Lai arī Gustavo ir talantīgākais un inteliģentākais Latvijas hiphoperis, viņa pēdējā laika teksti šķiet problemātiski
Pirmās Gustavo koncerta Pilsētas portāls minūtes likās, ka sapņoju – sēžu kinoteātra Rīga greznās Lielās zāles balkonā, Gustavo uz skatuves repo orķestra pavadījumā un pa aptumšotās zāles zeltītajiem rotājumiem skraida daudzkrāsainas gaismiņas, padarīdamas situāciju vēl nereālāku. Laiku pa laikam gribējās blakussēdētājiem palūgt – iekniebiet man, varbūt es guļu vai esmu sajucis prātā?
Par šīm sajūtām Gustavo noteikti pelnījis atzinību. Lieliska ir pati iecere izkāpt no šauriem žanru un stilu rāmjiem, sev un citiem atzīstot – repera naģene un zemstakles bikses jau nav nekāds vainadziņš, kas par katru cenu būtu jāsargā, interesanti ir mainīt pierasto tēlu un paskatīties uz pazīstamajām kompozīcijām no neierasta skatu punkta.
Un kāpēc lai tas nebūtu četrpadsmit cilvēku ansamblis ar klavierēm, ģitāru, kontrabasu, perkusijām, klarneti, vibrafonu, stīgu kvartetu un kripatiņu elektronikas? Kāpēc hiphopa rečitēšanu nevarētu papildināt meiteņu ansamblis Limonāde? Protams, ka var! Vislielākie komplimenti pienākas skaņdarbu aranžētājam komponistam Romānam Faļkenšteinam – šīs dziesmu «apakšas» kļuva par koncerta galveno sastāvdaļu un valdzināja ar brīvu un krāsainu popmūzikas, džeza un blūza izmantojumu. Līdzīgas idejas izmantojis arī krievu reperis Kast, taču intonācijas ir citas – viņa dziesmu metāla pūšamajiem rotātie aranžējumi krietni atšķiras no Pilsētas portāla sapņainās lirikas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.