Latvijas novados, kur sakalusāmas izloksnes, cilvēkiem ir sakņu sajūta. Dzirdu savu dzimto valodu – tātad esmu mājās! To, gatavojot jaunu LTV1 raidījumu, novērojis dziesminieks Kārlis Kazāks
Pie ričuka nekā nevar piekabināt ģitāru, tāpēc izmantoju stiprinājumus no velosomām. Klikt, klikt, uzlieku to bagāžnieka sānā un varu braukt! Kārlis Kazāks, izņemdams no apvalka instrumentu, parāda, kādu inovāciju radījis speciāli veloekspedīcijām pa Latviju. «Ar ukuleli ceļot būtu vēl vieglāk, tā ir mazāka. To samācījos spēlēt, taisot bērnu izrādes,» viņš piemin savu komponista pieredzi Nacionālajā teātrī un Dirty Deal Teatro. Vienkāršs, patīkams cilvēks, sarunā uzreiz pārejam uz «tu». Kā sen nesatiktai radiniecei izstāsta par savu atvašu skolas gaitu sākumu: lielais dēls iet 8., meita – 6. klasē, mazajam skuķim gan tikai četri gadiņi.
Arī profesionāli Kārlis paspējis daudz. Apguvis galdnieka profesiju Rīgas Amatniecības vidusskolā, saņēmis maģistra grādu produktu dizainā RTU. No doktora grāda joprojām šķirot neuzrakstītā disertācija. Kādu brīdi viņš arī strādāja interjera dizainā, vadīja savu galdniecību. Sabiedrībā gan vairāk pazīstams kā radošs brīvdomātājs, dziesminieks, vairāku albumu autors, arī televīzijas seja LTV7 raidījumā 1000 jūdžu ekspedīcija. Pēdējos gados ar draugiem uz riteņiem braucis pa savu zemi, rīkojot velomūzikas koncertus, tie dokumentēti divās televīzijas filmās.
Vasaras lauku ceļojumi atkal ieripināja viņu televīzijas apritē. Kopš pagājušās nedēļas ceturtdienu vakaros LTV1 skatāms Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku – «raidījumu cikls, kura mērķis ir fiksēt un vairot izpratni par latviešu valodai raksturīgajām izloksnēm un to lietojumu mūsdienās». Katru pārraidi noslēdz Kārļa sacerēta dziesma kādā no izloksnēm, pie kuru runātājiem viņš ir viesojies. 23. septembrī ar šo dialektoloģisko mūziku Kazāks uzstāsies Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā, 14. oktobrī – Rēzeknē, Gorā.
«Bet ikdienā strādāju normāla cilvēka darbu,» atnācis ciemos uz redakciju raidījuma pirmās sērijas translācijas dienā, Kārlis sparīgi ziņo. «Rakstu tekstus milzīgā telekomunikāciju uzņēmumā, Bitē. Reklāmām, mājaslapai, produktu aprakstiem.»
Ar valodu esi tuvās attiecībās, tev acīmredzot ir arī žurnālista vai filologa izglītība?
Nav. No «gramatikas nacistiem» es noteikti dabūtu pa muguru. Par to pārāk nepārdzīvoju. Kādreiz, kad pabeidzu skolu, man gāja labi latviešu valodā un literatūrā. Un man ir mamma, kam varu aizrakstīt īsziņu: «Kā šajā teikumā būtu pareizi…?»
Arī mamma nav latviešu valodas skolotāja. Tās paaudzes cilvēki kaut kā dzelžaini zina valodu. Paaudze, kas māk arī Puškinu no galvas skaitīt.
Izloksnēm veltītā raidījuma kontekstā – no kuras Latvijas malas pats esi?
Esmu dzimis un audzis Jelgavā, latviešu literārās valodas epicentrā. Mani vecāki gan īsti nav jelgavnieki, ar citiem jelgavniekiem esam runājuši, ka mums nav sakņu sajūtas.
Kad braukāju pa Latviju, tas ir uzkrītoši: tur, kur parādās izloksnes, tur cilvēkiem ir saknes. Es dzirdu dzimto valodu – tātad esmu mājās! Piemēram, Sēlijā tikos ar jauniešiem, kuru runā varbūt ir tikai nedaudz citādi akcenti nekā literārajā valodā, bet sēļu iekšējā sajūta ir spēcīga. Viņi saka: izdzirdi savējo, un tas ir savējais. Man kā jelgavniekam kaut kādā mērā tas ir nozagts.
Ar raidījumu mazliet provocēju sevi: braukāju apkārt, gaidu, ka man kaut kur «izaugs kājas». Mans tēvs taču ir no Kārķiem, kur cilvēki pienīnu nes kannīnā. Mātes dzimtā visi ir tāmnieki, runā norautām galotnēm. Tas viss ir manī, man tomēr ir paveicies.
Un tas, kas joprojām notiek mūsu valodā, ir fenomens. Gribējās to noķert.
Jo – skaidrs, ka pazudīs. Varbūt ne manas dzīves laikā, bet kaut kad pazudīs. Cilvēki vairs neprecas viena ciema robežās. Brauc ar mašīnu tālāk sievu nolūkot.
Vai tāpēc izdomāji šo raidījumu? Lai pretotos globalizācijai?
Pēkšņi sapratu: gribu pamēģināt sarakstīt dziesmas izloksnēs. Impulsu deva nonākšana kaut kur tālāk no Rīgas ar velomūzikas braucieniem. Nu jau piecus gadus ar ģitārām uzkāpjam uz ričukiem, mainām mūziku pret naktsmājām.
Juris Kroičs, Ainara Mielava bundzinieks, Kaspars Tobis no Dzelzs vilka, mans mūža ģitārists Māris Bīmanis, pēdējos divus gadus arī aktrise Karīna Tatarinova pievienojās. Vēl ir aktieri Krūzkops, Zvī-gulis, Blauberga no Nacionālā teātra. Mana sieva, Tobim sieva… Ja nav bijusi velomūzika, nav bijusi vasara. Šis piedzīvojums ir tik krāšņs!
Šovasar braucām pa Sēliju. Sākām no Jelgavas stacijas, aizbraucām uz Pilsrundāli, tad gar robežu: Skaistkalne, Sunākste, Viesīte, Kaldabruņa, Dviete, Čerņava, finišs Kaplavā. Velomūzikas ceļi spītīgi ved ārpus lielajām pilsētām. Visu laiku gar robežām. Tur piedzīvojums uzreiz ir citāds.
Raidījuma uzdevums bija nevis dokumentēt realitāti, bet mēģināt padzīvot tajā?
Kad ar operatoru Dāvi Doršu reiz sēdējām, pļāpājām par dzīvi un es viņam izstāstīju ideju par raidījumu, Dāvis prasīja: «Ko tu gribi ar to pateikt?» Mana atbilde bija – es gribētu pats to visu piedzīvot, tā absolūti egoistiski. Un ka tas ir ļoti skaisti. Tas, kādi mēs esam un kā mēs skanam.
Dāvis pēc kāda brīža zvanīja, jau sarunājis producentu. Ja nebūtu viņa, es vēl tagad būtu procesā.
Jā, iespraukties realitātē – tas nav viegli. Ceru, ka mums būs izdevies parādīt katras vietas kopējo buķeti. Tie jau nav tikai citādi izrunāti vārdi. Tā ir atmosfēra un tas, kā mēs cits pret citu izturamies.
Cik novadiem, cik izloksnēm pievēršaties raidījumā?
Septiņiem. Apsēdos pie kartes un teicu, ka es gribētu dzirdēt valodu te un te. Septiņi punkti ir Baltinava Ziemeļlatgalē un Andrupene Dienvidlatgalē. Sēlijā – Zasa, Dignāja, Kaldabruņa. Kurzemē – Rucava un Talsi. Arī Alūksne un Vidzemes lībieši – Salacgrīva, Kuiviži.
Daudzus raidījumā redzamos cilvēkus pazinu jau pirms tam, ieteicu filmēšanai. Andrupeni, piemēram, izvēlējos arī vietas dēļ. Ar velomūziku bijām iekūlušies, kaut kas fascinējošs. Mākoņkalns, ceļš uz Dagdu, Pušas apkārtne – brauc un brīnies!
Runājot par Talsiem – manas mammas dzimta ir no Vandzenes, tas izvērtās par jaunu piedzīvojumu. Tautas namā pienāk dāma, saka: esmu tava māsīca. Viņa ir trešās pakāpes māsīca, bet dzimtas kokā esam blakus. Iepazināmies, es viņu aizvedu uz mūsu senču kapiem, kur viņa nekad nebija bijusi. Tos biju atklājis iepriekšējā vasarā.
Ar mammas puses valodu gāja visgrūtāk. Lai arī runāt tāmnieku mēlē ir pat salīdzinoši viegli, jo visu bērnību esmu to dzirdējis. Domāju, ka nostrādāja iekšējā atbildība. Ka tur vajadzētu kaut kam īpašam iznākt. Un, ja nav tas īpašais, – ko man tagad darīt?
Ekspedīcijās bija arī zinātniskais konsultants no Latvijas Universitātes?
Apzināti saku, ka tā nav zinātne. Valodas konservējums nebija mans mērķis.
Es braucu un ķeru valodu, kas skan, to pārāk analizēt man nav interesanti. Protams, iemācījos, ka visu nevar saukt par dialektiem, ir tikai trīs dialekti [vidus, lībiskais un augšzemnieku], viss pārējais ir izloksnes.
Tās Latvijā tiešām vēl ir ļoti dzīvas?
Mēs jau nekad nezināsim, kādi patiesībā ir bijuši, piemēram, tāmnieki. Ieraksti ir tikai ieraksti. Ar tiem arī pārāk neaizrāvos, vairāk ar sadzirdēšanu uz vietas.
Ja aizbraucam uz Latgali un ar cilvēkiem sākam runāt literārajā valodā, mums pretim sāk runāt latviski. Kā sadzirdēt, noķert vietējo valodu, kā pierunāt cilvēkus mākslīgi nerunāt tajā, bet ļauties tam, kā viņi īstenībā runā?
Ko saprast ar «nerunāt mākslīgi»?
Ja kādam pasaki: «Tagad, lūdzu, runā ar mani tikai izloksnē», tad cilvēks uzreiz sakoncentrējas, lai tikai nesarunātu kaut ko šķērsām. Tā jau nav dzīvā valoda. Ja es varētu neredzams ieiet istabā, kur cilvēki runā!
Gribu teikt vienu: es noteikti neesmu šā raidījuma ass, lai arī nosaukumā ir piekabināts mans vārds. Laikam producenti domāja, ka tas ir kaut cik pārdodams. Ass ir kultūra, cilvēki. Ceru, ka mums to izdosies parādīt. Arī mana dziesma katra raidījuma beigās ir tikai reakcija uz to, kas ir tur uz vietas
Skaidrs, ka Kazāks paliek Kazāks. Ne-būs tā, ka es, piemēram, Latgalē spēlēju balli ar šlāgeriem un repoju Kurzemē. Bet gribēju, lai radīšanas mirklis ir tās vietas un cilvēku iespaidots.
Pēc tam pats tiešām brīnījos, cik daudz dziesmās parādās piedzīvotais, parādās notikumi. Nebiju padomājis, ka esmu tik vienkāršs. Tik viegli manī kaut kas ienāk un iznāk ārā, esmu tikai kā sietiņš pa vidu. No tā, kas manī iekrīt, kaut kas paliek šai sietiņā.
Vai cilvēks no Jelgavas var tā vienkārši sacerēt dziesmas izloksnēs, kur ir tik daudz specifisku vārdu?
Protams, es nevaru uzrakstīt sēļu dziesmu. Varu uzrakstīt Kazāka dziesmu, ietekmētu no sēļiem. Jau pirmajā sērijā sapratu, ka neies cauri tā: uzrakstīt latviski un tad pārvērst latgaliski vai vēl trakāk, tāmnieku valodā. Ritms mainās. Tāmniekiem katrā vārdā ir par zilbi mazāk. Kā smejos, Kurzemē runā īsi; ja runā gari, var dabūt pa muti.
Pēc tam klausos, un kaut kas pietrūkst. Rucavas dziesmā nav neviena platā «ē» – pazīmes, pēc kuras uzreiz pazīstam Lejaskurzemi. Vienkārši netrāpījās. Jā, būtu bijis forši. Bet es jau nevaru, dziesma atnāk… Mākslīgi pārveidot formas? Tomēr Rucavas sērijā diezgan daudz varēs «ē» dzirdēt – arī bez manas līdzdalības.
Mums ir jānovērtē tas, kas šobrīd ir: vēl esam tik iespaidīgi bagāti! Iespējams, ka būsim citādā veidā bagāti nākotnē.
Gribu ieteikt – lai skolās būtu latviešu tautas simbolu skaidrojumi. Lai kaut nedaudz iemācītos saprast, kas patiesībā ir mūsu dainas. Skaidrs, ka paši vairs nesaprotam, kas tur ir pateikts, arī [Folkloristikas un etnoloģijas katedras profesore] Janīna Kursīte, es pieļauju, visu nesaprot. Bet viņas milzīgo darbu mēs taču varam pārvērst izglītības saturā? Tas būtu daudz vērtīgāk, nekā vienkārši sev uz pieres uzzīmēt ausekli un stāvēt pie pieminekļa.
Pēc saviem bērniem jūti, ka vērtības īsti netiek nodotas?
Pēc sevis jūtu. Protams, pirmos gadus augu normālā padomju skolā. Paveicās, ka vasarās biju trimdā Cēsīs pie mātes krustmātes, kas mani ņēma līdzi uz folkloras kopu pie Daumanta Kalniņa. Tajā laikā es to nenovērtēju.
Mammas krustmātes ģimene pēc kara, atgriežoties no bēgļu gaitām, bija izšķaidīta pa Latviju, viņa ar māsu dzīvoja Cēsīs, un satiekoties – loģiski – kā viņas runāja? Savā bērnības valodā, tāmnieku. Goda vārds, ilgi domāju, ka Cēsīs tā runā.
Pusaudža vecumā, nonācis Rīgā, pat biju lepns, ka runāju labā literārā valodā. Bet skolotāja Rīgas Amatniecības vidusskolā vienu sacerējumu puišiem no Talsiem un Rojas puses lūdza rakstīt tā, kā viņi runā. Uz mani tas nostrādāja: tam ir vērtība, ir interesanti paklausīties, kas tas ir.
Latgalē vecāki, labu gribēdami, bieži sūtījuši bērnus studēt uz Rīgu, nevis Rēzekni un Daugavpili. Motivējuši runāt «pareizā» valodā, jo tad viņiem dzīvē būs vieglāk.
Es saprotu tos vecākus. Pats esi saskāries, kad par tevi iesmej, latgaliešu valodas zināšana ekonomiskā ziņā neko dzīvē nav devusi. Lai arī bērnam velkas līdzi šis atavisms?
Bet, pazūdot izloksnei, izgaist arī kultūra. Latgaliešu viesmīlība nebūs latgaliešu viesmīlība literārajā valodā, tur tā neskan.
Ja aizbrauksi pie zvejnieka Jāņa Ma-cāna uz Īdeņu, tur nebūs ballītes literārajā valodā! Tas būs lielākais zaudējums vienādojoties.
Protams, mēs nevienādojamies tikai savā starpā, bet arī globāli.
Vai novados saskāries arī ar dziedāšanas praksēm? Biji ģimenēs, kur cilvēki Jāņos nedzied no lapiņām?
Protams, trāpās piedzīvot emocionālus brīžus. Pagājušogad vasarā Mazirbē gājām saulrietā peldēties, nospēlējuši savu velomūzikas koncertiņu, un viena pa vienai uzradās Julgī Stalte, Marija Bērziņa, visas līvu dāmas… Kā viņas pūta vaļā – līvu valodā! Arī Julgī pašas tagad radītās dziesmas.
Gulēju smiltīs un sapratu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu man bija teikts, ka līvu valodas vairs nav. Bet viņas savā starpā pat sarunājās.
Radu tikšanās reizē māte ar māsām pēkšņi sāk dziedāt trīsbalsīgi Kur tu skriesi, vanadziņi… Vienkāršā, nepiespiedu dziedāšana latviešiem ir fenomens. Mirkļi, kad mēs sevi piefiksējam. Arī pie sevis pamanu: ja sāku kaut ko dungot, tad bieži tās ir tautasdziesmas, kas skan galvā, – kuras nekad neesmu mācījies. Arī Imants Kalniņš kādreiz skan. Kāpēc tieši tas pielīp, pēkšņi lec laukā?
Droši vien tas atkarīgs no tā, cik dziļi dziesma tevī izskan. Es nojaušu, kāpēc, bet nevaru teikt, ka zinu.
Raidījuma varoņi
Salaca. «Vidzemes lībiskajai izloksnei ir paveicies, ka tā nonākusi Anitas Emses rokās. Daļa no dzejnieces dzejoļiem plūst dzīvā un spriganā Salacgrīvas valodas ritmā. Man patīk tos lasīt skaļi. Iesaku pamēģināt!»
Andrupene. «Reiz par izcilību apbalvotā sovhoza Andrupene un vēlāk Andrupenes pagasta vadītājs Jānis Briļs ir gatavs izkrist no kamanām, lai šo prieku sagādātu arī man. Viņš – arī plašas un stipras latgaliešu dzimtas centrālā ass.»
Malēnija (Veclaicene). Latvijas īstie robežsargi mīt mājās pie pašas robežas. Kā Jānis Udrass. Igaunija tepat rokas stiepiena attālumā, bet šajā pusē skan skaista latviešu valoda. Jāņa runā saglabājušās retas malēniskās izloksnes vārdu formas.»
Tāmnieki, Kurzemes lībiskā izloksne. «Līvijas Knauķes mājās, pļāpājot par izšūtām gleznām, atgriezos reiz iepazītajās skaņās. Manas mammas tēva ģimenes tāmnieku mēlē. Iespējams, visvienkāršākajā un racionālākajā no Eiropas valodām.»
Rucava. «Ar Zigi (Zigmāru Miemi) ir viegli sarunāties. Man ir sajūta, ka tieši tādam ir jābūt mūsdienu rucavniekam. Un latvietim. Atvērtam pašam savām saknēm un pasaulei»
CV
«Latvijā, tostarp arī pasaulē, ieradies 1978. gadā.»
«Inženierzinātņu maģistra grāds produktu dizainā apput plauktā.»
«90. gadu vidū ģitāra diezgan viegli kaktā iedzina trompetes spēli.»
«Paškritikas caurais siets tautās ļāvis doties vairāk par simt dziesmām.»
«Jau sešas vasaras un 3500 kilometru vedis dziesmas pie cilvēkiem Velomūzikas koncertos.»
