūzikas un mākslas skola Saldus ERAF, Saldus pašvaldība, valsts budžeta dotācija 5 027 868

Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs Rēzekne ERAF, Rēzeknes pašvaldība, valsts budžeta dotācija 7 152 345

Rēzeknes augstskolas Inženieru fakultāte Rēzekne ERAF, Rēzeknes augstskola, valsts budžeta dotācija 6 789 521

Grīziņkalna, Ziedoņdārza un Miera dārza labiekārtošana Rīga ERAF, Rīgas pašvaldība 5 268 283

Koka arhitektūras un tūrisma informācijas centrs Grīziņkalnā Rīga ERAF, Rīgas pašvaldība 422 282

Spīķeru teritorijas un Daugavas krastmalas labiekārtošana Rīga ERAF, Rīgas pašvaldība 3 033 120

* Objektu nosaukumi neatbilst oficiālajiem projektu nosaukumiem un ir mainīti, lai labāk izteiktu projekta arhitektūras daļas būtību                                    

Avots: pašvaldību mājaslapas

Darbaļaužu vēstules

Posted on februāris 2, 2011 by - Sleja

Kādu vakaru pirms vairākiem gadiem, saviesīgi diskutējot par dienišķajām politiskajām nejēdzībām, mana laba draudzene izmisusi iesaucās: bet ko darīt, lai kaut kas beidzot mainītos?!

Neatceros, vai toreiz ko bildu, bet vēlāk man ienāca prātā vairākas konkrētas lietas – sākot ar izvēli būt informētam par to, kas apkārt notiek, beidzot ar savas attieksmes paušanu un rīcību. Piemēram, uzrakstot atbildīgajām institūcijām «darbaļaužu vēstuli» par tādu aktuālu tēmu kā sniegs. 

Lēkšana pāri kupenām un lavierēšana pa netīrītu ielu slidenajām risām pieder pie kārtīgas Latvijas ziemas. Šie ziemas prieki strauji zaudē romantiku, ja esi grūtniecības pēdējās nedēļās un minētie šķēršļi jāpārvar, regulāri iegriežoties Dzemdību namā uz kursiem, tikšanos ar ārstu vai pārbaudēm. No decembra vidus līdz pat janvāra sākumam iekļūšana šajā ārstniecības iestādē pa dažādām ieejām bija īsts pārbaudījums. Sākumā drosmīgi gāju viena pati, vēlāk tikai kopā ar vīru, jo baidījos paslīdēt un nokrist. Piebraucot ar mašīnu pa nelielo Alojas ielu, vīrs mani izlaida ielas vidū, kur es izkāpu un stāvēju, balansējot uz ledus kā pīle, kamēr viņš novietoja auto mazākajā brīvajā kupenā un tad nāca man palīgā tikt cauri sniega vaļņiem līdz ietvei. Toreiz iedomājos, kā šādos apstākļos vedīšu mājās bērniņu – vai tiešām ar tikko dzimušu zīdaini autokrēsliņā būs jālec pāri kupenām? 

Protams, es varēju zobus sakodusi turpināt brist cauri kupenām vai aprobežoties ar pāris sašutuma pilniem vēstījumiem tviterī, bet man ienāca prātā ļoti vienkārša ideja. Gada nogalē uzrakstīju e-pastu gan Rīgas domei, gan Dzemdību namam, paskaidrojot, ka netīrītās ielas un ietves rada reālu risku topošo māmiņu veselībai, un ierosinot kaut ko darīt lietas labā. Pāris dienu vēlāk, auklējot tikko dzimušo meitiņu, pa savas palātas logu ar milzu prieku vēroju sniega tīrīšanas un izvešanas darbus Dzemdību nama pagalmā. Tad arī beidzot sapratu, kā savu bērnu aizvedīšu mājās: iztīrītajā pagalmā tieši šādam nolūkam nu varēja iebraukt automašīnas un apstāties pāris metru no galvenajām durvīm. 

Nezinu, vai sniega tīrīšanas aktivitātes tieši tajās dienās bija nejauša sagadīšanās, taču, atgriežoties mājās, savā e-pastkastē atradu izsmeļošas atbildes no Dzemdību nama valdes locekles un Rīgas domes satiksmes departamenta direktora. Neviena no atbildēm nebija formāla atrakstīšanās. Abas bija ļoti pieklājīgas, skaidroja lietu pēc būtības, izrādīja patiesu ieinteresētību risinājumā un to iespēju robežās arī piedāvāja (piemēram, kur novietot mašīnu un kuru ieeju izmantot), solīja sazināties savā starpā un pievērst pastiprinātu uzmanību Alojas ielas tīrīšanai. Pašvaldība nobeigumā pat atvainojās par sagādātajām neērtībām! 

Labas pārvaldības mēraukla nav vis problēmu neesamība, bet vēlme un spēja tās efektīvi risināt. Tajā skaitā arī reaģējot uz iedzīvotāju ierosinājumiem un sūdzībām. Man no šīs mazās, ziemīgās epizodes prātā paliks nevis sākotnējās dusmas par netīrīto ielu, bet gan prieks par amatpersonu atsaucību, ātro risinājumu un jo īpaši to, ka saziņai ar pašvaldību un tās uzņēmumiem ar labiem panākumiem varu izmantot e-pastu. Un nesakiet, ka darbaļaužu vēstules ir bezjēdzīgas, ja patiesībā ir slinkums tērēt 10 minūtes e-pasta uzrakstīšanai! Bezjēdzīgi ir kurnēt un neko nedarīt lietas labā.

Sarkans. Nu, un?

Posted on februāris 2, 2011 by - Recenzija

Nacionālā mākslas muzeja izstāde Krāsa. Sarkanā – bez emocijām un kaislības 

Izstādes nosaukums skan tik ambiciozi, it kā ietvertu sevī konceptuālu pieeju. Interesanti, kādu? Man «sarkanais» ir antitēze «pelēkajam». Izaicinošais «es» izplūdušā «mēs» vietā. Ne čukstus, bet pilnā balsī. Tā ir «piepaceltas dzerstīšanās un piezemētas netiklības» filozofija (neuztvert burtiski!) kā pretstats veselīgai mērenībai un piesardzībai. Krāsa – darbības vārds. Manuprāt, tai vienīgajai nepiemīt inteliģenta refleksija. Sarkanais – kā eksistenciāla maksima, galēja enerģija. Var taču iedomāties, ka esi iedziļinājies kaut kādā vienīgajā krāsā, pat melnajā, un nav baisi, ja ieslēdz gaismu. Bet sarkanajā? Baidos, ka emocijas saies uz īso un apogļosies. 

Es apmetu zālē vairākus lokus. Tomēr tā arī nesapratu, kāds tam visam sakars ar Sarkano. «Zem viena jumta» savākti aptuveni simt dažādu laiku un tautu darbi – no nomācoši drūmiem līdz glamūrīgi izsmalcinātiem. Kāpēc? Acīmredzot, lai kaut uz īsu brīdi dienas gaismu ieraudzītu vismaz daļa fondu kolekcijas. Un lieliski, stāsta, ka tur glabājas vēl daudz kā interesanta. Taču – kāds tam sakars ar sarkano? Kur strāvas izlādēšanās? Labi, man būtu gana pat ar kaisli. 

Trešajā aplī sāku lasīt komentārus zem katras gleznas. Par akcentiem, dekoratīvajiem elementiem, simboliem utt. Un viss kļūst saprotams! Tā vienkārši ir tādu gleznu izstāde, kurās ar atšķirīgiem nolūkiem un dažādās proporcijās redzamas dažādas sarkanās krāsas nianses – no sīkām detaļām līdz «sarkanajam kvadrātam». Ļoti izglītojoši. Tagad zinu, ko tieši un kāpēc akcentē duļķainais tomātiņš Petrova-Vodkina depresīvajā gleznā, vai to, kāpēc Pauļuka gleznotajā gaisīgajā Felicitas portretā dūraiņiem ir sarkani ornamenti. Vai arī sarkanā freska Anšlava Eglīša pašportretā, kura – kas to būtu domājis! – «paceļ autora pašapziņu». 

Nu, un? Bet, ja savāktu kopā visas gleznas, kurās ir kaut kas melns, vai tas būs Krāsa. Melnā? Un tālāk – visa palete? Taču, ja ej uz muzeju nevis tikai izglītoties, bet arī pēc emociju devas, gribas redzēt arī izstādes iekšējo emocionālo loģiku, šajā gadījumā – pēc krāsas enerģijas. Vai, kā tagad saka, «mesidžu». Es gāju pēc sarkanā kā pēc mākslinieka pasaules izjūtas. Neatkarīgi, teiksim tā, no krāsas daudzuma uz platības vienību. 

Mans subjektīvais izstādes tops ir šāds. 

Boriss Bērziņš. Rudens. Vienkārši mežonīgs temperaments. Ilgi uzturēties tuvumā nav ieteicams – var iespert kā zibens. Es iepriekš biju redzējusi tikai Bērziņa «zelta» darbus, un viņš man likās tāds eleganti izturēts, pat nedaudz augstprātīgs. Bet te uzreiz – «100 000 voltu kungs» bez iekšējiem sprieguma ierobežotājiem. 

Kārlis Miesnieks. Dāmas portrets ar sarkano šalli. Dieviņ, tētīt, cik daudz erotisma ir šajā portretā! Sieviete bez noteikta vecuma, ne tuvu ne skaistule, ar magnetizējošu, izaicinājuma un pārākuma pilnu skatienu. Tā laikam uz pretendentu raugās «melnā atraitne». Man šķiet, ka mākslinieks nevis vienkārši gleznoja šo sievieti, bet iesaistījās seksuālajā divcīņā – gan skaidri saprotot sava stāvokļa bezcerīgumu, gan arī ar «pazudinošu jūsmu». 

Helēna Heinrihsone. Sieviete-Kristus. Tas ir ļoti sievišķīgs, zemapziņas līmenī uztverams pašnoliegums tādas mīlestības vārdā, uz kādu ir spējīgas tikai sievietes. 

Nē, tie, protams, ne tuvu nav visi darbi. Priecājos redzēties, piemēram, ar Aiju Zariņu un Līgu Purmali, kuru darbus mīlu sen un no pirmā acu uzmetiena. Tikai sarkanais uz viņām nekādi neattiecas. 

Pēc tam es uzšāvos stāvu augstāk – uz izstādi Minka nāk. Mazītiņa, pavisam kamertipa. Ļoti patika. Ne tāpēc, ka dievinu kaķus. Bet tāpēc, ka sakarīga. Tur Mārim Subačam ir nekaunīgs, bandītisks runcis (nepārprotami uz ielas dzīvojošs), kas vakarā iziet pilsētā meklēt piedzīvojumus. Un viņam ir pilnīgi vienaldzīgi visi kastrātu mierīgās dzīves jaukumi. Starp citu, tur debesis ir viscaur sarkanas. Un vitālas enerģijas pārpārēm.

Atslēgt svešo

Posted on februāris 2, 2011 by - Intervija

Ķīniešu valodas un filozofijas pētnieks Kaspars Eihmanis par to, kā mūsdienu latvietim var līdzēt Senās Ķīnas teksti, un pārpratumiem, kas rodas, cenšoties Ķīnu saprast un saprasties ar to 

Kasparam bija deviņpadsmit gadu, kad, intereses par budismu dzīts, viņš sāka studēt ķīniešu valodu Latvijas Universitātē. Pētnieciskos nolūkos viņš labu laiku nodzīvoja Ķīnā un Taivānā, pētot Ķīnas filozofijas tradīciju, tajā skaitā Laodzi Daodedzjin. Patlaban Helsinku Universitātē Eihmanis studē doktorantūrā, raksta disertāciju par mūsdienu konfuciānisma seno tekstu interpretācijām un ir ķīniešu valodas pasniedzējs Latvijas Universitātē. 

Šķiet, ka 34 gadus veco pētnieku, tērptu diskrēti melnā, nevar aizkaitināt nekas. Ja nu vienīgi jums ienāktu prātā uzdot viņam jautājumu par mīļāko ķīniešu restorānu Rīgā vai noskaidrot, kā kļūt laimīgam, šķirstot Daodedzjin. 

Ja runājam par Ķīnu kā metaforu svešādajam, kam gribas pietuvoties, izprast, jūs to redzat aktuālā sociālpolitiskā kontekstā vai drīzāk vēsturiskā, filozofiskā? 

Drīzāk vēsturiskā un filozofiskā. Jāatzīst, ka laikmets, kas mani interesē vismazāk – intelektuāli, literāri un estētiski – ir pēdējā Ķīnas impērija Cjin (1644-1911). Tas ir svešzemnieku mandžūru valdīšanas laiks un Ķīnas kultūras stagnācijas, pašizolācijas un pašlepna pārākuma laikmets, kura rezultāts bija ķīniešu konfrontācija ar Eiropas imperiālismu un koloniālismu. 

Lai gan uzreiz jāsaka, ka šāds mans pieņēmums ir subjektīvs. Citiem senatne izraisa nepatiku, bet viss mūsdienīgais ir slavējams. Tas nav tik viennozīmīgi. Mūsdienu Ķīna lielākā vai mazākā mērā ir mantiniece tradīcijām, kas pastāvējušas Ķīnā pēdējos 2500 gadus, ko mēs mēģinām intelektuāli apjēgt. Man noteikti tā metafora, par ko vaicājat, ir saistīta ar laikmetu, sākot no 6.gadsimta pirms mūsu ēras un beidzot varbūt ar 15.-16.gadsimtu. 

Ar to jūsu Ķīna beidzas? 

Savā ziņā. Mani piesaista arī modernā Ķīna, jo tā ir kaut kas fiziski tverams un pieredzams. Kamēr tas, ko mēs lasām senajos tekstos, ir tikai un vienīgi pārdzīvojums iztēlē kādas intelektuālās tradīcijas ietvaros. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka kaut kādos aspektos [senās zināšanas] pastāv arī mūsdienu Ķīnā. Ja kaut kas ir pazudis, pašreizējā brīdī tas atdzimst. 

Vai nav dīvaini, ņemot vērā totalitārismu Ķīnā? 

Es Ķīnu nesauktu par totalitāru. Tas atkarīgs no tā, kā definējam totalitārismu. Ķīna ir autoritāra, jā, par to droši izsakās jebkurš Ķīnas vēstures pētnieks, ja vien viņš nav specifiski politiski angažēts. Ķīna ir vissenākā autoritārās tradīcijas valsts, kas vēl aizvien pastāv. 

Totalitārisms – es teiktu, tas bija cits laiks Ķīnā. Vairs ne tagad. Ne tas totalitārisms, ko asociējam ar Mao laikmetu vai staļinisma, nacisma, fašisma politiku. Ķīna mūsdienās gūst diametrāli pretējus vērtējumus. Viens no tiem demonizē šo valsti, sauc to par fašistisku, totalitāru. Savukārt otra galējība – uzskatīt Ķīnu par nākotnes pasaules modeli. 

Kas ir mūsdienu Ķīnas spēks? 

Acīmredzamākais ir fiziskais spēks – neiedomājamais iedzīvotāju daudzums, kuru valdībai, ņemot vērā autoritārās politikas tradīciju jau gadsimtiem ilgi, izdodas kontrolēt tādā mērā, kā nevienai citai pasaules valstij. 

Ķīna ir lepna, tā sevi uzskata par vienīgo seno kultūru, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Taču jāsaprot – tas ir ideoloģisks uzstādījums. Nav tādas kultūras, kas būtu saglabājusies nemainīga. Mēs vienkārši nepamanām visas sīkās izmaiņas, jo mums to neļauj politiskā ideoloģija. Tās mērķis ir radīt homogēnu, vienveidīgu priekšstatu par Ķīnu. Tas mērķtiecīgi darīts divtūkstoš gadu garumā, kopš Ķīnā tika iedibināta pirmā impērija. Impēriju ideoloģija ir vērsta uz to, lai radītu vienotu kultūru, iznīcinot visu atšķirīgo. 

Kā nākas, ka senu, unikālu kultūru lielvalstis mūsdienās noripojušas līdz nabadzībai, korupcijai, represijām? 

Kultūras pagrimums ir ārkārtīgi diskutējams jautājums. Ja runājam par Ķīnu sešus gadsimtus pirms mūsu ēras, Laodzi un citiem tālaika domātājiem bija intelektuālā brīvība. Bet ne vienkāršajam cilvēkam. Vienkāršais cilvēks neparādās vispār. Jāteic gan, tekstos viņš ir apzīmēts ar jēdzienu «vienkāršais cilvēks» vai «zemnieks» un viņa intereses tika kaut kādā veidā ievērotas, jo Senajā Ķīnā pastāvēja politiskie ideāli. Tie balstījās uz principu, ka valdnieki saņem mandātu valdīt no debesīm, bet šo mandātu apstiprina tautas labklājība. Atsevišķiem pētniekiem mūsdienu Ķīnā tas liek domāt par demokrātisko ideju aizsākumu tajos laikos. To gan nevar tā vienkārši apgalvot. Ķīnā vienmēr bijusi izteikta robeža starp valdošo slāni un pakļautajiem neatkarīgi no tā, ka pakļautie faktiski nodrošina valdošo eksistenci. 

Tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc komunistiskā ideoloģija, marksisms savā laikā Ķīnā tika labvēlīgi uzņemts. Tas bija mēģinājums dot balsi tiem, kuriem tās nekad nav bijis. Runāt viņu vārdā. Cits jautājums – kā šī ideoloģija tiek īstenota. Rezultātā Ķīnā bija tāds totalitārisms, kas nebija pieredzēts, manuprāt, ne Staļina, ne Hitlera sistēmā. Tāda spēja kontrolēt cilvēka apziņu kā komunistiskajai partijai Ķīnā kultūras revolūcijas laikos nav īstenojusies nevienā citā sistēmā. 

Vai ārējās kontroles mehānismiem, jūsuprāt, ir saistība ar individuālo brīvību? Varbūt individuālā brīvība ir ārēji neskarama? 

Ja ņemam par pamatu filozofa Jesajas Berlina modeli par negatīvo un pozitīvo brīvību, tad negatīvās brīvības ideja Ķīnā principā netiek apspriesta (negatīvā brīvība apzīmē to, ka indivīdu neapspiež ārēji ierobežojumi, savukārt pozitīvā brīvība saistīta ar indivīda spējām īstenot savu potenciālu – red.). Senajā Ķīnā tie, kuri aicināja likt savas personīgās intereses pāri sabiedrības interesēm, tika dēvēti par egoistiem. Brīvība, kā mēs to saprotam mūsdienās, nav jēdziens, ko Ķīnas teorētiķi būtu apskatījuši bieži. Bet viņi ir ārkārtīgi strādājuši ar pozitīvās brīvības ideju. Protams, pats Berlins to arī kritizēja. Piemēram, stoicisma gadījumā – brīvība no sāpēm, kad jūs spīdzina un moka, nav tā brīvība, par ko Berlins runā politiskās kultūras ietvaros Rietumeiropā. 

Pozitīvā brīvība ķīniešu filozofu darbos ir dažādi izstrādāta. Brīvība no vēlmēm, kas cilvēku ierobežo kāda mērķa labad. Brīvība cilvēkam noteiktas politiskas sistēmas ietvaros – tas faktiski netiek apskatīts. Viņi par to sāka domāt tikai 19.gadsimta beigās, kad sastapās ar Rietumeiropā un Amerikā tajā laikā izplatītajām idejām – anarhismu, liberālismu. Kad pirmais globālisma vilnis bija sācies un briti sakāva ķīniešus opija karā 19.gadsimta vidū. Ar to arī sākās Ķīnas tradicionālās lielvalsts noriets. Vēl pirms 300-400 gadiem Ķīna bija vadošā lielvalsts pasaulē tehnoloģiski un pēc visiem citiem parametriem. 

Mēs Rietumos esam ieraduši spriest – nav brīvības, ir slikti! Vai to var absolutizēt? 

Ķīnas gadījumā tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Viena pasaules daļa Ķīnai asi pārmet cilvēktiesību ierobežošanu. Cita daļa uzskata, ka Ķīna pieder pie cita domāšanas veida un tās tradicionālās vērtības neļauj attīstīt cilvēktiesību kultūru. Man liekas, taisnība ir vieniem un otriem, lai arī tas skan loģiski pretrunīgi. Tad jāskatās konkrēti, kādi politiskie uzstādījumi strādā un kādi nestrādā. Nenoliedzami, spēcīgā autoritatīvā vara Ķīnā ir panākusi ekonomikas uzlabošanos. 

Man cilvēktiesību definīcijas pamatā ir varas nežēlības mērs pret indivīdu. Es mēģinu ievērot principu, par ko mēs visi – latvieši, ķīnieši un visi citi – varētu vienoties, – par dzīvošanu kopienā, kuras pienākums ir pēc iespējas mazināt nežēlību un vardarbību. Arī verbālo nežēlību pret sociālām grupām, kas cita citai nav tīkamas. 

Kāpēc jautājums par vardarbību jums ir atskaites punkts? 

Cilvēks var dzīvot un garīgi izpausties arī strikti autoritārā sabiedrībā. Tas pats Jesaja Berlins runā par to, ka cilvēks var būt tikpat brīvs arī autoritatīvā režīmā. Tas ir iespējams. Tikai tad sevis pilnveidošana vērsta uz pavisam citu mērķi. Ne velti ķīniešu politiskajā, filozofiskajā un reliģiskajā tradīcijā viens no centrālajiem jēdzieniem ir harmonija. Rietumeiropai un Amerikai nozīmīgākais jēdziens ir demokrātija, bet Ķīnai – harmonija, saskaņa starp sabiedrības locekļiem. 

Ar to gan var sāpīgi manipulēt. 

Ar to manipulējam gan mēs, kas piederam Ziemeļatlantiskajai kultūrai, gan ķīnieši. Šajā ziņā mēs neesam ne ar ko labāki. 

Ko jums pašam devusi iedziļināšanās Ķīnas kultūrā, filozofijā? 

Mana interese sākās ar Indiju un tikai pēc tam par Ķīnu. Ko man tas devis? Lielāku toleranci pret svešādo, kura mums Rietumos ir un būs arvien vairāk. Ir maldīgi iztēloties, ka nākotnē varēsim eksistēt slēgtā, norobežotā sabiedrībā, kas būvēta pēc nacionālā principa. Tas ir neiespējami. Jo ātrāk pamodīsimies no šāda veida pašapmāna, mācīsimies un apgūsim citas kultūras, jo ātrāk iemācīsimies spēju pieņemt. 

Kas to noteiks, vai tikai ekonomika? 

To jau nosaka ekonomika. Globalizācija diemžēl iegājusi nekontrolējamā procesā. Mums kā indivīdiem vairs nav nekādu iespēju ietekmēt šo procesu. Tas mums kā sabiedrībai ir izaicinājums – politiski, lin-gvistiski, antropoloģiski, visos iespējamajos veidos. Tas, ka Latvijas valdībai nāksies pārdomāt imigrācijas politiku, ir acīmredzami. Teikšu atklāti, mums ir fašistiska imigrācijas politika. 

Kas jūs uztrauc latviešu attieksmē pret citādo? 

Aizspriedumi, klišejas, neiecietība ir dabiska antropoloģiska konstante cilvēkam. Tas raksturīgs ne tikai latviešiem, bet jebkurai citai tautai. Mans mīļākais latviešu raksturojums: rasists, ksenofobs, antisemīts un homofobs. Latvieša ideālais nīšanas objekts būtu melnādains homoseksuāls ebrejs. Rasisms raksturīgs arī ķīniešiem, tāpat kā centrismi. Etnocentrisms, piemēram. 

Ķīniešiem, kuri pasaulē ir… 

Viens komats trīs miljardi. Ķīnieši izsenis, kā jebkura cita kultūras tauta, sevi uzskatījuši par kultūras nesējiem un visus pārējos – par barbariem. Tādiem, kuri «runā nesakarīgi».

Kā viņi raugās uz mums, eiropiešiem? 

Rietumniekus par aizjūras velniem viņi sauca jau 19.gadsimtā, kaut oficiālās grāmatās tādus apgalvojumus diez vai atradīsit. 

Uzstādījums bija ekonomisks vai tomēr arī filozofisks? 

Ekonomisks, bet ar pārliecību, ka viņi pārstāv daudz kulturālāku pasauli. 

Vai mūsdienu Ķīna Rietumu pasaulei labprāt sniedz roku, vai tas ir tikai žests un šo pasauļu saskarsme īsti nav iespējama? 

Ir iespējama. Tie [Rietumu pasaules pārstāvji], kuri ar Ķīnas pētniecību nodarbojas profesionāli un pārzina diskursu, kura ietvaros Ķīna argumentē savas pozīcijas, saprot viņus. Taču saprast un pieņemt nav viens un tas pats. Līdzīgi ir ar toleranci – tā ir spēja pieņemt citādo, bet tai ir dažādi līmeņi. Tolerance var būt arī kontrolēta nepatika un pat kontrolēts naids. 

Pieņemt citādo vēl nenozīmē cita cilvēka specifiskā dzīvesveida asimilāciju. Jūs vienkārši pieņemat, ka citādība var būt citur un tā var būt arī jums blakus. Mums jāsaprot, ka dzīvojam pietiekami sarežģītā pasaulē, kas virzās uz radikāli atšķirīgāku modeli nekā visos iepriekšējos laikmetos. 

Procesi, kas patlaban pasaulē notiek, ir dažādi. Paralēli globalizācijai notiek lokalizācija. Noteiktas etniskās grupas sāk sevi identificēt kā vēl nekad agrāk un pretnostatīt citām grupām. Līdz ar to konflikta iespējas palielinās. Izpratne par globālismu kā kaut ko jauku ir sevis mānīšana. Tehnoloģiskā attīstība pasaulē ir daudz ātrāka nekā mūsu intelektuālā sagatavotība saskarsmei ar citām kultūrām, citiem dzīvesveidiem. Lidmašīnas ir fantastisks izgudrojums, bet apziņa nav spējīga tik ātri lidot. Tūrisms ir kaut kas cits, tas neliecina par spēju pieņemt. Tā ir izklaide. Tūristiem bieži vien nav ne jausmas, kur viņi patiesībā nonākuši. 

Kas ir visdīvainākais eiropietī, no ķīnieša viedokļa raugoties? 

Ķīniešus biedē Eiropas un Ziemeļamerikas politiskā pašpārliecinātība, pārliecība par to, ka noteiktas civilizācijas noteiktā brīdī radies sociālekonomiskais un politiskais modelis ir izmantojams visiem. Turklāt izmantojams nekavējoties. Viņus tas ne tikai biedē, bet arī sadusmo. Tāpēc ir saprotams nacionālisma pieaugums Ķīnā. Lai ko tagad padomātu lasītājs, manuprāt, nacionālisms vai patriotisms, kas vienādots ar nacionālismu, ir tikai un vienīgi slikts. Tas ne pie kā laba nenoved. 

Kāds ir izskaidrojums šai pozīcijai? 

Nacionālisms ir citādā izslēgšana, dažos gadījumos tas pat var pārvērsties par vardarbību pret citādo. Tāpēc man nacionālisms ir ārkārtīgi biedējošs. Tā ir riskanta aizraušanās jebkurai valstij. 

Deputāts Raivis Dzintars jums pateiks, ka esam latvieši, mums jālepojas! 

Jā, bet nācijas ideja ir radusies noteiktā laikmetā. Tā nav sena ideja, latviešiem – pavisam nesena. Protams, ne tikai Raivis Dzintars, daudzi iebildīs, bet latvieši ir ļoti nesena konstrukcija – kopš 19.gadsimta vidus. 

Kādu redzat šo konstrukciju – latvieši? 

Nekad neesmu meklējis latviešu definīciju, jo daudz kas tajā ir tāds, no kā mēģinu turēties pa gabalu. Piemēram, fobijas, par kurām runājām iepriekš, provinciālisms. Vispirms jau intelektuālais provinciālisms. Tas, protams, raksturīgs ne tikai latviešiem. Visiem. Bet esmu šīs valsts pārstāvis, tāpēc runāju par latviešu provinciālismu. To man daudz skaidrāk parāda skatījums no citas kultūras pozīcijām, iespēja atrasties atstatus kaut kādā mērā. Tikai nevajag pārprast – nekādā gadījumā nepozicionēju sevi kā citas kultūras nesēju. Kaut gan vēlmei izrauties no intelektuālajiem stereotipiem, iepriekš pieņemtiem priekšstatiem vajadzētu būt jebkurā cilvēkā. 

Vai irbulīšus veikli lietojat? 

Saskaņā ar standartu neturu tos pareizi. Bet ēdu veiksmīgi. Ķīnā parasti cenšos neeksperimentēt ar ēdienu. Zinu, kam varēšu un kam nevarēšu iekšēji pārkāpt pāri. Tas, ko mēs ēdam un kā mēs ēdam, var satuvināt vai attālināt. 

Kurā Ķīnas reģionā jūs, strādājot pētniecībā, dzīvojāt? 

Pekinā un Taivānā – pašos dienvidos. 

Vai sajutāt uzmanību no Ķīnas drošības iestādēm, būdams pētnieks no Rietumiem? 

Nē, nekad. Lūk, šis ir viens no slavenajiem stereotipiem. Daudziem liekas, ka mūsdienu Ķīna ir kas līdzīgs Orvela stāstam 1984. Nekā tamlīdzīga! Tā pat būtu augstprātība – iztēloties, ka es, nepilnus divdesmit gadus vecs students, kurš nokļuvis Ķīnā, nonākšu valsts drošības iestāžu redzeslokā. Ķīna tagad piedzīvo tādu intelektuālo brīvību, kādu nav piedzīvojusi nekad savā vēsturē. Cits jautājums – ko jūs ar šo brīvību darāt. Ja tā saistīta ar pretēju politisko uzskatu izteikšanu, publiski kritizējot valdību, tad jums ir problēmas. 

Bet – ja jūs to sakāt krodziņā draugiem? 

To ķīnieši dara regulāri. Nav tā, ka viņi nekritizē savu valdību. Viņiem ir visas tās pašas brīvības, kas mums Rietumos. Jautājums – kādā mērā paši izmantojam brīvības, kas mums kā pilsoņiem ir. Neizmantojam jau. Lielākoties izpratne par brīvību mūsu pašu sabiedrībā ir ļoti primitīva. Ja sabiedrība neizmanto un nerealizē brīvību, kas tai dota, brīvība tiek zaudēta. Nekas jau neturpinās pats par sevi. Viss tikai cilvēku piepūles rezultātā. 

Kādu nolūku vadīts pievērsāties ķīniešu filozofijas, valodas studijām? 

Man bija skaidrs, ka mācīšos kādu no Āzijas valodām, kad man bija 15-16 gadu. Interesi par kaut ko es uzskatu par metafizisku, kas nepadodas racionālam aprakstam un analīzei. Bet cilvēkam savai interesei jāseko. Viss sākās ar eksistenciāliem jautājumiem, interesi par tiem. 

Vai Ķīnas kultūras studijas jūs ir padarījušas par labāku cilvēku? 

Nē, varbūt tikai izgaismojušas nepilnības. Ļoti daudzi Austrumu pētnieki, Āzijas speciālisti spēcīgi ietekmējas no kultūrām, ko pēta. Cits jautājums – ko no tā, ko esam ieguvuši lasot un pārdomās, realizējam dzīvē. Visa mana akadēmiskā darbība savā ziņā ir cīņa pret ezotērismu. Cīņa pret romantisko orientālismu. 

Tā ir ārēja cīņa vai cīņa pašam sevī? 

Nenoliedzami, arī cīņa pašam ar sevi. Ārkārtīgi lielas bailes no banalitātes. Vienmēr ir jautājums: ko cilvēks meklē – patiesību vai nozīmi? 

Ko jūs meklējat? 

(Nopūšas.) Es ārkārtīgi vēlos zināt. Zināšanu trūkums man rada mazvērtības vai nepilnības sajūtu. Nezināšana ir ļoti labs līdzeklis pret lepnību katram akadēmiķim, katram cilvēkam. 

Sākot ķīniešu valodas studijas, mans mērķis bija viens: lasīt budisma sūtras oriģinālā ķīniešu valodā. Mans motivējošais cēlonis bija budisma studijas. (Iesmejas.) Tagad gan es tik ļoti populāri stāstu… Toreiz man, jaunam cilvēkam, tā bija intelektuāla, emocionāla un eksistenciāla interese. Budisma kultūra aptver tik plašu reģionu – sākot no Indijas, visu Dienvidaustrumāziju, un tajā laikā es izceļojos visā šajā reģionā, kamēr nokļuvu līdz ķīniešu valodai. 

Vai raudādams esat sēdējis pie hieroglifiem? 

Nē. 

Es nedomāju hieroglifus tehniski, bet kā iespēju caur valodu atslēgt svešu pasauli. 

Akadēmiskajā pasaulē var aizslēpties aiz tekstoloģijas, tekstu pārzināt filoloģiski pareizi. Vai tas nozīmē teksta sapratni – ir cits jautājums. Ķīniešu tradīcijā teksta sapratne nav tikai un vienīgi intelektuāla. Tā prasa eksistenciālo dalību. Ja teksts nerada rezonansi lasītājā un tam neseko kāda prakse – intelektuāla vai psihotehniska, tad teksts paliek slēgts. Akadēmiski tas ir sarežģīti, var iestāties personības dalīšanās. 

Vai patērētājkultūra ķīniešus apsēdusi līdzīgā veidā kā eiropiešus, amerikāņus? Mums, piemēram, patīk tērēt, bet, tā kā esam sakņoti kristīgajā kultūrā, mokāmies ar vainas apziņu – tiekties pēc mantas mums nozīmē grēkot, kaunēties. 

Ķīniešiem pārticība līdztekus tādiem ideā-liem kā ilgs mūžs izsenis ir kultūras vērtība. Viņiem nav pretrunas. Mūsdienu Ķīnā daudzi cilvēki aizrāvušies ar patēriņu. Ir jaunie latvieši, jaunie krievi un ir arī jaunie ķīnieši. Līdztekus viņiem ir arī morālie uzstādījumi, kas vērsti uz taupību, individuālo vēlmju apspiešanu par labu citiem. Tas viss paralēli eksistē. 

Pie kura Laodzi teksta fragmenta visilgāk esat sēdējis? 

Pirmā rindiņa, pirmās divas: Dao, ko ir iespējams izteikt, nav pastāvīgais Dao. Interpretējot jābūt ļoti uzmanīgam, lai tekstā «neieliktu» kaut ko tādu, kas ļoti spēcīgi atgādina paša pasaules skatījumu. 

Ko Laodzi atziņas var līdzēt mūsdienu latvietim? 

Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Jebkurš teksts, kura funkcija vēsturiski ir bijusi orientēt cilvēka dzīvi, ir jāprot lasīt tā, lai šī funkcija tiktu aktualizēta. Mūsdienu latvieša, kā arī eiropieša vēsturiskā situācija nav pat tuvu salīdzināma ar 4.gadsimtu pirms mūsu ēras Senajā Ķīnā. Cits jautājums ir par atsevišķiem saskares punktiem, kas ir vispārcilvēciski, piemēram, nepieciešamību izprast savu stāvokli. Tam pievienojas sevis pilnīgošanas aspekts, kas nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam visaptverošā masu patēriņa laikmetā. Mums būtu svarīga vēlmju ekonomija. Un galu galā – lasīt senatnes tekstus tā, ka kaut kas jūsos atbalsojas, ir baudījums.

Piecas grāmatas, ko Kaspars Eihmanis iesaka izlasīt ikvienam

Hannah Arendt. The Life of the Mind. Politiskās filozofijas domātājas mēģinājums apjēgt Rietumu metafiziskās tradīcijas īpatnības un atbildēt uz jautājumu, kas notiek ar mums, kad domājam.

Isaiah Berlin. Four Essays on Liberty. Intelektuālās vēstures paraugs par excellence. Par brīvību vairs nav iespējams domāt citādi, kad ir izlasītas Berlina pārdomas par negatīvās un pozitīvās brīvības formām.

Erich Fromm. Man for Himself. An Inquiry into the Psychology of Ethics. Dziļdomīga 20.gs. autoritāro režīmu ētikas sistēmu analīze, patērētāju psiholoģijas kritika un ētiskās paškultivācijas nozīmes apstiprinājums.

Dhammapada. Vispazīstamākais Theravādas budisma tradīcijas teksts. Brīnišķīgs agrīnā pali budistu kanoniskās literatūras piemineklis, ko piedēvē pašam Budam Šakjamuni.

Laodzi. Daodedzjin. Senķīniešu daoistu filozofa Laodzi teksts, kas ir ne tikai visvairāk tulkotais ķīniešu teksts Rietumu valodās, bet arī visvairāk tulkotais kādas filozofiski relģiskās tradīcijas teksts pēc Bībeles.

Kaspars Eihmanis

Dzimis 1976.gadā 

Ieguvis LU humanitāro zinātņu bakalaura grādu sinoloģijā un maģistra grādu orientālistikā 

Kopš 1999.g. LU Āzijas studiju nodaļas lektors 

Helsinku Universitātes Āzijas un Āfrikas studiju institūta doktorants 

2009. Taivānas Zinātņu akadēmijas Ķīnas literatūras un filozofijas institūta stipendiāts 

Atslēgt svešo

Posted on februāris 2, 2011 by - Intervija

Ķīniešu valodas un filozofijas pētnieks Kaspars Eihmanis par to, kā mūsdienu latvietim var līdzēt Senās Ķīnas teksti, un pārpratumiem, kas rodas, cenšoties Ķīnu saprast un saprasties ar to 

Kasparam bija deviņpadsmit gadu, kad, intereses par budismu dzīts, viņš sāka studēt ķīniešu valodu Latvijas Universitātē. Pētnieciskos nolūkos viņš labu laiku nodzīvoja Ķīnā un Taivānā, pētot Ķīnas filozofijas tradīciju, tajā skaitā Laodzi Daodedzjin. Patlaban Helsinku Universitātē Eihmanis studē doktorantūrā, raksta disertāciju par mūsdienu konfuciānisma seno tekstu interpretācijām un ir ķīniešu valodas pasniedzējs Latvijas Universitātē. 

Šķiet, ka 34 gadus veco pētnieku, tērptu diskrēti melnā, nevar aizkaitināt nekas. Ja nu vienīgi jums ienāktu prātā uzdot viņam jautājumu par mīļāko ķīniešu restorānu Rīgā vai noskaidrot, kā kļūt laimīgam, šķirstot Daodedzjin. 

Ja runājam par Ķīnu kā metaforu svešādajam, kam gribas pietuvoties, izprast, jūs to redzat aktuālā sociālpolitiskā kontekstā vai drīzāk vēsturiskā, filozofiskā? 

Drīzāk vēsturiskā un filozofiskā. Jāatzīst, ka laikmets, kas mani interesē vismazāk – intelektuāli, literāri un estētiski – ir pēdējā Ķīnas impērija Cjin (1644-1911). Tas ir svešzemnieku mandžūru valdīšanas laiks un Ķīnas kultūras stagnācijas, pašizolācijas un pašlepna pārākuma laikmets, kura rezultāts bija ķīniešu konfrontācija ar Eiropas imperiālismu un koloniālismu. 

Lai gan uzreiz jāsaka, ka šāds mans pieņēmums ir subjektīvs. Citiem senatne izraisa nepatiku, bet viss mūsdienīgais ir slavējams. Tas nav tik viennozīmīgi. Mūsdienu Ķīna lielākā vai mazākā mērā ir mantiniece tradīcijām, kas pastāvējušas Ķīnā pēdējos 2500 gadus, ko mēs mēģinām intelektuāli apjēgt. Man noteikti tā metafora, par ko vaicājat, ir saistīta ar laikmetu, sākot no 6.gadsimta pirms mūsu ēras un beidzot varbūt ar 15.-16.gadsimtu. 

Ar to jūsu Ķīna beidzas? 

Savā ziņā. Mani piesaista arī modernā Ķīna, jo tā ir kaut kas fiziski tverams un pieredzams. Kamēr tas, ko mēs lasām senajos tekstos, ir tikai un vienīgi pārdzīvojums iztēlē kādas intelektuālās tradīcijas ietvaros. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka kaut kādos aspektos [senās zināšanas] pastāv arī mūsdienu Ķīnā. Ja kaut kas ir pazudis, pašreizējā brīdī tas atdzimst. 

Vai nav dīvaini, ņemot vērā totalitārismu Ķīnā? 

Es Ķīnu nesauktu par totalitāru. Tas atkarīgs no tā, kā definējam totalitārismu. Ķīna ir autoritāra, jā, par to droši izsakās jebkurš Ķīnas vēstures pētnieks, ja vien viņš nav specifiski politiski angažēts. Ķīna ir vissenākā autoritārās tradīcijas valsts, kas vēl aizvien pastāv. 

Totalitārisms – es teiktu, tas bija cits laiks Ķīnā. Vairs ne tagad. Ne tas totalitārisms, ko asociējam ar Mao laikmetu vai staļinisma, nacisma, fašisma politiku. Ķīna mūsdienās gūst diametrāli pretējus vērtējumus. Viens no tiem demonizē šo valsti, sauc to par fašistisku, totalitāru. Savukārt otra galējība – uzskatīt Ķīnu par nākotnes pasaules modeli. 

Kas ir mūsdienu Ķīnas spēks? 

Acīmredzamākais ir fiziskais spēks – neiedomājamais iedzīvotāju daudzums, kuru valdībai, ņemot vērā autoritārās politikas tradīciju jau gadsimtiem ilgi, izdodas kontrolēt tādā mērā, kā nevienai citai pasaules valstij. 

Ķīna ir lepna, tā sevi uzskata par vienīgo seno kultūru, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Taču jāsaprot – tas ir ideoloģisks uzstādījums. Nav tādas kultūras, kas būtu saglabājusies nemainīga. Mēs vienkārši nepamanām visas sīkās izmaiņas, jo mums to neļauj politiskā ideoloģija. Tās mērķis ir radīt homogēnu, vienveidīgu priekšstatu par Ķīnu. Tas mērķtiecīgi darīts divtūkstoš gadu garumā, kopš Ķīnā tika iedibināta pirmā impērija. Impēriju ideoloģija ir vērsta uz to, lai radītu vienotu kultūru, iznīcinot visu atšķirīgo. 

Kā nākas, ka senu, unikālu kultūru lielvalstis mūsdienās noripojušas līdz nabadzībai, korupcijai, represijām? 

Kultūras pagrimums ir ārkārtīgi diskutējams jautājums. Ja runājam par Ķīnu sešus gadsimtus pirms mūsu ēras, Laodzi un citiem tālaika domātājiem bija intelektuālā brīvība. Bet ne vienkāršajam cilvēkam. Vienkāršais cilvēks neparādās vispār. Jāteic gan, tekstos viņš ir apzīmēts ar jēdzienu «vienkāršais cilvēks» vai «zemnieks» un viņa intereses tika kaut kādā veidā ievērotas, jo Senajā Ķīnā pastāvēja politiskie ideāli. Tie balstījās uz principu, ka valdnieki saņem mandātu valdīt no debesīm, bet šo mandātu apstiprina tautas labklājība. Atsevišķiem pētniekiem mūsdienu Ķīnā tas liek domāt par demokrātisko ideju aizsākumu tajos laikos. To gan nevar tā vienkārši apgalvot. Ķīnā vienmēr bijusi izteikta robeža starp valdošo slāni un pakļautajiem neatkarīgi no tā, ka pakļautie faktiski nodrošina valdošo eksistenci. 

Tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc komunistiskā ideoloģija, marksisms savā laikā Ķīnā tika labvēlīgi uzņemts. Tas bija mēģinājums dot balsi tiem, kuriem tās nekad nav bijis. Runāt viņu vārdā. Cits jautājums – kā šī ideoloģija tiek īstenota. Rezultātā Ķīnā bija tāds totalitārisms, kas nebija pieredzēts, manuprāt, ne Staļina, ne Hitlera sistēmā. Tāda spēja kontrolēt cilvēka apziņu kā komunistiskajai partijai Ķīnā kultūras revolūcijas laikos nav īstenojusies nevienā citā sistēmā. 

Vai ārējās kontroles mehānismiem, jūsuprāt, ir saistība ar individuālo brīvību? Varbūt individuālā brīvība ir ārēji neskarama? 

Ja ņemam par pamatu filozofa Jesajas Berlina modeli par negatīvo un pozitīvo brīvību, tad negatīvās brīvības ideja Ķīnā principā netiek apspriesta (negatīvā brīvība apzīmē to, ka indivīdu neapspiež ārēji ierobežojumi, savukārt pozitīvā brīvība saistīta ar indivīda spējām īstenot savu potenciālu – red.). Senajā Ķīnā tie, kuri aicināja likt savas personīgās intereses pāri sabiedrības interesēm, tika dēvēti par egoistiem. Brīvība, kā mēs to saprotam mūsdienās, nav jēdziens, ko Ķīnas teorētiķi būtu apskatījuši bieži. Bet viņi ir ārkārtīgi strādājuši ar pozitīvās brīvības ideju. Protams, pats Berlins to arī kritizēja. Piemēram, stoicisma gadījumā – brīvība no sāpēm, kad jūs spīdzina un moka, nav tā brīvība, par ko Berlins runā politiskās kultūras ietvaros Rietumeiropā. 

Pozitīvā brīvība ķīniešu filozofu darbos ir dažādi izstrādāta. Brīvība no vēlmēm, kas cilvēku ierobežo kāda mērķa labad. Brīvība cilvēkam noteiktas politiskas sistēmas ietvaros – tas faktiski netiek apskatīts. Viņi par to sāka domāt tikai 19.gadsimta beigās, kad sastapās ar Rietumeiropā un Amerikā tajā laikā izplatītajām idejām – anarhismu, liberālismu. Kad pirmais globālisma vilnis bija sācies un briti sakāva ķīniešus opija karā 19.gadsimta vidū. Ar to arī sākās Ķīnas tradicionālās lielvalsts noriets. Vēl pirms 300-400 gadiem Ķīna bija vadošā lielvalsts pasaulē tehnoloģiski un pēc visiem citiem parametriem. 

Mēs Rietumos esam ieraduši spriest – nav brīvības, ir slikti! Vai to var absolutizēt? 

Ķīnas gadījumā tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Viena pasaules daļa Ķīnai asi pārmet cilvēktiesību ierobežošanu. Cita daļa uzskata, ka Ķīna pieder pie cita domāšanas veida un tās tradicionālās vērtības neļauj attīstīt cilvēktiesību kultūru. Man liekas, taisnība ir vieniem un otriem, lai arī tas skan loģiski pretrunīgi. Tad jāskatās konkrēti, kādi politiskie uzstādījumi strādā un kādi nestrādā. Nenoliedzami, spēcīgā autoritatīvā vara Ķīnā ir panākusi ekonomikas uzlabošanos. 

Man cilvēktiesību definīcijas pamatā ir varas nežēlības mērs pret indivīdu. Es mēģinu ievērot principu, par ko mēs visi – latvieši, ķīnieši un visi citi – varētu vienoties, – par dzīvošanu kopienā, kuras pienākums ir pēc iespējas mazināt nežēlību un vardarbību. Arī verbālo nežēlību pret sociālām grupām, kas cita citai nav tīkamas. 

Kāpēc jautājums par vardarbību jums ir atskaites punkts? 

Cilvēks var dzīvot un garīgi izpausties arī strikti autoritārā sabiedrībā. Tas pats Jesaja Berlins runā par to, ka cilvēks var būt tikpat brīvs arī autoritatīvā režīmā. Tas ir iespējams. Tikai tad sevis pilnveidošana vērsta uz pavisam citu mērķi. Ne velti ķīniešu politiskajā, filozofiskajā un reliģiskajā tradīcijā viens no centrālajiem jēdzieniem ir harmonija. Rietumeiropai un Amerikai nozīmīgākais jēdziens ir demokrātija, bet Ķīnai – harmonija, saskaņa starp sabiedrības locekļiem. 

Ar to gan var sāpīgi manipulēt. 

Ar to manipulējam gan mēs, kas piederam Ziemeļatlantiskajai kultūrai, gan ķīnieši. Šajā ziņā mēs neesam ne ar ko labāki. 

Ko jums pašam devusi iedziļināšanās Ķīnas kultūrā, filozofijā? 

Mana interese sākās ar Indiju un tikai pēc tam par Ķīnu. Ko man tas devis? Lielāku toleranci pret svešādo, kura mums Rietumos ir un būs arvien vairāk. Ir maldīgi iztēloties, ka nākotnē varēsim eksistēt slēgtā, norobežotā sabiedrībā, kas būvēta pēc nacionālā principa. Tas ir neiespējami. Jo ātrāk pamodīsimies no šāda veida pašapmāna, mācīsimies un apgūsim citas kultūras, jo ātrāk iemācīsimies spēju pieņemt. 

Kas to noteiks, vai tikai ekonomika? 

To jau nosaka ekonomika. Globalizācija diemžēl iegājusi nekontrolējamā procesā. Mums kā indivīdiem vairs nav nekādu iespēju ietekmēt šo procesu. Tas mums kā sabiedrībai ir izaicinājums – politiski, lin-gvistiski, antropoloģiski, visos iespējamajos veidos. Tas, ka Latvijas valdībai nāksies pārdomāt imigrācijas politiku, ir acīmredzami. Teikšu atklāti, mums ir fašistiska imigrācijas politika. 

Kas jūs uztrauc latviešu attieksmē pret citādo? 

Aizspriedumi, klišejas, neiecietība ir dabiska antropoloģiska konstante cilvēkam. Tas raksturīgs ne tikai latviešiem, bet jebkurai citai tautai. Mans mīļākais latviešu raksturojums: rasists, ksenofobs, antisemīts un homofobs. Latvieša ideālais nīšanas objekts būtu melnādains homoseksuāls ebrejs. Rasisms raksturīgs arī ķīniešiem, tāpat kā centrismi. Etnocentrisms, piemēram. 

Ķīniešiem, kuri pasaulē ir… 

Viens komats trīs miljardi. Ķīnieši izsenis, kā jebkura cita kultūras tauta, sevi uzskatījuši par kultūras nesējiem un visus pārējos – par barbariem. Tādiem, kuri «runā nesakarīgi».

Kā viņi raugās uz mums, eiropiešiem? 

Rietumniekus par aizjūras velniem viņi sauca jau 19.gadsimtā, kaut oficiālās grāmatās tādus apgalvojumus diez vai atradīsit. 

Uzstādījums bija ekonomisks vai tomēr arī filozofisks? 

Ekonomisks, bet ar pārliecību, ka viņi pārstāv daudz kulturālāku pasauli. 

Vai mūsdienu Ķīna Rietumu pasaulei labprāt sniedz roku, vai tas ir tikai žests un šo pasauļu saskarsme īsti nav iespējama? 

Ir iespējama. Tie [Rietumu pasaules pārstāvji], kuri ar Ķīnas pētniecību nodarbojas profesionāli un pārzina diskursu, kura ietvaros Ķīna argumentē savas pozīcijas, saprot viņus. Taču saprast un pieņemt nav viens un tas pats. Līdzīgi ir ar toleranci – tā ir spēja pieņemt citādo, bet tai ir dažādi līmeņi. Tolerance var būt arī kontrolēta nepatika un pat kontrolēts naids. 

Pieņemt citādo vēl nenozīmē cita cilvēka specifiskā dzīvesveida asimilāciju. Jūs vienkārši pieņemat, ka citādība var būt citur un tā var būt arī jums blakus. Mums jāsaprot, ka dzīvojam pietiekami sarežģītā pasaulē, kas virzās uz radikāli atšķirīgāku modeli nekā visos iepriekšējos laikmetos. 

Procesi, kas patlaban pasaulē notiek, ir dažādi. Paralēli globalizācijai notiek lokalizācija. Noteiktas etniskās grupas sāk sevi identificēt kā vēl nekad agrāk un pretnostatīt citām grupām. Līdz ar to konflikta iespējas palielinās. Izpratne par globālismu kā kaut ko jauku ir sevis mānīšana. Tehnoloģiskā attīstība pasaulē ir daudz ātrāka nekā mūsu intelektuālā sagatavotība saskarsmei ar citām kultūrām, citiem dzīvesveidiem. Lidmašīnas ir fantastisks izgudrojums, bet apziņa nav spējīga tik ātri lidot. Tūrisms ir kaut kas cits, tas neliecina par spēju pieņemt. Tā ir izklaide. Tūristiem bieži vien nav ne jausmas, kur viņi patiesībā nonākuši. 

Kas ir visdīvainākais eiropietī, no ķīnieša viedokļa raugoties? 

Ķīniešus biedē Eiropas un Ziemeļamerikas politiskā pašpārliecinātība, pārliecība par to, ka noteiktas civilizācijas noteiktā brīdī radies sociālekonomiskais un politiskais modelis ir izmantojams visiem. Turklāt izmantojams nekavējoties. Viņus tas ne tikai biedē, bet arī sadusmo. Tāpēc ir saprotams nacionālisma pieaugums Ķīnā. Lai ko tagad padomātu lasītājs, manuprāt, nacionālisms vai patriotisms, kas vienādots ar nacionālismu, ir tikai un vienīgi slikts. Tas ne pie kā laba nenoved. 

Kāds ir izskaidrojums šai pozīcijai? 

Nacionālisms ir citādā izslēgšana, dažos gadījumos tas pat var pārvērsties par vardarbību pret citādo. Tāpēc man nacionālisms ir ārkārtīgi biedējošs. Tā ir riskanta aizraušanās jebkurai valstij. 

Deputāts Raivis Dzintars jums pateiks, ka esam latvieši, mums jālepojas! 

Jā, bet nācijas ideja ir radusies noteiktā laikmetā. Tā nav sena ideja, latviešiem – pavisam nesena. Protams, ne tikai Raivis Dzintars, daudzi iebildīs, bet latvieši ir ļoti nesena konstrukcija – kopš 19.gadsimta vidus. 

Kādu redzat šo konstrukciju – latvieši? 

Nekad neesmu meklējis latviešu definīciju, jo daudz kas tajā ir tāds, no kā mēģinu turēties pa gabalu. Piemēram, fobijas, par kurām runājām iepriekš, provinciālisms. Vispirms jau intelektuālais provinciālisms. Tas, protams, raksturīgs ne tikai latviešiem. Visiem. Bet esmu šīs valsts pārstāvis, tāpēc runāju par latviešu provinciālismu. To man daudz skaidrāk parāda skatījums no citas kultūras pozīcijām, iespēja atrasties atstatus kaut kādā mērā. Tikai nevajag pārprast – nekādā gadījumā nepozicionēju sevi kā citas kultūras nesēju. Kaut gan vēlmei izrauties no intelektuālajiem stereotipiem, iepriekš pieņemtiem priekšstatiem vajadzētu būt jebkurā cilvēkā. 

Vai irbulīšus veikli lietojat? 

Saskaņā ar standartu neturu tos pareizi. Bet ēdu veiksmīgi. Ķīnā parasti cenšos neeksperimentēt ar ēdienu. Zinu, kam varēšu un kam nevarēšu iekšēji pārkāpt pāri. Tas, ko mēs ēdam un kā mēs ēdam, var satuvināt vai attālināt. 

Kurā Ķīnas reģionā jūs, strādājot pētniecībā, dzīvojāt? 

Pekinā un Taivānā – pašos dienvidos. 

Vai sajutāt uzmanību no Ķīnas drošības iestādēm, būdams pētnieks no Rietumiem? 

Nē, nekad. Lūk, šis ir viens no slavenajiem stereotipiem. Daudziem liekas, ka mūsdienu Ķīna ir kas līdzīgs Orvela stāstam 1984. Nekā tamlīdzīga! Tā pat būtu augstprātība – iztēloties, ka es, nepilnus divdesmit gadus vecs students, kurš nokļuvis Ķīnā, nonākšu valsts drošības iestāžu redzeslokā. Ķīna tagad piedzīvo tādu intelektuālo brīvību, kādu nav piedzīvojusi nekad savā vēsturē. Cits jautājums – ko jūs ar šo brīvību darāt. Ja tā saistīta ar pretēju politisko uzskatu izteikšanu, publiski kritizējot valdību, tad jums ir problēmas. 

Bet – ja jūs to sakāt krodziņā draugiem? 

To ķīnieši dara regulāri. Nav tā, ka viņi nekritizē savu valdību. Viņiem ir visas tās pašas brīvības, kas mums Rietumos. Jautājums – kādā mērā paši izmantojam brīvības, kas mums kā pilsoņiem ir. Neizmantojam jau. Lielākoties izpratne par brīvību mūsu pašu sabiedrībā ir ļoti primitīva. Ja sabiedrība neizmanto un nerealizē brīvību, kas tai dota, brīvība tiek zaudēta. Nekas jau neturpinās pats par sevi. Viss tikai cilvēku piepūles rezultātā. 

Kādu nolūku vadīts pievērsāties ķīniešu filozofijas, valodas studijām? 

Man bija skaidrs, ka mācīšos kādu no Āzijas valodām, kad man bija 15-16 gadu. Interesi par kaut ko es uzskatu par metafizisku, kas nepadodas racionālam aprakstam un analīzei. Bet cilvēkam savai interesei jāseko. Viss sākās ar eksistenciāliem jautājumiem, interesi par tiem. 

Vai Ķīnas kultūras studijas jūs ir padarījušas par labāku cilvēku? 

Nē, varbūt tikai izgaismojušas nepilnības. Ļoti daudzi Austrumu pētnieki, Āzijas speciālisti spēcīgi ietekmējas no kultūrām, ko pēta. Cits jautājums – ko no tā, ko esam ieguvuši lasot un pārdomās, realizējam dzīvē. Visa mana akadēmiskā darbība savā ziņā ir cīņa pret ezotērismu. Cīņa pret romantisko orientālismu. 

Tā ir ārēja cīņa vai cīņa pašam sevī? 

Nenoliedzami, arī cīņa pašam ar sevi. Ārkārtīgi lielas bailes no banalitātes. Vienmēr ir jautājums: ko cilvēks meklē – patiesību vai nozīmi? 

Ko jūs meklējat? 

(Nopūšas.) Es ārkārtīgi vēlos zināt. Zināšanu trūkums man rada mazvērtības vai nepilnības sajūtu. Nezināšana ir ļoti labs līdzeklis pret lepnību katram akadēmiķim, katram cilvēkam. 

Sākot ķīniešu valodas studijas, mans mērķis bija viens: lasīt budisma sūtras oriģinālā ķīniešu valodā. Mans motivējošais cēlonis bija budisma studijas. (Iesmejas.) Tagad gan es tik ļoti populāri stāstu… Toreiz man, jaunam cilvēkam, tā bija intelektuāla, emocionāla un eksistenciāla interese. Budisma kultūra aptver tik plašu reģionu – sākot no Indijas, visu Dienvidaustrumāziju, un tajā laikā es izceļojos visā šajā reģionā, kamēr nokļuvu līdz ķīniešu valodai. 

Vai raudādams esat sēdējis pie hieroglifiem? 

Nē. 

Es nedomāju hieroglifus tehniski, bet kā iespēju caur valodu atslēgt svešu pasauli. 

Akadēmiskajā pasaulē var aizslēpties aiz tekstoloģijas, tekstu pārzināt filoloģiski pareizi. Vai tas nozīmē teksta sapratni – ir cits jautājums. Ķīniešu tradīcijā teksta sapratne nav tikai un vienīgi intelektuāla. Tā prasa eksistenciālo dalību. Ja teksts nerada rezonansi lasītājā un tam neseko kāda prakse – intelektuāla vai psihotehniska, tad teksts paliek slēgts. Akadēmiski tas ir sarežģīti, var iestāties personības dalīšanās. 

Vai patērētājkultūra ķīniešus apsēdusi līdzīgā veidā kā eiropiešus, amerikāņus? Mums, piemēram, patīk tērēt, bet, tā kā esam sakņoti kristīgajā kultūrā, mokāmies ar vainas apziņu – tiekties pēc mantas mums nozīmē grēkot, kaunēties. 

Ķīniešiem pārticība līdztekus tādiem ideā-liem kā ilgs mūžs izsenis ir kultūras vērtība. Viņiem nav pretrunas. Mūsdienu Ķīnā daudzi cilvēki aizrāvušies ar patēriņu. Ir jaunie latvieši, jaunie krievi un ir arī jaunie ķīnieši. Līdztekus viņiem ir arī morālie uzstādījumi, kas vērsti uz taupību, individuālo vēlmju apspiešanu par labu citiem. Tas viss paralēli eksistē. 

Pie kura Laodzi teksta fragmenta visilgāk esat sēdējis? 

Pirmā rindiņa, pirmās divas: Dao, ko ir iespējams izteikt, nav pastāvīgais Dao. Interpretējot jābūt ļoti uzmanīgam, lai tekstā «neieliktu» kaut ko tādu, kas ļoti spēcīgi atgādina paša pasaules skatījumu. 

<p>

Ko Laodzi atziņas var līdzēt mūsdienu latvietim? 

Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Jebkurš teksts, kura funkcija vēsturiski ir bijusi orientēt cilvēka dzīvi, ir jāprot lasīt tā, lai šī funkcija tiktu aktualizēta. Mūsdienu latvieša, kā arī eiropieša vēsturiskā situācija nav pat tuvu salīdzināma ar 4.gadsimtu pirms mūsu ēras Senajā Ķīnā. Cits jautājums ir par atsevišķiem saskares punktiem, kas ir vispārcilvēciski, piemēram, nepieciešamību izprast savu stāvokli. Tam pievienojas sevis pilnīgošanas aspekts, kas nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam visaptverošā masu patēriņa laikmetā. Mums būtu svarīga vēlmju ekonomija. Un galu galā – lasīt senatnes tekstus tā, ka kaut kas jūsos atbalsojas, ir baudījums.

Piecas grāmatas, ko Kaspars Eihmanis iesaka izlasīt ikvienam

Hannah Arendt. The Life of the Mind. Politiskās filozofijas domātājas mēģinājums apjēgt Rietumu metafiziskās tradīcijas īpatnības un atbildēt uz jautājumu, kas notiek ar mums, kad domājam.

Isaiah Berlin. Four Essays on Liberty. Intelektuālās vēstures paraugs par excellence. Par brīvību vairs nav iespējams domāt citādi, kad ir izlasītas Berlina pārdomas par negatīvās un pozitīvās brīvības formām.

Erich Fromm. Man for Himself. An Inquiry into the Psychology of Ethics. Dziļdomīga 20.gs. autoritāro režīmu ētikas sistēmu analīze, patērētāju psiholoģijas kritika un ētiskās paškultivācijas nozīmes apstiprinājums.

Dhammapada. Vispazīstamākais Theravādas budisma tradīcijas teksts. Brīnišķīgs agrīnā pali budistu kanoniskās literatūras piemineklis, ko piedēvē pašam Budam Šakjamuni.

Laodzi. Daodedzjin. Senķīniešu daoistu filozofa Laodzi teksts, kas ir ne tikai visvairāk tulkotais ķīniešu teksts Rietumu valodās, bet arī visvairāk tulkotais kādas filozofiski relģiskās tradīcijas teksts pēc Bībeles.

Kaspars Eihmanis

Dzimis 1976.gadā 

Ieguvis LU humanitāro zinātņu bakalaura grādu sinoloģijā un maģistra grādu orientālistikā 

Kopš 1999.g. LU Āzijas studiju nodaļas lektors 

Helsinku Universitātes Āzijas un Āfrikas studiju institūta doktorants 

2009. Taivānas Zinātņu akadēmijas Ķīnas literatūras un filozofijas institūta stipendiāts 

Par zaptsmaizi

Posted on janvāris 26, 2011 by - Sleja

Viena no manas bērnības jaukākajām atmiņu ainām ir šāda: esmu pie savas auklītes viņas mazajā Vecmīlgrāvja dzīvoklītī

Mēs sēžam pie rakstāmgalda, mājīgu gaismu izstaro veca lampa ar apaļu stikla kupolu uz metāla kājas. Auklīte lasa priekšā brāļu Grimmu pasakas. Viņai bija maģiska pasaku grāmata – liela, ar zeltītām lapu malām. Teksts bija vecajā drukā un vācu valodā. Auklīte lasa lēni, bet tekoši – uzreiz latviski, lai es varētu saprast. Viņa pati bija apguvusi vācu valodu jau mazotnē, jo vecāki – turīgi Kurzemes saimnieki – esot likuši bērniem savā starpā mājās runāt vāciski. Auklīte bija dzimusi XIX gadsimta beigās, un grāmata, šķiet, bija aptuveni tikpat veca. Pasakas bija ilustrētas ar lieliskām gravīrām, kurās katra sīkākā matu šķipsna vai apģērba kroka bija smalki izzīmēta un ilgi pētāma.

Man īpaši patika pasaka par jautro skroderīti. Tā sākas aptuveni tā: reiz, sensenos laikos, dzīvoja viens nabadzīgs skroderītis. Viņam nebija nekā, tikai kāda neliela bikšu piegrieztne un adatu komplekts. Kādu dienu skroderītis sēdēja uz sava galda un šuva. Kad nu viņš kādu laiku tā bija šuvis, viņam šausmīgi sagribējās ēst. Viņš paņēma maizes šķēli, uzzieda uz tās biezu kārtu ievārījuma un nolika zaptsmaizi uz sava darbagalda. Tad viņš uz mirkli novērsās, lai noliktu ievārījumu skapī, un, kad atgriezās, ieraudzīja, ka uz maizes mielojas vesels bars mušu. Skroderītis tā saskaitās, ka paķēra pusšūtās bikses un kā zvetēja pa maizi, tā visas septiņas mušas uz vietas bija pagalam.  

Turpmākajā pasakas gaitā skroderītis pašūdina sev greznu, platu jostu, uz kuras uzraksta «Septiņi uz vienu sitienu». Šo devīzi pamana karalis, kam tieši tolaik vajadzīgs varonis. Skroderītis no uzdevumiem neizbīstas un ar viltu un drosmi visu izdara, beigu beigās tikdams pie pasaku standartpaketes: princeses un puskaraļvalsts. Varat būt droši, ka gravīrās bija redzams ne tikai pats skroderītis, bet arī princese, pastulbie laupītāji un pat lāga kanibāliskais lācis melomāns ar skrūvspīlēs iespiestajām ķepām.

Bet šoreiz par cukuru. Grimmi pasakas pierakstīja XIX gs. sākumā, kad cukurs sāka pārvarēt savu aristokrātisko dabu. Ziemeļeiropā cukuru nepazīst līdz pat XI gadsimtam. Sākotnēji to lieto tikai ļoti bagātie – gardēži un slimnieki. XII un XIII gadsimtā cukuru kulinārijā lieto kā garšvielu līdzās krustnagliņām un pipariem. XV gadsimtā no cukura izgatavo galdu dekorācijas, kuras tiek notiesātas līdz ar cukura šķīvjiem, uz kuriem tās  pasniegtas. Pamazām cukurs kļūst pieejamāks tautas masām, līdz XIX gadsimta vidū tas pārtop vienā no svarīgākajām strādnieku diētas sastāvdaļām. Sākumā Anglijā, bet vēlāk arī Vācijā un no turienes Latvijā sākās zaptes un pudiņu, un plātsmaižu, un kūciņu, un smalkmaizīšu, un marmelāžu, un krēpeļu, un saldās kapijas, un liķieru, un piparkūku, un auksto un silto cepumu, un želeju un citu leiputrijas cienīgu cukura izstrādājumu saldais laiks.

Un te nu sēž mūsu nabaga skroderītis ar savu zaptsmaizi un septiņām beigtajām mušām. Viņš bija tik nabags, ka nekā cita kā šķēles maizes un mazliet zaptes viņam nebija. Patiesībā šī pasakas detaļa ataino nevis tāltālu senatni, bet toreizējā pasaku teicēja dzīves ikdienu. Tikai iespiestas un iekonservētas «folkloras krātuvēs» pasakas kļuva par vēstures liecībām.

Zīmju lasītpratējiem

Posted on janvāris 26, 2011 by - Recenzija

Viestura Meikšāna tikko iestudētās Krāsainās pasakas ir mozaīka popārta garā 

Varu derēt, ka, sacerot savā laikā Krāsainās pasakas, Imanta Ziedoņa nolūks nebija izveidot ko sarežģītāku par vienslāņa literatūru – mākslas darbu labākajās socromantisma tradīcijās.  Ne velti lietoju apzīmējumu «savā laikā», jo nu laiks ir cits, vismaz tā šķiet sabiedrības lielākajai daļai.* 

Saņēmis ielūgumu Valmieras teātrī noskatīties Viestura Meikšāna pēc Krāsaino pasaku motīviem veidotās izrādes pirmizrādi, tiku informēts, ka izrāde nav Ziedoņa radītā teksta skatuvisks attēls vai pat interpretējums, tālab devos uz kaut ko pilnīgi nezināmu, gan ar iekšēju piebildi, ka reiz neatkarīgajā pagrabteātrī Kabata tiku redzējis šo pasaku versiju, kas bija tiešs dzejnieka teksta skatuvisks atveids. Bet tas bija sen, un, kā jau minēju, laiks bija cits. 

Ko varu bilst par Meikšāna piedāvājumu? Vispirms jau to, ka Ziedoņa teksta skatītājs/klausītājs sastaps procentuāli tik maz, ka taisnība ir pašam režisoram, kurš Panorāmai sniegtajā intervijā pirmizrādes vakarā pauda, ka no pasakām paņēmis vien to kodu, jo īstenībā šī ir Meikšāna personālizrāde, materiālu, no kā tā būvēta, viņš ir meklējis un izvēlējies pavisam no citiem plauktiem, visa izrāde līdzinās vai pat ir skatuviska kolāža, mozaīka pop-art garā, kur epizodes nomaina cita citu nevainojamā temporitmā. Ar pēdējo tiešām viss ir kārtībā. 

Uzreiz jāpasaka – iegūs tie teātrīgājēji, kas piedzīvojuši iepriekšējā režīma laiku, jo izrāde lielā mērā sastāv no zīmēm, kuras pazīs tikai tā laika dalībnieki – skan rīta vingrošana, kas pa radio ievadīja darbaļaužu ikdienu, dzird pazīstamus TV džinglus, tiek parodēti ziņu bloki, rēgojas tābrīža zīmoli (kaut vai Dzintars), intervijas notiek tipiskā todienu manierē un intonācijā, reizēm pat atgādinot (1981-1983) humora raidījumu Pie mums viesos – Malēnijas TV, kur jau toreiz tika izmantots paņēmiens «teātris teātrī». Izrādes dominējošā intonācija ir ironija, kas caurauž itin visas epizodes, tā ka stilistiski inscenējums ir gan ieturēts, gan izturēts. Simpātiska ir režisora nekautrēšanās (viņos laikos to kvalificētu kā neiedomājamu pārdrošību) parodēt, piemēram, ķīniešus, viņu valodas fonētisko aspektu, mentalitātes īpatnības. Epizode ar suitu sievu pretnostatīšanu ķīniešiem man patika vislabāk, par to īpašs paldies. Vai varat iedomāties mākslinieciski vēl lieliskāk parādītu reaģēšanu uz Ķīnas lēto preču invāziju pasaules tirgū par suitu sievas enerģisku žestu ar trejdeksni, kā rezultātā ķīniešu figūras izbīlī atliecas atpakaļ par 45°. 

Nepārstāstīšu visas epizodes, atzīmēšu tās, kas uzrunāja visvairāk, proti, sabiedrības zombēšanas skats Melnajā pasakā, deformētā pilsētnieku izpratne par zaļo dzīvesveidu Zaļajā pasakā, dzīvnieku patversme ar vilku uzrauga lomā, Jānis Noass, kurš, trakojošo plūdu straumju svaidīts un šķirstu manipulēdams, laiku pa laikam izgrūž pa spārnotam latīņu teicienam, jā, arī bērnu rotaļa ar atombumbu Sarkanajā pasakā, un, ja Ziedoņa tekstā bērni ir bērni un sērkociņi ir sērkociņi, tad Meikšāna bērni ir pieaugušie bērna prātā. 

Ironijas piesātināto ainu sēriju režisors vainago ar deklarāciju par mīlestības uzvarošo spēku, tomēr augstāk par deklarācijas līmeni tā nepaceļas, neraugoties uz muzikālo citātu – mīlestības tēmu no Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas, jo iecerētajai nopietnībai ķebli no kājapakšas izsit atslēdznieka atzīšanās, ka šis izglābis bērnus no visu postošās katastrofas tālab, ka saņēmis, kā pats saka: «Divi piecdesmit,» proti, skanošo, par ko bodē var iegūt sasodīto kāroto. 

Pirmizrādē skatītāju zālē atradās arī pa mazulim, viņi pat iesmējās pāris reižu, taču tikai tad, kad, piemēram, no aizskatuves tika mesti ziedu pušķi. Pieaugušo smiekli bija dzirdami biežāk. Jo izrāde ir par mūsu laiku, lai gan tas nebūt nav smieklīgs. 

Inscenējums ir vēl viens pierādījums tam, ka negatīvas realitātes drumslas var izrādīties pateicīgs materiāls to pārvēršanai mākslas vērtībā. Tādā nozīmē izrāde man asociējas ar Berlīnes mūra fragmentiem, ko, sienu nojaucot, laida tirgū kā ejošu preci.

* Lai gan tā neuzskata, piem., Ziemeļamerikas indiāņi, kas Atmodas sākumā, mūsu žurnālistu vaicāti, kādas ir indiāņu domas par tagadējo laiku, izbrīnīti atteica: «Par kādu tagadējo laiku runājat? Ir tikai viens laiks – indiāņu laiks.» (Aut. piez.)