Žurnāla rubrika: Kultūra

Kaķa laiks

Posted on maijs 4, 2011 by - Intervija

Dzejnieks Knuts Skujenieks svin 75.dzimšanas dienu, saņem Mūža balvu literatūrā un gatavojas divu grāmatu izdošanai 

Jau piecdesmit gadu Knuts Skujenieks kopā ar sievu mīt Salaspilī baltā mūra namā ar dārzu. Krūmi gar ceļmalām zied baltiem ziediem, Skujeniekam balta bārda. Mājās kuras krāsns, dzejnieka kundze cep plātsmaizi ar kanēli. 

Dzejnieka tuvākie plāni ir izdot atmiņu grāmatu ar sievas vēstulēm, kas rak-stītas viņam lēģerī, un paša vēstulēm sievai. Kā politieslodzītais par neziņošanu Skujenieks 1962.gadā nokļuva Mordovijas cietumā. Viņam bija 26 gadi, tas notika dažus mēnešus pēc Skujenieku pāra kāzām. Cietumā jaunais dzejnieks pavadīja sešus gadus. 

Otra Skujenieka iecere – vairāk nekā divdesmit valodās izdot mīlestības dzejoli Poga, ko rakstījis sievai lēģerī. Šo grāmatu viņš iecerējis kā veltījumu tiem, kuri par savu pārliecību izcieš sodu cietumos visā pasaulē. 

Aicinājis piesēst pie saimes galda, kas apklāts ar austu galdautu egles zaļumā, interviju dzejnieks iesāk pats: 

«Daudzi mani draugi vairs nav šaisaulē, bet joprojām dzīvoju ar viņiem, klusībā diskutēju. Zināmā vecumā tā ir cilvēkam raksturīga īpatnība. Kad biju jaunāks, ļoti brīnījos, kā tā var būt? Sava tēva mūžu esmu pārdzīvojis. Brāļu mūžu esmu pārdzīvojis. Vectēvu laikam nepārdzīvošu, viņam bija pāri astoņdesmit, kad aizgāja. Cilvēkam, kas nācis no citas [politiskas] formācijas, tik viegli viss no šodienas dzīves pie sirds nepieaug. Visa mana aktīvā dzīve, patstāvības, neatkarības apliecināšana notika padomju laikos.» 

Tagad pasaulē grūtības piedzīvo arī demokrātija. To grauj liekulība, savtīgums. Vai iespējama ideāla sistēma?
Sabrukšana ir dabisks process. Notiek pārmaiņas. Vienīgi tagad ir mode uz trīsdesmitajiem gadiem, ultranacionālismu. Daudzās valstīs šādi procesi noris, arī Latvijā. 

Kādas ir jūsu pārdomas, skatoties uz notiekošo Japānā?
Domāju, ka viņi tiks galā. Viņiem piemīt disciplīna, tai ir vēsturisks pamats. Viena no Konfūcija idejām bija tā, ka labi audzināts cilvēks vispirmām kārtām domā par savu pienākumu un nevis par tiesībām. Nevajadzētu pārspīlēt ne pienākumu, ne tiesības, bet, ja domājam par mūsu pašu valsts labklājību, pienākuma latiņa jāceļ daudz augstāk. Cilvēki Latvijā ir atradinājušies no pienākuma. Daudzos gadījumos redzu totālu bezatbildību. Es nedomāju, ka visiem cilvēkiem, kuri emigrē no Latvijas, tā ir spiesta lieta. Viņus prom nedzen izmisums. Viņi grib labāku dzīvi. Saka – kad situācija kļūs labāka, varbūt atgriezīsies. Valstī, kas celta citu sviedriem. Tā bija jāceļ viņiem. Mēs Latvijā visu laiku sakām – «man pienākas!» un «no manis neko neprasiet!». Tā ir mūsu laika, mūsu tautas traģēdija. 

Vai tā nav visu mūsdienu cilvēku problēma?
Ekonomiskā emigrācija notiek visā pasaulē. Es ar lielu cieņu izturos pret cilvēkiem, kuri krīzes apstākļos sākuši mazo vai vidējo biznesu. Viņi ir viena no nākotnes cerībām. To nevar izdarīt ar valdības lēmumiem. Tikai ar iniciatīvu no apakšas. Lai bizness attīstītos veiksmīgi, vispirmām kārtām nav vajadzīgs starta kapitāls, bet laba ideja. Nemaz nerunāsim par tādiem klasiskiem piemēriem kā Henrijs Fords – ar kādu mazumiņu viņš sāka. Starp citu, no kā sāka Emīlija Benjamiņa? No nulles. No kapeikas avīzes viņa sāka, sludinājumiem. Idejai ir jābūt perspektīvai. Jābūt skaidram priekšstatam, kā var attīstīties. 

Latviešiem pietrūkst spējas redzēt perspektīvā?
Pietrūkst cilvēku ar iniciatīvu. Skatāmies vairāk uz citiem. Tagad norit runas par nākamo prezidentu, vajagot harismātisku personību. 

Pirms nedēļas jūs tikāt minēts kā viens no amata cienīgiem kandidātiem raidījumā Kas notiek Latvijā.
Es par to pasmējos, jo nederu pēc sava vecuma un veselības stāvokļa. Arī pēc dabas un rakstura ne. Tādi izteikumi [par mani kā valsts prezidentu] bijuši arī agrāk. Mani nekad nav vilinājusi vara, paldies Dievam. Vara pat ļoti labus cilvēkus samaitā. Pamazām krājas intrigas, veidojas kliķes, un beigās ir lielas grūtības un rūgtums. 

Ko jūs domājat par Zatleru – vai viņš ir labs Valsts prezidents?
Visi atjaunotās Latvijas valsts prezidenti sevi ir pierādījuši. Varbūt grūtāk gāja Ulmanim. Viņam nebija pieredzes, viņš jutās apmulsis, jo viņu ievēlēja uzvārda dēļ. Pirmās prezidentūras laikā viņš rakstniekiem prasīja padomu, arī man. Esmu rakstījis viņam runas, viņš teica manis rakstīto runu, kad uzspridzināja Skrundas lokatoru. Otrās prezidentūras laikā viņam konsultācijas vairs nevajadzēja. 

Ko Ulmanis tagad dara politikā?
Manuprāt, nevajadzēja iesaistīties. Tas ir diezgan bīstami – iesaistīties aktuālajā politikā nodienējušam prezidentam. Nebija labi pārdomāts lēmums. Par Zatleru runājot – viņš dabūja nomelnošanas kampaņu jau ievēlēšanas brīdī. Tā bija nekaunīgi agresīva. Tās [žurnālistes], kas viņu intervēja, neatšķīra kukuļņemšanu no pateicības pieņemšanas. 

Vai tad tās ir divas dažādas lietas?
Absolūti! Esmu pietiekami daudz dzīvojis pa slimnīcām. Neesmu naudu devis nevienam savam dakterim, bet ar nelielu uzmanības momentu esmu pateicies. Tas viss jau diezgan sarežģīti: atnāk tantiņa ar pieciem latiem, dakteris pasaka, tā es nerīkojos! Tas ir arī milzīgs apvainojums tam cilvēkam, kas gribējis pateikties. Jautājums – kā šādās situācijās pareizi tikt galā? Ar to gribu teikt, ka pateicības pieņemšana ir cita veida problēma, tā nav korupcija un iedzīvošanās. 

Vai tomēr neuzskatāt, ka tas bija zīmīgs brīdis, kad jaunais Valsts prezidents atzinās, ka ir pieņēmis pateicības?
Šo atzīšanos par varas makti gribēja no viņa izspiest. Saprotiet, nozākāt var jebkuru. Teiksim, Tautas partiju pataisīt par nulli, gadiem to zākājot diendienā. 

Vai Tautas partija nav nulle?
Nav, un arī nebija nulle. Tā gluži ne. Par nulli to pataisīja mediji. Cilvēki skatās vienus un tos pašus televīzijas kanālus, klausās vienas un tās pašas raidstacijas, lasa vienas un tās pašas avīzes. Viņi runā mediju valodā, ko patērē. Ja runāju ar cilvēku, varu nekļūdīgi pateikt, kādus televīzijas kanālus klausās, ko lasa. Jo tie cilvēki vairs nerunā savā valodā. 

Jūs ieminējāties, ka gribat tikai ziņas klausīties, jo tad ir iespēja pašam izdarīt secinājumus. Kāpēc cilvēki mūsdienās dzīvo mediju valodas un ideoloģijas telpā, maz cenšoties paši analizēt?
Tā ir vienkārši. 

Vai Zatlers četru gadu laikā ir pilnveidojies kā prezidents?
Es domāju, ka jā. Viņš savā postenī izrādījies pietiekami atbildīgs. Viņš ir daudz ierosinājis. Pierādījis, ka nav atkarīgs no partijām. Ir jāsaprot, ka no prezidenta, ko ievēl Saeima, mēs neko īpaši vairāk nevaram prasīt. Viņš ir konstitucionāli ierobežots. Mūsu granddāma Vaira Vīķe-Freiberga uzņēmās tādas nastas, kas viņai pēc Satversmes nemaz nebija jāuzņemas. Viņa ir netipisks, spožs piemērs politikā. Bet tādu [personību] vienmēr nebūs. Tāpēc nevar sākt salīdzināt. Situācija mainītos, ja panāktu, ka mums ir tautas vēlēts prezidents. 

Jūs būtu «par»?
Es būtu par, bet šim jautājumam jāpieiet apdomīgi. Somijā nesen atcēla elektoru institūtu, kas darbojās kā starpnieks prezidenta vēlēšanās. Tarja Halonena jau tika ievēlēta bez elektoru palīdzības. Saprātīgāka sistēma, parlamentā vēlot prezidentu, ir Igaunijā. Ja parlamenta deputātu viedoklis ir puse uz pusi, tiek pieaicināti balsstiesīgi apriņķu priekšnieki. Šādā veidā tika ievēlēts Lennarts Meri, jo vienai daļai igauņu vajadzēja [Arnoldu] Rītelu, nevis Meri. Tagad igauņi nenožēlo, ka viņiem ir bijis Meri. Domāju, ka Latvijā varētu būt elektoru kolēģija, kas ievēl prezidentu. Pašreizējā stāvoklī tā spēle par tautas vēlētu prezidentu būtu ļoti netīra un maz rezultatīva. Būtu vajadzīgs starpposms, kas palīdzētu atlasīt kandidātus. 

Vai tauta Latvijā ir tik gudra, lai ievēlētu labu prezidentu?
Būtu ļoti grūti. Principā vajadzētu pie šāda modeļa nonākt, ņemot vērā, ka mūsu Saeima nav spējīga normāli ievēlēt to vai citu kandidātu. Diemžēl tauta neko nevar pateikt, jo balsojums ir aizklāts. Šajā situācijā es teikšu: uz pārceltuves zirgus nemaina. Ja mēs kā valsts būtu stabilākā situācijā, varētu taisīt milžu cīņas [kandidātiem uz valsts prezidenta amatu]. Tagad jāsaprot, ka nekas jau neizmainīsies ar citu prezidenta kandidātu. Būs tikai mīnuss, ka pusgadu vai vairāk vajadzēs, lai jaunais kandidāts amatā iestrādātos. Tas var veicināt haosu, atkarību no politiķiem. 

Mums joprojām nav normālas politiskas sistēmas, priekšstata, kā jāfunkcionē partijām. Cilvēki domā, ka viņi vēlēšanās kādu partiju atbalsta, un ar to pietiek. Bet tā nav. Partijas ir nelielas cilvēku grupas. Vēlētāju politiskās simpātijas ir tik saskaldītas, ka tuvākajā laikā mums nav izredžu tikt pie darbspējīgas valdības. Negrasos pārmest tiem vai citiem, ka nodevuši vēlētājiem solīto. Viņi nav spējīgi to izpildīt! Domāju, ja būtu pietiekami stabila valdība, lielu daļu solījumu viņi, iespējams, izpildītu. Bet viņiem jāiet valdībā ar pilnīgi citu partiju, ar citu ideoloģiju, programmu. Tādi viņi savēlēti, apmēram vienādā politiskā svarā. Vēlētāji par to nejūtas atbildīgi. Agrāk Saeima nebija atsaucama – ja ievēlēja un kaut kas nepatika, bija jācieš četri gadi. Varēja cerēt, ka pēc tam vēlētājs kļūs gudrāks, būs izdarījis secinājumus. Tagad runājam par to, ka Saeimu var atlaist. Tas nozīmē, ka politiskā dzīve var kļūt vēl bezveidīgāka. Ja katru gadu vēlēsim Saeimu, kas būs? Tā ir spēlēšanās, turklāt spēlēšanās ar ļoti smagām sekām. Es neredzu, ka vēlētāji organizētos un prasītu atbildību no politiķiem. Iespējams, mums vajadzētu pamācīties no citām valstīm, kur ir vēlētāju pārstāvju grupas, tās nāk pie politiķiem un prasa atbildību. Tā ir vēlētāju vaina, ka mums tā nav. 

Kāpēc čīkst virtuvēs, bet neorganizējas?
Cilvēkos ir duālisms. Viņi ir inerti, bet arī spītīgi un iecirtīgi. Visu zina, lai arī patiesībā varbūt nezina neko. Kādas fantāzijas no cilvēkiem nāk! Vidusmēra cilvēks Latvijā ir speciālists politikā, izglītībā, medicīnā, pat klimatoloģijā. Bieži tas, protams, nav paša viedoklis. Tas ir mediju uzkonstruēts, bet speciālisti ir visi. Pašreiz ietekmīgākais medijs pasaulē ir TV. Tam, ko cilvēks redz savām acīm, viņš ieradis ticēt. Lai gan tas var būt vismelīgākais. Acis visvairāk maldina. 

Kas dod iespēju ieraudzīt patiesību?
Cilvēka prāts. Mēs negribam analizēt, nav laika. Visu vajag ātri, nekas, ka nepārbaudīti.

Kas latviešos jums liekas viskaitinošākais?
Latviešiem ir problēmas ar humora izjūtu un paškritiku. Ir Piebalgā cilvēki, kuri brāļiem Kaudzītēm joprojām nav piedevuši Mērnieku laikus. Ironijas, pašironijas stīga latviešos nav attīstīta. Spēja par sevi jokot ir nācijas veselības pazīme. 

Kāpēc latvieši par sevi nejoko?
Mums ir bail no sevis. Esam neliela tautiņa, kas vārdzināta, postīta, vilināta. Bija sapnis būt lieliem, ar savu valsti. Cik gadu pirmā Latvijas valsts pastāvēja, kad to noslaucīja? Iedeva cilvēkiem ilūziju [par savu valsti], ko pieminam joprojām. Uzskatu, ka tā nevar būt piemērs mūsu šodienas dzīvei. Esmu demokrāts pēc pārliecības, nevaru akceptēt parlamenta, konstitūcijas likvidāciju. Autoritārisms bija 30.gadu nelaime visā Eiropā. 

Kāpēc Latvijā sabiedrība ir sašķelta?
Latviešu izredzētības sajūta nāk no bailēm. Mums patiešām šajā valstī būtu jābūt saimniekiem, tas ir konstitucionāli nostiprināts, ar Valodas likumu nostiprināts. Bet mums ar godu jārunā ar citiem iedzīvotājiem, cittautu pilsoņiem. Mēs nevaram no viņiem prasīt integrēšanos, ja neintegrējamies kopā ar viņiem. Latvieši nesaprot integrācijas terminu. «Lai krievi integrējas, mums neko nevajag!» Nacionālā līmenī mēs neuzņemamies pietiekamu valstisku atbildību. Man interesē, ar ko beigsies [referendumu par] valodu jautājums. Esmu daudz aicināts runāt krievu skolās, jo esmu viens no programmas autoriem. Visas sarunas notikušas latviski. Esam runājuši ar jauniešiem par nacionāliem jautājumiem bez aizspriedumiem. Politiskās apziņas līmenī divdesmit gados esam stipri nobraukuši uz leju. Barikāžu laikā mēs cilvēkus nešķirojām pēc tautības. Visprimitīvākais, ko var darīt – dalīt pēc etniskās piederības, neņemot vērā cilvēka individuālo vērtību. Tā mēs veidojam divkopienu valsti. Latviešu politiķi ir atbildīgi par divkopienu valsts radīšanu. Tas ir mūsu valsts galvenais vājums. 

Kas vēl jūs satrauc?
Mums nav nekādas solidaritātes. Pat vecvecākiem ar mazbērniem ne. Ja pensionāri iet protestēt, nav neviena saukļa par jaunajām māmiņām. Ja skolotāji protestē, neviena saukļa par skolēniem. Mēs varēsim izdzīvot tikai tad, ja cits citam palīdzēsim. 

Vai jūs rakstāt jaunus dzejoļus?
Pašreiz ne. Iespējams, vairs neatsākšu. Visu, ko gribēju, esmu uzrakstījis. 2007.gadā iznāca grāmata Mūsu dzīve nokalpotā. (Pauze.) Domāju, ka ļoti precīzi jums atbildēju.Tagad vairāk skatos, vēroju pasauli. Zinu, ka mūža beigas nav aiz kalniem. No tā nebaidos. 

Nāve ir delikāts jautājums?
Nē. Savā laikā daudz esmu rakstījis par nāvi. Bez domām par nāvi arī dzīvei nav nekādas vērtības. Padomju sistēma no cilvēkiem centās nāves izjūtu izdzīt, pārliecināt, ka padomju cilvēks ir nemirstīgs. 

Varbūt tāpēc, ka cilvēks, kurš nepiemin nāvi, zaudē jūtīgumu pret dzīvi?
Ir kultūras, kur nāves sajūta ir asinīs. Spāņi, piemēram. Visa dzīve viņiem  ir nepārtraukta nāves izaicināšana. Es tik intensīvi [ar nāves tēmu] neesmu spēlējies, bet domāt iznācis vienmēr. Ja esi iesācies, tu kaut kad beigsies, tā tas ir. Un otra lieta, par ko domāju, – pamatā esmu savu darbu izdarījis. Man ir mierīgs prāts. Savus sējumus esmu nolicis plauktā – kas gribēs, lasīs. Faktiski esmu radījis alternatīvas iespēju. 

(Glauda lielo, melno kaķi, kas laiski pietipina.) Bērni dzīvo savu dzīvi. (Uz kaķi.) Tas ir mūsu bērns. Vakaros nevar izvēlēties, pie kā gulēs – pie manis vai pie sievas. Ar kaķi vienmēr jārēķinās. Suns tevī klausīsies, bet kaķis ir neatkarīgs. Mums Latvijā tagad ir mazāk suņa, vairāk kaķa laiks. Individuālais labums pāri visam.

Knuta Skujenieka iecienītākie latviešu literāti
Rainis. Vislielākā figūra latviešu literatūrā. Tik dziļi un plaši neviens cits nav redzējis.
Kārlis Skalbe. Viens no visaktīvākajiem Latvijas idejas aizstāvjiem. Pasaules mēroga pasaku meistars.
Fricis Bārda. Pirmais īsti modernais un īsti nacionālais latviešu dzejnieks. Uz Eiropas modernisma bāzes izveidoja latviešu nacionālo stilu.
Vilis Plūdons. Viņa balādes līdzvērtīgas pasaules literatūrā.
Rūdolfs Blaumanis. Izcils liriķis un humorists.
Aleksandrs Čaks. 20.gadsimta latviešu literatūras zīme. Pazaudētās paaudzes zīme. Tāpēc labi rezonē arī ar 21.gadsimta paaudzēm.
Ēriks Adamsons. Izveidojis latviešu dzejā ko nebijušu, sasaistījis latviešu senatni ar Eiropas viduslaikiem vienotā audumā.
Vizma Belševica. Neraugoties uz ārēji un iekšēji grūto dzīvi, saglabāja savu patību literatūrā.
Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis – izcili sava laika izteicēji. Arī Uldim Bērziņam, Pēterim Brūverim šajā sarakstā noteikti jāatrod vieta! 

Knuts Skujenieks
Dzimis 1936.gadā Rīgā rakstnieka Emila Skujenieka ģimenē
Studējis latviešu filoloģiju LVU
Beidzis Literatūras institūtu Maskavā
1962.gadā notiesāts uz septiņiem gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu, reabilitēts 1989.gadā
Pirmā grāmata Lirika un balsis  1978.gadā,  ilgus gadus tā tika aizkavēta, otrā grāmata Iesien baltā lakatiņā
Tulkojis no ukraiņu, slovēņu, spāņu, serbu, maķedoniešu, grieķu, poļu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu valodas
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par Rakstiem, kas izdoti astoņos sējumos
2011.gadā saņem Mūža balvu literatūrā 

Nost ar diloni, tālruņiem, bērniem!

Posted on aprīlis 27, 2011 by - Sleja

Lieldienu brīvdienās pamatīgas tīmekļa diskusijas izraisīja Ivetas Kažokas blogs Demogrāfija kā pseidoproblēma portālā Politika.lv

Vienā no rindkopām bloga autore, iespējams, pamatoti norāda, ka nevēlas, lai valsts viņai diktētu – dzemdēt vai nedzemdēt, un uzskata to par iejaukšanos personiskajā izvēlē. Turpmākajām rindām arī zināmā mērā būs saistība ar iejaukšanos, proti, ar personiskās izvēles (dzemdēt!) iejaukšanos publiskajā telpā, proti, koncertzālē. Protams, ne jau ar dzemdībām. 

Ir trīs iemesli, kāpēc Latvijas koncertzālēs ir ievērojami neomulīgāk nekā vairākuma citu Eiropas valstu mūzikas tempļos: 1) pie mums gandrīz nekur nav atskaņojamai mūzikai piemērotas akustikas; 2) pie mums mēdz aplaudēt starp cikliska skaņdarba daļām (taisnības labad jāteic, ka šī parādība pēdējā laikā novērojama arī dažviet Eiropā); 3) mūsu koncertzālēs cilvēki nekautrējas no skaļi paustām saaukstēšanās pazīmēm, mobilo tālruņu zvaniem un bērnu balsīm. Pirmos divus punktus var kaut kā pārdzīvot, ir jau pierasts. Ar trešo punktu samierināties joprojām nav iespējams. 

Operas orķestra, Vestarda Šimkus un Mārtiņa Ozoliņa koncerts Operā. Saskanīgs un caurspīdīgs Bēthovena Ceturtā klavierkoncerta lasījums. Kāda kundze parterā izklepo vismaz vienu plaušu. 

Pianista Alekseja Ļubimova koncerts Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Skan āmuriņklavieres – sevišķi kluss un delikāts instruments. Ieskanas mobilā zvans. Pianists pagriežas pret zāli, pasaka – tā nav iespējams spēlēt, jūs taču brīdināja – un dodas prom. Atvainošanās vārdi atsauc mūziķi atpakaļ, taču burvības loks ir sagrauts. 

Liepājas simfoniskā orķestra koncerts Liepājas Latviešu biedrības namā. Uznāk diriģents Ģintars Rinkevičs un gatavojas Čaikovska Sestās (visai dramatiskās) simfonijas atskaņojumam. Balkonā atskan zīdaiņa balss. Diriģents turpina gatavoties. Bērns turpina izteikties. Diriģents pagriežas un aiziet no skatuves. Bērna māte no augšas ar interesi noskatās uz orķestrantiem un publiku. 

Lielās piektdienas koncerts Rīgas Domā. Arvo Pērta opusa Ādama žēlabas pirmajā pauzē mums tiek atgādināts par Nokia panākumu formulu. Jura Karlsona jaundarbam skanot, kāds klausītājs sagaida mūzikas kulminācijas viļņa izskaņu un sveic sekojošo klusuma brīdi ar skaļām neveselības pazīmēm. 

Latvijas jaunās mūzikas dienu koncerts universitātes Lielajā aulā. Skan Imanta Kalniņa Oktobra oratorija. Vecāka sieviete (iespējams, māte) paskaļā balsī iepazīstina jaunāku sievieti (iespējams, meitu) ar Latvijas vēstures peripetijām. 

Šādu piemēru ir milzums. 

Ja vien nereflektējam par pasaules kārtības zināmām likumskarībām, var pieņemt, ka radīt bērnu – tā ir personiskā izvēle. Ievest bērnu koncertzālē – tas jau ir sabiedriski aplūkojams solis. Gan Nacionālā opera, gan Latvijas koncerti, gan Nacionālais simfoniskais orķestris rīko īpašus bērnu pasākumus. Tur stāstītais, iespējams, noderēs ne tikai bērnu, bet arī vecāku ausīm. Arguments, ka bērns no mazotnes jāradina pie labas mūzikas, ir loģisks, taču pieradināšanas īstenojums uz citu klausītāju rēķina ir egoisms. Vai nu vediet bērnu sabiedrībā tikai pēc pamatīgas «kinderštūbes» vai arī māciet mājās netraucēti apieties ar mp3, CD un citu formātu aparātiem. Runājot par tālruņu zvaniem un elpošanas ceļu traucējumiem, būs grūti atrast koncertus, kur tie iederētos. Klepotājiem ieteikums mājās izstudēt partitūru, lai varētu pietaupīt kārtējo lēkmi fortissimo vietām. Zvanu saņēmējiem mierinājums no Vestarda Šimkus: kādā intervijā viņš teicis, ka mobilo tālruņu zvanus uztverot kā savveida mūziku un atšķirībā no klepus tie viņu īpaši netraucējot. 

Varbūt vislabāk neiet nekur?

Pagātne neatstājas

Posted on aprīlis 27, 2011 by - Recenzija

Tik baisu grāmatu kā Hertas Milleres Elpas šūpoles sen nebiju piedzīvojusi 

Jaunu, manis nekad nelasīta rakstnieka grāmatu es vienmēr sāku lasīt it kā negribīgi, ar vilcināšanos. Vienīgi detektīvus es pērku un lasu ātri – pēc trīs, četru fragmentu palasīšanas ir skaidrs, vai intriga tiek dzīta uz priekšu man pieņemamā tempā. No literatūras es gaidu pavisam kaut ko citu – jaunradītu, garīgu telpu, kurā varu ieiet un dzīvoties nebeidzamā apbrīnā par rakstītāja iztēli un valodas meistarību. Meklējot tādu brīnumu, es veikalā parasti ilgi grozos gar grāmatu plauktiem. Palasu. Nolieku. Atkal palasu. Lielākoties aizeju tukšām rokām vai ar kārtējo vēstures vai civilizācijas jautājumu pētījumu. Man nepalīdz arī recenzijas un citu izteiktie cildinājumi. Pat gluži otrādi. Jo autors ir ievērojamāks, jo lielāka ir mana neizlēmība – tik ļoti negribas piedzīvot kārtējo vilšanos. 

Kad pirms gada no Gētes institūta saņēmu uzaicinājumu piedalīties Hertas Milleres literārajā vakarā, biju lepna un priecīga. Tobrīd es šo piedāvājumu uztvēru kā sociālu pasākumu, jo par Milleri zināju tikai to, ka rakstniece ir Nobela literatūras prēmijas laureāte. Nu, ko? Bija vien jāķeras pie lasīšanas, un atkal es līdz pēdējam to atliku. Kad vairs ilgāk nevarēju vilkt, nopirku angliski tulkoto Milleres Zaļo plūmju zeme. Ar satraukumu šķīru pirmās lapas… Jā, tur tā bija! Apjomīga telpa, vienreizēja un neatkārtojama. Un valoda! Tik blīva, reizē taupīga un tēlaina. 

Elpas šūpoles latviski gaidīju ar nepacietību. Tās mani pārsteidza. Tik baisu grāmatu sen nebiju piedzīvojusi. Baisu un man ļoti personīgu. Gan tāpēc, ka tā stāsta par Gulagu, gan tāpēc, ka tā ir ļoti lakoniska un atturīga. Tajā nav tīksmināšanās par ciešanām vai sakāpinātas jūtināšanās. Tajā nav nekā lieka, kas būtu atstāts tāpēc, ka autore ir iemīlējusi kādu vārdu, teikumu vai tēlu un nespēj no tā šķirties. Millere spēj. Stāstījums ir tik skaudrs, ka ar katru nākamo lappusi baisuma sajūta arvien pieaug. Tā rodas no vārdu un tēlu šķietami neiespējamajiem, pat dzejiskajiem salīdzinājumiem un pretstatiem – «bada eņģelis», «strutu puķītes», «izsalkums nav priekšmets», kas kā ar precīzu neiropatologa āmura piesitienu trāpa tieši pakrūtē, un apziņa vibrē. Tāpat apziņa vibrē no faktūras un detaļām. Tik precīzām un īstām, kādas var uzzināt vien no aculiecinieka – «ar spilvenu izslauku mutes kaktiņus, šo vietu naktīs mīl blaktis», «distrofija ar plāni izstieptu muti, dēvētu par beigta pērtiķīša seju», «koks nevar tev uzkliegt un nevar tevi piekaut», «jau sešdesmit gadu es naktīs gribu atcerēties priekšmetus no nometnes». Tā var rakstīt tikai cilvēks, kas pats ir piedzīvojis lielu netaisnību un gadiem sevī cīnījies ar bezcerības trulumu.   

Hertā Millerē es esmu atradusi savu rakstnieci, kuras pasaule skan arī  manī. Tik es nekad, nekad to nespētu ietērpt tik precīzos vārdos, teikumos un tēlos. Mēs esam vienaudzes. Mums ir līdzīgas nolemtības pieredze, un mēs esam piedzīvojušas līdzīgu laimi izlauzties brīvībā. Gan Milleres, gan mana māte bija pārcietušas Gulagu. Gan viņa – vāciete, gan es – latviete, abas piederam pie nacionālajām minoritātēm totalitāra komunisma valstīs. Ne Milleri Čaušesku Rumānijā, ne mani Padomju Latvijā neuzskatīja par režīmam lojālām pilsonēm. Arī mūsu pašizpausmes iespējas un personīgā brīvība ilgus gadus bija bijusi ierobežota. Tikai komunisma sistēmai sabrūkot, Millere beidzot ieguva brīvību rakstīt to, ko viņa vēlas, un dzīvot tur, kur viņa vēlas. Savukārt man Latvijas neatkarības atjaunošana deva iespēju iepazīt pasauli un to skatīt pavisam cita mēroga kopsakarībās. Tomēr pagātne, gan tā, ko pašas esam piedzīvojušas, gan tā, ko ir piedzīvojuši citi, vienmēr ir kopā ar mums. Tā neatstājas nekad. Ik elpas vilcienā. Ik jaunatklāsmes brīnumā. Ik priekā un bēdās. 

Milleres autorvakars 12.aprīlī Mazajā ģildē bija maģisks. Trīs stundas aizritēja kā īss, elpu aizraujošs mirklis. Rakstniece savas grāmatas latviešu izdevuma titullapā man piemiņai uzzīmēja eņģeli. Bada eņģeli.

Uzaudzēt ūsas

Posted on aprīlis 27, 2011 by - Intervija

Kinorežisors Jānis Nords (28) norēķinājies ar Londonas restorāniem un ar valsts atbalstu ķeras klāt kriminālstāsta par Latvijas jauno paaudzi filmēšanai

Jāņa Norda filmu studijai Dzirnavu ielas nama augšstāvā ir baltas, svaigi krāsotas sienas. Pašam mugurā balts krekls. No Apple datora, kas iegādāts filmu vajadzībām, san neuzbāzīga mūzika. Stūrī – neizpakotu datoru kārbas. Studija šeit tikko ievākusies, mēbeļu nav. Tas ļauj Nordam pārvietoties pa telpu atraisītiem soļiem un rada patīkamu viegluma sajūtu. 

Pagājušā gada novembrī jaunais kinorežisors kļuva par mediju zvaigzni, jo kopā ar draudzeni bija dārgi vakariņojis Londonas restorānos, bet pirms rēķina apmaksāšanas aizbēdzis. Pēc gandrīz tūkstoš mārciņu vērtām vakariņām L’Oranger netālu no Bekingemas pils Nordu mukšanas brīdī aizturēja restorāna viesmīļi. Viņš tika nodots tiesībsargājošām iestādēm, par notikušo rakstīja britu avīzes. «Kas gan presei varēja būt labāks kumoss par šo,» Nords saka. 

Vestminsteras tiesa 2010.gada 22.novembrī sprieda – režisoram jāsamaksā visu maltīšu rēķini vairāk nekā piecu tūkstošu mārciņu apmērā. To viņš izdarījis. Apsūdzība vairs nav spēkā. 

Kolīdz tika atbrīvots, Nords atgriezās Latvijā. Skandāls aizēnoja faktu, ka uz Londonu pirms diviem gadiem viņš devās, lai studētu kinorežiju prestižajā Londonas Kino un televīzijas skolas maģistrantūrā. Norda vārds Latvijas kino tika pamanīts pēc pilnmetrāžas mākslas filmas Amatieris. Tā stāstīja par Rīgas narkobiznesa aizkulisēm. Par filmu režisors saņēma 2008.gada Lielo Kristapu kā labākais debitants. 

Tagad Nords ķēries pie pilnmetrāžas filmas Mammu, es tevi mīlu! veidošanas. Filma saņēmusi Nacionālā Kino centra finansējumu – 80 tūkstošus latu. Tas būs kriminālstāsts, kura varoņi ir 13 gadu veci pusaudži. «Stāsts par to, kā no maza notikuma – piezīmju slēpšanas no mammas – izraisās nebeidzama melu ķēde, kas beigās saveļ psiholoģiskas spriedzes kamolu. Rodas augstsprieguma stāvoklis, no kura trīspadsmitgadīgam zēnam jāizraujas, pieņemot sāpīgu, bet vienīgo iespējamo lēmumu, kas viņam palīdzētu «uzaudzēt ūsas»,» stāsta režisors. 

Nordam šķiet svarīgi precizēt, ka naudu filmai no valsts nesaņem viņš, bet filmu studija Tanka. «Es esmu tikai scenārists un režisors, kurš, protams, jūtas gandarīts, ka nauda ir un varēšu filmēt.» 

Vai jūties iederīgs Latvijas sabiedrībā, tai vajadzīgs kā režisors?
Man noteikti Latvijā ir interesantāk strādāt un domāt par cilvēkiem un procesiem nekā, piemēram, Anglijā. Tur viss ir nostabilizējies uz ļoti pareizas, morālas līnijas, bet Latvijā pumpurs vēl veras vaļā. Vai jūtos vajadzīgs? Domāju, ka jā. Ar savu kinodarbību es varu kaut ko atklāt, nekļūstot banāls. Parādīt kaut ko par mūsdienu Latviju. 

Tev ir svarīgi parādīt notiekošo vai reflektēt savas idejas?
Kinorežisoram ir svarīgi runāt par mūsdienām, par «tagad», nevis mēģināt sentimentalizēt bijušo. Piemēram, pirmskara tēmas, kas skatītājam ir viegli uztveramas un patīkamas. Es domāju, tas ir laika jautājums. Sentiments izzudīs, un cilvēkiem būs svarīgi runāt par to, kas notiek tagad un varētu notikt nākotnē, nevis gulēt uz veciem, bieži vien literāri izdomātiem lauriem par to, kādi mēs bijām, cik mēs bijām varonīgi, kāda lauku sēta mums piederēja. 

Ko tu par šodienu gribi vēstīt skatītājam?
Man nav nekādu globālu ideju vai vēstījuma. Es gribu tikai pateikt, ka tas, kas notiek tagad, ir svarīgāk par to, kas notika pagātnē. 

Vai pagātne nenosaka pietiekami daudz šodienā?
Nosaka daudz, bet interesantāk taču ir domāt par šodienu. Domāt par šodienu ir kā tramīgai dāmai skatīties spogulī. Tas var būt nepatīkami, pat aizvainojoši. Jābūt aukstasinībai, lai to darītu. Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! parādās tas, ka mēs, domājot par pirmskara Latvijas laiku, sakām tikai – Ulmanis, zemnieks, sēta. Tie ir atskaites punkti, kam viegli pieķerties, bet tie ir virspusēji, nodeldēti. Tajos vairs nav dziļuma, kas nepieciešams, lai šodien notiekošo labāk saprastu. Ir jāmeklē kas jauns, ja gribam mūsdienas caur pagātni labāk saprast. 

Ko tu gribi labāk par šodienas Latviju saprast?
Tagad taisu filmu Mammu, es tevi mīlu!, kur trīspadsmitgadnieki ir nevis tādi cute* bērni, ko filmās parasti rāda, bet reāli – kas notiek viņu galvās, attiecībās. Kas ir emocionālās, intelektuālās stīgas, kas raustās padsmitnieka galvā, lai kustētos uz priekšu. Man liekas, ja runa ir par kino, svarīgi ir nesentimentalizēti skatīties uz sabiedrību un procesiem, kas tajā notiek. Neskatīties no ērtās puses. 

Kad runā ar pusaudžiem, vai tu viņus saproti? Lai arī esi jauns cilvēks, tava bērnības pieredze ievērojami atšķiras no mūsdienu Latvijas jauniešu pieredzes.
Viņi visu saprot piecreiz ātrāk. Uzreiz «iebrauc» dialogā, saprot, ko no viņiem gribi. Pavisam cits ātrums nekā manai paaudzei tajā vecumā bija. Rakņājas internetā, patērē neskaitāmus medijus un zina visu, kas notiek. Drošāki, nekā mēs bijām. 

Vai Latvijas kino nav pilns ar mēsliem? Pirms vairākiem gadiem par latviešu mūsdienu kino kritiski izteicās tālaika premjers Einars Repše.
Varbūt viņam bija kāds pamats tā domāt, bet situācija uzlabojas. Kaut vai pēc kinoteātru apmeklējuma – cilvēki taču iet uz latviešu filmām. Agrāk neuzskatīja, ka filmas ir jāreklamē. Kāpēc lai skatītāji ietu uz latviešu filmu, ja blakus ir filma ar Tomu Krūzu, pārtiražēta, pārreklamēta? Tikai pēdējos piecus, sešus gadus tiek domāts, kā pasniegt jaunās latviešu filmas, lai cilvēki nāk un skatās. 

Domāju, ka latviešu kino ritenis skries aizvien ātrāk un ātrāk. [Kinorežisors] Gatis Šmits reiz teica, ka nākamo 5-10 gadu laikā latviešu kino noteikti būs Kannās, official selection** būs mūsu filmas. 

Jauni, spējīgi režisori mums ir?
Noteikti, un būs aizvien vairāk. Juris Poškus ar Monotoniju bija kaut kas dzīvs, neredzēts, pārdrošs. Varbūt plašai skatītāju gaumei par ekstravagantu. Gatis Šmits noteikti atkal filmēs ko interesantu. Kinorežija ir amatniecība. Ļoti liels svars ir treniņam, praksei. Līdz ar to intensitāte, kādā strādā, noteikti ietekmē to, kā spēj izstāstīt stāstu skatītājam. 

Tāpēc tu taisi reklāmas? Nekaunies no tā?
Kaunēties nav par ko. Ir pietiekami daudz piemēru pasaulē – kaut vai britu trijotne Džonzs, Kaninghems, Gondrijs, kas no reklāmistiem kļuvuši par veiksmīgiem kinorežisoriem. Darbs ar reklāmām prasa lielu tehnisko virtuozitāti, izdomu un radošumu. Tas ir cienījams darbs. Tāpēc par kaunēšanos nevar būt ne runas. 

Kā iespējams uztaisīt labu filmu? Kāpēc vispār filma izdodas vai neizdodas?
Visādi ārējie apstākļi, sīkas nesaprašanās rezultātu var izmainīt ātri. Lai uztaisītu labu filmu, vajag piekasīgu attieksmi pašam pret sevi. Neiekrist ar «būs jau labi». Amerikāņu rakstnieks Reimonds Kārvers bija slavens ar saviem īsprozas stāstiem, kas uzrakstīti vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, tajā pašā laikā šie teikumi ir ļoti bagāti. Viņš pārrakstīja tos daudz reižu, ļoti rediģēja. Arī darbs kinematogrāfijā ir ilga izstrādes lieta. Filmēšana ir ķemmēšanas process. Tu ķemmē, ķemmē. Pēti. Mēģini saprast. 

Sanāk, ka režisoram jābūt rūpīgam, pacietīgam pēc dabas?
Jā, noteikti. Man arī tādas īpašības ir. 

Vai kino ir jāizraisa domāšana?
Kino ir jāizraisa, lai skatītāji filmā iekrīt, lai viņi piedalās pārdzīvojumā. 

Un tālāk?
Ja kāds taisa filmas sev, viņš ir pārpratis, kas ir kino. Kino ir radies kā izklaide, labā nozīmē. Tā pret to arī jāattiecas. Es zinu, ka šai domai būs daudz pretinieku, bet es šaubos, vai kino ir noderīgs, dauzot kādus filozofiskus, metafiziskus riekstus par dzīvi. Pārdzīvot līdzi varoņiem, aizsvilties, saviļņoties – tā ir cita lieta. Taču filma nav literatūra. Tā nav augstā māksla. 

Ko līdzpārdzīvojums dod?
Labākajā gadījumā – palīdz ieraudzīt to, kas līdz šim bijis apslēpts. Parasti jau saka tos lielos vārdus – «palīdz ieraudzīt pašam sevi», «saprast kaut ko», «dvēselē kaut kādas stīgas iekustina». 

Aiziet uz kabarē vai kino – tā nav viena un tā pati izklaide?
Varbūt ir. Es nezinu. Mēmais kino, Basters Kītons, tas taču ir kabarē, vodeviļas iznāciens. Amerikāniskais entertainment***, kur meistarīgi kopā savīti iedarbīgi elementi, kas liek aizmirst to, par ko domāji, pirms ienāci pa kinoteātra durvīm. Es izvairos par kino runāt kā par kaut ko piepaceltu uz mākoņa, kaut ko metafizisku. 

Kāpēc brauci tieši uz Londonu studēt režiju?
Lai divu gadu garumā nemitīgi trenētu roku, filmētu. Tā bija reāla iespēja labu pasniedzēju pavadībā nesteidzīgi domāt par filmu. Pabeidzu decembrī. Tagad esmu maģistrs. 

Vai tu varētu filmēt Anglijā, Amerikā?
Lai tur izsistos, jāiegulda smags darbs, tas ir arī lielas veiksmes jautājums. Anglijā tas nozīmē sākt strādāt televīzijā, filmēt seriālus. Tā sākusi lielākā daļa britu jauno kinorežisoru, tā viņi izauguši, Stīvens Frīrs, Maiks Lī, Maikls Vinterbotoms. Arī amerikāņi to ir darījuši, Roberts Oltmens karjeras sākumā  filmēja traktoru reklāmu, tas viņam netraucēja kļūt par novatorisku autorkino režisoru. 

Nebūtu garlaicīgi malties cauri sistēmai?
Latvijā noteikti ir vieglāk kāpt pa karjeras kāpnēm, bet Latvijā arī ļoti ātri pienāk griesti. Rīgā man radošajā ziņā ir daudz interesantāk nekā Londonā. Tāpēc, ka par Rīgu, šo vidi un cilvēkiem, kino nav daudz runāts. Var daudz jauna pateikt. 

Vai Londonas skandāls varētu izvērsties par veiksmes stāstu – tu būtu gatavs izmantot likumpārkāpēja tēlu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pievilinātu noskatīties tavas filmas?
Ja monētas otra puse izrādīsies tāda, tad tas, protams, būs ļoti veiksmīgs stāsta nobeigums. (Ilga pauze.) Tagad esmu kļuvis par uzkodu katram dzeltenās preses censonim.

Tas tev riebj vai ir vienalga?
Personīgi – vienalga, bet sāpīgi vecākiem, kuri uz to nespēj tik aukstasinīgi paskatīties. 

Ko tavā prestižajā kinoskolā teica pēc tam, kad nonāci britu avīžu slejās?
Pēc izlaiduma filmu skates man aģenti vaicāja, vai taisos uzņemt filmu par saviem Londonas notikumiem. Tas ir zelta materiāls romantiskai komēdijai, viņi teica. No tā var uztaisīt jebko. Vai man pietiks aukstasinības to darīt, vai to gribēšu – tad jau redzēs. 

Pēc skandāla izteica minējumu, ka tu taisoties uzņemt filmu un viss, ko darīji, ir filmas veidošanas nolūkos. Vai nav tā, ka brīžiem jūties nevis kā dzīves, bet filmas varonis?
Režisors Stīvens Frīrs, kurš man bija darba pārraudzītājs augstskolā, pēc visiem šiem notikumiem teica, ka varoņi vai to īpašības, ko rādu savās filmās, kaut kā pāriet manā personīgajā dzīvē vai otrādi. Es atbildēju, ka ceru – tā nav tendence, bet izņēmuma gadījums. Nav jādzīvo dzīve, ko rādi filmās. Filmas ir dramatiska kinematogrāfiska konstrukcija. Nevis personīgs autobiogrāfisks stāsts. 

Vai iespējams dzīvot komfortablos apstākļos bez drāmas, bez trūkumiem un taisīt labas filmas?
Džons Kasavītiss brauca ar kabrioletu, dzīvoja milzīgā villā Kalifornijā un taisīja savas filmas. Džons Hjūstons braukāja ar zirgiem, šāva lauvas, nepārtraukti dzēra labu viskiju, pīpēja labus cigārus un taisīja filmas. Tas gan nenozīmē, ka viņu dzīves nebija trauksmainas. Dzīvot komfortabli – tam nevajag kļūt par pašmērķi, bet ir jāpanāk, lai ikdienas problēmas netraucē strādāt. Ēst pudu sāls, lai kaut ko labi izdarītu, – tā ir daļa patiesības, bet daļa – tukšas tautas moralizēšanas. 

Vai tev bija bailes no pūļa reakcijas pēc Londonā notikušā?
Ja būtu iespēja pagriezt atpakaļ laiku un izvairīties no tā, nešauboties to darītu. 

Tātad tas nebija nekas konceptuāls?Nebija mēģinājums piedrāzt sistēmu, kur vieniem vakarā nav ko ēst, bet citi var atļauties restorānā saldo par simtiem mārciņu?
(Ilga pauze.) Es nevaru atbildēt, jo man ir ļoti žēl, ko ar to nodarīju saviem vecākiem. Internetā komentārus nelasīju, bet man pastāstīja. Cilvēkiem Latvijā ir visas tiesības justies aizvainotiem, ka viens aizbraucis uz Londonu mācīties un sacūkojis iespaidu par valsti. Šīs emocijas pilnīgi saprotu. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mēs savu imidžu uztveram daudz sāpīgāk, nekā uz to skatās citi. Citiem ir pilnīgi vienalga, [vai to izdarīja] latvietis, japānis vai dienvidamerikānis. 

Vai tad, ja tu nebūtu noķerts, ēstu vēl?
Nē, nē! 

Tev bija Londonas labāko restorānu saraksts?
(Saspringti.) Nebija man saraksta. Tā bija spontāna rīcība. 

Pēc aresta tev uz rokas esot uzlikts tāds kā pulkstenis, kas pīkstējis, tuvojoties zonām, kur nedrīkstēji iet. Tā ir mitoloģija vai tu patiešām vairs netiec Londonā iekšā?
Nē, tā bija elektroniska ierīce, kas noteica, cikos vakarā man jābūt mājās. Normāla angļu prakse, ko piemēro uz tiesvedības laiku. Ja neesmu mājās laikus, tiek ziņots uzraudzības oficierim, man zvana un prasa, kur atrodos. 

Kāds tagad tev ir tiesiskais statuss?
Esmu samaksājis sodu – kompensāciju restorāniem par notērēto, un lieta izbeigta. Londonā es drīkstu atrasties. 

Ko esi sapratis par sabiedrību, kurā tu dzīvo?
Rietumeiropā dzīve ir nostabilizējusies. Cilvēki vērsti uz sevis sakārtošanu. Latvijā notiekošais ir tik neprognozējams, variācijas par to, kur mēs varētu būt pēc desmit gadiem, – tik daudzveidīgas. Tas ir labi, jo mēs vēl varam domāt, kurā virzienā velties labāk. No otras puses, ir viegli noiet no takas. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem. Ļoti sociāli aktīviem. 

Kādi ir jaunie latvieši – tava paaudze?
Prieks par tiem, kuri mācās un brauc atpakaļ. Viņi ir tie, kuri Latvijā kaut ko mainīs. Vieni paši savā katlā jau nevarēsim izvārīties. 

Ko cilvēki vēlēsies redzēt kino pēc pieciem, desmit gadiem?
[Kinorežisors] Dāvis Sīmanis kādā seminārā teica, ka vienubrīd kino bija populāri taisīt filmas par garlaicību, par to, cik vientuļš jūtas cilvēks modernajā, sadrumstalotajā, kosmopolītiskajā sabiedrībā, kā cilvēku neviens nesaprot un cik viss ir sarežģīti. Šādu filmu laiks, manuprāt, ir garām. Londonā nesen tika likvidēts liels fonds Film London, kas deva naudu. Daudzi slaveni režisori, Maiks Lī un citi, par to bija sašutuši, jo paši saņēma finansējumu, bet kāds producents, neatceros vārdu, uzrakstīja rakstu The Guardian par to, ka ļoti labi, ka fondu likvidēja. Jo vienīgais, ar ko tas nodarbojās, – aizpildīja politiski pareizās kvotas. Lai ierēdņi rastu attaisnojumu, kāpēc filmām dot naudu, bija sadomātas nepieciešamās tēmas: integrācija, vienlīdzība. Nereti tam ar labu kino bija maz sakara. Piemēram, par fonda naudu tika plānota filma par divām Āzijas lezbietēm, kuras Glāzgovā taisa kariju. Ceru, līdzīgi nenotiks Latvijā. 

Pieminēji filmas par garlaicību. Manuprāt, raksturīgi mūsdienu cilvēkam, kurš garlaikojas un bez mitas meklē, kā garlaicību pārvarēt. Pats sev esi garlaicīgs?
Es sev? Nē. Par sevi daudz nedomāju, bet garlaicīgs sev noteikti neesmu. Man vienmēr ir, ap ko nodarbināt prātu.

* mīlīgi – angļu val.
** oficiālajā programmā – angļu val.
*** izklaide – angļu val.

Jāņa Norda 5 filmu izlase
Nepiemērots brīdis (Bad Timing), rež. Nikolass Roegs, 1980. Divu amerikāņu erotiska, destruktīva mīlas afēra. Nenovērtēta aktrise Terēze Rasela un Arts Garfunkels.   
Atvaļinājies spiegs (The Spy Who Came in From Cold), rež. Martins Rits, 1974. Ričards Bērtons saguruša britu spiega, alkoholiķa lomā. Džeimsa Bonda antivaronis.
Pareģis (Un Prophete), rež. Žaks Odijārs, 2009. Filma, kas atjauno ticību mūsdienu kino. Episks stāsts par jauna arāba spožo kriminālo karjeru kādā Francijas cietumā.
Pēdējais konvojs (Last Detail), rež. Hals Ašbijs, 1973. Džeka Nikolsona labākā loma. Skaudra traģikomēdija par spēju saglabāt cilvēcību bezizejas situācijā.
Soda parks (Punishment Park), rež. Pīters Votkins, 1971. Par hipiju likteni militārās pāraudzināšanas kolonijā. Kaismīga politiska filma, kas liek asinīm «vārīties». 

Jānis Nords
Studējis kino Konkordijas Universitātē Igaunijā
Bijis režisora Gata Šmita asistents spēlfilmā Vogelfrei
Par pilnmetrāžas mākslas filmu Amatieris saņēmis Lielo Kristapu 2008.gadā
Gata Šmita filmai Seržanta Lapiņa atgriešanās rakstījis scenāriju
Diplomdarbs Londonas Kino un TV skolas maģistrantūrā – filma Uz redzēšanos, mērkaķi!
Ir vairāku banku un pārtikas reklāmu autors
Sāks filmēt trilleri Mammu, es tevi mīlu!

Barabu vai Jēzu?

Posted on aprīlis 20, 2011 by - Sleja

Ir piektdiena. Jēzus ir sasiets, sasists, mocīts un vientuļš

Pilāta pils. Darbojošās personas – Pilāts, viņa sieva Klaudija, daži romiešu centurioni, apsargi, Jēzus, Baraba un pūlis. Tiesas process. Naktī, slepenībā jau viss ir izlemts. Tautas vadītāji savu ir pateikuši. Sit Viņu krustā. Tomēr Pilāta sirdī skan jautājums: «Quid est Veritas?» jeb «Kas ir patiesība?» Pēc spraigas sarunas ar Jēzu viņš saprot, ka Jēzus nav viekārši sacelšanās vadītājs, revolucionārs, kādas valsts karalis, prezidents.  Jēzus vārdi skan: «Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.» (Jāņa ev. 18,37)

Pilāts zina, ka viens no noziedzniekiem tiks atbrīvots. Kurš? Izvēle ir Pilāta rokās, bet – vai tiešām? Politiskā situācija Palestīnā bija nedroša, un viņš riskēja ar savu dzīvību, jo Roma jau bija devusi signālus par Pilāta kļūdām. 

Baraba bija laupītājs. Grieķu valodā laupītāja apzīmējums «lestes» toreizējās Palestīnas politiskajā situācijā varēja nozīmēt arī cīnītāju par taisnīgumu. Baraba piedalījās sacelšanās kustībā. Viņš bija noslepkavojis cilvēku un, pēc evaņģēliju liecībām, bija ietekmīgs ieslodzītais, varbūt pat šīs sacelšanās vadītājs. Pērs Lāgerkvists savā darbā Baraba šo cilvēku attēlo kā revolucionāru, kurš vēlas ar cilvēciskiem paņēmieniem nodibināt mesiānisku valstību šajā pasaulē, tomēr cieš sakāvi. Viņš bija sava veida mesiāniska figūra. Izvēle starp Jēzu un Barabu nav nejauša. Divas mesiānisma formas tiek pretnostatītas viena otrai. 

Tulkojumā no ebreju valodas «Bar-abas» nozīmē «Tēva dēls». Mūsu ēras pirmo gadsimtu rakstnieks un dzejnieks Origēns ir ievērojis, ka daudzos evaņģēliju norakstos līdz pat 3.gadsimtam Baraba ir minēts kā «Jēzus Baraba» – «Jēzus, tēva dēls». Viņš ir it kā Jēzus dubultnieks. 

Ir jāizvēlas starp «mesiju», kurš iestājas par labāku un taisnīgāku šīs zemes iekārtu, un kādu noslēpumaino Jēzu, kurš sludina askēzi kā ceļu uz dzīvību. Izvēle nav viegla. Pašsaprotami, ka tautas masas nosliecās Barabas pusē. Ja mēs šodien atrastos tajā pūlī, vai Jēzum no Nācaretes, Marijas Dēlam un Tēva Dēlam būtu kāda iespēja? Vai mēs vispār pazīstam Jēzu? Vai nemēģinām paši izveidot savu Jēzu, varbūt Jēzu Barabu? Liekas, ka mēs gaidām tādu pseidomesiju, laimes lāci, Jēzu – Barabu, kas visu izdarīs mūsu vietā vai arī īstenos visas mūsu vēlmes, iegribas. Tas ir sava veida «labklājības evaņģēlijs» – pieņemt tikai daļu no Jēzus sludinātās mācības, no tās izslēdzot krustu un sevis aizliegšanu. 

Jēzus valstība nav no šīs pasaules. Mēģinājums izveidot paradīzi uz šīs zemes bez Dieva, izslēdzot evaņģēliju, vienmēr beidzas ar krahu un izgāšanos. Komunisms un nacisms ir šo mēģinājumu radikālākās formas. 

Pilātam nav viegli. Arī mums vai ik dienas ir līdzīgas izvēles. Kuru Jēzu es izvēlēšos? Barabu vai Jēzu no Nācaretes? Lieldienu rītā uzaust jauns laikmets. Tas ir Jēzus Valstības laikmets. Jēzus saka: «Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.» (Jāņa ev. 18,36) 

Jaunais tērps

Posted on aprīlis 20, 2011 by - Recenzija

Lai arī Gustavo ir talantīgākais un inteliģentākais Latvijas hiphoperis, viņa pēdējā laika teksti šķiet problemātiski 

Pirmās Gustavo koncerta Pilsētas portāls minūtes likās, ka sapņoju – sēžu kinoteātra Rīga greznās Lielās zāles balkonā, Gustavo uz skatuves repo orķestra pavadījumā un pa aptumšotās zāles zeltītajiem rotājumiem skraida daudzkrāsainas gaismiņas, padarīdamas situāciju vēl nereālāku. Laiku pa laikam gribējās blakussēdētājiem palūgt – iekniebiet man, varbūt es guļu vai esmu sajucis prātā? 

Par šīm sajūtām Gustavo noteikti pelnījis atzinību. Lieliska ir pati iecere izkāpt no šauriem žanru un stilu rāmjiem, sev un citiem atzīstot – repera naģene un zemstakles bikses jau nav nekāds vainadziņš, kas par katru cenu būtu jāsargā, interesanti ir mainīt pierasto tēlu un paskatīties uz pazīstamajām kompozīcijām no neierasta skatu punkta. 

 Un kāpēc lai tas nebūtu četrpadsmit cilvēku ansamblis ar klavierēm, ģitāru, kontrabasu, perkusijām, klarneti, vibrafonu, stīgu kvartetu un kripatiņu elektronikas? Kāpēc hiphopa rečitēšanu nevarētu papildināt meiteņu ansamblis Limonāde? Protams, ka var! Vislielākie komplimenti pienākas skaņdarbu aranžētājam komponistam Romānam Faļkenšteinam – šīs dziesmu «apakšas» kļuva par koncerta galveno sastāvdaļu un valdzināja ar brīvu un krāsainu popmūzikas, džeza un blūza izmantojumu. Līdzīgas idejas izmantojis arī krievu reperis Kast, taču intonācijas ir citas – viņa dziesmu metāla pūšamajiem rotātie aranžējumi krietni atšķiras no Pilsētas portāla sapņainās lirikas. 

Taču, kā koncerta laikā noskaidrojās, formāta maiņa izrādījās visai grūts uzdevums pasākuma centrālajam tēlam Gustavo. Brīžam likās, ka ir puslīdz vienalga, kuru no savu trīs albumu dziesmām viņš pašlaik izstāsta – orķestra krāsainība «noēda» vēstījumu, savukārt aranžējumu izsmalcinātība kontrastēja ar kompozīciju tekstiem. Lai arī Gustavo nenoliedzami ir talantīgākais un inteliģentākais Latvijas hiphoperis, viņa pēdējā laika teksti šķiet problemātiski – atteicies no jaunības agresīvā maksimālisma, kas veltīts bērnu un pusaudžu auditorijai, viņš tomēr īsti «nepavelk» līdz pieaugušajiem – dziesmu teksti it kā visu laiku sola atklātu, godīgu sarunu par individuālām un sociālām problēmām, taču tas paliek tikai solījums. Tie pastāvīgi pievēršas mākslinieka pašapcerei, to galvenais vēstījums ir «es esmu», «es runāju», «man ir ko teikt», taču, izņemot vairākas asprātīgas atskaņas un vārdu spēles, sakāmais daudz tālāk neaiziet. 

Skatoties uz Gustavo, likās, ka viņš pats sev ļoti patīk un arī no publikas gaida neierobežotu sajūsmu par katru savu vārdu un žestu – par minerālūdens iedzeršanu, par katru nokrekšķināšanos un par visai neobligātu pačalošanu dziesmu starplaikos. Iespējams, bija interesanti uzzināt, piemēram, ka viņš Indijā apmeklējis krievu tūristu iecienītu pludmali, taču, domājams, viņš savā dzīvē ir pieredzējis daudz svarīgākas lietas un atklāsmes, par kurām publika neuzzināja. Gustavo neizmantoja iespēju sākt patiešām atklātu, jēgpilnu dialogu ar publiku, lai arī apstākļi bija tam ideāli piemēroti. 

Neskatoties uz šādām pārdomām, koncerts kopumā bija izdevies. Publika uzsila ar labi zināmajām kompozīcijām un kulmināciju piedzīvoja ar gabaliem Ak, tu, dieniņ!, Plus/mīnus un Mana māsa Anna. Šajā brīdī gribējās kaut ko vēl spēcīgāku un interesantāku, kas koncertam pieliktu treknu punktu un ļautu bez šaubīšanās mīlēt un cienīt Gustavo par labi padarīto darbu. Tā vietā spriegums atslāba, uz ekrāna sāka slīdēt titri, un koncerta pēdējā kompozīcija bija Ak, tu, dieniņ! atkārtojums identiskā izpildījumā, atkārtojot arī asprātīgo mētelīšu virināšanas video, kurš iepriekš tika uzņemts ar ovācijām. 

Pilsētas portāls iecerēts kā brīva koncepcija, kurā Gustavo šogad realizēs dažādus muzikālus projektus. Talantīgi sadarbības partneri viņam jau ir, atliek novēlēt jaunas, labas idejas un, pārfrazējot viņu pašu, «daudz dziļu spriedumu, kas nāk reizē ar briedumu». Lai viņš mūs pārsteidz atkal un reizi pa visām reizēm parāda, kā ir bliezt hiphopu Latvijā, liriķu un sapņotāju zemē.

Austrumeiropas melanholiķis

Posted on aprīlis 20, 2011 by - Intervija

Janušs Leons Višņevskis (56) ir netipisks poļu zinātnieks, kas pierādījis savu meistarību ne vien strādājot laboratorijā, bet arī ar cilvēku emocijām. Viņš ir sarakstījis divus populārus romānus, kuri izdoti arī latviski, – Vientulība tīmeklī un nupat iznākušais Bikini

Manā  priekšā sēž vitāls pusmūža džentlmenis žaketē un atpogātu kreklu, kurš runā labā angļu valodā ar vieglu austrumeiropieša akcentu. Sarakstot romānu Vientulība tīmeklī (S@motność w Sieci), Janušs Leons Višņevskis ir kļuvis par vienu no populārākajiem mūsdienu poļu rakstniekiem, jo īpaši sieviešu vidū. Rīgā viņš pagājušonedēļ bija ieradies, lai popularizētu otru savu nupat latviski izdoto romānu Bikini.  

Šī ir jūsu pirmā reize Latvijā?
Jā, es vispār neesmu daudz ceļojis uz Austrumiem. Esmu no paaudzes, kas dzīvoja PSRS laikos un braukšanu uz Austrumiem vienmēr atliku, jo domāju, ka tas būs vienmēr. 

Interesanti, kā mēs uztveram viens otru un sevi – man šķiet, ka latvieši reizēm sevi redz vairāk uz Rietumiem nekā poļi. Kā ir ar poļiem? Kur viņi sevi redz?
Man liekas, ka uztveram sevi kā austrumniekus. Es dzīvoju un strādāju Frankfurtē vairāk nekā 20 gadu, bet, kad man jautā, no kurienes esmu, es vienmēr atbildu, ka esmu no Austrumeiropas. Austrumi visam reģionam sākas ar Polijas robežu. 

Vai poļiem ir bijusi identitātes krīze?
Tajā izpratnē, kas viņi ir? Nē. Poļiem nav bijusi identitātes krīze pat tad, kad Polija kā valsts neeksistēja, kad tā 150 gadus bija sadalīta starp Prūsiju, Krieviju un Austriju. Taču tas nenozīmē, ka poļu identitāte izzuda, poļi ir ļoti stūrgalvīgi. 

Es vairāk domāju par identitātes dalīšanos, nevis izzušanu. Piemēram, no vienas puses, latvieši sevi labprāt uzskata par rietumniekiem, tajā pašā laikā viņu uzvedība bieži ir austrumnieciska, ar korupciju utt.
Mums arī ir tā pati problēma, es teiktu, ka mums ir austrumu mentalitāte. Bet, kas attiecas uz literatūru, kultūru un mentalitāti, mēs paši vienmēr uztveram sevi kā rietumniekus. Austrumi sākas ar Krievijas robežu. 

Kādēļ mums ir šī vajadzība piederēt Rietumiem?
Es pats dzīvoju divās politiskajās sistēmās, 35 gadus – Polijā un pēdējos 22 – Vācijā. Mēs vienmēr apskaudām Rietumus un jutām, ka tehnoloģiski esam atpalikuši. Faktiski pati komunistu sistēma prezentēja Rietumus kā attīstītus, bet mūs – kā mazattīstītus. Tas jau bija teju mitoloģisks uzskats. Mums nebija tehnoloģiju, attīstības, patēriņa līmeņa, toties uzskatījām sevi par jūtīgākiem un garīgākiem. Mums nebija skaistu automašīnu un dekadentu lietiņu, bet mums bija dvēsele. Mēs radījām labāku mūziku, literatūru un vairāk iedziļinājāmies cilvēkā. Rietumnieki tajā pašā laikā slīdēja pa virsmu – viņi dzīvoja labāk, bet nesaprata cilvēkus. Austrumeiropa vienmēr bija nedaudz sareibusi, faktiski poļi daudz dzer, mums bija sevišķa mīlestība pret skumjām. Runājot par mūziku – man likās, ka Šopēns ir skumjš, bet, klausoties Rahmaņinovu, saprotu, ka viņš ir vēl skumjāks. Ja vēlies sākt sarunu ar kādu poli vai krievu, pajautā viņiem kaut ko skumju, un viņi izstāstīs visu… (Iesmejas.) 

Kādēļ, jūsuprāt, tā ir?
Tāpēc, ka mana un sevišķi jūsu zeme allaž bija karotājiem ceļā, vienmēr briesmās, kāds gribēja paņemt un izvarot mūsu sievas, atņemt zemi. Polijā karotāji nāca no visām četrām debespusēm – zviedri, turki, vācieši, krievi, vienmēr bija pārmaiņas. Tādēļ mēs vienmēr zināmā mērā cietām. Kopš tā laika esam par visām varītēm centušies saglabāt šīs ciešanas, jo mums patīk ciest. 

Kādēļ mums patīk ciest?
Jo šīs ciešanas dara mūs pārākus. Ja mēs nespējam būt bagāti, mēs varam būt jūtīgāki. 

Kā ir patiesībā – vai mūsos garīguma ir vairāk nekā rietumniekos?
Pēdējā laika pētījumi rāda, ka gēni veido 50% mūsu personības, pārējie 50% ir sociālo apstākļu radīti. Tātad ciešanas un skumjas mūs ietekmē. Es ciest iemācījos no savas mātes, kura piedzima Berlīnē un pēc tam satika un apprecēja poļu karavīru. Viņi daudz runāja par ciešanām. Savukārt mana māte ciest iemācījās no sava tēva, kurš cieta Pirmajā pasaules karā. Mana otra vecāmāte ciest iemācījās no savas mātes, kura gaudās par to, ka Poliju bija okupējusi Krievija. Mums patīk kopt to skumju ziedu. 

Jūs neatbildējāt, vai mūsos ir vairāk garīguma nekā rietumniekos.
Jā, bet ne gēnu dēļ. Mēs esam garīgāki vēsturiski sociālo apstākļu dēļ, un mēs uzskatām, ka garīgums ir vērtīgāks nekā pārticība. 

Bet kādu labumu mēs no tā garīguma varam gūt, ja neskaita dzeršanu un skumšanu?
Mēs nevaram. Jo rietumnieki nesaprot šo mūsu jūtīgumu un skumjas. Es uzmanīgi sekoju līdzi Austrumeiropas literatūras gaitām Rietumos. Vācijā ir grūti publicēt poļu grāmatas. Rietumiem mēs bijām interesanti komunisma laikā. Tagad esam demokrātiski – tiesa, ne tik demokrātiski kā Rietumi, un mēs braucam ar tādām pašām mašīnām un ēdam tādus pašus produktus. Kopumā mēs vairs neesam interesanti. 

Ko mums darīt?
Faktiski šī skumšana tagad mazinās, jo cilvēkiem vairs nav laika būt skumjiem un to baudīt – dzert šņabi, klausīties romantisku mūziku un diskutēt. Taču mums arvien ir dažas īpašības, kādu nav Rietumos. Ja es aizietu pie paziņas Vācijā nakts vidū ar šņabja pudeli, viņš, iespējams, piezvanītu psihiatram, jo nodomātu, ka esmu sajucis prātā. Ja to pašu izdarītu Polijā, tad draugs uz mani paskatītos, bet teiktu: labi, ienāc. Šīs nelielās atšķirības es Vācijā izjūtu, satiekot citus austrumeiropiešus. Zinu, ka, izstāstot joku, poļi, ukraiņi, kazahi vai krievi to sapratīs. Vācieši joko, bet par citām lietām. Reizēm smejamies par situācijām, kas vāciešiem šķitīs aizvainojošas. Trīs dienas pēc Smoļenskas [traģēdijas, kurā aviokatastrofā gāja bojā Polijas prezidents un viņa svīta] Polijā jau par to jokoja. Mums ir tendence lietas vērot, nevis mainīt. 

Vai jūs vairāk ticat literatūrai vai zinātnei?
Noteikti vairāk zinātnei. Man ir šizofrēniska dzīve – esmu uzrakstījis divus romānus, bet vienmēr esmu vēlējies būt pilna laika zinātnieks un to arī lielāko savas dzīves daļas esmu darījis. Taču 44 gadu vecumā manā dzīvē ienāca austrumeiropieša skumju periods (iesmejas), ko bija izraisījusi sieviete. Es nespēju tikt ar to galā un sāku rakstīt. Ne romānu un arī ne emuāru, jo 1997.gadā tāds vēl neeksistēja. Tie bija pieraksti par manu dzīvi, taču caur citu, fiktīvu cilvēku pieredzi. Pēc kāda laika aizsūtīju šos pierakstus draugam literatūras kritiķim, jo gribēju ar kādu dalīties. Drīz pēc tam fragmenti tika publicēti žurnālā, kurā es nekad tos negaidīju ieraudzīt, – Playboy. Pēc tam draugs mani pārliecināja nodrukāt visu materiālu grāmatas formā. Sākotnēji pretojos, jo neticēju, ka tas iespējams, ņemot vērā, ka man nebija nekādas izglītības un pieredzes literatūrā. 

Tātad sākotnēji rakstniecība bija veids, kā tikt galā ar emocijām?
Jā, tāpēc pirmais romāns Vientulība tīmeklī ir tik skumjš, un toreiz es domāju, ka tas būs pirmais un pēdējais romāns. 

Taču jūs turpinājāt?
Es pamanīju, ka rakstot manī rodas pozitīvas emocijas, un cilvēki teica, ka es kļūstu jūtīgāks un vairāk ieklausos citos. Pamanīju, ka man veidojas arī labākas attiecības ar sievietēm, jo Vientulība tīmeklī iedziļinās sievietes pasaulē un to rakstot viņās vairāk ieklausījos. Es nerakstīju naudas dēļ, jo saņēmu pietiekami labu atalgojumu zinātnē. Rakstniecība vienīgi dod papildu kabatasnaudu manām meitām, lai viņas varētu nopirkt Gucci somiņas. (Iesmejas.) Viņas ir ļoti dārgā vecumā.

Pusaudzes?
Nē, pusaudžu vecums nav dārgs. 20-25 ir ļoti dārgs vecums. Bet, atgriežoties pie rakstniecības, – es turpināju, jo pamanīju, ka rakstīšana man dod šīs labās sajūtas. Turklāt pēc pulksten sešiem vakarā man gribas aizmirst par informātiku un ķīmiju un rakstīt par emociju «ķīmiju». 

Ko darījāt pēc sešiem, pirms sākāt rakstīt?
Pilnu laiku strādāju zinātniskajā darbā un vēl astoņas stundas dienā uzņēmumā. Tādēļ sieva nespēja pieņemt mani, un biju noskumis. Vienmēr esmu strādājis daudz un arī tagad kaut kā ietilpinu 24 stundās divas dzīves. 

Tātad jūs vienmēr esat aizņemts?
Jā, man, piemēram, nepatīk stāvēt rindās, jo neciešu lieku laika tērēšanu. Piemēram, nekad neeju uz tualeti bez lasāmvielas. (Iesmejas.) Arī mans pirmais romāns sākas ar to, ka kāds vīrs ir iebraucis Berlīnē pārpratuma pēc un viņam stacijā jāpavada divas stundas līdz nākamajam vilcienam. Viņam nav ko darīt, un viņš pēkšņi sajūt dziļu vientulību. Daudzi cilvēki dara visu, lai viņiem nebūtu laika sajusties garlaikoti vai vientuļi. 

Jūs rakstāt, lai nejustos vientuļš?
Es tagad nejūtos vientuļš, bet tāds jutos, kad sāku rakstīt. Biju kopā ar savu sievu, bet biju vientuļš. Rakstot es, pirmkārt, sāku justies labāk, otrkārt, iemācījos daudz jauna. Es pavadīju divus gadus, vācot materiālus Bikini, apmeklējot arhīvus, iepazīstot mūziku, amerikāņu dzīvi, filozofiju. Respektīvi, iemācījos kaut ko vairāk nekā tikai ķīmiju un algoritmus. Daudzi cilvēki uzskata, ka es rakstu sievietēm, jo manos romānos ir daudz emociju. Bet es rakstu tikai vienai personai – sev. 

Krīzes laikā Latvijā ir daudz runu par to, ka jāuzlabo izglītības sistēma, un, daudzuprāt, tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst eksaktajām un inženierzinātnēm un mazāk fokusēties uz humanitārajām un sociālajām jomām, jo tās tiek uzskatītas par ekonomikai mazvērtīgām. Ko jūs, sēžot uz diviem krēsliem, par to teiktu?
Es neuzskatu, ka tās ir nederīgas, ja visi būtu zinātnieki un inženieri, mēs sāktu manipulēt dzīvi ar inženierijas paņēmieniem. Cilvēka daba ir jāpēta, bet eksaktajās zinātnēs nav tādu rīku. Ir muļķīgi apgalvot, ka humanitārās zinātnes ir mazvērtīgas. 

Arī Vācijā bija krīze, taču neviens neko tādu neapgalvoja. Polijā arī tā nesaka, vienīgi brīdina, ka humanitāro zinātņu absolventam, iespējams, būs grūti atrast darbu. Investīcija humanitārajās zinātnēs nes peļņu ilgtermiņā. Jo labāk izglītota sabiedrība, jo labāka tā ir. Tāda sabiedrība ietaupa līdzekļus. Taču to var ieraudzīt ilgtermiņā, turpretim inženieru darbs gūst rezultātus salīdzinoši īsā laikā. Tas ir tāpat kā vaicāt, kāda jēga ir sūtīt kosmosā Voyager un, teiksim, mērīt atmosfēras blīvumu ap Merkuru. Nav nekādas jēgas. Kāda jēga uzņemt dārgas galaktiku bildes ar Hub-ble teleskopu? Tam nav ne mazākā iespaida uz ikdienas dzīvi. Taču tā ir zinātne. Tāpat arī humanitārās zinātnes. Mēs gribam zināt, kādēļ mēs esam šeit, kā viss sākās, kā beigsies. 

Kādēļ pats kļuvāt par zinātnieku?
Mani interesēja šie paši jautājumi – kāda ir jēga, kā viss sākās utt. Es biju jaunāks, un man nevajadzēja Dievu vai dzeju, lai izskaidrotu pasauli. Man gribējās pasauli izskaidrot ar vienādojumiem. Es ticu Dievam fiziķim. 

Vienādojumi jums ir izskaidrojuši pasauli?
Nē! Diemžēl ne. Tāpēc, ka nav vienādojumu, kas izskaidrotu pirmsākumus. To dēvē par nulles punktu, jo nav iespēju atklāt, kas ir pirms nulles punkta. Vai šis nulles punkts ir mūžīgs, vai kaut kas bijis pirms tam? Fizikā ir daudz skaidrojumu, bet uz šo nav atbildes. 

Tādā gadījumā zinātnieks kļūst par ticīgo?
Polijā ir zinātnieks Mihals Hellers – kosmoloģijas un fizikas, un teoloģijas profesors. Viņš mēģina izskaidrot Visumu kā katoļu zinātnieks. Viņaprāt, starp reliģiju un zinātni nav pretrunas. Kā dzīve sākās un kā tā beigsies – nespēj izskaidrot ne viena, ne otra. 

Kas ir jūsu specialitāte zinātnē?
Es absolvēju augstskolu kā fiziķis, bet tagad strādāju informātikā. 

Kādu eksistenciālu mīklu mēģināt atrisināt ar romānu Bikini?
Romāns ir par mīlestību. Pirmkārt, uzskatu, ka mīlestība ir vienīgais iemesls, kādēļ no rīta ir vērts celties no gultas. Bikini ir par mīlestību, kas rodas grūtā laikā, savā ziņā salīdzināma ar Markesa Mīlestība holeras laikos. Tā ir mīlestība kara laikā, kad nezini, vai rīt būsi dzīvs. Mans varonis slēpjas Drēzdenē zem grīdas un pēc pirmā dzimumakta sola mīļotajai, ka, karam beidzoties, sāks mīlas romānu no jauna un tā, kā pienākas – atnesīs ziedus, aizvedīs uz kino. Otrs iemesls – gribēju uzrakstīt romānu par labajiem vāciešiem. 

Jums ir problēmas ar vāciešiem?
Mana māte bija vāciete, kas dzimusi Berlīnē, savukārt tēvs bija polis, ieslodzīts Štuthofā. Viņam, dzirdot vācu valodu, mati cēlās stāvus. Polijā nav politkorekti teikt, ka Otrā pasaules kara laikā bija labi vācieši. Es gribēju parādīt, ka tā nav. 

Kādēļ romānā izvēlējāties tādu ģeogrāfisku trajektoriju Drēzdene-Ņujorka-Bikini?
Tā ir simboliska. Mēs visi runājam par Eiropas ciešanām. Bet Bikini bija 160 cilvēku nācija, kas cieta bez jelkāda iemesla. Vēlējos sākt un beigt romānu ar bumbām. Tāpēc sākumā ir Drēzdene, kur bumbas nomet tā pati nācija, kas to izdara Bikini. Bikini ir simbols – apolitiska paradīze, kuru pēkšņi [ASV prezidents] Trūmens izvēlas saviem eksperimentiem. Man likās, ka, aprakstot šo nelielo nāciju, var labāk ilustrēt un simbolizēt ciešanas. Bikini iznīcināšana notika antikomunisma vārdā. Es ienīstu politiku. Tāpēc nerakstu par to – mana grāmata ir vēsturiska. Kad biju mazs, tēvs mēdza teikt: Januš, mācies, ja nemācīsies, vajadzēs kļūt par politiķi. Un es nekad neesmu aizmirsis viņa teikto… (Iesmejas.) 

Kādam ir jādara politiķa darbs.
Jā, piekrītu, kādam ir jāvalda un jātaisa tā trakā politika. Bet tā samaitā lietas. Paskatieties šodienas attiecības starp Poliju un Krieviju. Iedzīvotāju līmenī tās ir normālas, bet politiķu starpā citādas. Tas ir šizofrēniski. 

Manuprāt, mēs uz politiķiem projicējam savus stereotipus un bailes.
Zināmā  mērā. Bet Polijā pretkrieviski orientētie politiķi neprojicē manus uzskatus. 

Jūs esat ideālists, mēģinot visur saskatīt mīlestību. Vai jūsos runā austrumeiropiešu romantiķis?
Nemaz neesmu tāds ideālists, piemēram, manos romānos vīrieši ir neuzticīgi savām sievietēm. (Iesmejas.) Taču melodrāma un romantika, varētu teikt, manā literatūrā ir tā austrumeiropiešu attieksme. 

Romānā Bikini ir apgalvojums, ka Dievs ir Polijas ebrejs. Ko ar to domājāt?
Polijā ir uzskats, ka Dievs ir polis. Piemēram, Smoļenskas katastrofa daudziem šķiet kā Dieva ironija – traģēdija, kas notika netālu no Katiņas traģēdijas vietas pēc 70 gadiem. Poļi reizēm domā, ka esam pasaules Jēzus un ciešam par visām nācijām. Arī Bikini uzdod jautājumu, kādēļ Dievs nereaģē uz ciešanām. 

Ja tic Dievam, tad jāpieņem, ka tā prāts ir neizdibināms. Nevar tikai naivi cerēt, ka Radītājs palīdzēs.
Protams. Zinu, ka viņš sāka programmu un tajā ir nepilnības – vardarbība un naids. Bet kaut kāda iemesla dēl viņš šīs nepilnības nelabo. Tās viņam palīdz, tās liek cilvēkiem tiekties uz viņu. Ir jābūt nelaimīgam, lai meklētu izskaidrojumu. 

Jūsu romānu caurauž humānisms, jūs mēģināt izprast pat Hitleru.
Jā, protams. Kādēļ ne? Es nemēģināju viņu attaisnot. Taču viņš bija cilvēks un zināmā mērā slims. To pierāda kaut vai viņa dīvainās attiecības ar Evu Braunu un fakts, ka viņš nespēja stāties ar šo sievieti dzimumsakaros, ja viņai nebija Hitlera mātes smaržas. Ja Hitlers bija viesnīcā vairāk nekā trīs dienas, viņam vajadzēja mātes bildi virs gultas. Es esmu datorzinātnieks, bet nedomāju, ka pasaule sastāv no binārajiem kodiem – ka ir absolūti labi vai slikti cilvēki. Piemēram, esesietis Ceiss [romānā Bikini], kas izdara pašnāvību, – viņam pietika cēluma, lai sev darītu galu. 

Vai tad nāve attaisno? Kā polis, katoļu nācijas pārstāvis, ticat pašnāvībai?
Pašnāvība ir gļēvulība, jo vairākumā gadījumu paliks tuvinieki, kas cietīs. Taču nāve ir skaista, tikai miršana ir briesmīga. 

Kāpēc nāve ir skaista?
Jo tā pieliek punktu ciešanām un skumjām. Esmu pesimists attiecībā uz dzīvi. Es jautāju – kādēļ esmu šeit? Lai katru rītu celtos, tīrītu zobus, ēstu, ietu uz darbu un tikai reizēm izjustu īsus prieka mirkļus? 

Vai tad dzīves vērtība ir atkarīga no tā, cik cilvēks ir laimīgs? Dzīves vērtība varbūt slēpjas tajā, ka cilvēks sevi spēj pierādīt kā morālu būtni?
Varbūt, bet šajā faktā ir kaut kas skumjš. Mēs cenšamies par visu varu būtu laimīgi, bet tas neizdodas. Tādēļ manas grāmatas ir tik melanholiskas.

Kādas ir jūsu literārās autoritātes?
Jā, aktīvs lasītājs. Un es zinu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, bet uzskatu, ka gads nav pavadīts pilnvērtīgi, ja neesmu izlasījis vismaz vienu Remarka romānu. 

Jūs rakstāt par ciešanām vēsturē, kaut gan krīze vērojama arī tagad. Kā, jūsuprāt, tikt galā ar to?
Pirmkārt, jaunā paaudze vairs nevēlas dzirdēt par Otro pasaules karu, tāpēc arī rak-stu par to. Romāns nav tikai par karu, tas ir aktuāls arī pašlaik – amerikāņi allaž ir pelnījuši naudu ar kariem, kā toreiz, tā arī tagad. Es ieteiktu neļaut politiķiem izmantot krīzi, lai radītu vēl lielāku krīzi – ne tikai ekonomisku, bet mentālu.

Janušs Leons Višņevskis
Dzimis 1954.gadā Torunā, Polijā.
Fizikas un ekonomikas maģistrs, informātikas un ķīmijas doktors, autors datorprogrammai AutoNom, kas tiek izmantota organisko vielu sistemātiskai nosaukšanai un reģistrācijai.
Rakstniecībai pievērsies 1998.gadā.
Latviešu valodā izdotas divas grāmatas: Vientulība tīmeklī un Bikini. Oriģinālvalodā tās iznāca 2003. un 2009.gadā

Grāmatas nelīdz

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Sleja

Iespējams, magnētiskās vētras, bet pilnmēness noteikti tas nav, un ziemas nogurdinātie, viegli ievainojamie cilvēki sāk spietot ap kultūras iestādēm, par saviem upuriem izvēloties tos, kas nevar no viņiem nekur aizmukt, piemēram, pārdevējas grāmatnīcās

Inteliģenta sieviete, tak jau grāmatu tuvumā atrodas, laipna, pat smaidīga. Tāda noteikti nesakliegs: «Ko jūs iedomājaties!» Vai vēl sliktāk: «Jūs esat traks!» Stāsts ir par kādas Kurzemes pilsētas grāmatnīcu, kurā strādā tieši šāds potenciālais upuris. Pēc upura gan dzīvespriecīgā rudmate izskatās vismazāk. Domās esmu viņu iedēvējusi par Žolī, lai arī zinu īsto vārdu. 

Žolī ir pacietīga un grāmatnīcā nevienam stresu neuzdzen, liekot strauji pieņemt pirkt/nepirkt lēmumu, grāmatas drīkst apskatīt, pat palasīt turpat novietotajā zvilnī. Kuram tad ir tā nauda, lai nopirktu spuldzīti ar ekonomisko gaismu par ekonomisko cenu un vēl grāmatu, ko lasīt. Diena pagadījusies tāda blīva. Rīta pusē ieradies vietējās izcelsmes garīgais līderis, kas apdāvinājis pārdevēju ar ezotērisko izziņas literatūru, piesakot, ka viņas dvēsele vispārējā tumsībā tiks izglābta, tikai lai viņa izlasot šo grāmatu, tad vēl to un vēl kādu citu, ko viņš noteikti pagādās. Starp citu, par Žolī dvēseli šaubām nevajadzētu rasties. Tā vienmēr ir kopā ar viņu. Pēc ezotēriķa grāmatu tirgotāju piemeklēja kāda nesteidzīga sieviete, kas interesējās par medicīnisko uzziņu literatūru. Jā, enciklopēdijas ir. Mjā, diezgan dārgas. Vai drīkst paskatīties? Jā, lūdzu. Sievietei pētot enciklopēdiju, paiet kāds laiks, pārdevēja jau gandrīz piemirsusi viņas klātbūtni, kad piepeši kundze nostājas pie letes, noliek atvērtu enciklopēdiju priekšā un uzjautā, vai pārdevēja varot viņai palīdzēt. Pārdevēja vienmēr ir gatava palīdzēt. Un tad seko tas, kam nav iespējams palīdzēt. Sieviete parauj uz augšu savu jaku un aši jautā: «Vai šitie mani izsitumi ir tādi paši kā grāmatā?» 

Pārdevējas darbadiena ar šo jautājumu beidzās. Ieteikt diagnostiķei vērsties pie ārsta gan laikam nebūtu nozīmes, jo pat tie, kuriem ir apdrošināšanas kartes, neapmeklē ārstus savlaicīgi. Cik tuvu neprātam var nonākt, ja grāmatnīcas pārdevēja/friziere/zobārste/personīgā masiere kļūst par samilzušu problēmu risinātājām? Varbūt sievietei kāds filmas Desperado fans ieteica vērsties grāmatnīcā pēc padoma. Man liekas, ka grāmata nav ātrā palīdzība, bet lēnā gan. Jo ārstē atbilstoši katra lasītprasmei un uztverei. Droši vien psihologam viss būtu skaidrs, bet manu pēdējo divu gadu izlasītās literatūras saraksta galvgalī ir ierindojies Dostojevskis. Man neliekas, ka viņš ir drūms. Manuprāt, tā ir gaiša un ļoti optimistiska literatūra. Tajā cilvēki lasa grāmatas vai raksta vēstules, kad ir skumji, tie sarunājas un sarunās atklājas, tie publicē slejas, kad grib kaut ko risināt. Mūsdienās, liekas, blogotāji ir tie, kuriem nav vienalga. Man šķiet, ka blogotāji visvairāk ir norūpējušies tieši par to, lai viņiem nebūtu vienalga. 

Vai es kaut ko gribu risināt? Varbūt palīdzēt tai sievietei, kas novesta izmisumā, uzticas pirmajam laipnajam cilvēkam? Es nezinu un šaubos, vai tad, ja tiek izstāstīts, kā kādam neiet, kāds cits metīsies pie ārsta vai pārstās terorizēt pretoties nespējīgus cilvēkus. Viņi jau nelasa slejas. Sabiedrībai vajadzētu būt saudzīgākai pret šiem, kā Janīna Kursīte izteicās, kretīniem, ar pēdējo gan domājot deputātus, ko sabiedrība ņem paspārnē. Tas bija asprātīgi, bet es, nebūdama deputāte, varēju iedomāties, ka tieši deputāti būs tie, kas ar laiku radīs sociālās/saudzīgās garantijas tiem, kuriem tādu nav, vai tiem, kuri iedomājas, ka grāmatas palīdz pret augoņiem un izglābs dvēseli.

Neizdzerta piena pudele

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Recenzija

Skatoties fotogrāfa Andreja Granta personālizstādi, reibst galva – kā ļoti augstā kalnā

Par Andreja Granta fotogrāfiju izstādi Nacionālajā mākslas muzejā rakstīt nav jēgas. Tāpēc, ka vienīgais, ko vērts darīt saistībā ar Granta izstādi, ir skatīties uz viņa fotogrāfijām. Un ja nu tiešām ir jālieto rakstīts vārds, tad tikai tāpēc, lai atgādinātu tiem, kas to vēl nav paguvuši, ka jāaiziet līdz Mākslas muzejam un beidzot jāsāk skatīties. Tagad, jo laika vispār nav. 

Ja pamudinājumam nepieciešams sacīt, ka izstāde ir sensacionāla, lūdzu – tā ir sensacionāla. Ja vajag – arī skandaloza. Nemānos! Atcerieties, gads vēl nav apkārt, kopš Latviju apskrēja sensacionāla un skandaloza ziņa – kukuļņemšanā pieķerts policists ieslēdzās automašīnā un ēda naudu (tūkstošus latu). 

Tā nupat Grants bija ieslēdzies izstādē un apēdis laiku (1980-2010). Un tur nu tagad ir apskatāms tas, kas palicis pāri. Policistam, piemēram, bija misējies – pāri palikušas un zem auto gumijas paklājiņa noslēptas atradās banknošu daļas ar visiem Drošības policijas iepriekš fiksētajiem numuriem. 

Bet Grants ir daudz perfektāks par policistu. Tā vien šķiet, ka viņš burtiski izsūknējis laiku ārā no visa, uz ko skatījies (ko nofotografējis). Ja atturas no skatīšanās uz gadu skaitļiem zem fotogrāfijām, tad izstādē ātri vien sāc apjēgt – šiem pārdesmit gadiem, šim laikam, kurā nomainās sabiedriskās iekārtas un mēs tiekam pie neatkarības, mobilajiem telefoniem (ar fotokamerām!), interneta utt., galu galā šim laikam, kurā izaug vesela paaudze, nav nozīmes. Bet nozīme ir tam, uz ko (un, protams, kā) ir paskatījies Grants. Jo viss, uz ko ir paskatījies Grants, vēl aizvien ir tagad. Turklāt tā vien šķiet, ka vienmēr būs tagad. 

Visticamāk, Grantu tas neuztrauc, bet piedošanas viņa bildēm nebūs. Tādas piedošanas, ko dabū fotogrāfijas un filmas (arī sliktas fotogrāfijas un vājas filmas), kuru vērtība rodas no tā un reizēm tikai no tā, ka tās kļūst vecākas (atceries, kādas toreiz bija mašīnas, kleitas un krūzes!). 

Pat cilvēki, kurus viņa fotogrāfijās pazīstam, nenodod Grantu – tam, ka viņi kādā bildē izskatās jaunāki, nav nozīmes. Ne jau pasei viņus ir fotografējis Grants. Nozīme ir vien tam, kāpēc viņus ir fotografējis Grants. 

Tāpēc arī Latvija tur ir tik tagad (un ne mirkli agrāk un ne mirkli vēlāk), tik vienmēr, tik mūžīga. Un tik īsta. Jo laika nav – taču ir viss pārējais: skatiens, gaisma, pussolis, atspīdums – viss tajā vienīgajā iespējamajā izvietojumā, parādē, kompozīcijā, lai paliktu. 

Un, uz to skatoties, pat mazliet galva reibst – kā ļoti, ļoti augstā kalnā. 

Grants, protams, ir apēdis laiku. Taču vismaz kaut kas ir palicis neizdzerts. Es, piemēram, neskatījos un neskatījos uz gadu skaitļiem, kamēr aizķēros aiz balta piena pudeles (stikla!) pašā kompozīcijas centrā. Skatiens noslīdēja zemāk – nuja, astoņdesmitie! 

Taču par Andreja Granta fotogrāfiju izstādi rakstīt tik tiešām nav jēgas. Vajag skatīties.

Gudrība nav iedzimta. Jāstrādā!

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Intervija

Vendiju Kopu žurnāls Time nosaucis par vienu no 100 ietekmīgākajiem līderiem pasaulē. Viņa panāca, ka tūkstošiem ASV elitāro universitāšu beidzēji kļūst par skolotājiem valsts sliktākajās skolās 

Visā pasaulē cilvēki raizējas, vai viņu bērni saņem pietiekami labu izglītību. 1989.gadā Prinstonas Universitātes pēdējā kursa studentei Vendijai Kopai radās doma, ka ASV labāko universitāšu beidzēji varētu doties mācīt uz valsts nabadzīgākajām skolām, tā iedvešot jaunu ideālismu izglītības sistēmā, kas šķita bezcerīgi neefektīva un nevienlīdzīga. 1990.gadā viņi nodibināja organizāciju Teach for America, kura pirmajā gadā piesaistīja 2,5 miljonus dolāru ziedojumos un nosūtīja 500 universitāšu absolventus uz diviem gadiem mācīt piecu ASV pilsētu un rajonu skolās. 

Divdesmit gadus vēlāk Teach for America strādā vairāk nekā 8200 skolotāju 39 pilsētās un rajonos.  Konkurence par iesaistīšanos programmā pārsniedz četrus cilvēkus uz vienu vietu. Pētījumi liecina, ka Teach for America skolotāji panāk teicamus rezultātus. 19 pasaules valstīs ir dibinātas līdzīgas organizācijas, Latvijā tā ir Iespējamā misija. Nesen Kopa ieradās Latvijā vienas dienas vizītē.

Kas jūs iedvesmoja dibināt organizāciju Teach for America?
Kad es mācījos pēdējā kursā universitātē, manu paaudzi sauca par savtīgo paaudzi. Bija radies priekšstats, ka mūs interesē tikai naudas pelnīšana. Visi, kas ieradās universitātē piedāvāt darbu tādiem humanitāro fakultāšu beidzējiem kā man, bija no lieliem uzņēmumiem un aicināja doties strādāt uz Volstrītu. Studiju laikā es pievērsu lielu uzmanību nevienlīdzībai ASV izglītības sistēmā, un kādu dienu man iešāvās prātā doma: kāpēc mūs tikpat aktīvi necenšas iesaistīt darbā par skolotājiem visnabadzīgākajās Amerikas vietās? Nolēmu par šo tēmu rakstīt savu bakalaura darbu, un šī ideja mani aizrāva aizvien vairāk. Tā ļautu piesaistīt talantīgus, enerģiskus jaunus cilvēkus skolām ar mazākiem resursiem, dotu iespēju nākamajiem līderiem pavadīt divus gadus, mācot bērnus nabadzīgos pilsētu un lauku rajonos, un ietekmētu viņu nākotnes rīcību, radītu citas prioritātes. 

Šī kustība ir kļuvusi pazīstama visā pasaulē un piesaista spējīgus jaunus cilvēkus. Kāpēc, jūsuprāt, tā bijusi tik sekmīga?
Vērtībām, uz kurām tā balstās, bija liela pievilcība: visiem bērniem ir jābūt iespējai saņemt izcilu izglītību, un mūsu nākotnes līderu enerģija būtu jāievirza šīs būtiskās problēmas risināšanai. 

Par izglītības kvalitātes uzlabošanu runā visā pasaulē. Jūs esat guvusi milzīgu pieredzi šajā jomā. Kas dod reālus rezultātus?
Visam jāsākas ar skolotājiem, kuri izvirza sev cita veida mērķus, nekā ir bijis ierasts līdz šim. Lielākā daļa skolu uzskata, ka viņu uzdevums ir nolikt bērnu priekšā zināšanas, lai tad katrs ar tām dara, ko spēj un grib. 

Skolas, kuras nodrošina visiem bērniem iespēju sasniegt labāko, uz ko viņi ir spējīgi, izprot savu misiju citādi. Tās uzskata, ka katrs bērns ir jānoliek uz attīstības ceļa, kas ļaus viņam izvēlēties no visplašākā profesiju klāsta. Skolu vadība velta milzīgu enerģiju stipru komandu veidošanai – piesaista un attīsta skolotājus, veido spēcīgu mikroklimatu. Ja dažiem bērniem ir papildu vajadzības, tiek atrasts laiks, lai viņiem palīdzētu, pat ja tas nozīmē skolas dienas vai skolas gada pagarināšanu vai sociālo dienestu piesaistīšanu. 

Lasot jūsu grāmatu A Chance to Make History (Iespēja ietekmēt vēstures gaitu), uz mani iespaidu atstāja tur aprakstīto veiksmīgo skolotāju uzskats, ka katrs bērns var sasniegt izcilus rezultātus. No kurienes rodas šī nostāja, un kā par to var pārliecināt citus skolotājus un skolu vadību?
Mūsu organizācija meklē cilvēkus, kuri daudz gaida no bērniem, pat ja viņi dzīvo nabadzīgos rajonos. Taču ir arī būtiski ap mūsu skolotājiem radīt tādu kultūru, kas stiprina pārliecību, ka katrs bērns var sasniegt izcilus rezultātus. Mūsu organizācijai tas prasīja gadus, līdz radās pietiekami daudz piemēru, ka tas ir iespējams. Ir arī jāveido kultūra, kas liek skolotājiem uzņemties atbildību par sava darba rezultātiem, lai viņi necenšas atbildību par problēmām novelt uz bērniem vai viņu vecākiem. Tas ir ļoti svarīgi. 

Šādu izcilu rezultātu spilgts piemērs ir grāmatā aprakstītā skola Ziemeļkarolīnas štatā, uz kuru jūs aizvedāt kādu ASV prezidenta amatu kandidātu.
Viņš pats bija no Ziemeļkarolīnas, es viņu aizvedu uz vietu, kas bija tik dziļos laukos, ka viņš par to neko nezināja. Šajā skolā bērni sāk piekto klasi ar otrās klases zināšanu līmeni, bet tad, kad bērni beidz astoto klasi, viņu rezultāti ne tikai matemātikas, bet arī rakstu valodas eksāmenos, kuros panākt uzlabojumus ir visgrūtāk, ir starp visaugstākajiem štatā. Kandidāts bija skeptisks. Viņš negribēja tam ticēt un visu laiku prasīja – cik tad naudas jūs tērējat par katru bērnu? Cilvēki, kuri bija nodibinājuši šo privāto skolu, viņam atbildēja, ka izlieto tikai 85% no tā, kas tiek tērēts valsts skolās. Viņu beidzot pārliecināja pusdienu saruna ar vecākiem, kuri stāstīja, kā skola ļaus ģimenēm izrauties no nabadzības un bērni varēs apmeklēt universitāti. 

Godīgi sakot, es nebiju pārliecināta, ka skolā pavadītā diena viņu ietekmēs, jo kandidātam jau bija ļoti skaidrs viedoklis. Taču vakarā, lidojot mājās, viņš man teica, ka redzētais atstājis lielu iespaidu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka nauda nav svarīgākais, viņš teica. Svarīgākais – ir jātic bērnu spējām. 

Grāmatā ir cits piemērs, kā Filadelfijas pilsēta uzbūvēja ultramodernu «nākotnes skolu» par 62 miljoniem dolāru, bet skolēnu mācību rezultāti neuzlabojās. Kāpēc tā notika?
Tāpēc, ka viņi nesaprata, ka ēka un tās aprīkojums nav būtiski. Svarīgākais ir skolas vadītājs, kurš nosaka misiju – panākt, lai skolēniem būtu veiksmīgi rezultāti. Viņam ir jāsaprot, kā to izdarīt, veidojot spēcīgu komandu, efektīvi to vadot un radot veiksmes kultūru. Minētājā gadījumā pilsēta nemaz nedomāja par to, kas būs skolas direktors. Viņš tika pieņemts darbā pēdējā brīdī, un tad nedēļu pirms mācību gada sākuma uz turieni norīkoja skolotājus, kurus nebija pieņēmušas darbā citas skolas. 

Ēka nav tik svarīga. Ziemeļkarolīnā skolas ēka nebija nekas sevišķs, tomēr viņi panāca neticamus rezultātus. 

Grāmatā jūs bieži lietojat jēdzienus «pārveidojoša izglītība» un «pārveidojoša vadīšana». Kā var panākt šādas izmaiņas izglītības kultūrā?
Es šo jēdzienu izdomāju, lai uzburtu cilvēkiem priekšstatu par nepieciešamajām izmaiņām. Tajā vidē, kurā mēs strādājam, ar to, kas ir pietiekami labs, vienkārši nav gana. Šie bērni tik ļoti atpaliek no nepieciešamā līmeņa, ka mazi solīši viņu dzīvei neko nedos. Ir veseli rajoni, kuros augošie zēni biežāk nonāk cietumā nekā universitātē. Tādā pasaulē ir nepieciešamas patiesi pārveidojošas izmaiņas, nepieciešami skolotāji, kuri būtiski maina skolēnu attīstības virzienu. 

Kā to panākt?
Skolotāji, kas to spēj, ir iepazinuši savus skolēnus un saprot, kas ar viņiem notiks, ja nemaina attīstības virzienu. Viņi iemīlas bērnos. Tad viņi rūpīgi izdomā, kas var būtiski palīdzēt bērniem. Kāds vēstures skolotājs Moriss Tomass nolēma panākt, lai visi viņa skolēni iestātos universitātē. Ar tik konkrētu mērķi bija daudz vieglāk iedvesmot jauniešus, panākt, lai viņi kopā ar skolotāju strādā šā mērķa sasniegšanai. 

Skolu vadībā ir nepieciešami cilvēki, kuriem ir šāda pieredze. Tad neviens viņus nepārliecinās, ka bērni nespēj panākt izcilus rezultātus. Šādiem līderiem ir gan pārliecība, gan konkrēta pieredze. Neviens viņiem neiestāstīs, ka, pārbūvējot skolas ēku, mēs nodrošināsim, ka visi skolēni iekļūs universitātē. 

Kā skolotājam ir jāvada klase, lai panāktu šādus rezultātus?
Visiem skolēniem jārada sajūta, ka viņiem ir kāds lielāks mērķis. Viņiem jāsaprot, ka gudrība nav tikai iedzimtības jautājums. Ir smagi jāstrādā, lai būtu gudrs. Ja bērnus par to pārliecina, tas jau ir plats solis uz priekšu, jo tad viņiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savām sekmēm. Vēl jāmāk strādāt ļoti mērķtiecīgi. Visefektīvākie skolotāji neraksta stundu plānus, ar kuriem savus skolēnus vienkārši nodarbināt. Viņi nemitīgi domā – kur mani skolēni atrodas patlaban, salīdzinot ar to, kur viņiem ir jābūt dienas beigās, lai sekmīgi virzītos uz mērķi. Skolotāji pavisam citā veidā cenšas maksimāli efektīvi izmantot laiku. 

Kā var panākt, lai šāda degsme izplatās pa milzīgo izglītības sistēmu?
Jāvelta liela enerģija labāko un spējīgāko skolotāju un direktoru piesaistīšanai. Daudzu izglītības sistēmu darbinieki visā pasaulē neuzskata, ka viņu uzdevums būtu piesaistīt un attīstīt skolotājus. Tas esot citu darbs, pedagoģijas institūtu darbs. Tā nav. Izglītības sistēmai, tāpat kā jebkurai citai organizācijai, kura izvirza sev augstus mērķus, ir jāuzņemas atbildība par darbinieku piesaistīšanu. Vislabākas organizācijas ir apsēstas ar vistalantīgāko darbinieku atrašanu un attīstīšanu. 

Labākajās skolās direktori izjūt dziļu personisku atbildību par skolas rezultātiem. Tāpēc ir jāmaina sistēmas, kuras visā pasaule balstās uz centrāli izdotu priekšrakstu izpildi. Piemēram, ASV ir milzums daudz visādu noteikumu valsts, štata un pašvaldības līmenī, kuri ir domāti bērnu pasargāšanai un cenšas noregulēt līdz sīkumam skolotāju darbu. Nav uzticības skolotājiem, tāpēc pasaka priekšā, kas jādara. Taču tas nedarbojas, bērnu rezultāti nav labi. Turklāt skolotāji un administrācija pavada tik daudz laika, izpildot priekšrakstus, ka vienkārši nogurst. Ir jāizdomā struktūra, kura prasa no skolām atbildību par rezultātu, bet dod iespēju darīt visu nepieciešamo, lai šos rezultātus sasniegtu. 

Kā mērīt šos rezultātus?
Sarežģīts jautājums. Vislabāko skolu mērķis ir panākt, lai viņu absolventi beidz universitāti. Izrādās, ka šo skolu rezultāti centralizētajos eksāmenos ir neticami augsti, taču šie rezultāti nav viņu īstais mērķis. Šajās skolās grib ne tikai to, lai skolēni izpilda standartus, bet arī izkopj tādu raksturu, personisko atbildības sajūtu, godīgumu, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai dzīvē sasniegtu patiesas sekmes un dotu savu ieguldījumu sabiedrībā. 

Latvijā, ASV un daudzās citās vietās pasaulē ir neticība, inerce, cilvēki, kuriem izmaiņas nav izdevīgas. Var iesūtīt vienu skolotāju vienā klasē, bet kā var pārvarēt šādus lielākus šķēršļus?
Svarīgākais ir līderi, kuri gatavi uzņemties atbildību par pārmaiņām. Pirms dažām nedēļām biju skolā Ņujorkā, kura pirms trim gadiem bija viena no sliktākajām pilsētā. Tagad tur ir notikušas dramatiskas pārmaiņas uz labo pusi. Pirms trim gadiem skolu sāka vadīt jauns direktors. Tikai divi skolotāji kopš tā laika ir aizgājuši. Kad viņš sāka darbu, tikai 10% bērnu lasīja atbilstošā līmenī. Skaidrs, ka skolotāju darbs līdz tam brīdim nebija sekmīgs. Direktors stāstīja, ka lielākā problēma bija skolas mikroklimats. Nebija vadības, skolotāji gadu desmitiem nebija saskārušies ar jaunākajām pedagoģiskajām atziņām. Viņš spēja ar tiem pašiem skolotājiem panākt pilnīgi citus rezultātus. Skolotājs ar 30 gadu stāžu tagad direktoram katru piektdienu atsūta tabulu, kurā ierakstīts, kā viņa skolēniem iet, salīdzinot ar izvirzītajiem standartiem. 

Cik lielā mērā ir mainījusies ASV izglītības sistēma 20 gados, kopš dibinājāt Teach for America?
Toreiz Amerikā bija daudzas vietas, kurās nevarēja atrast nevienu skolu, kas palīdzētu skolēniem pārvarēt nabadzību, tikt uz ceļa un ļautu iestāties un beigt universitāti. Pat ja viena tāda bija, visi uzskatīja, ka tas ir direktora harismas dēļ. Tagad cilvēki saprot, ka var izveidot šādas skolas, un ir jautājums, vai var radīt pietiekami daudz šādu skolu. Bēdīgā patiesība ir tāda, ka mēs vēl aizvien nevaram izveidot pietiekami daudz šādu skolu, un plaisa starp veiksmīgajām un neveiksmīgajām skolām šajos gados nav mazinājusies. Tomēr es esmu optimiste. Tas, ko esmu redzējusi pēdējos piecos gados, rada manī pārliecību, ka mēs tagad zinām, kas ir jādara, lai radītu izcilas skolas. Aizvien vairāk ir kopienu, kurās cilvēki pieprasa šādas izmaiņas. Vašingtonas un Ņūorleānas skolu sistēmas pēdējo gadu laikā ir strauji uzlabojušās, pirms pieciem gadiem tas nebūtu bijis iedomājams. Tas rada cerību, ka šādas izmaiņas ir iespējamas jebkurā vietā. 

Kas būtu jādara vecākiem, lai bērni vairāk iegūtu no savas izglītības?
Vajag pastāvīgi uzturēt kontaktus ar skolotāju, runāt par to, kā bērns progresē, un censties panākt, lai bērnam ir izvirzīti skaidri mērķi. Bieži vien skolotāji nav mācīti, kā pasniegt priekšmetu ar skaidru mērķi prātā. Šāds jautājuma uzstādījums pilnīgi izmaina viņu pieeju. Es necenšos savu bērnu skolotājiem to uzspiest, tomēr, tiekoties ar skolotāju, var pieaicināt bērnu un kopā izrunāt – kas ir šāgada mērķis? 

Vairākās pasaules valstīs ir dibinātas kustības, kuras izmanto Teach For America kā piemēru. Vai jūs esat pamanījusi kādas kultūras atšķirības, kas nosaka, kas darbojas vai nedarbojas citās sabiedrībās?
Šīs programmas joprojām ir jaunas, tās sāka dibināt tikai pirms četriem gadiem. Laika gaitā mēs droši vien sapratīsim vairāk par atšķirībām, bet patlaban vislielāko uzmanību piesaista milzīgās līdzības. Amerikā šajos 20 gados esam daudz sapratuši, kas jādara, lai kādā kopienā panāktu lūzumu, un jau tagad mūsu programmas beidzēji Indijā pievēršas tām lietām, kuru sekmes viņi redzēja ASV. Kā teica Peru organizācijas vadītājs, idejai, ka sabiedrības visspējīgākie cilvēki jāiesaista svarīgākās problēmas – izglītības kvalitātes – risināšanā, ir universāls spēks. 

Vai nesastopaties ar cilvēkiem, kuri saka: jā, varbūt tas darbojas ASV, bet pie mums tas nedarbosies?
Reti, varbūt arī tāpēc, ka mēs šīs kustības citās valstīs nesākam. Mēs atsaucamies vietējiem aktīvistiem, kuros ir radusies spēcīga pārliecība, ka šādām pārmaiņām ir jānotiek viņu valstīs, un viņi lūdz mūsu palīdzību. 

Kāds ir jūsu iespaids par Iespējamo misiju?
Skolotāji ļoti iespaidoja. Viņi ar tik lielu rūpību un pašatdevi pievēršas darbam. Man šķiet, ka te ir arī liela iespēja, jo jūsu sabiedrībā nav tādu iesīkstējušu sociālu un ekonomisku atšķirību, ar kādām jācīnās citās valstīs. Tā ir milzīga iespēja, un tad rodas jautājums – kā nokļūt no pietiekami labas sistēmas līdz izcilai sistēmai, kurā skolēniem ir iespēja atrast to, kas viņus aizrauj, un sasniegt rezultātus. Tiekoties ar Iespējamās misijas skolotājiem, redzu, ka viņi ir aizrāvušies ar domu radīt lielisku sistēmu. Tas ir iedvesmojoši. 

Latvijā dažkārt ir sajūta, ka cilvēki ir gatavi samierināties ar viduvējību. Varbūt jums ir kādi piemēri, kā ļoti nabadzīgos rajonos ir iespējams pārliecināt skolēnus, ka viņi var sasniegt ko labāku.
Tajās vietās, kur strādā mūsu skolotāji, ja skolēni nav izcili, tas viņiem var būt kā nāves spriedums. Rezultātā rodas milzīga apņēmība. Ar to, kas ir «pietiekami labs», nepietiek. Mūsu skolotāji cenšas panākt, ka viņu skolēniem ir izcili rezultāti, lai viņi var izkļūt no nabadzības. Varbūt ir grūtāk uztaustīt īsto pavedienu vietā, kur problēma pagaidām nešķiet tik eksistenciāli svarīga. Taču iespējas ir tik aizraujošas – radīt sabiedrību, kurā katram ir iespēja maksimāli attīstīt savas dotības.

Piecas lietas, kas nepieciešamas ļoti efektīvam skolotājam
Vīzija. Skaidrs skats uz to, kur viņa audzēkņiem jābūt gada beigās. Augstas prasības.
Iedvesma. Jāiedvesmo skolēnus, lai viņi ir gatavi smagi strādāt šā mērķa sasniegšanai.
Plāns. Efektīvi jāplāno un plāns jāizpilda. Jācenšas maksimāli izmantot katru minūti stundas laikā, lai sasniegtu mērķi.
Neatlaidība. Jādara jebkas, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, pat ja tas nozīmē, ka dara vairāk, nekā parasti tiek gaidīts. Ja vajag pavadīt vairāk laiku ar skolēniem, tad laiks ir jāatrod. Ja bērnam vajag brilles, jāizdomā, kā tās nodrošināt.
Pašanalīze. Nemitīgi jāpārdomā, kā vari uzlabot savu darbu.

Vendija Kopa
Dzimusi 1967.gadā Teksasā, ASV
1989.gadā beidz Prinstonas Universitāti. Bakalaura darbā socioloģijā viņa attīsta domu, ka viņas paaudzes spējīgākie pārstāvji kļūtu par skolotājiem, ja rastos organizācijas, kas piesaistītu viņus šai profesijai
Gadu pēc universitātes beigšanas nodibina organizāciju Teach For America
2007.gadā žurnāls Time nosauc par vienu no simt ietekmīgākajiem pasaules līderiem
2007.gadā nodibina Teach For All, kas palīdz dibināt līdzīgas organizācijas citās valstīs
Divu grāmatu autore: One Day, All Children (2001) par Teach for America dibināšanu un izaugsmi un A Chance to Make History (2011) par to, kā padarīt izglītības sistēmas izcilas
Ar vīru un četriem bērniem dzīvo Ņujorkā