Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida (47) par savu misiju uzskata mudināt cilvēkus domāt – kādai jābūt valstij, kurā dzīvos viņu mazbērni?
Pērn Igaunijā vairāki prezidenta amata kandidāti tika vētīti jau vismaz pusgadu pirms vēlēšanām, tomēr, kad nāca laiks parlamentam balsot, neviens nevarēja savākt nepieciešamo vairākumu. Augustā izgājuši trīs kārtas Rīgikogu, pēc tam vēl divas septembrī elektoru koledžā, visi kandidāti atkrita, un tikai dažas dienas pirms jauna balsojumu parādījās negaidīta, līdz šim vēl neapspriesta kandidatūra – Igaunijas pārstāve Eiropas Auditoru tiesā Kersti Kaljulaida. 3. oktobrī par viņu nobalsoja 81 parlamenta deputāts, 17 atturējās, un Kaljulaida kļuva par jaunāko prezidenti Igaunijas vēsturē un pirmo sievieti šajā amatā.
Pretstatā iepriekšējiem Igaunijas prezidentiem, kuri jau pirms ievēlēšanas bija pazīstami politiķi, par Kaljulaidu Latvijā nezinām gandrīz neko. Tāpēc nelaidām garām iespēju viņu intervēt pagājušajā nedēļā darba vizītes laikā Rīgā.
Vai jūs pārsteidza aicinājums kandidēt uz prezidenta amatu?
Nebija laika būt pārsteigtai. Drīzāk bija jautājums – vai varu uzņemties šo atbildību ar tik īsu laiku pārdomām? Atbildība ir milzīga, sevišķi, skatoties uz mūsdienu pasauli. Mazu valstu līderiem ģeopolitiski stratēģiskās vietās ir katru dienu jāstrādā, lai garantētu savu valstu drošību. Viņiem katru rītu par to ir jādomā no brīža, kad pamostas.
Tātad drošība būs galvenais jautājums jums kā prezidentei?
Mūsu reģionā katras valsts līderis apzinās, ka viņam ir jābūt kā apdrošināšanas polisei savai valstij – efektīvam ārzemēs, ar labu sadarbību un ciešām attiecībām ar mūsu reģiona valstu un arī pārējās pasaules valstu vadītājiem. Taču ir arī otra puse – runāt ar Igaunijas cilvēkiem un nodrošināt, lai sabiedrība labi funkcionē, lai neviens netiktu atstāts novārtā, neviens nejustu, ka nav daļa no mūsu viena miljona cilvēku komandas. Tas ir svarīgi.
Kas ir galvenās jomas, kurās varētu uzlaboties Igaunijas sadarbība ar Latviju?
Ekonomikas mums ir ļoti tuvas, daudzi uzņēmumi pasaulē mūs uzskata par vienotu tirgu. Manuprāt, mums ir kopīgs mērķis izveidot skaidru Ziemeļvalstu un Baltijas ekonomisko reģionu. Šķiet, esam tam jau tuvu. Igaunija var būt labs digitālais tilts starp visām mūsu reģiona valstīm, piedāvājam mūsu attīstītās platformas citu izpētei un izmantošanai. Tā ir joma, kurā mēs varētu attīstīties un iegūt pat globālas priekšrocības, jo nekur pasaulē nav reģiona, kurā dažādas nācijas, dažādas suverēnas valstis sadarbojas tik cieši digitālajā jomā.
Piemēram, Igaunija un Somija drīz sāks tiešsaistē apmainīties ar digitālo sistēmu informāciju. Mēs tuvojamies brīdim, kad Igaunijā un Latvijā digitālie paraksti būs savstarpēji atpazīstami un uz vienas platformas. Daudz kas attīstās pozitīvi, tas veicina mūsu atpazīstamību pasaulē. Mēs varam šajās jomās ātri un ērti uzlabot sadarbību katru dienu, katru mēnesi, katru gadu.
Eiropadomes prezidents Tusks izplatījis paziņojumu, kurā jaunā ASV prezidenta Trampa administrācija tika ierindota starp draudiem Eiropas Savienībai. Vai jūs piekrītat viņa vērtējumam?
Mums ir jāsaglabā miers un jāskatās, kā attīstās [ASV] rīcībpolitika. Ir bijušas iepriecinošas pazīmes pēdējās nedēļās. Jau uzstāšanās reizēs Kongresā [aizsardzības ministrs] ģenerālis Matiss un [valsts sekretārs] Tilersons ir izklāstījuši savus uzskatus, un tie ir vairāk vai mazāk turpinājuši to pašu ASV politiku, kuru esam redzējuši pēdējos 70 gadus. Tas man šķiet cerīgi. Prezidents Tramps piedalīsies NATO galotņu tikšanās reizē [maijā Briselē], un esmu pārliecināta, ka izpratne par to, kas ir Eiropa, gada gaitā kļūs aizvien dziļāka. Ja sāc labāk saprast sistēmas, tad noteikti saredzi, kā ar tām var lietderīgi sadarboties paša valsts interesēs.
Vai jums nerada bažas fakts, ka Tramps ir uzkrītoši izvairījies kritizēt Krievijas prezidentu Putinu?
Viņš ir teicis, ka ir atvērts sarunām, pagaidām viņam ir pozitīva sajūta, bet tā varētu arī nesaglabāties. Tie ir viņa vārdi. Tas ļoti līdzinās iepriekšējā prezidenta Obamas mēģinājumiem «restartēt» attiecības ar Krieviju. [Attiecības] ļoti lielā mērā būs atkarīgas no pašas Krievijas. Es nedomāju, ka Rietumu pasaule būtu gatava akceptēt atgriešanos pie normālām attiecībām bez jebkādas pozitīvas attīstības Krievijas pusē.
Cik bīstams ir Putins?
Ja Eiropa var saglabāt vienotību un nodrošināt, ka netiek pārkāpta vairs neviena sarkanā līnija, tad Putins nav bīstams. Briesmas radīja tas, ka [Eiropa] Gruzijas krīzei ļāva ātri aizmirsties. Manuprāt, Eiropa no tā ir mācījusies un radījusi daudz spēcīgākas sarkanās līnijas Ukrainas gadījumā. Minskas vienošanās prasa, lai Krievijai vairs nebūtu klātbūtne Ukrainā, tas ir spēcīgs signāls. Esmu pārliecināta, ka Krievija bija pārsteigta, ka iepriekšējā rīcība neatkārtojās. Tagad ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai netiktu pārkāpta šī sarkanā līnija, jo tad secinājums būs – tas varbūt prasa ilgāku laiku, bet atgriešanās pie «ikdienas biznesa» tomēr notiks. Man šķiet, Eiropa to ir sapratusi.
Cik šobrīd apdraudētas ir Baltijas valstis?
Neviens nekad nav uzbrucis NATO dalībvalstij. Atturēšanas politika darbojas, ja tā ir labi izplānota, īstenota un ja aiz tās stāv ticama nostāja un [militāro spēku] izvietojums, kas nepieciešamības gadījumā tiks izmantots. To mums deva Varšavas lēmumi [NATO samitā pērn].
Vai ar Varšavas lēmumiem pietiek?
Situācija vienmēr attīstās. NATO bija mazāk aktīva Austrumu reģionos laikā, kad Krievija uzvedās saprātīgi, nebija nekādas vajadzības pēc tādas klātbūtnes, kādu šobrīd redzam. Situācija var mainīties uz augšu vai leju, bet no NATO puses vienmēr ir atbilstoša reakcija. NATO to ir demonstrējusi.
Tātad pagaidām ar Varšavas lēmumiem pietiek? Nav jāpalielina mūsu sabiedroto klātbūtne Baltijas reģionā?
Varam uzticēties mūsu pašu un NATO analīzei par šo jautājumu.
Eiropā pieņemas spēkā kustības pret ES. Vai esat noraizējusies par ES nākotni?
Esmu pavadījusi 12 gadus Eiropas institūcijās un zinu Eiropas spēku. Tā vienmēr atrod ceļu uz nākotni. Pat ja process var šķist haotisks, diskusijas garas un lēmumi rada iespaidu, ka tie dod pārāk maz un nāk pārāk vēlu, Eiropa ir vienmēr pierādījusi, ka tā tiek galā [ar grūtībām]. Esmu droša, ka tā būs arī šogad un nākotnē.
Vai, jūsuprāt, kaut kas būtu jāmaina Eiropas struktūrās? Vai būtu jāvirzās uz ciešāku integrāciju visai Eiropai vai kādai no tās daļām?
Struktūrai nebūtu jāmainās, bet Eiropas institūcijas ir diezgan daudz runājušas par tādiem jautājumiem kā izaugsme un darbavietas, jaunatnes iesaiste sabiedrībā. Tie ir jautājumi, par kuriem faktiski atbild dalībvalstis. Būtu prātīgāk atgādināt mūsu cilvēkiem, ka ES patiesībā galvenokārt nodarbojas ar palīdzības sniegšanu dalībvalstu valdībām, lai atrisinātu visas problēmas, kuras vislabāk var atrisināt tur, kur tās rodas. Bet Eiropa nodarbojas ar svarīgām problēmām, kuras skar daudzas valstis – aizsardzības sadarbība, migrācija, vide, infrastruktūra, četras pamatbrīvības [preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka pārvietošanās], un digitālo pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību varētu pieskaitīt kā piekto brīvību.
Šie jautājumi pēc savas būtības iet pāri atsevišķu valstu kompetencei, un neviena valsts atsevišķi tos nevar risināt labāk kā visas kopā. Šis ir Eiropas spēks, un mums par to būtu daudz jārunā. Citos jautājumos, manuprāt, subsidiaritāte ir ļoti labs princips.
Kā vērtējat ES bēgļu politiku?
Eiropa ir uz pareizā ceļa, lai apzinātu, kas notiek uz tās ārējām robežām. Tas ir priekšnoteikums Šengenas zonas saglabāšanai. Eiropa arī diezgan daudz dara ārpus Eiropas, attīstības sadarbībā un karstajos punktos, kur jāatbalsta cilvēki viņu mājvietu tuvumā. Ja iedzīvotāji apzināsies, ka Eiropa kaut ko dara, lai palīdzētu cilvēkiem nevis uz visiem laikiem doties prom no savas izcelsmes valsts, bet gan atrast patvērumu, izglītību un medicīnisko atbalstu māju tuvumā, es domāju, ka Eiropa kļūs spēcīgāka šajā jomā.
Ja pieredzēsim jaunu bēgļu pieplūdumu no dienvidiem vai no austrumiem, vai Igaunija būtu gatava pieņemt papildu bēgļus?
Mums iet gluži labi ar savas kvotas izpildi bēgļu pārvietošanā, par spīti tam, ka mēs kā vidēju ienākumu valsts neesam [bēgļu vidū] īpaši populāri. Esam viņus pieņēmuši un integrējam savā sabiedrībā, kas ir ļoti svarīgi. Mums ir noteikums, ka ar šiem cilvēkiem ir jārunā pirms viņu ierašanās Igaunijā, lai izskaidrotu apstākļus mūsu valstī, lai viņi pēc ierašanās nebūtu vīlušies. Mēs apsteidzam Eiropas vidējo līmeni savas kvotas izpildē, esam pieņēmuši vairāk cilvēku uz vienu iedzīvotāju nekā Eiropa vidēji, tātad mums labi iet.
Cik bēgļu esat pieņēmuši?
Ap 100, mūsu kvota ir ap 560. Tātad ap 20%, bet Eiropas vidējais līmenis ir nedaudz zem 10%. Neiet tik ātri, kā bija gaidīts. Tajā pašā laikā mums aug pašpārliecība, ka mēs to spējam izdarīt, un mūsu iedzīvotājiem aug pašpārliecība, ka mēs varam pieņemt bēgļus.
Latvijā daudzi bēgļi dodas tālāk uz citām valstīm. Vai tas notiek arī Igaunijā?
Nē, un tieši tāpēc mēs turamies pie mūsu politikas runāt ar cilvēkiem, lai [viņi saprot], uz kurieni brauc.
Vai kādu lomu spēlē arī veids, kā bēgļus integrējat sabiedrībā?
Viņi uzreiz tiek izvietoti mājvietās, nevis uzturēšanās centros. Tā varētu būt atslēga – viņi dodas tieši uz dažādām pašvaldībām, kuras par viņiem rūpējas. Ir daudz brīvprātīgo, kas gādā drēbes un citādi palīdz.
Jaunā Igaunijas valdība vēlas nozīmīgi mainīt līdzšinējo politiku, ieviešot izteiktāku progresivitāti ienākumu nodokļos. Vai tas ir pareizais virziens?
Ja domājam par to, kā cilvēki ir vīlušies globalizācijā, mūsu gadījumā – ES integrācijā, jo tās augļi viņiem gājuši secen, tad ir lietderīgi nodrošināt, lai lielas iedzīvotāju grupas netiek atstātas novārtā. Tāpēc šis solis varētu būt nepieciešams, lai saglabātu sabiedrības saliedētību. Lai netiktu aplikti ar nodokli, piemēram, 500 eiro ienākumi. Manuprāt, šī konkrētā izmaiņa nāk īstajā laikā.
Premjerministrs Ratass teicis, ka pēc nākamajām vēlēšanām varētu atvieglot noteikumus nepilsoņu naturalizācijai. Vai tas ir solis pareizā virzienā?
Igaunija ir celta uz igauņu valodas platformas, tā ir vienīgā oficiālā valoda Igaunijā. Igaunijas valsts sazinās ar iedzīvotājiem igauņu valodā. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēki nevar mācīties un savā starpā runāt jebkurā valodā, kas viņiem ir ērta. Tomēr mūsu valsts platforma paliks igauņu valoda. Man nešķiet, ka premjerministrs Ratass to būtu apšaubījis. Viņam ir citas metodes, kā panākt, lai krieviski runājošie iedzīvotāji iemācās igauņu valodu un kļūst integrētāki mūsu sabiedrībā, tomēr mērķis nav mainījies.
Tomēr Ratass runāja par automātisku pilsonības piešķiršanu tiem, kas nodzīvojuši Igaunijā 25 gadus. Vai tas būtu pareizs solis?
Tas ir jautājums, kas vēlēšanās jāizšķir Igaunijas tautai, pēc tam jāizspriež koalīcijas veidošanas sarunās. Līdz parlamenta vēlēšanām ir vēl gandrīz trīs gadi, šobrīd nav koalīcijas atbalsta mainīt līdzšinējo kārtību.
Pēc Krimas aneksijas Igaunija izveidoja televīzijas kanālu krievu valodā. Vai tas bija pareizs solis?
Jā, tas noteikti bija pareizais solis. Mums to vajadzēja izdarīt jau agrāk, lai jau tagad lielāka iedzīvotāju daļa to skatītos. Mēs nevaram sacensties ar Krievijas telekanālu izklaides raidījumiem, tāpēc ir grūti piesaistīt skatītājus mūsu kanālam, tomēr mums ir jānodrošina krieviski runājošie ar informāciju par viņu pašu kopienu Igaunijā un par igauņu kopienu.
Plašāk skatoties, kā Igaunijai iet ar krievvalodīgo integrāciju?
Pirmkārt, valoda, kuru cilvēks lieto, nav īsti labs rādītājs viņa uzskatiem. Esmu dzirdējusi viedokli skaidrā igauņu valodā, ka Krima pieder Krievijai, un vienlaikus Igaunijā ir daudzi krieviski runājoši cilvēki, kuri tic Eiropas demokrātiskajām vērtībām. Viņiem ir dažāda nacionālā izcelsme, izglītība, atšķirīgi ienākumu līmeņi, tāpēc viņus nevar uzskatīt par vienveidīgu krieviski runājošu kopienu. Pēc 25 gadiem tā vairs nav pazīme, kas definē viņu būtību.
Tātad jūs saredzat progresu. Vai vēl kaut kas būtu jādara šajā virzienā?
Jā, iespējai iemācīties igauņu valodu jābūt pieejamai bez jebkādiem šķēršļiem visiem valstī, vienalga, vai viņi tikai nesen iebraukuši, vai dzīvo te jau 25 gadus. Ja cilvēki grib mācīties, mums par to būtu jāpriecājas. Esmu redzējusi, kā šis modelis darbojas Luksemburgā, kur ārkārtīgi veiksmīgi ir panākts luksemburgiešu valodas lietotāju pieaugums. Pēdējos desmit gados ir iebraukuši 200 000 cilvēku un aizbraukuši 100 000, tomēr valodas runātāju skaits pieaug. Mēs varam pārņemt viņu pieredzi un arī gūt pārliecību, ka to ir iespējams izdarīt.
Prezidents Ilvess ir labi pazīstams Latvijā, arī tāpēc, ka viņš par daudzām tēmām runāja tieši un bez aplinkiem. Cik lielā mērā jūs uzskatāt par savu uzdevumu komentēt notikumus, censties cilvēkus iedvesmot?
Es ne tikai komentēju notikumus, es cenšos cilvēkus iedvesmot, runājot par jautājumiem, kas man šķiet nākotnē svarīgi. Piemēram, par darba nākotni. Veids, kā cilvēki strādā, stipri mainās, un nevienai valstij nav gatavas sistēmas, kas spēj uz to reaģēt. Tas ir viens no maniem mīļākajiem tematiem.
Es arī domāju, ka mūsu digitālās pārmaiņas ir nevis tehniskas, bet sociālas. Neesam tik bagāti kā Rietumeiropas valstis, tāpēc publiskajam, privātajam un trešajam – brīvprātīgo – sektoram ir ciešāk jāsadarbojas, lai ar daudz mazākiem tēriņiem radītu saliedētu sabiedrību. Cenšos uzkurināt šīs diskusijas, lai cilvēki domātu par šiem jautājumiem, kas ilgtermiņā ir svarīgi. Savā inaugurācijas runā teicu, ka mūsdienās ir ļoti grūti koncentrēties uz jebko, kas ir tālāks par rītdienas virsrakstiem, kurus savukārt atkal aizmirsīsim aizparīt. Mums ir jādomā par mazbērniem, par viņu Igauniju, un es par savu misiju uzskatu šo diskusiju uzturēšanu.
Vēl par prezidentu Ilvesu dzirdēts, ka pēdējos gados sabiedrībā viņš par dažādiem jautājumiem ir kritizēts. Kā jūs vērtējam viņa prezidentūru?
Prezidents Ilvess bija ļoti labs Igaunijas pārstāvis pasaulē. Viņš vēl aizvien nes Igaunijas karogu pasaulē un ir man ļoti tuvs padomnieks. Man šķiet, ka mums Igaunijā tas ir jāpatur prātā.
Nākamgad Igaunija, tāpat kā Latvija, svinēs valsts simtgadi. Kādas ir jūsu pārdomas par to?
Esmu ļoti lepna – par jūsu valsti un par mūsu valsti. Atskatoties pagātnē 25 vai 100 gadus – tas, ko esam sasnieguši, ir neticami. Paskatieties uz pasauli, tik strauju pārveidi [citur neatradīsit]. Tiesa, mums laimējās, ka blakus bija tādi kaimiņi, ka saņēmām atbalstu no Eiropas, tomēr tas ir neticami. Es gribu, lai mūsu cilvēki saprot, ka tas ir brīnums. Mēs vēl aizvien redzam plaisu [ar augsti attīstītām valstīm], bet paskatīsimies atpakaļ, kādu ceļu esam nogājuši.
CV
Dzimusi 1969. gadā Tartu
1992. gadā Tartu Universitātes bakalaura grāds bioloģijā
2001. gadā Tartu Universitātē iegūst MBA grādu
1994-1999 strādājusi Igaunijas uzņēmumos: Eesti Telefon, Hoiupank, Hansabank
1999-2002 premjerministra Marta Lāra ekonomikas padomniece
2001-2004 partijas Tēvzemes savienība biedre
2002-2004 Eesti Energia piederošās Iru spēkstacijas direktore
2004-2016 Igaunijas pārstāve Eiropas Auditoru tiesā
2012-2016 Tartu Universitātes padomes priekšsēdētāja
Precējusies, četri bērni, viens mazbērns
