Viestura Meikšāna tikko iestudētās Krāsainās pasakas ir mozaīka popārta garā
Varu derēt, ka, sacerot savā laikā Krāsainās pasakas, Imanta Ziedoņa nolūks nebija izveidot ko sarežģītāku par vienslāņa literatūru – mākslas darbu labākajās socromantisma tradīcijās. Ne velti lietoju apzīmējumu «savā laikā», jo nu laiks ir cits, vismaz tā šķiet sabiedrības lielākajai daļai.*
Saņēmis ielūgumu Valmieras teātrī noskatīties Viestura Meikšāna pēc Krāsaino pasaku motīviem veidotās izrādes pirmizrādi, tiku informēts, ka izrāde nav Ziedoņa radītā teksta skatuvisks attēls vai pat interpretējums, tālab devos uz kaut ko pilnīgi nezināmu, gan ar iekšēju piebildi, ka reiz neatkarīgajā pagrabteātrī Kabata tiku redzējis šo pasaku versiju, kas bija tiešs dzejnieka teksta skatuvisks atveids. Bet tas bija sen, un, kā jau minēju, laiks bija cits.
Ko varu bilst par Meikšāna piedāvājumu? Vispirms jau to, ka Ziedoņa teksta skatītājs/klausītājs sastaps procentuāli tik maz, ka taisnība ir pašam režisoram, kurš Panorāmai sniegtajā intervijā pirmizrādes vakarā pauda, ka no pasakām paņēmis vien to kodu, jo īstenībā šī ir Meikšāna personālizrāde, materiālu, no kā tā būvēta, viņš ir meklējis un izvēlējies pavisam no citiem plauktiem, visa izrāde līdzinās vai pat ir skatuviska kolāža, mozaīka pop-art garā, kur epizodes nomaina cita citu nevainojamā temporitmā. Ar pēdējo tiešām viss ir kārtībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.