Žurnāla rubrika: Kultūra

Sapnis par nereālo

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Recenzija

Vilkaču mantiniece Latvijas Nacionālajā operā ir Šekspīra cienīgu kaislību pilna 

Tik ļoti gaidītā latviešu oriģinālopera komponista Bruno Skultes pagājušā gadsimta 40.gadu beigās trimdā sacerētā Vilkaču mantiniece šāgada 3. un 4.maijā Rīgā piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi. Bruno Skulte (1905-1976) ir komponista, izcilā latviešu simfoniķa profesora Ādolfa Skultes brālis, kura dzimtu Latvijā turpina kinooperators Gvido Skulte un scenogrāfs Kristaps Skulte. Vilkaču mantiniece Latvijas mākslas mīļotājam nav sveša, rakstnieces Ilonas Leimanes romānā aprakstīto kaislību iedvesmots, vīrišķīgā skaistuma etalons, lieliskais aktieris un kinorežisors Gunārs Cilinskis 1990.gadā uzņēma filmu ar pavisam jauno Zani Jančevsku galvenajā lomā. Latvijas Nacionālā opera, iestudējot Vilkaču mantinieci, «nepirka kaķi maisā» – jau 2005.gadā Rīgā notika operas koncertuzvedums. 2006.gadā tie paši LNO solisti un koris ierakstīja dubulto CD (izdevējs Albany Records Troy), kuru klausīties ir liela bauda, jo ieraksta kvalitāte, orķestra un dziedājumu skanējums saviļņo ne tikai mani. Šo ierakstu par izcilu nosaukuši vairāki pasaules mūzikas kritikas izdevumi, piemēram, Opera News, Das Opernglas, ar uzslavām nav skopojušies pašmāju mūzikas dzīves vērtētāji.

Kurš tad ir šī fundamentālā un Latvijai tik nozīmīgā darba veicējs, kas, neiedomājami mērķtiecīgi darbojoties, deva Latvijai piedzīvot šīs operas pirmuzvedumu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves? Ņujorkietis, bet tomēr īstens latvietis – diriģents un komponists Andrejs Jansons – vairākkārtīgi darbojies ar Bruno Skultes atstāto mantojumu (operas materiālus iepazinis, strādājot  ar pašu komponistu Bruno Skulti), instrumentējis operu un arī pabeidzis to, iestudējis koncertuzvedumu, ierakstījis albumu un visbeidzot iestudējis operu uz LNO skatuves, ļaujot mums tapt par šā lielā muzikālā notikuma lieciniekiem.

Fabula ir ļoti šekspīriska, Dievlodziņu un kaimiņu Vilkaču saimniecības naidojas jau gadu desmitiem. Vilkačiem nerodas mantinieks, un vecais Dievlodziņš grib mājas nopirkt, lai katram no viņa diviem dēliem būtu sava saimniecība. Vecākā dēla Raita saderināšanās svinībās parādās kāda svešiniece. Liktenis dara savu, un Raits iemīlas Marutā, jaunajā Vilkaču mantiniecē. Viņa saderinātā uzmeklē zintnieci, veco Daci, un uzzina, kā atgūt saderināto: pusnaktī jāiemet dzīvs sikspārnis skudru pūznī un jāpatur, līdz skudras tam dzīvam nograuž miesu no kauliem. Tad jāpiestiprina sikspārņa nagi sava mīļotā drānām. Dramatiski notikumi seko cits citam. Savelkas negaiss, un abas saimniecības krīt par upuri debesu liesmām. Ļaudis saredz ļaunuma ieganstu raganā Marutā un grib to nolinčot. Raits, pārvarējis gļēvumu, metas aizstāvēt savu mīlestību un atzīst Marutu par savu mīļoto sievu un par sava dēla māti. Nodegot mājām un pagaistot visai bagātībai, pazūd arī gadu desmitiem augušais naids.

Operas uzveduma režisore ir Ināra Slucka, kurai, pirmoreiz uzņemoties ambiciozo operas režijas darbu, ir izdevies skaidri realizēt savu ieceri – savilkt tālaika notikumus ar mūsdienu Latvijas garīgo klimatu: naids, pesteļošana, bezatbildība, skaudība, gļēvums – pilnīga destrukcija un – mīlestība, spēks, skaistums un brīvība. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne, manuprāt, ir devusi papildu dimensiju operas skatuves stāstam – mēs redzam krāšņu sētu ar tās ļaudīm, košumu, kas atgādina, ka Latvijā mēs neesam pelēki un neizteiksmīgi, bet gribas un spēka pilni, ja vien vēlamies. Solistu sastāva lielākā daļa jau ir piedalījušies CD ierakstā, tādēļ interesanti redzēt pavisam jaunos, bet talantīgos Danu un Raimondu Bramaņus mīlētāju lomās. Lieliski, izstrādāti raksturi bija Andžellas Gobas vecajai Dacei, Ievas Paršas Grietai, Ingas Šļubovskas Ievai un vecajam Dievlodziņam Armandam Siliņam (redzēju 3.jūnija izrādi). Pārējie solisti un īpaši Latvijas Nacionālās operas koris ir stabila, profesionāla mākslinieku grupa, kas katram operas iestudējumam dod zināmu kvalitātes zīmi.

2005.gadā žurnāls Das Opernglas rakstīja: «Visai veristiskais stils, ko varētu ierindot kaut kur starp Pučīni un 20.gadsimta 50.gadu filmu krāšņo mūziku, piešķir operai pievilcīgu vitalitāti.» Opera ir tautas melodijām bagāta, tādēļ vien iesaku to noskatīties. Tiem, kam tuva B.Smetanas Pārdotā līgava vai ļoti romantiska mūzika, Vilkaču mantiniece būs īsti pa prātam. Tomēr LNO problemātiskā akustika prasa lielāku darbu pie skaņu balansa izstrādes, jo dažbrīd solistu balsis nebija iespējams sadzirdēt cauri biezajam orķestra skanējumam.

Man, kā jebkuram Latvijas nodokļu maksātājam, ir svarīgi, ka uz Latvijas Nacionālās operas skatuves tiek iestudētas lielās formas latviešu oriģināloperas. Tas nenotiek bieži. Romualda Kalsona Pazudušais dēls (1996), Zigmara Liepiņa No rozes un asinīm (2000), Ilonas Breģes Dzīvais ūdens (2005) un Ērika Ešenvalda Augļu koks ir Jāzeps (2007) ir pēdējos 15 gados radītie un iestudētie oriģināldarbi operas žanrā (ar nolūku nepieminu Jāņa Lūsēna divas operas bērniem – Putnu un Leļļu operas). Par maz! Par maz, lai pieradinātu Latvijas skatītāju pie tā, ka tas nav eksotisks auglis, ko baudīt maziem kodieniem, patriotisko sajūtu sulai tekot gar zodu. Secinājumi jāizdara valsts kultūrpolitikas veidotājiem un īstenotājiem. Mākslu virza valsts pasūtījums, tā ir Eiropas Savienības valstu kultūrpolitika, un tādai vajadzētu būt arī Latvijas taktikai. Jauni valsts pasūtījumi, liela konkurence, kā rezultātā rodas konkurētspējīgi muzikāli iestudējumi, uz kuriem skatītāji pērk biļetes un kurus LNO pārdod gan viesturnejās rādot visā pasaulē, gan franšīzē citām operkompānijām. Bet šis LNO iestudējums tapis, tikai un vienīgi pateicoties Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV ziedojumam, kas Bruno Skultes operas Vilkaču mantiniece uzvedumam ziedojusi 50 000 latu. Kopējās operas iestudējuma izmaksas ir 65 000 latu. LNO ģildes ASV Andris Padegs saka: «Mums ir svarīgi, lai latviešu kultūra pastāvētu, lai Latvijas tēls mirdzētu un lai pasaule redz, ko Latvija var dot.» Paldies latviešiem, paldies ģildei, paldies LNO, paldies māksliniekiem! Vārds skatītājiem!

Mākslinieka nacionālās īpatnības

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Intervija

Venēcijas biennāles dalībnieka Kristapa Ģelža sapnis: būt starptautiski aktīvam, neizejot no mājas Latvijas laukos

Būs 15 minūtes jāpaciešas bez zālītes, – Kristaps Ģelzis sasveicinoties izbrīna. Paskatos uz fotogrāfu, kurš aizsmēķējis cigareti, uz sarunu biedra ūdens glāzē skrapstošajiem ledus gabaliņiem, tad uz saulē kūstošo Rīgas centra asfaltu un saprotu – Kristaps ir domājis citu zālīti. Tikai iepriekšējā dienā, svētdien, atgriezies no Venēcijas, kur pārstāvēja Latviju 54.starptautiskajā biennālē, viņš karstajā vasaras dienvidū labprātāk atrastos laukos. 

Mākslinieka iPhone ekrāns ir sašķīdis uz marmora grīdas, kāpjot pa logu Venēcijas īres dzīvoklītī, kura durvis viņa kompanjoni aiz pārpratuma bija aizslēguši. Tomēr viņš ir atnācis uz interviju norunātajā vietā un laikā un ir apsēdies pašā svelmes epicentrā – augstu māju ieskautā Baznīcas ielas posmā pie restorāna Muklājs. Pabalējis krekliņš, jēzenes kājās… Mums garām slāj uzvalkos tērpti biznesmeņi, pāri kaisās sakaltuši kastaņu ziedi, bet gaisma no debesīm spīd gandrīz tikpat ellīgi zila kā fluorescences spuldžu starojums Ģelža Venēcijas kolekcijā Mākslīgais miers. 

Divas nedēļas mākslinieks paša rokām ir pārbūvējis izstādei paredzētās telpas Venēcijas Palazzo Albrizzi, tad nedēļas laikā radījis piecus lielformāta gleznojumus. Venēcijas sauli viņš redzējis maz. Laikam jau tālab divas stundas Ģelzis iztur Rīgas speltē. Taču ne jau vienīgi tālab šī saruna ir tik eksistenciāla. 

Psihedēliskais nogurums, ar luminiscējošām krāsām gleznojot neona lampu gaismā…  To, aprakstot jūsu pēdējo trīs gadu laikā piekopto tehniku,  grāmatā par jums piemin meita Anna Iltnere. Vai tas piemeklēja arī Venēcijā?
Loģiski! Tajā apgaismojumā ieiet kā tādā transā. Bet, ja uzskati sevi par profesionāli, tad to, tāpat kā jebkuru citu traucēkli, pārvērt par efektu. 

Pirmo reizi dzirdu, ka mākslinieks gleznu uzglezno tieši izstādes telpā. Tā ir tāda jauno tehnoloģiju iespēja?
Mūsdienu mākslā ļoti būtisks ir konteksts. Vari darbu izveidot vietējā kontekstā, apstrādāt un eksportēt uz vienalga kuru vietu pasaulē, kur atrādi sevi kā mākslinieku. 

Man tomēr vienmēr ir bijusi svarīga izstādes vieta. Nespēju tik vienkārši no tās abstrahēties. Tad jau labāk uztaisu darbu un pats vispār nedodos uz izstādi. Varbūt faktūra, kas ir tur apkārt, ir pilnīga Mēness ainava attiecībā pret to, kas ir ielikts manā darbā! 

Vide dod iespēju salīdzināt savu iekšējo sajūtu ar, pieņemsim, to, ko pēc dienas darba ieraugi, ejot uz dzīvokli, kur tobrīd dzīvo. Ūdens, kanāli, cilvēki, viņu ieražas… Kaut kā atslābsti, ļaujies impulsiem. Venēcijas gleznas noskaņas ziņā iznāca citādas, nekā es tās biju izdomājis Rīgā. Biju iecerējis taisīt agresīvākas, smeldzīgākas, bet iznāca apcerīgākas, poētiskākas. Mums tomēr dzīve, cilvēku uztvere ir ar lielāku emocionālo spriedzi nekā Venēcijas vidē. 

Tas varbūt nav obligāti piebilstams, bet tas, kā Latvija šoreiz gatavojās Venēcijas biennālei, varbūt bija vienīgais racionālais veids. Ir vieglāk aizvest materiālus un lielo darbu ieguldīt tur, nekā visu uztaisīt šeit. Tas būtu divreiz dārgāk. 

Tad jau jūsu vēlme sakrita ar finansiālajām konsekvencēm!
Ar nabadzību, kā mēs to varētu saukt. Tā ir maza budžeta lieta, un tu ar to rēķinies. 

Toties atklāšanā bija gan bijusī, gan pašreizējā kultūras ministre.
Esmu tajā vecumā, kad šajās lietās vairs tā nopietni neiedziļinos. Neskatos, vai cilvēks ir vai nav ministrs. Nevienam nav noslēpums, ka Helēna [Demakova] ir ar sirdi un dvēseli iekšā mākslas procesos. Sarmīte [Ēlerte] arī ir cilvēks ar augstu inteliģences līmeni, viņai ir savs viedoklis par notiekošo. Ir svarīgi, lai es sajustu, ka cilvēks ir objektīvs, neliekuļo, kad pasaka man – patīk vai nepatīk. 

Telefonsarunā no Venēcijas atklājāt raizes par prezidenta vēlēšanu iznākumu. Savulaik, strādājot nemīlētajā reklāmas biznesā, sēžot pieblīvētajā, skaļajā darba vietā, izdomājāt, ka varētu nofotografēties kails bosa tukšajā kabinetā. Kāpēc mūsu karalis neredz, ka viņš ir kails?
Jā. To izjūt tieši, atrodoties ārpus Latvijas… Sāk pat fiziski sāpēt mūsu sabiedriski politiskais bidē. Gandrīz nekad nav bijis tā, ka, izbraucot no valsts, nesaņemtu kādas nepatīkamas ziņas. Turklāt visa tā provinciāli iedomīgā ņemšanās! Var jau būt, ja mediji to pasniegtu citādi… 

Tas ļoti traucē brīžos, kad ir jāpārstāv valsts labā, pozitīvā nozīmē. Melns darvas pleķis ilūzijā, ka esi no vietas, kura ir patiešām plaukstoša. Cits jautājums – atgriezies mājās un saproti, ka nekur nav labāk… 

Es Venēcijā negribētu dzīvot. Tas man ir par traku! Tā ārprātīgā ņurcīšanās. Pēc būtības biennāle ir tāds pasaules Expo. Tā izklaides pārakcentētība! Cilvēki brauc kā uz kādu artistisku atpūtas vietu. Viss pasākums ārēji sāk izskatīties drusku tukšs. Arī elektrizētās ambiciozitātes atmosfēra ir ļoti nogurdinoša. Atklāšanas dienās neaizgāju ne uz vienu paviljonu, jo tur nav iespējams neko apskatīties. Pūļi traucē. Nav pat laika sagremot, ko tu uztver. Acīmredzot man būs jābrauc vēlreiz – kā vienkāršam skatītajam. 

Šogad esat dabūjis Purvīša balvu, Dienas gada balvu kultūrā, tagad arī Venēcija… Ko jums pašam tas viss nozīmē?
Tas ļoti sarežģī dzīvi. Nejauši, nemaz neuzprasoties saņem atbildības misiju. Nav varianta no šīm balvām atteikties, pateikt: «Es neesmu gana labs!» Tas piespiež nenormāli mobilizēties. Vienmēr jau liekas, ka māksliniekiem dzīve ir vienkārša – viņi patērē svešu naudu, tad jau atkal būs kāds jauns projekts… Taču, taisot lielu mākslas darbu, lai fiziski un emocionāli spētu perfekti strādāt, katru dienu ir jāapēd kilograms cukura. Tiklīdz uzdevums ir izpildīts, ir tāda tukšuma sajūta, pilnīgi kā bedre. Atgūsties un atkal sāc… Bet ar katru reizi ir jāuzkāpj vēl augstāk. Šis spiediens ir nepatīkams. Labāk ir nolīst malā kā pelēkai pelei, īdēt un kritizēt pārējos. 

Bet zālītes pļaušana tomēr var sakārtot galvu?
Jā, tā ir mana vislabākā atpūta. To man tēvs (arhitekts Modris Ģelzis – red.) iemācīja. Viņš daudz strādāja dārzā. Mamma teica: «Taču atpūties drusku! Ko tu vari ņemties, ravēt…» Viņš sacīja: «Zaļa krāsa ir vislabākais fons, lai varētu relaksēties. Acs atpūšas.» 

Jā, par zaļo krāsu tas ir pat medicīniski pierādīts. Acs muskulatūra, kas saspringusi kādā noteiktā fokusā, ik pa laikam ir jāpalaiž vaļā kā zirgs, lai paskrienas. 

Kas mūsdienās nosaka spēles laukumu, kurā var darboties mākslinieks? Tā ir valsts, pasūtītāji, tehnoloģijas?
Kaut kāda veida angažētība ir pastāvējusi vienmēr. Bet mākslinieks ir iekodēts tikt pašam ar sevi galā. Ja viņam nav ārēju uzdevumu, viņš pats sevī tos atrod. Tā ir viņa sarunas valoda ar sabiedrību. Adekvāti spēj rīkoties, tikai radot savu pasauli. Ja angažētības iespējas satiekas ar iekšējo kārtību, tad viss notiek raitāk un labāk. 

Skaidrs, ka mākslinieks var vispār neizstādīties un būt ļoti labs. Tikai mūsdienīgā pretruna – bez naudas mēs pēkšņi vairs nespējam neko radīt. Manā uztverē tas ir absurds. Daudziem varbūt liekas, ka esmu izgrābis daudz naudas no dažādiem veiksmes mirkļiem! Vismaz pēdiņās «pārdevies». Tās ir pilnīgas aplamības. Esmu ielicis trīsreiz vairāk pats no sevis – arī finansiāli. Valstij nodokļos samaksājis gandrīz tikpat daudz, cik tā man ir iedevusi. 

Bet pēc desmit darba gadiem reklāmas aģentūras radošais direktors taču varētu to atļauties. Ar nelielu valsts atbalstu darīt tikai to, kas pašam sagādā prieku, kopt zālīti…
Jūs pati ticat tam, ko jautājat? Bet reklāma man tiešām kaut ko deva. Tagad varu saprast sabiedrības procesus, merkantilismu, globalizāciju, mārketingu. Saredzēt lielo bezjēdzību šajos procesos. 

Es neteiktu, ka kaut ko ražot ir bezjēdzīgi. Tas ir ļoti labi. Bet, ja pārdošana, šiverēšanās aizņem lielāku masu nekā pati ražošana, tas ir novedis pie bagātināšanās, kurai nav nekādas vērtības. Kura iespaido arī kultūras uztveri. 

Augstas klases māksla nav lunaparks. Tā ir ļoti nopietna, individuāla, intīma terapija, par kuru cilvēkiem vajadzētu maksāt naudu. Bet esam nonākuši tik tālu, ka cilvēki to nenovērtē, kaut arī viņiem to dod par brīvu. Tas ir mūsdienu absurds. 

Kad 1997.gadā radījāt atmiņā paliekošu darbu – Brīvā kartupeļu ēdāja izbāzeni – ar mikipeles ausīm, briedīša ragiem un savām meitām konfiscētām McDonald’s mikipelēm acu vietā – vai bijāt pret kaut ko, vai par?
Tas bija eksperiments. Tīri profesionāls vingrinājums. Pāris darbus gribēju uztaisīt tādus ļoti teatrālus. Un vieglāk tomēr bija tos sasaistīt ar popkultūru. Es tos taisīju, ne jau lai izstādītu. Bērni ir apkārt, viņiem tas patīk, un noliec mājās pie sienas – tādu briesmoni! Tajā ir kaut kas pārdomu vērts, bet arī izklaidējošs. 

Es vienmēr darbojos paralēli dažādos medijos. Tas palīdz uzturēt salīdzinājumu. Grafika, gleznojums, videoinstalācija – vienmēr ir nākamā darba telpa, ja viss ir izdarīts iepriekšējā. 

Un man patīk iet pret straumi. Tas ir uzbudinoši. Jau pieņemot lēmumu tā darīt, esi sev parakstījis nepatikšanas. Vai arī vilšanos. 

Arī par biennāli… Bija diezgan liela cīņa radīt sev pašam pārliecību, ka tagad ir jāglezno. Pieņemt lēmumu, kādam jābūt mākslas darbam šādā pasākumā. Un tajā pašā laikā zini, ka jebkurš cits, kas piedalījās konkursā par nokļūšanu biennālē, arī tur būtu labi izskatījies. 

Mākslas jomā mums ir labs potenciāls. Diemžēl Latvija šodien nav mākslas kartē. Ja vēlies rast iespēju būt starptautiski aktīvs – jādodas prom. Mans sapnis ir būt starptautiski aktīvam, vispār neizejot no mājas laukos. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts menedžmenta jautājums, bet tas būtu mans ideāls un mākslas patiesumam ļoti būtisks risinājums. 

Jums nemaz neinteresētu, kā mainās dzīve, kas jauns parādās ielās, kafejnīcās, parciņos?
Uzdodiet pati sev jautājumu – vai jūs bez tā varētu dzīvot? Dzīvot laimīgi. 

Es nevarētu. Varbūt kaut kas nav patīkami, bet visu laiku ir jāpārliecinās – ir vai nav.
Par ko jāpārliecinās? Labi, jūs gribat pārliecināties, vai viss kārtībā. Bet, ieraugot nekārtību, jūs pārņem bezcerība, jo jūs to nevarat iespaidot. Vienīgais, ko tiešām varat iespaidot, ir teritorija, kas ir 100% jūsu pārziņā. 

Tā ir ilūzija, ka no jums ir atkarīgs vairāk, nekā paši varat izdarīt. Varat sākt ar mazu lauku mājiņu un tur radīt jaunu pasaules sistēmu – vizuāli, intelektuāli un finansiāli. Tā ir gandrīz vienīgā alternatīva patērējošajam «kupolam», kas mums ir uzlikts. 

Austrumos par dzīvi nedomā tā kā Rietumos. Viņi ir 10 000 reižu par mums nabadzīgāki, bet simtreiz laimīgāki. Viņi māk priecāties par to, ko var izdarīt, bet mēs visu laiku esam neapmierināti ar sevi. 

Arī es esmu neapmierināts ar sevi. Tā ir mana nacionālā īpatnība. Esmu tajā vecumā, kad vēl cenšos sevi pārlauzt. Cenšos, bet nespēju. Arī es esmu ritenī. Darot vienu lietu, ar otru kāju jau esi iekšā nākamajā, nav mirkļa, lai kaut ko radikāli mainītu. 

Radošums ir spēcīgs tikai tad, kad vari panākt savu ideju. Tajā pašā reklāmas procesā ir kaudzēm cilvēku, kas noalgoti ražot idejas, bet blakus viņu prāta vētru istabām ir tikpat lielas miskastes, kurās šīs idejas viņu acu priekšā demonstratīvi tiek izsviestas. Tas ir ļoti nogurdinoši. 

Bet patērētāju tīkls taču caurauž ne tikai Latviju, un ir pat versija, ka vēlēšanu rezultāti jebkurā Rietumu valstī tiek nopirkti, tikai jautājums – kāds uzņēmums tos nopērk.
Neesmu kompetents uz kaut ko tādu atbildēt. Man ir pilnīga pārliecība par to, ka pamazām tiks aizliegtas dažas reklāmas formas. Man ir sajūta, ka pārdošanas tehnoloģijas sāk pārkāpt privātuma interešu, personības tiesību robežu. 

Jā, nav normāli, ka piecgadīgs bērns visu laiku citē reklāmu tekstus.
Tas ir labs piemērs. Šie teksti tevi formulē kā cita veida cilvēku. Domāju, ka būs dažas elektroniskās reklāmas formas, kuras vienkārši tiks aizliegtas. 

Banerēšana internetā jau tagad ir pārforsēta. Ļoti uzmanīgiem ir jābūt ar mobilajiem telefoniem. Tur drīz panesīsies…! 

Esmu domājis – kāpēc man kā patērētājam neviens nemaksā par laiku, kas man nepieciešams saņemtas reklāmas īsziņas lasīšanai? Protams, ka esmu kļūdījies – esmu kādā brīdī parakstījies uz kaut ko. Esmu datu bāzē. Bet tas varbūt pat notika laikos, kad šīs reklāmas formas vēl neeksistēja. Un, ja es tagad skriešu un mēģināšu noskaidrot, kā no tā tikt vaļā, es zaudēšu vēl vairāk laika. 

Kā māksliniekam izdodas konkurēt ar citu izteiksmes līdzekļu agresiju, pastāvēt par garīgu tīrību? Pārsteigt cilvēkus, kuru galvas ir piebāztas ar mobilo telefonu aplikācijām?
Jāiet pretējā virzienā. Nevajag baidīties, ka neesi konjunktūrā. Atspoguļo kaut ko reālu! Tam nav jābūt reālismam vispārpieņemtajā izpratnē – «smagais zvejnieka darbs» vai tamlīdzīgi. Caur mākslas darbu jāatdod sava pieredze, nevis jāmēģina izprojektēt ko jaunu. 

Ir lietas, ko varu saņemties un izkalkulēt, bet man tas liekas bezjēdzīgi. Man no tā nebūs gandarījums. Būšu sarunājies ar cilvēkiem viņu valodā. Tas nozīmē, ka viņiem mans viedoklis būs pilnīgi vienaldzīgs. 

Ir ļoti daudz sociālo mākslas projektu, pētniecisko mākslas darbu, kuri it kā izceļ problēmu, bet to tā arī atstāj gaisā. Nevirzās uz priekšu mākslas uzdevumā kaut ko izmainīt. Nav jau jāizmaina acīmredzami, tās lietas notiek nemanāmi: varbūt es ar savu māk-slas darbu jūs satraucu, varbūt nomierinu. Varbūt jums mans mākslas darbs vajadzīgs meditācijai, varbūt – kā cirvis, lai kaut ko pārskaldītu? 

Uzdevums – iedot rokā kaut ko, ar ko var rīkoties tālāk. Ir ārprātīga gūzma māk-slas darbu, kas konstatē lietas, ir arī tādi, kas konstatē, bet mākslinieks caur savu radošumu parāda kaut ko pilnīgi citā kontekstā un gaismā. Izmantojot huligāniskas metodes, vari piespiest publiku uz mirkli apstāties. 

Pats arī esat bijis tāds huligāns?
Dažreiz esmu pārkāpis sabiedriskās uzvedības normas. Ir cilvēku kategorija, kuri neuztver lietas tik spilgti kā mākslinieki. Viņi tās uztver ļoti literāri, burtiski tulko tekstu. Tā kā es tekstos esmu katastrofa, tad saskarsme ar mani kļūst par viņu katastrofu. 

Par to daudzreiz esmu pārdzīvojis. Runāju zemtekstos – tā ir rakstura iezīme un varbūt paradoksāls manas audzināšanas rezultāts. Mani diezgan stingri audzināja – ar momentānu, precīzu aizrādījumu, ja kaut kas nebija tā, kā vajag. Tad tā varbūt pēc tam kļūst par tādu pretreakciju… 

Ir ļoti grūti būt slavena tēva dēlam. Lai sevi pierādītu, ir jārīkojas agresīvi. Jāpārkāpj vecākiem ar spēku. Tikai tad iegūsti dialektisko paritāti, laika handikapu, lai sevi pierādītu. 

Kādā dzīves posmā jūs pašlaik esat kā personība, kā mākslinieks?
Es jau zināju, ka TAS būs vēlu. 

Konjunktūras plūsmā man vienmēr kaut kā pietrūka. Un tikai tagad es par to nemaz nedomāju. Esmu radījis pietiekami daudz produktu, lai man nebūtu sev jāžēlojas. Cits stāsts – ja uztaisi vienu ģeniālu darbu, tad ir 99% iespējamība, ka tādu vairāk neiztaisīsi. Ja viss notiek lēnāk un pamatīgāk: ar puniem, neveiksmēm, mazajām uzvariņām, kas tevi uztur pie dzīvības, lēnām sakrāj to momentu. 

Palasot oficiālo CV, jums ir bijusi nenormāli interesanta dzīve. Veidojis Žaņa Lipkes un padomju okupācijas upuru memoriālus, žurnāla Avots vākus, bijis mākslinieciskais redaktors skaņu ierakstu studijā Melodija…
Tāda ir bijusi mūsu paaudze, skatoties arī caur manas profesijas prizmu. Cilvēki manā vecumā, neizejot no mājas, ir dzīvojuši trīs valstīs: Padomju Savienībā, atmodas Latvijā un tagad atkal – citā Latvijā. 

Kurā no šīm valstīm jūs esat bijis vislaimīgākais?
Tajā, kas vēl būs. Ceru, ka es to sagaidīšu. Ka liktenis mūs piespiedīs tomēr saņemties.

Kristaps Ģelzis
Dzimis 1962.gadā Rīgā
Divu meitu tēvs, sieva Zane Iltnere arī ir māksliniece
Darba jomas: glezniecība, grafika, videoinstalācijas, instalācijas, objekti, tēlniecība, zīmējums, grāmatu ilustrēšana, izstāžu iekārtošana, reklāmas dizains
2009.gadā ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, kopš 1997.gada ir šīs augstskolas mācībspēks
Kopš 1987.gada veidojis 16 personālizstādes, tajā skaitā Vācijā un Somijā
2011.gadā par personālizstādi Varbūt (Maybe) galerijā Māksla XO saņēmis Purvīša balvu, ar personālizstādi Mākslīgais miers (Laikmetīgā ainava) no 4.jūnija līdz 27.novembrim pārstāv Latviju 54.Venēcijas biennālē
Viņa darbi atrodami Mūsdienu laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos, Somijā, Jane Voorhees Zimmerli 

Mazās vietas

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Sleja

Un tā nu tas notiek, teorijas likumi strādā, un viss kļūst arvien lielāks

Savienojas, apvienojas un optimizējas. Savienotie izspiež nesavienotos, lielie izplešas un mazie saraujas. Un katrā miestā ir savs taisnstūrveida pārtikas magnēts. Savs lielveikalu tīkla ķēdes posms vai posmiņš. Ērti ir iebraukt, ērti izvēlēties, samaksāt un ērti izbraukt. Var visu pie viena. Ietaupīt laiku un nebraukāt apkārt. Gūt mieru un mierinājumu. Visviens, vai tie pavasara izslāpušie, kas alus un gaļas piekrautiem ratiem brauc piekopt piknika ritus, vai mīlas putni, kurus drīz Dieva vai Ārijas Elksnes vārdi apgredzenos, vai gluži parasti ģimenes sagādnieki, kas skrupulozā rūpībā seko sarakstam lapiņā un lielveikala bezmaksas biļetenam. 

Un ir jau labi, ka tā, – cik laika patērēts, cik asaru izraudāts, kad visa tā nebija, cik kurpju ir nodeldēts, meklējot liķieri Moka un pienbaltu tualetes papīru, cik lamuvārdu teikts, meklējot cilindra galvu. 

Kas nekait pie kases pirms bankas kartes lepni pasniegt priekšrocību karti un saņemt svarīgos bonusa punktus un dažādas atlaides. Atbildēt korporatīvajās krāsās ietērptās kasieres korporatīvajam sveicienam. Skaidri definēta apkalpošanas stratēģija, iepriekšparedzami jautājumi griež precīzi kā presformas nazis. 

Un kad cilvēks lielveikalu ķēdes veikalā piekrauto ratu saturu salādējis ledusskapī vai pieēdis pilnu vēderu kuponu atlaižu ēdmaņas, sirds atceras mazās vietas. 

Toreiz vēl šķita, ka varbūt izdosies, mēs sadosimies rokās un lielvaras netiks pie mums un kopā ar vietējām ēdmaņām būsim līdz kapam, bet, ekonomikas likumu ieziesta, cerība izslīdēja no rokām. Un mazajām vietām es jūtos parādā, visviens, vai pārtikas veikalam, kura desmit kvadrātmetros izvietots viss iespējamais, vai kafejnīcai, kurā ieklīsti, veldzi meklēdams. Mazais ūķītis pāri ielai koku paēnā tevi neaicina un nesauc, un nesūta uz mājām bezmaksas bukletus, tajā nav ne lojalitātes programmu, ne atlaižu kuponu. Vienīgā reklāma ir padilis uzraksts logā, un vienīgais solījums – atvērtās durvis. 

Pustumsā trīs galdiņi, nobružāti žurnāli, maģis un aromāts vēl no laika, kad kafejnīcās drīkstēja smēķēt. Un bufetniece no Edgara Ozoliņa ilustrācijām Zentas Ērgles grāmatās – priekšauts, pār plecu dvielis, neviltots smaids un kosmētika, kuras nekad nav par daudz. 

Vai alus patiesi ir no mazās alus darītavas? Viņa koķeti atbild – jā, gaišo vai tumšo? Alu pieved otrdienās un piektdienās, viņa saka, ja kaut kur stāsta, ka biežāk, ziniet – melo. Bufetniece ir mazās vietas korporatīvais tēls, viņa atbild par sagādi, klientu apkalpošanu, pie reizes arī par kārtību un drošību. Kur jūs lienat! Viņa uzsauc veldzi alkstošiem circeņiem pie durvīm, kuru skatieni pieplakuši dzīvības sulu svirām pie bāra letes. Nelaimīgie žmuriki savelk neskūtos ģīmīšus, bet tas nelīdz. Prom! Bufetnieces balss aizsit viņus pāris metru tālāk. Viņas vārds šeit ir likums. 

Viņa iegaumē tos, kuri reizumis iegriežas, rāmi un lēnām, kuri izdzer pa kausam vai diviem, vai trim un palūdz ieliet sev pudelē līdzi, iegaumē tos, kuri skandalē skaļi, draudot ar dūri tik lielu kā vesera galva, un iegaumē dīkdieņus, kuri nolemtībā savu dzīvīti sūkā. 

Mazo vietu lojalitātei nevajag ne programmas, ne plastikāta kartes, ne aizpildīt tīmeklī aptaujas lapu, nevajag izdrukāt atlaižu kuponus. Ienācis vienreiz, tu būsi viesis, atnākot otroreiz – gaidīts ciemiņš, bet trešajā reizē jau būsi savējais.

Plakana pasaka

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Recenzija

Rakstniece Nora Ikstena savā jaunajā romānā Vīrs zilajā lietusmētelītī beletristiski pārstāsta savas attiecības ar Ulisa tulkotāju Dzintaru Sodumu 

Vai Tebe ir Dzintars Sodums? Vai Meitiņa ir Nora Ikstena? Atbilde meklējama Dzintara Soduma teiktajā: «Mana dzīve ir vairāk pasaka nekā biogrāfija», – tāda ir viena no pēdējam vākam izraudzītajām reklāmām nesen kā apgādā Dienas Grāmata iznākušajai Noras Ikstenas grāmatai Vīrs zilajā lietusmētelītī. Īsti nesaprotu, kā konkrētajā (un, piezīmēsim, neraksturīgi banālajā) Soduma teikumā būtu rodama atbilde uz izvirzītajiem jautājumiem, taču reklāma paliek reklāma, lai arī šoreiz intriga šķiet gluži lieka. Atbilde patiesībā nav svarīga, jo grāmata taču tiek piedāvāta kā romāns (precīzāk, «gandrīz vēstuļu romāns»), tātad vērtējams pēc daiļliteratūras kritērijiem. Sižets (ja tāds ir), tēlu sistēma, valoda. Jebkura līdzība ar reāliem cilvēkiem, dzīviem vai mirušiem, ir tikai sagadīšanās… Vai ne? 

Nu, nē, taču! Mēs visi – labi, tie no «mums», kuri kaut cik seko latviešu literatūrai un tās norisēm, šo sižetu labi pazīst. Nora Ikstena izdarīja to, ko uzņemtos retais: pārveda Latvijā pavadīt pēdējos mūža gadus Dzintaru Sodumu, 20.gadsimta slavenākā romāna Džeimsa Džoisa Ulisa pirmo (un līdz šim vienīgo) tulkotāju latviešu valodā, vienu no nedaudzajiem latviešu modernistiem, absolūti unikālu, neatkarīgi domājošu cilvēku, kurš nekad nav sekojis nevienai konjunktūrai. Un, piebildīsim, kuram nekas nav nācies viegli. Nora to izdarīja nesavtīgi un drosmīgi, aiztaupot viņam anonīmu likteni kādā no Amerikas veco ļaužu patversmēm vai pazemojošu novārgšanu, sēdot «savās čurās» Spenseras dzīvoklī. Taču jau pirms šā fakta mēs šad un tad Noras slejās un intervijās varējām gūt diezgan dāsnu priekšstatu par viņas draudzību ar Sodumu, par braucieniem pie viņa uz Ņujorkas štata ziemeļiem, par abpusējo saraksti, par to, cik daudzplākšņainas esot viņu attiecības. 

Šie apraksti bija pietiekami spilgti, lai iespiestos atmiņā, tāpēc dīvaini tos lasīt vēlreiz – šoreiz kā daiļliteratūru. Skaidrs, ka grāmatas epizodes nav 1:1 norakstītas no dzīves, taču jaunās detaļas tās nepadara iezīmīgākas – lasītājam tas ir «tas pats vecais», lai cik labi izstāstīts (stāsts par muitnieku un Latvijas lauku labumiem, Noras Amerikas uztvere, kas tagad pierakstīta Meitiņai, stacijas Gaisma piesaukšana utt.). Diemžēl tā man šķiet grāmatas lielākā problēma vispār: raiti, bez mazākās aizķeršanās beletristiski pārstāstīts jau zināmais – varētu teikt, leģendārais – stāsts, kurš neatklāj pilnīgi neko jaunu. Tas ir, ja neņem vērā nianses, kuras, ja attiecas uz reālo dzīvi, ļauj apmierināt ziņkāri (ahā, tad tā viņš glabāja savus manuskriptus! ak, tā viņš no lapiņām mācījās angļu gramatiku! tad tik traki gan bija ar to veselību!), kas ir triviāla un reālajam Sodumam pat pazemojoša. Labi gan, ka tas ir tikai literārais tēls Tebe. Protams, šīm niansēm viņš jāpadara dzīvāks un ticamāks, taču diemžēl šoreiz ar tām ir par maz (vai viņš tām – par lielu). Tebe ir un paliek tikai skice – atsevišķi vēstuļu un sarunu citāti, vecumā brūkošais ķermenis. It kā jau izstāstīts arī viņa dzīvesstāsts – šī pasaka, bet vai tad tiešām tas ir tik īss un plakans?   

Meitiņa – reizē Mēnessmeitiņa un pasaku bārenīte, kura veco vīriņu vis nevelk aiz bārdas uz pirti un nemet garu ar maitas kaulu, bet rūpīgi apmazgā. Viņa ir laba, par to autorbalss mūs pārliecina atkal un atkal. Viņa ir vientiesīga un emocionāla, «ar sievietes prātu» – to lasām Tebes vēstulēs, sevišķi pirmajās, vēlāk jau viņa acīs Meitiņa kļūst par atzīstamu rakstnieci. Lasītājam gan tas viss notiek «aiz kadra». Par Meitiņas rakstīšanu mēs neko daudz nezinām (ko gan var izsecināt no jūsmīgām vēstulēm?), vai mums tad tomēr atminēties Noras ceļu rakstniecībā, pielikt klāt to, ko zinām par reālajiem cilvēkiem? Kas Tebes (Soduma) tulkotajā Ulisā bija tas, kas lika Meitiņai (Norai) tulkotāju uzmeklēt? Tieši kas tomēr? No grāmatā vietvietām iestarpinātajiem Ulisa citātiem skaidrība nerodas. 

Stāstītājas/Meitiņas/Noras tonis, valoda, emocionalitāte paliek nemainīgi visas grāmatas garumā, turklāt viņa šais maigajos plīvuros lāgiem tīsta arī Tebi («Nu, nav, nav tik romantiš,» dzirdu reālā Soduma balsi). Kas tad īsti ir šī Tebes/Soduma skola, kurai viņa gājusi cauri un kāpēc? Kur palikusi tā pārveidojošā enerģija, kāda atbrīvojas, saskaroties divām tik atšķirīgām pasaulēm, kādas ir Tebes un Meitiņas, Soduma un Ikstenas pasaules?   

Man šķiet, šis gludenums, grāmatas «ātrlasāmība» nāk no Noras steigas visu ātri noridāt un iegrāmatot. Manuprāt, Sodums (un, cik jaušams, Tebe) ir pārāk stūrains, ar pārāk punainu galvu, lai no viņa tik viegli atbrīvotos. Varbūt tiešām Vīrs zilajā lietusmētelītī jāuzskata tikai par nelielu piemiņas skici, bet īstā – smagā, dziļā un neērtā grāmata vēl tikai nāks? Gribētos to sagaidīt. Varētu sākt ar šo teikumu: «…varbūt Tebe redz tikai to, ko redz. Baltu, gludu sienu.»

Brīvs kā punkts

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Intervija

Pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš (29) uzskata, ka desmit gadu laikā toni Rietumu pilsētās noteiks cilvēki, kas tagad dzīvo trešās pasaules valstīs. Kāda kļūs Rīga? 

Sociālās antropoloģijas pētnieks Viesturs Celmiņš patlaban strādā pie Kembridžas Universitātes doktora darba Tatarstānas pilsētā Kazaņā, viņš pēta pilsētvides attīstību. Ieradies Latvijā, lai kārtotu vīzu pētnieciskajam darbam Krievijā, jaunais pētnieks dalījās pārdomās, kā mainās pasaules pilsētas mūsdienās, kāda solās būt to nākotne un kā paši varam ietekmēt dzīvi savā pilsētā. 

Vai pilsēta, kurā cilvēks dzīvo, ietekmē viņa morāli?
Ir dzīvīgās un ir dzīvojamās pilsētas. Piemēram, Ženēva ir viena no dzīvojamākajām pilsētām – šeit pieejama laba izglītība, veselības aprūpe, drošība, bet – vai tā ir dzīvīga pilsēta? Ņujorka, piemēram, ir pirmajā vietā dzīvīgāko pilsētu sarakstā, bet 50.vietā dzīvojamāko pilsētu sarakstā. Tikai 10% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, ko mēs saucam par Rietumu pilsētām, tās esam paraduši dēvēt par metropolēm. Taču, vērtējot pēc iedzīvotāju skaita, metropoles jau tagad un turpmāko desmit gadu perspektīvā ir pilsētas trešās pasaules valstīs. Ja gribam būt godīgi pret faktiem, mums jēdziens «metropole» jāpiepilda ar jaunu saturu. 

Kāds tas varētu būt?
Jebkurš jautājums par pilsētu līdz šim formulēts no Rietumu pozīcijām. Tas ir saprotami, jo rietumvalstis [vēsturiski] ir progresa vēstneši. Taču tagad tas jāpārskata, jo kvantitāte kļūst tikpat nozīmīga kā kvalitāte – mēs nevaram runāt par mūsdienu pilsētu pieredzi, nerunājot par tādām pilsētām kā Mumbaja vai Lagosa. Rietumos nav valodas zināšanu, nav pieredzes, lai izprastu šo pilsētu plānošanas mehānismus, bet, ja gribam spriest par pilsētu attīstību nākotnē, nevaram teikt, ka mūs šīs pilsētas neinteresē. 

Kādas būs nākotnes pilsētas, raugoties uz globālisma procesiem?
Desmit gadu jebkuras pilsētas dzīvē ir ilgs laiks, ņemot vērā, kā modernās tehnoloģijas maina pilsētas dzīvi. Pieaugs vides kvalitātes nozīme. Man kā pētniekam tomēr nav dūšas pateikt, kādas būs pasaules pilsētas, piemēram, 2030.gadā. Vai esat ievērojuši, ka pilsētu attīstībā neviens vairs nerunā par plāniem pēc 20-30 gadiem? Visi runā tikai par vīziju. Plāni paredz pasauli, kurā pabeidz vienu posmu un nonāc pie nākamā. Iespējams, mēs esam nonākuši situācijā, kad pilsētās ir tik daudz attīstības dalībnieku un norišu, ka plāni vairs neder. Tāpēc [politiķi, administratori] turas pie kaut kā nekonkrēta – vīzijas. 

Rietumos jāpārdefinē priekšstati par pilsētvidi, jo desmit gadu laikā cilvēki, kuri pašlaik dzīvo trešās pasaules valstu pilsētās, noteiks toni Rietumu pilsētās. Paskatāmies kaut vai uz «arābu pavasari» – kurp cilvēki no Sīrijas, Libānas dodas? Ne jau uz Francijas vai Itālijas laukiem. Viņi dodas uz šo valstu galvaspilsētām. Tātad viņi noteiks toni Rietumu pilsētās. 

Eiropā jūtams satraukums par imigrāciju un pārmaiņām, ko tā varētu viest. Kāds ir risinājums?
Runājot par pilsētām, mēs nevaram nerunāt par valstīm. Vienmēr tā bijis, ka pilsētu vēsture ir valstu vēsture. «Arābu pavasaris» notiek pilsētās, bet iespaido veselas valstis. Februārī Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka multikulturālisma politika Eiropā ir izgāzusies. Ja iedomājamies, ka daļa Eiropas lielo pilsētu bijušas kā izmēģinājuma lauks multikulturālismam, tad varam spriest, cik tas bijis veiksmīgi. Ideja par Eiropu kā atvērtu un tolerantu telpu ir saistoša līdz brīdim, kad progresīvas labklājības valstis uzņem tādu daudzumu imigrantu, kas gatavi pieņemt Eiropas dzīvesveida nosacījumus. Esam nonākuši pie tā, ka šī ideja jāpārvērtē. Vai tas ir humāni? Nē. Taču, jo nopietnāk Eiropas pilsētu plānotāji un politiķi pievērsīs uzmanību tam, kāda izskatās trešās pasaules valstu attīstība, jo tālredzīgāk viņi varētu spriest par to, kāda nākotnē izskatīsies jaunā Eiropa. Pasaulē nav citas nākotnes kā vien cieša sadzīvošana ar cilvēkiem, kuri ir ļoti, ļoti atšķirīgi. Kāda ir Rietumu pilsētu nākotne? Es domāju, pesimistiska. Kapacitāte uzņemt trešās pasaules valstu iedzīvotājus šajās pilsētās ir limitēta. Tā vienmēr bijusi limitēta, bet tagad vēl klāt nāk tas, ko varam saukt par ideoloģiju – bailēm imigrācijas procesos pazaudēt savas eiropeiskās vērtības, identitāti. Ir arī negatīvā argumentācija: mēs sakām – viņi paši vainīgi, nevajadzēja tik daudz dzimt, vajadzēja domāt par kontracepciju! 

Nav jau tā, ka Eiropas pilsētām nebūtu līdzekļu, lai uzņemtu, teiksim, simt tūkstošus etiopiešu gadā. Nacionālais sentiments kļūs tikai intensīvāks, plaisa starp labklājībā dzīvojošām Eiropas valstīm un nabadzībā dzīvojošām trešās pasaules valstīm paplašināsies. Piemēram, Somija saka: mēs jums palīdzēsim tur, jūsu pašu mājās! Savās mājās gribam būt somi! Ja nekas nemainīsies, ieceļošana Eiropā turpmāko 4-5 gadu laikā kļūs aizvien sarežģītāka. Pagaidām neredzu apstiprinājumu, ka ejam pretējā virzienā, kļūstot atvērtāki, integrējošāki, tolerantāki. Kad saku «mēs», domāju labklājības valstis.

Ko Eiropas pilsētas vēlas nosargāt 21.gadsimtā?
No antropoloģiskā viedokļa tā ir izpratne par drošību, higiēnu, labklājību. Mums ir bailes no cita, svešādā. Imigrants vienmēr ir «cits» – ar citu kultūru, pieredzi, dzīvesveidu. Pirms vairākiem desmitiem gadu Eiropas pilsētām bija nepieciešami imigranti, jo pēc kara nācās atjaunot iznīcināto ekonomiku, sociālo vidi. Cilvēku trūka. Vajadzēja augt, vajadzēja darbaspēku. Tādā situācijā bija uzstādījums: integrējoša, atvērta, toleranta sabiedrība, kura turklāt kā kauna traipu apzinās koloniālismu. Tagad Eiropas sabiedrība ir izaugusi, sasniegusi labklājības līmeni, kurā tāda imigrantu plūsma vairs nav nepieciešama. Sākas politikas pārskatīšana: cik ilgi mums jāmaksā par pagātnes grēkiem? Tehnoloģiju laikmetā attīstītajām valstīm vairs nevajag vai arī vajag limitētā apjomā cilvēkus, kuri neprot lasīt un rakstīt, ir digitāli analfabēti. Laikā, kad labklājības valstis piedzīvo ekonomisko krīzi, ir nepieciešami cilvēki, kuri rada jaunas idejas. Modernizējoties un apzinoties ekonomikas riskus, valstis pārskata, cik cilvēku tās grib ielaist. Eiropiešiem ir skaudrāka riska apziņa. Lai to amortizētu, viņi [imigrantiem] saka: mums uz kuģa ir labāk bez jums! 

Negribu, lai izklausās, ka pārstāvu šo pozīciju. Es tikai gribu saprast debates, kas, piemēram, Anglijā vai Holandē patlaban notiek. Ar kursabiedriem Anglijā runājām, kā viņi raugās uz to, ka gandrīz katrs cilvēks līdzās ir no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ungārijas, Rumānijas. Viņi saka: liekas, mums pietiek. Ideāls par sabiedrību ir mainījies. 

Daudzas Āzijas pilsētas veidojas pēc Rietumu pilsētu parauga, tās simulē Rietumu pilsētu dzīvi. Kādēļ tā ir?
Koloniālisma laikmetā un arī pēc tā jebkura attīstība nozīmē eiropeisku attīstību. Jebkurai valstij ir jāattīstās pēc Eiropas principiem, vai tā būtu Āzija, vai Krievija, arābu valstis vai Ķīna. Ir trafarets, pēc kura mēs saprotam, kas ir attīstība – lūk, ir tirgus ekonomika, privatizācija, palaists vaļā valūtas kurss, tie ir principi, kas raksturo demokrātiski attīstītu sabiedrību. Šie principi pēdējos 40-50 gadus vadījuši gandrīz jebkuras pasaules pilsētas attīstību. Kazaņā cilvēki runā par jevropeiskoje kačestvo*. Ar to tiek saprasti daudzi aspekti. Attīstība dzīvo Eiropā, un tai gandrīz nav alternatīvu. Kā ir jāizskatās pilsētai, valsts pārvaldei, ekonomikai, skolām, veselības aprūpei? Kad Pasaules Banka dod naudu, tā saka: tām jāizskatās šādi – eiropeiski! Ar Ameriku mums ir viens šablons. Izpratne par attīstību ir diezgan vienveidīga, lai kādā pasaules valstī jūs dzīvotu. Eiropas attīstības modeli citas valstis regulāri importē: pilsētu ainavas, arhitektūru, infrastruktūru. Tāpēc pasaules pilsētas kļūst aizvien līdzīgākas.

Arī trešās pasaules valstu pilsētas, par kurām izteicies kā par principiāli citu realitāti? 

Tas, kas notiek šajās daudzmiljonu pilsētās, nav plaši pētīts, aprakstīts. Populārā līmenī National Geographic parādās pa kādam rak-stam. Tajās tiek pārnests minētais Rietumu pilsētu modelis, tomēr tas iedzīvojas gluži neparastos veidos, un rezultātā pilsētas izskatās kā trešdaļa no eiropeiskā, trešdaļa vietējā un trešdaļa nenosakāmas izcelsmes iespaida. Populārajā kultūrā šo fenomenu zinām, piemēram, no filmas Graustu miljonārs. 

Daudzi arhitekti un pilsētu pētnieki uzskata: kad vēlies runāt par urbanizāciju, ir skaidri jāpasaka – par kāda veida? Vai gribi runāt par ostas pilsētu Gēteborgu ar paredzamu attīstības virzienu, problēmu loku, ainavu, vai gribi runāt par Lagosu, kur no rīta sākas sastrēgums un nekad nebeidzas, kur ir pilnīgi situatīva ekonomika, situatīvi veidi, kā pelnīt naudu. Ja gribam runāt par pasaules pilsētu attīstību, jāiekļauj arī šo pilsētu pieredze. 

Kā Kazaņa, ko patlaban pēti, atšķiras no Rīgas?
Visam, ko dari, ir pavisam cits mērogs. Kazaņā ir 1,3 miljoni iedzīvotāju. Viņiem ir naftas ekonomika, Kamaz, petrolejas rūpnīca. Kazaņa ir ļoti attīstīta Krievijas pilsēta. Savstarpējās attiecības publiskajā telpā tur ir komercializētas, valda nauda, ja tā var teikt. Piemēram, supermārketā uz lieliem ekrāniem nemitīgi tiek pārraidīta reklāma. Kompānija, kas šo pakalpojumu piedāvā, garantē reklāmas izvietošanu 270 tūkstošos ekrānu. 

Kāds ir tavu pētījumu saturs?
Pētu Kazaņas Kremļa renovācijas procesu kopš 1990.gada, un kādus priekšstatus par Kazaņu tas izveidojis. Mana pētnieciskā aktivitāte ir saistīta ar kolektīvi pieņemtiem priekšstatiem – ikdienas līmenī tos dēvē par ieradumiem. Ja iedomājies kādu pilsētu, tev uzreiz prātā ir pozitīvais un negatīvais priekšstats. Man kā pētniekam ir svarīgi noskaidrot, kā funkcionē šie priekšstati, kā funkcionē pilsētas plānošana un saglabāšana situācijā, kad par to ir diezgan negatīvs priekšstats jeb iztēlojums. 

Ko zinātnieks var palīdzēt pilsētām, kad tās ir izpētījis?
Akadēmiskajā pilsētu pētnieku vidē ir maz ziņu, kā notiek pilsētplānošana Krievijā. Valoda, izteiksme un jauna izpratne būs mans akadēmiskais pienesums, kad pētījumu pabeigšu. Tas, ka esmu no Latvijas un brīvi runāju krieviski, Kazaņā reizēm palīdz un reizēm traucē. Iespējams, izdevīgāk būtu, ja es nāktu no citas kultūrvides, citas valsts, jo Krievijā nav viennozīmīga priekšstata, kas ir Rīga, Latvija, latvieši. Pusi sava laika atbildu uz jautājumu, kāpēc Latvijā tiek pārkāptas cilvēktiesības? Ja pusi no sava laika, tiekoties ar ierēdņiem, zinātniekiem, cilvēkiem ielās, skaidroju, ko mēs Latvijā darām ar krieviem, un runāju par izpratni par okupāciju, tas kaut kādā ziņā kļūst par daļu no mana pētījuma. Tā ir sociālo zinātņu virtuves puse, ko pētnieki grāmatās parasti neapraksta. 

Kur beidzas pētnieks un sākas cilvēks?
Tos nav tik viegli nošķirt. Piemēram, tas, ka esmu latvietis, runāju krieviski ar akcentu, manā pētniecības darbā izsaka daudz, būtu muļķīgi to ignorēt. Tās ir krustceles, kurās nonāk ikviens pētnieks – veicot pētījumu, viņš nevar aizmirst, kas viņš pats ir, tas nav iespējams! 

Vai varam runāt par kādu ideālo pilsētu, kas ieskicē nākotni, kādā mūsdienu sabiedrībai būtu labi dzīvot?
Mēs sākumā runājām par dzīvojamajām un dzīvīgajām pilsētām. Domāju, ka ideāls to savienojums nav iespējams. Ir kāds vecums, kad cilvēkam ir pilnīgi vienalga, kādi pilsētā ir veselības pakalpojumi, drošība, viņam ir interesanti un gribas tur dzīvot. Gribas uz Ņujorku, Parīzi, Londonu, Berlīni! Iespējams, arī uz Mumbaju. Un tad ir vecums vai dzīves situācija, kad cilvēks vēlas dzīvot Vankūverā vai Cīrihē. Tas nekas, ja tur nav kultūras un izklaides avangardiskākajās formās. Toties tur ir veselības aprūpe augstā līmenī, nevainojams sabiedriskais transports, un uz Berlīni vienmēr var aizlidot. Ir arī pilsētas, kurām vienkārši nenoveicas. Es esmu bijis ļoti interesantās vietās Helsinkos, kas kādam citam var šķist vienmuļa pilsēta. Jautājums – kādu identitāti pilsēta sev vēlas, kā tā sevi popularizē. 

Kur starp dzīvīgajām un dzīvojamajām pilsētām ir Rīga?
Rīga ir ļoti skaista, lieliska pilsēta, neraugoties uz akmeņiem, kas tiek mesti birokrātiskajai praksei. Rīga ir dārzu pilsēta. Šādas pilsētas Eiropā saglabājušās ļoti maz, galvenokārt tās tiek apbūvētas. Tādā ziņā Rīgai ir liels potenciāls būt dzīvojamai pilsētai. Interesanti, ka, sakot «Rīga», mēs domājam vēsturisko centru. Iztēlojums ir tāds – Rīga ir zaļa, tās tuvumā ir jūra, tajā nav sastrēgumu, salīdzinot ar daudzām pasaules pilsētām. Rīga kļuvusi daudz dzīvīgāka, nekā bija pirms desmit gadiem, – tai ir intensīva kultūras dzīve, naktsdzīve. Ja runājam par īsto Rīgu, kas nav mūsu iztēlojums, tā ir pilsēta, kur 80% iedzīvotāju dzīvo mikrorajonu daudzstāvu namos, kas atrodas intensīvas satiksmes zonā.

Kāpēc mēs negribam redzēt nepilnīgo, saistīt iztēlē savu pilsētu ar neglīto?
Cilvēku iztēlojumi ne par vienu pilsētu nav daudzveidīgi. Tās ir 4-5 «skatu kartītes», vairāk vai mazāk visiem vienādas. Kā tu domā – vai daudziem holandiešiem patīk, ka viņus asociē ar marihuānu un sarkano lukturu ielu? Viņi teiks: liecieties mierā, pie mums arī citas lietas notiek! 

Cilvēki intensīvi ceļo tikai pēdējos 30-40 gadus, un pamazām rodas alternatīvas iztēlojumiem par pilsētām. Piemēram, Anothertravelguide.com jums saka: aizejiet turp, iztēlojieties to! Tās vairs nav tās pašas vispārzināmās trajektorijas, kuras jums parasti piedāvā, iebraucot kādā pilsētā. Katram ir iespējams atrast savu taku. Ieslēgt protestu – es neiešu tur, jo tur iet visi! Izvēlēties oriģināli – kādu mūziku klausīties, kādus salātus pagatavot un kādā ceļojumā pavadīt laiku. Izveidot nevis unificēto, bet savu «zviedru galdu» visās dzīves sfērās. 

Kādā mērā cilvēks mūsdienu pilsētās var būt brīvs?
Brīvāks nekā pirms simt gadiem. Kad rīdziniekam manufaktūrā vakarā beidzās maiņa, viņš pārnāca mājās un vienkārši izslēdzās. Tā dzīvoja 90% rīdzinieku. Tāpēc Rīga ir dārzu pilsēta, to, sākot ar 19.gadsimtu, izveidoja Georgs Kūfalts. Viņš teica: kad cilvēks svētdien nestrādā fabrikā, viņam vajag citu dzīvesveidu – svaigu gaisu, zaļu vidi, kur atpūsties. Dārzos vispirms sevi nāca parādīt augstākā šķira, bet te bija vieta atelpai arī citiem. Pirms 70 gadiem Rīgā bija 11 kvadrātmetru dzīvojamās platības uz cilvēku, tagad daudziem – pat 70. Vai tā ir brīvība? Kaut kādā ziņā jā. Mēs esam viena no terapeitiskākajām sabiedrībām. Katru dienu nozīmīgu daļu mediju satura veido stāsti par to, kā dzīvot labāk, – sākot ar ēdienu, sportiskām aktivitātēm un beidzot ar garīgām. Pirms simt gadiem nekā tāda nebija. Cits jautājums – ja mēs uz brīvību paskatāmies kā uz iespēju būt ārpus kontroles, pilsētā tas nav iespējams. Tevi redz, dzird, ar modernajām tehnoloģijām sociālajos tīklos var izsekot, kur katrā brīdī atrodies. Google seko, ko tu meklē, piedāvā tev noformētas izvēles. Esi visiem redzams kā tāds punkts. Vai tā ir brīvība? Zināmā mērā ne. Bet jebkurā brīdī vari no šīs sociālās spēles izstāties: aiziet no darba, dzīvot pieticīgāk, veltīt laiku, piemēram, lasīšanai. Tas bija 19.gadsimta ultimatīvais brīvības uzstādījums – ka tev ir laiks sev. 

Kā no pilsētu pētnieka pozīcijām vērtējams nesenais skandāls par karuseļiem Esplanādē?
Ja Rīgas mērs var atļaut karuseļus Esplanādē un pateikt – ja nepatīk, rakstiet [protestu] -, tas ir mūsu publiskās kultūras mērījums. Var arī tā rīkoties, taču tā nav pieņemts jau minētajā eiropeiskajā pasaulē – izdarīt un tad pajautāt, kā patīk. Nav runa par karuseļiem, bet par principu. Karuseļi ir mūsu kopējais publiskās telpas jautājums. Mēs visi būsim zaudētāji, ja mums būs vāja publiskā kultūra. Ja ieradīsim necīnīties par savām tiesībām, katrs individuāli mēs būsim nelaimīgāki. 

Paskatoties vēsturē – vienmēr kāds gribēs izlemt tavā vietā. Tāpēc ir svarīgi, ka sabiedrība atrod resursus, lai visā notiekošā gūzmā teiktu [lēmumu pieņēmējiem]: jums jārēķinās ar mums! Jūs nevarat būvēt, kur gribat, ko gribat, pirms neesat pavaicājuši mums. Sabiedrības ietekme parādās tad, kad tu no Purvciema saki: es varbūt uz centru nemaz ikdienā nebraucu, man tie karuseļi netraucē, tomēr es uzskatu, ka veids, kā tie Esplanādē parādījās, ir nepieņemams.

* Eiropas kvalitāte

5 vērtīgas grāmatas Viestura Celmiņa bibliotēkā
Vungs Hu. Pārveidojot Pekinu: Tjaņaņmiņa laukums un politiskās telpas veidošana (2005). Ilustrācijām un neierastiem avotiem bagāts dokuments par Pekinas attīstību, kas argumentēti parāda, kā, stāstot viena laukuma vēsturi, var sekmīgi uzburt veselas pilsētas biogrāfiju. Iesaku.
Džeina Džeikobsa. Vareno Amerikas pilsētu dzīve un gals (1961). Kaut viņa ir mazliet sentimentāla un šķietami populistiska, Džeikobsa aizsāka un sadzīvē iemiesoja šodien tik populāros publiskās iesaistes un atbildības jautājumus. Tiek uzskatīts, ka, pateicoties viņas pūliņiem, ņujorkiešiem izdevās pasargāt Grīniču no automaģistrālēm.
Maršals Bērmans. Viss, kas sastindzis, izkūp (1981). Grāmata par modernitāti un tās izpausmēm pilsētvidē, par piemēriem, citustarp, izmantojot Sanktpēterburgas celtniecību, Parīzes bulvāru izcelsmi un Ņujorkas maģistrālo infrastruktūru.
Italo Kalvino. Neredzamās pilsētas (1973). No cita plaukta, stāsti par pilsētām, kuros autors uzbur ainas ar esošām un neesošām vietām, īstām un neīstām pieredzēm. Varbūt nav brīnums, ka interesantākie darbi par pilsētām pēdējā desmitgadē nāk no literatūras teorijas departamentiem.
Rems Kolhāss. Almanahs 2: Līča turpinājums (2010). Autoru grupa apiet «koloniālisma» jautājumu, aizpilda zināšanu vakuumu un palīdz saprast Persijas līča valstu pilsētu ainavu attīstību plašākā kontekstā. Tas, ka mūsu zināšanas par šo reģionu ir niecīgas un ka viņu attīstība mums liekas ērmota, neatceļ faktu, ka šeit norisinās straujš progress, kas iespaido arī mūs Eiropā. 

Viesturs Celmiņš 
Dzimis 1981.gadā
Maģistra grāds socioloģijā LU. Fulbraita stipendiāts maģistra studijās socioloģijā Ņūskūlas Universitātē ASV.
Ieguvis filozofijas maģistra grādu Kembridžas Universitātē Lielbritānijā
Pašlaik ir doktorants sociālajā antropoloģijā Kembridžā, veic izpēti Tatarstānā – par progresu un kārtību Kazaņas pilsētas attīstībā
Stratēģijas Latvija 2030 jaunākais redaktors (2007-2009), Rīgas Stradiņa universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes lektors pilsētu antropoloģijā 

Mana sirds uz trotuāra

Posted on maijs 25, 2011 by - Sleja

Meklējot dzīvokli, prasību saraksts izstiepies pasakaini garš: parketa grīda, balto podiņu krāsnis, vecie logi, augstie griesti, ar skatu uz kokiem… Rīgā tā ir utopija. Arī sludinājumos pārdot gribētāji joprojām slavē jau par lamuvārdu pieņemto «eiroremonts»

Romantiku mūsdienās var atļauties teju tikai studenti, skaistos pirmskara dzīvokļus sadalot istabās. Taupīšana? Varbūt, bet tā ir arī vēlme dzīvot konkrētā vidē un telpā. Lai uzsvērtu savu identitāti, nemaz nav vajadzīgi sociālie mediji. Kompaktu pilsētu sabiedriskā dzīve un sociāli ekonomiskā attīstība notiek uz ielas, veikalos un parkos. Par to runā gan Edvards Gleizers savā jaunajā grāmatā Triumph of the City, gan mūsu pašu jaunie pilsētplānotāji: jo vairāk cilvēku dzīvo centrā, jo lielāka iespēja mācīties citam no cita, radot augsni vietējiem uzņēmējiem un kultūras centieniem. 

Šķirstu fotogrāmatu par Berlīnes radošajiem kvartāliem un domāju: mūsu galvaspilsēta varētu būt tāda pati. Dzīva. Varētu, bet tikai tad, kad Avotu iela atkal asociēsies ar Daugavas gultnes purvainās palienes avotiem, bet Āgenskalnā no jauna atdzims skaistās koka verandas. Atminos Ziedoņdārzu vēl no skolas laikiem. Tā bija vieta, kur paslēpties no trokšņiem un pabaidīt egļu zaros sasēdušās vāveres. Prieks, ka tagad atjaunota arī strūklaka. Pilsētas mūri ar gadiem kļūst arvien smagnējāki. Ne tāpēc, ka nogurstam, drīzāk tāpēc, ka spējam saskatīt vairāk. Pašlaik īpašumi ir iestrēguši kaut kur kredītu un tiesu procesu mākonī, un ēku potenciāls netiek izmantots. Dažas no tām ir galvaspilsētas skaistākās pērles. 

Labs piemērs, kā apdzīvot telpu, vienlaikus stiprinot kultūras attīstību, ir VEF mākslinieku darbnīcas, kur ar katru gadu paplašinās sabiedriskā un kultūras dzīve. Rezidenču izmēri varētu pieckāršoties, ja vien būtu atbalsts un iespējas. Nestandarta risinājumi un labas idejas industriālajās teritorijās jau sevi ir pierādījušas gan vecajā labajā Andrejsalā, gan Spīķeros, gan arī jaunizveidotajā Valdemāra pasāžā. 

Protams, ir vajadzīgs galamērķis, tomēr saturīgu vidi veido tieši cilvēki. Kāpēc gan viņiem nedot zaļo gaismu? 

Viens no risinājumiem, kā apdzīvot un padarīt pilsētu skaistāku, ir skvotošana, kas gan, neskatoties uz ilggadējo stāžu, sāk zaudēt savu šarmu. Gandrīz gadu tā ir ar likumu aizliegta Nīderlandē. Anglija ar aptuveni 20 000 skvoteru ir nākamā. Iespējams, pacietības vadzis plīsis, pateicoties kāda latvieša ilgām pēc baseina. Katram savs. Taču ideja ir laba. Tā liek sasparoties slinkākajiem un aizdomāties par lietderīgu, visiem izdevīgu telpas izlietojumu. Nāk prātā pašmāju projekts Duka, kas ļauj radošajiem uzņēmējiem, sākot biznesu, iztikt bez telpu nomas izdevumiem. Šī iniciatīva diemžēl nav guvusi plašāku rezonansi. Nepelnīti. Manuprāt, tā varētu izglābt Rīgu. 

Nerūpējoties par apkārtni, zaudētāji esam mēs visi. Varbūt iedzīvotājiem būtu jādod tiesības apsaimniekot un izmantot tukšās telpas? Skvoteri, komūnas, organizācijas – sauciet, kā gribat! Uzņemoties atbildību pašiem, zustu iemesls uzvelt vainu citiem. 

Mans sapnis par zaļāku un cilvēkam, nevis mašīnām draudzīgāku pilsētu ir nesalaužams. Līdz 2014.gadam, kad Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss tiks nodots Rīgai, palicis pavisam nedaudz. Sabiedriskais transports – jā! Riteņbraucieni tvīda žaketēs – divreiz jā! Lai dzīvo pilsēta – parks!

Saljēri pēdējā grēksūdze

Posted on maijs 25, 2011 by - Recenzija

Artūrs Skrastiņš jaunajā Dailes teātra izrādē Amadejs nospēlē godavīru, kas kļūst par zemisku nodevēju 

Pēc nostāstiem itālis Antonio Saljēri reiz vecumdienās atzinies austrieša Volfganga Amadeja Mocarta slepkavībā. Šī sensācija tik ļoti aizrāva sabiedrību, un izplatījās valodas par neģēli Saljēri un mocekli Mocartu. Retais pievērsa uzmanību tam, ka atzīšanās izskanēja, sirmgalvim mokoties slimības murgos, un tika noliegta, līdzko lietuvēns atkāpās.   

Režisoru Janu Villemu van den Bosu izrādē Amadejs īpaši neinteresē Mocarta un Saljēri attiecību demistifikācija, viņš pilnībā un bez atlikuma koncentrē uzmanību Saljēri tēlam. Svarīgi ir nevis tas, vai Saljēri nogalinājis Mocartu, bet – vai spēj piedot sev skaudību un skaudro apziņu, ka Mocarta komponista ģēnijs viņam mūžam paliks nesasniedzama virsotne. Risinot šo psiholoģisko viduvējības/izcilības problēmu, ir uzbūvēta izrāde Artūram Skrastiņam un viņa kolēģiem. 

Skrastiņa Saljēri ir daudzslāņainākais un pretrunīgākais Amadeja tēls, kas izrādes gaitā piedzīvo krasas emocionālas pārmaiņas no cienījama godavīra līdz zemiskam nodevējam, cieš, padodas kārdinājumam un vij intrigas pret Mocartu, kuru uzskata par Dieva izaicinājumu viņa komponista spējām. Taču Skrastiņa Saljēri nav tikai indivi-duālas aktierspēles meistarstiķis, tas ir izrādes veidotāju kolektīva – aktieru, scenogrāfa, mūzikas noformētāja, kostīmu un gaismu mākslinieku – vienota darba rezultāts. Šā iemesla dēļ pārējos aktierdarbus var vērtēt gan pēc spilgtuma, gan pēc izvērsuma un intensitātes pakārtotības Saljēri personiskās drāmas atainojumam. Laura Subatnieka un Daiņa Gaideļa Ventičello veicina un saasina varoņa iekšējo dialogu. Vīnes augstdzimušo sabiedrības blakusnostatījumu iemieso Ivara Auziņa imperators Jozefs II, Jura Kalniņa grāfs Orsīni-Rozenbergs, Pētera Gaudiņa grāfs fon Štreks un Arta Robežnieka barons fon Svītens, bet dinamisku fonu ar koši individualizētu iekšējo struktūru veido aktieru ansamblis bez runātā teksta (sulaiņi, galminieki un pilsētnieki). 

Un, protams, Mocarts. Jauneklīgā Artūra Dīča jauneklīgais Volfgangs Amadejs ir tieši tik vitāls, vulgārs un vietumis saspēlē ar Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēloto sievu Konstanci arīdzan derdzīgs, kādu, sagraujot daļā sabiedrības izsapņoto aseksuāli ideālā mākslinieka pārcilvēka tēlu, viņu attēlo Vīnes klasicisma laikmeta hronikas. Dīcis precīzi, taču dažviet pārāk plakātiski, parāda Mocarta personības antagonismu Saljēri, kuru ģēnija gnīdas izlēcieni dzen arvien dziļākā izmisumā. 

Stūrī Saljēri dzen arī Mārtiņa Vilkārša asprātīgā, lakoniskā un estētiski tīrā scenogrāfija – puspagriezta divsienu telpa ar mērogā mazāku (vēl viens diženā un parastā nevienādības atgādinājums) konstrukciju, kas ir tiklab Mocarta partitūra, mobils interjera elements un Saljēri sprosts ar spoguļsienām, kurš nepiedāvā patvērumu, vien atkārtoti atgādina, ka itālim no viņa dilemmas – dievināt vai iznīcināt ģēniju – nav, kur sprukt. 

Šo elementu abstrakciju līdzsvaro Laura Ābeles veidotās stilizētās Vīnes pilsētapbūves videoprojekcijas uz skatuves sienām. 

Amadejā dramaturģisku funkciju pilda Ilzes Vītoliņas krāšņie, brīvā fantāzijā par 18.gs. Vīni veidotie tērpi. Tajos redzam paplašinātu labā un ļaunā simbolismu, klasicisma formu dekoratīvismu, kā arī galveno veidu, kā izcelties plakanajam Mocarta tēlam – dižoties arvien jaunās drānās, kas viņam vienīgajam ir koši daudzkrāsainas. 

Viens no Amadeja stūrakmeņiem ir Mocarta mūzika, ko gaumīgi un kaleidoskopiski atlasījis Juris Vaivods. Katrreiz ieskanoties, tā paspilgtina vispārējo dramatisko efektu un kārdina uzmeklēt to arī ārpus izrādes. Ne tik pārliecinoša, kaut skaļa un koša, ir dzīvā mūzika – Raimonda Tigula roķīgi elektroniskas variācijas par Mocarta tēmām. Lai tā sniegtu iecerēto šoka terapiju, aktiermūziķiem Kristapam Rasimam, Gintam Andžānam un Kārlim Freimanim ne tikai labi jāizskatās, spēlējot ģitāru, bungas un basģitāru, bet arī būtu rūpīgāk jāiemācās Tigula uzrakstītais.   

Nīderlandieša van den Bosa jaunais veikums ir vizuāli krāšņs kumoss ar viegli uztveramu vēstījumu un morāli, kā arī laba iespēja sevi pierādīt talantīgajam Artūram Dīcim. Tomēr nav skaidrs, kāda ir šī darba aktualitāte mūsdienu kontekstā. Ak, jā, un akmens Bosa/Šefera (lugas autors Pīters Šefers – red.) dārziņā – Antonio Saljēri nekādi nebija viduvējs komponists, arī salīdzinot ar Mocartu. Viņa mūzika pēdējo desmitgažu laikā piedzīvo renesansi, un to kā izcilu vērtē gan mūzikas kritiķi, gan melomāni.

Pasta balodis vīna laukā

Posted on maijs 25, 2011 by - Intervija

Mārtiņš Pīlēns (28), saņēmis Arhitektūras gada balvu par arhitektei Martai Staņai veltīto izstādi, aicina nenojaukt Preses namu un Vecrīgā stādīt rudzus 

Manas sekretāres! – Mārtiņš Pīlēns uzjoko par kariatīdēm, divām betona dāmām ar vīnogu ķekariem un krūkām rokās, kuras tur ārsienas konstrukcijas viņa biroja 1Plus1 Studija ēkā Rīgas klusajā centrā. Sēžot uz balkona zem «sekretārēm», baudām aukstu Prosecco. Pa labi caur koku zariem vīd kuģa siluets Rīgas ostā, apakšā gar bulvāru loku ceļu mēro tramvajs, no Daugavas puses skrejošais vējš līdz mums atnes Kronvalda parka svaigumu. Jauka diena, skaista vieta un joprojām svētku noskaņa – kuratore Ieva Zībārte, arhitekts Mārtiņš Pīlēns un 1Plus1 Studijas grafiskais dizainers Edgars Zvirgzdiņš tikko ieguvuši Arhitektūras gada balvu par izstādi Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa. 

Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības iedibinātās balvas vēsturē ekspertu augstāko vērtējumu izpelnījies nevis kādas ēkas projekts, bet izstāde. Tās kuratore Ieva Zībārte arhitektes Martas Staņas retrospekcijai pieaicinājusi kolēģus, kuri ne tikai piedzimuši pēc šīs padomjlaiku leģendas nāves, bet akadēmisko izglītību ieguvuši viņai liegtajās ārzemēs. Mārtiņš vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā izcīnījis vienu no austrumeiropiešiem paredzētajām bezmaksas vietām prestižajā Veimāras Bauhaus akadēmijā, Edgars mācījies Braitonas Universitātē. Komandai sākumā pat neienāca prātā, cik liels pluss izrādīsies Edgara zināšanas par Dailes telpu labirintiem – viņa mamma Ligita Skujiņa taču ir šā teātra aktrise! 

Mārtiņa Pīlēna uzaicināts, Edgars vēlāk dabīgi iekļāvās biroja vidē, kam gājušas secen trekno gadu nozares pārēšanās un nelāgās atraugas. Vēl viens 1Plus1 Studijas dibinātājs Niklāvs Paegle ir mācījies Glāzgovā, ar Pīlēnu sapazinies apmaiņas programmas laikā Vīnes Mākslas akadēmijā. 

Šāgada februārī apgūtās telpas Ausekļa un Elizabetes ielas stūrī simbolizē puišu atgriešanos dzimtenē. Fifīgās neorenesances vītņu kāpnes simtgadīgajā namā ir neremontētas, jo citu ēkas iemītnieku maksātspēja ir zema. Aiz 1Plus1 Studijas durvīm atklājas milzīgas baltas sienas, datoru monitori, gaišas koka grīdas un melni galdi, kuru virsmām Mārtiņš Pīlēns piemeklējis īpašu plastisku materiālu.

Divmetrīgā arhitektu cunftes jaunpienācēja tēvs ir pazīstamais Liepājas arhitekts un uzņēmējs Uldis Pīlēns un arī māte Guna ir arhitekte. Savukārt studiju laikā uzliesmojušo kaislību pret vīnu viņš ievirzījis praktiskā gultnē – vinš ir ne tikai Elizabetes ielas Vīna studijas dizaina autors un līdzīpašnieks, bet arī iepirkumu speciālists. Pat komplektē dzērienu klāstu cilvēkiem, kas izteikuši vēlmi to iegādāties kopā ar visu vīna skapi! 

Paradoksāli – Marta Staņa, pēc laikabiedru atmiņām, savu dzīvi pavadīja stindzinošā vientulībā pie arhitektes darba galda un padomju režīma noteiktajās robežās, bet izstādi par viņu taisa «multiinstrumentālisti». Varbūt tieši tāpēc tā bija tik veiksmīga?
Izstādes veiksme bija gan komanda, gan pati Marta Staņa. Projekta laikā mēs visi iemīlējāmies Martā Staņā, viņas veikumā, un tas mūs dzina uz priekšu. Gribu teikt lielu paldies Dailes teātrim, kurš, tuvojoties apaļajai jubilejai, mācēja it kā no malas paskatīties uz fantastisko ēku, spēja uzslavēt šo arhitektūru. Turklāt nemēģināja pasākumu veikt pašu spēkiem, bet uzticējās profesionāļiem. Atrada Ievu Zībārti, kura savukārt sameklēja mūs ar Edgaru. 

Mums visiem trim ir kopīgs tas, ka patiesi domājam par arhitektūru. Esmu no arhitektiem, kas, cerībā uzminēt klienta vēlmi, nesāk uzreiz skicēt. Kas sākumā grib iepazīt klientu – varbūt viņam nepatīk mosties reizē ar sauli, bet patīk ar to iet gulēt? 

Šajā domu procesā man galvā veidojas programma, ko sāku izpildīt, lai paliktu tikai «tīrā arhitektūra». Tas pats bija Staņas gadījumā, viņa savā arhitektūrā bija iekšā, cīnījās… Viņai negāja viegli, Dailes teātri nesāka būvēt uzreiz pēc projekta izstrādāšanas. Varbūt tā vienkārši bija vīriešu skaudība: Marta Staņa – sieviete! – vinnēja šo lielo konkursu. 

Arhīvu materiālos atklājām Staņas tīro redzējumu. Viņa bieži vien ar trīs līnijām spēja pateikt daudz vairāk, nekā jebkurš mūsdienu birojs ar 20 vizualizācijām. Sajūsma par Staņas filozofiju padarīja viņu par mūsu varoni, viss izvērtās īstā Staņas PR kampaņā. 

Kas, tavuprāt, ir laba arhitektūra?
Arhitektūra, kura kalpo cilvēkam, viņu attīstot, neļaujot apstāties. Laikmetīga, tīra, funkcionāla. Jebkura veida objekts ar augstu PVN – gan filozofiski, gan konstruktīvi. Labsajūtu veicinošs objekts. 

Ja tas ir kultūras objekts, tas pat var neiekļauties pilsētvidē. Tas pats jautājums tiek vienlaikus atbildēts ar «jā» un «nē», un abas atbildes ir pareizas! 

Ko tad, ja pasūtītāja labsajūtu veicina bezpersonisks monstrs ar zelta rokturīšiem?
Arhitektam ir jāmāk «ārstēt» šādus klientus. Plānojot privātmāju, arhitekts kļūst par ģimenes psihoterapeitu, pat par ģimenes locekli. Viņš zina, kā neuzprojektēt māju, kur cilvēki cits citam krīt uz nerviem, kur kamīns ir blakus televizoram un pēc pusstundas ģimene sastrīdēsies, jo nevienam nav kur palikt. Mūsu uzdevums ir pārjautāt arī sev: vai tu visu esi izdarījis līdz galam? Turpināt rakt. 

Diemžēl, šajos laikos arhitektūra ir sabojājusi savu prestižu. Ēkas tiek projektētas par dempinga cenām. Nezinu, vai klients ir laimīgs, ja kāds viņam par mazām naudiņām ātri uzprojektē māju, kur viņš pavadīs visu atlikušo dzīvi. Man pašam būtu lielāks gandarījums, ja zinātu, ka arhitekts par manu māju ir ilgi domājis, paspējis aizbraukt apskatīties, kā tādas mājas izskatās Eiropā. Mēs savā veidā esam pasta baloži, kas mēģina uzlabot kultūru, cilvēku labklājību. Mūsu instruments ir smadzenes, ceļojumi, spēja runāt un pārliecināt. 

Vai ir tehniskas aplēses, cik dzīves telpas būtu nepieciešams cilvēcīgam komfortam? Mazās padomju laiku istabiņas tiešām bija personību degradējošas, un metāmies otrā galējībā. Tagad atkal runājam par enerģijas ekonomiju, vides saudzēšanu.
Arhitektūra mainās atbilstoši sabiedrībai. Man tomēr joprojām patīk viedoklis, ka tikai liels dzīvoklis ir labs dzīvoklis: tajā visam ir vieta – gan skandāliem, gan romantikai. Ja visu dzīvi no gultas redzi netīros traukus, tas tevi vienkārši nomāc! Protams, ir cilvēki, kuriem pietiek ar vienu telpu, gaišiem logiem un labu akustiku, lai dīvānā klausītos mūziku, citiem – katram vajag savu stūrīti. 

Daudzi neiekļaujas Padomju Savienības uzliktajās normās. Arī es esmu izaudzis par 40 centimetriem garāks nekā kāds cits latvietis un automātiski nevaru piemēroties tā paša dzīvokļa lielumam vai tās pašas virtuves augstumam. 

Man vajag daudz telpas – pat runājot pa telefonu, vajag izstaigāt visu biroju, sajust tā izmēru. Tagad ir tas brīdis, kad vajadzētu saprast – un arhitektam ir jāpalīdz saprast! -, ko katram cilvēkam dzīvē vajag. 

Domāju, mums ir daudz vairāk jāskatās uz tukšajiem Rīgas centra dzīvokļiem, ko it kā nespējam uzturēt. Šeit ir liela bagātība! Metoties pakaļ stereotipiem, ka katram vajag nosist čūsku, iestādīt ozolu un dzemdēt dēlu, skrienam uz Mārupi un būvējam ātru, sasteigtu arhitektūru. Ne elektrības rēķins, ne ārprātīgais zemes gabals, kas jānopļauj, mūsu dzīves kvalitāti neuzlabos. Ir arī jāsaprot, vai esi laucinieks, vai pilsētnieks, un tad jāveido sava dzīves platība. 

Un ieej sava dzīvokļa stūrī, paņem rokā šampanieša glāzi un padomā – vai nav jau gana, vai tev vēl vajag kādu dīvānu vai ko citu. Labāk nopirkt vienu mēbeli, paskatīties, kā tā «strādā uz telpu», nevis piepirkt pilnu dzīvokli un aiz mēbelēm nesaredzēt, kāds ir šis dzīvoklis. No krievu anekdotēm ir skaidrs, ka tas ne ar ko labu nebeidzas. 

Autentiskajos jūgendstila interjeros vai nu iekombinējam pareizās tālaika mēbeles, vai dodamies uz priekšu drosmīgi un moderni: liekam jaunas mēbeles, mainām plānojumu. Kontrastā vienmēr ir sava odziņa. Ārkārtīgā balansā vai kontrastā! Rīgas dzīvokļu lielā telpa ir pateicīga. Arī savu biroju mēs iekārtojam ar lielu baudu, vienkārši ļaujoties telpai, nevis mēģinot to «nogurdināt». Saprotot, ko tā grib, liekam pretī precīzo mēbeli. 

Vai tas, ka nesāki strādāt kopā ar tēvu, bet izveidoji pats savu firmu, bija konceptuāli?
Jā. Tēvs ļāva man veikt savas izvēles. Es biju sešus gadus realizējies tikai uz papīra, neredzēju iespēju turpināt studēt, jo man vajadzēja izdarīt savas kļūdas. Jāsāk būvēt, lai ieraudzītu savus vājos punktus! Protams, esmu arī zināmā mērā valdonīgs, nevaru iekļauties kādā komandā, it sevišķi, ja to nevēlos. Kaut ko izdarīt paša rokām, ar saviem domubiedriem – tas ir būtisks dzinulis. 

Kā tik labi iemācījies pazīt vīnu?
Tā ir mana privātā kaislība. Lielas kaislības mēs izdzīvojam pamatīgi, vēlamies kaut ko uzzināt vēl un vēl. Es braukāju apkārt pa pasaules vīna darītavām, piedalos degustācijās, mācos. Man garšo arī labs ēdiens, baudu to, iemācos saskatīt tajā mākslu un kultūru. 

Studējot Vīnē, kas vismaz manā izpratnē ir īsta vīna galvaspilsēta, sapratu, cik vīns ir pašsaprotams, ka tā nav vienkārši vīna dzeršana, bet dzīves bagātināšana. Saskaroties ar labu vīnu, vienmēr gribējās to atvest uz Latviju. Tas realizējās Vīna studijas formātā. 

Tāpat kā arhitektūrā, arī šajā biznesā man ir jāzina, kas ir gaumīgi, kas ir nepieciešams tirgum, jācenšas to iepirkt un piedāvāt. Tā ir arī iespēja atslēgties no vienas profesijas, ielecot otrā. 

Uz tava biroja galda redzu angļu grāmatu: Ēst ārpus mājas. Restorānu un ēdienu pieredze.
Jā, strādājam pie jaunas Vīna studijas veidošanas. 

Atkal rodas jauni restorāni – vai tas nozīmē, ka ir ne tikai vasara, bet arī krīze patiešām ir cauri? Kā pēc krīzes attīstīsies arhitektūra?
Gribu teikt, ka krīze jau ir beigusies. Klienti ir absolūti ieguvēji: ir bijis pietiekami laika atskatīties uz kļūdām, analizēt tās. Domāju, ka arhitektūra uzlabosies, cilvēki otrreiz tajā pašā dīķī neiekāps. Ceru, ka arhitektūra būs kvalitatīvāka, pārdomātāka, mazliet «lēnāka». Kāds no mums taču dzīvo šajā sasteigtajā «risinājumā», kāds ir bijis ciemos… Ceru, ka arhitektūra kļūs mazāk «plastmasīga», atmetīs lamināta iezīmes, mēs noticēsim dizaina lietu ilgtspējai. 

Esi pats dizainējis vienu otru mēbeli. Vai tas ir līmenis, kādā savā profesijā būtu jāiedziļinās šo laiku arhitektam?
Man arhitekta profesija interesē no A līdz Z. Mani interesē detaļas – lai katrs krēsla mezgls būtu tikpat veiksmīgs, kā šīs mēbeles vieta interjerā. Gribu teikt, ka esmu tikpat caurkrāsots kā šis melnais MDF materiāls. (Mārtiņš caur atvērtajām durvīm norāda uz biroja galdu.) 

Teiksit – pasaule ir pilna ar krēsliem, kāpēc vajadzīgs vēl viens? Tas ir domāšanas process. Tāpat kā es domāju par pilsētvidi, par sabiedrību, tāpat es domāju par mēbelēm. Arhitektam ir jādzīvo visur, ir jānomaina pieci, seši dzīvokļi, jāmēģina iejusties klienta «profilā». Nevaram dzīvot savā ideālajā «loftā» un ignorēt sabiedrību. Mums ir jāzina, gan kā iebūvēt veļasmašīnu, gan cik skaļi spēj bļaut bērns. 

Kas tagad notiks ar trekno gadu pusbūvētajiem ciematiņiem, Tango centra pamatiem? Vai tos pārņems un pabeigs tādi kā jūs – jauni, enerģiski un domājoši cilvēki?
Diemžēl, puse tā arī paliks nepabeigta. Ēku nojaukšana ir diezgan dārga. Ceru, ka vienā brīdī kāda no «Eiropas Komisijām» izveidos «sliktas arhitektūras fondu», kas dalīs māju nojaukšanas budžetus. Pusi no šīm mājām nav vērts celt tālāk, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa – sasteigtā plānojuma, vājās kvalitātes. Zemei kā vīna laukam vienā brīdī ir jāuzelpo, jāreģenerē sevi, lai spētu uzplaukt. Mēs visi kolektīvi to esam sabojājuši. Tie, kas vēlējās, tie, kas nemācēja atturēt, tie, kas investēja! Smieklīgi vai ne, bet man pašlaik ir trīs objekti, kur es draugiem laboju citu, lielu arhitektu biroju kļūdas. Bet varbūt arī draugi paši pēkšņi ir sapratuši, ko viņiem vajag? 

Kuras no publiski zināmajām ēkām tu, ja varētu, nojauktu?
Ceru, ka Preses namu nenojauks. Es tajā redzu ārkārtīgi lielu potenciālu, to pārbūvējot, iekārtojot birojus vai jaunus dzīvokļus. Es ļoti labprāt to uzņemtos, pats momentā tur pārvāktos. Mani šādas ēkas uzrunā: tā ir drosmīga, konstruktīva un brutāla arhitektūra, kas piemērojas procesiem. Garos gaiteņus mēs varam lauzt, telpa ir amorfa, mēs varam to stumdīt, bīdīt. Protams, nevar vienkārši nokrāsot durvis, ielikt jaunu slēdzeni, ar to šis projekts būtu izgāzies. 

Tev ar draugiem esot bijusi ideja, ka tukšajā laukumā pie Rīgas Tehniskās universitātes vajadzētu iestādīt rudzus.
Brīdī, kad nojauca vienu RTU korpusu, pavērās nebijis skats uz Vecrīgas ielām. To neviens nebija redzējis, to pat nevarēja iedomāties! Taču tā ir vieta, kas pašlaik nevienam nav vajadzīga. Investors to ir ņēmis, bet pagaidām neko nav izdarījis. Ja reiz sāc sabiedrisku procesu, tev tas ir jānoved līdz galam, lai vari sabiedrībai dot kādu labumu! 

Jokojāmies, ka mēs Rīgu visu laiku izplešam uz pļavu rēķina, bet tagad šī vēlme ir atspoguļojusies kā rēta pilsētas sirdī – pļava ir ienākusi centrā. Tas ir filozofisks akts: vienu vasaru nodzīvot ar rudzu vai miežu lauku, kas mazliet atsvaidzinātu pilsētas skatījumu, pirms tur parādās kaut kas cits. Ziemā tur varētu būt eglīšu tirdziņš. Komerciāls parks, bet visiem mums tās egles ir vajadzīgas… Kāpēc nepārdot, veidojot zaļu telpu? Arhitektūrā ir svarīgi nezaudēt domu. Bez tās mēs netiekam uz priekšu ne jaunajā arhitektūrā, ne vecajā – nezinām, ko ar to iesākt.

Mārtiņa Pīlēna pieci pašlaik mīļākie vīni
Reichsgraf von Kesselstatt Majorat Riesling Extra Dry. Vareni uzmundrinošs dzirkstošais vācu Riesling vīns uzvaru un laimes mirkļu atzīmēšanai.
Domäne Wachau Grüner Veltliner Federspiel. Atsvaidzinošs austriešu baltvīns sest-dienas vakaram. Pilsētas skatu baudīšanai pa logu.
Babich Sauvignon Blanc. Viens malks šī jaunzēlandiešu vīna, un esat pļavā – svaigi pļauta zāle, zilas debesis. 
Rivetto Nebbiolo d’Alba Lirano. Mīļākais itāļu vīns – Barolo elegances miniatūra. Kāds senāks ražas gads sagādās rožu un darvas aromātu caur-strāvotu baudu.
Pirineos Marbore. Aromātiem bagāts spāņu sarkanvīns – saturīgu sarunu pavadonis, nereti pašam kļūstot par sarunu tematu.

Mārtiņš Pīlēns
Dzimis 1982.gadā Liepājā arhitektu Ulda un Gunas Pīlēnu ģimenē
2007.gadā pabeidzis Veimāras Bauhaus universitāti
2006.gadā bijis apmaiņas students Vīnes Mākslas akadēmijā
2008.gadā kopā ar Niklāvu Paegli un Veimāras kursabiedru Moricu Anjē izveidojis arhitektu biroju 1Plus1 Studija
Svarīgākie projekti:
Vīna studija Rīgā, Audēju ielā 16 (2010);
Vīna studija Liepājā, Klaipēdas ielā 104 (2009);
Vīna studija Rīgā, Elizabetes ielā 10 (2009);
UBH birojs Rīgā, Maskavas ielā 250 (2008)
Arhitektūra izstādei Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa (2010)
Mēbeļu komplekts Rainis (plaukts, galds, drēbju pakaramais; 2009)
Stikla un alumīnija konstrukciju dizains, ražošana, piegāde, uzstādīšana Rūras Universitātes fakultātes celtniecībai Vācijā un Vācijas vēstniecības celtniecībai Stokholmā

Dumpis uz lielā kuģa

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

Bērnu dienās plunčājoties Melnajā jūrā, Fjodoram Bermanam (60) patika vērot gar horizontu slīdošos kuģus. Tagad viņš tos būvē – vada Igaunijas rūpniecisko gigantu BLRT, kurā nostrādājis vairāk nekā 30 gadu un nopelnījis miljardus kronu, bet nu dzēš akcionāru dumpi 

Igaunijas kuģu būvētavas BLRT meitasuzņēmums Elme Metall nākamgad Latvijā atklās savu jauno loģistikas centru, kas būs lielākais Baltijā. Šāda ziņa marta sākumā apskrēja Latvijas medijus, liekot saberzēt rokas par to, ka uzņēmums par piemērotāku šim vērienīgajam projektam atzinis Rīgu, nevis Tallinu vai Kauņu. Tas nozīmē aptuveni 20 miljonu eiro investīcijas Latvijā. 

Labā ziņa Rīgai ir ļoti laba arī pašam igauņu konglomerātam, kas lolo tālākas izaugsmes plānus. Jau tagad lauvastiesu no ieņēmumiem tas gūst citvalstu tirgos un ar tiem arī saista nākotnes attīstību. «Ja pasaules ekonomika turpinās atkopties, mēs varēsim sasniegt viena miljarda apgrozījumu vai pat vairāk,» ar ambiciozo vīziju iepazīstina kompānijas vadītājs Fjodors Bermans. Pērn šis skaitlis bija mazliet virs 300 miljoniem eiro, tāpēc arī pats Bermans piebilst: «Jā, tas izklausās nereāli. Taču mums jau ir pieredze, kas parāda šādu mērķu sasniedzamību.» Viņš runā par straujo izaugsmi divtūkstošajos, kad izdevās daudzkāršot pārdošanas apjomus, un 2008.gadā kompānija sasniedza spožo apgrozījuma rekordu – sešus miljardus kronu (250 miljoni latu). 

Bermans nav cilvēks, kas sapņo vaļējām acīm. «Es ieklausos savā pieredzē un intuīcijā, bet, pieņemot lēmumu, tie tomēr nav galvenie faktori – es paļaujos uz situācijas analīzi un ekspertu slēdzieniem.» Viņš ir vecā stila cilvēks, kas ik dienu ierodas birojā un pat nedomā par vieglāka režīma izvēli vai pensionēšanos, kaut gan atzīst – reizēm nogurums ir milzīgs. Viņa pārvaldībā ir kompānija, kuras sastāvā ir 72 meitasorganizācijas vai kopuzņēmumi visās trīs Baltijas valstīs, Somijā un Krievijā. Šis starptautiskais tīkls ir izaudzis no 1912.gadā Krievijas impērijas provincē darbu sākušās nelielās kuģu būvētavas, kuras simt gadus ilgajā vēsturē Bermanam ir paliekoša loma. 

Viņa maiņa pie šā lielā kuģa stūres turpinās kopš 1989.gada, bet pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas viņš kļuva arī par lielāko akcionāru – kopā ar sievu Gaļinu viņam tagad pieder aptuveni 38% grupas daļu. 

Kopmītnēs iemācās dzīvot
Fjodors piedzima 1951.gada aprīlī ebreju ģimenē Ukrainā, Viņņicas apgabalā. Māte grāmatvede un tēvs inženieris spēja pieklājīgi nodrošināt iztiku un pēc vidusskolas sūtīt dēlu augstskolā. «Man vienmēr patika mācīties un nodarbināt sevi, attīstīt dažādas prasmes. Es aizrāvos ar basketbolu un galda tenisu, piedalījos sacensībās. Jau vidusskolas pēdējos gados zināju, ka gribu kļūt par inženieri. Tolaik augstākajai izglītībai bija ļoti liels prestižs, un vecāki manas studijas atbalstīja,» atceras Bermans. 

Atminoties, kā vasaras atpūtā interesējies par skaistajiem kuģiem Melnajā jūrā, viņš nolēma, ka profesija jāsaista ar kuģu būvi. Tolaik Ukraina bija spēcīga šajā nozarē, tāpēc pirmā loģiskā izvēle bija doties uz Nikolajevas kuģu būves institūtu, tomēr Bermans izlēma par labu inženierzinātnes studijām Kaļiņingradas Tehniskajā institūtā. «Ģimene palika Ukrainā, un institūta kojās es sāku patstāvīgu dzīvi,» saka Bermans. 

Kad 1974.gadā viņš pabeidza institūtu, jauno speciālistu norīkoja darbā uz Tallinas kuģu būvētavu. «Pirmā lieta, ko es sajutu rūpnīcas gaisā, bija iespēja mācīties un augt,» Bermans ar aizrautību atceras agro jaunību, kad piecus gadus nostrādājis par inženieri, bet vēlāk sācis kāpt pa karjeras kāpnēm un vadījis dažādas nodaļas rūpnīcā, mācoties tikt galā gan ar tehniskiem sarežģījumiem, gan apgūstot prasmi vadīt cilvēkus. Tieši pirms Igaunijas neatkarības atjaunošanas viņš nonāca līdz kompānijas direktora postenim – īstajā laikā, jo sākās privatizācijas ēra. 

Otrais piegājiens veiksmīgs
BLRT nav tas gadījums, kad atrašanās privatizējamā uzņēmuma vadībā automātiski nozīmēja arī iespēju iegūt kontroli pār vērtīgajiem aktīviem. Igaunija savu uzņēmumu privatizācijā centās pēc iespējas samazināt «savējo» ietekmi uz lēmumiem un palielināt valsts ieguvumu no īpašumu nodošanas privātās rokās, tāpēc arī Bermanam nācās pacīnīties par savu kuģu būvētavu. 

Sākotnēji privatizācijas aģentūra apšaubīja aktīvu novērtējumu un apturēja privatizāciju, bet, kad izsole beidzot notika, Bermans tajā izrādījās… otrais. Kuģu būvētavas darbinieku grupa ar Bermanu priekšgalā par uzņēmumu bija piedāvājusi 35 miljonus kronu (1,6 miljonus latu). Viņu likmi krietni pārtrumpoja 90.gadu sākumā aktīvā investīciju banka Talinvest, kura par uzņēmumu solīja 51 miljonu kronu. Bermans bija nikns kā pūķis un pārmeta privatizācijas organizētājiem, ka viņi vēlas atdot rūpniecības flagmani avantūristiem, nevis inženieriem. 

Tomēr beigu beigās veiksme uzsmaidīja kuģu būvētavas komandai. Talinvest nespēja noslēgt līgumu un nomaksāt prasīto summu, līdz ar to par 30 miljoniem kronu novērtētais uzņēmums atkal nonāca izsolē, un šoreiz Bermana grupa kā vienīgie pretendenti to iegādājās 1996.gadā. 

Tagad uzņēmums nosacīti saucams par Bermana ģimenes kompāniju, jo tajā iesaistīta gan viņa sieva Gaļina, gan brālis Igors (abi brāļi darbojas valdē), gan dēls Marks (strādā padomē). Tomēr ģimenei nepieder kontrolpakete, un pēdējā laikā Bermans ir nonācis krustugunīs – vairāki akcionāri cenšas apšaubīt viņa autoritāti un izspiest ilggadējo vadītāju no kompānijas vadības. 

Publiski strīdi uzsprikstēja pērnā gada jūnijā, kad vairāki lielākie investori pieprasīja izmaksāt dividendes. Bermans kā uzņēmuma vadītājs bija pieturējies pie politikas, ka dividendes netiek maksātas gadiem ilgi, visus līdzekļus ieguldot turpmākajā attīstībā un nodrošinot kompānijas augšanu. Agrāk akcionāru vidū bija vienprātība par šādu pieeju, taču nu vairs ne – divi nākamie lielākie akcionāri Valērijs Kovaļenko (22% daļu) un Mihails Gnidins (16%), kuriem kopā ir līdzvērtīga ietekme uzņēmumā kā BLRT šefam, pieprasīja dividendes. 

Strīds ir nopietns, jo pēc asas saraušanās jūlijā no amata uzņēmuma vadībā tika padzīts Kovaļenko. Bermans paziņoja, ka Kovaļenko esot slepeni vedis sarunas ar mazākiem akcionāriem un neesot aktīvi strādājis kompānijas vadībā. «Ir ārkārtīgi nepatīkami un nožēlojami, ja atklājas, ka cilvēki, ar kuriem 20 gadu esi kopā nostrādājis, slepeni ved sarunas par kompānijas sagrābšanu. Dividenžu jautājums tam ir tikai piesegs,» sacīja Bermans, tomēr atturoties no sīkākiem skaidrojumiem, tāpat kā otras puses pārstāvji. 

Abas līdzvērtīgās akcionāru grupas centās nodrošināt sev pārsvaru, uzpērkot daļas no mazākajiem akcionāriem. Kāds no tiem – Jevgēņijs Koļesņikovs – publiski atzina, ka ir pārdevis savas daļas, jo kompānija 15 gadus nav maksājusi dividendes, bet tagad saņemtais piedāvājums bijis labs. Cīņa par ietekmi turpinās, un nav skaidrs, kā tā beigsies. Opozicionārs Gnidins ir saglabājis savu amatu kompānijas padomē, kas uzrauga valdes darbu. 

Žigulis pārtop maibahā
Kad lūdzu atminēties kuģu būvētavas padomju gadus un salīdzināt ar šodienu, Bermans atzīst – sajūta ir kā no veca žiguļa pārsēsties glaunā maibahā. Turklāt BLRT jau sen vairs nav tikai kuģu būvētava. Kaut arī apgrozījuma lielāko plūsmu – vairāk nekā 40% – veido kuģu būvēšana un arī remontēšana, ievērojamus ieņēmumus BLRT gūst no metāla konstrukciju ražošanas, metālu un rūdas tirdzniecības. 

Kompānija pašlaik spēj uzbūvēt teju jebkura tipa kuģus – gan tankkuģus un citus kravas kuģus, gan lepnus pasažieru prāmjus. Tikko aprīlī tās būvētavā aplūkot jaunāko prāmi bija ieradušies pat divu valstu līderi – Norvēģijas karalis un Lietuvas prezidente (pirms desmit gadiem BLRT iegādājās kontrolpaketi Lietuvas kuģu būvētavā, kas tagad arī attīstīta par daudznozaru koncernu). BLRT var palepoties, ka viņu dokos tapušais prāmis ir savā klasē vislielākais pasaulē. 

BLRT vadītājs arī personīgi iesaistās pasūtījumu apkalpošanā, piemēram, bijušais Igaunijas krasta apsardzes vadītājs Tarmo Kouts atminas – kad krasta apsardze bija pasūtījusi jauna kuģa būvi, Bermans ieradies pie viņa personīgi, lai pārrunātu tā parametrus. «Man palika iespaids, ka Bermans ir ļoti praktisks, mierīgs un izglītots uzņēmējs, es teiktu – intelektuāls inženieris ar plašu redzesloku.» Tiesa, cenšoties iegūt komentārus no jaunākiem sadarbības partneriem, saņēmu atteikumu – viņi pašlaik labāk paklusēšot. Visticamāk, atturība skaidrojama ar kompānijas iekšējām cīņām, kurās iesaistīties nevienam nav lielas kāres. 

Galvenais BLRT eksporta tirgus ir Skandināvija, bet tieši pirms krīzes izdevās apgrozījumu palielināt arī plašākā ES reģionā un Āzijā. Viens no BLRT metālapstrādes uzņēmuma Marketex sniegumiem ir Stokholmas metro tuneļa būve, kas notiek 22 metrus zem ūdens. 

Rūpniecības konglomerāts ir ne tikai spēcīgs eksportētājs (85% no apgrozījuma veido eksporta tirgi, un šis īpatsvars gadu gaitā pastāvīgi aug), bet arī viens no lielākajiem darbaspēka importētājiem Igaunijā – piesaista speciālistus un strādniekus no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Austrumeiropas valstīm. Kompānijā strādā nepilni četri tūkstoši darbinieku. Igaunijas ekonomikas ministrs Juhans Parts vērtē, ka BLRT ir drosmīga kompānija, kas aktīvi investē un spēj sekmīgi konkurēt globālajā arēnā, tāpēc ir ļoti nozīmīgs spēlētājs visas Igaunijas ekonomikā. Par to ministrs īpaši uzteic Bermanu, slavējot viņa biznesa ožu un neatlaidību.

Teniss un maltīte mājās
Bermana māja ir viņa stiprā pils. Turklāt šoreiz tā nav metafora, pils vārds nav gluži nevietā. Miljardieris, kura aktīvu vērtību biznesa laikraksts Äripäev pērn lēsa 2,48 miljardu kronu (112 miljonu latu) apjomā, uzcēlis tiešām milzīgu māju bagātnieku iecienītajā savrupmāju rajonā Kakumē blakus Tallinas līcim. Pirms desmit gadiem būvētā ēka daudz tika apspriesta presē. Kaut gan izskanējušo tēriņu summu – 45 miljonus kronu – Bermans noliedz, viņš neslēpj, ka dārzu, baseinu un citu grezno ekstru ierīkošana tiešām bijusi dārga. 

Bermans nesmēķē. Citi par netikumu sauktu viņa darbaholismu, taču Bermans cenšas vienmēr ievērot kādu tradīciju – ierasties uz maltīti mājās. Viņa sieva nestrādā, bet rūpējas par saimniecību. Viena no retajām kaislībām, kam miljardieris ļauj vaļu, ir teniss. Trīsreiz nedēļā Bermans spēlē kopā ar savu dēlu Marku, kurš arī darbojas BLRT un ir tās padomes priekšsēdētājs. Fjodoram un Gaļinai ir arī meita Rimma, kuras ekonomikas studijas ir likumsakarīga izvēle, ņemot vērā ģimenes prominento lomu Igaunijas biznesa elitē.

Fjodors Bermans CV
Dzimis 1951.gada 10.aprīlī Ukrainā
1974.gadā Kaļiņingradas Tehniskajā institūtā iegūst kuģubūves inženiera diplomu
Visu mūžu nostrādājis Tallinas kuģu būvētavā BLRT, kopš 1989.gada vada to un vēlāk arī privatizē
Precējies, divi bērni. Dēls darbojas uzņēmumā
2003.gadā biznesa laikraksts Äripäev viņu nosauca par gada uzņēmēju
2005.gadā Igaunijas Biznesa skola godalgoja kā gada labāko biznesa menedžeri

Pats ātrākais igaunis

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

Agrā jaunībā Hillaram Tederam (49) ļoti patika sacīkšu auto un trakulīga braukšana. Pusmūžā iegādājās personīgo lidmašīnu. Gatavība riskēt un neatlaidība ir īpašības, kas ļāvušas viņam kļūt par Igaunijas bagātāko cilvēku, darbojoties it kā gluži ikdienišķā biznesā – tirdzniecībā. Tiesa, Krievijā 

Kamēr pērnā gada nogalē nebija atklājies, ka igauņu uzņēmējam joprojām pieder ievērojama ietekme strauji augošajā Krievijas lielveikalu tīklā O’Key, Hillars Teders biznesa laikraksta Äripäev veidotajā miljonāru sarakstā ieņēma «tikai» 16.vietu, un viņa īpašumi tika novērtēti ar «pieticīgu» vienu miljardu kronu. Pērnā gada nogalē viss mainījās, jo O’Key akcijas sāka kotēt Londonas biržā un atklājās, ka četru lielo īpašnieku vidū ir arī igaunis Teders. Viņa aktīvu vērtība tūlīt «uzlēca» līdz 300 miljoniem dolāru, un finanšu analītiķi prognozē, ka veiksmīga biznesa turpmāka attīstība ļaus viņam kļūt par pirmo igauni, kas piebiedrojas Forbes miljonāru sarakstam. Šoreiz tie būs jau «īsti» – dolāru un eiro – miljardi. 

«Igaunijā vairs nav liela biznesa iespēju,» Hillars Teders atzina 2007.gada nogalē, kad koncentrēja savu biznesa aktivitāti Ukrainā – sāka tur izvērst lielveikalu tīklu O’Key. Tolaik arī tika izziņots, ka Teders savas akcijas Krievijas uzņēmumā (sākotnēji viņam piederēja 25%) pārdevis trim pārējiem biznesa partneriem, ar kuriem kopā tūkstošgades mijā Sanktpēterburgā sāka attīstīt Rietumu stila lielveikalu ķēdi. Šis māņu gājiens precīzi atbilst Tedera stilam, par kuru kādreizējais skolasbiedrs Kaido Vēnsalu saka: «Viņam nepatīk atrasties uzmanības degpunktā, bet visu, kam ķeras klāt, paveic klusi un ar milzīgu mērķtiecību noved līdz galam.» 

Tas nu ir fakts – desmit gadu laikā Krievijas uzņēmums ir izaudzis līdz aptuveni 60 tirdzniecības centriem, tagad to vada starptautiska menedžeru komanda, un 2010.gada finanšu dati uzrāda trīs miljardu rubļu (ap 75 miljoni eiro) peļņu. 

Moskvičs lupatu lēveros
Lai cik arī piemērota Tederam būtu «self made man» etiķete, jāatzīst, ka viņam dzīvē ne reizi vien ir vienkārši neticami paveicies. Mežonīgi palaimējies palikt dzīvam un saglabāt savu naudu. 

Agrā jaunībā Hillars ļoti aizrāvās ar automašīnām. «Mūsu skolā bija jāapgūst arī auto uzbūve, tā mūs abus ļoti piesaistīja. Skolai bija pāris moskviču, mēs ar tiem mācījāmies braukt,» atminas Tallinas 2.vidusskolas biedrs Vēnsalu. Līdz pat padomijas sabrukumam Hillars nopietni piedalījies autorallijos, bija pat ieguvis sporta meistara titulu. No šiem laikiem arī pirmais stāsts par mežonīgo veiksmi. 

Kādās sacīkstēs Hillars kopā ar savu pārinieku, nu jau aizsaulē aizgājušo Andresu Kogermanu, testa braucienā nav varējuši izturēt kādu vīru, kurš ar savu volgu bloķējis ceļu viņu mašīnai. Pēc tam, kad trase izbraukta, Teders piegājis pie vīra un ironiski izmetis: «Vecīt, tu zini, ka te vispār notiek sacensības uz ātrumu?» Volgas šoferis atbildējis, lai nomierinās, viņam mašīnā esot spoguļi – ja redzēs, ka ellīgais moskvičs pietuvojies, tad bez vārda runas palaidīs garām. Brauciens atsācies, Tedera auto tiešām panācis volgu un tās šoferis palaidis sāncenšus, kā solīts, taču jau pēc pāris kilometriem kādā līkumā Tedera ekipāža vairākas reizes apmetusi kūleni un sasitusi savu mašīnu lupatu lēveros. Kā par brīnumu, pilots un stūrmanis izrāpušies no šīs lūžņu kaudzes sveiki un veseli, pat durvis nav bijis jāatver, jo tās kūleņojot bija norautas. 

Mašīnas kļuva ne vien par kaislīgu hobiju, bet arī par Tedera biznesa pamatu – ieguvis inženiera diplomu, viņš vēl padomju laikos sāka darbu uzņēmuma EKE transporta nodaļas vadībā, bet līdz ar Igaunijas neatkarības atjaunošanu izveidoja privāto kompāniju Mega-Auto SA, kas nodarbojās ar automašīnu tirgošanu. Ienesīga lieta bija žiguļu pārdošana Krievijā, sadarbojoties ar drošības iekārtu ražotāju Norma. Tā jau tolaik Teders iedibināja ciešus kontaktus ar partneriem no Pēterburgas, ar kuriem veidotais kopējais bizness vēlāk azartiskajam igaunim atnesa miljonus. 

«Viņam piemīt apbrīnojama spēja izvēlēties pareizos sadarbības partnerus. Interesē liela mēroga projekti. Uz lietām raugās stratēģiski – izvēlas mērķi un tad iet uz to bez minstināšanās vai lūkošanās atpakaļ,» raksturo Tedera radinieks Ralfs Ongs. «Viņš nemēdz zaudēt. Aukstasinīgs.» 

Koferītis ar 100 000 dolāru
Miljonārs pats atzīst, ka mēdz būt aizmāršīgs. Reiz savas izklaidības dēļ viņš gandrīz izputēja vienas nakts laikā. Bija 1993.gads. Ik dienu Igaunijā tika nogalināts vismaz viens cilvēks. Noziedznieku bandas savus rēķinus kārtoja publikas acu priekšā, uz ielām. Uzbrukumi, šaušana, mašīnu un māju dedzināšana bija gana ierasta lieta. Tolaik uzņēmēji arī īpaši neuzticējās banku pārskaitījumiem, un skaidras naudas maksājumi bija ikdiena, tāpēc daudzi lielas summas nēsāja apkārt pa pilsētu koferos. 

Ir vēls. Jau pēc pusnakts Teders pieripina savu žiguli pie mājas, kurā viņš kopā ar sievu un trim bērniem mitinās divistabu dzīvoklī. Pēc garās dienas viņš ir pārguris kā suns. Izņem no salona koferīti, noliek zemē blakus mašīnai un atver bagāžnieku, lai paņemtu vēl citas mantas. Koferī ir 100 000 dolāru. Par to Zviedrijā var nopirkt astoņas automašīnas. Šī summa ir piektā daļa no visas Tedera mantības, ko viņš trijos privātbiznesa gados sastrādājis, kā pats atzīst, «nonstopa» režīmā bez brīvdienām tirgojot mašīnas. Viņš aizver bagāžnieku, aizslēdz mašīnu un dodas mājā. Rīts, jādodas uz banku. Kur ir koferītis?! Tur tas joprojām stāv – uz ielas blakus mašīnai, kur Teders to naktī aizmirsis. 

Sapelnījis naudu ar mašīnām, Teders ķērās pie citu biznesu izvēršanas. Izveidoja Krievijā sulu ražotni Multon, ko 10 gadus vēlāk pārdeva gigantam Coca-Cola. Laikā, kad lielveikalu ēra tikai iešūpojās, uzbūvēja Rocca al Mare iepirkšanās centru, ko vēlāk pārdeva somu kompānijai Citycon. Daudzi Igaunijā nevarēja saprast, kā Teders spēja 2005.gadā ar abiem šiem veiksmīgajiem darījumiem nopelnīt trīs miljardus kronu. Tedera kādreizējam biznesa partnerim ir atbilde: «Viņam ir izcila intuīcija. Teders zina, kur var nopelnīt naudu. Viņš ir gudrs un strādā daudz,» saka viens no NG Investments  īpašniekiem Jiri Keo. Vēl pēc diviem gadiem Teders kopā ar būvnieku Merko un NG Investments izveidoto Sikupilli tirdzniecības centru pamanījās pārdot Lehman Brothers un Ēģiptes investoriem. 

Taču ienesīgākais viņa lēmums bija iesaistīšanās O’Key lielveikalu ķēdes izveidē Krievijā. Publiskā informācija liecina, ka pērn pirms kompānijas akciju publiskā piedāvājuma Teders ir samazinājis savu līdzdalību tajā līdz 11%, samainot savas daļas pret nekustamo īpašumu aktīviem Ukrainā. Pateicoties šim solim, Teders tagad ir otrais lielākais komercplatību īpašnieks Ukrainā un pārvalda veselu virkni tirdzniecības vietu Kijevā, Simferopolē un citās pilsētās. Arī šiem aktīviem viņš iecerējis publisko piedāvājumu. Tieši tādā gadījumā, pēc analītiķu prognozēm, Tedera īpašumu kopējā vērtība varētu pārsniegt miljardu dolāru. Piemērs Tederam nav tālu jāmeklē – divi viņa biznesa partneri no Krievijas, kuriem pieder 32% O’Key daļu katram, jau ir atrodami Forbes miljardieru sarakstā, viņu aktīvu vērtība tiek lēsta ap miljardu dolāru. 

Lielākoties Tedera biznesa attiecības tiek veidotas caur Luksemburgā reģistrēto koncernu Vunderbuilt S.A. un Expert Capital Group S.A. Uzņēmējs allaž ir kustībā un daudz ceļo ārpus Igaunijas. 2005.gada vasarā viņš iegādājās privāto lidmašīnu Cessna Citation CJ2. Septiņvietīgais biznesa lidaparāts izmaksāja aptuveni piecus miljonus dolāru. Tiesa, jau rudenī tam nācās veikt piespiedu nosēšanos, jo lidojuma laikā radās problēmas ar šasijām. 

Maksā skaidrā
Kad zvanu Tederam, lai lūgtu interviju klātienē, notveru viņu kādas biznesa tikšanās laikā Londonā. Viņš tūlīt pieprasa izskaidrot, kāds ir intereses iemesls. Uzzinājis, ka gatavoju rakstu Latvijas presei, viņš lietišķi noskalda: «Man Latvijā nekas nepieder. Nav nekādas jēgas tur kaut ko skaidrot vai pierādīt.» 

Viņš ir lietišķs, taču ne iedomīgs. Lielā nauda Tederu nav sabojājusi. Viņa klase ik gadu kopā dodas kādā izbraukumā uz dažādām Igaunijas vietām, un arī Teders parasti ir klāt, līdz ar visiem plēš jokus vai pieliek roku kādam darbiņam, stāsta klasesbiedrs Raivo Pallo. Skolas laikā, neraugoties uz auto kaislību, viņš bijis paraugzēns – attapīgs, mācījies labi, arī uzvedības dēļ pie skolas direktora ne reizi nebija jārādās. 

Veiksmīgajam biznesmenim rūp ģimene un draugi. Divreiz precējies, septiņu bērnu tēvs Teders ir draudzīgs un pacietīgs. «Daudzi turīgi cilvēki dodas brīvdienās vieni, lai atpūstos no bērniem, bet Teders bieži viņus ņem līdzi ceļojumos. Droši var teikt – supertēvs, ļoti gādīgs vīrs un dēls, kas nekad neaizmirst jubileju datumus,» saka Tedera sievasbrālis Ralfs Ongs. Radinieks atsauc atmiņā kādu gadījumu Tederu mājās: «Uz Hillara galda iezvanījās telefons. Klausuli pacēla sieva un devās pasaukt viņu – zvanīja kāds ļoti svarīgs biznesa partneris no Krievijas. Tikmēr piecgadīgais dēlēns paķēra telefona klausuli un sāka tajā kaut ko nesakarīgu vāvuļot. Kad Hillars pienāca un mierīgi pajautāja, kas te notiek, puika viņam lepni paziņoja, ka esot drusku parunājis krievu valodā.» 

Biznesa laikraksts Äripäev pērn Tederu nodēvēja par gada uzņēmēju. Viņš pats sevi neuzskata par bagātnieku un teic, ka mediji bieži pārvērtē un pārspīlē realitāti. Pievērsiet uzmanību – cilvēks, kura mantība tiek lēsta simtos miljonu, joprojām turpina ikdienā par dažādiem pirkumiem norēķināties skaidrā naudā. Tā ir iegājies.

Hillars Teders CV
Dzimis 1962.gadā
Mācījies Tallinas 2.vidusskolā un Tallinas Tehniskajā universitātē ieguvis inženiera diplomu
1990.gadā sāk privāto biznesu, tirgo mašīnas
1994.gadā nopērk VAZ auto centru, tas ir viņa pirmais nekustamā īpašuma projekts
1995.gadā Krievijā izveido sulu ražotni Multon, ko 2005.gadā pārdod Coca-Cola kompānijai
1997.gadā sāk iepirkšanās centru būvniecību, iesaistīts vairākos projektos, kuri sekmīgi pārdoti ārzemju investoriem
2000.gadā iesaistās Krievijas lielveikalu ķēdes O’Key izveidē. Šie aktīvi viņam pašlaik nodrošina bagātākā Igaunijas uzņēmēja statusu
2005.gadā sāk darbību Ukrainas tirgū, tagad ir kļuvis par otro lielāko komercplatību īpašnieku
Hobiji: jaunībā kaislīgs rallija braucējs, aizraujas ar basketbolu, volejbolu, džudo
Ģimene: divreiz precējies, 7 bērnu tēvs
Mīļākās vietas: Igaunijā Lohusalu un Otepe, pasaulē – Āzija, īpaši Taizeme. No pilsētām patīk Tallina, Šanhaja un Ņujorka