Pagātne neatstājas

Tik baisu grāmatu kā Hertas Milleres Elpas šūpoles sen nebiju piedzīvojusi 

Jaunu, manis nekad nelasīta rakstnieka grāmatu es vienmēr sāku lasīt it kā negribīgi, ar vilcināšanos. Vienīgi detektīvus es pērku un lasu ātri – pēc trīs, četru fragmentu palasīšanas ir skaidrs, vai intriga tiek dzīta uz priekšu man pieņemamā tempā. No literatūras es gaidu pavisam kaut ko citu – jaunradītu, garīgu telpu, kurā varu ieiet un dzīvoties nebeidzamā apbrīnā par rakstītāja iztēli un valodas meistarību. Meklējot tādu brīnumu, es veikalā parasti ilgi grozos gar grāmatu plauktiem. Palasu. Nolieku. Atkal palasu. Lielākoties aizeju tukšām rokām vai ar kārtējo vēstures vai civilizācijas jautājumu pētījumu. Man nepalīdz arī recenzijas un citu izteiktie cildinājumi. Pat gluži otrādi. Jo autors ir ievērojamāks, jo lielāka ir mana neizlēmība – tik ļoti negribas piedzīvot kārtējo vilšanos. 

Kad pirms gada no Gētes institūta saņēmu uzaicinājumu piedalīties Hertas Milleres literārajā vakarā, biju lepna un priecīga. Tobrīd es šo piedāvājumu uztvēru kā sociālu pasākumu, jo par Milleri zināju tikai to, ka rakstniece ir Nobela literatūras prēmijas laureāte. Nu, ko? Bija vien jāķeras pie lasīšanas, un atkal es līdz pēdējam to atliku. Kad vairs ilgāk nevarēju vilkt, nopirku angliski tulkoto Milleres Zaļo plūmju zeme. Ar satraukumu šķīru pirmās lapas… Jā, tur tā bija! Apjomīga telpa, vienreizēja un neatkārtojama. Un valoda! Tik blīva, reizē taupīga un tēlaina. 

Elpas šūpoles latviski gaidīju ar nepacietību. Tās mani pārsteidza. Tik baisu grāmatu sen nebiju piedzīvojusi. Baisu un man ļoti personīgu. Gan tāpēc, ka tā stāsta par Gulagu, gan tāpēc, ka tā ir ļoti lakoniska un atturīga. Tajā nav tīksmināšanās par ciešanām vai sakāpinātas jūtināšanās. Tajā nav nekā lieka, kas būtu atstāts tāpēc, ka autore ir iemīlējusi kādu vārdu, teikumu vai tēlu un nespēj no tā šķirties. Millere spēj. Stāstījums ir tik skaudrs, ka ar katru nākamo lappusi baisuma sajūta arvien pieaug. Tā rodas no vārdu un tēlu šķietami neiespējamajiem, pat dzejiskajiem salīdzinājumiem un pretstatiem – «bada eņģelis», «strutu puķītes», «izsalkums nav priekšmets», kas kā ar precīzu neiropatologa āmura piesitienu trāpa tieši pakrūtē, un apziņa vibrē. Tāpat apziņa vibrē no faktūras un detaļām. Tik precīzām un īstām, kādas var uzzināt vien no aculiecinieka – «ar spilvenu izslauku mutes kaktiņus, šo vietu naktīs mīl blaktis», «distrofija ar plāni izstieptu muti, dēvētu par beigta pērtiķīša seju», «koks nevar tev uzkliegt un nevar tevi piekaut», «jau sešdesmit gadu es naktīs gribu atcerēties priekšmetus no nometnes». Tā var rakstīt tikai cilvēks, kas pats ir piedzīvojis lielu netaisnību un gadiem sevī cīnījies ar bezcerības trulumu.