Lieldienu brīvdienās pamatīgas tīmekļa diskusijas izraisīja Ivetas Kažokas blogs Demogrāfija kā pseidoproblēma portālā Politika.lv
Vienā no rindkopām bloga autore, iespējams, pamatoti norāda, ka nevēlas, lai valsts viņai diktētu – dzemdēt vai nedzemdēt, un uzskata to par iejaukšanos personiskajā izvēlē. Turpmākajām rindām arī zināmā mērā būs saistība ar iejaukšanos, proti, ar personiskās izvēles (dzemdēt!) iejaukšanos publiskajā telpā, proti, koncertzālē. Protams, ne jau ar dzemdībām.
Ir trīs iemesli, kāpēc Latvijas koncertzālēs ir ievērojami neomulīgāk nekā vairākuma citu Eiropas valstu mūzikas tempļos: 1) pie mums gandrīz nekur nav atskaņojamai mūzikai piemērotas akustikas; 2) pie mums mēdz aplaudēt starp cikliska skaņdarba daļām (taisnības labad jāteic, ka šī parādība pēdējā laikā novērojama arī dažviet Eiropā); 3) mūsu koncertzālēs cilvēki nekautrējas no skaļi paustām saaukstēšanās pazīmēm, mobilo tālruņu zvaniem un bērnu balsīm. Pirmos divus punktus var kaut kā pārdzīvot, ir jau pierasts. Ar trešo punktu samierināties joprojām nav iespējams.
Operas orķestra, Vestarda Šimkus un Mārtiņa Ozoliņa koncerts Operā. Saskanīgs un caurspīdīgs Bēthovena Ceturtā klavierkoncerta lasījums. Kāda kundze parterā izklepo vismaz vienu plaušu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.